Recenzijas
  Info perēklis
  Par Panaceju
  Kontakti





  30 heavy metal gadi - prologs
Diskleimeris:
Šo tekstu, kā jau tā beigās teikts, es uzrakstīju 2000/2001. gadu mijā. Kopš tā laika aiztecējis daudz gan ūdens, gan asiņu, gan sūdu. Kaut arī lielos vilcienos es arī patlaban šim tekstam piekrītu, dažas nianses šeit būtu jāmaina.

Nelaime vien tā, ka man nav ne laika, ne patikšanas to šobrīd paveikt...

 

Prologs

Rakstot šīs rindas jau jaunajā gadsimtā, jaunajā gadu tūkstotī, es pārlasu savu darbu, atzīstu to par sakarīgu esam, un savu mērķi - apskatīt pēc iespējas objektīvāk visu smagās mūzikas vēsturi - sasniegušu. Tiem, kam šis darbs liksies kā mēģinājums reanimēt jau sen mirušo, atdzīvināt nekad neesošo vai vecmodīgo, un kuri klausās viltus praviešu runās par "mirušiem rockiem", vai kuri to uzskatīs par Manowar tipa klaigāšanu "All hail heavy metal!", un tml., tiem es iesaku vai nu izvēlēties jaunu adresi lodziņā "location" vai ...labāk tomēr pasēdēt ar picas gabalu un kokakolu un pārlasīt. Varbūt pat nebūs pārāk garlaicīgi? Varbūt kāds jauns apvārsnis paveras?

Rakstīt heavy metal mūzikas vēsturi vienam cilvēkam, kurš tajā piedalījies tikai pastarpināti, ar ierakstu, žurnālu, grāmatu starpniecību - elles mokas un šķīstītavas svelme. Apzinoties tādu nodrāztu aksiomu, ka "patiesība ir katram sava", es vēlētos šo savu darbu pirmām kārtām uzskatīt par savu versiju par HM vēsturi, kas drīzāk kalpotu par izziņas materiālu, nevis par absolūto taisnību. Es no visa spēka un nesekmīgi centos izvairīties no sava viedokļa uztiepšanas un piedāvāt tikai objektīvas, pārbaudītas versijas. Mierinājumu man sniedz tikai fakts, ka pēdējoreiz tik apjomīgu darbu par šādu tēmu veica Arvīds Mūrnieks žurnālā "Liesma" publicētajās rakstu sērijās pirms vairāk nekā 10 gadiem.

Es centos iekļaut visas grupas, kuras būtu pelnījušas vietu vēsturē, un atmest tās, kuras man nešķita tik būtiskas. Arī tā ir stipri subjektīva lieta, un pavisam noteikti esmu piemirsis to vai šo Tev tik mīļu komandu. Norādījumi var tikt ņemt vērā, jo es neuzskatu šo par pabeigtu darbu. Tikai par iesāktu.

 

Kas ir Heavy Metal

"I hate the term heavy metal"
Angus Young, AC/DC, kādā intervijā

Vispirms noskaidrosim šī vārdu savienojuma izcelsmi, kuru min vai jebkurš smagā metāla vēstures aprakstītājs. Kā izrādās, ne īsti pareizi. Iesākumam, un ļoti attālināti, "heavy metal" bez ķīmiķiem pazīstamā termina jau 19. gadsimtā lietots sarunvalodā, apzīmējot gan lielgabalus, gan cilvēku ar pamatīgu fizisko un garīgo spēku un varu (piemēram, "he is a man of heavy metal"). Tas tikai pierāda to, ka rakstnieks William Burroughs nav to pagrābis no zila gaisa. Starp citu, man jāizgaisina kāds mīts šajā sakarā - nez kāpēc žurnālisti palaiduši pīli, ka šis vārdu savienojums pirmo reizi lietots viņa romānā "Naked Lunch". Izrādās, ka ne, lai gan Burroughs vēlākā romānā "Nova Express" (1964. g.) parādās tādi tēli kā The Heavy Metal Kid un Heavy Metal People Of Uranus.
Turpmāk gan viss ir skaidrs. Steppenwolf savā vispopulārākajā baikeru dziesmā "Born To Be Wild" otrā pantiņa sākumā dzied "I like smoking lightnin' / heavy metalthunder". Un žurnāla "Cream" darbinieki Lester Bangs un Dave Marsh sāka to lietot, apzīmējot populārās mūzikas smagākā gala mūziku - pirmo reizi to attiecināja uz Jimi Hendrix.

