Recenzijas
  Info perēklis
  Par Panaceju
  Kontakti





  30 hevay metal gadi - 4. daļa, 90ie
Diskleimeris:
Šo tekstu, kā jau tā beigās teikts, es uzrakstīju 2000/2001. gadu mijā. Kopš tā laika aiztecējis daudz gan ūdens, gan asiņu, gan sūdu. Kaut arī lielos vilcienos es arī patlaban šim tekstam piekrītu, dažas nianses šeit būtu jāmaina.

Nelaime vien tā, ka man nav ne laika, ne patikšanas to šobrīd paveikt...

 

 

90ie - Emerging From The New Worlds


"The 90s bring new questions
New solutions to be found"
Dream Theater, Images And Words, "Learning To Live"

Tā kā alternative/grunge savas saknes meklē 70ajos (un nevis Kurta Kobeina caurajā galvā!), tad īpaši interesanti šķiet, tas, ka alternatīva alternative metal 90o sākumā arī balstījās uz 70o gadu manotjumu. Dream Theater bija totāls pretstats valdošajai vienkāršībai un uzspēlētajai do-it-yourself aurai. Prestižās Berklija mūzikas koledžas studenti 1992. gadā radīja stūrakmeni panīkušajā progressive metal, savā otrajā diskā "Images And Words" sakausējot metālu ar Rush, Kansas, Stux, Marillion un citām progresīvā un pomp roka ietekmēm. Tik profesionālu un izsmalcinātu darbu nevarēja neievērot pat prese, un kritķi aizgūtnēm metās slavēt un dažādās mēlēs locīt augstus vārdus - tajā laikā metāls vēl nebija "miris", un Dream Theater paspēja pat pagozēties MTV. Tas gan bija kā pēdējais uzdzirkstījums pannā, jo laika periodā no 1993. līdz 1995. gadam jaunu grupu progresīvā un vispār vecā metāla albumus pat ar uguni bija grūti sameklēt. Tieši tāpēc Dream Theater ģenialitāte tika gan novērtēta augstu, bet ar tādu kā pārākuma smīnu sejā, sak, priekš kam mums tādi, kas prot spēlēt, mums padodiet, lūdzu, vaidētājus par grūto dzīvi un ceturtā akorda atrašanās grūtībām. 1995. gadā, iznākot albumam "Awake", bija nomainījusies ne tikai klausītāju, bet arī kritiķu paaudze, un DT nereti parādījās aptauju rindiņās, kur ieraksta "Worst Band Of The Year", un būtu parādījusies vēl biežāk, ja vien tiktu uzskatītu par uzmanības vērtiem. Tās nedaudzās progresīvās grupas, kas ap šo laiku parādījās, bija tikai nelielas uzmanības vērtas.

Smagās mūzikas vidusslāņa glābēji neiznira no angliski runājošajām zemēm, un arī nespēlēja mūziku, kurai pamati likti tajos reģionos. Somu Stratovarius un otra populārākā brazīļu grupa Angra ar bijušo Viper vokālistu Andre Matos priekšgalā, katra savādā ceļā, taču ieturot vienu un to pašu virzienu, spēlēja melodisku speed metal a la Helloween, pievienojot krietnu devu neoklasicisma Malmsteen garā (Stratovarius) un Queen pompozitātes ar klasiku (Angra). 1995. gads ir lūzuma punkts šajā neredzamajā frontē, un piepeši visās pasaules malās dzima gan melodiskā speed, gan progressive grupas, bet sevišķu pārsteigumu sagādāja Itālija, zeme, kas ārpus dažām death grupām pazīstama nebija.

