BADLANDS

Neliela 80/90o gadu mijas hārdroka supergrupa, pieredzējuši veči (Ray Gillen pie mikrofona, Jake E. Lee pie ģitāras, Greg Chaisson pie basa, Jeff Martin pie bungām) spēlē jaunības dienu atskaņas jaunās skaņās. Diemžēl pārāk īsi...

Badlands
Es tomēr īsti nesaprotu. Pēc Kingdom Come pirmā diska sacēlās pamatīgs furors par Led Zeppelin pakaļdarinājumiem, pat Garijs Mūrs uzrakstīja dziesmu "Led Clones". Badlands šis grēks ir piedots. Kingdom Come gan, protams, bija mērķēts uz jaunāku, uz Bon Jovi auditoriju, kamēr Badlands ir nobriedušāki un visādā ziņā pieredzējušāki, tad tāpēc viņus neviens neraustīja. Abi diski ir arī lielākie nu jau mirušā vokālista Ray Gillen pakāpieni, un viņa spēcīgā, blūzīgā balss lieliski piestāv bijušā Ozija ģitārista Jake E. Lee īsajiem ceļojumiem Džimija Peidža rokasgrāmatā, upgrade-ojot to Amerikas hārdrokam (šoreiz, izņēmuma kārtā, labā nozīmē) - nemaz nevar zināt, kura no šīm sastāvdaļām gūs virsroku. Piemēram, "Winter's Call" ir viscaur amerikāņu hārds, taču izskaņā tas vienkārši neganti atgādina Cepelīnus, un tā šeit ir bieži, un pat patīkami. Teksti gan ir truli.
Vērtējums: 6 no 10

Voodoo Highway
Piesmēķēto Amerikas dienvidu bāru hārdroks, druscīt vairāk gan uz dienvidrietumu pusi, nu vēl piesviežot šo to no southern rock vai blūza noskaņām, kas iepriekšējā diskā nebija tā jūtamas, visas tās slide un bottleneck ("uzpirkstenis"?) ģitāras skaņas, pa retam arī, ēēē, kaut kas līdzīgs mutes harmonikām, u.c. putekļaino dienvidu štatu zemes ceļu atribūtika. Kā tituldziesmā. Tā gan nav prevalējošā doma, taču jūtams, ka grupa centusies atgrūsties no Led Zeppelin mantojuma. Apsveicami, dabīgi, taču nepatīkamā kārtā tagad tā atgādina diezgan daudzas tā laika (90o gadu sākuma) jauniņās amīšu grupiņas (Black Crowes vēl ir labs piemērs). Atšķirības ir profesionalitātē, krietnajā pieredzes bagāžā, protams, taču ar to vien augstus punktus iegūt nevar. Arī pie manis ne.
Vērtējums: 4 no 10

BALANCE OF POWER

Šo britu AOR/hard vienību izveidoja ģitārists Ivan Gunn (kurš gan nesen tika atlaists) un bundzinieks Bill Yates. Iespējams, viena no labākajām šī novirziena grupām pēdējos gados, iegūstot plašāku popularitāti pēc otrā diska "Books Of Secrets".

When The World Falls Down - nav recenzēts

Book Of Secrets
Tā "Noslēpumu grāmata" īstenībā ir "The Bible Code", kuru sarakstījis Michael Drosnin. Taču šo caurviju tēmu var ievērot, tikai zinot šo faktu, citādi tekstos nekā tāda ārkārtēja nav, vien centieni šo pasauli labāku vērst caur biedējošām, apokaliptiskām vīzijām par ieroču varenību un prasību mainīties, paskatīties apkārt, un tml. Taču cilvēks nejūtas satriekts vai pazemots, prasības tiek izteiktas neuzbāzīgi, kā jau kaut cik nobriedušiem prātiem pienākas (Bob Brown ierunātie teksti tembrāli atgādina rokoperas "War Of The Worlds" stāstnieku). Un arī mūzika nav uzbāzīga. Sterils, dzenošs hārdroks pieaugušai publikai, t.i., AOR, vietām mazliet vecajam Queensryche līdzīgs. Interesanti, ka debijas diska vokālists Tony Ritchie piedalījies vai visu dziesmu rakstīšanā, kaut arī pirms ieraksta tikai "izbalsots", un arī turpmāk palīdzēja grupai studijas darbā. Nesavtīgais solis attaisnojies, jo amerikāņu jaunatnācējs Lance King ir gana kompetents, lai gan vietām mazliet spiedzīgs. Šim diskam atslēgas vārds ir "nepretenciozs", un arī "Latvijas apstākļiem neatbilstošs".
Vērtējums: 6 no 10

Ten More Tales Of Grand Illusion
Kā jau pienākas augstākā ešelona AOR grupai, augsta profesionālā meistarība, kas ne uz brīdi netiek uzspiesta, noslīpēti un sabalansēti dziedājumi, ārkārtīgi augsts vokāls (amerikānis Lance King te darbojas), zināma deva "otro roku" rifu un intonāciju, un, neraksturīgi, arī zināma oriģinalitāte skanējumā, smagumā un pat kompleksitātes te vairāk nekā parasti. pēdējā iemesla dēļ to bez problēmām varētu cienīt pat extremālāks Dream Theater fans, kaut "Ten More Tales" ir caur un caur smags un eksplozīvs AOR. Nez kāpēc viņu mūzika man vairāk atgādina Amerikā, nevis Eiropā radītu (īpaši "Under The Spell"). Piesieties šeit nevar, drīkst tikai vainot paša gaumi.
Vērtējums: 8 no 10

Perfect Balance
Ja pirmais atskan skaļš taustiņu gājiens a la progmetal, bet ģitāras sākums neatpaliek no agresīviem thrash rifiem, tad tikai iedziedoties smalciņās balss īpašniekam Lance King, varat būt droši, ka šis albums pieder dusmīgākajiem "hard rock pieaugušajiem cilvēkiem" pārstāvjiem. Balance Of Power jaunākais darbs ātri pārsteidz ar vēl smagāku rifāžu un jūtamu uzlabojumu tās pielietojumā un visādā ziņā profesionālu attieksmi, taču (ne mazākā mērā) arī ar ekstremālāku pieeju skaņu režijā - diez, kuram pieder ideja ierakstīt bungas tik nenormāli skaļi un uzsvērti, tā, lai tās atgādina kaut kādu nejēdzīgu bungmašīnu?! Un vēl tie fona vokāli - kurš ticēs, ka tie nav sapildīti ar dažādu studijā atrastu aparātu palīdzību? Diemžēl šie divi faktori lielā mērā traucē uztvert šo visai lieliski veikto mūziku...lieliski, taču aizvien monotoni. Līdzīgas sajūtas brīžiem pārņēma arī iepriekšējā diska "Ten More Tales" laikā, taču šoreiz albuma garums (vairāk nekā 60 mins) un robotiskā skaņa prasa savu. Savādi, bet sīrupsaldie piedziedājum korīši neizbēgami kontrastē ar lielāko daļu pārējās mūzikas, kurā dažreiz iespējams dzirdēt atskaņas no Queensryche un pat Crimson Glory, un (nu jau es eju par tālu) pat Royal Hunt. Ārpus šāda tipa mūzikas faniem - nereāli iepatikties.
Vērtējums: 5 no 10


Official website

BAL-SAGOTH

Otra pazīstamākā angļu black metal grupa, kura, tāpat kā Cradle Of Filth, savos pirmssākumos strādāja pie leibla Cacophonous Records, bet plašāku pazīšanu gūst, 1999. gadā pārejot uz Nuclear Blast Records. Viņu mūziku veido brāļi Jonny (taustiņi) un Chris (ģitāra) Maudling, bet tekstus un visu koncepciju raksta vokālists Byron (ar ļoti gariem dziesmu nosaukumiem).

A Black Moon Broods Over Lemuria - nav recenzēts
Starfire Burning Upon The Ice-Veiled Throne Of Ultima Thule - nav recenzēts

Battle Magic
Tikko pat pirmo reizi redzējis "Konanu Barbaru", nevarēju nesajust zināmu līdzību starp šīs filmas soundtreku (kurš jau kļuvis par klasiku) un Bal-Sagoth simfoniskajām prelīdēm un pilnasiņu kompozīcijām, īpaši jau tas sakāms par titul-intro, "Chrystal Shards" un "Blood Stains The Sand At The Circus Maxiumus", ārēji jautru un rotaļīgu, tomēr draudīgu skaņdarbu, neviens no kuriem nebūtu pazuduši nevienā fantasy filmā. Bal-Sagoth gan grib būt galaktiku kareivji, nevis tur mūsu-izpratnes-par-pasakām-un-viduslaikiem fantāzijas bruņinieki (tiesa, bagātīgi arhaiskā tekstu valoda drīzāk atgādina vecas angļu sāgas, kurklāt, gluži kā mūsu Heresiarh, izdziedātie teksti ne vienmēr atbilst drukātajiem), tāpēc viņu mūzikai pie burvju aurēšanas, kara fanfarām un zobenu šķindoņas pievienotas tālu aiz stratosfēras ietiekušās debesis, ceļojumi starp zvaigznēm, saulēm un tālām planētām. Atkal trijatā sarakstīts un ierakstīts disks, pēdējais ar Cacophonous Records, ir nobeigums pirmajai triloģijai par Bal-Sagoth, un tā jaukums pamatā slēpjas abu brāļu Jonny un Chris Maudling (attiecīgi bungas/taustiņi un ģitāras/bass) noslīpētājā kinematogrāfisko skaņu saspēlē, kuru tomēr mazliet aptumšo pavārgais skanējums, kam brīžiem vienkārši pietrūkst agresivitātes, iespējams, tas tāpēc, ka taustiņi spēlē daudz svarīgāku lomu te. Taču, pieņemot, ka tā tas arī ir iecerēts, es atsaucu kritiskas piezīmes - galu galā, "Battle Magic" varbūt nav "The Power Cosmic", taču tā cienīgs priekštecis gan. Sestās dziesmas nosaukums "THE DARK LIEGE OF CHAOS IS UNLEASHED AT THE ENSORCELLED SHRINE OF A'ZURA-KAI (The Splendour of a Thousand Swords Gleaming Beneath the Blazon of the Hyperborean Empire Part II)" droši vien ir viens no garākajiem black metal vēsturē...
Vērtējums 7 no 10

