ADAGIO

Sanctus Ignis
Ja jums apzīmējums "neo-classical" saistās ar dažminūšu dziesmiņām, kurās virtuozauri ģitārists vai taustiņnieks ik pa brīdim - un solo partijās vairāk - ievirpina kādu zibenīgu skrējienu pa gammām turp & atpakaļ, tad Adagio nāk, lai jūsu priekšstatu apgāztu un apliecinātu, kādam jābūt patiesam neoklasiskajam metālam. Mūziķu izcelsmes vietas liek ņemt rokās Eiropas karti - spēcīgās un plašās (taču ne pārāk pienācīgi izmantotās) balss īpašnieks David Readman dzimis Anglijā, bet dzied vācu Pink Cream 69, Elegy bundzinieks Dirk Bruinenberg un viņa draugs basists Franck Hermanny ir no Holandes, visus mirdzošos taustiņu solo iespēlējis zviedru grupas Majestic līderis Richard Andersson, taču šo projektu koordinē franču brīnumbērns, 24 gadus vecais ģitārists Stephan Forte. Nav pat jālasa viņa biogrāfija, lai saprastu, ka lielāka elka par Malmstīnu viņam nav, tomēr Stephen gluži popmūziku neraksta. 70 minūšu garais (manā paplašinātajā versijā) "Sanctus Ignis" sastāv no majestātiskām, izvērstām kompozīcijām, kur rūmes izdragāties ir visiem mūziķiem (un viņu augstā spēlētprasme šaubas neradīs), un kurai ir visciešākās garīgās saites ar elitāristiem Symphony X. Tiesa, kamēr amerikāņi pēdējos gados attālinājušies no Baha apdziedāšanas un drosmīgi inkorporē zināmu daļu progmetal, Adagio ietur viduceļu starp Symphony X un Malmsteen, diemžēl atsacīdamies ievīt kaut vienu, kaut mazliet neparedzamu noti vai gājienu, un to jūs sapratīsit, dzirdot jau pirmo, visumā teicamo dziesmu "Second Sight", un tad ziniet, ka pēc tās rakstītas visas pārējās - tikai un vienīgi vidējā tempā ieturētas, ar kraukšķīgu ģitāru, plašām reverberācijām ("atbalsīm"), enģelisku taustiņu biezinājumiem, obligātajiem citātiem no klasiskās mūzikas, bet tās absolūti neatšķiramas viena no otras. Protams, jāteic, ka pēdējos gados šāda augsta līmeņa tīrais neo-classical muzons nav dzirdēts, un tāpēc reizi pa reizēm arī šādu der paklausīt, bet gandrīz droši garantēju sanīkumu uz beigām. Cepeļu "Immigrant Song" uztaisīts par kaut kādu sterilu instrumentālismu. Ļoti nepareizi.
Vērtējums: 6 no 10


Official website

AFTER FOREVER

Beauty & The Beast mūzika no Holandes. Ja nemaldos.

Prison Of Desire
Pirmais un labākais fakts, ko dzirdu, ir salīdzinoši ne tik sintētiskais skanējums (nevis kā nedabīgie The Sins Of Thy Beloved). Visi B & B kanoni ievēroti, galvenā ir Annekes tembrā dziedoša meitene, divi džeki pierēc, vēl ieskanās vīru koris, un arī mūzikā skan daudz lietas. Ļoti daudz, pat pārāk daudz, un šeit ir arī galvenā problēma - After Forever neprot gludi un plūdeni pāriet no vienas otrā, no no Tristaniska operisma uz Nightwish-iskas tēmas, un tad uz Gathering-isku doom - pēdējā, starp citu, šeit ir ārkārtīgi daudz, turklāt gan no Annekes laikiem, gan no pirmā The Gathering albuma "Always", dažkārt vienā un tajā pašā dziesmā ("Semblence Of Confusion"), vai arī pilnībā kopējot ("Follow In The City"). Jā, After Forever cenšas no visa spēka dažādot parasti tik vienmuļo gotisko doom/death, bet ne vienmēr viņiem sanāk jēdzīgi. Lielākoties gan ne pārāk slikti.
Vērtējums: 6 no 10

AGALLOCH

Pale Folklore
Agalloch karjera cieši savijusies ar citu amerikāņu grupu un arī The End Records rekrūti Sculptured, pat tiktāl, ka abās grupas darbojas veseli trīs cilvēki, tai skaitā solo ģitārists Don Anderson un basists Jason Walton, bet vadības grožus šajā vienībā tur ritma ģitārists John Haughm. Tomēr ar to abu salīdzinājumi beidzas (ja neskaita to, ka koncertos ne viena, ne otra grupa nav spēlējušas...), jo Anderson garabērna Sculptured avangardiskajam, lēnajam death-jazz nav nekāda sakara ar atmosfērisko black/death (jeb, kā teica kāds asprātis - "grey metal"), ko piekopj šīs recenzijas subjekts. Agalloch, par spīti amatieriskai skaņas režijai un pašu mūziķu pavājajai spēlētprasmai (Don Anderson ģitāru solo, īpaši pirmajā triloģijā "She Painted Fire Across The Skyline" ir vienkārši atbaidoši), spējuši radīt kolosālu, vajājošu gaisotni, bieži izmantojot akustiskas iespēles, samērā vienkāršus (pat līdz In Flames līmenim) rifus un ausij tīkumu gotisku pieskaņu, kas kopumā skan kā sirēnu gaudas par mūžīgu negaisa tuvumu. Izmantotie efekti pat nav īpaši vajadzīgi, pat teksti nav jālasa, tāpat saprotams, ka rēcējam (tīrais vokāls tikpat kā nav izmantots) John Haughm ir tuva dabas tēma, sevišķu efektu tas sasniedz, klausoties šo disku tad, kad "lietus un vēji sitas logā", ar mazliet depresīvu, ļoti melanholisku, bet ne suicidālu noskaņojumu - tad šis ieraksts trāpa pa stīgām visprecīzāk. Man gan grūti izcelt kādu ietekmi, šķiet, ka šoreiz būs panākts samērā oriģināls skanējums, vien atsevišķas vietas var atsaukt atmiņā kaudzīti Eiropas doom & death & gothic grupu, piemēram, "Dead Winter Days" mazliet atgādina Katatonia vai Yearning, meitenes balss "As Embers Dress The Sky" atgādina Believer "vijoļoperas death", vēl citās dziesmās pavīd dzirdētas intonācijas, bet tā ir tikai mirkļa iegriba, jo jau pēc minūtes mēs dzirdam pavisam atšķirīgu tēmu, kura apraujas tikpat strauji, dodot vietu tādam tīri gotiskam gabalam kā "Hallways Of Enchanted Ebony" vai gausais pseidoklasiskās mūzikas apspēlējumam "Misshapen Seed", beigu beigās liekot brīnīties, cik gan neapnīkstošu variāciju var izrādīt gotiskā un blackmetāliskā krustojumā. Godīgi sakot, visai negaidīts dārgakmens no zemes, kur ar black tipa mūziku pašvaki...
Vērtējums: 9 no 10


Official website

AGENT STEEL

Agent Steel bija viena no interesantākajām un mazpazīstamākajām amerikāņu thrash vienībām 80o gadu vidū. Daļa mūziķu nāca no Abbatoir, vēl mazāk zināmas thrash blices.

Sceptics Apocalypse
Vienveidīgs, fikss thrash, un parasts pat priekš 1985. gada, dzīvo tikai tā laika fanu atmiņā (un ierakstā). Dragāšana bez atelpas.
Vērtējums: 3 no 10

Unstoppable Force
Pirmais iespaids paliek arī pēdējais - tas ir kā Crimson Glory thrash versija! Sava daļa vainas tur jāuzņemas arī John Cyriis, kura balss mierīgi varētu sākt mēroties ar Crimson Glory vokālu. Bet mūzika dažos mierīgajos brīžos pat atgādina pavisam agrīno Queensryche! Bet, tomēr, neaizmirstiet, tas ir thrash ieraksts...
Vērtējums: 6 no 10

Pēc izjukšanas Agent Steel locekļi izveidoja un piecienojās vairākām izcilām tā laika thrash grupām - Evil Dead, Holy Terror, Savage Grace. John Cyriis piedalījās vairākās grupās, kuras tā arī netika tālāk par demo līmeni. Ģitārists Juan Garcia (ex Abbatior, Evil Dead) augšāmcēla grupu ar dažiem oriģinālajiem, dažiem jauniem cilvēkiem.

Omega Conspiracy
Es absolūti neesmu no tiem, kuri vaid un gaužas ikreiz, kad grupa izlaiž jaunu albumu ar jaunu vokālistu, un vecais bijis Olimpa dievs. Bet man jālieto vēl viens salīdzinājums ar Crimson Glory atkalapvienošanos - jaunais zēns ir visa līdzīgs savam priekštecim, ar tikpat plašu rīkli, bet atkal - viņš KLIEDZ, AURO, ĶĒRC, dominēdams viscauri šim ierakstam, bet kad viņš DZIEDĀS?! Protams, Agent Steel ir thrash grupa, un viņiem tieši šāds vokāla stils piederētos, bet pat tad puisis pamanās lažoties un šķīboties, īpaši tak "Awaken The Swarm". Tā vien gribas uzbrēkt "Shut up!" un ļauj taču klausīties, jo mūzika visumā nav no sliktākajām. Tas vairumā ir aizrautīgs un pa brīžām melodisks Bay Area thrash ("Iluminati Machine", "Know Your Master") ar kārtīgu 90o gadu beigu modern-sounding power metal ("Fighting Backwards, "New Godz"), bet kā pārsteigums ir labā un Maideniskā "Into The Nowhere". Iespējams, 80o gadu beigu smagās mūzikas fani varētu paklausīties, bet diez vai arī viņi būs lielā sajūsmā. Par triumfālu atgriešanos to grūti nosaukt; labāk būtu atlaidušies no Agent Steel 14 gadus vecā rēga un izvēlējušies jaunu taku.
Vērtējums: 6 no 10

Website

AGHORA

Aghora
Par spīti uzstājīgajai reklamācijai par bijušās Cynic ritma sekcijas klātbūtni šajā projektā, ne basists Sean Malone, ne sitamo instrumentu specs Chris Reinert nespēlē pirmās vijoles te - tā būs ģitārista Santjago Dobles plecos. Pēc pirmās noklausīšanās reizes biju gatavs šo ierakstu atdāvināt Aigaram, jo tāda komplicēta "džemošana" īsti neatrodas starp manas gaumaes horizontiem. Turpmākās reizes gan līdzēja šai šķietamajai spontanitātei piešķirt zināmas kontūras un pat miglainu struktūru, tomēr brīdinājis es esmu - progresīvā roka cienītājiem Aghora liksies par smagu (Charlie Ekendahl ritma ģitāra nereti sasniedz pat thrash skaņu), bet progresīvie smaguči, pat Cynic fani var šo lietu nesaprast - es neņemos skaitīt, cik dažādu izvirdumu un virpuļu atskan vienā pašā "Imoortal Bliss" vien. Atliek tikai neganti intelektuāļi ar ārprātīgi izvagotu smadzeņu garozu, un arī tiem būs jātiek galā ar Santjago māsas Danishta Rivero balstiņu, kas izklausās tā, it kā The Gathering Anneke censtos ielauzīties indiešu vai kādā orientālajā šamaņu mūzikā, kuras vietā - ārkārtīgi aizņemta ritma sekcija un bezrobežu domāšana citos instrumentos. Aptvertais spektrs ir nenormāli plašs, brīžiem zūd jebkāds fokuss vai virziens, un vieglāk apmierināties ar Aigara iemīļoto raksturojumu "Tas i' viens baigs džess!" nekā censties Aghora pielidzināt vieglam, atmosfēriskam un spokainam Cynic ar meiteni pie maika. Aghora daudziem ja derēs, tad vienīgi kādam noteiktam dvēseles noskaņojumam. Kurš gan nevelkas ilgi.
Vērtējums: 7 no 10

Official website

ALASTIS

Šveiciešu grupa (no franču kontrolētajiem reģioniem) spēlē mūziku, kas visai spēcīgi līdzinās Samael.

The Just Law - nav recenzēts. Esot visai pabriesmīgs.
...And Death Smiled - nav recenzēts

The Other Side
Tas ir komerciālas izlaušanās ieraksts, un kā gan citādi, ja pirms tā paši Century Media savāca šo grupu. Diemžēl šis disks ierindojam nerealizētā potenciāla plauktiņā. "The Other Side" pats par sevi nemaz nav slikts ieraksts, pus-gotisks, pus-doomisks, lēnas 3-4 minūšu dziesmas ar Tiamatisku rēcienu, sapņainu taustiņu dominējošu dudināšanu (iespēlējis producents Waldermar Sorychta). Taču tas diezgan spēcīgi līdzinās Samael "Passage" diskam (gan pārspējot "Ceremony Of Opposites"). Vēl te dzirdams kaut kas no Tiamat vai pat Cemetary, un runā, arī ka Rotting Christ, tomēr Samael salīdzinājumi ir pārāk nomācoši, un aizēno daudz labā, ko par viņiem varētu pateikt. Žēl. Bet, tiem, kurus šādas domas ir mazsvarīgas, šis ieraksts sniegs daudz prieka un labsajūtas.
Vērtējums: 6 no 10

Revenge - nav recenzēts

ALCATRAZZ

Šo amerikāņu vienību izveidoja un kūrēja ex Rainbow balss Graham Bonnet, pievācot jauniņo Yngwie Malmsteen, ex pomprock grupas New England taustiņnieku Jimmy Waldo un basistu Gary Shea (plus Alice Cooper bundzinieks Jan Ulvena), un sekojoši, dienas kārtībā ir viegls hard rock, jeb drīzāk smags AOR...nu, vai nav vienalga, doma ir skaidra. Pēc neveiksmīga koncertalbuma uz otro Lp ierodas un Ingviju aizvieto Steve Vai, savukārt pēc gadiem Bonnet satiksies ar Waldo projektā Blackthrone.

No Parole From Rock'n'Roll
Albumu atverošais gabals, tīri poprock/AOR garā ieturētais "Island In The Sun" diez vai representē turpinājumu. Bet, tad nāk "Jet To Jet", "Hiroshima Mon Amour", "Kee Nakooree", un visi mazliet atgādina vieglu Rainbow (nu, kā tad! Ingvijs tak Ričija Blekmora freaks), tikai uzsvars vairāk uz balsi šeit...protams, Malmsteen arī pietiek vietas, lai neuzbāzīgi (lai kā šis epitets neietu kopā ar to Malmsteenu, kādu mēs viņu pazīstam) demonstrētu savas neoklasiskās pasāžas, varētu pat teikt, ka interesanti paklausīties saknes... Pārējie četri gabali, plus instrumentālis "Incubus" varbūt neaizsniedzas līdz pārējo līmenim, bet "Suffer Me" ir aizkustinošs.
Vērtējums: 7 no 10

Disturbing The Peace - nav recenzēts.
Dangerous Games - nav recenzēts. Te Steve Vai vietā ir ex Axis ģitārists Danny Johnson, un šis arī esot vājākais no trim.