Divas zināmākās itāļu grupas sākumā bija Black Jester un Time Machine, taču tās drīz vien izkonkurēja Labyrinth (Stratovarius stilā ieturēts speed) un īpaši jau Rhapsody, fantasy tēmu slavinātāji tekstos un brāzmaina simfoniska power metal sludinātāji mūzikā. Dream Theater (nosacītie) panākumi radīja visdzirdīgākās ausis tieši šeit, un kā sēnes pēc lietus izauga burtiski identiskas DT kopētājas, tikpat identiskas kā nebeidzamās Labyrinth un Manowar draugu saimes. Jāatzīst gan, lielākā daļa šo mūziķu bija itin prasmīgi sava aroda meistari, vienīgi neprata sameklēt jaunas idejas, tik akli kopēja dižgarus. Vērts atzīmēt vienīgi niknos poweristus Eldritch vai mazliet ēnā palikušos Time Machine, bet Skylark, Empty Tremor, Zen, Saver, White Skull, Helreid lai paliek aizmirstībai.

Pēc šī Dream Theater spēriena no skaidrām debesīm (viņu 1989. gada debiju atceras reti kurš) svarīgākais notikums bija "progroka metāliskā mērcē" grupas Magellan mūziķu lēmums izveidot ierakstu kompāniju Magna Carta, palēnām pievācot vai visas ievērojamākās 90o gadu vidus un beigu Amerikas progresīvās grupas, tai skaitā Shadow Gallery, Cairo, Enchant, Altura, kā arī savos 70o gadu ārtroka zvaigžņu tribute albumos un dažādos projektos pulcēja neskaitāmus izcilus progressive un hard rock mūziķus. Palēnām atdzīvojās arī pārējā pasaule (izņemot Lielbritāniju...ja neskaita Threshold), un power/speed un progressive grupas dzima un/vai uzplauka arī Zviedrijā (Morgana Lefay, Evergrey, Nocturnal Rites), Holandē (Lemur Voice, Elegy, Ayreon), Austrijā (Stigmata IV). Par Vāciju vispār nav ko runāt - gan Helloween, gan Gamma Ray, gan Blind Guardian joprojām stāvēja stingri melodiskā metāla avangardā, un aiz sevis nostādināja Scanner, Angel Dust, Sinner un tā atzaru Primal Fear, Axel Rudi Pell, Superior, Rough Silk, u.c. Amerikā galvenokārt spīdēja dažāda veida power metal kaldinātāji, no kuriem Iced Earth ir paši zināmākie, bet tuvākā laikā viņu troni centīsies ieņemt Nevermore (kuri orientējas uz thrashiskāku auditoriju), bet vēl var minēt krimsongloriskos Kamelot, Destiny's End (ar bijušo Helstar vokālistu), New Eden, Syrus, u.c. Tālie Austrumi vispār būtu jāceļ augstā godā - vesela kaudze grupu izdzīvoja, savus pirmos laurus pelnīja vai vismaz krietnu daļu ienākumu guva, pateicoties Japānas publikai. To vidū bija gandrīz visas šajā nodaļā minētās vienības, un vēl gribētos piemetināt klāt dāņus Royal Hunt, zviedrus Mayadome, Pain Of Salvation, Tad Morose, Narnia, amerikāņus Impellitteri, Mastermind, Artension un teicamos Symphony X u.c. Visvairāk nopelnu melodiskā metāla popularizēšanā tomēr pienākas daudzu tik apsmietajiem zviedriem Hammerfall.

Šo bijušos death metal mūziķus negribētos tā tīri apvainot naudas kārē - 80s metal tobrīd tik nicināts pat dažos iepriekš minēto grupu fanu pulciņos, par pārējiem pat nerunājot. Hammerfall izraka absolūti visas muļķīgākās klišejas (izņemot okultiski orientētās) no Manowar, Helloween, un citiem iepriekšējās desmitgades mirdzekļiem, pievienoja viegli pielīpošas un tikpat viegli apnicīgas meldijas, un pēc Eiropas iekarošanas jau ar pirmo disku sāka skatīties Amerikas virzienā. Tajos gados bezprecedenta notikums - Eiropas grupa, kas atklāti slavina tos zelta gadus, atļaujas doties Visamerikas turnejā, lai arī kā iesildītāji pirms Death. Nevarētu teikt, ka šī turneja izraisīja kādu milzīgu apvērsumu, taču jāsaka, ka pat stūrgalvīgie amerikāņi drīz sāka ieklausīties šāda tipa mūzikā.

