CACOPHONY

Virtuozo ģitāristu Marty Friedman un Jason Becker grupa spēlē pasmagu heavy vai power, ar (dabiski) neskaitāmām ģitāru solo izvirtībām.

Speed Metal Symphony
Nesaprotami, bet man prasās salīdzinājums ar Days Of Yore, varbūt ne tīri muzikāls, bet - abās vienībās manāms ārkārtīgs, bet nerealizēts potenciāls. Neoklasiskās pasāžas ir patiesi jaukas, neapnicīgas un skaisti izspēlētas, Peter Marino aizsmakušais, thrash-īgais vokāls ne īsti iederas šeit, bet arī to var pārdzīvot...bet kaut kā tas viss neiet kopā. Līdz teicamam vērtējumam kaut kas pietrūkst...dvēsles, vai.
Vērtējums: 7 no 10

Go Off - nav recenzēts, bet runā, kas esot vājāks.

Marty Friedman Website
Jason Becker Website

CAGE

Hevī Metāls nevaid miris, kamēr vien šādas grupas rosīsies pa undergroundu. Tiesa, diez vai vairumam šādu vienību ir vērts izlīst no "pazemes"...
Nejaukt ar itāļu ģitārista Dario Mollo projektu The Cage ar Tonu Martin (debijā) un Glenn Hughes (otrajā) pie maikiem.

Unveiled
Aplūkojot fotogrāfiju, smieklus novaldīt nav iespējams - tur rēgojas draudīgi 35-45 gadīgi "večuki" ar alus vēderiem un ādas jakām, kuri savās zaļās jaunības laikus vadījuši tieši tad, kad modē bija viņu spēlētā mūzika - 80o gadu vidū. Tie, kuri dzirdējuši Seasons Of The Wolf, var mēģināt iegūt orientierus, atmetot SoTW horrora imidžu un pievienojot vīrišķīgu un visai spēcīgu tīrāku balsi. Pārējiem - Cage par pamatu ņem 80o gadu metālu, ar vienu aci šķielējot 90ajos, neaizraujoties ar ātrumu un citādu dauzīšanos, brīžiem pat atklāti velkot uz doom pusi (dažas dziesmas atgādina Solitude Aeturnus garāžā). Žēl gan, ka no attiecīgās desmitgades paņemti arī abstraktie teksti par valsts varas ļaunumu un bailēm no tehnoloģijas, ka arī "plakanais" un sausais production. Bet arī ši pašizdotā debijas diska dziesmas nespēj ilgi noturēt vienādu interesi, būdamas gandrīz identiskas it visos aspektos, un ļaujot paturēt atmiņā vien ritmisko "Burried In The Box". Tomēr vīriem pieredze ir pieklājīga un spēlētmāka arī gadiem krāta un nav zemē metama. Bet fotogrāfiju gan aplūkojiet - kā Magellan jaunākie brāļi-Elles eņģeļi.
Vērtējums: 6 no 10

Astrology - nav recenzēts

Official Website

CANDLEMASS

Kopā ar Trouble, zviedri Candlemass bija atzītākie doom metal pārstāvji 80o gadu vidū un beigās. Candlemass ziedu gados panākumus bez eleganti izstrādātā materiāla nodrošināja arī dziedātāja Messiah Marcolin personība - dūšīgs puisietis, tērpies mūka tērpā, virpuļoja pa skatuvi, izskatīdamies un izklausīdamies pēc gotiskas operas personāža. Bet, tas vien panākumus nedod, par to liecināja Messiah Marcolin pēc-Candlemass grupas Memento Mori necilā atzinība, bet arī Candlemass vēlāk nīkuļoja.

