ACCEPT

Par spīti tam, ka Scorpions pēdējās desmitgadēs pelnīti izpelnās patieso metālistu smīnus un nievas, Accept vienmēr paliks teitoņu zemes otra pazīstamākā grupa. Jā, "niknā vācu atslēdznieka-militārista" Udo Dirkschneider ne ar ko nesajaucamais rēciens nekādi nesekmē komerciālos panākumus. Taču viņš ir tikai grupas seja, tās mugurkaulu turēja basists Peter Baltes un bundzinieks Stefan Kaufmann, bet galveno ģitāras darbu veica Wolf Hoffmann (plus regulāri mainījās sekundārie pagaļmeistari). Pēc Udo lēmuma uzsākt solo karjeru grupa palika kopā uz vēl vienu disku, un tad pašķīrās. Oriģinālie zēni savācās kopā atkal 90ajos, rados dažus attiecīgo fanu aprindās atzītus ierakstus, bet tā bija tikai pagara gulbja dziesma.
Varbūt vēl kāds nezina, kas stāv zem vārda Deaffy, cilvēka, kurš rakstīja vai visus Accept tekstus...tā ir viņu menedžere Gaby Hauke.

Accept
Man vienmēr interesanti noklausītes slaveno grupu pirmo mēģinājumus albumu ražošanā, kuri netiek minēti starp to labākajiem, bieži ir disorientēti, sakolekcionēti (sliktā nozīmē), tomēr nereti tajos jūtams tieši tas izsalkums un trieciens, ko nedzirdu grupas dažbrīd pārāk noslīpētajos zelta gados. "Accept" piemīt abas šīs puses: burtiski cīnīdamies, lai saturētu albumu kopā, jaunuļi te saspieduši visas savas sastāvdaļas - visādas jautrības ("Lady Lou", "Street Fighter"), rēcošu agresiju ("Sounds Of War" un "Free Me Now"), vācisku melodiskumu iekš "Take Him In My Heart", bet, manuprāt, te vislabāk padevusies aizkustinošā un vienkāršā "Seawinds"! To gan nedzied Udo, jo agrīnajos diskos dažas dziesmas iedziedājis Peter Baltes (iesaku tāpat dzirdēt Therion versiju par šo dziesmu). Tiesa, diska otrā puse sastāv no vienkāršiem agresīvā boogie metāla paraugiem, un tai vērtības nu ir maz.
Vērtējums: 5 no 10

I'm A Rebel
Lai kas būtu George Alexander, iesākt disku ar viņa dziesmu, turklāt nosaukt plati pēc tās ir neprāta darbs. Ievainojums pie apvainojuma - pat AC/DC diez vai tādu iekļautu savā repertuārā. Ziniet, tas ir zīmīgi. Pēc pārsmagā "Svae Us" un Peter Baltes balss valsēšanas "No Time To Lose" nāk vairākas dziesmas, kas - ak, kungs, cik grūti to rakstīt - ir pārspiestas no AC/DC gadagrāmatas, ritmiski jautras dungādziesmiņas, pie kurām labi pakratīt dažus atlikušos hairus. Tik ģitāru solo nav no Angus Young skolas, taču arī tie uzplaiksnī pārāk reti. Tik augsts vērtējums tikai par šī dažām minētajām dziesmām.
Vērtējums: 3 no 10

Breaker
Breikeris ir patiesi izlaušanās. Accept pēkšņi ierēcas kā lauva, un attiecībā uz Udo, tas ir tiešā nozīmē - mazais, druknais puisītis ir atraisījis un noasinājis balss saites, bet pati grupa nokratījusi neveiksmīgo eksperimentu pinekļus un pievērsusies savas slavas ceļam - enerģiskam teitoņu heavy metal., kas vislabāk attēlots niknajā tituldziesmā, kā arī "Starlight" un "Run (if You Can)". Vismaz tāds iespaids paliek albuma sākumā, taču no pagātnes atbrīvoties nav viegli. Rokenroliskais "Burning" ar apakšā pastumtu koncertu atmosfēras ierakstu ir vismaz smieklīgs, Udo balādes nepadodas un viss ("Can't Stand That Night"), un "Son OF A Bitch" varbūt ir vērts atcerēties pēc lamu vārdiem piedziedājumā. Vēl cerības pie "Feelings", bet pie baikerhimnas "Midnight Highway" prieki apstājas. Skaidrs, ka dukas līdz galam nav pieticis, taču pieteikums ir labs, neko nevar teikt.
Vērtējums: 5 no 10