Visi šie notikumi radīja auglīgu augsni veselam vilnim 90o gadu sākumā izjukušo grupu atkalapvienošanās, turklāt tas vērojams gandrīz jebkurā 80ajos populārā metāla novirzienā. Gadsimta beigās līdz pat mūsdienām vai ik nedēļu parādās ziņas par kādas 80o gados populārās vienības sanākšanu kopā (kuras mūziķi starpposmā nereti bija centušies apgūt jauno mūziku). Jāpiebilst, ka tas galvenokārt attiecās uz ASV, tur uz nostaļģiju ķertos klausītājus ķēra un aiz rokām grāba Crimson Glory, Nocturnus, Warrior Soul, Lizzy Borden, Candlemass, Metal Church, Lillian Axe, Agent Steel, Exciter, Anvil (šie divi no Kanādas). Atgūt kaut daļiņu bijušās slavas gan neizdevās nevienai, arī tāpēc, ka gandrīz vienmēr jaunie garadarbi bija visai apšaubāmas kvalitātes. Iron Maiden netiek iekļauti viņu vidū kā ne uz mirkli, jo viņiem tikai atgriezās klasiskā sastāva dziedātājs ar ģitāristu, taču "Brave New World" panākumi (tāpat arī Brūsa Dikinsona solo darbu popularitāte) ļauj runāt par zināmu metāla renesansi, par spīti tam, ka, piemēram, progressive metal pasaule ir mazliet pieklususi, un arī 80s metal slavinātāji ir tādi atslābuši - nākotne, kā vienmēr, piederēs tiem, kas citēs Raini ("pastāvēs, kas pārvērtīsies"), radīs ko jaunu un kvalitatīvu - šāda tipa mūzikā tas ir īpaši svarīgi.

 

90ie - Swedes For My Sweet (Tooth)


Par Zviedrijas death fenomenālo uzplaukumu runāts jau death metal nodaļā, kur gan nav piebilsta kāda svarīga detaļa. Praktiski visas 90o gadu sākuma zviedru grupas radās vai plauka Stokholmā vai tās apkārtnē. Svensonu galvaspilsētā visai lielā cieņā allaž bijis pankroks, Slayer un Repulsion. Savukārt citā pilsētiņā ar nosaukumu Gēteburga vairāk klausījās Iron Maiden. Kad pienāca death metal vilnis, abas pilsētas vairāk vai mazāk pierādīja savas pagātnes ietekmes. Stokholmai sākumā veicās vairāk, un arī gēteburdzieši At The Gates ierakstījās tur, tomēr ar viņu trešo disku "Terminal Spirit Disease" ('94) notika negaidīts pavērsiens - At The Gates bija radījuši "death metal ar cilvēcisku seju", kas joprojām bija ātrs un enerģisks, taču vienkāršāks un vieglāk uztverams. Kad savos otrajos diskos Maideniskas melodijas uz šīs bāzes uzlika Dark Tranquility un In Flames, šī mūzika tika nokristīta par "Gēteburgas saundu" vai NWOSDM (New Wave Of Swedish Death Metal). At The Gates gan nepaspēja baudīt sava garabērna augļus, tomēr tās virzītājspēki turpina darbu The Haunted, un NWOSDM saņēmis jaunus rekrūšus Arch Enemy, Soilwork, Gardenian, Night In Gales (vācieši!), Killswitch Engage kā arī kanādiešu Into Eternity izskatā.