Epicus Doomicus Metallicus
Lai cik dīvaini neliktos, Johan Langquist balss ir tā pati Messiah, tikai aptuveni uz pusi neievērojamāka un neatzītāka. Bet ar šo pusi pietiek, lai atzinīgi raudzītos uz viņa darbu, un tas pats jāsaka arī par Leif Edling kompozīcijām. "Black Stone Wielder" un "A Sorcerer's Pledge" nebūt neatpaliek no vēlākajo gadu sasniegumiem, un jebkuram Candlemass fanam, kurš vēl nav iegādājies šo ierakstu, tas tiek silti ieteikts. Muzikālā ziņā tas noteikti ir pārākas par, piemēram, "Nightfall", ja vien jums nav slimīga tieksme pēc Messiah Marcolin visās vietās un malās...
Vērtējums: 6 no 10

Nightfall
Messiah patiesi dominē šajā grupā, un vizuāli un audio ziņā iir kļuvis par grupas seju, bet "Nightfall" es redzu labākajā gadījumā kā pirmo pakāpienu uz nākamajiem diviem varenajiem diskiem. Šis tas ir izdevies ("Samarithian", "At The Gallows End"), šis tas izklausās samocīti. "Funeral March" (tas pats, pēc kura melodijas mēs bērnībā dziedājām: "TU-104, samij lučšij samoļot") izklausās, maigi sakot, dīvaini.
Vērtējums: 5 no 10

Ancient Dreams
Obligāti mans mīļākais Candlemass disks. Visas 6-7 minūšu garās dziesmas satur episku un varenu doom metal, kādam tam jābūt, drūmas un melodijas plūst un mainās, Messiah savos pienākumos ir vienkārši lielisks. "Mirror, Mirror", "A Cry From The Crypt" un titulgabals pilnīgi satriec.
Vērtējums: 9 no 10

Tales Of Creation - būs

Chapter VI
Pēc Messiah aiziešanas tiek pieņemts Dio balsi atgādinošais Thomas Wilkstrom (ex Talk Of The Town) un paziņots par zināmām stilistiskām izmaiņām. Tas arī apstiprinās - "Chapter VI" satur episku heavy metal, ar zināmu power pieskaņu. Pats par sevi disks nav īpaši slikts (un "When The Runes Still Speak" patiesi atgādina veco Candlemass), ja vien aiz grupas nevilktos tās slavenā pagātne un Messiah rēgs. Arī fani nebija gaidījuši tādu pavērsienu, un rezultātā - vāji pārdošanas rezultāti, un sekojoša grupas izjukšana pēc 2 gadiem.
Vērtējums: 6 no 10

Sjungger...kaukas zviedriski
Tikai cietākajiem Candlemass faniem - Ep ar acīmredzot zviedru dzērājdziesmu metāliskām versijām. Atbaidoši.
Vērtējums: 0 no 10

Dactylis Glomerata
Neizdariet kļūdu, cerot, ka kaut jebkas no daudz iemīļoto velkoņu grupas ir saglabājies, ja neskaita nosaukumu un tā dibinātāja vārdu. Šis pats dibinātājs acīmredzot arī ķeries pie mikrofona, citādi es nepsēju izskaidrot tik derdzīgu vokālu. Bet tas ir atbilstoši mūzikai, tik garlaicīgu stumdīšanos ar rifiem reti nākas pieredzēt. Galu galā, tik vien ir kā iespēja nosprauslāt par cilvēku paķeršanu uz muļķa ar bijušo slavu. Nost ar tevi, Leif Edling!
Vērtējums: 2 no 10

From The 13th Sun - nav recenzēts

Website

KEITH CAPUTO

Kīts ir bijušais Ņujorkas hardcore/doom vienības Life Of Agony vokālists. Negaidīti aizgājis no grupas (kura gan vēl pieņēma bijušo Ugly Kid Joe dziedātāju, bet drīz pēc tam izjuka), viņš ar kopā veselu baru instrumentālistu izdeva solo ierakstu.

