Recenzijas
  Info perēklis
  Par Panaceju
  Kontakti





  30 hevay metal gadi - 2. daļa, 80ie
Diskleimeris:
Šo tekstu, kā jau tā beigās teikts, es uzrakstīju 2000/2001. gadu mijā. Kopš tā laika aiztecējis daudz gan ūdens, gan asiņu, gan sūdu. Kaut arī lielos vilcienos es arī patlaban šim tekstam piekrītu, dažas nianses šeit būtu jāmaina.

Nelaime vien tā, ka man nav ne laika, ne patikšanas to šobrīd paveikt...

 

80ie - Return Of The Living Dead


"Oh, no, here he comes again!"
Black Sabbath, Heaven And Hell, "Neon Knights"

Ja aplūkojam 1980. gadā izdotos smagā roka albumus, un pat neņemam vērā tos, kas tiek pieskaitīti NWOBHM kustībai, nav grūti ievērot, ka tieši šajā gadā noticis ievērojams pagrieziens smagajā vēsturē. Vispirms jau Black Sabbath veica neticami veiksmīgu sastāva papildināšanu, uzaicinot Roniju Džeimsu Dio, kura spēcīgā balss un fantastiskas apdvestie teksti bija kā kulaks uz acs jaunajiem Sabbatu stilam - drūmam un visai piezemētam heavy metal, izlejoties "Heaven And Hell" (un turpinot nākamajā gadā ar "Mob Rules"). Arī Ozijs nedirnēja uz lauriem - viņa atradums, ģitārists Randy Rhoads (ex Quiet Riot) noteica toni "roka trakuļa" pirmajos divos solo albumus. Būdams liels klasikas un akustiskās ģitāras cienītājs, Rendijas nekautrējās savu pieredzi un eksperimentētāja pieredzi izmantot gan '80 "Blizzard Of Oz", gan nākamajā "Diary Of A Madman", taču tā lidmašīnas avārija mums atstāja vien leģendu, viņa ierakstus un milzum daudz nepiepildītu ieceru. Judas Priest vēlējās noteikt arī apģērba modi un saģērbās no galvas līdz kājām melnās ādās, kniedēs un ķēdēs (Rob Halford pēc pārdesmit gadiem: "Ak, ja es būtu patentējis šo ietērpu...!"), un tā gada diskā "Breaking The Law" piedāvāju jaunu prīstu, izstiepti avangardiskas lietas atmetot un kļūstot par 3,5 minūšu kompozīciju popularizētājiem. Motorhead tieši 1980. gadā izdod savu "Ace Of Spades", kas kļūst par viņu visklasiskāko albumu, un tā tituldziesma par viņu treidmārku.

Bet šie cilvēki taču pazīstami bija arī agrāk. NWOBHM iestāšanās noteikums ir "jauna angļu grupa ar debijas disku 79/80-ā gadu mijā". Kaut tas šķiet visai nekonkrēts un izplūdis apzīmējums, tobrīd britu grupas līdzinājās viena otrai ...ne mazāk kā punk grupas vēl pirms dažiem gadiem. Terminu izgudroja "Sounds" žurnālists Geoff Barton, lai apzīmētu '79-'80 gadā radušos smago grupu vilni, kā pirmās grupas tajā minot Sledgehammer, Rage (angļu, ne vācu), Prowler, Weapon, Vardis, kā arī Venom. NWOBHM, kā likums, bija jauni un finansiāli nabadzīgi mūziķi ar milzīgām ambīcijām, kuri aizņēmās vitalitāti un sparu no panku kustības, taču savu mūziku veidoja uz Judas Priest, Black Sabbath un Thin Lizzy bāzes. No pirmajiem un pēdējiem tika aizgūta un popularizēta divu ģitāru harmoniska saspēle, paņēmiens, kuru tautās iznesa Iron Maiden, tomēr vairāk vai mazāk raksturīga itin daudzām tā laika grupām. Protams, no šīs kustības izauga futbola fana, mūzikas fanātiķa un galopa meistara Steve Harris izlolotais Iron Maiden, iespējams nozīmīgākā tās desmitgades heavy metal grupa, kurai turklāt vienai no retajām izdevās arī pilnvērtīgi iekarot okeāna otru pusi. Ierodoties vokālistam Bruce Dickinson, Iron Maiden ieviesa ne tikai šo divu ģitāru sadarbību melodijās, bet arī neredzētu pacilātību un episkumu mūzikā, kombinējot to ar vēsturiskām, bībeliskām un fantastiskām tēmām tekstos. Viņu ietekme uz Helloween un attiecīgi daudzām vēlākajām pompozā speed un power metal grupām ir nepārvērtējama.

