Recenzijas
  Info perēklis
  Par Panaceju
  Kontakti





  30 heavy metal gadi - 1. daļa, 70ie
Diskleimeris:
Šo tekstu, kā jau tā beigās teikts, es uzrakstīju 2000/2001. gadu mijā. Kopš tā laika aiztecējis daudz gan ūdens, gan asiņu, gan sūdu. Kaut arī lielos vilcienos es arī patlaban šim tekstam piekrītu, dažas nianses šeit būtu jāmaina.

Nelaime vien tā, ka man nav ne laika, ne patikšanas to šobrīd paveikt...

 

70ie - Hell's Bell-bottoms

"What is this that stands before me…?"
Black Sabbath, Black Sabbath, "Black Sabbath"

Ja aplūkojam daudzu tā laika slavenāko grupu diskogrāfiju, var ievērot interesantu tendenci. Nevienai no tām nav izdevies ar savu pirmo vai pat vairākiem pirmajiem albumiem atrast savu stilu, kas vēlāk tās iecēla pusdievu statusā. Led Zeppelin pirmā plate piedāvāja visdažādāko - gan stilistiski, gan kvalitatīvi - kompozīciju mistrojumu; Uriah Heep debija bija izteikti bāla (ja neskaita dziesmu "Gypsy"); Deep Purple savus pirmos ierakstus vispār aizvadīja zem psihodēliskā roka zīmes, ieklausoties Vanilla Fudge modelī; un domas dalās tikai par Black Sabbath.

1970. gada 13. februārī (piektdienā!) izlaistā plate bija totāls pretstats tajā laikā valdošajai miglaini-smaidošo sejiņu & puķuzirnīšu ideoloģijai. "Black Sabbath", cik zīmīgi, iesākās ar pērkonlietus trokšņiem un visdrausmīgāko rifu, kādu vien iespējams sakombinēt no dažām notīm, un pārbijušos, neizpratnes pilnu kaucienu par to, kas par melnu stāvu gan atrodas nabaga cilvēka priekšā…Tādas dziesmas kā "N.I.B." un "The Wizard" jau sen kļuvušas par klasiku ne tikai BS repertuārā, un tas nekas, ka pārējās dziesmas varbūt neaizsniedzas līdz šo triju līmenim - Tony Iommi bija pieteicies uz jaunā ģitāra dieva statusu, pat nebūdams tehniski izcils ģitārists. Viņš prata ar minimāliem līdzekļiem sasniegt neticami drūmu, neticami šausminošu atmosfēru, un viņam palīgos bija arī Ozija brēciens, Geezer Butler teksti un teicamā ritma sekcija (neaizmirstot bundzinieku Bill Ward). Viņu vēlākie diski turpināja līdzīgā garā, nostiprinot tikai un vienīgi sev raksturīgo stilu jau ar otro plati "Paranoid", un, kaut arī grupa izauga spēcīgi gan kvalitatīvi, gan komerciāli, bez šīm dziesmām nav iedomājama nedz Black Sabbath, nedz visas smagās mūzikas vēsture.

Taču neba Black Sabbath vienīgie sēdēja karaļa tronī. Jebkurš amerikāņu izcelsmes smagās mūzikas žurnālists jums pateiks, ka pasaules populārākā smagā grupa ir Led Zeppelin. Taisnība ir tā, ka Eiropā "svina cepelīni" salīdzinoši nekad nav bijuši pārāk slaveni, vismaz ne kā Brīvības statujas zemē, kura pie pirmās LZ turnejas aizdegās kā sauss pakulu vīkšķis. Tikai pāris mēnešus pirms sabatiem cepelīni pieteica paši savus standartus un veidoja savu, uz blūza bāzes veidotu smago roku, gadu gaitā ļaudamies neskaitāmiem eksperimentiem, brīvi manipulējot ar folku, regeju, orientālu mūziku un kausējot to vienā. To kulminācija skan tādās līdz šim radio neaizmirstās kompozīcijas kā "Stairway To Heaven" un orientālajā gigantā "Kashmir", minot tikai dažas.

