Recenzijas
  Info perēklis
  Par Panaceju
  Kontakti





  30 hevay metal gadi - 3. daļa, 90ie
Diskleimeris:
Šo tekstu, kā jau tā beigās teikts, es uzrakstīju 2000/2001. gadu mijā. Kopš tā laika aiztecējis daudz gan ūdens, gan asiņu, gan sūdu. Kaut arī lielos vilcienos es arī patlaban šim tekstam piekrītu, dažas nianses šeit būtu jāmaina.

Nelaime vien tā, ka man nav ne laika, ne patikšanas to šobrīd paveikt...

 

80/90-ie - Death…Just A Beginning


"Es klausos tikai Dīč"
Visai biežs fanu teiciens 90o gadu sākumā

"Nāves metāls" visos aspektos virzījās vienu soli tālāk nekā thrash jebkad mēģinājis, un tuvāk galējībām - ģitāras kļuva vēl smagākas, bieži vien atlaižot stīgas vaļīgāk, tā iegūstot vēl zemāku un biedējošāku skaņu; bungas rībinājās vēl mežonīgākos ātrumos (un reizumis neizsakāmi lēni), balsis, kas arī thrash metal ar skaidrību neizcēlās, nu pārvērtās neizprotamos rūcienos, rēcienos vai ķērcienos. Venom debija "Welcome To Hell" bija vien pirmie ziediņi. 80o gadu sākumā un vidū iznāca nākamie pakāpieni - šveiciešu Hellhammer ar īso disku "Apocalyptic Raids", amerikāņu Possessed ar "Seven Churches" un Venom sekotājs Quorthon ar projektu Bathory. Taču Chuck Schuldiner, liels Venom fans (viņa pirmā grupa saucās Mantas), bija tas, kurš kopā ritma sekciju Kam Lee un Rick Rozz personās parkāpa to barjeru, aiz kuras beidzas eksperimentēšana un sākas (kā vēlāk izrādījās) pilnasinīgs un svaigs smagā metāla novirziens. Tāpēc nebrīnieties, ja daži apgalvos, ka grupa Death radīja "nāvi" - viņiem būs taisnība aptuveni tikpat cik apgalvojumā, ka Nirvana radīja grunge un Sex Pistols - pankroku. Vai tad tādas grupas kā Morbid Angel vai Obituary radās no zila gaisa pēc Death debijas ar "Scream Bloody Gore"? Protams, ne. Patiesība ir tāda, ka abas minētās vienības lielā mērā sekmēja death metal uzplaukumu 80o pašās beigās, un, būdamas no Floridas, principā lika pamatus viena tipa death metal rajonam.

Floridas death, tāpat kā zemāk aprunātais zviedru death, principā balstījās uz to, ka studijā "Morrissound" ierakstījās gan vietējās vienības, gan citu štatu pārstāvji, un gadu desmitu mijā tas pat skaitījās kā kvalitātes zīme - ziņot, ka albums ierakstīts ar producentiem Tom Morris vai Scott Burns. Floridas death pazīmes ir ārkārtīgi zems un parasti absolūti neatšifrējams rēciens (kā Cannibal Corpse, Obituary un vēlāk arī mazliet atšķirīgajiem Brutality), un, ņemot vērā mūzikas brutalitāti - neticama ieraksta sterilitāte. Vislabākais Floridas death piemērs ir nejaukie Morbid Angel ar, iespējams, vienu no labākajiem death metal ģitāristiem Trey Agzagoth priekšgalā, īpaši viņu agrīnie albumi "Altars Of Madness" un "Blessed Are The Sick". Starp citu, death metal atdzīvināja vairākus gadus piemirsto tradīciju visās malās kabināt pentagrammas, apgāztos krustus un tml. sātana draugu mantiņas un tekstos aprēkt visu svēto. Sava daļa panākumu šajā jomā jāuzņemas tieši Floridas "The Order Of Evil Eye" apvienībai, kuras locekļi bija gan Morbid Angel, gan Nocturnus, gan Acheron, un arī citu grupu mūziķi, taču visus pārspēja Deicide. Glenn Benton death metal kustībā bija pats ļaunākais cilvēks, kāds vien iespējams, taču diemžēl tas ne tikai sekmēja viņa publicitāti, bet arī nepelnīti aizēnoja viņu spēlēto agresīvo death/grind.

Bez pentagrammu kalpiem pastāvēja arī vienkārši asiņaini groteskais virziens, kura priekšgalā nostājās sākumā kā "joku projekts" iecerētais Cannibal Corpse. Vokālista Chris Barnes teksti bija pārpilni nejēdzīgas varmācības, gļotu, un vissvētāko cilvēku orgānu plosīšanu, un arī albumu vāku zīmējumi izpelnījās cenzūras zīmogu, vai labākajā gadījumā brūnu aploksni, kaut arī mūzika nebūt nebija nepārvarami varmācīga (salīdzinot ar dažiem viņu kolēģiem). Kārtējais piemērs par imidža svarīgumu.

Dažas grupas, kā Malevolent Creation vai tie paši Cannibal Corpse, pārcēlās uz Floridu, lai būtu tuvāk medus podam, taču arī citās Amerikas malā veidojās pazīstamas death metal vienības, kā Deceased, Incantation (no Klīvlendas), Immolation (no Ņujorkas), Broken Hope (Čikāga), Sadistic Intent (Losandželosa), Master, Abomination, un vesels bars citu. Thrash palēnām sāka zaudēt sparu, un nebija brīnums, ka jaunatne pievērsās tieši jaunajām lietām. Tomēr Floridas death radās konkurenti.