Tomēr tikai retajai NWOBHM grupai bija pa spēkam (un talantam) pārvērst savus lolojumus ilgdzīvojošā formācijā - tāpat kā pirms dažiem gadiem panku laikos, ierakstu kompānijas, saodušas vieglu peļņu, bariem sadrūzmējās pie izsalkušo mūzikas radītāju namdurvīm, un rezultātā tirgū tikai izmests nenormāls daudzums drazas. Galu galā, publika vienkārši atēdās. Tikai Def Leppard paspēja ātri vien nomainīt mainīt orientāciju uz tobrīd patukšo komerciālā metāla nišu. Trešā svarīgākā NWOBHM grupa Saxon joprojām par saviem ziedu laikiem drīkst uzskatīt vien savus pirmos 4-5 albumus - tās popularitāte pēc kustības norieta kritās ātri un strauji. Bez šī trejdekšņa Albionas baltajās klintīs savu vārdu drīkst iecirst arī tās dažas īsu, bet vairāk vai mazāk paliekošu vērtību atstājušās grupas Samson (tur dziedāja arī Brūss Dikinsons), Diamond Head, Praying Mantis (principā grupa, kur pulcējas bijušie maidenieši), un varbūt Tygers Of Pan Tang. Tā smagāko galu apdzīvoja niknie Raven, mazliet "melnīgie" Angelwitch, un death/black-pirms-vēl-pastāvēja-death/black grupa Venom. Par spīti tās kustības īsajam mūžam, tā šo 3-4 gadu laikā paspēja daudz - galvenokārt jau pavēstot pasaulei, ka "metāls nevaid miris", un ir augšupcēlies vēl varenāks. Turklāt tai bija milzīga ietekme uz tiem strāvojumiem, kas sāka ņirbēt Amerikā - zemē, kur mūsu tikko aprunātajos gados praktiski nekas nenotika...

 

80ie - Explosion in paint factory


"I’m too hot to stop
Something you'll never forget"
Motley Crue, Too Fast for Love, "Live Wire"

Jā, vai patiesi Amerika klusēja? Paši amerikāņi, ja neskaita pārspīlēti patriotiskos, vien nicīgi sprauslā un saka, ka patiesi - šajā laikā vienīgās grupas, kas varēja pretendēt tak kaut uz hārda nosaukumu (un arī ne vienmēr), bija REO Speedwagon, Journey, Styx, manis pieminētie Van Halen un Ted Nugent. Noteikti jāpiemin Boston, kuru slavenākais singls "More Than A Feeling" ('76) tiek vainots Amerikas AOR un hārdroka radīšanā. Taču pagaidām Amerika pēdējo reizi vēsturē atļāvās skatīties Eiropas virzienā, un viss sākās dziļā underground-ā. Tajā bija aizsākusies neaptverama demo ierakstu kustība, kasešu un pašizdotu žurnālu pārdošanas un mainīšanās tīkls, kaut arī ārpusē viss bija klusi, apmierinoties ar dažām (pieaugušajiem klausītājiem domātām) AOR grupām.

Šo klusumu burtiski vienrocīgi pārtrauca Motley Crue, bezdzimuma būtnes, kas aizņēmās savu neizsakāmi prastu muzonu un neticamo otršķirīgas zinātniskās fantastikas ietērpus no 70o gadu rokeriem Sweet, no saviem kolēģiem Kiss un tml., pielāgojot to vietējai Losandželosas publikai - un maisam gals bija vaļā. Drīz vien šo formulu sev pieskaņoja Quiet Riot (viņu Slade kaver "Cum On Feel The Noize" bija pirmais smagā roka hīts Amerikā), Ratt, šokētāji W.A.S.P. (kuru Blackie Lawless savulaik darbojās vienā grupā Sister ar motliju Nikki Sixx), "pārāk inteliģentie" Dokken, savukārt ņujorkieši Twisted Sister, gluži otrādi, glammetālā ienesa macho imidžu. Rezultātā jau otro reizi vēsturē primitīvi un lipīgi rifi/meldijas komplektā ar spīguļojošu jaciņu un acu zīmuli ieņēma pieklājīgu daļu čārtu tabulu vietas. 1983. gadā smagā roka ieraksti sastādīja astoņus procentus no visu pārdoto plašu skaita, bet gadu vēlāk - jau 20! Jāpiezīmē, ka, par spīti nelabvēļu smīniem un smagākas mūzikas piekritēju šausmām, šī parādība nevēlējās izmirt jau pēc pāris gadiem - tieši otrādi, Amerika (Eiropa daudz mazākā mērā) bija līdz kaklam iestigusi viegla un spoža hārda gūstā, visās "Demokrātijas Sirds" malās iznira un uz Losandželosu vai Ņujorku saplūda tādi paši krāsu fabrikas sprādzienā cietušie, apvienojoties tādās vienībās kā Poison, Warrant (divas populārākās pēc Motley Crue), Pretty Boy Floyd, Faster Pussycat, Nitro, Tuff, Britny Fox, u.c. mazliet piezemētāku virzienu pārstāvēja White Lion, Kix, Bullet Boys, Great White, LA Guns, un arī Cinderella un Tesla, kas pārāk neaizrāvās ar ārēju spozmi, taču ģērbās sekojot tā laika modei, kur dominēja apžņaugtas (spandex materiāla) bikses, plušķaina, brīva žakete, karekļi un spīguļojošas bižutērijas visās malās, un, pats galvenais, uzkasīti mati - tāpēc šo kustību dažreiz kopā dēvē par hair metal. Atmodās arī veterāni - Eliss Kūpers saprata, ka īstāks "šķīvītis" viņam vairs neatradīsies, un, kaut pirmie mēģinājumi hārda lauciņā nebija paši sekmīgākie, sadarbībā ar producentu/komponistu Desmond Child radītais singls "Poison" un albums "Trash" lika pasaulei krist pie viņa kājām kā Veinam ar draugu filmā "Veina pasaulē". Arī Kiss un Aerosmith palēnām atguva otro elpu, bet Whitesnake superpopulārais albums "1987" momentā viņus izvirzīja zvaigžņu statusā kopā ar Def Leppard atgūšanās disku "Hysteria". Taču 80o gadu vidū jaunus impulsus piešķīra divas jaunas grupas.