Death metal virsotnes gadi gan skaitā bija maz - 1990-1994. Tās dažas lielās ierakstu firmas, kas sagribēja ievākt ātru peso uz šī radikālisma rēķina, tikpat ātri savu izvēli nožēloja, un Giant Records (Warner Bros apakšfirma) atsacījās no Morbid Angel, un Sony (caur Earache Records) no Cathedral. Eiropā jau sevi bija pieteicis black metal, bet Amerika uz neilgu laiku palika bez šāda ekstrēmisma - auglīga augsne Marilyn Manson, Korn un tml. grupu pieņemšanai (Nine Inche Nails savu nišu jau bija iekarojuši). Savu stilu (un savu grupu) saglabāja pavisam nedaudzas 90o gadu sākuma death zvaigznes, t. sk. Morbid Angel, Cannibal Corpse, Six Feet Under, Dismember, Morgoth; citas, kā Entombed meklēja citus medību laukus, bet diezgan daudzas vispār devās uz labākiem laukiem, atstājot vien rindiņas katalogos vai dažus diskus izmest nespējīgo fanu kolekcijās. Ilgi gan tāds aptumsums nevilkās, jo Amerika nespēja pārdzīvot savā zemē radītā ekstrēmisma trūkumu, taču bija jānāk kādam grūdienam. Par tādu kļuva grupa Nile, grind/death ar seno ēģiptiešu filozofiju tekstos un pat mūzikā. Ziemeļamerikā nu jau pāris gadus vērojams death un grindcore bums, gan ar jaunām, gan ar visus šos gadus noturēties spējīgām grupām. Interesanti, ka tāda atkalapvienošanās notikusi retos gadījumos (Nocturnus, piem.), lielākoties agrāk pazīstami death meistari izveidoja jaunas komandas. To diapazons ir visai plašs, no melodiskā death līdz pat noisecore, un visas pazīmes liecina, ka vismaz dažus gadus tas varētu noturēties.

 

90ie - Stoned To Life


"Look onto the rays of the new stoner sun rising"
Sleep, Sleep's Holy Mountains, "Holy Mountain"

Protams, ka maestro Tony Iommi visspēcīgāk savu rifu zīmogu uzspiedis tieši uz doom metal - par to vispār nav vērts strīdēties. Stoner rock (esmu pārliecināts, ka ne "metal" tāpēc, ka tas ir tabu vārds Amerikā) ir gandrīz doom metal atzars, ar kuru tam kopīgs tikai sākotnējais Birmingemas avots. 80ajos savu darbu klusi darīja The Obssessed, St. Vitus un Trouble (toreiz vēl to sauca par doom), taču šī žanra novirziena modernā vēsture sākas ar kaliforniešiem Kyuss un mazākā mērā arī ar Ņūdžersijas vienību Monster Magnet.

Visi kā viens uzsver Kyuss kā ceļa rādītāju. Savādi, bet viņu tā saucamais izrāviens ar otro disku "Blues For The Red Sun" notika vien 1993. gadā, bet, klausoties Cathedral Ep "Soul Sacrifice" un Sietlas grupas Sleep debiju "Sleep's Holy Mountain" (abi no '92), es dzirdu burtiski to pašu, kas tagad tiek dēvēts par stouneru. Laikam gan Anglija bija par tālu, un Sietla vēl nebija kļuvusi par visu mesiju dzīvesvietu, tāpēc Kyuss tiek slavēti kā paši pirmie stouneri, turpinot radīt pielūdzējus un atzarus vēl divus gadus un divus diskus, izjūkot 1995. gadā, taču turpinoties atsevišķu mūziķu turpmākajās apvienībās Unida un Queens Of The Stone Age.

