BLACK SABBATH

Kā izteicās Marty Friedman (ex Vixen, Hawaii, tagad Megadeth, kā arī solo darbi), ikvienas doom, thrash, death un black metal grupas mūzikai ir tiešais pavediens no Black Sabbath. Daudzu uzskatītu par pirmo īsteno heavy metal grupu, Black Sabbath ietekme uz moderno metālu patiesi nav pārvērtējama. Tony Iommi niknie ģitāras rifi, Geezer Butler (viņš, kā izrādījās, rakstīja lielāko daļu tekstu) & Bill Ward dzenošā ritma sekcija, un visam pāri Ozzy Osbourne, varbūt ne pārāk spēcīgā, toties izteiksmīgā, ņerkstošā balss, luciferiskie teksti (taisnības labad jāpiebilst, ka vienā otrā dziesmā, kā "After Forever", sastopami pavisam pretējas ievirzes teksti...) - šāda mūzika pasaulē tobrīd tika uzskatīta par ko ārkārtēju...

Black Sabbath
Atbilstoši žanra prasībām, Lp izdeva 1970. gada 13. februārī, piektdienā. Jāpiebilst, ka dažādās pasaules malās albumu izdeva ar dažādām dziesmām, piemēram, dažās versijās basa solo pirms dziesmas "N.I.B." (grupa joprojām neatklāj šī virknējuma īsto nozīmi, vien piebilstot, ka tas saistīts ar bundzinieku Bill Ward, un nav nekādā sakarā ar dziesmas tekstu) ir nosaukts ("Bassically"), citās nosaukums nav minēts. Es nepārskaitīšu citas atšķirības, tās var uzzināt Black Sabbath oficiālajā sitē, www.black-sabbath.com, vien pieminēšu, ka vismaz vienā versijā ir coverversija dziesmai "Evil Woman" (pirmais izdotais BS singls, oriģinālā grupai Crow tas bija US top #19). No kopējā, mazliet psihodēliskā, fona izdalās pirmkārt jau ievadgabals, "Black Sabbath" un mazliet blūzrok-iskais "The Wizard".
Vērtējums: 10 no 10

Paranoid
Oficiāli vai neoficiāli, bet tiek uzskatīts, ka tieši šeit pilnībā sāk atklāties tas Black Sabbath, tas Tony Iommi rifošanas un Ozija gaudošanas stils, kas tik ļoti iedvesa šausmas sajūsmināto jauniešu pārbiedētajos vecākos. "Paranoid", 10 minūšu laikā uzrakstītais un ierakstītais hit-singls (UK Top 4) vēl šobaltdien pavīd dažās nostaļģiski orientētās radio un TV stacijās (piemēram, VH1), un arī tāpēc ir zināms vai atmiņas apcirkņos pavīd lielākai daļai metalleru. Tas, kurš mazliet zinošāks liekas, atceras arī vareno pretkara songu "War Pigs" vai dziesmu par bēdīgo gigantu "Iron Man", ar vienu no tiem BS treidmārkiski atpazīstamu riffiem. Man savulaik bija radies priekšstats par Black Sabbath kā nikniem, nemelodiski dusmīgiem rifotājiem (ai, jaunības apdullums!), aiz kam pilnīgs pārsteigums bija tāda dziesma kā "Planet Caravan" (Pantera veica reiz koveru)...pat ne balāde, bet kluss akordu salikums, druscīt psihodēlisks, bet šausmīgi jau bēdīgs. Vēlāk viņiem pa vienai dziesmai būs katrā diskā. Pārējās pāris dziesmas, ja neskaita ritmisko "Fairies Wear Boots" ir uz zemāka pakāpiena, taču nemaz tik sliktas nav.
Vērtējums: 8 no 10

Master Of Reality
Dažās aprindās nosaukts par klepojošo disku, jo tas sākas ar Tony Iommi ieklepotām skaņām, "Master Of Reality" turpina (kā gan citādi) "Paraniod" līniju, jau ar pirmo "Sweetleaf" rifu. Neliels šoks iestājas no "Afterforver" izteikti kristīgi ievirzītā teksta (Are you afraid what your friends might say, that you believe in God above / They should realize before they critisize / That God is the only way to love), taču, kas to zina, varbūt tas vienkārši bija izvēlēts kārtējam šoka elementam? Nekas, dziesma atkal ir kolosāla, tāpat kā ritmiskais skatuves tricinātājs "Children Of The Grave", un tāpat kā...vispār, jā, arī pārējās dziesmas. "Solitude" ir "Planet Caravan" pēctece.
Vērtējums: 9 no 10

Vol. 4
Man nez kāpēc šis šķiet vismazāk saistošais BS disks no viņu klasiskā perioda. ir zināms, ka Ozijs ir kaismīgi pretojies pārējo, īpaši Iommi vēlmei sākt palēnām stutēt ko jaunu iekšā, bet acīmredzami cīņu zaudējis. Kosmiskie taustiņi iekš "Wheels Of Confusion" (atsevišķi titulēti kā "The Straightener") izklausās visai dīvaini. Par spīti teiktajam, tas nepārprotami ir Sabbath, tikai...arī kvaliatātes ziņā - ne TAS, kuru mēs pazinām iepriekš. Es neatšķiru dziesmas vienu no otras, un lēnajos ritmos tā ir bīstama zīme. Paraudiet pie "Changes" kaucošajiem taustiņiem, varbūt paliks vieglāk.
Vērtējums: 6 no 10