Graham Bonnet official website

AMBEON

Fate Of A Dreamer
Arjen Lucassen (Ayreon) sācis izlaist diskus un projektus vai ik gadu! Nelaba zīme, ja prasāt man. Šis bija iecerēts kā ambient stilā veidots instrumentālais disks, tad tika nolemts pievienots sievietes vokālu dažās dziesmās, bet rezultātā tas kļuva par dziesmu apkopojumu ar pāris instrumentāliem verķiem. Tiesa, vārdi "sievietes vokāls" lietojami nosacīti, jo šeit galvenajā un vienīgajā vokālā parādās Astrid Van Der Leen, kura iedziedāja "Temple Of The Cat" no "The Dream Sequencer" diska, un tajā laikā viņai bija ....tikai 14 gadu! Šoreiz skuķīša uzdevums bija daudz smagāks - uzrakstīt tekstus un vokālas meldijas virs Arjen & draugiem iespēlētās vieglās un atmosfēriskās mūzikas. Tas nekas, ka albums ir pārpilns deja-vu ("Estranged", piemēram, ir "Ye Courtyard Minstrel Boy" akordu salikums ar citu vokālu partiju, bet "The Charm Of The Seer" tāpat pārtapis par "Lost Message"), un jebkurš Ayreon fans te atradīs ne vienu vien referenci uz Ayreon albumiem. Astrīda ar saviem pienākumiem tikusi galā vairāk nekā atzīstami, viņas meitenīgā balstiņa nebūt nav tik ausij netīkama kā Liv Kristine, piemēram, un bez viņas šis projekts izklausītos kardināli citāds (bet tad atkal, nevaru ciest tikai-instrumentālus diskus...) "Cold Metal" ir virsotne, 10 minūšu epika ar nepārprotami Arjena zīmogu (citās kompozīcijas tas nav tik uzkrītoši) un trauslo un emocionālo Astrīdas vokālu. Arī pārējie gabali ierindojas līdzīgās kategorijās un ar laiku kļūst par atzinīgu vārdu mērķi, bet es joprojām nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka Arjens sācis haltūrēt, izmantojot savu ģēnija statusu proggeru aprindās. Pirms gada iznācā "For Ayreonauts Only", melnraksta versiju apkopojums, un arī šeit nereti pazīstamām un šim gadījumam pārspēlētām kompozīcijām uzlikti virsū pavisam citi vokāli. Tādējādi rezultāts ir patīkams, bet bez visiem tiem Ayreon albumiem tas skatītos vēl jaukāk.
Vērtējums: 7 no 10

ALCHEMIST

Austrāļu brutāli skaistā death grupa ieradās mazuliet par vēlu un no "nepareizās" valsts...šobrīd viņus patiesi pazīst tikai tie, kuri dziļi rok.

Jar Of Kingdom - tas nebija nekas sevišķs.

Lunasphere
Disks iesākas ar asins stindzinošu kliedzienu "We do not die...we only change!", un momentā triec pa smadzenēm no visa spēka, grincoriskais vokāls nav viegli panesams (nespeciālistiem) un Panteriski/grindiskie rifi ir tehniski un mežonīgi...bet te jāatceras viena lieta. Grupai neko nenozīmē no drausmīga trieciena pāriet pavisam klusā 2 minūšu orientāli akustiskā iespēlē un uzreiz atpakaļ. Tādas pārejas viņiem ir izcili raksturīgas visa diska garumā, austrumnieciskās meldijas klusajos brīžos ir vienkāršas, taču noteikti iespaidīgas, un spēja to visu apvienot vienā triecienā - neatkārtojama. Viens no interesantākajiem death metal diskiem kādu vien esmu dzirdējis. Favorīts - "Unfocused".
Vērtējums: 7 no 10

Organasm
IZDOŠANAS GADS: 2000
IZDEVĒJS: Displeased Records
GARUMS: 50'44"
PAMATSASTĀVS:
Adam Agius - vokāls, ģitāra, taustiņi
Roy Torkington - ģitāra
John Bray - bass, taustiņi
Rodney Holder - bungas

Tā kā es rakstu šo recenziju, nedzirdējis vienu albumu pa vidu (1997. gada "Spiritech"), man evolūcijas gaita nav zināma, taču attīstība pavisam noteikti ir bijusi. No 1994. gada diska "Lunasphere" palikusi tikai balss un fakts, ka grupa mīl Tuvos austrumus, precīzāk, no tās Āzijas daļas nākušo mūziku. Adam ārdošais rēciens un sikspārņa ausīm vien dzirdamais augstais gārdziens ir neskarti, tomēr aizvien biežāk tie pāriet arī ausij tīkamākos guldzienos un pat vāri melodiskos dziedājumos, un orientālās dvesmas ir nepārtrauktas - tas vairs nav brutāls death (ar aizskartu grind robežu), bet spirituāls, transcendentāls slāņu kopums, kas uzlikts uz "raustīga" ritma (bundzinieks pavisam noteikti ir aktīvi piedalījies rakstīšanā). Alchemist manā plauktiņā stāvēs blakus, piemēram, dažiem Devin Townsend solo darbiem, tiem nepavisam nelīdzinoties, tomēr kopīga ir amorfa attieksme pret kategorijām un žanru barjeru nojaukšana, organiski darbojoties gan dimdošā, vieglā, bet ne komerciālā death ("Part II - Rampant Macro Life"), gan ar apskaužamu vieglumu ievietojot kaudzi mazliet šizīgu, un, neslēpšu, industriāli skanošu taustiņu, gan pārpārēm izmantojot svelpjošu un "braukājošu" akustisko ģitāras toni (tādu, kādu iegūst, slidinot "bottleneck" jeb "uzpirksteni") un pat nevairoties no plašām reverberācijām (kā 70o gadu psihodēlijā) un "cilšu bungām". Iespējams, es biju gaidījis "metāliskāku" ierakstu, kurā netrūktu krietni piedzītas ģitāras un agresīvs ritms (gan bungas, gan ģitāras bieži neskan kā smagajā mūzikā pierasts), taču šāds mazliet Voivodisks ceļojums man nāca tieši laikā. Alchemist patiesi skan oriģināli un unikāli. Pulsējošais un melodiskais "Single Sided" ir vājprāts.
Vērtējums: 8 no 10


Official website

AMON AMARTH

Vēl viena Gēteburgiska death/black grupa, vai vismaz uz šīs pilsētas pusi.

Once Sent From The Golden Hall
Amon Amarth ir mazdruscīt smagāki nekā In Flames/Dark Tranquility ("The Gallery" laikos), nav tik viendabīgi un vienkārši kā pirmie (te domāti pēdējie IF diski), un arī ne tik tehniski kā otrie. Smagi intensīvajos rifos gaumīgi ievīti pa kādai melodiskai stīgai, bet aptuveni puse no tā ir mums jau zināmais melodiskais & arīdzan nemelodiskais zviedru death metal. Balsī ieskanās kaut kas no L.G. Petrov (Entombed) vai Johan Edlund intonācijām. Amon Amarth pilnīgi noteikti nav atklājuši nekādu Everestu, bet pieveikuši mazāku uzkalniņu ātrā tempā, turklāt precīzi un labi klausāmi. Satisfakcija gandrīz ikvienam minēto grupu fanam.
Vērtējums: 7 no 10

The Avenger
Ziemeļu melodiskā blacka uzvaras gājiens turpinās, gan ar mazāku sparu, mazāku iedvesmu, pat pievēršoties groove un doomīgiem ritmiem, nepaļaujoties uz viegli pielīpošām melodijām, bet drīzāk tās iepinot ar mežonīgā ātrumā zibinātām vien-notīm un vienkāršiem otro roku rifiem, kas pat sāk atgādināt klasisko heavy metal. Tikai uz beigām dažas dziesmas uzrauj nelielu ātrumu, līdzīnoties kā vairums "Once Sent..." kompozīciju, taču pārējās klusi midžinās pa midtempo apgabalu, un vesels bars te atgādina senāku In Flames (tikai blackiskāku un niknāku). Diemžēl jāsecina, ka arī melodiska blacka novirzienā nepieciešams kaut mazliet iespringt, lai iegūtu ne tikai savu cienītāju atzinību. Amon Amarth īpaši centušies nav (ja neskaita tituldziesmu un vēl dažas), aptuveni pusi atspēlējot kā pēc pareizajām notīm. Bet ģenerālajai publikai ar to vajadzētu pietikt...
Vērtējums: 5 no 10

Update: Trešais disks jau drīz gatavs...

Official website

AMORPHIS

Šī Somijas grupa, "pirmā bezdelīga", jeb vienkāršā valodā - pirmā plašu popularitāti ieguvusī somu grupa (bija pirms tam trašeri Stone un motorheadiskie Peer Gunt, bet ārpus Skandināvijas vai pat Somijas tos zināja retais) ātri vien izvirzījās doom/death žanra avantgardā, praktiski atpaliekot tikai no pirmsācējiem - Paradise Lost, no kuriem somi pirmsākumos pamatīgi mācījās, tomēr vēlāk spēja radīt ko savu, īpašu.

The Karelian Isthmus
Pirmajā diskā Paradise Lost ietekme (ap Lostu "Gothic" un "Shades Of God" laiku) ir īpaši manāma, tomēr jau šeit plūstošās, ziemeļnieciskās melodijas un noskaņas ātri nošķīra grupu no pārējiem doom/death grupējumiem. Agrāk neredzēta izpausme tekstos - tie ir gandrīz pilnībā ņemti no somu tautasdziesmām (pārtulkoti, protams).
Vērtējums: 7 no 10

Tales From The Thousand Lakes
Disks, kas izvirzīja (vai arī nostiprināja pozīcijas) grupu saulītē. Interesanta atšķirība - kamēr daudzas doom/death grupas pēc Paradise Lost parauga mūzikā iekļāva soprāna partiju, Amorphis uzaicināja tenoru, vietējās grupas Kyyria solistu. Rēcošā un 'tīrā' vokāla sadziedājumos ir vērts ieklausīties. Diskā kaudzēm kolosālu melodiju, kuras gan, reiz uzņemtas, atkārtojas neskaitāmas reizes. Personālais favorīts: "Drowned Maid". Teksti tulkoti (un, labi iztulkoti!) no somu tautas eposa "Kalevala".
Vērtējums: 8 no 10
Dziesmai "Black Winter Day" tika uzņemts videoklips, un izdots īsais disks (jeb, MCD), kurā iekļauti divi nedzirdēti un labi gabali.

Elegy
Kontroversiāls disks, mūzikas presē un fanu vidū sastopami galēji atšķirīgi vērtējumi. Šeit 70o gadu ietekme jūtama vēl vairāk, briežiem jūtamas pat orientālas noskaņas, grupā parādījies 'tīrais' dziedātājs Pasi Koskinen, kas atgādina vieglāku Phil Anselmo (Pantera) versiju, un viņa partijas sadalītas uz pusēm ar rēcošo vokālu. Personālais favorīts: "On Rich And Poor".
Vērtējums: 10 no 10
Vēlāk iznāca MCD "My Kantele", ar diviem jauniem gabaliem un divām coverversijām, neviena no kurām mani diez kā nesaistīja.

Tuonela
Nu, briesmīgi žēl rakstīt tādus vārdus, bet...liekas, ka pēdējais no doom/death grandiem ir padevies (atdevies?) un ievirzījies gotiskajā metālrokā, kaukas līdzīgs smagākajiem gabaliem no Paradise Lost "One Second" albuma. Pasi ir pilnībā līdervokālists, teksti ir garlaicīgi nejēgā un mūzika arī. Pāris uzplaiksnījumi manāmi ("Divinity"), bet tas arī viss. Arī taustiņnieks aizgājis un sesiju kībordists vienkārši nevelk...
Vērtējums: 4 no 10
Pieejams arī singls "Divinity" ar vienu diskā neiekļautu dziesmu. Da nav tur nekā...

Am Universum
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: Nuclear Blast Records
GARUMS: 49'44"

No visām grupām, kas 90o gadu vidū vai beigās veica konversācijas procesu, Amorphis uzsvaru pārbīdes man bija pārdzīvot vissmagāk. Viņiem veltītos vārdus parasti nevarēja ietilpināt tajā kategorijā, ko saka savu sieviešu kārtas radinieku klātbūtnē, un šis melnais mākonis joprojām karājas virs manas galvas. Starp citu, ir tāda mazzināma, nu jau iznīkusi (sava līdera nāves dēļ) somu grupa Kingston Wall, kas izdeva trīs albumus 90ajos gados, spēlējot visai savdabīgu, bet samērā nesarežģītu 70o gadu psihodēlijas, folka un progressive rock krustojumu. Viņu otrais disks "II" tiek stipri rekomendēts. Bet kāpēc es to visu stāstu? Vienu viņu dziesmu "And I Hear You Call" Amorphis ierakstīja īsajā diskā "My Kantele", un mēs, naivie, tobrīd pat nenojautām, kādas sekas var būt šai izvēlei. Sākot ar "Tuonela", Amorphis pārvērtušies par vienkāršotu un smagu Kingston Wall versiju gotiskā mērcē. Neticiet? Iesaku dzirdēt "Am Universum" un jebkuru no Kingston Wall diskiem, un sakritības un līdzības atradīsit ātri vien. Kaut vai plašajās ģitāru reverberācijās, tajās kosmiskajās noskaņās (un tepat ap stūri grozās arī Hawkwind ietekme), kā Pink Floyd dziesmas divreiz ātrāk bet ar pasmagu ģitāru. "Tuonela" man joprojām derdzas, taču šis ieraksts nogludina visus iepriekšējā diska grubuļus un labo kļūdas līdz tādai pakāpei, ka pat vairākās dziesmās izmantotais saksofons izklausās ļoti organiski piederīgs, par 70o gadu taustiņu skaņām vispār nerunājot. Es gan joprojām vēlos, kaut viņi pēc "Elegy" būtu nomainījuši nosaukumu un nodedzinājuši visus tiltus, nejaucot faniem galvas, bet pat ar šādu manā atmiņā tik grandiozu vārdu šis disks palēnām mani iekaroja, mēnesi pēc mēneša kausējot niknuma cietokšņus. Kamēr es vairs nevarēju neatzīt to, cik lieliski skan "Goddess (Of The Sad Man)", "Veil Of Sin" un "Driftin Memories", kura rifs kaut mazliet atgādina "Elegy" dienasz. Tāpēc, ja jums vēl palicis labā atmiņā "Tales From The 1000 Lakes" laiks, tad gan labāk nebojājiet atmiņas. Ja jūtaties spējīgi lauzt sevī šķēpus, tad riskējiet.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

ANATHEMA

Kaut kādu iemeslu dēļ man šī Liverpūles doom/death grupa nekad nav aizrāvusi. Varbūt tāpēc, ka gan ģitāru, gan balss tonis man likās pārāk "rēcošs", un īsti neatbilda maniem priekšstatiem par to, kādam jābūt doom/death. Bet tad mani gandrīz ar varu piespieda noklausīties "Alternative 4", un es biju spiests savu attieksmi pārskatīt.

Serenades
Pentecost - skat, ko teicu iepriekš.