The Power Cosmic
Nesen man kāds cilvēks savu mīļāko grupu vidū gandrīz blakus nostādīja Rhapsody un Bal-Sagoth, un es vēl padomāju, cik gan dīvaini tā power/fantasy nolikt līdzās black grupai. Noklausoties pagaidām pēdējo Bal-Sagoth veikumu, man tas vairs tik savādi neliekas, jo, vulgāri izsakoties, "The Power Cosmos" ir Rhapsody reiz 2 - divreiz lielāks ātrums (dziesmas lielākoties visai mežonīgos, taču ne pārspīlētos tempos, un šajā ziņā līdzinās Days Of Yore), ārkārtīgi liela nozīme ir majestātiskiem, visaptverošiem taustiņiem, kas arī atgādina Alex Staropoli stilu, itin jautrs un priecīgs skanējums, nu, vienīgi gan mīklainais Byron (jeb B.A.Roberts) raksta par kosmosu, nevis viduslaiku bruņinieku sāgu. Tas ir papildus pluss visiem, kuriem tīk fantasy un tamlīdzīgas lietas, jo Bairons savu sarakstīto sāgu pabeidza iepriekšējā diskā, un šis ir vēl viens turpinājums. Kaut arī vārdus saprast nav grūti, vēlams lasīt tekstus, lai uzzinātu, kurš karakteris ko runā, čukst, kliedz vai murmulē. Šīs darbības gan veic pats Bairons, pārsvarā izmantojot melodramatisku čukstu/pusrunu uz muzikālā fona, kas ļauj iegrimt tādā ļaunīgā kosmiskās fantāzijas filmā, kuras bruņinieks tur zobenu augstu visas 40 minūtes. No jums pašiem atkarīgs, vai zobins iz rokām šļuks jau pirmajā dziesmā vai arī gribēsies aiztriekties ar starpplanētu kuģi uz pagātni un pačekot iepriekšējos trīs diskus. Es nu principā neatteiktos.
Vērtējums: 8 no 10

Atlantis Ascendant
Kāds mans paziņa itin savdabīgi aprakstīja šo grupu: "metalizēts saundtreks padomju propagandas filmām par darba uzvaru kolhoza druvās un visuma vagotājiem Baikonurā, kur pietrūkst tikai Levitāna drūmi slavinošā balss". Vai kā tml. Nav tik traki, tam cilvēkam strādā iztēle, protams, bet saite ar realitāti gan ir tikpat spēcīga kā šim angļu kvintentam. Godīgi sakot, joks sācis pieaudzēt bārdu. Piekrītu, viņi to nenormāli uzpūsto un pārspīlēto kosmosblacku dara tā, kā neviens pasaulē vēl nav iedomājies darīt, bet, tad atkal, vai kādam varētu ienākt prātā rakstīt tik pasakaini salkanas notis, ja cilvēks it kā pieder pie metāliskās mūzikas pasaules, turklāt ar dažiem striķīšiem vēl piesiets black metal? No otras puses, rakstīt šādus stāstus ar izvērstiem personāžiem un sižetiem, un tml. jaukām lietām (un vienalga, kāda ir to tematika) arī nav joka lietiņa. Bet labam garastāvoklim šis disks vienalga derēs, pat ja, manuprāt, šis stāv pakāpienu zemāk nekā iepriekšējais, "Power Cosmic", bet citādi, stilistiski nav mainījies ne par matu. Tās pašas fonā iedzītās, darbīgās ģitāras, milzīgi taustiņi un gandrīz nepārtraukts vokāls, kurš vai nu klusi oratorē vai ierēcas. "The Dreamer In The Catacombs Of Ur" saņem zelta zizli kā labākā dziesma, par zoba ādas tiesu pārlecot pārējās.
Vērtējums: 6 no 10


Official website

BATHORY

Puika, kura vārds vēl joprojām nav atklāt, 15 gadu vecumā teica šādus vārdus: "Lūdzu, noklausieties mūsu grupu, mēs spēlējam jaunu un aizraujošu heavy metal". Kurš gan var pretoties un neiekļaut izlasē "Scandinavian Metal Attack" divas Bathory dziesmas? Tikai, kad 9/10 fanu meila bija par šīm kompozīcijām, tad Bathory tika pie pirmā kontrakta, un Quorthon, allaž strādājot ar sesiju mūziķiem, kļūst par extremālāko cilvēku pasaulē un ir tiešā veidā atbildīgs par black metal rašanos, par spīti tam 99% iedvesmas nāca no Venom. 80/90 gadu mija gan pagāja zem dūmīgas vikingoloģijas zīmes, un tālākie ieraksti jau izraisīja stipri mazāku interesi.

Bathory
Nu, baisi. Cita vārda te nav. Visas slūžas ir vaļā, visas barjeras un aizspriedumi ir nogāzti, ir tikai paša Kvortona apdziedātā Armagedona vētrainās un mežonīgās rudimentārās formās. Skaitļu valodā - 9 treki 27 minūša garumā (garākais - "Raise The Dead", 3:42), no tiem 3-minūšu intro "Storm Of Damnation", viss ierakstīts 12-celiņu studijā Stokholmas dienvidos 56 stundu laikā, un maksājot par to 200 dolārus. 200!!! Muzikālā "Blēras ragana" pirms 14 gadiem! Un kas par to, ka tas viss atspēlē Venom, tikai pārcelts vienu soli radikālāk?! Cik grupu šodien negrābj zvērīgu piķi ar tieši tādu pašu pieeju? Jā, un cik Venom kopētāju jūs zināt? Nav vērts kasīties, Kvortons ir pelnījis to savu black metal ciltstēva vietu, pārceļot izklaidētāju Venom smīnīgās tēmas stingri vien nopietnākā plāksnē, un tādējādi ietekmējot to slepkavīgos jaunākos brāļus no Norškiem radīt pašiem savu brendu. Es gan neko neteikšu par pašu ieraksta kvalitāti (tādas lažas es laikam nebiju dzirdējis nekad dzīvē), bet vēstures dēļ tas noteikti būtu jānoklausās. Tāpat kā agrīnais Venom, pirmais Bathory albums ir labs, jo sliktāka nevar būt...
Vērtējums: 7 no 10

The Return - nav recenzēts
Under The Sign Of The Black Mark - nav recenzēts

Blood Fire Death
Šis ir tas brīdis, ka Quorthon atskārta - kliegšana un ārdīšanās par kaut kādu Lielo Ragaino sāk mazuliet piegriezties. Zinu ne vienu vien cilvēku, kas visaugstāk vērtē abus nākamos Bathory veikumus, vikingu doom metal, un šī būs tikai prelūdija. Uz to norāda jau albuma vāks, norvēģu gleznotāja Peter Nicolai Arbo glezna "Wild Hunt", kas attēlo tā saucamo Oskerei, skandināvu mitoloģijā - mirušo varoņu trauksmainu parādīšanos Odina vadībā Zemes virsū, kā parasti, uzbrūkot, slepkavojot, utt. Uz to norāda arī instrumentālais intro "Odens Ride Over Nordland", kā soundtreks gleznai, arī pirmā dziema "A Fine Day To Die" un titulgabals. Kaut arī visas pārējās kompozīcijas ir tikpat brutālas un agresīvas kā agrāk, tām tomēr izdevies rast arī pa kādai smalkākai stīgai, lai cik grūti tādu atrast, piemēram, ārprātā "Pace Till Death" un citos. Tātad, jēlas enerģijas te cik uziet, bet var sameklēt arī gudrākus un prātīgākus gājienus. Nemaz nerunājot par to, ka "Blood Fire Death" ir viens no pirmajiem diskiem (neskaitot dažus Manowar), kas pievēršas vikingu tēmai. Un tai būs neizsakāma ietekme uz black metal. Ne mazāka kā Ragainā kalpiem.
Vērtējums: 6 no 10

Hammerheart - nav recenzēts
Twilight Of The Gods - nav recenzēts
Requiem - nav recenzēts
Octagon - nav recenzēts

Blood On Ice
"Blood On Ice" ir Kvortona 90o gadu sākumā sarakstīts, taču tikai 1996. gadā izlaists konceptuāls albums, kura tēmas pilnībā atbilst viņa tā laika noskaņojumam, t.i., tas ir vikingmetāls, ļoti līdzīgs "Twilight..." un "Hammerheart" albumiem. Attiecīgi, tas ir ārkārtīgi nepieciešams abu šo disku fanātiem, jo neatpaliek no tiem ne kvalitātē, ne diemžēl ne-kvalitātē. Mājas skaņas režija un kretīniskā bungmašīna no visa spēka cenšas izsūkt dzīvību no šī romantiskā un sevi atkārtot gribošā doom metal, taču labas lietas tik un tā izpeld virspusē. Interesantākais, ka vislabākās dziesmas, izņemot mazliet salkano "Man Of Iron" ir sakopotas beigās, sākoties ar tikai ar septīto, viļņveidīgo un episko "The Wood Woman", un visas tālākās ir kolosāls un hipnotisks fests tiem, kas elso pie Kvortona nordiskajām prāta izpausmēm. Īpaši gribu pieminēt "The Lake", kura piedziedājums, šķiet, viņa balsij ir augstākais sasniegums, tāpat arī muzikāli tā ir pietiekami liela virsotne. Taču neganti vārgā skaņas kvalitāte (kur, jopcik, ir ģitāras?!) liedz pilnībā baudīt - tiesa, ko var gribēt no tādiem mājas ierakstiem.
Vērtējums: 7 no 10

Destroyer Of Worlds
Pats Quorthon intervijā izsakās, ka tagad nav modē rakstīt albumu par vienotu tēmu. Šāds teikums lai paliek uz viņa sirdsapziņas, jo, manuprāt, gluži otrādi, no pārpilnības raga birst konceptuāli un tml. albumi, bet šis cilvēks allaž bijis priekšā savam laikam, tāpēc par šo kommentu var piemirst...līdz brīdim, kad jāklausās viņa pirmais disks daudzu gadu laikā. "Lake Of Fire", tituldziesma (ar šņerkstoši agresīvu basa līniju) un "Ode" ir trijotne, kas atklāj šo albumu, un vai! tam "Hammerheart"/"Twilight..." cienītājam, kas neslavēs šo trio Odina priekšā! Jūs jau zināt - dārdošas, lēnas bungas, griezīgu ģitāru siena, pompozi vokāli un kori, un ik pa brīdim plūstoši akustisko ģitāru arpeggio - vārdu sakot, viss ir pareizi! Viss tā, kā tam jābūt! Un tāpēc jo dziļāka neizpratne iestājas pie ceturtās "Bleeding", no kuras tālāk gandrīz bez pārtraukuma būs kaut kādi nu-metal graizīšana un nevaldāma aurošana (priekš kam tad mums ir Venom!?). Speciālisti saka, ka vairums šo dziesmu ir viņa 90o gadu disku "Requiem" un "Octagon" garā - ja tā, es šos albumu negribu dzirdēt. Ik dienas jo vairāk sevī attīstu nepatiku par šādiem vāji izpildītiem, brutāliem, nejēdzīgiem un nesakarīgiem...kā lai to labāk pasaka? Savārstījumiem? Ja man šis disks būtu kasetē, es pēdējo dziesmu, to apokalipsi vēstošo majestātisma iemiesojumu "Day Of Wrath" reti dzirdētu. Ko lai dara, es daudz, daudz vairāk cienu tās lēnās vikingdziesmas - piecas tādas ir šajā diskā (minētās plus manāmi bālākā "Pestilence"), bet septiņas ir tās nebaudāmās. Par pirmajām piecām atzīme ir 9, par pārējām 1. Un tad vēl skaņu režija palikusi 90o gadu sākuma līmenī. Par perfekcionistu šo cilvēku nenosauksi.
Vērtējums: 5 no 10

Website

BATTLEFIELD

Praktiski nepazīstama vācu progmetal grupa ar dziedātāju sievieti priekšgalā. Starp citu, viņu pirmā vokāliste vēlāk pievienojās citai progmetal grupai, Ivanhoe, tomēr nav piedalījusies nevienā viņu ierakstā.