Died Laughing
Principā es jūtos apšņākts. Tikai pirmajā dziesmā "Honeycomb" atskaņota smaga ģitāra, visi pārējie ir Nirvanas-Unplugged un Tom Petty garā ieturēti akustiski gabaliņi, nepretenciozi un nelabojami nīkulīgi, turklāt izsaucieni "Cobain was murdered by you" ("Cobain (Rainbow Deadhead)") nekādi nespēj mani pārliecināt arī tekstos. Vēl izceļas Oasis-spēlē-bītlus "Just Be", vai drosmīgā "Neurotic", bet citādi pat Kīta balss cienītājus (starp kuriem ieskaitu arī sevi) "Died Laughing" droši vien garlaikos. Tā jau ir, īstā ķīmija parasti ir tikai grupu sastāvos. Solo ārtisti reti spēj radīt ko paliekošu, ja vien viņiem nav spēcīgi palīgi.
Vērtējums: 3 no 10

Official website

CARCASS

Viss liecināja, ka liverpūlieši Carcass var kļūt par grindcore ekvivalentu tādiem šokmeistariem kā Venom vai Burzum - viņu materiāls slavens ar to, ka te medicīnisko terminu pārbagātā leksika uzstumta uz praktiski nebaudāma, vājprātīgi ierakstīta grindcore trokšņa. Savdabīgu iespaidu rada arī divu līdervokālu izmantošana - Bill Steer (arī ģitāra) vardes kurkstēšanai līdzīgai rēciens un Jeff Waters (bass) zemā rūkoņa. Tomēr, sākot ar trešo disku, Carcass kļūsta aizvien klausāmāki un pēc "Swansong" izdošanas apklust pavisam. Vēl jāpiebilst, ka par spīti "gaļīgajai" tematikai, Carcass kodols ir...veģetārieši!

Reek Of Putrefaction un Symphonies Of Sickness - skat. ko es teicu augstāk. Šoka piedva tur aizēno pārējo visu. OK, otrs disks bija par kripatiņu labāks, cik atceros.

Necroticism - Descanting The Insalubrious
Pirmais normāli klausāmais Carcass ieraksts piedāvā kārtējo pataloganatomu slengu, bet muzikāli - negaidīti pieņemama līmeņa midtempo grindu (būdami vieni no pirmajiem grindcore pārstāvjiem, kuri gandrīz pilnībā atteicās no hiperātriem ritmiem), un savam statusam "nepiemēroti" labus (Michael Amott spēlētus) ģitāru solo un melodijas. Starp dziesmām ieskaņotas runas no medicīnas darbinieku uzstāšanās reizēm. Ugh!
Vērtējums: 6 no 10

Heartwork
"Karkasam" patīk šokēt, un pēc tam par to pasmieties. Pēc šausminošajiem pirmo ierakstu patalogu laboratorijas konversāciju pārlikumiem te mainstrīmā ievirzīta gan mūzika, gan teksti, un kā atzinās to autors basists Jeff Walker, "No Love Lost" priekš death grupas ir tikpat šokējoši kā "Corporal Jigsore Quandary" vai "Lavaging Expectorate Of Lysergide Compositions". Bet mūzika, nu, 3-4 minūšu power metal, tikai izcili smaga - tas panākts gan ar death-meņiem tik pierasto stīgu atlaišanu vaļīgāk (tādējādi pazeminot kopējo skanējumu), gan ar triecienveidīgo production. "Heartwork", atpakaļ skatoties, ir vislīdzīgākais ģitārista Michael Amott patreizējai darba vietai Arch Enemy (šīs ir viņa pēdējais disks ar Carcass), taču zaudē tai tiklab daudzveidības, kā enerģijas ziņā, būdams midtempo rifmāsters ar pavisam re,tiem "haiperblāstiem"m kur dziesmas ir līdzīgas kā alvas zaldātiņi. Taču '93-ajam gadam - nemaz ne slikti. Viens no pirmajiem death albumiem, kuru izdeva kāds majors leibls - Columbia Records.
Vērtējums: 5 no 10

Swansong Izdots (un, iespējams, arī rakstīts) kā Karkasa atvadu sveiciens, "Swansong" rāda jaunā ģitārista Carlo Regadas (bez)talantus (turnejā pirms tam spēlēja bijušais Venom sešstīdznieks Mike Hickey), un vēl vairāk iebīdās "power metal ar rēcēju" teritorijā. Vēl melodiskāki un lipīgāki rifi un solo, vēl saprotamāks piegājiens viņiem vēl nav bijis, bet...atkal vecā nelaime - jau pēc pāris dziesmām saproti, ka viss sajaucies vienā putrā, to neaidzīvina nekas, it kā studijā uzlikts metronoms ar vienu ātrumu. Iespējams, esmu izlutināts ar blackeru papildus priekiem, un kodolu nespēju labi uztver, bet tā nu ir. labākie te ir "Black Star" un "Child's Play".
Vērtējums: 5 no 10