The Silent Enigma
Ja nemaldos, pirmais disks, kurš ierakstīts jau bez oriģinālā vokālista (ģitārists Vincent Cavanagh uuzņemas arī balsotāja pienākumus), "The Silent Enigma", šodien klausoties, ir kā ciešams, taču ne pārāk spēcīgs atbalsta punkts pēdējo gadu izcilajiem diskiem. Sākums ar "Restless Oblivion" un "Shroud Of Frost" vēl par to neliecina, spilgtāk tas izpaužas albuma vidusdaļā, tik ģitāru skaņa uz Cathedral pusi. Tiesa, pārāk daudz tādu disharmonisku vietu un iespraudienu. Spontanitāte šeit mijas ar bezgalīgiem gājienu atkārtojumiem, un nereti visai nepārdomāti izklausās. Principā, tagad es atceros, kāpēc man nepatika pirmie diski. Jā, un brīdinājums estētiem - Vincent šeit rēc, bet tieši "dzied" maz un vārgi.
Vērtējums: 5 no 10

Eternity
Tā, lūk, iet, ka nedabū diskus to izlaišanas kārtībā. Pēc tam grūtības visus salikt pa plauktiņiem (pārnestā nozīmē). "Eternity" ir trūkstošais posms Anathema pēdējo laiku ķēdē, jau redzama pāreja uz nolemtības pilno, Pink Floydisko klusni vēlākos gados, bet grupa pa retam ieskatās arī pagātnes dzīlēs ("Radiance" ģitāras tonis atgādina MDB, un tad vēl "Eternity III" grandiozais noslēgums), un izmet pa kādas jestrākam tonim. Tieši tāpēc "Eternity", kaut noteikti nav meklējumu perioda sastāvdaļa (tas jau pagātnē), tomēr vēl druscīt maldās. Bet, nesakiet ne pieci, es ticu, ka citiem tieši tas patiks visvairāk. Man disks šķiet druscīt par garu, bet tas jau tik tā man. Tomēr, gala beigās, es to negribētu uzskatītu par labāko Anathema karjerā. Neapšaubāmi, balss ir veikusi spēcīgu lēcienu uz augšu, kaut arī man mazliet pietrūkst tās toņa tīrības, kas "Alternative 4" ierakstā, un to pašu es gribētu teikt par ģitāru solo, lai cik reti tie ieskanētos. Pink Floyd covers "Hope" skan labi, bet tad atkal, es nezinu oriģinālu...
Vērtējums: 7 no 10

Aigara recenzija

Alternative 4
Metālisks Pink Floyd, apmēram tā. Melanholisks, mierīgs, melodisks un ne pārāk smags, bet ģitāras gan nav pazudušas, par to nevajag satraukties. Pārsteiguma moments - vokālists Vincent Cavanagh pat māk dziedāt, ne tikai nīdēt vai rēkt! Tumšas noskaņas melnā vakarā, ieslīgstiet un aizmirstieties. Super.
Vērtējums: 10 no 10
Aigara recenzija

Judgement
"Alternative 4 Part II"...nu, tik precīzi vis nebūs. Manuprāt, vēl vairāk akustikas un vairāk dažādu fišku, bet tagad jau 60 minūtes, un galarezultātā vairs nesasniedz to satriecošo efektu. Bet, nenokariet degunus, tas tomēr ir tikai viena zirga tiesu aiz iepriekšējā.
Vērtējums: 9 no 10

A Fine Day To Exit
Ar vēsu aci raugoties uz šo tik nepacietīgi gaidīto Anathema garadarbu, es sāku sliekties uz atzīšanos - taisnība tiem, kuri viņu pēdējos diskus sauc par mēģinājumu ielauzties šobrīdējā mūzikas tirgū. Ar spītīgu piebildi, diez vai to var attiecināt uz "Alternative 4" vai "Judgement", bet "A Fine Day To Exit", jā, uz to gan. "Pressure" ir tam labs pierādījums - diska ievaddziesma nemaz nav tālu no Radiohead un pat Smashing Pumpkins pēdējo gadu ražojumiem. Tāpēc ir paradoksāli, ka šis disks tomēr vairāk atgādina "Alternative 4", tai pat laikā Pink Floyd noskaņu te paliek aizvien mazāk. Smagas ģitāras gan te dzirdēsit maz, vien dažās dziesmās un dažās vietās iegrabinās, daudz vairāk taustiņu, dažādas programmētas fiškas, arī vokāls nebūt nav apdalīts skanēšanas laikā (un jūtas jūtami "ērtāk" nekā agrāk), bet ir viena milzīga problēma. Viens no Anathema trumpjiem bija melanholiskas, klusas un žēlīgas melodijas, ārēji vienkāršas, uz tikpat vienkārša pavadījuma. Šoreiz viņi pacentušies sabāzt daudz vairāk visa kā (acīmredzot budžets ļauj), pa ceļam pazaudējot zināmu daļu tās efektīvas noskaņas ("Leave No Trace" principā ir vienīgā vērā ņemamā palieka), atstājot kaut kādu murdošu gaudenumu, kas man šķiet svešs. Neceriet, ka šī mūzika pielips tikpat ātri kā "Judgement" - es personīgi to klausos jau otro nedēļu 1-2 reizes dienā, un joprojām neesmu pārliecināts, vai esmu to izkodis. Parasti tas ir labs rādītājs. Šoreiz es šaubos. Iesaku būt uzmanīgiem.
Vērtējums: 7 no 10

Resonance
Rakstiet un pierakstiet un paturiet prātā - akustiskie albumi neattaisnojas. Tie nav interesanti. Tie ir gaudeni un stiepīgi. Lai uzrakstītu labu dziesmu uz akustiskās ģitāras, jābūt vismaz kantrīzvaigznei (kuras, dabīgi, klausās tikai hillbilliji ASV dienvidos) vai Bobam Dilanam. Lai pārveidotu smagās dziesmas akustiskā variantā, tām jābūt rakstītām ar šādu domu prātā. Šīm visām prātulām ir izņēmumi, un katrs nosauks savējos, taču Anathema akustiskajam diskam tās ir precīzi atbilstošas. Paņemtas dažas klusās kompozīcijas un iespēles no pirmā sastāva (tad, kad viņi vēl īsteni doom/death), pārspēlētās dažas Pink Floyd-isko laiku dziesmas ("Far Away", divas "Eternity" daļas, u.c.), Bad Religion kavers, divi Pink Floyd kaveri (manā kasetes variantā diemžēl nav slēptais bonuskavers "Hope"), tad vēl "Angelica" koncertvariants (kurā kaut ko saprast un izšķirt ir pagrūti). Sākas disks tieši ar tiem trim pārpalikumiem no agrīnā sastāva, t.i., trim kompozīcijām, kas būtībā bija atslodzes iespēles starp agresiju, līdz ar to Daniel balss pirmo reizi parādās tikai ceturtajā dziesmā "Alone". Visa pirmā puse, maigi izsakoties, nav prātā paliekoša - šo albumu esmu klausījies diezgan ilgi, bet šis iespaids mani neatstāj. Otrās puses sākums ar visiem kaveriem ir stipri vien interesantāks, īpaši jau Bad Religion (melodiskā punk vienība; tiem, kas nezināja) dziesmas kaverversija, kur, starp citu, David vokālam palīdz meitene, kā arī 1:41 minūti garā "Goodbye Cruel World", kura iespiesta starp divām nepārrakstītām "Inner Silence" un "Destiny", kuras abas pieder Anathema zelta fondam, taču jebkurš grupas fans šīs dziesmas jau tur augstā godā, un vēlreiz izdot - priekš kam? Salīdzinoši jauks ir "The Silent Enigma" orķestrētais variants, taču jau minētais koncertieraksts albuma nobeigumu pamatīgi sabojā. Manuprāt, ne pārāk pārdomāts izlaidums, jo Anathema varētu un būtu spējīgi izveidot pienācīgu akustisko albumu (par spīti iepriekš teiktajam), tomēr šādā veidolā tam ir lemta labi ja dažu dievinātāju pielūgsme. Acīmredzot tā tas arī bija domāts.
Vērtējums: 4 no 10


Official website

ANCIENT CEREMONY

Under The Moonlight We Kiss
Jā, aktuāli 1997. gadā, bet mūsdienās, kad šāda tipa grupas pārpludina ierakstu veikalus un žurnālus, šādas black-metāliskas, vampīriskas simfonijas liekas itin gurdenas un nepārliecinošas. Nē, viss kārtībā ar atmosfēras radīšanu, gotisku un viduslaicisku vibrāciju ieskandināšanu un melanholiska romantisma iedvešanu. Sliktākais diemžēl ir amatieriskais producenta darbs, ļaujot vaļu bungām un apēdot pārējos instrumentus, tādējādi aizkavējot pilnībā uztvert tumšo draudīgumu, taču ne jau visiem tas būs šķērslis. Visus elementus jūs zināsit - dramatiskus un visai daudzveidīgi pielietotus taustiņus, un tikpat daudzveidīgi izmantotus abus vokālus, kad dzirdam rēcienus, rūcienus, čukstus, tīro dziedāšanu (dramatiskās balss īpašnieces oratorijas mazliet atgādina Cradle Of Filth...ironiski, jo tobrīd abas grupas atradās zem Cacophonous Records), melodiskas (vietām diezgan šķībi spēlētas) ģitāru līnijas un pārsvarā vidējos tempos ieturētus ritmus. Novirziena faniem noteikti patiks, bet žanra robežas diez vai izdosies šķērsot. Manā versijā nāk līdzi savulaik 500 eksemplāros izdotais MCD "Cemetary Visions" - iespēja iepazīties ar grupas rudimentārajiem sākumiem - nekas vairāk tas nav.
Vērtējums: 5 no 10

Fallen Angel's Symphony
Bet šoreiz es viņus nespēju uztvert citādi, kā Cradle Of Filth gotisku versiju, t.i., tas pats erotiskais vampīrisms ar āža kāju, kas tērpies caurspīdīgās Skaistules un Briesmoņa ādās. Bruņojošies ar saukli "Mākslas darbs nevar tapt bez Sātana līdzdalības", šie vācieši spējuši piespiest skaņu pogām strādāt pareizā virzienā, radot agresīvāku un visādā ziņā vēl dramatiskāku skanējumu (un kur nu vēl teksti...), tāpēc tie bālie, matainie radījumi plandošajās drānas gribēs šo grupu turēt goda vietā. Kaut arī izaugsme nav noliedzama, tā tomēr lielākoties izpaužas tikko minētajā labajā skanējumā un vēl lielāka skaita tēmu iepīšanu un atkārtošanu vienas kompozīcijas ietvaros, līdz ar to lielā mērā atņemot tām iespēju izcelties. Turklāt vairāk ļauts izcelties vokāliem - sākuma dziesmās vēl tā, bet albuma vidusdaļā Chris Anderle tos dažādos rēcienus un gaudojumus (kuri visi atgādina CoF) iepin vietā un nevietā. Dani Filth viņš nav, un instrumentālisti tomēr paliek ēnā, kašājot vienu un to pašu rifu ar nelielām variācijām. Tādā ziņā man "Under The Moonlight..." likās mazliet interesantāks, lai gan visumā "Fallen Angel's..." arī nav zemē metams. Interesants te ir "The Omen" soundtrekam līdzīgais čants "Symphoni Satani".
Vērtējums: 5 no 10

ANDRE ANDERSEN

Dāņu diplomāta un krievu žurnālistes dēls līdz 1984. mita savā dzimtenē Maskavā, pēc tam pārceļoties uz Kopenhāgenu. Nodibinājis grupu Royal Hunt, kurā ir absolūts līderis (visa mūzika un teksti), īpašu popularitāti iegūstot ar disku "Paradox". Grupā spēlē taustiņus (savulaik arī ģitāru), un tur ir pamatīga klasikas piedvesma. Krievu roka pārzinātāji apgalvo, ka viņa rakstītajā mūzikā pavīdot arī šis tas no krieviskā.

Changing Skin
Kā jau to varēja gaidīt, Andre solo disks ne kripatiņu neatšķiras no Royal Hunt diskos dzirdētās mūzikas, tik mazuliet mierīgāka, ne tik brāzmaina. DC Cooper fani, protams, ņerkst par vokālu (te dzied Narita vokālists Kenny Lübcke, bet backing piedzied pirmais Royal Hunt vokālists), bet, manuprāt, neskan nemaz tik slikti. Andre ierakstījis visus instrumentus, atskaitot ģitāru solo un bungas, par kuriem parūpējušies labākie dāņu prog/power grupu pārstāvji. Droši sakāms, ka pat prasīgākie "Paradox" fani neaizies neapmierināti. Tikai to Whitesnake "Crying In The Rain" keyboardisko kaveru varēja atstāt aiz borta.
Vērtējums: 8 no 10

ANDROMEDA

Extension Of A Wish
Vispirms ātri piebildīšu, lai neiestājas juceklis - šim diskam ir divas versijas. Pirmā ar sesiju vokālistu, otra, vēlāk ierakstīta, ar "īsto" dziedātāju, turklāt tam vēl pievienoti bonusa gabali. To otro es dzirdējis neesmu, bet šajā mirklī milzīgi apšaubu, ka man radīsies vēlme to dzirdēt. Šāds disks būtu uz urrā gājis 90o gadu vidū, bet mūsdienās, kad normāli progressive metal censoņi pēc iespējas pūlas atrauties no Dream Theater ietekmes, šis vairs neiet cauri. Arī tas vēl nebūtu drūmākais punkts, bet Andromeda, kas radies kā instrumentāls kvartets, vienkārši nespēj iejūsmināt ar tādu, teiksim, pārāk parastu progmetal. Tā sesiju vokālista Lawrence Mackrory balss vispār nekur neder, tai trūkst emocionāla lādiņa, un pie vokālās partijas jūtami nav piestrādāts. Kur grupa ievirzās instrumentālā gultnē, kā smagajā "In The Deepest Of Waters" ievadā, kā dažos "Star Shooter Supreme" momentos, kā pilnīgi bezvokāla "Chameleon Carneval" un gandrīz bezvokāla tituldziesmā, tur jau nu šādas mūzikas fani momentā ķers apmierinājumu, ja vien to nav paspējuši (jo disks iznāca jau pirms vairākiem gadiem. Bet bezkaislīgam klausītājam nepaslīdēs garām nespēja transformēt neizbēgami radušos enerģiju uz ierakstu, kā rezultātā šim albumam viscaur trūkst spiediena, aizrautības, pat ja profesionālās dotības netrūkst nevienam no šiem četriem mūziķiem - es jau minēju tos instrumentālos gabalus? O-ho....bet par vokālistu es šādu slavinājumu nevaru dot. Iespējams, un te es pat atkāpjos no saviem principiem, "Extension Of A Wish" daudz labāk skanētu instrumentālā versijā. Un noteikti ar atbilstošāku skanējumu. Bet šādā versijā tam līdz gandarījuma sniegšanai ir tālu.
Vērtējums: 4 no 10


Official website

ANGELO PERLEPES' MYSTERY

Mani grieķi kontakti vienojas šādā lietā - vietējās grupās mūziķi ir visai sakarīgā līmenī, taču parasti ir grūtības atrast labu vokālistu. Interesanti, ka vairāki grieķi itin labi iekārtojušies vācu grupās par balsīm. Taču šis ir Hellādas Malmstīns. Ar to viss ir izteikts.

Tales...
O, uz vāka Fender ģitāra ar sveci, dunci un grāmatu! Thanks listē Vivaldi, Bahs, Paganini, Blekmors, Hendrikss, Šenkers, Mejs, viss komplekts! Bukletā goda vietā izpūris ģitārists ar baltu fenderu un visai augstu sejas izteiksmi! Nošķelsim viņam šo degunu, paziņojot, ka pat Malmstīns tik daudzās šīs klišejas jau labi pasen aizmirsis, jau ap "Trilogy" vai "Fire And Ice" laikiem. Viegls hārdroks, kā tāds Malmstīna Hammerfall, un ...galvenā jau te ir ģitāra, un es esmu priecīgs, ka man šis albums neienāca uz kasetes. Tad es būtu pārliecināts, ka mana kasete velk, un būtu to izlidinājis ārā pa taisno. Tik nevīžīgu un netīru spēli ģitārai es neesmu dzirdējis pat ne uz Akseļa Rudija Pella pēdējiem diskiem! Bet, pārējie štampi arī visi vietā, i bērnišķīgi fantasy teksti, i daži instrumentāļi, i visi solo no grāmatas "Malmstīns apmāca ģitāras novičiem sacu solo stilu". Piedodiet, es vienīgās cerības lieku uz pirmo kaut nelielu slavu guvušo grieķu grupu Breaking Silence, par Septic Flesh vispār nerunājot... Divnieks par to, ka izjūtu zināmu vājumu pat pret vissliktāk izdarītajiem neoklasiskajiem solo.
Vērtējums: 2 no 10

ANGELWITCH

Viena no pirmajām grupām, kas 80o gadu sākumā flirtēja ar sātanisko imadžēriju, leģendārs statuss NWOBHM grupu vidū, taču tā arī nav spējusi radīt ko paliekošu un saistošu, ja neskaita pirmo disku. Tā vismaz vēsta gudri avoti. Atkalapvienošanās draudi klejo jau gadiem, bet materializējušies vēl nav, grupas līderis, vokālists/ģitārists Kevin Heybourne nodarbojas ar visādiem un dažādiem mēģinājumiem.