Savukārt Deep Purple atdeva vadības grožus Ritchie Blackmore rokās un momentā pacēlās pakaļkājās ar plati "In Rock", turpat uz vietas radīdami tādu klasiku kā "Speed King" un "Child In Time", un turpinot to albumos "Machine Head" un "Fireball". Viņiem toties patika inkorporēt savās kompozīcijās klasiskās mūzikas atskaņas; barokālās Jon Lord elektriskās ērģeles un Ritchie Blackmore tīksme ap klasikas pārlikumiem hārdroka žanrā piešķīra tobrīd smagajā mūzikā neredzētus vaibstus (tiesa, ap klasisko mūziku ņēmās dažas citas tā laika ne-smagās grupas, piemēram, ELP).

1971.-1973. gadi nozīmīgi vēl ar to, ka ieveda smago mūziku hitu tabulās, īpaši jau Anglijā, tādējādi pirmo reizi to akceptēja plašāka publika, ievirzot to par veselu žanru, ne vairs tikai par atsevišķu, šai mūzikai lojālu indivīdu popularizētu parādību. Tabulās parādījās Deep Purple, Free, Alice Cooper un pat Black Sabbath hiti (pēdējiem gan vienīgais top 4 bija "Paranoid", toties albumi čārtos bija bieži viesi). Uriah Heep vēl ieturēja pauzi ar nenoteikto "Salisbury", taču taustiņnieks Ken Hensley visu salika pa plauktiņiem ar trešo ierakstu "Look At Yourself", neņemot galvā tā ASV kritiķa frāzi, izteiktu pēc pirmā albuma izdošanas - "Ja grupa kļūs slavena, es izdarīšu pašnāvību} - iespējams, visbēdīgāk slavenākais paziņojums roka žurnālistikas vēsturē. Budgie mazliet iekavēja, taču spēja rast savu nišu, spēlējot ar Sabbatisku smagumu, Zepelīnisku izsmalcinātību un platu smīnu sejās. UFO nostājās uz kājām ar vācu ģitārista Michael Schenker ierašanos, trešajā platē "Phenomenon" stabilizējot savu boogie/hard ar "cilvēcisku seju". Black Sabbath okulto, ja ne muzikālo, līniju turpināja Black Widow (pirmajā platē) un Blue Oyster Cult, bet blūziskā metāla dārziņu kopa Bad Company un Free, bet savu kārtu gaidīja un sagaidīja kaut kas mazs, spožs un jautri nikns.

 

70ie - Welcome To My Glitter

"Welcome to my nightmare, I think you're gonna like it"
Alice Cooper, Welcome To My Nightmare, "Welcome To My Nightmare"

Par glam roka vectētiņu pieņemts uzskatīt Alice Cooper, to mazo, melno šausmekli ar melniem riņķiem ap acīm un nokareniem mutes kaktiņiem (gadu desmitiem nemainīgais Elisa meikaps). Taču ir liecības, ka pirms tam šokēt savu publiku centušies ne viens vien grupējums gan Anglijā, gan arī aiz okeāna. Screaming Lord Sutch (kura sastāvā vienbrīd darbojās arī Ritchie Blackmore) un The Sensational Alex Harvey Band bija tikai divi no tiem, tiesa, nu zināmi vien tikai vēsturniekiem, tāpat arī jāmin Arturs Brauns ar savu uguns tematiku. Taču tieši Alice Cooper ar savu 1971. gada "Love It To Death" pacēla šausmu roķi tajos slavenajos augstumos. Pietiekami labi arī muzikālajā līmenī, turpmākie albumi nenoliedzami ļāva arī finansiāli celt tās spokainās idejas, kas īstenotas uz Elisa apdzīvotās skatuves - teatrālās karātavu, giljotīnu un milzeņu izrādes, kur, par laimi, mūzikai tomēr nebija otršķirīga nozīme, un abas šīs puses teicami prata viena otru papildināt. Kūpera grupa izjuka 1975. gadā, un, pēc daudzu domām, no šī trieciena viņš nav spējis atgūties. Viņa 70/80o gadu mijas diskus nav vērts pieminēt, bet 90ajiem pievērsīsimies vēlāk.