Tas bija zibens spēriens no skaidrām debesīm. Kas ir, tas ir - Zviedrija pasaules mērogā, ja neskaita Bathory, nekad nebija izcēlusies ekstremālajās lietās, un joprojām grūti aptvert, no kurienes izauga šī "Sunlight" ierakstu studija…Taču Amerika tika nolikta uz lāpstiņām jau ar pirmo tajā ierakstīto disku Entombed "Left Hand Path" ('90), jo tāda zema ripzāģa skaņa vēl nebija dzirdēta. Rezultātā Zviedrija kļuva par Eiropas death metal kalvi, un ceļu uz šo studiju atrada neskaitāmas grupas - projekts Carnage (otrie, kas ierakstījās tur), Dismember (trešie), Grave, Unleashed, Edge Of Sanity, un vēlāk arī Hypocrisy, Cemetary un Afflicted. Zviedru death pārstāvji, kā likums, skanēja vēl līdzīgāk viens otram nekā floridieši, un viņiem bija raksturīga pakļaušanās Slayer valdzinājumam, relatīvi lielāks melodiskums un ne tik zems rēciens. Taču dažu gadu laikā "Sunlight" studija (un tās producents Tomas Skogsberg) sāka zaudēt klientus tieši tās paša izveidotā saunda dēļ - grupas nevēlējās izklausīties kā kārtējās "Sunlight" mācekles, un drīz vien meklēja ceļus citur - pie Despair ģitārista un producenta Waldermar Sorychta (piemēram, Unleashed, Tiamat), pie Dan Swano un viņa "Unisound" studijas (nu jau aizvērusies), un pēdējā laikā vispazīstamākā ir Hypocrisy frontmena Pete Tagtgren un viņa brāļa vadītā "Abyss" studija.

Kaut arī šie ir divi būtiskākie death metal virzieni un mītnes zemes, nekādā gadījumā ne vienīgie. Death metal kā uguns prērijā izplatījās visā pasaulē, īpaši tādās zemēs, kur līdz šim pat par metāla faniem maz bija dzirdēts. Sepultura, protams, bija tā, kas pierādīja, ka citas pasaules daļas ir nepelnīti apdalītas (precīzāk sakot, ierakstu kompānijas bija meklējušas apslēpto mantu tikai savā tuvākajā apkārtnē). "Beneath The Remains" gan nenesa neko ārkārtīgi jaunu, taču viņu brazīliskās saknes ļāva izpausties Kavaleru brāļu talantiem mazliet citādā skanējumā nekā pierasts death metal pasaulē. "Arise" kļuva par pārdotāko disku viņu leibla Roadrunner Records vēsturē, un "Chaos A.D." un īpaši jau "Roots" (ar Korn producentu Ross Robinson) šos panākumus nostiprināja, vispirms gan liekot nomainīties savu fanu pulciņam. Lai gan ierakstu kompāniju skauti nespēja atrast Sepulturai īpaši cienīgus sekotājus Brazīlijā (Sarcofago un Overdose, varbūt), līdz ar to bija skaidrs, ka ignorēt valstis ārpus angliski runājošajām (plus Skandināviju un Vāciju) nebūtu prātīgi. To vēlāk pierādīja arī poļi Vader, čīlieši Criminal, un šobrīd nav nekāds brīnums katalogos ieraudzīt arī čehu, kolumbiešu, malaiziešu, indonēziešu, korejiešu un citu eksotisku valstiņu sūtņus.

Interesantā kārtā death metal kļuva ārkārtīgi populārs visā Eiropā, taču tas īpaši nesekmēja vietējo grupu parādīšanos atzīstamā līmenī - tikai Holande var lepoties ar kaut cik attīstītu death metal skatuvi, ar grupām Sinister, Gorefest, Apshyx, Thanatos, u.c. Vēl jāpiemin austriešu Pungent Stench, Discharmonic Orchestra, Miasma, bet vācu Morgoth un Atrocity principā bija pazīstamākās death vienības savā valstī, Grieķijā radās Rotting Christ, Septic Flesh, Nightfall, Itālijā Death Of SS, savukārt Anglijā bija Benediction, Bolt Thrower un Cancer, kuriem bija jāiztur jo sīva konkurence ar death metal jaunāko brāli grindcore.

Konservatīvā Lielbritānija patiešām pārsteidza ar savu radikālismu - grindcore, iespējams, definējams kā "death metal reiz 10". Pazuda tādas lietas kā visniecīgākās melodijas pazīmes vai dziesmu struktūra, kompozīcijas pilnīgi mierīgi varēja ilgt 10 sekundes kakofoniska trokšņa bez izšķiršanas pazīmēm, un vispār var uzskatītas par mūzikas kā tādas izārdīšanas centieniem. Un, ja death metal mežonīgais ātrums vēl likās pieņemams, tad šeit tas sasniedza nebaudāmu robežu (no otras puses, šis nenormālais temps vēlāk ieguva daudz klausāmāku statusu black metal). Amerikāņi, kā vienmēr, piezīmēs, ka īstenībā jau britu grupas Napalm Death un Carcass visu aizguvušas no viņu Siege vai Repulsion, bet tieši šie angļi kļuva par pirmajiem pazīstamākajiem grindcore pārstāvjiem (plus arī Electro Hippies, Extreme Noise Terror, un industriālie noisisti Godflesh, Pitch Shifter un Scorn), vismaz žanra sākumā. Protams, stafeti vēlāk pārņēma arī Amerika ar Cannibal Corpse (death vai grindcore - izšķiriet paši), Brutal Truth, Suffocation, un tagad arī Sadistik Intent, Exumed, un Dying Infetus. Taču abi pirmie grindcore meistari, gadiem ritot, atteicās no tik mežonīga ekstremālisma un pievērsās kam stingri maigākam.