Angelwitch
Lai aprakstītu Angelwitch, var pacensties atcerēties pirmo Iron Maiden albumiņu, tikai pievienot neizteiksmīgu vokālu un daudz "tumšāku" skanējumu, kas druscīt iebrien Black Sabbath apcirkņos (tikai lēnas intonācijas te tikpat kā nav). Kā vēsturi to ir vērts noklausīties, kā grupu, kas veidojusi ne vienu vien 80o gadu vidus nikno soundu, bet citādi...nez vai. Pirmā dziesma pirmā self-titled diskā saucas tāpat kā grupa (tādu pašu jociņu izstrādājuši Black Sabbath, Iced Earth un Cloven Hoof)
Vērtējums: 5 no 10

Screaming And Bleeding - nav recenzēts
Frontal Assault - nav recenzēts
Live - nav recenzēts. Augšāmcelšanās centieni vainagojās ar 1989. gadā ierakstītu koncertnieku.

Official website

ANGEL DUST

80ajos Angel Dust bija vidēja līmeņa vācu thrash/speed grupa. 90o gadu vidū grupu augšāmcēla tās pirmais dibinātājs basists Frank Banx, kurš pa vidu vēl paspēja piedalīties grupā The Crow.

Into The Dark Past - nav recenzēts. Esot tīrs thrash.

To Dust You Will Decay
Thrash saknes liek sevi manīt, īpaši lieliskajā, fiksajā tituldziesmā, kā arī dziesmā "The King", tomēr pārsvarā tas ir pasmags, bezemocionāls un auksts speed/heavy. Labi nostrādāts, bet dvēs'li ne vienmēr remdē. Vokālists Shelko S.L. Coe dosies dziedāt uz Scanner, un pēc tam neveiksmīgi piedalīsies grupā Reactor (disks "Farewell To The Past").
Vērtējums: 5 no 10

Border Of Reality
Ir tik atsvaidzinoši pēc visiem Angra, Rhapsody, Edguy, Hammerfall paklausīties niknu un smagu speed/power (kas pat robežojas ar thrash...dziesmā "Centuries", piemēram). "Border Of Reality" vairāk līdzinās, piemēram, Iron Savior nekā minētajām grupām, bet tajā mazāk speed metal, un tas arī nav tik monotons. Pietiekami daudz taustiņu un nepietiekami maz klišeju. Tomēr tas viss ož pēc nostaļģijas, pirms desmit gadiem šis ieraksts būtu īstens sprādziens. Par spīti visam teiktajam, man patīk šis disks, bet, diez vai kādu interesēs fakts, ka titulgabala sākuma rifs (apm. 30 sek) ir absolūiti precīza kopija Paul Gilbert spēlētajam rifam grupas Racer X debijas albuma ievadrifam.
Runājot par rifu, to esot ieteicis tobrīdējais bundzinieks, un tikai turnejas laikā Overkill zēni Frenkam esot aizrādījuši. Koncertos šis rifs vairs spēlēts netiek, bet ierakstu jau neizdzēsīsi... Vērtējums: 8 no 10

Bleed
Jāatzīstas, es gaidīju un pilnīgi 100% droši gaidīju vēl vienu speed/power apdvestu disku, varbūt labāku, varbūt ne tik labu, bet... Vienīgais speed gabals ("Addicted To") izklausās pavisam dīvaini, pat ne ātrs, un pārējais ir midtempo heavy metal, ar (labā nozīmē) piebārstītām modernām tendencēm. Izmisīgi kliedzošs Dirk Thurisch vokāls, skaisti saskaņotas taustiņu un ģitāras partijas, taču melodiskums nekur nav pazudis, plus vēl pieskaitiet lielisku emocionalitāti. "Follow Me Part I" skan kā Pink Floyd, taču pārējais mazliet atsauc atmiņā Stigmata IV.
Vērtējums: 9 no 10

Enlighten The Darkness
Par vislielāko sasniegumu progresijā es uzskatu to, ja grupa spēj uz sava iepriekšējā ieraksta/mūzikas balstoties, radīt jaunas intonācijas un dimensijas. "Enlighten The Darkness" nekādā gadījumā nav "Bleed paart II", bet nav arī novērojamas drastiskas pārmaiņas - joprojām tie ir smagi rifi, kliedzošs vokāls (lai gan druscīt mierīgāks) un netipiski maigi taustiņi, joprojām lēnajās dziesmās ("Still I'm Bleeding", un vēl dažās) un vietās ieskanās Anathema vai Pink Floyd, un vēl - viņi ir patiesi izkopuši tikai sev raksturīgu saundu, kuram analoga pasaulē nav. Koris iekš "Cross Of Hatred" un soprāna līdzdziedāšana vairākās dziesmās vēl nostiprina viņu unikalitāti. Iesaku atgriezties pie šīs recenzijas - ļoti iespējams, ka vērtējums mainīsies...
Vērtējums: 9 no 10

Of Human Bondage
Nav. Nu nav. Varbūt pie vainas ģitāristu rokāde, atbrīvojoties no ilggadējā sešstīgu meistara Bernd Aufermann un pieņemot Ritchie Wilkison, bet šis mēģinājums pārspļaut pasauli agresivitātē nav augstu vērtējams. Visas trīs pirmās dziesmas ir gandrīz identiskas, saturot skaļus un griezīgus vien-nots rifus pantiņā un piedziedājumā pūloties ieviešot kādu melodisku līniju (īpaši izceļas "Unreal Soul"). Stāvokli absolūti negaidīti glābj uzreiz divas nākamās "Disbeliever" un "Forever", abas smeldzīgas un caurmērā lēnas, un "Forever" melodiskais rifs un teicamā taustiņu piespēle momentā to ieceļ par labāko šajā diskā, pievienojot vēl vienu, šoreiz orķestrētu akustisko balādi "The Cultman". Diemžēl no kļūdām daži (pieci) vācieši nemācās, un tādi ārdoši kliedzieni kā "Got This Evil" un ar industriālu pieskaņu apveltītie rifi "Unite" lielākajā daļā, kā arī vispārēji jūtamā paļaušanās uz jaunām tehnoloģijām atkal neko vairāk par greizu smīnu no manis izspiest nevar. Negribas tā spēji nogāzt šo grupu no manis saceltajiem augstumiem, bet tā vēl pēdējā diskā "Enlighten The Darkness" vērptā baltā, tīrā uguns šoreiz ir ar piemaisījumiem, un vāji slēptā dusmu lēkme netrāpa pat šķūņa durvīs. Es atvainojos, ar trim labām lēnajām dziesmām, un "Killer" (nē, nav Alice Cooper vai Iron Maiden dziesma) kaverversiju pie manis lielisku atzīmi nesaņemt. Jā, un "Freedom Awaits" ir vienīgā sakarīgā normālā dziesma, vienīgā, kas līdzinās izgājušo gadu Angel Dust, uzdodot to mūžīgo jautājumu - kāpēc tik maz tādu?
Vērtējums: 5 no 10


Official website
Website

ANGRA

Sepultura - var patikt, var nepatikt, bet bija tā, kas atvēra brazīļu grupām ceļu uz metāla pasauli. Tiesa, Angra nekādi nav pieskaitāma pie Sepulturai līdzīgām grupām, bet gan pie speed/power žanra, vēlāk piejaucot arī mazliet progressive. Visi mūziķi spēlē tehniski perfekti, tomēr ne mirkli nestāda savas intereses augstāk par grupu, visam pāri Andre Matos nenoliedzami talantīgā, kaut dažbrīd kaitinošā (vismaz dažiem noteikti) balss. Starp citu, Andre pirms tam dziedāja citā brazīļu grupā Viper.

Angels Cry
Kopš Blind Guardian es nemitīgi meklēju vēl kādu grupu, kas tikpat veiksmīgi spētu, balstoties uz Helloween mantojumu, veidot savu mūziku. Diemžēl, speed metal revolution tad vēl nebija sākusies. Un, pēkšņi (protams, ka tur bija vainīgs internets) es 1996. gadā īsā laikā sprīdī dabūju gan šo, gan Stratovarius "4th Dimension". Jāatzīstas, ka, kaut gan "Angels Cry" no abiem noteikti bija nenobriedušākais un dažbrīd pat grūtāk klausāmākais, es lielākas cerības saistīju tieši ar brazīļiem. Un, nevīlos, bet par to zemāk. "Angels Cry" brīžiem patiesi atsit Helloween, tomēr viņi spēja ielikt arī daudz ko no sevis, kā arī no klasikas. Ja uzmanīgi klausīsieties (un, ja arī nē), pamanīsiet fragmentus gan no Baha, gan Paganini, gan no Vivaldi, kas veiksmīgi ievīti aizrautīgajā un vietām pat komplicētajā speed/power metal. Nepārvērtējams pārsteigums - veiksmīgs Kate Bush kovers "Wuthering Heights", Andre Matos patiesi no sevis spēja izvilkt tikpat augstu toni kā Keita toreiz...
Vērtējums: 7 no 10

Holy Land
"Holy Land" jau gadus 4 tiek uzskatīts (un pelnīti) par Angra augstāko virsotni. Tas ir daļēji konceptuāls darbs par Brazīlijas kolonizēšanas tēmām, pirmajiem kuģotājiem uz Dienvidamerikas krastiem, romantizēts, tomēr ne pompozs, bet melodiskais un ne pārāk smagais speed metal apaudzis ar etniskiem elementiem (titulgabala cilšu bungas, piemēram...par to Angra saņēma nicinājumu no Max Cavalera), kļuvis nenoliedzami nobriedušāks un spēcīgāks, kulminējot 10arpus minūšu garajā "Carolina IV". Savukārt neveiksmju slejā jāieraksta abas noslēdzošās balādes (Andre balss balādēs skan baisi) un ģitāru slāpēšana production darbā. Pēc šī diska sevišķa popularitāte grupai radās Francijā.
Vērtējums: 9 no 10

Fireworks
Jaunākais Angra veikums tika gaidīts ar lielu nepacietību - vai grupai izdosies radīt ko līdzīgu, vai pat pārspēt "Holy Land"? Atbilde ir: noteikti nē. "Fireworks" sarūgtināja daudzus, jāatzīstas, to skaitā arī mani. Es pat nevaru īsti pateikti, kas tieši šeit ir vājāks, ja nu vienīgi materiāls kā tāds neaizsniedzas līdz "Holy Land" līmenim. Bet, kolīdz izdodas pārvarēt aizspriedumus, mēs saņemam albumu, kurš nenoliedzami ir labs pats par sevi. Pirmkārt, production ir daudz perfektāk izpildīts, otrkārt, daudz lielāks plašums ļauts ģitāristiem, kuriem, ticiet man, ir ko parādīt. Treškārt, ir pilnīgi skaidrs, ka grupa nav vis dusējusi uz lauriem, etnisko noskaņu praktiski nav, tā vietā piešauts, piemēram, neliels daudzums neoklasicisma. Disks ir salīdzinoši mierīgāks, it kā pat klusāks, un tas vis nenozīmē, ka tajā sastumtas balādes, vienkārši - materiāls tāds. Atrodiet mierīgāku brīdi un iedziļinieties, iespējams, ka patiks. Personālais favorīts: power-balāde "Lisbon".
Vērtējums: 6 no 10
Aigara recenzija

Rebirth
Dziļi simbolisks jau šis nosaukums ir, ja reiz ģitāristu tandēms Loureiro/Bittencourt vienīgie palikuši no klasiskā Angra's sastāva, zaudējot arī daudzu par galveno cilvēku uzskatīto Andre Matos. Aizvietot tik savdabīgu vokālistu būtu elles darbs, bet grupai paveicies vienkārši neticami - Edu Falaschi (ex Symbols...šīs grupas disks ir ceļā pie manis) bijis viens no finālistiem pie pašiem Iron Maiden, un nav paņemts vien savas mazgadības dēļ, un, manuprāt, tas par kaut ko liecina (arī par to, ka kārtējais finālists ir acīmredzami labāks par to, kuru Stīvs Haris izvēlējās...) Zinot šo priekšvēsturi, nav nekāds brīnums, ka Falaschi ar savu uzdevumu ticis galā vairāk nekā slavējami - protams, šādu tādu atsauci uz Matos jūs dzirdēsit, bet, paldies Dievam, pazuduši tie vārgie falseta lēcieni (Andre stila kaprīze #1), un pārējā laikā varbūt izdzirdēsit kādas atskaņas no Bruce Dickinson. Bet ne tikai šis svarīgais aspekts priecē, arī mūzikā Angra atgriezusies pie "Holy Land" un "Angels Cry" laikiem, taču nu jau ar jaunā milēnijuma pieredzi un skanējumu, turklāt pēdējo - kristāltīru un skaidru. Dažkārt visai uzkrītoša izskatās vēlme salikt visus oriģinālsastāva iemīļotos elementus, t.i., brazīļu cilšu bungas un tautas mūzikas ieskaņas ("Acid Rain", "Unholy War"), dažus korus un orķestrācijas, tīri Matos stilā iespēlētos straujos taustiņgājienus un iedziedātos fona vokālus, toties tikpat kā nav to nīkulīgo balāžu, un pat ja sākas lēni, kompozīcija parasti ātri vien uzņem apgriezienus. Šī atdzimusī Angra spļauj uguni ("Nova Era"!), aizrautīgi tiekot galā gan ar pavisam taisniem un tikpat saņurcītiem speed metal gabaliem, gan ar vidēja tempa kompozīcijām, kurās pieredze un saprātīga paspēlēšanās ņem virsroku par izrādīšanos un skaļiem lozungiem. Nobeigumā vēl "Visions Prelude", kuras mūzika paņemta no Šopēna, aranžēta atbilstoši Angra's prasībām un pielikts klāt vokāls (līdzīgi kā Viper diskā "Theater Of Fate" izaranžēta Bēthovena "Mēnesnīcas sonātes" tēma). Pat ja jums apnicis tas jautrais speed/power, dodiet tam vēl vienu iespēju "Rebirth" izskatā.
Vērtējums: 9 no 10


website
Website

ANNIHILATOR

Kanādiešu ģitārista Jeff Waters grupa, kurai raksturīga ne tikai virtuoza un žilbinoša ģitārspēle, bet arī nepārtrauktas sastāva maiņas. Jā, laikam nav viegli būt līderim...

Alice In Hell
Ar vokālistu Randy Rampage no D.O.A. ierakstītais albums (visas ģitāras un basa partijas veica pats Waters) momentā ieguva plašu atzinību, īpaši jau "Alison Hell" gabala sakarā, kuram tika uzņemts arī interesants videoklips. Pārējās dziesmas, manuprāt, ne tuvu nestāv titulgabalam, parasts thrash ar fiksu ģitāristu. Arī vokāls neizteiksmīgs un ar necilu diapazonu. Starp citu, veiksmīgākais debijas albums leibla Roadrunner vēsturē. Vismaz, pirms pāris gadiem tā bija.
Vērtējums: 3 no 10

Never, Neverland
Aha, tā jau labāk. Jaunajam vokālistam Coburn Pharr (ex-Omen) balss visos rādītājos pārspēj iepriekšējo, arī Waters ir pacenties un kopumā disks atgādina labi nostādītu un niknu mašīnu. Nez kāpēc mani īpaši tomēr neaizrauj, lai gan viss ir izdarīts perfekti.
Vērtējums: 5 no 10

Set The World On Fire
"Mīkstākais" Annihilator veikums, pat ar divām balādītēm, un nesliktām pie tam. Pie mikrofona šoreiz nezināms puisis Aaron Randall, un, manuprāt, iemieso sevī labāko no diviem iepriekšējiem vokālistiem. "No Zone" rules.
Vērtējums: 7 no 10

King Of The Kill
Jeff Waters, izdzenājis visus, ierakstīja ne tikai ģitāru un basu, bet arī vokāla partijas. A zrja. Dziedāt puisis nemāk, nu nevelk vienkārši. Mūzika apmēram "Never, Neverland" stilā, tikai mazliet vieglāka un švakākas kvalitātes.
Vērtējums: 2 no 10

Remains - nav recenzēts

Criteria For Black Widow
Tāds kā mēģinājums atgriezties pagātnē, pievācot pirmo vokālistu, tāpat arī gandrīz visus ap debijas disku iesaistītos cilvēkus. Attiecīgi, mūzika arī nav daudz mainījusies, ja nu vienīgi mazliet alternatīvisma piedevas manāmas. Tas atkal ir tehniski precīzs un sarežģīts thrash. Protams, atsauces uz viņu 80o gadu mūziku te pietiek, ne tikai muzikāli, bet arī tekstuāli ("Back To The Palace"), bet visumā man pie sirds neiet.
Vērtējums: 2 no 10

Official website

EDDIE ANTONINI

Edijs ir itāļu neoklasiskā speed grupas Skylark dzinējspēks. Tamdēļ nav nekāds brīnums, ka viņa solo disks no pamatgrupas nekur tālu netiek.