Tikmēr Ameriku centās iekarot Ņujorkas vienība, kuru par metālu gan diez vai saucama, taču no tās var vilkt tiešu līniju uz 80o gadu LA glam. Malcolm Maclaren (vēlākais Sex Pistols kūrētājs) menedžētie New York Dolls tēloja transvestītus, bagātīgi lietoja māmiņas kosmētiku, un muzikāli ietekmējās no Rolling Stones, MC5 un The Stooges, no pēdējiem diviem diemžēl arī īsdzīvotībā - pretrunu un narkotiku plosīti, pirmie īstie Amerikas glammeri apklusa pēc divām platēm.

70o gadu sākumā arī popmūzikā sākās pārmaiņas. Praktiski pāris mēnešu laikā Anglijas hitparādēs sāka dominēt vāji aranžētas, prastas, jautras, taču uz rokenrolu un boogie bāzētas dziesmiņas, viegli uztveramas un skaļas, kurās galvenais bija to pasniegšanas veids - mūziķi, sasmērējuši meikapu, tērpās tiem laikiem ekstremālos skatuves tērpos, platformenēs, spožos kostīmos ar platiem uzplečiem, cenšoties ik reiz pārsteigt un šokēt klausītājus tieši ar ārējo zaigošanu un visiem iespējamiem efektiem koncertu laikā. Tobrīd to dēvēja par gliterroku (pēc aizsācēja Gary Glitter vārda…tā paša cilvēka, kurš nesen pavadīja kādu laiciņu aiz čuguna gardīnēm par bērnu pornogrāfijas kolekcijas glabāšanu), un tā priekšgalā stāvēja ne tikai smieklīgie Slade vai tādi paši bubblegum roka karaļi Sweet, bet arī salīdzinoši nopietnākie T.Rex un mazais cālēns Sjūzija Kvatro. Kaut arī nevienai no šīm grupām nav vietas metāla vēstures hronikās, uzmanību jāpievērš faktam, ka pirmo reizi popmūzikā ieradās smagāki ritmi, kur jautrie zēni (Sjūzijas Kvatro gadījumā - meitenes) stāvēja kājām plati un izkliedza savus sex/drugs/rock'n'roll tekstus, triecot ģitāras aizvien smagāk un dauzot kastroļus vēl svarīgāk.

To un vēl daudz ko citu galējībā nolēma vest Kiss, četri Ņujorkas zeļļi, kuri transformējās par komiksu varoņiem uz skatuves, izvēloties tikai sev raksturīgu grima masku un tērpjoties visneiedomajamākajos apģērbos, kļūstot par īstenu citplanētiešu izpausmi uz jau tā spožās ainas. Viņu receptē, protams, bija daudz brūvējuma no Anglijas un Amerikas glamroka, un tikai gigantiskā šova elementi ļāvuši grupai iekarot un noturēt savu vārdu visiem uz lūpām. Štatos sākās un līdz pat 1979. gadam turpinājās īstākā Kissmānija, mārketinga mašinērija strādāja aizgūtnēm, uzlipinot Kiss ģīmjus un figūras uz ikviena sadzīvē vajadzīga un nevajadzīga priekšmeta. Tikai atklādami savu īsto seju un 1984. gadā nomezdami maskas, Kiss parādīja, kas viņi īstenībā ir.

Stipri citādi pieeja bija Ted Nugent, kurš iesāka solo karjeru 1974. gadā ar saukli: "If it's too loud, you're too old!". Viņš savukārt tēloja neandertālieti un/vai īsteno macho, uz skatuves valkādams vien zvērādas gurnautu un paziņodams, ka pats nomedī pārtiku ar loku un bultām (viņam joprojām pieder medību žurnāls). Tiesa, jāatzīst, ka ne jau sava imidža dēļ viņš kļuva par 70o gadu vidus ģitāras varoni.