Death metal kā vadošajam radikālismam bija lemts vēl īsāks mūžs. 90o gadu vidū kļuva skaidrs, ka tikai dažas grupas spēs radīt ko jaunu un interesantu (piemēram, Atheist, Cynic, Pestilence, Believer un kosmiskie taustiņu izmantotāji Nocturnus), un death metal mira lēnā nāvē...pa ceļam pievācot arī savu lēno brāli.

 

90ie - Growling Away Slowly


"Slowly passing timeless horrors..."
Paradise Lost, Gothic, "Gothic"

Jau tādas grupas kā Asphyx vai Autopsy (ar bijušajiem Death mūziķiem) vai pat brīžiem Morbid Angel izmēģināja savienot haiperblāstus (tas ir tas ritms, kad bundzinieks sit pa drobeni, cik vien ātri iespējams) ar bruņurupuča ātruma ritmiem, tiesa, nevienam nebija ienākusi prātā doma pēdējo likt savas mūzikas pamatā. Līdz Paradise Lost diskam "Lost Paradise", vismaz. Taču par stūrakmeni šajā novirzienā kļuva viņu otrais disks "Gothic".

Eksperimenti virza un groza pasauli, to neviens neņemsies apstrīdēt. Un death metal pasaule ir (bija?) konservatīva. Vēl viena aksioma. Tāpēc vēl jo vairāk Paradise Lost spertais solis ir jāvērtē drosmīgi. Viņu apņēmība stāties pretī valdošajiem reaktīvajiem ātrumiem ir tikai puse šī soļa, un to vairāk vai mazāk akceptētu vairums "nāvinieku". Taču šie angļi atļāvās tādu tiem laikiem nedzirdētu bezkaunību kā pievienot taustiņu partijas un uzaicināt uz pāris pantiņiem soprānu. Sasniegtais efekts bija nelielas atombumbas cienīgs. Un, kas nav mazāk būtiski - death mūzikā piepeši ieradās viegli uztveramas un jaukas meldijas - vēl pavisam nesen tabu. Gada laikā Lielbritānija atguva doom metal Mekas statusu, izmetot pasaulē vēl trīs ietekmīgas doom/death grupas. Cathedral, sākumā mazāk, vēlāk daudz izteiktāk, paļāvās uz klasisko Black Sabbath skanējumu, protams, to modernizējot. My Dying Bride ar savām 10+ minūšu kompozīcijām varēja pretendēt uz art/doom/death etiķeti, turklāt vijoles žēlabas vērta viņu pirmos diskus neticami melanholiskus. Anathema varbūt nepiemita kāda ļoti atšķirīga iezīme, taču savu darbu veica nevainojami.

Tāpat kā death, arī doom/death pamatīgi paplašināja starptautiski atzītu grupu ģeogrāfiju. No jaunajām valstīm vissvarīgāk atzīmēt somu Amorphis panākumus - gadu pēc "Gothic" iznākšanas izdotais viņu debijas disks "The Karelian Isthmus" bija gandrīz fiziski sajūtami salta un skarba versija par Paradise Lost stūrakmeni, taču nākamais, "Tales From The Thousand Lakes" ir pirmais īstenais folka pieskaņu albums grupai, kura izmanto rēcošo vokālu. Amorphis ir sekojuši Sepulturas paraugam un atklājuši savu zemi talantu meklētājiem, un jāatzīst, ka viņiem Somijā bija daudz ko atrast, īpaši jau black jomā.

Mazāk veicies Moonspell, aiz kuriem Portugālē stāv vien baltais plankums, ja neskaita dažas underground death & grind grupas. Viņu pirmais Ep "Under The Moonspell" un vēlāk pilnais disks "Wolfheart" izmantoja tos pašus galvenos ingredientus kā Amorphis, taču, pievienojot nedaudz naivas vampīriskas erotikas un diametrāli (arī ģeogrāfiski!) pretējas mentalitātes folku, rezultāts bija ne mazāk apstulbinošs. Diemžēl savam pirmajam šedevram viņi tuvoties nemēģināja, un visi pārējie diski (izņemot gotiskā roka apdvesto "Irreligious") ietilpst citās kategorijās.

Interesanti, ka, neskaitot šīs divas grupas, doom/death uzplatīts un atzīts bija visās valstīs, kur vien bija attīstīta death metal kultūra - izņemot Ameriku, kur pazīstamākās grupas Confessor un Winter nespēja piedāvāt līdzvērtīgu sāncensību Eiropas kolēģiem (iemeslus minēšu pie black metal). Nīderlandē pazīstamākās doom/death vienības bija The Gathering, Orphanage, MDB-iskie Celestial Season, un Zviedrijā lēni kratošās publikas atzinību pievērsa Tiamat (kuri sāka atteikties no ātrajiem ritmiem vien trešajā diskā "Clouds") un Šekspīra laikabiedri Theater Of Tragedy. Un, atkal Vācija bija gandrīz tukšā - Dark Millenium centās eksperimentēt, taču komerciāli tas bija visai neveiksmīgi, Pyogenesis no tīrasinības ātri pārmetās uz kaut kādu priekpilnu doom/grunge, un Dark Reality arī palikuši ēnā.