Tik daudz šķēpu lauzti par heavy metal mūzikas izcelsmi, pirmo metāla grupu, pirmo plati, vai pat pirmo dziesmu. Arī es nevaru dot visus apmierinošu, ideālu atbildi - katram, kuram šī tēma interesē, pastāv savs viedoklis. Taču, lai veiktu kaut vispieticīgākos rakumus šajā virzienā, ieteicams palūkoties uz tiem apstākļiem, kas ļāva attīstīties un uzplaukt šim tik daudz iemīļotajam, bet vēl daudz vairāk ienīstajam mūzikas žanram. Vispirms, apdomāsim (kā detektīvromānos), kas īsti ir meklējamais.

Vislielākās grūtības allaž ir ar noteikšanu, kas tad īsti piederas pie smagā metāla, un kas īstenībā ir "popsis". Turklāt, mūzikas pasaulē pārmaiņas notiek aizvien straujāk, un, kas pirms 15 minūtēm ir metāls, tas tagad vairs var nebūt. Principā, neatkarīgi no piederības kāda novirziena pulciņam, visi metāla fani dalās divās daļās - tie, kas gatavi savākt zem viena jumta visu, sākot no AOR līdz pat rapcore vai noisecore, un pūristi, kuri labākajā gadījumā atļaujas iekļaut te Black Sabbath, un vēlāk tikai 80-o gadu sākuma lietas, bet sliktākajā pavīpsnā par visu, kas nav black metal. Pajautājiet jebkuram īstajam black metal vai grindcore fanam, un uzzināsit, ka bez black metal vispār citas mūzikas nav. Pajautājiet hard rock fanam, un viņš pasmiesies, ka tas "ārprāts jau nav saucams par mūziku". Izvaicājiet Limp Bizkit, Korn, Pearl Jam piekritēju, un viņš šausmās atvēcināsies, satriekts par ieteikumu sabīdīt savus mīļumus zem šāda lietussarga. Es arī nevaru nospraust šī robežas un uzstāšos par samierinātāju, un vismaz šī raksta ietvaros zem metāla iebīdīšu visu. Sākot no AOR un hārdroka, beidzot ar noisecore, industrial, nu metal, tomēr neiekļaujot panku.

 

60-ie - priekšvēsture

"She's so heavy..."
The Beatles, Abbey Road, "I Want You (She's So Heavy)"

"The Guiness Who's Who in Heavy Metal" (1991) sāk attālināti - "Vēstures gaitā tehnoloģiskie atklājumi allaž pavēruši ceļu eksperimentiem un attīstībai". Šajā gadījumā vissvarīgākais jaunievedums, protams, bija elektriskā ģitāra. 50-o gadu sākumā tika piedāvātas pārdošanā nu jau leģendārās un visizplatītākās ģitāras Fender Telecaster (1950) un Gibson Les Paul (1952), kā arī Fender Precision Bass, tiesa, līdz mums pazīstamajam rēcienam vēl bija jāgaida - iesākumā tās tika izmantotas strinkšķināšanai (protams, ne jau basene) kā pirms tam eksistējušās pusakustiskās māsas. Bez eksperimentiem gan neiztika. Vairāki tobrīd populāru dziesmu (gan no Bila Heilija, gan Elvisa repertuāra) ģitāru solo tika ierakstīti, uzgriežot pastiprinātāja skaļumu uz 10, tādējādi iegūstot netīru un izkropļotu skaņu. Vēlāk daži pat sadūra tumbu skaļruņus ar zīmuli vai sagraizīja ar žileti, un tieši tā dzima arī tas, ko uzskata par pirmo metālisko rifu - The Kinks dziesmā "You Got Me Now" ('64).