Sabbath Bloody Sabbath - būs
Sabotage - būs

Technical Ecstasy
Vispārēji tiek uzskatīts par vājāko Ozzy ēras BS disku aiz Never Say Die, šo vairs pat tuvumā nevar uzskatīt par doom metal, kādu mēs iepazinām iepriekšējos ierakstos. Tāda sajūta, ka mēģināts attiet no iepriekšējā skanējuma, vietā piedāvājot mierīgu, "neapvainojošu" heavy metal. Redzams, ka konservatīvists Ozijs beidzot ir padevies eksperimentatoriem, pat ļāvis Bill Ward iedziedāt vienu dziesmiņu. Bet "She's Gone" ir ieturēts "Changes" (no Vol. 4) garā, un skan baigi labi.
Vērtējums: 6 no 10

Never Say Die
Diemžēl pēdējo disku ar Ozziju neesmu dzirdējis pilnībā, bet, ar to esmu (pirmās četras dziesmas) pietika, lai saprastu, ka diez vai vērts pūlēties, lai viņu dabūtu. Ko var gribēt - Ozzy aizmuka no grupas pirms ieraksta, tad atgriezās, paziņoja, ka viņam riebjas visas diskam paredzētās dziesmas, un grupa bija spiesta visu materiālu uzrakstīt trīs dienās.

Heaven And Hell
Divu leģendu tikšanās. Dio dzied Black Sabbath, šim faktam vien vajadzēja pievērst visu metālistu uzmanību. Un, nedomāju, ka tikai tāpēc ļoti daudzās aptaujās "Heaven And Hell" figurē augstās vietās. Tas vienkārši ir augstākās klases heavy metal, tāds, kādam tam vajadzēja būt. "Neon Knights" daudzās kaverversijas tam ir pietiekami labs apliecinājums, bet ja ar to nepietiek, "Children Of The Night", "Wishing Well" un titulgabals visi ir vienkārši perfekti. SAvukārt, "Lady Evil" mierīgi varētu atrasties kādā no Rainbow diskiem. Ar "Heaven And Hell" sākās jauna ēra ne tikai Black Sabbath vēsturē.
Vērtējums: 7 no 10

Mob Rules
Nu, ja ir atrasta veiksmes formula, tā ir jāekspluatē. "The Sign Of The Southern Cross" rulez, un vēl daži gabali, bet kopumā - ne tik labs.
Vērtējums: 6 no 10

Born Again
Mūžsenie konkurenti - Black Sabbath un Deep Purple - un tagad Ian Gillan dziedās šajā diskā?! Atklāti sakot, arī man šāds salikums likās dīvains, tomēr nebija tik traki. Manuprāt, šeit pirmo reizi parādās Tony Iommi stils, kas vēlāk dominēs vai visos pārējos BS diskos - vienkāršs, nepretenciozs, padrūms, tomēr aizkustinošs heavy metal. Starp citu, Gillans pēc gadiem atklās, ka piedalījies šajā ierakstā tikai naudas dēļ, aptrūcies bija piķis no solo darbiem. Atcerēsimies, ka tūlīt pēc tam savā klasiskajā sastāvā apvienojās Deep Purple, un tad jau puisim piķītis nāca čupiņām.
Vērtējums: 7 no 10

Seventh Star
Tas bija paredzēts kā Tony Iommi solo disks, taču rekordkompānijas spiediena rezultātā tas tomēr iznāca zem Black Sabbath karoga. Kā krieviski saka, dobrotnij hevī/hārd rok/metal, kā vienmēr, Tonijs ir līmenī. Te dzied Glenn Hughes, bijušais Trapeze & Deep Purple basists, kuram rīkle arī nav nekāda vārgā. "Turn To Stone" un "Danger Zone" man tiešām izklausās pēc Deep Purple/Rainbow!
Vērtējums: 7 no 10

The Eternal Idol
"The Seventh Star" cauri vijas blūza noskaņas - "The Eternal Idol" ir no galvas līdz kājām gotiskām vīzijām, katedrāļu torņu, fantāzijas piļu un teiksmainu briesmoņu (ne vienmēr tekstos) apvīts smagais roks. Tieši "smagais roks", jo grupa šeit vēl vairāk attālinājusies no saknēm, ļaujot taustiņniekam Geoff Nichols pludināt sava instrumenta toņus (tiesa, tikai paskaļā bekgroundā), savu jauno stilu darinot klusinātā un mazliet drūmā, bet nekad nomācošā gaisotnē. Pirmo reizi parādās dziedātājs Tony Martin, un viņa debija pēc tik titulētiem priekštečiem ir vērā ņemama. Divas lietas gan viņam pārmetīs mūžīgi - līdzību ar Ronnie James Dio balsi un nespēju būt pilnvērtīgam "frontmenim" koncertos. Pēdējais gan netraucē viņam pārliecinoši izturēties ierakstā. Obligāti izceļams titulgabals ar tipiski Iommi-iski monstrozu rifu (par kādu pat Candlemass nekaunētos) un arī iesācējs "The Shining", kā arī "Last Forever" un "Nightmare", kuri abi patīkami atgādina agrīnos Dio ierakstus. Eksistē būtlegs ar šā diska materiālu, kuru iedziedājis (pēc tam Badlands vokālists, diemžēl nu jau mirušais) Ray Gillen.
Vērtējums: 8 no 10