1995. gads ir ne tikai kulminācijas, bet arī pagrieziena punkts doom/death vēsturē. Togad iznāca ne tikai, pēc daudzu uzskatiem labākais MDB darbs "Turn Loose The Swans", plašākai publikai saprotamāks nekā viņu debijas disks, un arī Moonspell "Wolfheart" un Paradise Lost "Draconian Times", kurā Nick Holmes beidzot pilnībā atteicās no rēciena un veidoja vairāk vai mazāk melodisku vokāla partiju...un gadu vēlāk arī Amorphis izmeta savu pēdējo albumu, kuru varētu ietilpināt doom/death kategorijā ("Elegy"). Taču vislielākais pārsteigums nāca no Holandes.

The Gathering pirmais albums "Always" jau 1993. gadā bija viens no labākajiem sava žanra paraugiem un viņus no nepazīstamas grupas pārvērta doom/death sudraba zvaigznē. Pa vidu neliels eksperiments - galvenais (un "tīrais") dziedātājs nespēja atrast un noturēt toni, un pārvērta itin labo "Almost A Dance" mūziku karikatūrā. Šoks nāca ar "Mandylion" - pirmo reizi doom/death grupa tik mierīgi un elementāri atmeta otro apzīmējuma sastāvdaļu un pārvērtās psihodēliskā metālā ar visiem doom/death elementiem, izņemot vienu - Anneke van Giersbergen vokāls kļuva par vienīgo. Bijušās džeza dziedātājas dzidrais un it kā gurdenais tembrs bija teicama "glazūra uz tortes" jaunajam sērīgajam un mazliet šizīgajam Gazeringam, un viņai bija lemts kļūt par etalonu daudzām meitenēm (un, sekssimbolu zēniem šajā tik maskulinizētajā mūzikā), vienalga, vai meitene viena pati stāvēja pie mikrofona vai pārī ar rēcējzelli.

Pats par sevi saprotams, ka šāda novatoriska, kaut tik viegli izveidojama pieeja rosināja grupas aizvien vairāk mikrofona laika piešķirt eņģeliskajām daiļavām, kas nu no "sesiju dziedātājām" aizvien biežāk kļuva par pilntiesīgām grupu loceklēm (khmmm…) Theater Of Tragedy bija vieni no pirmajiem, kas to piekopa, un Liv Kristine piecgadīgās meitenes balstiņa kļuva par otru etalonu, par spīti tam, ka ToT mūzika nenesa absolūti nekādas inovācijas. Laika gaitā abas šīs grupas stipri attālinājās no metāla, toties stafeti pārņēma un stilu pilnveidoja Tristania, tās atzars Sirenia, After Forever, Within Temptation u.c.

 

90ie - In Goat We Trust


"Lay down your souls to the dark Rock'n'Roll"
Venom, Black Metal, "Black Metal"

90ajos nav neviena smagās mūzika žanra, kas būtu izraisījis visvairāk runu un pretrunu, publicitātes un sliktas slavas, kā black metal.

Interesanti, ka termins "black metal" ieradās ilgi pirms mums pazīstamā žanra vai tā novirziena parādīšanās. Protams, tas nāca no Venom otrās plates "Black Metal" nosaukuma, taču ne tikai tas ir melnā metāla pamatā. 80o gadu vidū un beigās par black metal dēvēja jebkuru metāla grupu, kas mūzikā parasti daudz neatšķīrās no saviem kolēģiem, taču tekstos veidoja atklāti anti-kristietības sludināšanu, zaimošanu un Rīta Zvaigznes dēla cildināšanu, kā Morbid Angel, (agrīnais) Nocturnus, Blasphemy, Acheron, Deicide (visas no Floridas), un arī heavy metālisti Mercyful Fate neizbēga šim liktenim. Pirmie, kas šādus tekstus sludināja 70ajos (bez Black Sabbath) gan bija Coven un Black Widow. Tomēr 90ajos black metal izauga fjordu zemē burtiski no vienas domubiedru pulciņa, kas sevi dažreiz sauca par "Black Metal Circle".

90o gadu vidū death vilnis jau bija noplacis, un gandrīz visas grupas atdarināja pašas sevi vai viena otru - kā jau gandrīz jebkurā žanrā pirms iznīkšanas. Vēlākie black metal varoņi izauga tieši no death metal agresīvākā un zaimojošākā gala, par pamata ņemot gan Venom, gan zviedru projekta Bathory agrīnos darbus (īpaši jau pirmos Bathory, kas dažiem liek stādīt Quorthon garabērnu par pašu pirmo black metal grupu), gan arī Hellhammer un agrīno Celtic Frost. Dažu skandināvu grupu pirmie ieraksti iznāca 80o gadu beigās vai pat vidū. Vispārēji gan tiek atzīts, ka par black metal pamatlicēju jāatzīst cilvēks vārdā Oystein Aarseth - viņa grupas Mayhem demo "Pure Fucking Armaggedon" ('86) joprojām ievietojas ekstremālā metāla tumšākā zelta fondos. Atsakoties no pakļaušanās tobrīd modīgajiem death un grindcore, Euronymus (jo tas ir VIŅŠ) izveidoja leiblu Deathlike Silence un veikalu "Helvete" (norvēģiski - "elle"), kas abi, protams, veltīti melnajam metālam, un kura vadītājs nepaguris klāstīja saviem jaunākajiem draugiem, kas ir pareizi, un kas nē. Lietas palēnām sāka iet uz augšu, arī viņas domubiedru pulciņš auga, iekļaujot sevī tādas grupas kā Dark Throne, Emperor, Enslaved, un kur jau nu vēl mazais, ļaunīgais Varg Vikernes jeb Count Grishnakh ar viencilvēka projektu Burzum. 90o gadu sākumā black metal salti ļaunā filozofija un mūzika (un imidžs!) vēl bija nesaprotami pārāk daudziem, toties plašu rezonansi un publicitāti ieguva Norvēģijas seno koka baznīcu dedzināšanas gadījumi '92/93. gados, kas visi bija vai nu saistīti ar vai arī inspirēti no Black Metal Circle. Euronymus galu ņēma '93 gada augustā (ja vēl kāds nezina, kā, lai man atraksta), un šis fakts viņu iecēla galvenā mocekļa un leģendas kārtā, taču black metal uzvaras gājienu nespēja apturēt. Varbūt tieši otrādi, iedvesmoja to.