Taču tās ir tikai tehniskas lietas. Nebūtu vēlams par zemu novērtēt arī melnā blūza ietekmi uz agrīnajām smagā roka grupām. Pat tikai pieminot Jimmy Page un Eric Clapton (un citu!) kaisli kopēt tā laika blūza ģitāras karaļus, vai Robert Plant baltā blūza ietekmes, var pat atcerēties 30o un vēlāko gadu blūzmeņu leģendu Robert Johnson vai Howlin' Wolf auru, kas sakņojās okultismā un meditācijās par ļaunuma tēmu, piešķirot tiem laikiem draudīgu (ASV dienvidu štati, kā nekā) slavu. Ir skaidrs, ka pirmie metāla aizmetņi radušies, krustojot tieši šo skumīgi smago blūzu ar klasisko Čaka Berija u.c. izpildīto rokenrolu.

Vēl viena no ietekmēm ir saulaini psihodēliskā hipiju mūzika, kaut arī vai katra tolaik dzimusī smagā grupa centās radīt pretstatu sauklim "miers, draudzība, festivāls". Iespējams, tieši šādas vēlmes dzemdēja vismaz daļu agresivitātes un spēka izrādes, kas lika pamatus mūsu tēmas pirmssākumiem. Starp grupām, kuras sekmēja pirmos asnus metāliskajā mūzikā, gribu minēt šīs:

Rolling Stones - 60o gadu vidū Miķelis Žagars ar draugiem bija galvenais glaunu vecāku bieds un jaunatnes prieks - rokenrola sliktie zēni ar tam laikam nepārspējami sliktu slavu un tā laika lielie hiti bija kraukšķīgas un smagas Keith Richard ģitāras pārpilni.

The Who - Pat jau viņi nebūtu uzrakstījuši neko citu kā "My Generation" ar slaveno frāzi "Hope I die before get old", viņu vieta Slavas zālē būtu nodrošināta. Taču ne mazāk skandalozais rokzvaigžņu dzīvesstils un aparatūras dauzīšana (un Kīta Mūna mežonīgā bungu spēle) koncertu izskaņā būtu nodrošinājusi slavu pat bez īpašas mūzikas klātbūtnes - un mūzika šiem nebūt nebija pēdējā vietā.

Jimi Hendrix - Nēģera / indiānietes dēls pats saviem pirkstiem pārrakstīja roka ģitāras spēles skolu. Pat to dažus slavas gadu laikā viņš paspēja radīt neskaitāmus ar leģendām apvītus skaņdarbus, un "Purple Haze" pat tiek dažu saukts par pirmo smagā metāla dziesmu.

Cream - Šis mūziķu krējums ielaidās džeziskos un blūziskos meklējumos, turpat 10-20 minūšu garumā demonstrēdami savu tehniskumu un mūzikas izjūtu. Viņu lielākie hiti, "Sunshine Of Your Love" un "White Room" gan īsti neiederas smagās mūzikas anālēs.

The Beatles - Kļūdās tie, kuri liverpūliešus vērtē tikai pēc sīrupsaldenajiem hitiem mūsu radio. Tādi asi gabali kā "Helter Skelter", "Revolution", "I Want You (She's So Heavy)" bija retums 60o gadu beigu popmūzikā, turklāt mazsvarīgs arī nav fakts, ka "Sgt. Pepper's Lonely Heart Club Band" bija pirmais konceptuālais albums estrādes mūzikas vēsturē. Par viņu ietekmi uz vēlāk slaveniem mūziķiem vispār nav ko runāt.