Viņiem sekotāji saradās daudz, pietiekami daudz, un, kā tiek apgalvots, visi vairāk vai mazāk izriet tieši no Kyuss daiļrades. Drīz vien parādījās mūsu apskatītais termins, un kritķi un fani sāka atdalīt mūsu sviedrainos un tetovētos basa pumpētājus no vairāk Eiropā atzīto gotismu un teatrālo misticismu doom metālā. Tiesa, Anglija un Zviedrija tiek sauktas par Eiropas stouneru valstīm, bet šīs žanra epicentrs tomēr atrodas Amerikas rietumkrastā. Stoner rock, kas dēvēts arī par retro rock, sludge rock vai pat desert rock, ir kā Sabati, kas skatīti caur Kalifornijas rozā psihodēlijas brillēm, to raksturo kosmiski dūmakaini teksti un smagi/lēni un pat tādi kā "pūkaini" (fuzzy) rifi,bieži vien ne pārāk izteiksmīgs vokāls un nereti trio formāts. Liela vaina tā popularizēšanai abās Atlantijas pusēs jāuzņemas Cathedral vokālistam Lee Dorian, kura ierakstu kompānijas Rise Above Records paspārnē atrodas tādas vienības kā Orange Goblin, Eletric Wizard, Goatloard un Ņūfaundlendas grupa SHeavy, bet vēl Amerikā spēlē Fu Manchu, Man's Ruin, Brainticket, MeteorCity un The Music Cartel. Bijušais The Obssessed un St. Vitus līderis Scott Wino turpina tradīcijas ar Spirit Caravan, toties ex Carcass un tagadējais Arch Enemy ģitārists Michael Amott nodibinājis Spiritual Beggars.

Pavisam dīvaini liekas Pete Steele un viņa jaunās grupas Type O Negative karjeras pavērsieni. No hardcore saknēm grupā Carnivore Pīts turpina tādus pašu tekstus (kuri izraisa visu izjūtu gammu, izņemot vienaldzību), bet jau ar ar otro disku "Bloody Kisses" ('93) iebīdoties tādā tumši gotiski pseidoerotiski un melni sadistiskā humorā festā, kurā sajaucas gotika, doom un pat hardcore. Tikai pēc diviem gadiem masu mēdiji pamodās, un divmetrīgais Ņujorkas Centrālā parka atkritumu vedējs pēkšņi atradās uzmanības centrā, nokļūstot pat "Playgirl" foto slejās. Nez vai tieši šis apstāklis pamudināja vēl dažas grupas izvēlēties šādu taku - Life Of Agony pirmajos divos diskos tāpat maisīja hardcore ar doom, Pist*On ieskatījās tīrā TON dūmā, bet Darklands vispār bija klusi.

 

90ie - Nu Kidz On Ze Block


"Why you hate me? What have I done?"
Korn, Korn, "Clown"

Pēc Nirvana's pāragrās, taču prognozējamās piespiedu pajukšanas vakuums neradās, bija zudis vien karaļa troņa vietas sildītājs. Tiesa, 90o gadu vidū arī bijušie grandi sākas zaudēt iesildītās vietiņas, to vidū legālajos tīklos (cīņa pret koncertu biļešu monopolu) iepītie Pearl Jam, arī Alice In Chains dezintegrējās, narkotiku problēmas vadīti, Soundgaden piedzīvoja komerciālo apogeju ar "Black Hole Sun" un vēl dažiem hitiem pirms un pēc šīs balādes, tomēr arī viņiem pēdējos gados, par spīti izcilajām recenzijām, neko spoži neklājās, un grupas izjukšana nebija milzīgs pārsteigums. Pēc grunge un arī zināmā mērā alternatīvisma norieta vadošo lomu neuzņēmās neviens, jeb tomēr daudzi, kurus apvieno zem nosaukuma nu metal.