Still And Ever Again
Pirmais disks ir šausmīgi savirpināts. Haoss un nekārtība. Es ļoti reti klausos šo ierakstu. Iespējams, šis fakts uz kaut ko norāda...
Vērtējums: 1 no 10

Spirit Of Time
Nu, re, tā jau labāk. Dziesmas kļuvušas īsākas, melodiskākas, un mazāk sarežģītas. Diemžēl, ar to vien ir par maz. Es neteiktu, ka skan īpaši slikti, bet nekas ārkārtējs, ja neskaita vokālu, šeit neatrodas.
Vērtējums: 5 no 10

BATTLEHEART

Es nebiju gaidījis, ka manis izslavētajiem visu laiku un tautu atbaidošākajiem speed metal paraugiem Avalanche un (agrīnajam) Nocturnal Rites piepulcēsies vēl viens. Šoreiz no Holandes.

Return Of The Ancient King
Jau nosaukums vien liek nodrebēt par šī MCD (20 mins) saturu. Šis kvintets savu savārstījumu veido no Blind Guardian mūzikas un Manowar tekstiem, nolaižoties gan vienā, gan otrā aspektā vispēdīgākajos, visderdzīgākajos dibenos. Pats trakākais ir tas, ka es nejūtos tiesīgs iznīcināt absolūti visu te, jo ritma sekcija uz pārējā fona ir pat sakarīga, bet tas, kas darās pārējās frontēs... tas ir neaprakstāmi. Vokāls (Hansi Kursch ir viņa neaizsniedzamais elks) turas klausamības robežās tikai tad, ja dzied uz vienas nots, un jebkādas pūles veidot melodiju apdziest jau iedīglī. Tas pats attiecas uz ģitāru solo. Un teksti, teksti, teksti...ak, mūžs, tas ir apliecinājums, ka pat pārdrošākajos sapņos nav iespējams samurgot tādu kretīnismu, bet te ir pārspēts vai jebkurš rekords. kaut kāda gramatika vispār nepastāv, domas ir 13-gadīgu divniekkaraļu līmenī, un tūlīt es jums piestādīšu piemēru no vissliktākās (ja vien iespējams...) dziesmas "Wardance":
"Chaos arrives, we sharpen our knives, take care of our wives and singing whohohoho [...] Jugs full of beer, jugs full of wine, we will behave and act like a swine. When we are drunk, we fuck our wives, it might be the last time in this life. WARDANCE! Wardance is here, we will drink beer, we will drink wine and fuck our wives. Around the fire we'll show our knives, our swords our shields. We will arise".
Agonija visīstenā.
Vērtējums: 0 no 10

BEHIND THE CURTAIN

Dānija acīmredzami vēlas atgriezties uz metāliskā roka kartes, Intromental menedžmenta kompānija tam ir apliecinājums. Behind The Curtain (kuras kodols ir veidojies no death metal grupas Sudden Death) ir viena no šīs kompānijas grupām, un noteikti viena no labākajām, ja ne pati labākā.

Till Birth Do Us Part
Es zinu, ka manu lasītāju vidū ir Psychotic Waltz fani. Mans padoms - nesēdiet un nelasiet līdz galam, bet skrieniet meklēt šo ierakstu! Behind The Curtain ir viss, ko vēlas PW fans, ja viņš negrib klonētāju grupu, bet tikai līdzīgas noskaņas. Šajā diskā vienkārši nav garlaicīgu vietu, ikkatrs brīdis ir piesātināts, taču ne nogurdinošs, smags, tehnisks un disharmonisks vienā mirklī, kluss un harmonisko vokālu pārpilns nākamajā, tad saliek tos abus kopā, tad iegrimst apcerīgās pārdomās ("Illusory", "Dreaming Of A Way"!). Absolūti ieteicams (varbūt pat vairāk) tiem, kuriem tīk PW mūzika, bet ir pretenzijas pret Buddy Lacky balss toni. Jonas Froberg nav tik dīvains, mazliet pierastāks, taču ar savu uzdevumu tiek galā teicami. Man personīgi šis ieraksts stāv augstāk par jebkuru Psychotic Waltz disku. Tā, lūk.
Vērtējums: 9 no 10

Official website

BELIEVER

Kristiešu thrash/death - pats par sevi oriģināla koncepcija. Tikpat oriģināla kā grupas mūzika, bet tomēr ne vienmēr "oriģināls" ir sinonīms vārdam "labs". Nosaukums paņemts no Ozija Ozborna dziesmas.

Extraction From Mortality - nav recenzēts. Albumu pārdeva tikai kristiešu mūzikas veikalos, un tas nekādi nesekmēja atpazīstamības pakāpi. Pie tam, arī mūzika neesot bijusi atzinības vērta.

Sanity Obscure - nav recenzēts

Dimensions
Neordinārie un savirpinātie rifi dod mājienus nikna Voivod virzienā, un pie tā varētu arī apstāties, ja vien albuma beigās neatrastos "Trilogy Of Knowledge". Episka un varena kompozīcija trīs daļās (no kurām "The Key" pārspēj mežonīgākās cerības), ar veselu gūzmu melodisku vijoļu un soprāna partiju, bet apakšā tām joprojām atrodas īstens (bet labs) Believer. Lai cik sajūsmināti par šādu norādi uz iespējami labo turpinājumu, "Dimensions" kļuva par Believer gulbja dziesmu. Žēl, jo, citādi varbūt mēs tagad savādāk skatītos uz Therion albumu "Theli"...
Vērtējums: 5 no 10

BETHZAIDA

Es iekritu uz faktu, ka šī grupa savā black metal izmanto flautu (vokālists tur pūš). Tas pats par sevi ir jauki, bet Bethzaida vismaz šajā albumā to nav pratuši kā nākas izmantot...

Nine Worlds
Garlaicīgs beziekšu melodiskais black metal ar pretenzijām uz progresīvo roku, vai vismaz progressive black, varbūt ar kādu fusion piedevu (tipa, kā Pestilence "Spheres"). Flautas gājieni neko neglābj.
Vērtējums: 2 no 10

Ir vismaz vēl viens disks. Vai divi

BETO VASQUEZ INFINITY

Beto Vasquez Infinity
Virsrakstā minētais Beto ir kalsns basģitāras pārvaldītājs, kurš savā mītnes zemē Argentīnā sapulcinājis dažus domubiedrus un nav izdomājis neko labāku, jeb sliktāku, kā pieaicināt kaudzīti pazīstamu solistu un vēl Jorg Michael pie bungām. No mārketinga viedokļa šis lēmums ir tieši "ābolīša" vidū, jo mazpazīstamai power metal grupai no tik eksotiskas valsts šodien izlauzties tirgū ir vairāk nekā sarežģīti. Bet, ja ievaddziesmā dzied Tarja Turunen (un viņas vokāla partiju sacerējis viņas kolēģis pamatgrupā Emppu), tad vismaz Nightwish pielūdzējiem tak jāsarosās, turklāt tā nav viņas vienīgā parādīšanās, viņa vēl ierakstījusi fona balsis Candis Night (Blackmore's Night) un Edenbridge dziedātājas Sabine Edelsbacher dziedātajos numuros. Vienīgais stiprā dzimuma pārstāvis pie mikrofona ir Fabio Leone, un viņa dziedātā (Edguy līdzīgā) "The Battle Of The Past" te pat neiederas. Visas pārējās kompozīcijas var tikt iekļautas tādā romantiskā power metal kategorijā, kuru pat jūsu draudzenes neienīdīs, īpaši, ja liksit maigās balādes "Wizard", "Sadness In The Night" vai kādu no piecām "Voyager Of Time" daļām - es ieteiktu Blekmoriski senlaicīgo "Through Times Part II". Zinot to, ka sastāvdaļas ierakstītas teju visās pasaules malās, lieliski veikta skaņu režija, kristāldzidra skaņa; arī Beto mums neuzmācas ar savu beisu (izņemot te nez kā iemaldījušos instrumentālī "Infinity Space"), un par to viņam žetons. Tiesa, kaut cik vērā ņemama smaguma te vienkārši nav - septiņas (!) no 10 kompozīcijām var tikt ieceltas lēno (prižimalkinu) kārtā - tāpēc pirms diska uzlikšanas neaizmirstiet piebilst - "Uzlūdz dāmas!"
Vērtējums: 5 no 10


BEWITCHED

Ja jau no Osmose Productions leibla, kas tad var būt? Protams, ka black vai death.

Diabolical Desecration
Bewitched šajā albumā (neesmu interesējies, vai viņiem ir vēl kāds) spēlē prastu muzonu, ko tagad saukā par death'n'roll, tipa pa pusei punk, pa pusei heavy metal, tikai ar black vokālu. Man galēji neinteresē, pie tam, tik garlaicīgi...
Vērtējums: 1 no 10

BEYOND BELIEF

Doom/death - tāds, kādam tam jābūt. Nenormāli lēnam un melodiskam, ar rēcošu vokālu. Daļa mūziķi kādreiz spēlējuši citās holandiešu grupās, tikai death un thrash vienībās. Neesmu dzirdējis,ka būt vēl kāds albums iznācis.