When Water Became Ice
Nosauciet visas jums zināmās itāļu speed/power grupas, un būsit nosaucis grupas, kuru mūzika atbalsojas šajā diskā. Tik vienkārši. Varam pieņemt, ka Edija solo diska mūzika ir vieglāk saprotama un ne tik "auksta", kā teiksim, Labyrinth, un noteikti pārspēj (manis dzirdēto) Skylark disku, un 100%-īgi apmierinās visus spageti metāla fanus. Šeit dzied Time Machine ("Act II: Galileo" diskā) vokālists Folco Orlandini, un, jāsaka gan, ka emocionālais un sapņainais TM viņam bija mazliet vairāk piemērots, ko viņš arī uzskatāmi demonstrē visos mierīgākajos "When Water Becomes Ice" gabalos. No pārsteigumiem jāpiemin visai spēcīgi ap-aranžētā Helloween dziesma "I Want Out", kā arī tas, ka dziesmas "Sun (Keeper Of The Dreams)" beigu daļā ir kāda muzikāla frāze, kas spēcīgi atgādina latvju tautas mūziku (attiecīgi, esmu spiests drebināties). Smuki iepīti barokāli taustiņi ik pa brīžiem, un vispār, stipri klausāmi. Varētu būt viens no labākajiem savas valsts un žanra pārstāvim.
Vērtējums: 7 no 10

ANVIL

Viena no retajām pazīstamākajām 80o gadu kanādiešu grupām, ar līderi zem iesaukas Lips, spēlēja heavy, vēlāk vairāk thrashīgu metālu, un pirmie trīs albumi (īpaši "Metal On Metal" un "Forged In Fire") tiek parasti minēti starp viņu klasiskajiem. Vēlāk kas notika - par to man zināms nava.

Hard N' Heavy
Kā jau nosaukums liek manīt, tas ir diezgan tipisks hard rock, ar neizsakāmi truliem tekstiem (dziesmu nosaukumi "School Love", "I Want You (Both With Me)", "Oooh Baby", "Bedroom Game", "Hot Child" jau robežojas ar apsēstību) un tādu pašu mūziku. Tiesa, pēc pāris gadiem ar šādu pieeju varēs grābt miljonus... Vienīgais interesantais gājiens - nikna Rolling Stones "Paint It Black" versija, un paliek jautājums - kādēļ visu albumu nevarēja veikt šādā piegājienā?!
Vērtējums: 2 no 10

Metal On Metal
Acīmredzot, tāds ir tas Anvil klasiskais laiks un sounds. Nūūū...tad esmu par vēlu piedzimis. Var jau būt, ka 1982. gadā šis ieraksts varēja izraisīt pastiprinātu interesi, taču vienīgi tāpēc, ka Ziemeļamerikā tajā laikā tik smagu grupu bija stipri pamaz. Tad labāk pievērsties britu zemei (kur, tiesa, NWOBHM ārdīšanās arī sāka pierimt). Labāk jau ir par "Hard N' Heavy", tas ir uz sejas. Pat tāds kā agrīnais Maiden ieskanās, teiksim "Jackhammer". Un, tomēr liekas, ka šīs grupas popularitāti lielā mērā sekmējis nopietnu konkurentu trūkums.
Vērtējums: 4 no 10

Forged In Fire, u.c., kurus neesmu dzirdējis. Arī 90o gadu diskus ne.

Website

ARACHNES

"Vēl viena itāļu grupa, un uz Lucretia leibla", es nopūtos. Un maldījos. Tiesa, pagaidām man par to zināms tikai tas, ko izlasīju diska vāciņā. Piemēram, ka viņiem meitene par basisti.

The Goddess Temple
Tieši pirms tam izmocījies cauri Moon Of Steel diskam, es smagi pūzdams, uzliku Arachnes un...paliku ar muti vaļā. Tas nav nekāds kārtējais itāļu bērnudārza progs vai powers, par to vēsta jau pirmais griezīgais "Black Rain" rifs, kas atgādina Rainbow dziesmas "Stargazer" galveno rifu. Man par prieku, arī turpmāk Arachnes ir nodevušies drīzāk 70o gadu hārdroka izpētei, mazliet vairāk ieskatoties tumšākajās un dziļākajās velvēs, tiesa, ne uz brīdi nekļūstot pārāk nomācoši. Pavisam grandiozs pārsteigums ir aptuveni 10 minūti garā, četrdaļīgā svīta "Elements", ar katrai dabas stihijai piemērotu instrumentālo daļu....tā, piemēram, "Fire" ir agrīnā Symphony X stilā ieturēts neoklasisks izvirdums, "Earth" - vienkāršs, piezemēts rifu salikums, "Wind" ir elektronisks, pat new age klusinājums, bet "Water" - gluži kā instrumentāla pop balāde. Diemžēl šķiet, ka tieši uz šo kompozīciju Arachnes izšķieduši savas spējas un domas, vairāk vai mazāk atstājot novārtā tai sekojošās itin vienkāršās trīsminūšu dziesmas - "Shut The Door", "First Of All", "Coloured World" u.c. burtiski cīnās par atzīšanu, taču neveiksmīgi. Ne vienmēr nevainojami darbojas paši mūziķi, grēkojot visvairāk Rosīni "Seviļas bārdziņa" tēmas apstrādē, īpaši jau klusajā intro. Bet, mani laikam ietekmē tas pats priecīgais fakts, ka ne jau visi spageti fani ir tik vienveidīgi kā makaroni...gadās arī kāda ananasu pica, vēl ne pietiekami izcepta, bet pavārs ir centies.
Vērtējums: 6 no 10

ARCH ENEMY

Arch Enemy izveidoja bijušais Carcass ģitārists Michael Amott (kuram aiz muguras bija karjera mazāk zināmās zviedru death vienībās), kopā ar savu brāli-ģitāristu Christopher un vokālistu (pirmajā diskā arī basistu) Johan Liiva. Atšķirībā no citām 90o gadu vidus/beigu zviedru death grupām, Arch Enemy savu skanējumu balsta 90o sākuma Entombed/Dismember tradīcijās, taču viena atšķirīga iezīme - izcili melodiski ģitāru solo.

Black Earth
Lielā mērā tā ir atgriešanās 1991/92. gadā, kad zviedru death-steri pirmo reizi izslēja savas atbaidošās sejas. Par melodiskajiem (pat vietām neoklasiskajiem) solo es jau minēju, pieminēšu vēl vienu, mazāk patīkamu lietu. Mūzika ir aizņemta, skaidrs, bet arī vokāls patapināts no, piemēram, L.G. Petrov (Entombed), ar hardcore-isku pieskaņu, un tas nav tik patīkami. Tomēr, kopumā grupas veikums pārsniedz gandrīz jebkuru viņiem līdzīgo disku, ja vienīgi ne Entombed ziedu laikus, 3-4 minūšu intensīvi piebāztas dziesmas, nepaliek laika ne atpūsties, un labi vien ir.
Vērtējums: 8 no 10

Stigmata
Es jau pukstēju par balsi iepriekšējā recenzijā, tagad tā izvirzīta vēl vairāk priekšplānā un attiecīgi krīt uz nerviem vēl vairāk, un vēl vairāk velk uz grind/hardcore, pie tam tā galēji krīt ārā no ansambļa, vienmuļi velkot kaut kādu rēcienu, kamēr muzikanti apakšā cenšas cik spēka. Censties var, tomēr arī mūzika izklausās gurdenāka un monotonāka, ne tik enerģiska kā pirmā diskā, vairāk midtempo.
Vērtējums: 6 no 10

Burning Bridges
O! OO! OOO! Tas nu reiz ir labinieks. Brāļi Amoti ar draugiem (kuru vidū ir pat visur esošais četrstīdznieks Sharlee D'Angelo) ir atkal paveikuši skaistu lietu, agresīvu, bet ne bezdomu, dusmīgiem rifiem un gandrīz nepārtrauktiem solo gājieniem pārpilnu albumu, tādējādi jūtu kaut ko no Dark Tranquility operas arī te ("Dead Inside"), bet pavisam atšķirīgi skan doomīgais titulgabals ar visām vijolēm un soprānu, tas atkal ir no pavisam citas operas, teiksim, MDB-iskas. Tik tie solo, kaut jaukas notis izvēlētas, skan diezgan "netīri", to viņi joprojām nav izlabojuši, "Angelclaw" solo numurs, piemēram. BTW, es ļoti gribētu zināt, no kurienes ir ņemts "Silverwings"? Ja tas nav kavers, tad kam tas skan ārkārtīgi līdzīgi?
Vērtējums: 8 no 10

Wages Of Sin
Varat mani saukt par dzimumu diskriminatoru vai kā vien vēlaties, bet sievietes, kas cenšas un veiksmīgi cenšas neatpalikt groulā no vīriešiem, manās acīs līdzinās štangistēm, lodes grūdējām vai citu nesievišķīgu sporta veidu pārstāvēm. Īpaši, ja viņas ir tik sasodīti glītas kā vāciete Angela Gossow, kuru šie zviedri pievākuši savas frontvumenes postenī - tad tak pavisam, jo man žēl, kā meitene graiza savas vārās kakla saites (iedomājieties, vēl japāņu grupā Shadow ir groulere...) Bet ieņemot feministisku nostāju, Angelai pārmest nedrīkst - vismaz man viņas indīgais spļāviens, kaut ne īpaši atšķirīgs, iet pie sirds daudz vairāk nekā Johan Liiva hardcoriskais grūdiens. Turklāt jāpiezīmē, ka nu viņa kļuvusi par teicamu fokusa punktu šajā grupā, pat mazliet aizēnojot brāļu Amott ģitāru dueļus no Maiden skolas - vēl pirmajā dziesmā, tai Children Of Bodom-iskajā "Enemy Within" Amoti izmet aizrautīgi laimīgas notis un rifus, bet turpmāk viņi centrā stāv salīdzinoši mazāk (žēl gan, jo viņu ģitāru solo vienmēr bijuši intereses vērti), un arī rifus rakstījuši agresīvākus un drūmākus. Kas, protams, ir paradoksāli, saprotot to, ka "Wages Of Sin" ir jūtami, ēē, ne nu komerciālāks, bet vieglāk uztverams gan. Bet šāda sajūta droši vien radusies, mūziķiem progresējot no albuma uz albumu, noslīpējot muzikālo pusi (vokālistisko lai slīpē meiča), un varbūt pat pētot publikas gaumi? Albuma pirmā puse ir graujoša vārda tiešajā nozīmē, līdz vidusdaļai izmetot vienu satriecošu gabalu pēc otra, bet beigās iestājas atslābums, vismaz sākot ar "Dead Bury Their Dead". Ar šo brīdi nepievienojos jūsmīgajām ideālisma slavējumam, kaut arī sākumā biju gatavs to darīt.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

ARCHONTES

Gadiem ilgi no Krievzemes galvaspilsētas pienāca ziņas par grupu, kura gandrīz vienīgā spēlējot ko līdzīgu Helloween vai Blind Guardian, un pie tam atzīstamā līmenī, bet ārpus demo līmeņa grupai tā arī nebija veicies izrauties, lai gan, spriežot pēc turienes preses, šāda žanra mūzika Krievijā joprojām ir lielā cieņā. Grupas kodolu veido Andrejs "Archont" (vokāls, un gandrīz visu dziesmu autors) un Gene Hans (ģitāra, atlikušo dziesmu sacerētājs).

Saga Of Eternity
Mani moca diametrāli pretējas jūtas - no vienas puses, tas nepārprotami ir amatierisks (salīdzinājumā ar Rietumu kolēģiem) un nenobriedis disks, neticami augstais vokāls ir nestabils, ar pamatīgu akcentu un dažbrīd (sliktā nozīmē) nevaldāms, teksti ir galīgi klišejiski un ne-angliski (t.i., angļu valodā, bet neskan), no otras puses - to visu kompensē brāzmainā enerģija un izcilās melodijas, kas caurvij jebkuru gabalu, vai tas būtu rotaļīgais "Crown Of Spring", vai nopietnais "Children's Crusade", vai varenais instrumentālais "Quest Of Glory And Might". Vienīgi abas balādes diska beigās mazliet pabojā kopējo iespaidu. Arī muzikāli no klišejām nav īsti izdevies izrauties, šur tur pavīd gan Shadow Gallery, gan ļoti tipiski speed/power gājieni, kuri cieņā bija 80o gadu beigās. Visprecīzāk šo mūziku raksturotu apzīmējums "viegliņš Blind Guardian ar Andre Matos pie mikrofona". Pašreiz top otrs disks, cik saprotu, joprojām Maskavā...žēl, jo grupai akūti būtu nepieciešams rietumu producents, piemēram, Sascha Paeth, un esmu pārliecināts, ne tikai Krievijā izdzirdētu par Archontes...
Vērtējums: 7 no 10

The World Where Shadows Come To Life
Pēc ilgas un nepacietīgas gaidīšanas beidzot man rokās tup šis disks, un tajā es atrodu pilnīgi visu tā, kā es gaidīju - uzlabojumi absolūti visās jomās un aspektos, izņemot vienā - tagad ik pa brīdim es dzirdu gan Stratovarius, gan Manowar, gan Edguy, gan Gamma Ray, gan Angra, gan Symphony X. "Saga Of Eternity" tomēr, kaut amatierisks, bija oriģinālāks. Nu, labi, bet vismaz konsekvence ievērota, šoreiz gandrīz visas dziesmas izklausās kaut cik labi (debijas diskā bija daži feileri uz beigām), un viņu spēks atklājas tieši vienkāršākajās un enerģiskākajās dziesmās, kā tituldziesmā un "Victory Or Death" un "Fear Is A Conscience Of Villains" (bet "The Rules Of Real Life" jau pavisam vareni!), un labi skan arī koriskie harmoniskie dziedājumi. Žēl tikai, ka daudz kas no tā jau dzirdēts agrāk, bet... Jā, tas skan citādāk nekā viņu rietumu kolēģiem, galu galā saknes pavisam citur dīgušas. Bet es joprojām uzturu prasību par rietumu producenta pieaicināšanu!
Vērtējums: 8 no 10

Official website

Update: Andrejs Arhonts ir izdzenājis visu sastāvu, un raksta mūziku trešajam diskam ar trim jauniem džekiem.

ARCTURUS

Norvēģijā un Zviedrijā blackeriem ir laba dzīve, nu, piesātināta gan. Ja kāds no black mūziķiem nav piedalījies vismaz 25 projektos un side-grupās, viņu var uzskatīt par mirušu. Arcturus ir viens no šādiem projektiem, taču jau 1995. gadā tas, manuprāt, krietni atšķrās no pārējās bm produkcijas. Otrs albums viņu ģenialitāti tikai apstiprināja.