Blue Cheer - Daži kritiķi šo dēvē par heavy metal pionieri, viņu pirmais un galvenais hits bija tiem laikiem ārkārtīgi smagā apdare dziesmai "Summertime Blues". Viņu turpmākie ieraksti nespēja līdzināties debijai. Fakts vēsturei - viņu menedžeris bija bijušais Elles Eņģelis ar iesauku Gut.

Grand Funk Railroad - GFR, tāpat kā Blue Cheer, nekad nav bijuši kaut cik kompetenti kā mūziķi, taču ne jau tas bija galvenais. Svarīgākais bija taisīt pēc iespējas lielāku troksni uz hard boogie bāzes, un kārtīgi izpriecāties. Slavas gados viņi nonāca pilnīgā masu saziņas līdzekļu un kritiķu izsmiekla vai ignorēšanas vilnī, taču kļuva par pirmo populāro smago grupu ASV, allaž gozējoties čārtu top 10 un izpārdodot stadionus.

Iron Butterfly - Lielākais panākums saistīts ar plates "In-A-Gadda-Da-Vidda" 17-minūšu garo tituldziesmu, kura koncertos zālītes vilnī spēja sasniegt pat 45 minūšu garumu. (fakts: nosaukums radās tad, kad pāršņaucies vokālists mēģinājumā centās izrunāt dziesmas sākotnējo nosaukumu "In The Garden Of Eden").

The Stooges - Igija Popa ārprāta murgi, punk kustības priekštecis, kura galvenais pieteikums bija koncerti 10-20 minūšu garumā, kad tikai izgāzts viss, uz ko narkotiku pārmocītie ķermeņi bija spējīgi, gandrīz kaila solista ārdīšanās, sevis savainošana ar stikla gabaliem un lekšana no skatuves publikā. Pat jābrīnās, ka viņiem izdevās noturēties veselus 3 gadus.

MC5 - Šie savukārt nebija tik veiksmīgi un noturējās tikai divus albumus, no kuriem svarīgākā bija pirmās plates pirmā dziesma, kas sākās ar vārdiem "Kick out the jams, motherfuckers!", aiz kam daudzi veikali šo plati atteicās pārdot. Stilistiski viņi bija līdzīgi The Stooges.

The Yardbirds - neskaitot faktu, ka šajā grupā dažādos laikos spēlējuši tādi ģitāristi kā Eric Clapton un Jimmy Page, galvenais te bija Jeff Beck spēlētprasme, un eksperimentēšana ar divu ģitāru sastāvu. Tiesa, atšķirībā no daudziem saviem kolēģiem, viņa slava līdz mūsdienām ir krietni vien pabālējusi.

Tie, protams, ir tikai galvenie grupējumi, kuri tricināja jaunatnes bungādiņas un tracināja vecākās paaudzes psihi. Lielākā vai mazākā mērā te drīkst piemetināt arī tādas vienības kā Mountain, Black Widow, Bloodrock, Atomic Rooster, Cactus, Vanilla Fudge, Free, Humble Pie, Widowmaker un citas, no kurām lielākā daļa turpināja savu karjeru arī 70ajos vai pat vēl vēlāk, taču viņu nozīmīgākais devums ir un paliek 60o un 70o gadu mijā. Desmitgades robežšķirtne nav viegli nosakāma - Led Zeppelin transformējās no The New Yardbirds 60o gadu beigās, tad pat radās pirmie aizmetņi Uriah Heep un Deep Purple, taču, manuprāt, vissvarīgākais ir tas, ka Birmingemā sapulcējās daži skolas draugi, kas spēlēja blūzu un sauca sevi par Earth, mazliet vēlāk pēc basista Geezer Butler ieteikuma pārdēvējoties par Black Sabbath.

 


 

 
© Nokturnal Inferntainment 2003