Bon Jovi, pēc muzikologu domām, bija pirmā plaši pazīstamā smagā grupa, kas bija "pozitīva" gan mūzikā, gan tekstos. Kaut arī jau pirms viņiem metāla cienītāju demogrāfiskais šķērsgriezums bija mainījies - publikā parādījās gan 10, gan 30 gadīgi fani, un kas vēl svarīgāk, fanes, tomēr Bon Jovi ļāva šo amplitūdu paplašināt līdz fanu vecākiem, kuriem 1986. gada "Slippery When Wet" bija itin pieņemams un nogludināts. Bon Jovi izpelnījās to godu vilkt aiz sevis līdz neskaitāmas grupas, kas tāpat izvēlējās vieglu un nogludinātu taisnu ceļu uz skuķīšu sirsniņām, kā Trixter, Firehouse, Danger, Danger, Tyketto, Steelheart, Winger (Elisa Kūpera grupas basista Kip Winger projekts) un blondie dvīņi Nelson.

Toties Guns N' Roses bija absolūti pretstati nekaitīgajiem, izpūrušajiem Bon Jovi smaidiņiem. Dažādās Amerikas un pat pasaules malās dzimušo jauniešu kopa tolaik simbolizēja visu ļaunāku, ko vien komerctabulas spēja pieņemt. Viņu uz Rolling Stones un Aerosmith balstītais "Appetite For Destruction" uzsāka īsu, bet paskaļu "slikto zēnu" vilni 80o gadu beigās, kas uz pāris gadiem glāba tobrīd stagnējušo komercmetālu no iznīcības. Viņa līdzinieki, blūzīgi roķīgie Dangerous Toys, Junkyard un Salty Dog, un arī briti Thunder gan nesaņēma sev pienākušos slavas daļu.

Interesanti, ka viegliņa smaguča popularizācija izvilka uz skatuves arī sievišķīgo sabiedrības daļu. Ilgdzīvotāji Heart bija kanādiešu grupa ar divām māsām Ann un Nancy Wilson priekšgalā. Iesākuši kā zepelīniska grupa, taču 80o gadu vidū jau iebrida viegla hārda lauciņā. Pirmā nozīmīgākā grupa, kuras sastāvā bija tikai sievietes, bija amerikāņu The Runaways, no kuras abas ģitāristes Joan Jett un Lita Ford iekaroja vīriešu un feministu sirdis 80o gadu vidū ar saviem solo albumiem. Savukārt NWOBHM dzemdēja Motorhead draudzenes Girlschool (kuras gan pazuda līdz ar "jaunā viļņa" galu). Taču arī viņu iespaidā radās vesela plejāde grupu ar daiļā dzimuma pārstāvi pie mikrofona - vācu blondīne Doro Pesch ar grupu Warlock ar savu sākotnēju visai pasmago metālu radīja vislielākos viļņus, vēl zināmas bija samtaini mīļās Vixen un kanādiete Lee Aaron; amerikānietes Pat Benatar (vismaz sākumā tur bija kāds hārds) un Bitch (arī ar nosaukumu Betsy) popularitāte bija mazāka, bet Rock Goddess, Femme Fatale, Princess Of Pan Tang un trešeres Mean Streak tā arī nepacēlās augstāk par fakta konstatācijas līmeni. Tomēr tiem, kuriem izdevies noklausīties sieviešu power metal grupu Phantom Blue bez aizspriedumiem, parasti ziņo, ka šīs meitenes prot ne tikai labi izskatīties.

Vēl viena īsa kustība 80o gadu vidū sākās kā antagonisms tobrīd modīgajai flirtēšanai ar sātaniskiem atribūtiem. White metal priekšgalā stāvēja sīrupsaldenie, dzeltenmelnos kostīmos tērptie Stryper, un gandrīz visas pārējās nodarbojās ar līdzīgām (Petra) vai mazliet smagākām (Barren Cross) lietām - praktiski vienīgais izņēmums bija Čikāgas doom (ar 70o piesitienu) karaļi Trouble.