Īsumā par pašu mūziku un žanra atribūtiku. Black metālā imidžs vienmēr bijis nozīmīgs - pretstatā death/thrash meistariem, kuri, spītēdami pārspīlētajiem tā laika rokzvaigžņu tēliem, tērpās pēc iespējas pieticīgāk vai pat uzsvērti nabadzīgi, black metālisti un viņu fani atdzīvināja 80o gadu sākuma un vidus ietērpu, izvēloties melnas ādas apģērbu (kaut ko pa vidu starp parasta metālista, viduslaiku bruņinieka un Odina kareivja stilistiku), kniedes, patronjostas, dzelkšņu aproces un pats galvenais, "miroņgalvu" grima masku, sauktu par corpsepaint, kura acīmredzami patapināta no Alice Cooper, Kiss un Celtic Frost, pievienojot King Diamond maskas velnišķību (un balto krāsu). Euronymus it kā tomēr esot sajūsminājies par brazīļu grupas Sarcofago imidžu, un daudz no tā pielāgojis sev.

"Black metal is like blues, it never changes", apgalvoja Euronymus skolnieki Dark Throne, kas paši debijas diskā vēl spēlēja tipisku death metal, taču viņu otrais, "A Blaze In The Northern Sky" tiek uzskatīts par pirmo īsto ziemeļu black metal pārstāvi. Dark Throne karjera tā laika pulciņam arī bija visai tradicionāla - daudzas tagad pazīstamas grupas iesākumā spēlēja death metal, gan bieži ar zaimojošiem tekstiem, bet Euronymus iespaidā pārgāja uz blacku. Lielākā daļa gan to noliedz, bet tā laika "Helvete" apmeklētāji par to ir pārliecināti. Tradicionāli black metal bija stindzinoši auksts, visai taisns un atmosfērisks, parasti melodiskāks par klasisko death, nereti atmosfēras radīšanai tika izmantoti taustiņi - death metal tabu instruments. Pirmās pazīstamākās black metal grupas jau minētas - Emperor, Dark Throne, Burzum, Enslaved (kuri jau no paša sākuma izvēlējās it kā mazāk zaimojošo vikingu imidžu), bet Mayhem oriģinālais mantojums tā arī palika leģenda un "De Mysteriis Dom Sathanas", kas izdots jau pēc Euronymus nāves. Vēlāk parādījās Samael, Satyricon, Ulver, Limbonic Art, un daudzi citi.

Atsaucīgas melnas sirdis izauga arī citur. Protams, sākumā kaimiņzemē Zviedrijā, kur no identiska domubiedru pulciņa "True Satanic Horde" izauga vispazīstamākā bija black/death vienība Dissection, labi draugi šiem norvēģiem, kā arī Abruptum. Skat. arī zemāk.

 

90ie - Tendencies for the suicidal


"I am stupid and contagious"
Nirvana, Nevermind, "Smells Like Teen Spirit"

Septiņi gadi ir pietiekams laiks, lai nomainītos vesela klausītāju paaudze. Glemroks, hārdroks, popmetāls, matu metāls, sauciet kā gribat, palēnām zaudēja savas pozīcijas. Ierakstu firmām kļuva aktuāls jautājums - kas tad stāsies tā vietā. Zārks tukšā palikt nevarēja, krā! Turpmākie notikumi pierādīja, ka paaudžu maiņa patiesi ir notikusi.

Nevar apgalvot, ka popmetāls 90o gadu pašā sākumā jau bija komerciāli miris - vairākas grupas tieši tad izdeva savus labākos albumus, tieši tad parādījās vesels supergrupu ar Damn Yankees, Badlands, Blue Murder, Mr. Big, Bad English, u.c. Tas gan ir strīdīgs jautājums, jo nereti šādas grupas un to albumi bija pārāk nobrieduši un vidējiem prātiem nesaprotami, par zemākiem pat nerunājot. Jaunajiem ļaudiem tomēr vajadzēja savu sirdij tuvo ideoloģiju. Atkārtojās vecā dziesma nu jau jaunmodīgās skaņās, gluži kā 70o gadu beigās - smagā roka grupas nepagurušas klārēja par savu ciešo saikni ar faniem, bet realitāte bieži vien bija pavisam citāda. Pieaugot naudas apgrozījumam un ienākumiem, nenovēršami dila tieši šī saistība, un apstiprinājās vecā patiesība, ka "paēdušais izsalkušo nesaprot", un otrādi. Tādējādi bija skaidrs, ka drīz vien parādīsies alternatīva.