Vēl jāpiemin Queen, kuru pirmajiem diskiem, līdz pat 1979. gadam nebija nekāda sakara ar to popmūziku, kādu iepazinām zem šī karalienes vārda 80ajos. Queen glamisms mazāk izpaudās koncertos, kur spīguļoja tikai Fredijs Merkūrijs - īstie varoņi no laika gala šie angļi bijuši studijā, kur tika ļauta vaļa vismežonīgākajiem eksperimentiem, to kulmināciju sasniedzot ar "A Night At The Opera" - albumu, kurš drīzāk izklausījās pēc teicamu, taču galīgi nesaistītu dziesmu sakopojumu nevis pēc īsta diska. Kaut ne viss viņu repertuārs ietilpst zem metāla, pat ne zem hārdroka, taču vairums sākuma gadu ir Brian May kolosālās ģitāras spēles apdvesti, un viņu eksperimentālismu un/vai pompozo skanējumu centušās atdarināt daudzas metāla grupas arī 90ajos.

 

70ie - Pride Before Punk

"People going nowhere, taken for a ride"
Black Sabbath, Never Say Die, "Never Say Die"

Jā, bet vai tiešām 70-ie ir un paliek vien glema un klasikas gadi? Nebūt ne. Šajā desmitgadē savu aizsākumu meklē ne viena vien grupa, kurai bijis pa spēkam ja ne noturēties un plaukt mūsdienās, tad vismaz atstāt paliekošu iespaidu uz mūsu laiku. Aerosmith nāca no Rolling Stones dziesmu grāmatas, spēlējot asu blūza/boogie smaguci un radot iespaidu, ka viss muzons principā sastāv no seksa un tā apdziedāšanas. AC/DC bija pirmā un joprojām populārākā ķengurzemes grupa, kuras piegājiens bija līdzīgs, taču tās mūzika, par spīti Angus Young pēdēja sola otrgadnieka ietērpam, bija nopietnāka, īpaši spīdot Angusa ģitārspēles ziņā. Kanādas trio Rush kļuva par pirmo grupu, kuru par savu sauca progrokeri, gan uz sarežģītām un garām kompozīcijām orientēti metālisti (tiesa, pastāv arī pretēja tendence - metālisti viņus par savējiem neuzskata, un otrādi). Thin Lizzy darīja populāru divu ģitāru uzbrukumu un ieviesa zināmu estētiku savā īriski noskaņotajā hārdā. Birmingemā Judas Priest vēl iemēģināja spēkus Deep Purplismos, taču jau ar otru disku rada savu stilu, aizvien populārāku darot tieši minēto divu ģitāru sadarbību. Ričijs Blekmors no Ņujorkas hard/boogie grupas Elf izraka dzelzs rīkles rūķīti Ronnie James Dio un turpināja viduslaiku un klasiskās mūzikas ieskandināšanu ar grupu Rainbow. Taču pārmaiņas bija tuvu, un lūk, kas tās sekmēja.

70o gadu beigās bija skaidrs, ka smagā (un ne tikai!) mūzika pašreizējā formā bija sevi izsmēlusi. Pastāvēja divas galējības - vai nu grupa bija uzblīdusi tiešā un pārnestā nozīmē, zaudējusi saikni ar savām saknēm, uzvedot aizvien pompozākus un nereālākus šovus, aizvien mazāk interesējoties par kvalitāti kā tādu, vai arī…vispārējais panīkums atsaucās arī pašu grupu, kura sakarsētajā gaisā nezināja neko labāku kā iegrimt narkotiku dūksnājā, sakašķēties ar menedžeri, tūres pārzini, mīļāko grūpiju, visu pasauli un paši savā starpā piedevām, izjūtot neko citu kā nīgrumu. Tā Black Sabbath un Aerosmith izgaisa, narkotiku un menedžmenta problēmu pavadīti, Deep Purple pēc Ričija Blekmora aiziešanās tā arī nespēja atgūties, tas pats notika ar Uriah Heep, aizejot Kenam Henslijam. Led Zeppelin visbeidzot izjuka, pārdzeroties un mirstam bundziniekam Jonh Bonham. Atlikušās grupas vairumā gadījumu veģetēja uz bijušo slavu, vai nogrima aizmirstībā pavisam, jo Malkolms Maklarens, pārcēlies uz Londonu, nolēma izdarīt ko "jaunu" un "nebijušu", pieaicinot dažus ielas puikas vienā ansambelī.