Jā, bet kā tad klājās Eiropai ar hārdroku? Švaki, pagalam švaki. Glema lauciņu ara dažas mazpazīstamas britu grupas Tigertailz un Wrathchild UK, jo Girl izjuka priekšlaicīgi, un būtībā vienīgā kaut cik vērā ņemamā glemroka grupa no Eiropas bija somu Hanoi Rocks, un arī noteikti tikai tāpēc, ka pārcēlās uz Ameriku. Tiesa, 90o gadu sākumā tāds huligānisks hārds atdzima britu zemē ar Wildhearts, Quireboys, Dogs D'Armour, un, teiksim, Thunder. Vēl populārāki izrādījās viena-albuma-brīnumi zviedru Europe - dziesma "Final Countdown" viņus padarīja par megazvaigznēm burtiski vienas nakts laikā (starp citu, šī kompozīcija bieži tiek minēta to starpā, kura cilvēkus aizvedusi līdz smagās mūzikas pielūgsmei). Varbūt vēl pieminēšu norvēģus TNT, un dažas citas ir minētas zemāk.

 

80ie - Thrash 'Til Death


"No life till leather
We are gonna kick some ass tonight"
Metallica, Kill 'Em All, "Hit The Lights"

Saprotama lieta, ka Motorhead un Venom fani ar šādu notikumu pavērsienu nebija mierā. Par laimi, underground kustība Sanfrancisko apkaimē radīja grupu, kurai vairāk vai mazāk bija tas gods kļūt par karognesēju speed (vēlāk iegūstot terminu thrash) žanrā. Kad izmira 70o gadu dinozauri ar savām pārspīlētajām pompozitātēm, pankmūzika lika atgriezties pie īsās, agresīvām un visai ātrām dziesmiņām, bet NWOBHM šos apzīmējumus pārnesa uz metālu. James Hetfield un Lars Ulrich piedāvāja šo abu stilu sajaukumu jau ar savu pirmo izlasē "Metal Massacre" (kuru kopā lika vēlākais Metal Blade records izveidotājs Brian Slagel) iekļauto dziesmu "Hit The Lights" - pirms tam gan izdodot leģendāro demo "No Life 'Till Leather". Metallica's debijas plate "Kill 'Em All" var nešķist īpašas uzmanības vērta tagad, taču tas bija viens no thrash metal stūrakmeņiem, kopā ar Slayer "Show No Mercy" un vienmēr ēnā palikušajiem Exodus. Radio un TV viļņu ignorēti, thrash mūziķi bija nodevušies savai lietai ar visu sirdi un dvēseli, un tikpat lojāli bija viņu fani, kuriem goda lieta bija pierādīt, ka, piemēram, Motley Crue jau nu nekādi nav pieskaitāmi pie metāla. Sanfrancisko gadu gaitā kļuva par Amerikas thrash galvaspilsētu, tur gozējās Exodus, Death Angel, Heathen, Legacy (vēlāk ar nosaukumu Testament), Losandželosā valdošo glammūziku no iekšas centās izārdīt Slayer, Dark Angel, un bijušā metāliķa Dave Mustaine tehniskais thrash Megadeth, Ņujorkā izauga un vēlāk skeitbordistu-bermudnieku imidžu pievāca Anthrax, kā arī Nuclear Assault un bijušie punkeri Overkill, un vēl citās malās radās Metal Church, Sacred Reich un Flotsam And Jetsam. Taču, vēl pirms dažas šīs grupas bija izlīdušas pasaulē, pirmā kulminācija jau bija notikusi - ap 1986. gadu Metallica "Master Of Puppets" savāca zelta plates nosaukumu bez jebkāda masu mediju atbalsta un Slayer izdeva "Reign In Blood", 30 minūšu garu, ārprātā agresīvu un ārdošu albumu, kurš kopā ar mazāk zināmo Possessed "Seven Churches" pievāca laurus par thrash metal extremizēšanos un bija tiešā mērā atbildīgs par death metal rašanos.

Eiropa, kuru nenomāca smagais vieglā metāla slogs, bija tikai priecīga atsaukties. Vislielākos panākumus Venom mantinieki guva Vācijā, kur valdīja savi trīs milži - Sodom, Kreator un Destruction, ka arī mazākas zvaigznītes - Iron Angel, Assassin, Tankard, u.c. Arī citas Eiropas valstis deva savu, kaut arī mazāku ieguldījumu, Šveicei izspļaujot Celtic Frost un vēlāk Apocalypse inteliģentos Coroner, Anglijai Onslaught, Sabat, Xentrix, Kanādai Exciter un kiberthrasherus Voivod un Austrijai Poltergeist. Interesanti, ka tāda parādība kā thrash komercializēšanās principā nenotika, ja vien par to neuzskata Bay Area thrash novirzienu - Līča rajona (t.i., Sanfrancisko apkaimes) thrash grupas Testament, Megadeth, Forbidden, Violence, u.c., centās izvairīties no pārspīlētas ķērkšanas un gārgšanas gan vokālā, gan mūzikā, un ieviešot pat zināmu melodismu un inteliģenci. Otra kulminācija sākās 80/90o gadu mijā, kad thrash bija kļuvis par vienīgo vērā ņemamo alternatīvu popmetālam un pat sāka iespiesties MTV populārākajā raidījumā "Headbanger's Ball". Vesels bars thrash grupu ieguvu lielo ierakstu firmu labvēlību un kontraktus. Lai gan nevienai neizdevās nostumt Metallica no troņa, taču "krējums" Slayer, Megadeth un Anthrax izskatā spēja iegūt "zelta" vai pat "platīna" plates. Diemžēl arī šis fakts neapturēja thrash norietu - šāda pārapdzīvotība, kā vienmēr, kļuva par vienu tā iemesliem. Kā ikkatrā kaut cik populārā žanrā, izlīda tūkstošiem grupu, to vidū tūkstošiem viendienīšu, un sākās nenovēršama stagnācija. Turklāt aizvien populārāks ekstrēmajos pulciņos kļuva death metal, lēnām bet noteikti atspiežot to no siles. Tomēr iespējams, ka thrash grupām paveicās vairāk nekā līdzīgos gadījumos novērojams - dažām izdevās mainīties līdzi laikam (tomēr ļoti daudzām ne), bet Slayer izdevies noturēties līdz pat šai dienai, lielākā vai mazākā mērā saglabājot savu seju (ko nevar teikt par dažām vārdā nenosauktām "grupām").