Tas ir tāds amorfs, bezveidīgs veidojums, kas pašos pamatos noliedz visu, kas bijis iepriekš, un tā ir pirmā pazīme - absolūti nekāda līdzība ar 80o gadu mūziku. Tas tiek dēvēts arī par hard music (jo metāls jau nav cooli) vai par adidas metal, jo mūziķi, paši parasti būdami baltie, bieži tēlo nēģeru reperus, un ne tikai tēlo, bet arī mūzikā bieži izmanto urbanizētus repa elementus. Taču samaisīts tur ir pārāk daudz, lai tā vienkārši izvilktu definīciju. Vieglākos gadījumos tur ir atskaņas no fanka, no grunge un alternative, smagākie izmantot industrial, aggro-metal, hardcore, neatsakoties pat no noise vai death. Svarīgākā grupa šajā kustībā ir Korn, kuru popularitāte ieradās gadu pēc debijas diska izdošanas, taču histērija sākās ar otro disku "Life Is Peachy". Līdz ar viņiem un Sepultura's disku "Roots" sev vārdu uztaisīja arī producents Ross Robinson, kurš tiek saukts par vecmāti tajās dzemdībās, kuru pēcnācēji nu pārpludina tos masu plašsaziņas līdzekļus, kas "iet līdzi laikam", un te jānosauc grupas Deftones, Godsmack, Disturbed, Powerman 5000, Orange 9MM. Tomēr aiz gurdinošajiem Korn jānosauc divi citi - tīņu pus-reperi Limp Bizkit (bēdīgi slaveni ar to, ka to sastāvā bija kāds bijušais rīdzinieks), aptuveni tikpat nobrieduši kā 80ajos Twisted Sister, un britu slavenības Coal Chamber, muzikāli līdzīgi Korn, bet imidžā drīzāk atgādinot ļaunas Ziemassvētku eglītes. Un te nu mēs esam nonākuši līdz mūsu laika šokroka karalim, kura dzimumu (varbūt) varētu noteikt, tikai viņu izģērbjot. Marilyn Manson sāka ar Nine Inch Nails kopēšanu, tomēr ar otro disku "Antichrist Superstar" viņš kļūst par izaicinātāju jebkurai labas un solīdas gaumes izpausmei, un kura mūzika zem metāla neiekļaujas pat nosacīti (vulgarizēti smagi un kropļoti sintezatoru rēcieni?), bet kurš ar katru rokas vai citu locekļu kustību prot ietekmēt daudzmiljonu pūļus. Kaut kas no tā visa figurē arī banku aplaupītāju maskā tērptajos Slipknot un reperklaunos Insane Clown Posse. Patīk jums viņš (jeb, tas) vai nē, bet Kiss un Elisa Kūpera mārketinga mašinērija strādāja pēc līdzīgas receptes, un, tas, kas derēja "Star Wars" vai "Some Like It Hot" publikai, "Amerikāņu pīrāga" vai "Neprātīgā brauciena" cienītājiem šķitīs stipri par remdenu.

Ja reiz iesākām par industrial, jāsaka, ka NIN un Ministry mantojums izrādījies ārkārtīgi noturīgs. Kareivīgie vācieši Rammstein ir slaveni ne tikai Eiropā, bet daudzi jo daudzi izmanto industrial atskaņas visdažādākā tipa metālā. Fear Factory un ražīgais Devin Townsend projektā Strapping Young Lad to iepin savā death, bet arī black metālisti nekautrējas ieviest pa kādam elektroniskam prieciņam, vairāk (The Kovenant vai Samael) vai mazāk (Thorns, Crest Of Darkness, drusciņ arī Mayhem).

 