Towards The Diabolical Experiment
Vienīgā "fiška", kas te ir - akordeona (vai sintezeatora uz akordeona tembra uzlikta) izmantošana divās melodijās. Pārējais ir izteikti lēns, atmosfērisks, un doom/death-īgs. Nav slikti, bet brīžiem gribas ko vairāk...
Vērtējums: 5 no 10

BEYOND TWILIGHT

The Devil's Hall Of Fame
Skanējot un pētot jaunākās recenzijas un domu apmaiņas, nereti nākas uzdurties kādam jaunam albumam, kuru visi slavē kā vienā mutē. Daudz retāk šāds albums nāk no mazpazīstamas vai pat galīgi nezināmas vienības. Bet vistrakākais notiek tad kad, saņemot attiecīgo disku, jāaptver, ka reizi pa reizēm mūzikas pasaule spēj izmest tādu šedevru, ka atliek tikai rokas noplātīt - parasti tas notiek brīdī, kad mums ir skaidrs, ka neko citu kā Dream Theater, Dimmu Borgir un Korn pakaļdarinātājus mums vairs nepiedāvās. Beyond Twilight izveidojās no dāņu grupas Twilight (divi diski), tomēr šādā sastāvā (kurā ietilpst mūziķi no trim skandināvu valstīm) darbojas pirmoreiz, un taustiņnieks Finn Zierler (grupas smadzenes) ir savācis patiesi brīnumainu sastāvu (ģitārists un basists, piemēram, savulaik mācijušies "brīnumbērnu" skolās), un viņa radītais konceptuālais albums principā liek atšķirt sinonīmu vārdnīcu un uzmeklēt neskaitāmus sinonīmus uzslavām. "The Devil's Hall Of Fame" nelīdzinās gandrīz nekam, ko esmu agrāk dzirdējis (ar ārkārtīgām pūlēm es te pielāgoju pirmo Ayreon disku "The Final Experiment" un dziesmu no tās "Eyes Of Time"). Tai pat laikā, tas nebūt nav kaut kāds avangardisks vai pārmēru tehnisks darbs. Tas ir lēns, vietām pat robežojoties ar doom metal. Tas ir tumšs un draudīgs, cik nu progressive metal tāds spēj būt (ar progmetal es šeit nedomāju to, ko dara Dream Theater un viņu klonu grupas). Tas ir nepārtraukti melodisks, reizē nebūdams apnicīgs un īpaši lipīgs - garantēju, ka katrā reizē atklāsit kaut ko jaunu un iepriekš nesaklausītu. Tas ir smags un intensīvs, taču prot būt arī smeldzīgs (visi šie īpašības vārdi derēs kaut vai vienai pašai kompozīcijai "Shadowland"). Un, protams, nedrīkst aizmirst ārkārtīgi svarīgu komponentu. Jorn Lande ir kļuvis gandrīz vai par "modes" vokālistu, taču man nekas cits neatliek kā aizrīties slavinājumos - ko lai dara, viņš, manuprāt, ir labākais dziedātājs pēdējo gadu laikā, un šeit Jorn prot pasniegt visplašāko izjūtu gammu, no ārprātīgas kliegšanas līdz sūrstošam čukstam. Bet arī viņš nebūtu glābējs, ja ne šī plašā, visaptverošā un neaptveri grandiozā, soundtrekam līdzīgā mūzika. Neko labāku es sen neesmu dzirdējis.
Vērtējums: 10 no 10

Official website

BLACKFOOT

Ja visur raksta, ka grupa spēlē "southern" tipa hard rock, un vispār līdzinās Lynyrd Skynyrd, tad tas mani nevar ieinteresēt, vismaz zinot LS lielo hitu "Sweet Home Alabama". Realitāte tomēr no rakstītā vārda atšķiras...Ja tāds ir southern hard, es gribu dzirdēt vairāk.

Siogo
OK, es noklausījos šos divus diskus (pēdējos pirms Blackfoot pirmās izjukšanas) tikai tāpēc, ka Uriah Heep taustiņnieks Ken Hensley šeit spēlē. Taisnību sakot, viņa ietekme nav īpaši manāma, bet disks no tā nezaudē. Pirmais salīdzinājums - tā varētu spēlēt Rainbow ap "Down To Earth" laikiem, ja Blackmore neaiztiktu savus neoklasiskos ģitāras solo un Graham Bonnet neaizrautos ar augstajām pasāžām. Otrs salīdzinājums - Boston. Izceļas smeldzīgais "Teenage Idol", savukārt "Goin' In Circles" ārprātīgi izklausās pēc Russ Ballard spalvas, tik ļoti tā atgādina Russ sacerēto Rainbow hītu "Since You've Been Gone". Toties Ken sacerētais "Send Me An Angel" esot jau sen kļuvis pr grupas klasiku.
Vērtējums: 8 no 10

Vertical Smiles
Viena no pamatsastāva līderiem Charlie Hargrett aiziešana ietekmēja arī grupas mūziku, un hardrock tendences ir krietni mazāk manāmas, vairāk AOR. Tas ir arī pēdējais disks ar Ken Hensley, un gandrīz visi no klasiskā sastāva pazuduši (izņemot vokālistu/ģitāristu Rick Medlock). Jā, šis ir galvastiesu zemāks, un praktiski atzīmēšanas vērti ir tikai Thin Lizzy kavers "Morning Dew" (bet tas ir kewls gabals!), "Young Girl" un "In For The Kill". Pārējais tāds remdens ūdentiņš vien ir.
Vērtējums: 4 no 10

BLACK JESTER

Šobrīd itāļu progressive metal attiecīgajās aprindās ir vesela parādība, tomēr Black Jester bija vieni no pirmajiem pazīstamajiem itāļu progmetalleriem. Tiesa, šobrīd grupu aizēnojušas tādas vienības kā Rhapsody, Time Machine, Labyrinth, Zen, Empty Tremor, Skylark, u.c.

Diary Of A Blind Angel
Pēc maniem aprēķiniem, pirmais kaut cik zināmais Itālijā ražotais progresīvā metāla disks (1994. g.) Lai gan diska vāciņā teikts, ka gandrīz visu mūziku sarakstījis ģitārists Paolo Viani (savukārt tekstus - viņu menedžere Loris Furian), "Diary..." ir izteikti klavierisks ieraksts, kaut arī tā ir vienīgā principiālā atšķirība no "Welcome...". Diemžēl šeit pamatīgāka ir vokālā partija, un Alex "The Jester" D'Este...nezinu, pat nav dziedātājs. Tā ir pa pusei deklamēšana, pa pusei murmināšana ar dziedāšanas pazīmēm, burtiski cīnoties par nošu noturēšanu. Laikam esam pieradināti, ka no itāļu zemes nāk ja ne teicami, tad vismaz piedienīgi vokālie cilvēki, un te nu ir aplaušanās. Simfoniskās taustiņu lavīnas ir majestātiskas (īpaši labi skan "Time Theater" instrumentālā daļa), ģitāras darbs pārsvarā uzteicams (ja neskaita tās pašas kompozīcijas neoklasisko solo), taču ar frontmenu grupai nav paveicies. Labākās dziesmas ir abas pēdējās - "Mother Moon" un ātrā, pat neoklasiskā "Black Jester Opera".
Vērtējums: 6 no 10

Welcome To Moonlight Circus
Interesants, ļoti melodisks simfoniskais progmetal/rock, ar acīmredzamām Dream Theater un Marrilion ietekmēm, tomēr arī pašai grupai ir ko teikt. Iespaidu diezgan bojā ierobežotās vokālās spējas, bet nez kāpēc mani tas īpaši netraucē. Lai gan - ja grupa priekšgalā būtu spējīgs dziedātājs, tad neapšaubāmi izredzes būtu krietni lielākās...
Vērtējums: 8 no 10

The Divine Comedy
Patiesi ambiciozs radīšanas prieks, ja diskā nonākušas tikai trīs dziesmas - "Inferno" (32"02'), "Purgatorio" (15"11') un "Paradiso" (24"24'), katra vēl sadalīta attiecīgi 10, 4 un 6 daļās! Muzikāli tas ir kristāldzidrs progmetal fana festivāls, piedāvājot neticami brīvas variācijas iespējas, uvertīras un epilogus, korus un orķestrācijas, neoklasiskas ģitāras un ambientus taustiņus un baznīcas ērģeles ar' piedevām, kas man izretis piedāvā atsauci uz Payne's Gray nemirstīgo "Kadath Decoded". Tiesa, BJ allaž stāvējuši progmetal sētiņā, bet kopīgs šiem darbiem ir ne tikai literārās koncepcijas pamats (nav grūti iedomāties, ka "The Divine Comedy" ir veidots pēc Dantes), bet arī daudzu un ļoti daudzu izteiktā nepatika pret vokālu. Ja PG zēniem balstiņas vienkārši bija (dažiem) nepatīkami vārgas un spalgas, tad Melnais Nerrs, kā jau es brēcu iepriekšējās grupas recenzijās, dziedāt nespēj vispār un pēc definīcijas. Par spīti no manis izspiestajai atziņai, ka viņa līmenis mazliet ir pieaudzis, man vienalga atliek šo defektu zemapziņā pārvērst par efektu vai atslēgt to vispār. Ja labi pacenšas, to var, un tad var klusi baudīt ģitārista un taustiņnieka dueļas, kas gan arī nav bez lažām un ārišķības, taču vīri kā komponisti ir pārlēkuši to vietu, kur mugura beidzas. Pēdējais disks nobeidz pirmās pazīstamās itāļu progmetal grupas karjeru uz augstākās nots. Kas grib, var mēģināt sameklēt dažu šīs grupas mūziķu apvienošanos ar vēl citiem grupā Moonlight Circus.
Vērtējums: 8 no 10

Update: Trīs no grupas dalībniekiem (bet ne vokālists!) izveidojuši grupu Moonlight Circus, un izdots jau debijas disks.

Website

BLACK LABEL SOCIETY

1919 Eternal
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: Spitfire Records
GARUMS: 60'17"
PAMATSASTĀVS:
Zakk Wylde - vokāls, ģitāra, bass
Nick Catanese - ģitāra
Craig Nunenmacher - bungas

Šis gaišmatainais, visai savdabīgās spēles manieres īpašnieks Zakk Wylde ar šo savu pēdējo disku izpelnījies pat pašmāju preses uzmanību, kas atvēlējusi tam pat vairāk nekā astotā fonta rindiņas ziņās. Tiesa, Nesakarīgajā Rīta Avīzē viņa pirmais projekts Pride & Glory nodēvēts par power metal, kas ir tikpat atbilstoši kā nosaukt Trouble par black metal (kā es to lasīju pašmāju interneta lapā) - patiesībā tas trio nodarbojās ar Zaka pirms-Ozija laiku mīlu, southern rock apdvestu hārdroku. Pajūkot tam, Zaks kļuva pavisam patstāvīgs - piemēram, šajā diskā viņš, gluži kā Jeff Waters no Annihilator, ierakstījis visus instrumentus, atskaitot bungas (plus divās dziesmās basu iegrabina kolēģis Ozija grupā Robert Trujillo), un vēl to producējis. "1919 Eternal" gan ir visai attālināta "southern rock" ietekme (taču kaut kas laucinieciski dienvidniecisks šim muzonam piemīt), taču manas aprobežotās zināšanas šāda tipa mūzikā liedz man izplūst krāšņos aprakstos. Kaut kas "jauns" (kā no "nu") te arī dzirdams, kaut kas no alternative, noteikti arī sakropļots Black Sabbath gars un kaut kas no 70ajiem, varbūt, vai pat senākiem laikiem. Bet smags tas noteikti ir. Un es joprojām, par spīti visiem agrāk un tagad lasītajiem komentāriem, te ļoti maz dzirdu pēdējo gadu Ozija mūzikas atskaņas. BLS man stāv pavisam atsevišķi, ja nu vienīgi atskaitot dzirdētas notis ģitāru solo skaņās. Interesanti, ka pats Zaks, atšķirībā no 99% citu mākslinieku, par šo albumu nesteidzas apgalvot, ka tas ir pats labākais, krutākais, utt., un par godīgumu viņam žetons - izņemot pirmo singlu "Bleed For Me", kā arī rupjo izlaidīgo ļautiņu kvintesenci "Berserkers", šeit tiešām nekā ievērības cienīga man neizdevās izdzirdēt - vedas to nosaukt par pazīstama mūziķa izpildītu visai viduvēju disku. Salkanā akustiskā versija par Amerikas himnu (veltījums Tiem Nogāztajiem Torņiem, protams) ir smags kronis visam.
Vērtējums: 4 no 10


BLACK SYMPHONY

Black Symphony nav parasta grupa. Tajā apvienojušies vairāki acīmredzami profesionāli mūziķi no Kanādas, no kuriem pazīstamākais varētu būt Jeff Martin (drums, taču grupā Badlands bija vokālists!), un kuri savā visai augsti novērtētajā diskā spēlē grūti definējamu mūziku...