Aspera Hiems Symphonia
Šajā diskā taustiņu pārbagātība liek saraukt degunu ne vienam vien cieti pārliecinātam blackerim, bet, pārējiem tomēr iesaku pazavērties, kas tad te ir. Ir diezgan sarežģīts un pat tiem laikiem pietiekami interesants paviegls black ar atmosfēriskiem taustiņiem priekšplānā, diezgan daudz clean vokāla, pat vokāla harmonijas ieskanās ("Wintry Grey"). Visumā visai spokaina noskaņa, īpaši jau tajā majestātiskajā "Fall Of Man". Rēkainā balss gan ir tipiska 90o gadu vidus blackeriem, taču tas nekas. BTW, ja pareizi zinu, ģitāru solo šeit iespēlējis tagadējais progmetal grupas Tritonus ģitārists.
Vērtējums: 8 no 10

La Masquerade Infernale
Man liekas, kas te mainījies sastāvs mazliet, bet galvenās sastāvdaļas esot palikušas. Jebkurā gadījumā diskā rakstīti mūziķi īstie vārdi (iepriekšējā diskā - iesaukas), tāpēc bm visziņi drīkst apgaismot mani, dumjo. Bet par mūziku. Jā, tas vairs nav tradicionālais black metal, tas ir vells viņu zina, kas, tikai ne black metal. Orientālu toņu apdvests konceptuāls disks par kādu masku balli, tā tas varētu būt. Smags, tehnisks, piesātināts un galēji dīvains. Maršējošais "The Chaos Path" ar žēlabaino, it kā no Tuvajiem Austrumiem izkāpušo vokālu, liek vārgākiem nerviem slēpties zem gultas. Vēl tur visādi nemetāliski intrumenti piedalās un nemetāliskas skaņas, un vokāls arī tikai tīrais. Man gan jāizvēlas īpašs garastāvoklis, lai šo klausītos, bet tad gan tas ir prieks.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

ARK

Neliela supergrupa, kuras galvenie cilvēki ir ģitārists Tore Ostby (ex Conception, DC Cooper), vokālists Jorn Lande (Vagabone, Mudanus Imperium, Company Of Snakes), kā arī bijušais Malmsteen bundzinieks John Macaluso. Laiks rādīs, vai tas bijis tikai viens projekts...

Ark
Es biju gandrīz 100% pārliecināts, ka šeit jābūt tak kaut jebkādām atbalsīm no šo cilvēku iepriekšējām darba vietām. Nu, itin nemaz. Absolūti nemaz, nu, nekāda hārda, progressive, neoclassical te nav. Te ir viss pārējais, izņemot varbūt death. Jorn Lande manis apjūsmotajā Mundanus Imperium prata itin labi iemiesoties Ronnie James Dio tēlā, taču šeit viņš pavisam uzkrītoši taisa pakaļ Deividam Kaverdeilam! "Where The Winds Blow" sākas ar tādu toni un vārdiem "I'll tell you something, baby, you sure know how to keep a good man down", ka tu, cilvēks, vari droši zvērēt pie visu svēto kapiem - tas ir kaut kāds jauns Kaverdeila albums!!! Taču tādā gadījumā Kaverdeilam būtu bijis jāizvēlas kardināli jauns pavadītājsastāvs. Tore Ostby paslēptais talants īpaši nedzirkstīja ne Conception, ne DC Cooper solo diskā, taču šeit viņš izvēršas visā spēkā. "The Hunchback Of Notre Dame" (tā pati Parīzes Dievmātes Katedrāle vien ir) Franciju diez ko neatgādina, ja nu vienīgi ar akordeona iespēli beigās, tā vietā Tore izmisīgi ārdās ar akustisko ģitāru, panākot neticamu latino un džeza mūzikas efektu, un pat no roka šajā dziesmā nav daudz (tāda metāliska samba!), bet Jorn Lande vokāls pantiņos atgādina Phil Lynott! Ciešā saistībā ar aizņemto ģitāristu ir astoņkāja ar iesauku John Macaluso mežonīgā virpuļošana, šķiet, ka viņam parastais 4/4 ritms būtu nežēlīgs apvainojums - pēdējo reizi ko tādu dzirdēju pie klusi uzzibsnījušās grupas Power Of Omens. Tai pašā laikā tas ir ārkārtīgi drūms (vismaz šāda tipa mūzikai) un pat melodisks albums, bet nekādā ziņā viegli uztverams. Spiral Architect ir tikai aptuvena norāde, tikai dažās vietās, citur ir tas pats Power Of Omens vai pat kaut kas tipa Sieges Even?
Vērtējums: 9 no 10

Burn The Sun
Par laimi, Ark nav izrādījies tikai viena albuma projekts, kaut arī tā dalībnieki darbojas vēl dažās vienībās. Par laimi tāpēc, ka "Burn The Sun" ir loģisks turpinājums labu slavu guvušajam debijas diskam, neupurējot ne mazdrusciņas oriģinalitātes (gluži otrādi, dažbrīd vēl vairāk paplašinot horizontus), taču tanī pat laikā vairākas dziesmas izklausās neticami "tradicionālas" (kā "Feed The Fire", kas citā aranžējumā varētu būt 80o gadu sintīpopa verķis), vismaz uz pirmā acu uzmetiena. Grupas kodols ir saglabājies, vien klāt nākuši Randy Coven ((bezladu?) bass) un Malmsteen taustiņnieks Mats Olausson, kura devums neaprobežojas vien ar neoklasiskā virpuļa iespēlēšanu "Heal The Waters". Lai gan uz pirmā acu uzmetiena "Burn The Sun" patiesi šķiet mazāk "drosmīgs" un avangardisks, te daudz svarīgāk uztvert tos "zemūdens strāvojumus", nevis tikai to, cik prasmīgi Tore Ostby darbojas flamenko metālā ("Just A Little") vai kā John Macaluso vairs netēlo astoņkāji, savus talantus demonstrējot ne mazāk spoži, taču ne tik uzbāzīgi - tas attiecas arī uz Ostby spēli. Ieklausieties, kā Jorn Lande (kurš šoreiz labi ja pāris vietās mazliet atgādina Kaverdeilu) izkliedz "Absolute Zero", tas jums var atsaukt atmiņā Bjork dziesmas. Ieklausieties, kā šķietami vienkāršā un melodiskā "Missing You" spēj pārvērsties lavīnā, kur katrs vilnis ir grandāks par iepriekšējo. Turklāt producenta Tommy Newton darbs arī ir nevainojams, ļaujot sadzirdēt visus instrumentus, taču nevienu neizceļot. "Burn The Sun" ir noslīpētāks par debijas disku, ne tik spontāns, taču diez vai zaudē enerģijas ziņā, liekot vai ikkatru sekundi pavadīt modrā stāvoklī, pieprasot nepārtrauktu uzmanību. Tiesa, šo manu viedokli atbalsta ne visi, bet pārliecinieties paši, ka progressive metal nevaid miris. Man drošs kandidāts uz gada top 5 disku.
Vērtējums: 10 no 10

Official website

ARTCH

Norvēģu power metal grupa ar islandiešu vokālistu. Iztikt var, bet tikai īsteniem power metal faniem.

Another Return To Church Hill
For The Sake Of Mankind
Abi ieturēti apmēram vienādā stilā. Power metal ar šur tur noslieci uz heavy. Nekas tāds, kuru būtu īpaši vērts atcerēties.
Vērtējums: abiem 4 no 10

ARENA

Arena ir viena no zināmākajām neoprogressive rock grupām, tās sastāvā ir bijušais Marillion bundzinieks. Esmu dzirdējis gan tikai vienu albumu, bet tas bija, o, kas tas bija...

Songs From The Lions Cage - nav recenzēts

Pride
Neoprog man parasti nesaista, bet šis varētu būt izņēmums. Pirmais, kas krīt acīs (ausīs) - vokālista Paul Wrightson līdzība ar Eternity X vokālu, tāds pats teatrālisms un emocionalitāte. Otrs - ka visas dziesmas sarakstījuši taustiņnieks Clive Nolan un bundzinieks Mick Pointer. Ārkārtīgi melodiski un jauki gājieni, ar dažbrīd ķeltiskām intonācijām (skat. pirmās divas "Crying For Help" interlūdijas). Pietiekami daudz arī smaguma, lai metāla fani būtu apmierināti (īpaši gandrīz 14 min. garajā dziesmā "Sirens").
Vērtējums: 9 no 10
Aigara recenzija

The Cry - nav recenzēts
The Visitor - nav recenzēts

Website

ARTENSION

Amerikāņu vietējās nozīmes "supergrupa", ar ukraiņu tautības taustiņnieku-brīnumbērnu Vitaliy Kuprij pie stūres. Kā Rainbow (pēc Dio laikiem) ar Blackmore par taustiņnieku, tiesa, brīžiem viņa spēle vairāk atgādina Keith Emerson (ELP).

Into The Eye Of The Storm
Kaut arī Kuprijs te ir boss, nevajadzētu to uztvert kā taustiņnieka grupu ar pavadītājiem. Ikkatrs no mūziķiem ir perfekts sava aroda meistars - John West balss tembrāli salīdzināma ar Graham Bonnet, tomēr ir daudzveidīgāka, ģitārists Roger Staffelback žilbinoši pārvalda ģitāras grifu, un ritma sekcija, Kevin Chown (bass, spēlē arī Edwin Dare) un Mike Terrana (bungas, ex Malmsteen, tagad Rage) neatpaliek. Tas viss ir skaisti, bet Kuprijs pierāda, ka arī dziesmas viņš rakstīt prot, "Into The Eye Of Storm" ieskanās lietas gan no progrock, gan Rainbow/Deep Purple, gan galu galā arī Malmsteen. Tas ne obligāti pieder pie progmetal, to varēs klausīties gan hard/heavy, gan progmetal, gan varbūt arī progrock fani.
Vērtējums: 8 no 10

Pheonix Rising
Tiek uzskatīts, ka disks ir pārāk sasteigts pēc izcilās debijas "Into The Eye Of Storm" veidā. Iespējams, iespējams. Personālais favorīts: neticami dvēseliskā balāde "Valley Of The Kings".
Vērtējums: 7 no 10

Forces Of Nature
Kā jau paredzēts ēdienkartē, šodienas speciālais - taustiņu zibināšana virs pasmagiem rifiem. Tikai ar nožēlu jāsecina, ka Vitālija rakstītās dziesmas izceļas ar gurdenu un pat tādu kā neieinteresētību. Starp citu, izklausās sasteigts. Nē, nedomājiet gan, profesionāli tas, dabīgi, ir perfekts, nav vārdam vietas. Bet ar to song-writingu...tā ir kā ir.
Vērtējums: 5 no 10

Machine
"OK, guys", teica Vitālijs, "Davai, ierakstam vēl vienu albumu, jo man te sakrājušās veselas deviņas dziesmas, kas acīmredzami nav nekur liekamas, bet zudībā nedrīkst manu ģenialitāti laist. Nepūlieties pārāk, spēlēt jūs protat (Džona gadījumā - dziedāt), tāpēc es jums došu galvenās notis, bet jūs atrodiet visas iespējamās variācijas par visām agrāk iespēlētajām tēmām, un tad jau mūs spēs novērtēt ikviens neoklasikas fans, kas nez kāpēc kritis uz taustiņiem, nevis uz ģitārām. Arī es neiespringšu, kaut ko iedudināšu, jo kompozīcijas vienalga nav to vērtas, lai mocītos." Sacīts - darīts.
Vērtējums: 4 no 10

Sacred Pathways
Un tā Shrapnel Records šefa Mike Varney izdzirdētais un ar mūziķiem pagādātais Vitalij Kuprij projekts turpina gaitu pa savām sliedēm, pa savām perfekti uz- vai nostādītajām sliedēm, kuras ved uz Rūsas kalnu. Jeb, cilvēcīgākā valodā izsakoties, Artension ir un paliek Vitālija solo darbs ar vokālistu un dažiem citiem tikpat augstu profesionāliem mūziķiem, nemainot mūziku ne par sprīdi, ne par matu. Jūs zināt, ka dabūsit maigus, milzīgā ātrumā zibošus taustiņus, teicamu ritma sekciju, pavadošus (dažreiz arī solo numurs parādās) ģitāras gājienus un gaisā šaujošu balsi (ne pārlieku augstu). Jūs zināt, ka saņemsit neagresīva (nu, izņemot to visai smago ģitāru) progressive metal paraugstundu ar daudziem solo un improvizācijām neuzbāzīgā neoklasicisma garā, kā varētu skanēt Tony Maccalpine, ja vien viņa pamatinstruments nebūtu ģitāra. Man ļauts apbrīnot vīrus, kuri no darba brīvajā laikā (šķiet, ka viņiem visiem ir kāds pamatdarbs citā komandā) sasēžas studijā un rūpīgi saraksta celiņos Vitālija sarakstītās garās kompozīcijas, liekot aiz auss obligāto programmu - vienu taustiņus izceļošu instrumentāli, vienu vai divas balādes, vienu speed metal gabalu, un pārējos vidējā tempā. Iespējams, ka man tās gribētos vērtēt augstāk nekā viņu iepriekšējā diska darbiem, bet, kas gan lai es, Zemes tārps tāds, esmu, lai meistariem aizrādītu, ko viņi dara klausāmi, ko nē. Es atstāju izvēli jūsu ziņā.
Vērtējums: 5 no 10

Vitalij Kuprij Website

ATHEIST

Atheist, kopā ar Cynic un Opeth pieder pie tām grupām, kuras vēl šobrīd klausās pat tie, kuri nekādi nav pieskaitāmi pie death metal fanu pulciņa. Izcils tehnisks death metal, kurš pat šodien neizklausās novecojis.

Piece Of Time
Milzīga spēcīgu un tehniski perfektu rifu lavīna, nepārtrauktas ritma maiņas un gārdzošā Kelly Shaefer balss, kas izraisa asociācijas ar smilšpapīra vilkšanu pār šīferi. Pietiks, ja pieminēšu pašas grupas doto apzīmējumu - "death-jazz". Precīzāk grūti pateikt.
Vērtējums: 9 no 10

Unquestionable Presence - esmu kaukur pakāsis kaseti ar šo albumu, damn! Cik atceros, tas bija pat vēl labāks nekā debijas albums. Šeit sesijas basu spēlē Tony Choy, aizvietojot tikko autokatastrofā bojā gājušo Roger Patterson.

Elements - noteikti vājākais no trim Atheist diskiem, neatceros, kāpēc un cik daudz, vienīgi to, ka tur bija sākušies kaut kādi neveiksmīgi eksperimenti ar taustiņiem, sambas ritmiem, un vispārējā kvalitāte zemāka.

Official website

ATHENA

Tā gan nav grieķu, bet gan itāļu grupa, diezgan tipiski power/prog metal pārstāvji.