90ie - Sons Of Odin


"Odin is the same as Satan"
Varg Vikernes kādā intervijā

Ap 90o gadu vidu black metal jau bija oficiāli izlīdis no pazemes, un tas, iespējams, saistīts ar tik vienkāršu iemeslu kā mūziķu izaugšana no Dievzaimojošajiem autiņiem, un korpspeinteri kļuvi stipri vien mērenāki savos uzskatos. Tikai jaunizveidotās vai tikko atklātās komandas mēdza glorificēt savus melnos viedokļus (un šis likums ir spēkā arī šodien!), bet tie, kas jau pāris gadus paburzījušies uz scēnas, no sātanistiem bieži vien bija kļuvuši par pagāniem un/vai politiski labējiem radikāļiem, taču necenšoties uztiept savus uzskatus klausītājiem. Blackeri arī palēnām sāka atteikties no agrīnā Bathory tipa ārdīšanās. Arvien lielāku lomu ieguva teatrāli un atmosfēriski taustiņi, parādījās mode rēkšanu un gārgšanu līdzsvarot ar parasto jeb "tīro" dziedāšanu (starp citu, soprāni bija visa reta parādība). Grūti nosaukt pašu pirmo grupu, kurai tika piekabināta etiķete "melodic black", taču no tām varētu būt Arcturus, Dimmu Borgir un austrieši The Summoning. Jā, ja neskaita dažas Austrijas grupas, ārpus Skandināvijas īpaši pazīstamu grupu nebija, lai gan black metal koks Eiropā un citās pasaules malās auga ģeometriskā progresijā. Vispazīstamākā ne-skandināvu black metal vienība parādījās Lielbritānijā, kaut arī ar Venom mantojumu tai bija minimāls sakars. Cradle Of Filth prata ne tikai ierasties ar savu, atšķirīgu gotiski-vampīrisku imidžu un tādu pašu skanējumu, bet arī to izpildīt pietiekami kvalitatīvi (par izciliem tekstiem nemaz nerunājot). Kaut arī tiešu sekotāju viņiem bija maz (Hecate Enthroned, piemēram), viņus visai spēcīgi vaino black metal komercializēšanā. Eiropa sāka veselām kaudzēm izspļaut grupas, kas centās ieviest melodiskumu vai ikkatrā rifā vai tēmā - to vidū bija un ir Limbonic Art, Amon Amarth, Borknagar, Old Man's Child, Gehenna, Grief Of Emerald, Vintersorg, Suidakra - cik nu katrā no tām ir blackiskuma, tas lai paliek jūsu ziņā. Protams, neizpalika arī žanru sapludināšana - Mundanus Imperium spēlēja simfonisku black metal, tikai ar pienācīgu vokālistu, toties ļoti populāriem somiem Children Of Bodom blackiskie rēcieni skan uz speed/power metal fona.

Pretēja tendence sākusies pēdējos gados. Pareizāk sakot, ne sākusies, vienkārši ne viena vien grupa uzskatīja šos visus gotiskos vārguļus par "izpārdošanās kalngalu", un vēlējās nest īstenā jeb true black lāpu jo augstu, turot godā un cieņā tos ideālus, kas bija visa black metal pamatos. Nicinošu attieksmi no šādās grupām un to faniem izpelnās jebkurš, kas nav pietiekami pareizi uzlicis korpspeintu, nespēlē pietiekami brutāli un par maz salicis sātaniskus norādījumus. Vispazīstamākās ir Marduk, Dark Funeral, Immortal un arī Dark Throne.

Par spīti viņu centieniem, black metal nebūt vairs nav viendabīga masa. Vai ikviens sevi cienošs black mūziķis darbojas vismaz vēl piecos vai piecpadsmit grupējumos vai projektos, no kuriem reti kurš ir noturīgs, un otrs disks bieži vien top vien tad, kad kopā savācas aptuveni tie paši mūziķi, vai arī vadonis vāc tos, kurus grib. Nereti šiem projektiem ir visai maza saistība ar black metal, tur var būt vikingu dziesmas smagos ritmos, ambient-iska elektronikas dudināšana, lēni un akustiski pārdomu brīži, vai daudz kas cits.

Desmitgades sākumā šķita, ka tādā tempā black metal sevi ātri izdedzinās no iekšpuses. Taču, pat tad, kad atskan balsis par šī melnā metāla drīzo galu, par nespēju radīt ko jaunu, atkal un atkal parādās jaunas lokomotīves, kas veido atzarus. Sliežu ceļš ir blīvs, taču šim radikālismam, visticamāk, vēl vismaz dažus gadus izdosies noturēties. Vismaz pagaidām nav pazīmju, kas liecinātu par nenovēršamu lejupslīdi.