Black Symphony
Vai katra recenzija, ko es lasīju, vienojās kopējā dziesmā - pa pusei prog, pa pusei hard/heavy, intensīvs, taču ne pārāk smags, "aizņemts", taču ne sarežģīts, pietiekami melodisks, taču niknuma te arī pietiek, ar orientālu piedvesmu, un, laikā, kad daudzas grupas sēž uz lauriem un ekspluatē 70/80ajos izmantotās skaņas - vienkārši interesanti mūsdienīgs un svaigs. Visu mūziku sarakstījis ģitārists Rick Plester, savu kulmināciju izlejot 12-minūšu titulgabalā. Pārsteidzoši kolosāla taustiņu un čella izmantošana. Viens no oriģinālākajiem diskiem, kādus pēdējā laikā gadījies dzirdēt, par spīti tam, ka ne katram tas ies pie sirds.
Vērtējums: 8 no 10

Tears Of Blood
Kas notiek, ka mikserī samaisa visas krāsas un pustoņus? Sanāk pelēka krāsa. Kas notiek, ja mūzikā paņem vienādas daļas no tik savrupiem stiliem kā progressive, power, industrial, hard, u.c.? Iznākums varētu būt ne šis, ne tas, un tāds vidusceļa piemērs ir tieši Black Symphony otrais disks. Kaut gan, nē, power metal šeit spēlē vadošo lomu, jau no albuma pirmās, tituldziesmas, sākas apdullinoši rifi, druscīt Nevermore garā, negaidīti tiem, kas atceras pirmo BS disku. Tāpat sava daļas vaina jāuzņemas jaunajam vokālistam Ric Plamondon, kura balss ir stingri vien agresīvāka un skaļāka par savu priekšgājēja varējumu (otrais jaunais rekrūtis ir ex Black N Blue, Ted Nugent un Ian Gillan bundzinieks Pete Holmes, kurš arī ir labs ieguvums). Lieliski rifi un laba balss, tādā garā tiek aizvadīti pirmie trīs gabali, bet tad sākas druscīt progresīvāka daļa, ar "I Am Hate" pievienojot aukstu un industrializētu noskaņu, un dažas turpmākās dziesmas cenšas iesarežģīt lietas, turpinot ar interesantām pusbalādēm "Death" un "Burned", un pārējās arī balansē starp tiešu ārdīšanos un pūlēm izmēģināt ko citu, un bieži itin veiksmīgi. Bet augstākais punkts ir garā "Black Symphony Part II", kas sākas ar klasiskai mūzikai raksturīgi piano ievadu, un mazliet no tās saglabājas arī visas dziesmas garumā, kur tos agresīvos rifus atšķaida taustiņu iespēles un daži klusi momenti. Ikreiz, klausoties šo disku, es nespēju nesajūsmināties par augsto profesionālismu, nenoliedzamo oriģinalitāti, labi iestādītām smadzenēm, īpaši ģitāristam un visu dziesmu autoram Rick Plester (starp citu, profesionāls hokeja vārtsargs, savulaik pat ticis līdz IHL līgai). Nu, viņš jebkurā gadījumā nav saņēmis ar "ķieģeļiem" pa galvu, bet tik un tā, šis nav tas disks, kuru es spētu klausīties bieži. Man druscīt pietrūkst kāda āķa, kāda ātri izdzirdama un prātā paliekoša rifa vai melodiju kopuma. Bet šis disks pielec lēni. Tā savukārt ir laba zīme.
Vērtējums: 8 no 10


Official website

BLAZE

Silicon Messiah
Cik tur tos gadus šis cilvēks bija peramais zēns 95% Iron Maiden fanu, kur atlikušie pieci uzskatīja, ka īstenībā jau Bleizs cenšas, tik tie pārējie četri sanīkuši. Lai nu kā, gavilējot par Brūsa/Edriena atgriešanos galopa meistara Stīve 'Arisa apskāvienos, pasaule diez ko neievēroja Bleiza sparīgos paziņojumus par solo karjeras uzsākšanu, bet sadzirdējušie nosmīkņāja vien. Bleizs tomēr smejas pēdējais, draugi, un šo viņa darbu ir vērts dzirdēt. Lai cik dīvaini neliktos, visas dziesmas var iedalīt divās nometnēs. Auksti mehāniskajās, agresīvajās "Ghost Of A Machine", "Evolution", kas mazliet atgādina Brūsa Dikinsona pēdējos darbus, acīmredzami dzirdams producenta Andy Sneap pirksts, jo šis bijušais Sabbat ģitārists nodarbojas galvenokārt ar nu metal grupu producēšanu, bet "The Launch" un "Born As A Stranger" toties ir manāma...Iron Maiden ietekme! Turklāt nereti šīs abas ietekmes apvienojas vienā, piemēram, tituldziesmas ievads darītu godu arī Steve Harris kompozīcijām, bet dusmīgie rifi atkal liks viebties visiem, kas ienīst jebko, kas saistīts ar 90ajiem. Un es joprojām īsti nesaprotu, kādēļ Blaze balss šeit izklausās absolūti pieņemama, jo arī Meidenos taču tika rakstīts viņa diapazonam! Taču viņš jūtas ērti šajā dusmīgajā tradīciju un novitāšu sakopojumā, kur viņam nepieprasa nez kādus grandiozus lēcienus. Diez vai no viņa nākotnē var gaidīt žilbinošus meistardarbus, taču savu nišu viņam izdevies izgrebt pietiekami glītu.
Vērtējums: 7 no 10

Tenth Dimension
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: SPV/Steamhammer Records
GARUMS: 53'01"
PAMATSASTĀVS:
Blaze Bayley - vokāls
John Slater - ģitāra
Steve Wray - ģitāras
Rob Naylor - bass
Jeff Singer - bungas

"Silicon Messiah" bija izmisīgs un visumā panākumiem bagāts mēģinājums atgūt uzticību pasaules acīs pēc piecu gadu nelaimes tajā Londonas grupā, kuru mēs visi zinām. Bet "Tenth Dimension" bija jāpārvar augstāks kalns. Bleizs atkal palīgos aicinājis pazīstamo nu metal producentu Andy Sneap, kurš radījis vēl nebaudāmāku skaņu, tik plakanu, tik sausu kā vissausākais martini, kas absolūti nesekmē uztvert šo ne pārāk iedvesmojošo heavy metal, kurš gan skatās uz 90ajiem, taču joprojām stingri iesakņojies 80ajos. "Kill & Destroy" gan ir ciešams sākums, taču līdz pat albuma vidum negaidiet neko interesantu, neko aizraujošu, neko priecējošu, tikai mainās temps ("Leap Of Fate" - neveiksmīgs centiens radīt ko līdzīgu Maidenismam "Man On The Edge") un teksti. "Meant To Be" ir principā vienīgais atdzīvinošais gabals (un, kā par nelaimi, balāde!), kurā meitenes balss fonā stipri vien atgādina tos gotiski-doom-īgos eņģeļus vai pat Therion. Ārpus šī vienīgā gabala tas ir tradicionāls, visai prasts un spēcīgi monotons, kurā maz "Silikona Mesijas" uzdrīkstēšanās, spēka un vienkārši mirdzuma. Bleiza balss jūtamas vakardienas paģiras no siltā alus, un visus rifus jūs jau būsit dzirdējuši. Viņam nāksies stipri vien pacensties, lai piespiestu mani sagribēt dzirdēt ceturto disku (jo trešo jau nu es nelaidīšu sev tuvumā).
Vērtējums: 3 no 10


Official website
Website

BLIND GUARDIAN

Vācu grupa, kurai pirmai izdevās, ņemot par pamatu Helloween spēlēto mūziku, radīt ko interesantu un oriģinālu. Speed metal viņu mūzikā nav vis vienmuļš un monotons dragājums, bet gan tehniski precīzs, triecienveidīgs, un pāri visam - episks un supermelodisks. Tekstos likti apdziedājumi par fantasy, sci-fi un horror tēmām, aizgūti no Stephen King, J.R.R. Tolkien, Frank Herbert, Michael Moorcock grāmatām. Jāpiezīmē, ka kvarteta sastāvs jau vairāk nekā desmit gadu nav mainījies.

Batallions Of Fear
Debijas diskā Helloween ietekme ir vienkārši nepārprotama, tā ap "Walls Of Jericho" laikiem. Tiesa, jau tobrīd likās, ka grupai ir potenciāls, dziesmām piemita pietiekami komplicēts raksturs un enerģija. Pati pirmā dziesma "Majesty" veidota pēc Frenka Herberta leģendārā sci-fi romāna "Dune" motīviem (filmu atceraties? Stings tur spēlēja).
Vērtējums: 5 no 10

Follow The Blind
Mazliet labāks disks. Vismaz beidzot ir gabals, kuru viegli atcerēties - "Banished From Sanctuary". Tomēr, kopumā liela līdzība ar pirmo ierakstu. Pilnīgi stulbs covers: Beach Boys "Barbara Ann".
Vērtējums: 6 no 10

Tales From The Twilight Hall
Grūti pat salīdzināt šo disku ar iepriekšējo, ātri un melodiski ģitāru rifi, Hansi spēcīgā balss, koriski piedziedājumi (no šī brīža tas ir viņu treidmārks), "tvaika mašīnas" dragājošs ritms - tas viss šeit pieejams. Tāds kā speed/progressive, gan nikns, gan pietiekami sarežģīts, lai neapniktu pēc pirmajām piecām noklausīšanās reizēm. Ne arī pēc piecdesmit. Production gan nebūtu pats labākais, bet dziesmas gan. "Traveller In Time" bija pirmā BG dziesma, kur dzirdēju (paldies tev, Fetss!!!), un izdzirdot piedziedājumu, es uzķēros momentā! Taču te vēl ir "Lord Of The Rings", "Welcome To Dying", "Lost In The Twilight Hall" (kur papildus vokālu iebrēcis pats Kai Hansen), "The Last Candle", un vienīgi "Tommyknockers" (pēc Stīvena Kinga romāna motīviem) nav tas pats ideālākais.
Vērtējums: 9 no 10