Restless And Wild
Viss, vilciens trauc bez pieturām. Accept kļuvis par taisnu, beznovirziena heavy metal paraugu, kuram var līdzināties vai rast citādu, atšķirīgu pieeju, bet pārspēt neiespējami. Latiņa tik augstu tiek celta jau ar, iespējams, vienu no pirmajiem vācu speed metal gabaliem "Fast As A Shark" (kura melodiskais solo apsteidz Kai Hansen ģitārizvirtības par četriem gadiem!), un nav apturama līdz pat gandrīz gotiski ritmiskajam, hipnotiskajam noslēgumam "Princess Of The Dawn" - tas ir viens no diviem gabaliemn, kuru nav sacerējis pats Accept, bet gan grupai tuvu stāvošas personas, tiesa, tas netraucēja tai kļūt par vienu no Accept klasikām, un arī par vienu īpatnējākām viņu dziesmām. Ja neskaita vēl otro no šī dueta (Deaffy/Smith-Diesel) garadarbiem "Neon Nights", pārējās dziesmas turas tradicionālos tā laika HM rāmjos, tur ir gan līdzdziedami piedziedājumi, pie kuriem pacelt dūri un kliegt, gan rēcošas ģitāras un balstiņa, gan salīdzinoši uzlabots, taču līdz pilnīibai tālu esošs soliņu vicinājums (visas ģitāras ierakstījis Wolf vien), bet tā īsti arī nekas vairāk. OK un labi, un ciešami un var iztikt. Laikam man vajadzēja to nopirkt 1982. gadā...
Vērtējums: 6 no 10

Balls To The Wall
Komerciāli veiksmīgākais Accept albums (vismaz no klasiskajiem gadiem) tāds kļuva arī pateicoties taisnajam, taču himniskajam titulgabalam un tā videoklipam (kā pa miglu atceros - stāv uz skatuves trīs ģitāristi kājām plati, un visi sinhroni un ritmiski iesēžas uz puscentimetru, augšup/lejup). Man ir sajūta, ka iemesls ir vēl tāds, ka "BttW" vienkārši ir komerciāli pieejamāks, taču nebūt ne popsis. Šoreiz Accept iebraukuši mierīgākā sānceliņā, izvēloties mazāk ārdošus rifus un meldijas (ko es tur teicu par labāko albumu noslīpētību un izsalkuma zudumu? Pareizi), cik nu vien iespējams, lai netiktu apsūdzēti atklātā naudas kārē. Izņēmumi uz agresīvo pusi: "London Leatherboys" un "Losers And Winners", pretējā pusē ir "Losing More That You've Ever Had"un "Winterdreams", tomēr neviens no tiem nelec ārā. Droši vien tieši tur slēpjas šī ieraksta spēks, monolīti virknējot aptuveni vienādas kvalitātes kompozīcijas, kas ne uz brīdi nenolaižas zemāk par labu standartu.
Vērtējums: 7 no 10

Metal Heart
Es nevaru būt objektīvs pret šo ierakstu. Parakņājoties atmiņu apcirkņos, es no vistālākā kakta izvelku apbružātu faktu, ka "Metal Heart" bija pirmā metāla dziesma, kas man patika! Protams, toreiz tas sagadījās pateicoties lielā mērā tieši Bēthovena "Elīzei" tēmas inkorporācijai Wolf Hoffmann solo numurā. Šodien es joprojām un netaisnīgi tieši šo klasikas apslaktēšanu izvirzu kā augstāko punktu diskā, īpaši jau grandiozi majestātisko solo nobeigumu ar kori fonā. Un pēc šī pacilājošā sākuma, tieši tāpat kā "Balls To The Wall", atgriežamies pie ieplānotās standartrēkoņas, un visa, kas ar to saistīts - rokenrolā/boogie balstīti rifi, kauriem piekārts kārtīgs svars, tā lai tos tik viegli neatpazītu. Bēt tāds jau viņu mugurkauls ir, un dažbrīd tas mani traucē, un "To High To Get It Right" ir labākais (lasi: sliktākais) piemērs. Par laimi, situāciju glābj gan tradicionāli aizrautīgais otrais numurs "Midnight Mover", gan speeds "Wrong Is Right" ar Fast-As-A-Sharkisko solo, gan visai īpatnējais un draudīgais "Teach Us To Survive". Bet sudraba medaļa vienalga pienāksies noslēdzošajai "Bound To Fail", iespaidīgam klucim, kurš soļo pa to pašu taku, kur pukst "Metāla sirds"; manuprāt, šeit klasika ar metālisko daļu apvienota veiksmīgāk, taču abas nav spēcīgākas par attiecīgajām "metāla sirds" daļām. Bet šāds apvienojums manī allaž izraisa labvēlīgu attieksmi. Ko lai dara...
Vērtējums: 7 no 10

Russian Roulette - būs

Eat The Heat - nav recenzēts. Vienīgais Accept disks bez Udo, bet ar "gludo balsi" David Reece...kritizēts neganti, lai gan, pēc dažu domām, tieši Udo neklābūtnes dēļ.