Par alternative metal nokristītā kustība neparādījās līdz ar Nirvana. Ceru, ka man to nebūs jāatkārto "tiem, kas īpaši tupi". Savas saknes alternatīvisms rada Neil Young un viņa grupas Crazy Horses daiļradē, bet 80ajos vislielāko ietekmi šajā lauciņā rādīja trīs grupas. Living Color, pirmā patiesi populārā (tiesa, tikai ASV) neģēru grupa radīja ekscentrisku maisījumu no savām etniskajām saknēm, metāla, hārdkora, džeza, fanka, un viņu ģitārists Vernon Reid tika plaši cildināts. Jane's Addiction ideologs bija spalgās balss īpašnieks Perry Farrell, un viņa fankiski-psihodēliskais citādums bāzējās 70ajos (visaugstāk vērtētais viņu darbs ir "Ritual De Lo Habitual", bet varbūt arī iepriekšējais "Nothing's Shocking"). Faith No More no šiem trim bija visveiksmīgākā hitu tabulās, pārdodot miljoniem ierakstu ar saviem neiedomājamiem visu iespējamo mūzikas žanru eksperimentiem, bez jebkāda avangardisma pieskaņas sakausējot to neticami viegli uztveramā masā. Vēlāk šo darbu turpināja arī FNM vokālista trakulīgais saidprojekts Mr. Bungle, kā arī Scatterbrain un ņujorkieši Mindfunk. Taču īstā alt-metāla eksplozija sākās 80/90o gadu mijā ar hārdkoriskajiem Sonic Youth, īru Therapy?, Fishbone, kā arī…ar dažām Sietlas grupām Tad, Mudhoney, un iespējams, visietekmīgākā no šīs Amerikas ziemeļrietumu pilsētas - sabatiskajiem Melvins. Vajadzētu atzīmēt arī Mother Love Bone, kuri gan vokālista bojājejas dēļ izjuka pēc pirmā diska, taču transformējās par Pearl Jam. Tolaik vēl tradicionālā metāliskā pieeja un alternatīvisms pastāvēja blakus, un daudzi prata to abus savā galvā novietot blakus.

Nirvana uzspridzināja pasauli ar savu pirmo kārtīgo hitu "Smells Like A Teen Spirit" no sava otrā albuma "Nevermind". Pankroka depresīvie teksti, vienkāršās un gurdenās meldijas un smagā ritma ģitāra (kas vienīgā sniedz kādu saistību ar metālu) pievilka miljoniem jauniešu, kas alka dzirdēt ko jaunu, kuriem uzpūstais sex & stars imidžs šķita lēts un apnicīgs, kurus par meitenēm pārģērbušies spožie puisīši neganti kaitināja. Nirvanai par saviem (sākotnējiem) panākumiem lielā mērā jāpateicas MTV, kas, sajuzdami naudas garšu, nepaguruši rotēja gan šo, gan visus pārējos grupas videoklipus. Kurt Cobain kļuva par savas paaudzes bāku un mirdzekli, kaut arī pats šo statusu neizsakāmi ienīda. Pavisam īsā laikā no Sietlas renstelēm izvilktais un par megazvaigzni kļuvušais cilvēks sabruka, spējis izturēt šo slogu tikai četrus gadus.

Sietla strauji kļuva par leiblu bosu zelta bedri, atņemot šo titulu Losandželosai. Skauti izrakņājā pilsētu no vienas malas līdz otrai, un izrādījās, ka gan šai vietai, gan citām Amerikas pilsētām un citām valstīm ir ko piedāvāt gan grunge (kā tika nodēvēta Nirvana's tautā iznestā mūzika), gan alternative kategorijās. Pearl Jam vairāk piederēja pie pēdējās un ātri vien izvirzījās par šīs kustības līderiem, un viņu frontmens Eddie Vedder strauji kļuva par Kurta Kobeina līdzinieku, vismaz tad, kad neganti gaudās par "slavas cenu". Viņu slavenākie albumi ir "Vs" un "Ten". Tumšākas un drūmākas mūzikas piekritēji iecienīja jau labu laiku eksistējušos Soundgarden un Helmet, un arī Alice In Chains. MTV alkatīgi uzbruka gan šīm grupām, gan izrādīja vēl dažus jaunus varoņus - Stone Temple Pilots, Soul Asylum ("Runaway Train" diez vai reprezentē viņu mūziku), My Sister's Machine, Moist, Dinosaur Jr., Live, Collective Soul, skotu grupu Gun, 60s mīlētājus Blind Melon, nepilngadīgos Candlebox, un tad jau vēl bijušā Nirvana bundzinieka Dave Grohl jauno grupu Foo Fighters.

Svarīgi tomēr liekas piezīmēt, ka ne grunge, ne alternative robežas nekad nav bijušas stingri novilktas. Atšķirībā no 80o gadu heavy metal varoņiem, kuri pieprasīja sev metāla statusu vietā un nevietā, 90o cilvēki atteicās tikt ievirzīti jebkādos žņaudzošos rāmjos, tāpēc par tīru grunge brīžiem uzskatīja tikai Nirvana pakaļdarinātājus (tādu gan bija diezgan daudz), bet pēc Kurta nāves uzplauka tāds termins kā post-grunge.

Grunge panākumi lika meklēt karjeras iespējas arī tam, ko mēdz dēvēt par post-punk (kas publikai tika iebarots kā alternative). Piemēram, Bad Religion pēc vairāku klusu albumu izdošanas 80/90 gadu mijā pēkšņi atradās uz viļņa, taču viņu mūzika un īpaši jau teksti plašākai masai nebija saprotami, tāpēc zaļā gaisma iedegās Rancid, NOFX, Blink-182 un viena hita brīnumiem Green Day. Visvairāk gan zaļās naudas podam iegrābās Offspring, un to dara vēl līdz šim brīdim.