 

80ie - Doomed by the Living Dead


"Please let me die in solitude...!"
Candlemass, Epicus Doomicus Metallicus, "Solitude"

Totāls pretstats fiksajām pārmērībām izauga Amerikā 80o gadu pirmajā pusē, kurš thrash metal ritms tika dalīts ar 4 vai pat 8, iegūstot tikpat "atbaidošu" un biedējošu troksni, kurš vilka taisnu līniju uz 70o gadu sākumu. Taisnību sakot, tādas ASV vienības kā St. Vitus, Pentagram un The Obssessed savu izcelsmi meklē vēl pirms thrash rašanās, taču tikai pirmajai, kurai 1981. gadā izdevās tikt zem leibla SST, bija lemts nest doom vārdu pasaulē jau tad. Ilgi gan vairs nebija jāgaida, un Čikāgā uzplauka viena no visnetaisnīgāk piemirstajām grupām pasaulē - Trouble. Viņi jau ar pirmajiem diviem ierakstiem "Psalm 9" un "The Skull" noteica toni Amerikas doom, bet Anglijā tajā laikā vēl izdzīvoja Witchfinder General. Visietekmīgākā doom grupa tomēr bija zviedru Candlemass - visi trīs diski ar dūšīga mūka talārā tērpto Messiah Marcolin piedalīšanos nevilcinoties nonāca klasikas rindās. Viņu mācekļi bija Teksasas thrasheri Rotting Corpse, kuri slavu izpelnījās, pārmetoties uz doom un pieņemot nosaukumu Solitude Aeturnus. Tikai šīs trīs grupas - Trouble, Candlemass un Solitude Aeturnus var tikt pieminētas kā noturīgas un neaizmirstamas, jo ne Revelation, ne The Obssessed, ne Dream Death nespēja radīt neko īpaši paliekošu - par vidusslāni varbūt var minēt absolūtos Sabbatistus Count Raven un Iron Man. Kaut arī doom kustība nekad nav noteikusi toni vispārējā kopainā, un tīri doom fani tikpat kā nav sastopami, itin daudzi thrasheri uzskatīja par goda lietu atpūsties no zibeņošanas tieši pie šādas mūzikas, un arī vieglākas mūzikas pārstāvji bija spiesti atzīt, ka, piemēram, Candlemass nav vis zemē metams. Taču doom kustība sāka panīkt 90o gadu sākumā reizē ar thrash, kad notika kas negaidīts...bet par to vēlāk.

 

80ie - Life to real metal!


"If you're not into metal
You are not my friend!"
Manowar, The Triumph Of Steel, "Metal Warriors"

Apskatot popmetāla, thrash un doom, nepiedodami aizmirsts raksta nosaukumā ietvertais žanrs! Fakts gan ir tāds, ka NWOBHM radīja ne tikai thrash un deva spērienu doom - 80o gadu sākumā un vidū metāls sāka sazaroties un vairoties neticamā ātrumā, un roka žurnālistiem bija ko noņemties, gudrojot jaunus terminus un epitetus. Daudzas no šīm kustībām vai apakšžanriem ilgi dzīvību nevilka (White metal, piemēram), citas tādā vai citādā formā eksistē vai pat aug līdz pat mūsdienām. Ieskatīsimies dažos no tiem.