Update: Trīs no Carcass, Jeff Walker, Ken Owen un Carlo Regadas, pieaicinot Mark Griffiths (ex Cathedral) izveidojuši Black Star, kurš pastāvēja pavisam neilgu brīdi. Bill Steer izveidoja Firebird, bet pārējie Carcass cilvēki pametuši mūzikas pasauli. Vēl tik Michael Ammott darbojas gan Arch Enemy, gan Spiritual Beggars.

Website
Website

CARISMA

Absolūti nezināma dāņu grupa. Pēc neliela "šuma" sacelšanas interneta populārākajā progmetal mailing board "Perpetual Motion board" viens no progrock/metal disku online tirgoņiem nez no kurienes izrāva 300 kopijas grupas pēdējā diska. Man palaimējas, viena no šīm kopijām atrodas arī manā kolekcijā. Lai kā pūlējās progmetal fani visā pasaulē, šobrīd nevienam (cik man zināms) nav izdevies iegūt divus iepriekšējos grupas ierakstus...

1825
Konceptuāls disks pēc Hansa Kristiana Andersona atmiņu motīviem, par sievieti, kurai bagātais tēvs spieda precēties ar nemīlamu vīrieti, bet viņa kopā ar iemīļoto nogalināja tēvu un 1825. gadā tika sodīta pakarot. Pūļa vidū atradās arī mazais Hanss Kristians, uz kuru šis skats atstāja neizdzēšamu iespaidu... Muzikāli disks atrodas tai pašā līgā, kur House Of Spirits un Soul Cages - mierīgs, tomēr neizsakāmi emocionāls hard/prog.
Vērtējums: 9 no 10

CATAMENIA

Eternal Winter's Prophecy
IZDOŠANAS GADS: 2000
IZDEVĒJS: Massacre Records
GARUMS: 43'01"
PAMATSASTĀVS:
Mika Töning - vokāls
Riku Hopeakoski - solo ģitāra
Ari Nissilä - ģitāra
Heidi Riihinen - taustiņi
Timo Lehtinen - bass
Sir Luttinen - bungas

Par spīti tam, ka vispār jau es cienu melodisko black metal (jeb, to, kas atlicis no black metal), šī somu vienība var izraisīt interesi tikai tajos, kas dziļi iebriduši šāda mūzikā un nevēlas no tās atbrīvoties. Ak jā, un tajos, kurus piesaista fakts, ka šajā viņu trešajā albumā bungas dārdina neviens cits kā Impaled Nazarene (u.c. grupu) bundzinieks Sir Lutinen. Catamenia ātri apguvuši visus šādas mūzikas štampus, liekot dominēt plašiem, skaļiem un ambientiem taustiņiem, atbīdot nost abas zibenīgās ģitāras, un ievietojot atbilstošu un parastu ķērcēju ("Blackmension" - tipiskāk nav iespējams), un visai spēcīgi līdzinoties lielai daļai skandināvu grupu, kuras izmēģina rokas un kājas šajā novirzienā, t.i., Throne Of Chaos, Skyfire un, protams, Children Of Bodom, taču nevienai no šīm diemžēl nespēj tuvoties. Nerunāsim par oriģinalitāti (ar vērā ņemamiem panākumiem šajā aspektā nevar lepoties neviena no nosauktajām), bet Catamenai vienkārši pietrūkst iekšas, pietrūkst kaut maza deva agresijas (pāris blāstbīti un Alexi Laiho-līdzīgā balss neskaitās), un nevar apgalvot, ka arī dziesmas īpaši paliktu atmiņā, un šis ir izšķirošais moments. Melodic black metal tomēr ir komercstruktūra, un tai jāpatīk ātri un jācenšas neapnikt pēc iespējas ilgāk. Neteiksim, ka šis viņu trešais ieraksts būtu neglābjami garlaicīgs vai atbaidošs, taču tas visumā skan pārāk sterili un nedzīvi.
Vērtējums: 4 no 10


Official website

CATHARSIS

Vismaz 3-4 grupas ar tādu nosaukumu pastāv, gan dāņu, gan amerikāņu, bet šoreiz runa ir par Krievijas grupu - vienu no oriģinālākajiem muzoniem no Austrumu puses, kādu vien esmu dzirdējis.