 

90ie - More Power To The People


"Nobody touches us at all!"
Pantera, Cowboys From Hell, "Cowboys From Hell"

Ejot vēl tālāk, jaunākās strāvas maiņas sekmēja arī hardcore izvilkšanu no undergrounda, un šeit par līderiem kļuva Biohazard, Sick Of It All, Pro-Pain, un arī vairākas grupas piedzīvoja savu atdzimšanu, to vidū arī Agnostic Front. Taču tīrs hārdkors dabā nebija bieži sastopams - aizvien vairāk vienību to "maisīja" ar thrash, alternative, pat grunge un industrial, tā sapludinot un pārklājot žanru robežas, un dzenot izmisumā mūzikas apskatniekus un žurnālistus. Iespējams, ka viena no pirmajām šāda tipa grupām bija ņujorkieši Prong, bet maisam gals jau sen bija vaļā. Kur lai ievieto Tool un Monster Voodoo Machine? Un Soulfly? Un avangardiskos Meshuggah? Un komisko horroru White Zombie? Smagos Sabbath-coristus Eyehategod un dīvaiņus Into Another?

1990. gads pēdējo septiņu gadu laikā bija viszemākais punkts heavy metal attīstībā, vismazāk pārdoto ierakstu, arī ienākumi no koncertiem un atribūtikas pārdošanas kritās. Speciālisti to skaidro ar kārtējo tirgus pārsātinājumu - pārāk daudz grupu, pārāk zema vidējā kvalitāte, un nopircis piecus diskus, no kuriem četri ir ārā metami, smagās mūzikas fans turpmāk būs piesardzīgāks. Glemroks vilka savas pēdējās dienas, tirgū parādījās aizvien mazāk normālu grupu. Otram lielākajam tā laika metāla atzaram, thrash metālam paveicās vairāk.

Jā, Pantera patiesi sāka kā glam / hard grupa (vai nav ironiski, ko?). Pirmais viņu disks ar vokālistu Phil Anselmo "Power Metal" jau bija pieteikums uz ko niknāku, bet īstais izrāviens nāca ar "Cowboys From Hell". No Teksasas nākusī grupa likās sevī iemiesojam dienvidštatu redneku ilgas pēc macho tipa vadoņiem, mūzikā piedāvājot aptuveni to pašu thrash, tikai ieturētu vidējā tempā. Ātrums vairs nebija galvenais, tagad akcents tika likts uz mežonīgi brutāliem rifiem, tomēr saglabājot tādu pašu agresivitāti, bet ar nākamo albumu (kurā melodiskā puse atmesta vispār) "Far Beyond Driven" ieguva jaunu apzīmējumu - power-groove un thrashcore (pēdējais liekas visai atbilstošs, jo gan viņu 90o gadu mūzika, gan imidžs uz pusēm aizņēmās gan no thrash, gan no hardcore). Kaut arī Pantera nebija pirmā, kas aizsāka šādus ritmus (Exhorder ar savu disku "The Law" gan nebija zem liela leibla paspārnes, atšķirībā no panteriešiem), tomēr tieši viņiem izdevās pacelt to gan kvalitāti, gan iznest to tautās, pa ceļam pievācot arī dažas thrash grupas (Forbidden, Channel Zero), kā arī ietekmēt vēl dažas (Machine Head, Pissing Razors). Taču ne tik daudz viņu sekotāju liktenis ir svarīgs, kā tas, ka viņi paspēja stingri ietekmēt tādas pasmagākas mūzikas cienītājus, līdz tie sāka Panteras stilu izmantot, pielietojot to saviem griezumiem. To, starp citu, brīžiem dēvē par aggro-metal.

 

90ie - Rappin' On Hell's Door


Divas dziesmas, tikai divas dziesmas. 1986. gadā Run DMC, melnā hip-hop grupa nolēma ierakstīt vecumvecās Aerosmith dziesmas "Walk This Way" cover un palūdza pašus autorus piedalīties. Rezultāts - uz skatuves piepeši atradās divas pretējas, tajā laikā karojošas nometnes - nēģerzeļļi repoja, Aerosmith iedziedāja piedziedājumu (šī versija piedevām sāka Aerosmith pacēlumu 80o gadu beigās). Bet "Walk This Way" ir hārdroka dziesma... Anthrax vīri apvienojās ar agresīvajiem reperiem no Public Enemy uz vienu dziesmu "Bring The Noise" (un vēlāk vieni paši ierakstīja "I'm The Man"), kurā izcili smagi, thrashiski rifi bija pamats, uz kura virsū repoja gan PE, gan pat Anthrax ģitārists Scott Ian (domājams, ne pārāk maznozīmīgs fakts, jo baltais cilvēks repu kā tādu reti spēja pieņemt, kur nu vēl metālists!). Nākamie bija prominentu Ņujorkas mūzikas industrijas cilvēku dēli Beastie Boys, megapopulāri jau ar pirmo disku "Licenced To Ill" un milzīgo hitu "(You've Gotta) Fight For Your Right (To Party)", dažreiz heraldēti kā pirmie īstenie rap un heavy metal krustotāji, lai gan šeit prevalējošais tomēr bija prieka faktors. Visnopietnāk lietai ķērās klāt politiskie Rage Against The Machine no Losandželosas, kļūdami par pirmo plaši pazīstamo sakarīgo grupu, kas prata savienot repisku vokālu, ārkārtīgi metāliskus rifus, asus un konkrētus pret sabiedrību vērstus tekstus, un jau viņu debijas disks 1992. gadā izraisīja pieklājīgu troksni abās Atlantijas okeāna pusēs. Pats par sevi saprotams, ka visas nākamās šādā stilā muzicējošās grupas tika salīdzinātas tieši ar viņiem (iespējams, vislabākā no tām ir zviedru Clawfinger, kas gan vairāk pazīstama Vecajā pasaulē).