Heavy metal, tīrs un bez piemaisījumiem, bija gandrīz vienādi populārs gan Eiropā, gan Amerikā, ar piebildi - Vecā pasaule visai nicīgi atgrūda to Amerikas glemošanos, un īpaši jau Vācijā heavy metal (kopā ar speed & thrash) bija pats galvenais un īstais. 80o sākums un vidus iezīmīgs arī ar to, ka pamazām savu vietu izkaroja arī grupas, kas nenāca no angliski runājošajām zemēm. Scorpions slavu palēnām un rūpīgi kaldināja jau kopš 70ajiem, taču pēc ģitārista Mathias Jabs ierašanos Skorpji pievēršas nogludinātam un neaizvainojošam hārdam (ar apakšvirsrakstu - "mēs gribam uz Ameriku!"), un šīs pūles, papildinātas ar nebeidzamām turnejām, sāka nest augļus ar platēm "Blackout" ('82) un "Love At First Sting" ('84). Accept bija otra populārākā eksportprece no Vācijas, tīrasiņu heavy metal ar mazo militāro ķērcēju Udo Dirkschneider priekšgalā. Viņi izlauzās 1981. gadā ar "Breaker", un turpināja priecēt pasauli arī turpmāk. Pat Uzlecošās Saules zeme savukārt pārsteidza smago pūli ar grupu Loudness, kuri beidzot izlēma savu plati "Disillusion" izdot pasaules tirgū - un pasaules tirgus viņiem atsaucās, vēlāk jau īpaši Amerikā, un arī Japānas grupas Bow Wow (eksistē jau no 70o gadu sākuma!), Earthshaker, Anthem sāk parādīties uz metāliskās kartes. Uzplaiksnīja vēl daži "hitmāsteri", bet pagaidām tik daudzām grupām bija labākajā gadījumā jāapmierinās ar naudu no savas apkārtnes valsts.

Tomēr heavy metal vislielāko dažādību nesa Amerikā. Manowar, kiča un macho barbarisma pārstāvji, palēnām iekaroja pasauli (tiešā nozīmē) ar savām Vikingu un īstenā metāla slavināšanas tēmām, floridieši Savatage jau 1983. gadā spēlēja neticami smagu, taču viegli saprotamu heavy metal, ļaujot izpausties brāļu Olivas talantiem. Vēl šajā zemē pieprasītāko grupu skaitā minami Vicious Rumors, Jag Panzer, Armored Saint, Riot, Virgin Steele, Leatherwolf un Helstar. Anglijā bez IM un JP tomēr praktiski nebija īstenu heavy metal grupu, vismaz ne augstā līmenī. Tāpēc Eiropu palēnām pārņēma vācu metālisti Rage, Stormwitch, Sinner, Grave Digger, Attack, Risk.

Abās kontinenta pusēs 80o gadu sākumā bija vērojama interesanta, kaut visai bērnišķīga tendence piesaukt un slavināt Sātanu un viņa kalpus visos pentagrammiskos veidos, un visādi citādi tēlot tik melnīgus okultistus, vai arī vienkārši tēlot sevi par kaut kādiem sparīgiem dēmoniem. Par laimi, gan Motley Crue, gan Running Wild to ātri atmeta, Hellhammer transformējās par mierīgāko Celtic Frost, Stormwitch, Halloween (Čikāgas grupa!) un vēl daži ātri iegrima vēstures mēslainē, Venom izmācīs tikai kaps, un tikai viens cilvēks spēja pārliecināt - dānis King Diamond, slēpies aiz "skumja sikspārņa" grima maskas, rakstīja tik melnus tekstus, kas momentā lika gar zemi ikvienu neticīgo suni, un viņa aizkapa falsets lieliski iekļāvās koncepcijā. Protams, bez visas grupas Mercyful Fate un bez ģitāru dueta Hank Shermann un Michael Denner rakstītajiem dēmoniskajiem rifiem King Diamond būtu palicis tikai vientuļš sludinātājs. Un, viņa visnotaļ veiksmīgās horrora solo karjeras arī nebūtu.

1982. gadā Shrapnel Records dibinātājs Mike Varney, liels ģitāristu cienītājs saņēma kāda jauna zviedru talanta demo kaseti (ar četrām kompozīcijām), atvilināja viņu uz Štatiem un iesaistīja grupā Steeler, no kuras viņš pārgāja uz hārda supergrupu Alcatraz. Tur gan viņa dvēselei un pirkstiem bija par šauru, un Yngwie Malmsteen iecirtīgi radīja savu pirmo solo plati "Rising Force". Tās neticamā popularitāte - vismaz mūziķu un kritiķu aprindās - lika sarosīties gan pašam Maikam Vornijam, gan arī citiem ģitāras zibinātājiem. 80o gadu vidū piepeši bija moderni būt par ģitāras varoni, un tirgū nonāca vesela plejāde talantīgu un mazāk apdāvinātu ģitāristu instrumentālo albumu. Joe Satriani, kura skolnieku vidū bijuši Steve Vai, Kirk Hammet, Alex Skolnick (ex Testament), Larry Lalonde (ex Possessed un Blind Illusion), Jeff Tyson (T-Ride), kļuva pazīstams ar disku "Surfing With The Aliens" un nostiprinājās ar "The Extremist". Steve Vai bija zināms jau no darba Frenka Zappas grupā (un solo eksperimentiem "Flex-able" un "Flex-able Leftovers"), kurā nonāca tikai 18 gadu vecumā, bet pēc atrādīšanās Alcatraza, Devida Lī Rota grupā un Whitesnake, ar savu trešo solo disku "Passion And Warfare" ('90), skaistu fanka, džeza un metāla krustojumu prata iegūt ne tikai kritiķu labvēlību. Neskaitāmi sešu un vairāk stīgu dricinātāji izmēģināja spēkus šajā žanrā "no darba brīvajā laikā" (Joey Taffola, Steve Morse, James Byrd), citi īstās grupas izmantoja tikai kā pirmo pakāpienu karjerai (kā Vinnie Moore grupā Vicious Rumors, Alex Masi un Dark Lord), vēl citi mētājās šurpu turpu, taču nekur ilgi nenoturoties, deva priekšroku solo karjerai (Tony Macalpine, Ritchie Kotzen, Michael Harris). Saprotams, ka vienkāršajai publikai tāda 40 minūšu ilga zibeņošana bija par grūtu, un komerciāli panākumi pārsvarā tikai nodrošināti vien ar "īstas" grupas radīšanu (Malmsteen gadījumā...cits ģitārists Chris Impellitteri tā arī nekļuva populārs), vai piesaistoties pazīstamām blicēm (Steve Vai), taču tikai šie divi, plus Satriani spējuši gadu gaitā izpelnīties vairāk nekā tikai kolēģu atzinību. Tiesa, ne tikai ģitāristi izdeva instrumentāļus vai vismaz solo albumus, tādi piederēja arī, piemēram, basistam Stue Hamm, bundziniekiem Bill Ward, Cozy Powell, Herman Rarebell (Scorpions), un vēl daudzi citi, taču tie gandrīz vienmēr domāti tikai kolekcionāriem un mūziķu kolēģiem.