"Words of the profit are written on studio walls"
Rush, Permanent Waves, "Spirit Of Radio"

Ko parasti raksta epilogā? Kopsavilkumu par doto tēmu. Manuprāt, tāpat ir skaidrs, ka metāls bija, ir un būs, kamēr vien neliels bariņš kaut kur Rietumjetlandē vai Timbuktā ar bairīti rokās iemetīs kaseti, disku vai jebkuru citu nākotnes datu nesēju spēlētājā, un izkusīs ne lēnāk kā viņu senči Paganini, Baha vai Vāgnera darbus izdzirdot. Latvijā pazīstams rokžurnālists reiz izteicās, ka runas par metāla drīzo galu dzird regulāri kopā 1972. gada. Tas ir, no mana dzimšanas gada, un tad pat, kad Black Sabbath tika norādīts, ka viņi tak ir vecmodīgi, un varbūt taču esot jāprotas… Man tomēr jāapbēdina tos, kuri berzē rokas pie iedomātā zārka - lēni, bet neatlaidīgi metāls sāk atkarot pozīcijas, pat dažus Eiropas valstu - Vācijas, Zviedrijas, Somijas (par Japānu nerunāsim) hitu tabulās pavīd te Stratovarius, te Hammerfall, te Nightwish, te Blind Guardian, te Dimmu Borgir. Labi, ne augšējā ailītē, pat ne pirmajā desmitā, bet ar kaut ko taču jāsāk. Pasaules smagākais vectētiņš Lemijs Kilmisters saka: "Rock'n'Roll will be back!" Vai metāls atgūs savu bijušo slavu?

Bet vai vajag? Iepludinot tās milzīgās naudas, kādas apgrozās mūsdienu mūzikas industrijā, neizbēgami rodas tā saucamie pouzeri, kādi, protams, ir visur un visās malās, taču īpaši jau tur, kur ielēkšana populārā žanrā var nodrošināt vismaz vienu māju ar baseinu. Ne jau velti gandrīz jebkurš death vai black vai grind oriģinators nostaļģiski gremdējas tajos laikos, kad viņi centušies radīt ko jaunu, ko nedzirdētu, eksperimentējuši, bet, tiklīdz izlīduši uz lielākas skatuves, tā sācies neapturams daudzu pakaļdarinātāju grupu vilnis. Patiesība ir tāda, ka tikai izsalkums rada dižas lietas. Izņēmumi tikai apstiprina likumu.

Otra epiloga tēma parasti ir pareģošana. O, nē. Žurnāli, grāmatas, un web lapas ir pilnas ar to, kas būs "nākamā lielā lieta". Šie pravietojumi tikpat bieži ir patiesi cik nepatiesi. Tāpēc tikai daži domu graudi - metāls nekad neatgūs to bijušo 80o gadu slavu. Īstenais metāls, ne tas, ko popularizē MTV, vienmēr paliks tur, kur tagad - underground'ā. Kaut cik izrausies vien dažas šajā nodaļā minētās grupas, un, protams, bijušās slavenības, kas pratīsies palikt uzticami sev (AC/DC, Motorhead, Iron Maiden) vai arī iemācīsies uz bijušā bāzes radīt saviem faniem tikpat pieņemamu. Es principā neredzu nekādu iespēju tam atstumt no zelta bedres ne nu metal, ne alternative, ne industrial. Tam nepieciešama jauna paaudze, un to var radīt tikai jauns vadonis. Filozofija "neaizmirstot pagātni, skatīsimies uz priekšu" varētu būt vadmotīvs.


Autors: WrongTale
(2000. gada 26. oktobris-2001. gada 7. februāris)

Avoti:
* Dažas grāmatas
* Dažas interneta sites
* Galva

© Nokturnal Inferntainment 2001. No part of this publication should ever be quoted in any way possible without prior consent from author. Otherwise I'll send Dr. Landau after you.

 

Uz sākumu:

 

 
© Nokturnal Inferntainment 2003