Atkal, repmetāls tādu, kādu mēs to iepazinām 90o gadu sākumā, sastopams aizvien retāk. Repošana tiek izmantota aizvien biežāk gan hardcore (Biohazard), gan alternative, gan visos pārējos muzonos, kuriem etiķeti piekarināt aizvien grūtāk, un to tad nu saukā par nu metal, kā Korn, Limp Bizkit, Deftones, Static X, bijušā motlista Tommy Lee grupā Methods Of Mayhem, un arī Coal Chamber.

 

90ie - Stayin' True


Tā runā, ka pēdējais ar daudzām nullēm rakstāmais ienākums no vecās gvardes ir '92-ā gada Def Leppard disks "Adrenalize". Ap to laiku vēl norisinājās skaudras cīņas starp metāla un alternatīvās mūzikas piekritējiem, tomēr pāris gadu laikā kaujas bija beigušās - kopš tā laika, lasot populārākos smagās mūzikas žurnālus (kas nereti atstāja nosaukumā zaimojošo prievārdu "Metal…") un skatoties MTV, vienkāršajam alus vēderam un zālītes draugam nerodas šaubas par metāla sen pasludināto nāvi. Recenzijas par senākām grupām labākajā gadījumā sākas ar vārdiem: "es zinu, kā visi ienīst metālu", vai "skaidrs, ka neviens normāls cilvēks tādu draņķi neklausās" vai pat "kurš gan var apgalvot, ka metāls - tas ir cool". MTV atteicās rādīt pat savus nesenos mīluļus Kiss, skaidrojot to ar "nepietiekamiem pārdošanas rādītājiem". Masu mēdiji visi kā viens nolēma koncentrēties uz visu "jauno". Komerciālā līmenī metāls patiesi bija miris.

Ratiņi izgāzti un āboli izripojuši kur kurais. Bēda vienīgi tā, ka tie iepuvušie nebūt nevēlējās pārsprāgt - galu galā, izjuka labas un cerīgas grupas (Extreme, Lillian Axe, Badlands, nemaz nerunājo par veselu baru thrasheriem), bet garlaicīgākās centās vilkt dzīvību, veģetējot uz seno slavu. Reti kura grupa grupa spēja noturēties iepriekš ievilktajos rāmjos, parasti tām nācās kļūt par hameleoniem. 90o gadu vidū iznākušie šo grupu albumi kā likums saturēja atskaņas no Nirvana, Alice In Chains un citām jaunā viļņa vienībām. Praktiski vienīgā 80o gadu megazvaigzne, kas spēja noturēties uz augsta viļņa, bija Metallica. Piesaistījuši fanu vidū daiļo dzimumu ar dažām balādēm no melnā albuma, viņi 1995. gadā ar "Load" nodedzināja vai visus tiltus aiz sevis, atstājot vienā okeāna krastā milzīgu šņācošu pūli, bet tūlīt pat apkampās ar saviem sagaidītājiem, kuri bija dzirdējuši šādu vārdu savos pagaldes gados, un ar siltumu sveica vecos varoņus jaunās skaņās. Visām pārējām apvienībām vēlme pārslēgties un ielēkt aizejošajā vilcienā beidzās ar dažāda kalibra krahu - Queensryche, W.A.S.P., Van Halen, Motley Crue, Warrant, Def Leppard, Loudness, Vicious Rumors, Great White, visas izbaudīja dažādu (parasti milzīgu) mērogu atkrišanu, bet Shotgun Messiah, Saigon Kick un daudzas citas mazzināmās grupiņas pazuda pēc pirmajiem šādiem mēģinājumiem.

Hārdroks, tiesa, vēl pavisam nepazuda, tikai sadalījās. Interesantā kārtā šur un tur agrāk un vēlāk smagās grupas iecienīja pievienot metālam fankisku noskaņu, dažādās pakāpēs un dažāda stila grupās, piemēram, inteliģentā (Extreme) un pusmuļķu (Ugly Kid Joe) hārdrokā, avangardiskā ārprātā (Primus), alternatīvismā (24-7 Spyz, Kingofthehill, White Trash), jau minētie Mindfunk, un popularizācijā piedalījās arī fankiskie rokeri Red Hot Chilli Peppers. Taču robežas paplašināja arī citi - Black Crowes un Four Horsemen atdzīvināja blūzu un 60s, Pride & Glory līderis Zakk Wylde no pamatdarba Ozija grupā brīvajā laikā nodarbojās ar savu pirmo mīlestību - southern rock/metal, briti The Almighty mazliet atgādināja Motorhead un lieliski iekļāvās kopainā, un vēl jau bija "pēdējie glemeri" Love/Hate un "mežcirtēji" Jackyl.

Nebūtu labi piemirst arī tādu visai unikālu parādību kā King's X. Viņu mūzikā bez jebkādām klišejām bija apvienotas ietekmes no Black Sabbath, Hendrix, The Beatles un southern rock, blūzīgs un roķīgs vokāls un vokālās harmonijas, mīklaini teksti, un tas viss ļāva šai grupai izvirzīties kā neticami inteliģentam un pat populāram pasākumam, pa ceļam ietekmējot gan īstā metāla, gan alternatīvisma, gan stoner rock grupām. Tikai daži centušies sekot King's X gaismai pa taisno, kā Galactic Cowboys, The Awful Truth un Atomic Opera.

 


 

 
© Nokturnal Inferntainment 2003