Somewhere Far Beyond
Ļoti reti es kādu disku uzskatu par perfektu, perfektu visās līnijās, pat ne visus manus desmitniekus. Šis nu reiz ir tas gadījums. Man te vairs nav ko piebilst. Tas ir jādzird, nevis par to jāraksta.
Vērtējums: 10 no 10

Imaginations From The Other Side
Jauns producents (Flemming Rasmusen), un jūtams, ka skanējums uzreiz kļuvis niknāks, smagāks, tas pats arī attiecas uz Hansi vokālu. Tomēr, pēc "Somewhere Far Beyond" šim diskam pietrūkst kvalitātes, tā kvalitātes triecienspēka, par spīti smagnējam skanējumam. "The Script For My Requiem" vai "Born In A Mourning Hall" ir vareni, un BG atkal apliecina, ka viņi prot rakstīt interesantas balādes ("A Past And Future Secret").
Vērtējums: 9 no 10

Forgotten Tales
Dažādu koverversiju, savu dziesmu orķestrēto un live versiju, kā arī savu "smago" dziesmu un balāžu akustisko versiju apkopojums. Daži koveri jau bija atrodami gan regulārajos diskos ("Barbara Ann/Long Tall Sally"), gan kā bonus tracki (Queen "Spread Your Wings"), gan singlos (Uriah Heep "The Wizard", un veca 50o gadu dziesma "Mr. Sandman"), bet Maika Oldfīlda gabala "To France" izpildījums ir itin pieklājīgs.
Vērtējums: 7 no 10

Nightfall in Middle-Earth
Daudzu uzskatīts par labāko Blind Guardian albumu, "Nightfall in Middle-Earth" ir konceptuāls vēstījums par Tolkien grāmatas "Silmarrilion" tēmu, ar 12 dziesmām, starp kurām atrodas vēl 11 interlūdes, gan ierunāti teksti, gan īsi muzikāli fragmenti, kas it kā sakausē kopā visu koncepciju. Konceptuālajiem albumiem nav pieņemts izdalīt atsevišķas dziesmas, bet "Mirror, Mirror", "Nightfall" un "Time Stands Still At The Iron Hill" pēc tā prasās, lielākā daļa otrās puses dziesmu nekādi nav pieskaitāmas pie labākajiem BG veikumiem. Piebildīšu, ka pirmo reizi basu iespēlē cits basģitārists, un turpmāk Hansi būs aizņemts tikai ar mikrofonu.
Vērtējums: 8 no 10

A Night At The Opera
...Un tad bija klusums. Pēc gandrīz 70 minūtēm bija īss klusums, un tad atkal tiek spiesta poga "Play". Tā aizritēja manas pēdējās dienas pirms šī recenzijas rakstīšanas, jo gaidīšana ir beigusies. Visnepacietīgāk gaidītais disks šogad ir ieradies un tiek pakļauts nežēlīgi ilgai "apstrādei" magnetofonos. Blind Guardian man ierindojas tajā ārkārtīgi īsajā to grupu sarakstā, kuras nesniedz drastiskas pārmaiņas, taču ik diskā sniedz mežonīgu satisfakciju, kuru ripas vienkārši neapnīk. Ar "A Night At The Opera" Blind Guardian pavisam noteikti drīkst ieņemt augstāko rindiņu Eiropas power metal žanrā, un viņu panākumi čārtos (šāda tipa grupai tie ir nedzirdēti augsti) ar 14 minūšu ekstāzes singlu "...And Then There Was Silence" vien liek mazliet noskurināties, gaidot ziņas par jauniem iekarojumiem ar pilno disku. Beidzot mocīt ar ievadiem, palūgšu atsaukt atmiņā dziesmu "Mirror, Mirror" no viņu iepriekšējā diska - aptuveni tā skan gandrīz viss disks. Jā, tas ir caurmērā ātrs (ne pārlieku, ne kā citi viņu 90o gadu diski), Andre Olbrich ģitāra gandrīz nepārtraukti zīmē kādu melodiju paralēli spēcīgajai Hansi Kurch balsij un vadītajam korim. Jā, arī gandrīz tikpat satriecoši, bet, galvenais, klausītājam netiek dotas atlaides, visā albuma garumā dārdot ar nenormālu dinamismu, ar rotaļīgu vieglumu ("Battlefield" un "The Soulforged" piedziedājumi ... reibinoši) vērpjot jau no praktiski pirmās nots, no "Precious Jerusalem" līdz pat vienīgajai balādei "The Maiden & And The Minstrel Knight", kur temps, protams, krītas un līmenis arī - starp citu, pirmā BG balāde, kas nu gluži nepaceļas līdz pārējo līmenim. Bet tad virpuļi neatslābstoši turpinās, tajā piesātinātībā mērojoties vienīgi ar "Imaginations From The Other Side" (pirmā dziesma vispār līdzinās šā diska gabaliem), bet paverot durvis uz jūtami sarežģītāku mūziku - ne katrā dziesmā būs viegli atrast izteiktu piedziedājumu, kam aurot līdzi. Vienīgais, nekādi nevaru pierast pie jaunā skanējuma. Nevaru uzlikt pirkstu precīzi tam aspektam, taču mazuliet, un paradoksāli, trūkst kaut kāda majestātiskuma, ne mūzikā, bet tieši skaņā - nemaz nesalīdzinot šīs divas grupas muzikāli, bet doma līdzīgi kā Steel Prophet stilam.
PS. Diez, vai tik nākamais viņu disks nesauksies "A Day At The Races"? Papētiet Queen diskogrāfiju...
Vērtējums: 10 no 10


Official website

THE BLOOD DIVINE

The Blood Divine sastāv no bijušā Anathema vokālista Darren J. White un bijušajiem Cradle Of Filth mūziķiem, tomēr TBD vairāk pakļāvušies Anathema vai Paradise Lost doom ietekmēm, nevis haotiski melodiskajiem blackeriem CoF.

Awaken
Īstens un nikns doom/death, normāli paveikts, vismaz muzikāli, jo vokālu es joprojām nespēju ciest (skat. Anathema), īpaši jau tajos brīžos, kad puisis cenšas izmantot "tīro" balsi, tad tā iznāk kārtīgi netīra. Tomēr "Aureole" ir tīri OK, un citur iezogas Celtic Frost vai pat Amorphis intonācijas. 1996. gadā tas tomēr skan nemoderni...
Vērtējums: 4 no 10

Mystica - nav recenzēts

Update: Nu jau labu laiciņu kā pajukuši...

Official website

BLUE MURDER

Ģitārista John Sykes (ex Tygers Of Pan Tang, Thin Lizzy, Whitesnake) grupa, kurā viņš dzied arī līdervokālu. Savācis ļoti iespaidīgu ritma sekciju (Tony Franklin - bass, Carmine Appice - drums), Blue Murder izpilda perfektu hard/heavy, mazliet sarežģītāku nekā Whitesnake, tomēr nekur tālu nav arī aizgājis.

Blue Murder
Sykes pirmais disks tika diezgan pamatīgi nokritizēts pēc tā iznākšanas un nez vai tas nebija pāragri, galu galā, diskā patiesi ir visai sakarīgs hard/heavy, ar pieklājīgiem aranžējumiem, peldošu basu (Tony Franklin pārziņā), un samērā stipri atgādina piezemētāku un progresīvāku, taču arī mazāk iespaidīgu Whitesnake ap 1987 gadu ("Black-Hearted Woman"). Iespaidīgi skan, piemēram, "Valley Of The Kings" vai "Riot".
Vērtējums: 6 no 10

Nothin' But Trouble
Apmēram četru gadu starpība nekādi nepalīdzēja grupas popularitātei (tieši otrādi)...arī sastāvs pilnībā nomainījies (protams, ja neskaita pašu John Sykes), bet mūzika ne īpaši, tas pats Whitesnake-iskais hard rock ("Save My Love" mierīgi varētu dziedāt David Coverdale), bet iedvesmas gan laikam mazliet pietrūcis... Small Faces kavers "Itchycoo Park", manuprāt, bija nevajadzīgs, bet "We All Fall Down" gan pārspēj jebkuru dziesmu no pirmā diska.
Vērtējums: 4 no 10

UPDATE: John Sykes pēc Blue Murder brīvlaišanas savāca kopā Thin Lizzy sastāvu un deva koncertus Japānā, pats ieņemdams Phil Lynnot vietu, kā arī turpat izlaizdams pa kādam koncert/izlases/akustisko versiju albumus, bet visus zem sava vārda.

BONFIRE

Vācu "minimālistiski-glamhārdiskie" pārstāvji bija visai populāri šīs mūzikas ziedu gados, t.i., 80o gadu beigās, un tagad viņi pēc pāris neveiksmīgiem eksperimentiem ar akustiku un grupas locekļu nomaiņām ir veikuši pilnasinīgu comeback.

Knockout - nav recenzēts

Fireworks
Šim diskam pietrūkst uzraksta "Izmisīga vēlme ielauzties Amerikas tirgū", vēl pievienojiet faktu, ka tas ierakstīts Kalifornijā kopā ar slaveno producentu Michael Wagener, un mūziku, kurā ģermāņu saknes, atklāti sakot, ir visai minimālas. Nē, tas ir labāks par nospiedošu vairākumu šīs pašas šlakas amerikāņu ražojumu (manī laikam ierunājies teitoņu metāla fana balss), bet līdz Bon Jovi vai Motley Crue līmenim te pietrūkst, viņi būtu varējuši stāvēt turpat kur, teiksim White Lion.
Vērtējums: 5 no 10

Point Blank - nav recenzēts

Fuel To The Flames
"Fuel To The Flames" ir pats jaunākais Bonfire disks, izdots pavisam nesen, kā atgriešanās no pārmaiņu plosītiem laikiem. Arī mūzikā izmaiņas, priecīgais amerikāniskais hārd/glam izgaisis, tā vietā es dzirdu amerikānisku AOR/hard, protams, labi izpildītu, taču...visai parastu un nekas izcils te nav novērojams. Mazliet politikas iekš "Proud Of My Country" un "Thumbs Up For Europe", kā arī Lynyrd Skynyrd covers leģendārajai "Sweet Home Alabama", tikai AOR stilistikā izpildīts.
Vērtējums: 5 no 10

BORKNAGAR

Skandināvu black blices kā karstasinīgas itāļu ģimenes - te šķiras, te atkal saiet kopā. Labi, ja kaut viens cilvēks grupā uzņemas tās balstīšanu, pieaicinot un pievilinot (ne)pastāvīgus locekļus padarīt pārējo darbu. Borknagar gadījumā tas ir ģitārists Oystein G. Brun (pirms tam izdevis divus diskus ar grupu Molested).