Headless Cross
Redzams, ka grupa apjautusi savu jauno stilistiku un, kā vēlāk noskaidrosim, kādu laiciņu pie tās turēsies. Nebūdams pārākais hard pārzinātājs, tomēr varu apgalvot, ka šis BS posms izklausās diezgan līdzīgi '80 gadu Dio solo diskiem, tikai Tony Iommi aizvien retāk izvirza ģitāru priekšplānā, bet gan saskaņo to ar kopējo skanējumu. Pāris rifi tomēr tiek izdalīti, un ikreiz īsu brīdi šķiet, ka atgriezies 80o sākums (t.i., ar Dio), lai nākamajā mirklī atkal ieslīgtu savā drūmajā popmetālā. Manuprāt, mazliet vājāks materiāls nekā "The Eternal Idol", tomēr Tony Martin uzlabojis savu sniegumu. Jūtama atkārtošanās, gan "Nightwish", gan "Headless Cross", abas labākās šī ieraksta dziesmas, spēcīgi atgādina labākos "tEI" paraugus.
Vērtējums: 7 no 10

Tyr
"Tyr" ir tobrīd vissmagākais no trim Tony Martin ierakstiem, un sekojoši vēl vairāk sauc pēc līdzības ar ēterisku Dio, īpaši tajās "Anno Mundi" (labākais gabals), "Jerusalem", noslēdzošajā "Heaven In Black", kas atgādina Rainbow, plus vēl (BS pirmais?) ātrajā "The Law Maker". "Tyr" tomēr nevar pārmest abu iepriekšējo disku tiešu kopēšanu, es nezinu, man tomēr tas stāv nostāk, īpaši jau minētās ģitāras atgriešanās priekšplānā dēļ, turklāt tāds izteikti vecā Sabbath rifs kā iekš "The Sabbath Stones" nebija viņa repertuārā parādījies labu, labu laiciņu. Ar agresīvāku production efekts būtu labais. Jā, un atšķirībā no iepriekšējiem diskiem, visas dziesmas viegli iegulstas atmiņā, un neatkārto viena otru. Vēl jāpiemin vikingu trijotne ("The Battle Of Tyr" / "Odin's Court" / "Valhalla"), un kas atskatās uz "Headless Cross" laikiem", un tad bilde būs skaidra.
Vērtējums: 8 no 10

Dehumanizer - nav recenzēts. Vai, īstenībā sen dzirdējis. Tobrīd katastrofāli kritās BS popularitāte, un lai to uzrautu, Tony Iommi aicina talkā Geezer Butler un Dio (bundzinieks Bill Ward tomēr neatdevās, bet Vinnie Appice gan), taču šis ieraksts nekad netiek minēts starp labākajiem.

Cross Purposes Tony Martin kā brīnumnūjiņa ir atpakaļ, glābjot ūsainos briesmoņus (Iommi/Butler) no kauna, kurš iestājās pēc mētāšanos no Dio uz Oziju uz Robu Halfordu (kurš gan nodziedāja tikai vienā koncertā). Cik atceros no "Dehumanizer", tad "Cross Purposes" šo to veic kā turpinājumu, piemēram, tas noteikti ir smagākais disks ar Tony Martin, un noteikti nav no sliktākajiemm savienojot labāko no "Dehumanizer" niknuma un "Tyr"/"The Eternal Idol" izdomas un gotiskuma. Turklāt ik katra dziesma ir ar savu odziņu, atšķirama no pārējā, bet veidojot vienotu veselu, un ko vēl vairāk var vēlēties? Teicamas dziesmas "Cardinal Sin". "I Witness", "Cross Of Thorns" un "Dying For Love", un vēl un vēl.
Vērtējums: 9 no 10

Forbidden
Kļūstiet ārkārtīgi uzmanīgi pie fakta, ka šo disku producējis rap-metal grupas Body Count ģitārists Ernie C.! Un uz brīdi nomierinieties, saprotot, ka BS nav pārdevušies moderniem sātaniem, un atkal iespringstiet pēc pirmajiem rifiem. Jo skanējums ir izteikti plikāks, ir kā vēloties tikt uz ielas līmeņa, taču reizē tam visam ir tāda kā neīstuma piegarša. It kā zēni nejustos savā katliņā iekāpuši. Ja vēl "The Illusion Of Power" un "I Won't Cry For You" demonstrē kauč kādu atmiņu, tad visādi "Rusted Angels" vai "Get A Grip" vai "Shaking Off The Chains" ir pavisam cita opera. Un šī opera ir garām-opera.
Vērtējums: 3 no 10

Official website