Inside The Moon - nav recenzēts

A New Religion?
Viņu otrajā diskā dzied Fabio Leone, kurš daudziem pazīstams no darba grupās Labyrinth un Rhapsody, un manas mīļākās dziesmas ir tieši tās, kurās puisis neizklausās pēc Rhapsody (piemēram, thrash-īgais "Apocalypse"). Kopumā "A New Religion?" piedāvā Dream Theater ietekmi samiksētu ar power un speed metal, visai tradicionālu, labi izpildītu, bet neiedvesmojošu.
Vērtējums: 5 no 10

Twilight Of Days
Trešais Athena albums nesīs sarūgtinājumu tiem, kas bija saglabājuši cerību tai Zābakapveida zemē rast ko atšķirīgu. Jūsu informācijai - Fabio Leone ir prom. Jaunā vokālista biezi akcentētā balss lieliski pārstāv "Twilight Of Days" mūziku, kas nu pilnībā atdarina Labyrinth un atsevišķās vietās arī Symphony X un Rhapsody, un tikpat atsevišķās vietās ļauj pagriezties pret atskaņotāju un atzinīgi pamāt ar galvu. Tās būtu "Hymn - Your Fear", kura tiek dziedāta pusangliski, pusitāliski un dažbrīd atsauc atmiņā Rhapsody (bēdīgi) slavenos albumu intro, un no pasmagā, taču visai pieņemamā Dream Theater-līdzīgā "A New Religion?" palikušais "Lord Of Evil" rifs, un vēl var ieklausīties orķestrēto epilogu "End Of A Life". Bet 90% šī diska sastāv no tiem priecīgajiem speed metāliem, kuros pat neizmērojami talantīgiem večiem būtu grūti ko interesantu izdomāt. Athena ar šīm dāvanām nu apveltīta visai pieticīgi, vismaz viņi tās noglabājuši dziļi,
Vērtējums: 3 no 10

ARTROSIS

Posrod Kwiatow I Cieni
Artrosis pēdējā laikā sāk nopietni apdraudēt Vader kā slavenākās poļu grupas troni, kaut arī pirmie darbojas pavisam citā lauciņā, turklāt atļaujas dziedāt arī poliski, pat ja tikai pašmāju izdevumiem - ārpus Polijas visi trīs diski izdoti ar angļu tekstiem, bet, tā kā es pieturos pie principa pēc iespējas baudīt lietas oriģinālvalodā, un mūzikas gadījumā tā var būt kaut vai kāda tur valodiņa, tad no sešām versijām izvēlējos viņu pazīstamāko, t.i., otro albumu poliski. Sen atmetis cerības dzirdēt kaut ko interesantu šādā žanrā, taču šādi izpildītais atmosfēriskais un lēnais The Gathering tipa muzons pavisam negaidīti ienāca manā mājā kā pavisam negaidīts, taču ar laiku viesmīlīgi uzņemts disks. Protams, sava daļa vainas jāuzņemas arī eņģeļa un sirēnas krustojumam Medeah, kuras vienmērīgi plūstošā balss gan izvairās no pārspīlēti dramatiskiem kāpumiem un kritumiem, taču tā trūkumu kompensē ar "siltumu", ar vienkāršu sirds apskaušanu. Nav šaubu, ka grupai par saviem panākumiem lielā mērā jāpateicas savai frontvumenei, taču arī pati mūzika nekādā gadījumā nav nodalāma. Lai gan ietekmēs var minēt, protams, The Gathering un Theater Of Tragedy, taču mazliet dīvaini tā vienalga skan, mazliet neierasti virknējas panorāmiskās skaņas (tā nav ne "ainavu", ne kamermūzika, ja saprotat, ko domāju), un nav jau brīnums - Dzelzs Priekškara valstīs mūsu apskatītā mūzika savulaik attīstījās kaut arī paralēli, tomēr atšķirīgi, un saknes arī citas. Kā jau mūsdienās pieņemts, jāpievieno arī pa kādam elektroniskam ritmam ("Morfeusz"), bet tas ir nieks, tas gabals pat varbūt ir viens no labākajiem. "Kolejny rozdzial" (Nākamā nodaļa) piedziedājums ir neaptverami vienkārši, bet satriecošs, bet "Omamiony" beigās ierakstītā vokalīze (ēē, ar pavadījumu) ir vajājošs brīdis - pēc tām divām minūtēm visu dienu dungosit to vien, un neapniks. Ne pārāk izcila skaņa, īpaši ģitāras departamentā, bet iztikt var. Īpaši jau Austrumeiropas grupai, kaut arī vienai no labākajām no šī reģiona. Neapšaubāmi.
Vērtējums: 9 no 10


Official website

ATTACK

Attack zem basista/vokālista Ricky Van Helden kuratorības eksistē jau gadiem un gadiem, taču viņu ierakstus dabūt ir praktiski neiespējami, aiz kam arī man ir tikai kompilācija. 80o gadu melodiskais fantasy speed metal ar baisu vokālu un kretīniskiem tekstiem.

Revitilize
Kompilācijās pēc defaulta tiek savāktas labākās dziesmas. Šajā gadījumā es gandrīz šaubos, vai ir vērts iepazīties tuvāk. Skaidrs ir tas, ka...kamēr Ricky komponista dotības nav gluži zemē metamas, kā dziedātājs, lyricists un grupas līderis viņš ir iemīcams turpat uz vietas. Ģitāristi viņam mainījušies, taču izskatās, ka ikreiz bijuši samērā sakarīgi, vismaz tā liecina visai normāli izveiktie melodiski-Helloweeniskie solo. Apbrīnojams talants vienā dziesmā iekļaut gan superīgas vietas, gan briesmīgas dumjības ("Return Of The Warrior" un "On The Run" ir tikai divi no piemēriem). Brīžiem atgādina sarežģītāku un speed-īgu Running Wild, vai pat Iron Maiden, un tie pavīdošie vijoles un flautas, kā arī taustiņu iestarpinājumi dod punktu viņu labā. Instrumentāli viss ir kārtībā, ar pārējo - nekā.
Vērtējums: 6 no 10

AT THE GATES

At The Gates, kaut iznācēji no Zviedrijas 90o gadu sākumā, vienmēr skanējuši mazliet atšķirīgi no pārējā pūļa, bet galvenokārt ar skanējumu - viņu saunds iesākumos drīzāk atgādinā Floridas grupas, bet vēlāk veidoja daļu no tā saucamā Gēteburgas sounda. Interesants fakts - lūgdams četriem cilvēkiem ieteikt labāko ATG disku, man tika dotas četras dažādas atbildes.

The Red In The Sky Is Ours
Labs treniņš ilgdzīvotībā - šodien klausīties pirms 8 gadiem izdotu albumu, lai pārliecinātos vai izturēts "laika tests". man petrsonīgi šķiet, ka ne. ATG mūziku šajā diskā raksturo nepārtraukta "kasīšana" vidējā tempā ar maz fiksajiem izrāvieniem, vokāls Nocturnus stilā (rēcējs Tomas Lindberg izskatās vairāk pēc vikinga nekā visi vikingmetalleri kopā!), un pāris vijoļu iespēles, kas skan sakarīgi, kad ieliktas kopē ar pārējo mūziku, taču a cappella iekš "The Season To Come" jūtīgas ausis sačokuros. Arī 1992. gadā bija daudz labākas death metal grupas. Pas.
Vērtējums: 1 no 10

With Fear I Kiss The Burning Darkness
Vienīgais disks, kas rakstīts ar Tomas Skogsberg "Sunlight" studijā, taču skanējums, kaut savāktāks un tiešāks, maz atšķiras no iepriekšējā diska. Kompozicionāli tas ir arī savāktāts un nobriedušāks, ielikti visi iespējamie disharmoniskie akordi un pārejas, kā jau tam tipiskā death mūzikā jābūt, atmestas vijoles. Ir jūtami centieni mūziku dažādot, taču pavisam, pavisam minimāli. Skan sausi un diezgan neizteiksmīgi, labāk nekā "The Red...", bet tas nav rādītājs.
Vērtējums: 3 no 10

Terminal Spirit Disease
Tā taču nevar būt tā pati grupa? Savādi, man tas atgādina vienkāršāku un melodiskāku Entombed (ap "Clandestine" laikiem) vai pat jaunāko laiku Carcass, taču tas iebīdījies savā lauciņā, un beidzot parādīdams to, ko mēs visi zinām kā Gēteburgas skanējumu. 6 dziesmas (no tiem viens pavisam jauks akustisks instrumentālis) ir feins piemērs tam, ko mēs saucam par melodisko death (vai black) metal, ko tagad spēlē Amon Amarth, Arch Enemy, Borgknagar, u. nesk. c., kur pietiekams skaits spontāni labu ģitāras melodiju savijas ar dusmīgajiem rifiem. Un tas taču bija 1994. gadā! Jā, šis disks ir Ep, kur galā pielikti vēl dažas pirmo disku dziesmas koncertierakstā, un atšķirība ir pavisam jūtama. Uz slikto pusi, dabīgi.
Vērtējums: 7 no 10

Slaughter Of The Soul
Beidzot man pieleca! Arch Enemy! Ē, tikai otrādi. Patiesi es jums saku, es katru brīdi gaidu, kad Amott brāļi izvicinās vienu vai otru neoklasisku pasāžu, taču tā vietā saņemu ne sliktākas. Vai Slayer? Bet daudz death metal balstās uz šo kaliforniešu mantojumu. Vai varbūt Dark Tranquility? Tikai raupjāks, griezīgāks un vienkāršāks. Bet norādēm jābūt pareizām. "Dvēseles slepkava" nevēlas dot atlaides ne sev, ne klausītājiem, taču nav nogurdinošs (kādi dažiem var šķist tie paši DT/IF), būdams tiešāks un uzsvaru liekot uz robustiem ripzāģa rifiem, nevis savirpinātām pasāžām. Vienīgais ATG disks, kurā man nekrīt uz nerva balss, starp citu, bet laikam tāpēc, ka tā atgādina DT/IF frontmenus. Dziesmā "Cold" ļoti sev tipisku solo iespēlējis King Diamond ģitārists Andy LaRocque. Bet vispār, tā ir augstākā nots, kā pabeigt grupas karjeru. Lai gan žēl, ka turneju spriedze ietekmēja savstarpējās attiecības; būtu gribējies dzirdēt nākamo disku...kura nebūs. Varbūt.
Vērtējums: 8 no 10

Update: Vokālists Tomas Lindberg izveidojis hardcore-orientētu grupu Hide, bet dvīņi Bjorler ar bundzinieku Andrian Erlandsson bīda The Haunted - un viņiem ir jau divi CDs.

AT VANCE

Itāļu grupa ar Labyrinth un Stratovarius kā elkiem. Bez turpmākiem komentāriem.

No Escape
Viegls Stratovarius, Malmsteen (tituldziesma "No Escape" ietilpst vai nu Magnum Opus vai Seventh Sign, tas nu droši) un Labyrinth vai pat Angra makaronnieku tradīcijās, neoklasika (Vivaldi gadalaiku nu jau 35145.ā versija, kas īpaši neatšķiras no Vanesas Mejas), klasika (ABBA's "Money, Money, Money" būtu laba, ja vien vokālists Oliver Hartmann Annifrīdas zemo altu neaizvietotu ar nesaprātīgu brēkšanu), ātrs intrumentālis, kas arī sperts no Malmstīna, priecīga vienotības sajūta ("All For One"). Nu, viss kā vajadzīgs. Ar šo puanti arī mēs beidzam. Tikai lūgums neņirgāties par faktu, ka es labāk klausos šo, nevis pēdējā laika Malmstīnu vai Stratovarius.
Vērtējums: 4 no 10

Official website

AVALANCH

Tātad, grupa no Spānijas. WAH! Kas var labs nākt no toreadoriem, ko? Izrādās, ka ar iepriekšējiem spriedumiem jābūt visai uzmanīgiem, kurš ticēja par Moonspell, Amorphis, Sepultura??? Šī grupa gan pieder melodiskā speed/power novirzienam, orientējoties uz Angra un, varbūt Rhapsody daiļradi. Interesants fakts - abi pašlaik pieejamie diski ir ierakstīti spāniski, un ticiet man - labāk tā nekā biezs akcents izdziedot nīkulīgu angļu liriku.

La Flama Eterna
Kam nu te var piesieties - ik pa brīdim ir tipiski nosperti Angra gājieni, īpaši jau tribal bungu un taustiņu izmantojumi. Taču, pieverot uz to acis, viņu melodiski/orķestrālais speed/heavy nemaz neskan slikti. Tāds "latīnisks" piegājiens, kaut kur no Angras ir, kaut kur no itāļu grupām. Vokāls diezgan pavārgs, bet var iztikt. Katrā ziņā - noteikti diezgan amatieriski, bet pūliņi ielikti ir milzonīgi un kopsummā negaidīti labi. Varbūt drīz varēsim sākt runāt par spāņu metāla invāziju? 80ajos tas varēja notikt hard rock lauciņā.
Uzmanību! Disks ir ierakstīts arī angliski ar nosaukumu "The Eternal Flame", vai ir kādas atšķirības dziesmu sarakstā - to gan nezinu.
Vērtējums: 7 no 10

Llanto De Un Héroe
Absolūts uzlabojums pilnīgi visās jomās. Jā, Angras gājieni joprojām palikuši, taču klāt nākuši arī neoklasiskas pasāžas, prasoties pēc salīdzinājuma ar Symphony X. Uzlabojusies mūziķu spēlētprasme un kompozīciju rakstīšanas māka, un ik dziesmā pavīd pa rozīnītei, pa kādam izcilam triecienam. Jaunais vokālists ir drīzāk no itāļu popdziedātāju skolas, aizsmacis un vidēja reģistra, tā patīkami atšķiroties no vairuma augstajiem spiedzējiem. Vienīgi - manuprāt, pirmais disks ir oriģinālāks.
Vērtējums: 9 no 10

El Angelo Caido
Šī spāņu atbilde Helloween pavisam noteikti būtu pelnījusi plašāku atzinību ja ne par oriģinalitāti, tad vismaz par spēlētprasmi un profesionālu attieksmi. Diemžēl (vai par laimi?) lēmums pieturēties pie spāņu valodas tekstos ierobežo viņu popularitāti galvenokārt spāņu valodā runājošajās zemē, īpaši Meksikā, kura laikam kļuvusi par "Avalanch Japānu". Ja par oriģinalitāti, tad šeit atrodams tas pats aizrautīgais, taču inteliģentais speed metal a la Angra pirmssākumi, kas vislieliskāk parādījās viņu iepriekšējā studijas diskā "Llanto de un Heroe", kā obligāto sastāvdaļu minot ātras un enerģiskas dziesmas ar nelielu latino piesitienu, aizsmacis vidēja reģistra vokāls (tā patīkami atšķiroties no tiem visiem Helloween-iskajiem spiedzējiem) un ekselenti ģitāru solo to pašu Angra vai mazuliet neoklasikas garā. Bet ir viena nelaime. Cauri visam "El Angelo Caido" vijas tāda piegludinātības, tāda minimālisma, tāda sterilitātes nojausma, kas sākas jau no trešās, t.i., tituldziesmas, un tā traucējoši dominē arī turpmāk. Man personīgi ārkārtīgi tīk mazliet mežonības un mērenās devās spontanitāte, īpaši jau tādā žanrā kā melodiskais speed/power, kur šādu grupu ir melnais tūkstotis. Avalanch nelaimīgā kārtā kļuvuši diezgan paredzami, un šādā garā turpinot, viņus sagaidīs Stratovarius liktenis. Bet, tad atkal, Stratovarius šobrīd pelna sakarīgi. Kādēļ gan lai Avalanch nepatukšotu Spānijas, Meksikas, Argentīnas u.c. valstu fanu kabatas? Vismaz zināsim, ka tā ir pelnīta.
Vērtējums: 7 no 10


Website

AVALANCHE

Laikam pastāv vismaz 2-3 grupas ar šādu nosaukumu, bet, cik man zināms, mana kasete ir vācu grupas veikums. Ar pilnām tiesībām es to nosaucu par pašu sliktāko speed/heavy albumu pasaulē. Un punkts.

Here Comes The King
Šo kaseti esmu paturējis kā uzskatāmu piemēru, cik zemu ir iespējams atrasties. Vienīgais, kas ar šo te murgojumu var sacensties - Nocturnal Rites "In The Time Of Blood And Fire". Līdz vājprātam kaitinošs vokāls, apstulbinoši truli teksti un tāda pati mūzika.
Vērtējums: 0 no 10

AVALON

Vācu grupa staigā pa līniju kas atdala progressive metal un power metal, cenšoties radīt ko sarežģtāku par Queensryche vai vienkāršāku par Fates Warning. Un, viņiem pat esot fani...NB! pastāv vēl vismaz 4 grupas ar šādu nosaukumu.