Obbjection Overruled
...un 100iem tūkstošu fanu lūgsnas ir uzklausītas, un viņi atgriezušies, tiesa, četratā. Un jau no pirmās dziesmas noprotams, ka Accept gūstekņus neņems. "Objection Overruled", "Protectors Of Terror" (un tā videoklips), "Sick, Dirty And Mean" pieder pie smagākajiem Accept ražojumiem, taču viņa pat tagad nav atmetuši paražu šāda tipa gabalus salikt priekšā, un turpinājums ved vieglākos ceļos. "Slaves Of Metal" darītu godu pat vecajiem, labajiem Manowar, "All Or Nothing" ir riktīga futbolhimna, balāde "Amamos La Vid" skan bīstami tuvu (tomēr jau labākajiem) Scorpions raudamgabaliem, un visumā šis nebūt nav pārsteidzošs savākums, ja vien par brīnumu neuzskata nez kā iemaldījušos instrumentāli "Just By My Own". Vecais Accept praktiski tādās pašās skaņās, un esiet par to priecīgi.
Vērtējums: 6 no 10

Death Row
Nu jau gludi skūtais (galvā) Wolf Hoffmann šo nosauca par pirmo Accept disku, kurš rakstīts vienai ģitārai. Nezinu, kurš no šiem faktiem pamudinājis viņu un grupu diskā iekļaut veselu 71 minūti materiāla! Un kurš no tiem licis sarakstīt tik nežēlīgi smagas un agresīvas dziesmas! Albuma pirmā puse (7 kompozīcijas) paiet kā viena baisa, monolīta betona siena, taču...diemžēl arī tikpat pelēkas. jaunā virzība diemžēl apliecina faktu, ka Accept spēj uzrakstīt ar Panteriskus rifus, taču neprot tos izmantot tikpat efektīvi. Vienīgā šķirba šajā sienā ir Hačaturjana "Zobenu dejas" samākslota iespraušana "Sodom And Gomorra". Par laimi otrapuse sniedz dažas atlaides bet līdz tam laikam jau esmu notriekts un piespiest pie zemes. Neviena pieminēšanas vērta dziesma. Pēdējai - "Writing On The Wall" - bija jāskana vismaz pusstundu agrāk, un pēdējie divi instrumentālie (t.i., vārgas ģitāras meldijas zīmēšana) izklausās pēc nevajadzīgiem bonusiem.
Vērtējums: 2 no 10

Predator
Pēc tik drūmā no nomācošā "Death Row" uzliekot šo, tu jūties kā astmas lēkmē atrāvis krūti vaļā. Atverot to ar vecišķi priecīgo "Hard Attack", kas kliedz pēc tradicionālisma, nav ne jausmas, kas sagaida tālāk. "Crossroads" momentā, no pirmā ausu ieklausiena kļūst par manu mīļāko jauno Accept laiku dziesmu, pie reizes arī visneraksturīgāko, vīdams Hofmaņa rifus un akustiskos akordus tādā mistiskā, orientālā veidolā, ka elpa aizraujas. Un vispār, pirmā puse ir stipri vien experimentāla. Peter Baltes beidzot ticis pie mikrofona trīs dziesmās (un viņa vokāls ir stipri uzlabojies), un tās nu pēc Accept neizklausās nu nemaz! Vēl jāpiemin "Diggin' in The Dirt", kurā iejaukti visai jaunlaicīgi motīvi. Otra puse atgriežas pie smagnējā spiediena, taču nebūt neskatās uz "Death Row", būdama salīdzinoši vienkāršāka un vieglāk uztverama, un te gribas izvelt fikso "Crucified". Šajā diskā vispār nav vāju dziesmu (ja aizmirst par kaukādu elektronisku draņķi "Primitive"), un tāpēc es ļaušos mirkļa sensācijai, paziņojot, ka Accept trijotne (Stefan Kauffmann izstājies muguras problēmu dēļ, un te spēlē Michael Cartellone, ex Ted Nugent, Damn Yankees) savu karjeru kā grupa beidza uz visaugstākās nots.
Vērtējums: 8 no 10

Accept website
UDO Official website
Wolf Hoffmann Official website