 

80ie - Hard Is My Core


"Who's gonna tell the youth about the drugs
about the drugs, mugs, bugs, and the police thugs!"
bad brains, I Against I, "I Against I"

Tuvojoties 80o gadu apskata beigām, aina nebūtu pilnīga, ja mēs neapskatītu dažus novirzienus, kas visai tieši ietekmējuši šodienas valdošās tendences.

Hardcore ir vistiešākajā veidā radniecīgs pankrokam, pievienojot tam labi daudz metāla, tomēr paturot visai vienkāršoto panka pieeju un politiski-sociālos tekstus. Lielākā daļa hardcore grupu nāca vai nu no Ņujorkas vai no Vašingtonas nabadzīgajiem kvartāliem. Pēdējo vidū bija bad brains, četru melnādaino mūziķu apvienība, kas savā itin smagajā, pank-hardkoriskajā mūzikā piejaucēja arī savai etniskajai izcelsmei tuvos žanrus - regeju un džezu, un viņu plates "I Against I" un "Rock For Light" joprojām ietilpst hardcore zelta fondā, ietekmējot un sagrozot smadzenes nevienam vien hārdkoristam vēlākos gados. Henry Rollins bija viens no viņiem, un viņa grupa Black Flag, tāpat arī Jello Biafra politiskās izpausmes ar The Dead Kennedys izpelnījās jaunās paaudzes punkeru un hārdkoristu uzmanību. Vēl par ietekmīgiem sauc Detroitas Negative Approach, taču nosaukumu šai kustībai deva Kanādas vienības D.O.A. 1981. gada disks, kas tā arī saucas "Hardcore '81" (no šīs grupas nāca vēlākais Annihilator vairākkārtējais vokālists, kā arī Danzig bundzinieks), kurš deva spērienu visai hardcore un arī punk kustībai Ziemeļamerikā. Ņujorkas hārdkora kustību (vienkāršības labad sauktu par NYC hardcore) sastāvēja un sastāv no Biohazard, Agnostic Front, Cro-Mags, Madball, Sick Of It All, School Of Violence, jautrīgajiem Murphy's Law un lēnajiem Life Of Agony. Citās Amerikas malās skūtgalvjus zem sava karoga pulcēja Minor Threat, Circle Jerks, D.O.A., Husker Du, u.c.

Vai iespējams spert soli vēl tālāk? Jā, un pirmatklājēja gods, šķiet, pienākas Discharge ar viņu 80o sākuma albumu "Hear Nothing See Nothing Say Nothing", kura viņi centās spēlēt vēl smagāk, vēl metāliskāk, nonākot gandrīz līdz thrash, un viņiem līdzās jāpiemin arī Exploited un G.B.H. Savu nosaukumu šī kustība ieguva no grupas D.R.I. albuma "Crossover", un viņu darbu turpināja arī ņujorkieši Corrosion Of Conformity. Vispopulārākā crossover grupa tomēr bija S.O.D., Anthrax esošo un bijušo mūziķu projekts, kuri, par vokālistu pieņemot dūšīgo Anthrax roudiju Billy Milano, un trīs dienu laikā sarakstīja un ierakstīja...21 dziesmu! Rezultāts, "Speak English Or Die" (Billija dziesma par sava drauga neveiksmīgajiem darba meklējumiem sliktās angļu valodas prasmes dēļ) pirmo reizi kopš Motorhead laikiem tik kuplā pulkā savos dažos koncertos aicināja gan plikpaurus-punkus, gan noaugušus tēvaiņus, kuri, aizmirsuši savu seno ienaido, draudzīgi purināja paurus. Taču S.O.D. bija tikai projekts, un drīz vien Billy bija pats bez darba - ne ilgi, jo savas pirmās grupas darbu viņš turpināja paša izveidotajā M.O.D. Tiesa, crossover tā arī neguva nekādus īpašos komerciālos panākumus (ja neskaita S.O.D visus atkalapvienošanās diskus), ko nevar teikt par hardcore, kurš turpina slavas ceļus arī šobaltdien, Biohazard ir viņu karognesēji, kopā ar Fugazi, Jesus Lizard, u.c.