Borknagar - nav recenzēts

The Olden Domain
Principā nekā jauna jūs te nedzirdēsit. Borknagar spēlē melodisko black ar visām pareizajām sastāvdaļām, ne pārāk agresīviem, viļņainiem rifiem, taustiņiem, akustiskajām lietām, rēcošos un tīro vokālu - nu, kā pēc mācību grāmatas. Caurmērā mierīgāks nekā Dimmu Borgir, Amon Amarth, taču tikpat mierīgi ievietojas tajā pašā kategorijā, arī pēc kvalitātes. Varbūt gan es "The Olden Domain" stādītu par kriksīti zemāk nekā minētās grupas, taču tikai tāpēc, ka to dzirdēju vēlāk. Man tīri labi iet pie sirds episkais tīrais vokāls Garm izpildījumā, ar kuru bija iespēja iepazīties arī Arcturus sastāvā (arī Ulver viņš dzied). Vēlāk gan būs cits vokāls.
Vērtējums: 6 no 10

The Archaic Course
Šis ir mans mīļākais Borknagar disks, un tur lielu lomu spēlē Simen Hestnaes tīrā vokāla partijas, kas momentā atšķir šo grupu no viņiem līdzīgajiem melodiskajiem blackeriem. Pietiek noklausīties "Oceans Rise" un "Universal" piedziedājumu, lai nespētu apturēt tekošo skudriņu straumi. Vēl viens labums šajā aspektā ir tas, ka Simen nebaidās no eksperimentiem ar balsi, lēkādams augšup-lejup, pat iebraukdams aizlauztā falsetā ("The Black Token"), un vēl ik pa brīdim atgriežoties pie pamata rēkoņas. Bet viņš taču nav vienīgais, arī ģitāristi veikuši savu darbu izcili, īpaši uzteicams rakstošais Oystein, kura spalvai pieder visas kompozīcijas, un visas tās prasās pēc uzslavas, jo tādu melodijas izjūtu black metālā...nē, laikam taču neesmu dzirdējis. Salīdzinājumā ar "The Olden Domain", šis disks ir tiešāks, sasaistošāks, kompaktāks skanējuma ziņā, un, jā, arī vienkārši loģiskāks. Dusmas, dabīgi, ka tik īss (virs 40 mins), bet - varbūt laba daudz nevajag?
Vērtējums: 9 no 10

Quintessence
Aizvadījuši veselus trīs mūziķus, abi ģitāristi aicina talkā Asgeir Michaelson, tehniskā proga grupas Spiral Architect bundzinieku (kura stils ir ir jūtams, ai, kā jūtams!), plus arī vienu taustiņnieku, un arī taustiņu partiju izmaiņas ir labi jūtamas, kaut vai tajā faktā, ka tagad tie ir dzirdami nepārtraukti kaut kur augšā, veidojot klusu, tomēr stingru līniju. "Kvintesence" gan ir agresīvāka par savu priekšgājēju, cik vien tāda spēj būt, saglabājot melodiskā black birku (sniedzoties jau uz Dimmu Borgir). Daudz mazāk Simena tīrā vokāla (bet, kur tas ir - "The Presence Is Ominous" - tas ir kas kolosāls again), un tam diemžēl pietrūkst tās uzdrīkstēšanās, kas "Arhaiskajā kursā", bet tas nekas. Nav pats briesmīgākais. Vēl nozīmīgs ar to, ka dziesma "Collossus" pieder vokālista Hestnaes un drummera Michaelson spalvai, taču nemaz neatšķiras no Brun rokraksta, varbūt mazdrusciņ melodiskāka nekā vairums šī diska kompozīciju.
Vērtējums: 8 no 10

Empiricism
Jau kuro nedēļu grūti izdomāt, ko lai raksta par šo norvēģu sacerējumu. Vienkārši trūkst āķīšu, aiz kuriem aizķerties, un kuri paraus lavīnu līdzi - domas slīd ārā kā slapjas ziepes. Jo noticis aptuveni tas, ko paredzēju. Pēdējo gadu laikā veiktās rokādes sastāvā beidzot nesušas augļus un sēnes. Par "norvēģu tūdaliņa" Vintersorg ierašanos jau ziņots arī te, un viņa priekšnesums, kā jau gaidīts, maz atšķiras no viņa solo projektā rādītā, vienīgi procentuāli rēkšana ir līdzīgās attiecībās ar tīro balsi. Toties itin jūtams ir bundzinieka Asgeir Michelson devums, kurš šoreiz daudz dzirdamāk demonstrē savas tehniķa dotības (un bungu skaņu vairāk atgādina progmetal, nevis black metal bungas!), un arī Lazare samērā neordinārie taustiņu gājieni neizbēgami papildina gandrīz katru rifu. Abu saspēle visskaistāk izpaužas instrumentālajā "Matter & Motion", kurš ievada "Soul Sphere", manu iecienītāko kompozīciju šajā ierakstā. Par nožēlu, stīgu instrumentu nodaļa gan aprobežojusies ar fona lomu, vien paretam Oystein G. Brun atceras, ka tak kāds īsiņš solo jāuzgrabina. Tiem, kas bija paspējuši pierast pie iepriekšējiem Borknagar albumiem, "Empiricism" izklausīsies svešāds. Saite ar black metal šobrīd ir stipro minimāla, arī atsauču uz "vieglu Dimmu Borgir" tikpat kā nav. Nenoliedzami, šim artistiskajam albumam piemīt sava burvība, taču tās atklāšanai paies zināms laika sprīdis.
Vērtējums: 7 no 10

Official website

BRAINSTORM

Hungry
Vāciešu debijas disks man, kurš viņus iepazina ar "Ambiguity", atgādina reti apstrīdēto atziņu, ka lielisku ierakstu priekšteči bieži vien nespēj piedāvāt tikpat augstu līmeni. "Hungry" ir 80s heavy metal iemiesojums (1997. gadā!), sākot jau ar to interesanto, tās desmitgades vidusmēra grupām raksturīgo ģitāras skaņu, beidzot ar neiecietīgajiem pret pasauli un abstraktiem ļaunuma pravietojumiem tekstos. Viņu elku sarakstā pirmajā vietā gozējas Judas Priest (Primal Fear te tomēr nav!), un 80o gadu vidus heavy metal tiek atšķaidīts ar vāciskām un pat thrashiskām intonācijām, atrādot samērā pieklājīgu līmeni instrumentu pārvaldīšanā, tomēr stipri zemāku ideju krātuvē. Atšķirībā no daudziem 90o gadu vidus "HM forever!" sludinātājiem, Brainstorm izturējās daudzmaz nopietni, un centās pierādīt, ka zina, ko dara, tomēr pagalam sačakarētā skaņa un ausīm jūtamās nepilnības ierakstu tehnikā ātri sabojā to labo, ko varbūt gribētos teikt. Turklāt vēl Marcus Jürgens auro kā negudrs. Tipiska iesācēja kļūda.
Vērtējums: 5 no 10

Ambiguity
Šī Prāta Vētra nepavisam nav tā Prāta Vētra, kuru jūs domājāt. Šī vācu grupa ir pazīstamakā vienība smagās mūzikas sfērā ar šādu nosaukumu (bija vismaz vēl viena, Austrālijā), un tās kontā ir vēl divi diski. Jāatzīsta, ka plašākas publikas uzmanību tā piesaistīja ar pirms šī ieraksta izdarīto vokālistu nomaiņu - Henne Basse atrada slavu grupā Metalium, un viņa vietā stājās bijušais Ivanhoe dziedātājs Andy B. Franck, kurš paralēli darbojas arī Symphorce. Noteikti jāatklāj, ka es nežēlīgi necietu Andy falseta brēkšanu tajā progmetal grupā, toties šeit viņam ļauts rakstīt pašam savs balss partijas, un šī uzticēšanās ir atmaksājusies, šobrīd viņš drīzāk atgādina zemu Ralph Scheepers (Primal Fear) vai vēl zemāku Warrel Dane (Nevermore). Muzikāli Brainstorm it kā vēl meklē savu taciņu, taču tas ir īsts heavy metal, izpildīts teitoņu garā, ne pārāk izteikti identiski, tomēr kritizēšanas režīms ieslēgts netiek, jo mūziķu, īpaši abu ģitāristu Torsten Ihlenfeld un Milan Loncaric spēlētprasmi gribas tikai cildināt. Tas nekas, ka dažreiz viņi kopā ar grupu skatās Kai Hansen mugurā, tas šajā Judas Priest, 90o gadu Angel Dust un Scanner tipa muzonā skan pietiekami atbilstoši un vietām pat reti aizraujoši. Iepētiet pērkonīgos "Arena" vai "Tear Down The Walls", vai lēnu un vesersitienu apņemto "Maharaja Palace" ar lieliskām austrumnieciskām melodijām, un pat balāde "Beyond My Destiny" ir salīdzinoši klausāma...un tās vidusdaļu gribu nosaukt par labāko rifu/meldiju apkopojumu visā diskā. Lūgums producentam Dirk Schlachter (Gamma Ray ģitārists/basists) nākamreiz uzgriezt ģitāras skaļāk, vēl skaļāk, šis punkts ir nerealizētais potenciāls. Power metal faniem silti jo silti iesakāms disks. Īpaši tiem, kas ciena vācu power.
Vērtējums: 8 no 10

Metus Mortis
Par spīti šī angļu vārda aptraipīšanai Latvijā, Brainstorm lēnām ieņem tiem pienākušos vietu vācu power metal frontē, pierādot, ka uz 80s metal balstītu mūziku var izveikt pavisam sakarīgi arī šajā gadsimtā, un "Nāves bailes" ir kārtējais pierādījums tam. Īpašs prieks par vokālistu Andy B. Frank, kurš šajā grupā jūtas aizvien omulīgāk, par spīti tam, ka ne viņa diapazons, ne spēks netuvojas ideāliem standartiem, taču viņš prot atklāt savas labās puses un neizrādīt vājās. Par instrumentālistiem ij nerunāsim - nav jau Stīviji Vaji, toties, atšķirībā no dažiem tādiem "varoņiem", viņi prot rakstīt satriecošus un, galvenais, nopietnus (bez jebkādas kretīniskas mēs-ira-metāla-iemiesojums aurošanas) power metal numurus ar vācisku piesitienu un nelielu Judas Priest piebildi ("Blind Suffering" visvairāk). Par to otro būs atbildīgs producents Achim Köhler (strādājis arī pie Primal Fear pults), kuram beidzot izdevies uzlikt uz ripas to intensīvo ģitāru triepienu, kas jūtami pietrūka "Ambiguity". Lai gan kompleksitāti Brainstorm pārmest īsti nevar, taču šis tiešums trāpa precīzi, pat pie abiem pusdumjajiem, pus-thrashīgajiem "Into The Never" un "Strength Of Will" var pierast, un kompensēt ar "Hollow Hideaway" vai "Checkmate In Red" vai pasmaidīt, kā Andy B. Frank parodē Dave Mustaine ņerkstienu dziesmu "Behind". Bet tomēr te ir viens gabals labāks par otru, dusmīgi un skaisti.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

BUDGIE

Tātad, britiem 70o gadu sākumā bija - Deep Purple, Black Sabbath, Led Zeppelin, Uriah Heep...un Budgie?! Leģenda vēsta, ka "Master Of Puppets" tūres laikā Metallicas roudiju vidū bija arī kāds no Budgie mūziķiem (nezinu precīzi, kurš), un rezultātā Metallicas izpildīto koverversiju vidū parādījās gan "Crash Course In Brain Surgery", gan "Breadfan". Līdz ar to 80o gadu beigās atdzima interese par šo trio, tomēr tas pagaidām nekādus taustāmus rezultātus nav devis, ne reunion tūres vai ieraksta, nekā, tik dažus atsevišķus koncertus. Klasiskais sastāvs: Burke Shelley (vokāls, bass un taustiņi), Tony Bourge (ģitāra, taustiņi) un Ray Phillips (bungas), tiesa, pēc trešā diska budzinieki sāka iet un nākt.