 

70ie - Lowest Of The Lowest

"No Future..."
Sex Pistols, Never Mind The Bollocks, "God Save The Queen"

Šī raksta nolūks nav sīki iztirzāt punk mūziku un tās uzplaukumu, tāpēc pavisam īsi. Angļi var domāt, ko grib, taču Sex Pistols nebūt neradās no zila gaisa. Nerunājot par tādiem amerikāņu pirms-punka vienībām kā MC5 vai The Stooges, ne mazāku iespaidu uz punk mūziku atstājušas tādas grupas kā The Pagans, Dictators, The Dead Boys, un, protams, The Ramones. Sex Pistols panākumu pamatā, protams, bija teicama mārketinga reklāma, dziedāšana par pareizajām tēmām, aktīvi durstīgs dzīvesveids, un tml, aiz kam nepelnīti ēnā palika tādas grupas kā The Clash un The Damned, The Stranglers, Siouxsie & The Banshees, u.c.. Sprādziens notika 1976. gadā, turpinājās labi ja līdz 1979. gadam, taču nenoliedzami atstāja nozīmīgu mantojumu. Nemaz nerunājot par tām punk (vai gribošām par sevi tādu uzskatīt) grupām, kas piesārņo pasauli un ēteru arī šodien, 70o gadu pankroks inspirēja jaunos mūziķus ne mazāk kā 60o gadu beigu hipiju noskrandusī filozofija, ļaujot metālam pārņemt dažas panka iedvestas parādības, tai pašā laikā saņemot nicīgus skatienus no sērijas - "neesam jau nekādi tur irokēzi!".

Jā, bet vai ārpus panka vēl rosījās dzīvība? Anglijā jau nu minimāli, tur valdīja izdzīti un krāsaini ērkuļi. Taču arī citur metāls pārdzīvoja savu zemāko fāzi, liekot izmirt neskaitāmiem roka dinozauriem. Ja neskaita tieši panka laikā uizplaukušo brutalizēto ziedu Motorhead, tikai dažas grupas var lepoties ar 70o gadu beigās izdotām platēm, kuras vēl tagad neapkauno un pat daiļo viņu diskogrāfiju. Eddie Van Halen ieviesa tagad katra otrā ģitārista arsenālā esošo revolucionāro paņēmienu two-hand tapping, un kļuva par pirmo īsto ģitāras varoni Amerikā, apsteidzot Ted Nugent. Tandēmā ar artistisko dziedātāju David Lee Roth Edijs bija zvaigzne jau no pirmā Van Halen diska 1978. gadā. Ričijs Blekmors, atlaižot Dio, nolēma Rainbow lēnai un neapturamai komercializācijai. Kanādiešu trio Rush 70o gadu beigas vispār tiek uzskatītas par labāko viņu karjerā - "2112" un "Hemispheres" iegūst daudzu progresīvi domājošu cilvēku labas atsauksmes arī šobaltdien. AC/DC, paši to neapzinādamies, tuvojās savas pirmās fāzes beigām (taču spēs neticami veiksmīgi pārvarēt šo pāreju). Judas Priest vēl paspīdēja ar "Stained Class", vēl britu salās turējās Thin Lizzy, bet principā tas arī bija viss. Metāls bija nolīdis stūrī laizīt asās jaunatnes tik sāpīgi un pelnīti cirstās brūces, caur pieri nolūkodamies un…mācīdamies? Jā, tiešām. Nu kaut vai mūsdienu koncertos novērotās parādības slamdancing (skraidīšana pa apli, un arī lekšana no skatuves pūlī, parasti atrazdamies "zem spiediena") nāk tieši no panka koncertiem. Turklāt, mirstot komerciālā nāvē, punk enerģija apstiprināja nezūdamības likumu, transformējoties un atdzimstot tieši tajā valstī, kur pirmoreiz radīja - Anglijā. Tā radās pirmais un gandrīz vienīgais metāla novirziens, kura galvenais priekšnosacījums bija izcelsmes zeme (Lielbritānija) un izcelsmes gadi (1980 un daži nākamie) - New Wave Of British Heavy Metal.


 

 
© Nokturnal Inferntainment 2003