80o gadu otrajā pusē vēl viens metāla paveids sāka augšupceļu no undergraunda uz topu tabulām. Industrial metal, kura galvenā iezīme bija smagnēja elektronisko instrumentu (bungu mašīnu un sintezatora) lietošana, pirmsākumi meklējami ar leģendārajām Killing Joke (vēlāk pārtransformējās par Murder, Inc.) un the Swans, taču 80o gadu beigās tas izplatījās, līdz ar Skinny Puppy, Controlled Bleeding, Skin Chamber, smagajiem un agresīvajiem KMFDM, Cop Shoot Cop un Godflesh, kā arī vēlāk, piemēram Treponem Pal. Taču komerciālajos viļņos to pacēla Al Jourgensen grupa Ministry, kuru disks "Psalm 69" un videoklips "Jesus Built My Hotrod" pavēra ceļu arī industrial metal panākumiem, lai gan Nine Inch Nails un dusmīgais Trent Reznor ar dziesmu "Head Like A Hole" jau bija iekarojusi ASV top 10.

Tajā pašā laikā kļuva skaidrs, ka televīzija vistiešākajā veidā spēj ietekmēt ļaužu prātiņus. MTV animētie kretīniņi Bīviss un Pakaļgalvis pateica, ka White Zombie ir cool. Vienreiz teica, otrreiz teica...un, skat, otršķirīgo šausmu un maģistrāļu filmu tematika komplektā ar hardcore, industrial un metal kļūstot par džankfūdu radikālajā smagucī, jau ir cooli. Starp citu, "Beavis & Butthead" var būt iemīļoti multvaroņi un populāri "kritiķi", taču, jāatzīst, ka nekādu labo slavu metālam kā tādam viņi vis nenesa. Padomājiet, ko nodomā vidusmēra cilvēks par metālistiem kā tādiem...

 

80ie - I have a complex...


"They say...my mission changed the world"
Queensryche, Operation: Mindcrime, "The Mission"

Turpinot heavy metal tēmu, nebūtu labi aizmirst arī tādu nelielu (tolaik vismaz) parādību kā progressive metal. Nav šaubu, ka pie tā šūpuļa stāvēja progressive rock / metal trio Rush vai arī piezemētākie Kansas, taču viņu ietekmes būs manāmas galvenokārt 90o gadu prog grupās. 80ajos abas slavenākās (plus fantastiski melodiskie Crimson Glory) progressive grupas izauga no Iron Maiden ietekmju dīķīša. Queensryche ātri spēja pierādīt, ka heavy metal + neslēpti inteliģents pauris spēj būt savienojamas lietas. Viņu sekmes hitu tabulās ar "Eyes Of A Stranger" un vēlāk ar "Silent Lucidity" ļāva sarosīties ne tikai pircējiem, bet arī viņu kopētājiem tobrīd un vēlāk. Lai gan jāatzīst, ka Queensryche mūzikā vislielākā vērtība ir visām platēm kopumā - īpaši tas sakāms par Orvelisko "Operation: Mindcrime". Fates Warning savukārt spēlēja gan smagi (pat līdz thrash), gan diezgan sarežģīti, un tieši viņus par var uzskatīt par pirmajiem īstajiem progmetalleriem pasaulē - naudas kase gan viņiem īpaši nepildījās, bet "Awaken The Guardian" un "No Exit", kā arī "Parallels" tiek uzskatīti par viņu labākajiem. Tiesa, pagaidām progmetal (vai arī art- vai avangarda metāla) laukā plauka vien daži, lielākoties daudzu nesaprasti ziedi - Psychotic Waltz bija trešais stūrakmens, kas ieradās vien 90o gadu sākumā - 60/70o gadu psihodēlija tik kompleksā un smagā metālā, pavisam nost stāvoši, tik nost, ka viņiem pat kopētāji ir retums. Vēl daži haosa varoņi bija arī thrash metal, un sava veida avangardisms izpaudās arī Watchtower, Blind Illusion un vācu projektā Mekong Delta. Un, vēl nebūtu labi piemirst vācu tehniķus Sieges Even, kur gan pēc sava pirmā albuma atsacījās no metāla vispār.

Vēl viena īslaicīga parādība, kuras nozīmīgums arī atklājās tikai vēlāk, bija vācu grupas Helloween lēmums ieviest savā speed metal slāvu un Vāgnera melodismu un pat klasikas un pseidoklasikas motīvus. Viņu virsotne bija "Keeper Of The Seven Keys, Part I" ('87), tikai sešas dziesmas, tik atšķirīgas, taču šis pārdrošais šāviens atmaksājās. Nākamgad, kad iznāca plates otrā, mazliet vieglāk uztveramā daļa, Vācijā jau viņiem bija radušies sekotāji - Blind Guardian, Scanner, vēlāk arī Chroming Rose. Pagaidām tikai Vācijā...

 

 


 

 
© Nokturnal Inferntainment 2003