Budgie
Kaut kāds maisījums no 60o gadu psihodēlijas, blūza, agrīnā Led Zeppelin ar Black Sabbath (šis un nākamais Lp ierakstīts BS un Uriah Heep producenta Roger Bain virsvadībā), tomēr neaizsniedzoties līdz šo grupu līmenim. Nav starp viņu labākajiem darbiem, bet sliktākajiem arī ne.
Vērtējums: 5 no 10

Squawk
No klasiskā perioda šis tiek uzskatīts par vājāko ierakstu, iespējams tāpēc, ka tas ir vieglākais. Gari solo gājieni mijas ar īsām popsīgām interlūdēm, bet kopumā tas tomēr līdzinās pirmajam diskam. Humora izjūta zēniem ir klasiska - kurš gan vēl uzrakstītu niknu, doom-īgu, Sabbatisku gabalu un nosauktu to par "Hot As A Docker's Armpit"?! Savukārt, "Young Is The World" izklausās pēc agrīnā King Crimson, un ir būtībā viens no labākajiem, savukārt "The Rocking Man" visai spēcīgi atsit bītlu "Come Together"
Vērtējums: 5 no 10

Never Turn Your Back On A Friend
Kam pazīstama Metālikas daiļrade, tam pirmais rifs uzdzīs platu smaidu - pirmais gabals ir neviens cits kā "Breadfan", kuru slavenu darīja Metālikas coverversiju Ep par Garāždienām. Bet arī šajā diskā trio nebaidās eksperimentēt, savā diezgan daudzkrāsainajā rakstā iepinot visdažādāko stilistiku, un paradoksālā kārtā šādi izveidojot paši savu stilu - bezrobežu smago roku ar jautru un smīnīgu attieksmi, un visiem iespējamiem salikumiem, kādus atļauj trio formāts. Mežonīgā ātrumā izspēlētā vilcienblūza klasika "Baby Please Don't Go" (ļaujot Tony Bourge izsmidzināties pēc sirds patikas) apsteidz akustisko, bītliski vāro "You Know I'll Always Love You", tad zepelīnisko "You Are The Best Thing Since Powdered Milk" ievada pagarš bungu solo, un "In A Grip Of Tyrefitter's Hand" (kas par nosaukumiem...) ir tikpat zepelīnisks...tiesa, Plānta tekstos zobgalību meklēt nav īpaši vērts. Pēc vēl viena klusinātā "Riding My Nightmare" seko tā laika nodeva - garais gabals, šoreiz "Parents". Mans ne-tik-sajūsminātais tonis liecina tikai par to, ka Budgie spēks vislabāk izpaužas spējā savienot asus smagumus (kā "Breadfan") ar akustiskām mantrām un specifisku humoru, bet viņu garās kompozīcijas nekad nav spējušas iekļūt labāko vidū. Protams, ja neskaita vienu no tām, bet arī "Parents" ir labs ģitāras solo.
Vērtējums: 7 no 10

In For The Kill
"In For The Kill" lielā mērā seko "Never Turn..." formulai, vien coverversija aizvietota ar vēl vienu Metālikas slavenu padarīto "Crash Course In Brain Surgery" (ak vai, vēl viens labais nosaukums...). Ir savi Ledzepīlinismi - blūzīgi smagnējais "Hammer And Tongs" rifs izklausās pēc "Dazed And Confused", bet "Running Soul" ir pats īstākais midtempo blūzs. Taču kārtējo reizi pārliecinos, ka Budgie garie gabali mani nogurdina - stampājošajā "Joom Club" tik vien ir kā dažas labas piedziedājuma rindiņas, lai gan "Living On My Own" ir pavisam klausāms un patīkams - bet akustisko balažu pārstāvim "Wond'ring What Everybody Knows" šeit arī rodama sava vieta.
Vērtējums: 6 no 10

Bandolier
"Bandolier" manā uztverē mazliet līdzinās Led Zeppelin vēlīnajiem darbiem - labi un profesionāli (Budgie gadījumā ne tik uzkrītoši) paveikts, taču sirdi neaizkustinoši. Visas pirmās puses dziesmas ar ārkārtīgi gariem nosaukumiem ir diezgan neizteiksmīgas (tā būtu sakritība, vai?) un mazliet atgādina pašu pirmo Rush disku, pieņemot, ka Lee/Lifeson jau toreiz rakstītu izvērstākas lietas. Tomēr ceturtā dziesma "I Can't See My Feelings / Rock Climbing" jau sāk iededzināt liesmu, uzpūšot to spilgtāku ar "I Ain't No Mountain", bet kalngals ir tik kolosāli nosauktā duoloģija "Napoleon Bona-Part One" un "Napoleon Bona-Part Two", īstenu progresīvā roka un klasiskā smagā roka mākslīga sajaukšana, citādi tik zepelīniskajā noskaņā iejaucot vienu ritīgi Sabbatisku rifu. Tas tad arī ir un paliek labākais Budgie garais gabals, noslēdzot šo ne pārāk spilgto albumu uz labas nots.
Vērtējums: 5 no 10

If I Was Brittania I'd Waive The Rules
Jā, vēl pirms gadiem es ārkārtīgi fanoju par visiem Budgie 70o gadu vidus posma ierakstiem. Klausoties tos tagad, es "pieeju" ar daudz kritiskāku aci un ausi, atzīstot, ka katros no nākamajiem iestigst aizvien dziļāk pelēcībā un vienveidībā, aizvien vairāk drosmīgu "sānsoļu" vietā dodot priekšroku droši iespēlētām vērtībām, šajā gadījumā - pavisam vienkāršām Led Zeppelin soundam, pievienojot mazliet smaga, bet neuzkrītoša blūza un bugija. Sīciņu dažādību ienes priekšpēdējā balāde "Heaven Knows Our name" un kārtējais garais un klusais noslēgums "Black Velvet Stallion", bet arī šie ir visai nesakarīgi un vienmuļi. Ne "Breadfan", ne "In For The Kill" šajos albumos neatradīsit. Toties atradīsit no bītliem nospertu albumu noslēdzošo grando akordu (kā "Sgt. Peppers Lonely Hearts..." beigās).
Vērtējums: 4 no 10

Impeckable - būs
Power Supply - nav recenzēts
Nightflight - nav recenzēts
Deliver Us From Evil - nav recenzēts

Website

BURNING STARR

Šis ir Jack Starr (pirmais Virgin Steele ģitārists) solo darbs, pieaicinot dažādus mūziķus un producentus no NYC apkārtnes, darbojies kopā ar Keith Collins (Savatage) un Neil Turbin (pirmo Anthrax vokālistu). Jāsaka gan, ka diez vai paliks kā citādi, kā tikai 80s metal kolekcionāru atmiņā.

Out Of The Darkness - nav recenzēts. Pirmie divi izdoti nevis kā Burning Starr, bet gan Jack Starr ieraksti. Šajā dziedāja Rhett Forester (Riot) un pārējie mūziķi nāca no grupas The Rods.

Rock The American Way - nav recenzēts. Esot vieglāks par pirmo.

No Turning Back
Otrajam diskam tiek uzrakts tobrīd tikai 17 gadus vecais dziedātājs Mike Tirelli (kurš tagad dzied Holy Mother). Viņa balss, protams, ir nenobriedusi, tomēr savam vecumam itin pieklājīga, tobrīd atgādinot Geoff Tate (Queensryche), bet lēnākās vietās Scorpionu Claus Meine. Muzikāli, tas ir viegls heavy metal vai pasmags hārds, vietām absolūti konvencionāls amerikānisms, vietām lūkojoties uz Eiropu, pat ieskatoties Malmsteen lauciņā. Nav, protams, pārsteidzoši, ka arī dažas Virgin-Steele-iskas lietiņas te rodamas. Taču pārāk jēls materiāls te atskan, brīžiem šķībi skan gan ģitāra, gan balss. Varbūt tikai Virgin Steel kolekcionāriem derēs.
Vērtējums: 4 no 10

DAVID BYRON

David Byron (īst. vārdā David Garrick) bija britu hard/art rock grupas Uriah Heep vokālists no tās pirmsākumiem līdz 1976. gadam. Cik zinu, viņa solo darbi nekad ne ar ko īpašu nav izcēlušies, ja neskaita vēl Uriah Heep laikos ierakstīto "Take No Prisoners", un turpmāk viņa karjera veda tikai lejup. Trakulīgais dzīvesveids noveda pie sirdslēkmes un nāves 1985. gadā.

Take No Prisoners
Ierakstīts gadu pirms padzīšanas no Uriah Heep, kopā ar UH mūziķiem, pieaicinot citu taustiņu un basistu. Es nezinu dziesmu autorus, bet esmu gatavs saderēt ka ievadgabalu "Man Full Of Yesterdays" ir sarakstījis Deivida kolēģis Uriah Heep, Ken Hensley! Kopumā nevienmērīgs līmenis, bez jau nosauktās ievaddziesmas šeit pieminēšanas vērti ir "Silver White Man" vai "Love Song", bet kopumā tas (likumsakarīgi) skan kā vājāks Uriah Heep ap 1974-1975 gadu.
Vērtējums: 4 no 10

ar Rough Diamond: Rough Diamond - nav recenzēts

Baby Faced Killer
Uzreiz iebrīdinu - tas nav metāls, tas ir roks. Tas pat nav hārdroks, tas ir David Byron solo disks, kur, teiksim, titulgabals mazliet atgādina Queen ap to pašu laiku (1978), bet tālāk tas ir viens parasts britu roķis (kā bezmugurkaula Sweet) un rokenroliņš, un tikai Uriah Heep fani varbūt gribēs šādu ierakstu iegūt. Es sevi par tādu uzskatu, bet arī man tas nav vajadzīgs. TIkai beidzamais, "I Remember" ir kaut cik vērts.
Vērtējums: 2 no 10

On The Rocks
Savācis grupu, kuru nosaucis (kas par fantāziju!) The Byron Band, Deivids ierakstījs vēl vienu prastu roķīti/rokenroliņu ar pušamajiem instrumentiem bekgraundā, un tikpat neiespaidīgu. Pat nav nekā, ko izcelt, vēl nefokusētāks, vēl ļenganāks.
Vērtējums: 0 no 10

Bad Widow - nav recenzēts