Why Now - nav recenzēts

Mystic Places
Varbūt šis nebūtu nemaz tik slikts disks, ja vien ne tas uz nerviem krītošais, viltoti episkais, bet acīmredzami impotentais vokāls. Tas bojā jebkutu cilvēcīgu iespaidu. Nezinu, viss izklausās neīsti, uzspēlēti.
Vērtējums: 3 no 10

Vision Eden - nav recenzēts

Website

AVANTASIA

Avantasia (The Metal Opera)
Desmitiem reižu apdedzinājies ar neizsakāmi zema līmeņa jautrā power metal grupiņām, Edguy vokālista un smadzeņu Tobias Sammet grandie plāni par metāloperu man nešķita īpaši pievilcīgi. Protams, viesu saraksts šajā ierakstā ir iespaidīgs, un to uzskaitījums varētu aizņemt pusi no recenzijas, tāpēc pietiks, ja pieminēšu David DeFeis, Andre Matos, Kai Hansen un Timo Tolkki (abus vokālista lomā) un Rob Rock. Es pat nezinu, vai vērts iedziļināties pašā mūzikā, jo 60 minūšu disks ir piebāzts ar ātrām, bombardējošām un grandioziem koriem piestūķētām speed metal dziesmām, kas kopumā atgādina Edguy tribute disku, kuru ierakstījuši jūtami profesionālāki mūziķi (Gamma Ray ģitārists Heinjo Richter, Sieges Even bundzinieks Alex Holzwarth, kā arī Helloween basists Markus Grosskopf komentārus neprasa), un kuru iedziedājuši 10 dziedātāji. Tobias Sammet, kurš vēl aizvien nevar atturēties no Michael Kiske kopēšanas, patur sev galveno lomu šajā fantasy stāstā, kurš ievietots 17. gadsimtā un vēsta par kauč kādām reliģiskām cīņām un noziegumiem (godīgi sakot, nav vēlēšanās iedziļināties), turklāt sarakstījis pilnīgi visu mūziku, tekstus, un vēl producējis. "Avantasia" ir relatīvi labāks par lielu vairumu šāda tipa produkcijas, pat negribētos to nolīdzināt līdz ar zemi, jo atklātu feileru te neatradīsit (tituldziesma, kā arī "The Tower" ir itin jaukas), taču beigu beigās, tas pats bērnudārza metāls vien ir.
Vērtējums: 6 no 10

Official Website

AXXIS

Vācu grupa, kuru Electrola Records paņēma pie sevis tikai dzirdējuši vienas dziesmas ("Tears Of The Trees") demo ierakstu, varētu būt parasta un tipiska hard rock pārstāve, ja vien ne balss...mazliet pompoza, neticami augsta un tremolēta, ekvivalentu Walter Pietsch tembram gandrīz neiespējami atrast, vienīgi obskūrās progrock vienības Pavlov's Dog vokālists 70ajos līdzīgi dziedāja... Taisnības labad jāpiebilst, ka mūzika arī nav īpaši slikta, vienīgi ar gadiem kļust aizvien garlaicīgāka.

Kingdom Of The Night
"Tears Of The Trees" ir patiesi varena balāde. Pārējās dziesmas (ar, protams, atbaidošiem tekstiem) piederētu, teiksim tā, episkā hard/AOR novirzienam, īpaši jau himniskās "Living In The World" un "Moon", vai arī speed-iskais "Kings Made Of Steel". Un, jo vairāk dzirdu šī diska mūziku, jo vairāk pārliecinos, ka neko labāku viņi nav radījuši.
Vērtējums: 7 no 10

II
Protams un dabīgi, es pirmām kārtām centīšos salīdzināt šo "vidus" albumu ar abām sendviča pusēm. "Kingdom Of The Night" recenzijas pēdējais teikums diemžēl paliek nemainīgs, un es tagad daudz skaidrāk redzu kopainu un attīstību - Axxis palēnām zaudē savu oriģinilitātes dzirksti, kas padarīja viņu debiju visai unikālu, kaut atblāzmas arī te manāmas. Taču visumā "II" nav nebūt vājš ieraksts, "The World Us Looking In Their Eyes" un "Save Me" varbūt ir pat starp viņu labākajām, vēl varbūit var pieminēt "Hold You", bet, kā vienmēr, uz beigām sastopami mazāk iepriecinoši numuri.
Vērtējums: 6 no 10

The Big Thrill
Es neesmu dzirdējis otro disku (nu gan esmu, vispār), tamdēļ nevaru spriest, kāds šim progresam (vai varbūt - regresam) ir starpposms, taču skaidrs, ka "The Big Thrill" iebīdījušies konvencionālā jeb, cilvēcīskā valodā - prastā hārdrokā. Man personīgi aizrauj labi ja smagi pulsējošais "Heaven's 7th Train" un "Brother Moon", abi no kuriem itin skaisti iederētos "Kingdom Of The Night"noskaņā.
Vērtējums: 5 no 10

A Matter Of Attitude
Man nav pāris dziesmu no šī diska, bet es izteikšos vienalga, tāpēc ka viņu jaunie virzieni ir skaidri. "A Matter Of Attitude" ir disks, ko jūs saņemat, ja tipiska hārda grupa nolemj atsvaidzināt skanējumu ar 90ajiem, kas uzreiz nenozīmē grunge vai alternative piejaukumu, bet ja jā, tad visai nemanāmi. Man nebija viegli sākumā pieņemt šīs pārmaiņas, joprojām dzīvojot "Kingdom Of The Night" pasaulē, taču nevaru apgalvot, ka tās bijušas uz slikto pusi. Tiesa, vai īpaši uz labo - to nezinu. Ne jau stils vainīgs, vainīga ir neprasme to pārvērst kvalitātē.
Vērtējums: 5 no 10

Voodoo Vibes - nav recenzēts
Back To Kingdom - nav recenzēts

AYREON

Ayreon ir bijušā holandiešu heavy metal blices Vengeance ģitārista Arjen Lucassen studijas projekts, kurā viņš raksta praktiski visu mūziku un to ieraksta/iedzied Holandes Who's Who In Rock, dažreiz pieaicinot arī pa kādam citas tautības pārstāvim. Vispār jau Arjen ir ģēnijs.

The Final Experiment
Es atliku un atliku šī diska aprakstīšanu - vienkārši šaubījos vai spēšu aptvert tā diženumu šeit, kaut vai trijās vai piecās vai pat 10 rindkopās. Šaubas mani nav pametušas, bet kaut kad taču ir jāsāk?
The Final Experiment ir rokopera četros cēlienos, kuras galvenais varonis ir Ayreon, akls dziesminieks 16. gs. Tas nu būtu pirmais. Otrs - to sarakstījis viens pats cilvēks. Trešais - kas šajā diskā ir tik lielisks? Sākšu palēnām. Arjenam ir gandrīz nepārspējama melodijas izjūta, šajās 72ās minūtēs viņš sakoncetrējis visu labāko, uz ko ir bijis spējīgs tajā brīdī, un, ticiet man, viņš ir bijis spējīgs uz daudz ko. Še nu ir tas retais gadījums, kad pilnā CD nav nevienas liekas nots vai vārda, tajā pašā laikā mūzika pārstāv visdažādākos stilus un novirzienus, gan heavy/hard (Lenija Vulfa dziedātā "Eyes Of Time"), gan baroks ("Ye Courtyard Minstrel Boy", dzied Ian Parry, tagad grupā Elegy), gan šis tas no progrock (dažas instrumentālās pasāžas), diskā piedalās death rūcējs (Gorefest vokālists), bet roķīgo minstrelību "Sail To Avalon" (izdota arī singlā) iedziedājis un flautu iespēlējis leģendārās holandiešu rokgrupas Golden Earring vokālists. Pārskaitīt gan nav jēgas, tas ir pašam jādzird, lai saprastu. Absolūti nopietna, taču viegli uztverama mūzika - tas ir ārprātīgs retums.
Vērtējums: 10 no 10

Actual Fantasy
Es zinu ne vienu vien personu, kurai šis disks ir mīļākais Arjena izdarījums, bet uzreiz saku skaidri un skaļi - es tas neesmu. "Actual Fantasy" ir viena sastāvdaļa sekojošajam "Electric Castle" albumam, to nu gan es tagad redzu, un šī sastāvdaļa ir stingri eletroniska, pat mazliet Pink-Floydiska. Nu, tāds eletronisks roks. Protams, ar Arjena rokrakstu, bet nav tas, nav tas.
Vērtējums: 5 no 10

Into The Electric Circus A Space Opera
Izteikti grandiozs projekts, dubultCD, kura mūzika pārņēmusi labāko no diviem iepriekējiem projektiem, un drīzāk iederas neoprog stilistikā, ar nelielu metāla piesitienu. Kā vienmēr, pieaicināti izcili dziedoņi, no kuriem pazīstamākais ir Fish (ex-Marillion), abas holandiešu doom metal daiļavas Anneke (The Gathering) un Sharon (Within Temptation), plus vēl vesela plejāde no jau citiem Arjena draugiem-dziedātājiem-un/vai-instrumentālistiem. Sižetiski tas stāsta par astoņu visdažādāko civilizācijas posmu pārstāvju (bruņinieka, kalnieša, romieša, ēģiptietes, hipija, u.c.) ceļojumu citās dimensijās, meklējot Elektrisko pili, kurā to pavada nezināmas izcelsmes balss. Šis viss bija zināms jau pirms izdošanas, un tāpēc sacēla nejēgā lielu furoru Arjenu zinošās aprindās, bet vai tas sevi attaisnoja?
Tiešām, tiem, kuri aizraujas ar progrock un neoprogu, šis disks (-i) ir jāmīl. Tie, kuri aizraujas ar domājošāko metālu paveidu, tie visticamāk arī pratīs novērtēt šo milzonīgo veikumu, bet es tikai atgādināšu vienu aksiomu - vai iespējams 100+ minūtēs ievietot vienādi kolosālu mūziku? Tas nav bijis pa spēkam pat ģēnijam Arjenam, ne viena vieta skan tik prasti, bezdvēseliski, trūkst tās koncentrētības, fokusa, kas savulaik bija jūtams iekš "TFE", lai gan dažos gadījumos izlaužas vairākos superīgos instrumentāļos, kā arī skumjajā "Valley Of The Queens", tad "The Garden Of Emotions" C daļā, "Amazing Flight" C daļā, "Time Beyond Time", "Castle Wall" (tas gan ir tīrs atdarinājums no "TFE"), vai visā "Cosmic Fusion". Kad Arjen rakstījis šos gabalus, mūza viņam sēdējusi uz pleca. Citreiz viņš tai dzinies pakaļ, mēli izkāris, un sekojoši - nekā.
Vērtējums: 7 no 10

Universal Migrator
Lai gan šī duoloģija sastāv no diviem atsevišķi nopērkamiem diskiem, vislabāk to apskatīt kopā. Arjens jau pasen minēja, ka viņa fani iedalās divās grupās - progresīva roka un metāla piekritējos, abas raujot segu uz savu pusi. Tagad katrai veltīts pa diskam. Visus instrumentus iespēlējis Arjen kopā ar Eric Norlander (dziedātājas Lana Lane vīrs), bet bungu partijas uzņēmušies Rob Snijders (pirmajai daļai) un Ed Warby (ex Gorefest, Elegy - otrajai daļai), plus daži viesmūziķi pie solo numuriem.
Part I: The Dream Sequencer
Par to, ka Arjens ir ģēnijs, jāpārliecina retais. Bet visiem lielajiem ģēnijiem ir kāda kopīga iezīme - viņiem patika sadedzināt vai citādi iznīcināt tos sacerējumus, kuri tiem šķita neatbilstoši savam statusam un līmenim. Arjens šo zelta likumu būs piemirsis. Es nekādā gadījumā nedrīkstu sevi dēvēt par progressive rock pazinēju, atšķirībā no dažiem dūšīgiem cilvēkiem, taču domāju, ka drīkstu vērtēt šo disku...visai zemu. Nav šaubu, ka pirmā dziesma "My House On Mars" ir labākā kompozīcija no visiem "UM" dueta gabaliem, tāds fascinējoši drūms, lēns, visu apņemošs trieciens starp acīm, kurā Johan Edlund pierāda, ka pat Dan Swano vēl nav sasniedzis pilnību. Diemžēl, pirmajai daļai tas arī viss. Tālāk ir klusināti un izstiepti ceļojumi Pink Floyd un Žana Mišela Žāra teritorijā, pārliecīga tīksmināšanās ar "kosmiskiem" tembriem un nejēdzīgi garas dziesmas. Labi, man patīk garas dziesmas, bet, ja tev nav ko teikt, noīsini tak! Bet nē, man jāsēž un jāizburas cauri visiem notikumiem, kurus Mr. Lucassen uzskata par būtiskiem cilvēces vēsturē un apdziedāšanas vērtiem - cilvēka nokāpšanu uz Mēness, jūras kauja starp spāņu Neuzvaramo Armādu un britiem, druīdu akmeņiem, maija meitenes dziesmu, Eiriona dziesmu, un tad vēl pirmo cilvēku uz Zemes. Tikai otrajā pusē pavīd ģēnijam raksturīgā dzirksts. "Temple Of The Cat" labi sasaucas ar "Electric Castle" kompozīcijām, un šeit Jacqueline Govaert meitenes balstiņa skaisti piestāv mīlīgajai orķestrētajai lietiņai, bet Eiriona atsauce "Carried By The Wind" ir precīzi no "The Final Experiment" diska, un tikai pats Maestro drīkst ķerties pie mikrofona. Šīs divas dziesmas, plus taisnam Marillion līdzīgā "The First Man On Earth" veido ekselento slāni, taču pārējās mani ne pārāk priecē. OK, patiešām labi vokāli, īpaši Edward Reekers iekš "One Small Step", bet muzikāli varētu vēlēties vairāk.
Vērtējums: 7 no 10
Part II: Flight of the Migrator
Fetss noteikti man sajūsmā uzbrauks par to, ka pirmajai daļai ieliku augstāku novērtējumu. Ja pirmajā diskā cilvēks no nākotnes (22. gs.) domās iziet cauri visiem cilvēces attīstības posmiem uz Zemes, tad otrajā sekots līdzi dzīvības ierašanās uz tās. Lai jūs nemulsina "FoaM" dēvēšana par Arjena metālisko pusi, jo, stingri ņemot, tas tomēr ir pasmags, pat elektronisks roķis, līdzīgs tam, kas dzirdēts "Into The Electric Castle" smagnējākajos un sarežģitākajos momentos. Protams, šo disku es gaidīju visvairāk, gala beigās, visi vokālisti nāk no man vairāk vai mazāk tuvām grupām. To atklāj "Chaos", instrumentāla neoklasiskā metāla paraugstunda, mazliet Blekmoriski slāviska meldija, taču ar Ayreon piesitienu. bet pirmajā dziesmā "Dawn Of A Million Souls" jau jūtama caurvijošā tendence vokālā - Arjen saviem viesdziedātājiem piedāvā visai atšķirīgu repertuāru, salīdzinot ar viņu pamatgrupām, un tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc viņi izklausās svešādi, ne sliktāk, bet savādāk - kā aktieri, kas pēkšņi izrauti no sava ampluā un vēl īsti nejūtas savā ādā. Piemēram, Symphony X dziedātāja Russel Allen balss dziesmā "Dawn Of A Million Souls" (noteikti labākā dziesma rokdiskā) pat izklausās pēc dūšīga Joe Lynn Turner! Andi Deris (Helloween) ņaudiens te pazudis pa ceļam kaut kādos filtros, un "To The Quasar" vokālajā ziņā ir pavisam normāls, taču bāls visos pārējās. "Into The Black Hole", par spīti Brūsa Dikinsona spīdošajai performancei, ir no man-derētu-uzcept-garu-dziesmu-un-aizpildīt-tukšās-vietas-ar-soliņiem sērijas, kaut pāris vietas nav zemē metamas. Līdzīgi ar pārējām dziesmām, kur nav atklātu feileru (pirmajā diskā daži bija...te par tādu var uzskatīt "Actual Fantasy" tipam līdzīgo "To The Solar System"), nedz arī nekā grandioza izcila, bez minētās "Dawn Of A Million Souls" var atcerēties par Ian Perry dziedāto, speed metālisko "The New Migrator: Part II Sleeper Awake". Pārējie vokālisti (Fabio Leone, Ralph Scheepers, Timo Kotipelto) solīdi ierakstījuši savas notis uz ne pārāk ievērojamām dziesmām, kuras nekad netiks Arjena zelta fondā - parāk jau neievērojamas... Fetss pareizi saka - nepiepildījuma sajūta rodas.
Vērtējums: 6 no 10
Tā nu ir. Visgaidītākā šīgada diska recenzija iznākusi tāda parūgta. Protams, nepieradušam cilvēkam var apreibt galva no šādiem mērogiem, kā viens pats radījums var to visu iecerēt, izplānot, sacerēt, ierakstīt un vēl savākt un pierunāt (tur ar Brūsu interesanti esot sanācis) tik daudz viesus piedalīties, to starp gan dzīvas leģendas, gan pavisam mazzināmus vokālistus, bet šis fakts per se nespēj ietekmēt manu spriedumu. Es pie Arjena vēriena esmu pieradis. Spriediet paši, vai labi vai slikti.

Aigara recenzija
Official Website