Debijas disks - nav recenzēts. Esot doom/death stilā.

Febris Erotica Ep
Intensīvs, visaptverošs gotisks metāls ir šīs grupas jājamzirdziņš, un to viņi veic vienkārši satriecoši. Mazliet barokāli, klasiski taustiņi (kaut kur atgādina Andre Andersen stilu), lieliski papildina niknos rifus, bet balss ir vēl viens instruments (arī tāpēc, ka tekstu saprast nav viegli). Kaut kur pa vidu starp Dan Swano, Therion, Royal Hunt un jauno Angel Dust. Diemžēl vokāla trūkuma dēļ no piecieam gabaliem trīs ir instrumentāļi, bet, cik zinu, tas bija sesijas vokālists, bet tagad viņi ir saņēmuši bijušo Maskavas power grupas End Amen balsi. Tas labi. Sakarīgs ģitārists, viņam itin labi padodas noturēt interesi arī solo brīžos, kā arī veidojot instrumentāļu galvenos motīvus.
Vērtējums: 9 no 10

Dea
Ar šo esmu norakstījis vēl vienu krievu cerību jau no pirmās dziesmas "Igni Et Ferro", kas tik bezdievīgi darina pakaļ Stratovarius (īpaši ģitāras meldija, kas sperta no "Black Diamond"), tikai ar neizturamu akcentu vārgajā balsī. Lai gan turpmāk somi pārāk aiztikti netiek, šīs atmiņas man uzmācas kā lietuvēns, liekot man sarauties arī pie šķībajiem ģitāru solo ("A Trip Into Elysium") un balss partijām, pie neizprotamajām pārmaiņām stilos. Catharsis grib būt nopietna power metal grupa un dažādot stilu, diskā iekļaujot gan pseidoklasiku ("Etude No 1 a-moll for piano, op.1" - zēni, tas nav nopietni), kur tas ir viens no trim instrumentālajiem, kas te parādās (3 no septiņām dziesmām 36 minūšu laikā?!), gan mazliet no iepriekšējā Catharsis sastāva mūzikas (garais "My Love, The Phiery" un "Pro Memoria"), ļaujot izbīdīties savam ģitāristam un galvenajam komponistam Anthony Arikh ar tiem visiem nemitīgajiem, bet amatieriskajiem solo numuriem, kādiem līdzīgus dažkārt izmanto gotiskā metāla/roka pārstāvji - mazliet gotikas varbūt atradīsit arī šeit. Jūs noteikti atradīsit vienu otru pavisam jēdzīgu gājienu vai izmantotu rifu, bet to aprok gan ne pārāk profesionālais izpildījums, gan neprasme tās sasaistīt kopā, gan vienkārši ideju trūkums. Labais ir tas, ka kopumā grūti pierakstīt kādu skaidri noteiktu ietekmi šim diskam, ja neskaita minēto pašā sākumā, bet savā attīstībā grupa ir apstājusies.
Vērtējums: 4 no 10


CATHEDRAL (US)

Lūgums nejaukt šo amīšu progrock grupu ne ar britu doom/death piekritējiem, ne ar citu amerikāņu grupu (bet 70o gadu). Bet, varbūt arī nav vērts...

Kingdom Of Ends
Progrock ar mazliet metālu, atgādina Marrilion un vispār 70o gadu progressive rock, ne īpaši interesants, un piedevām vēl ar augstu, ņaudošu vokālu. Pat progrock fani diez vai būs sajūsmā.
Vērtējums: 4 no 10

ir vēl viens disks

CATHEDRAL (UK)

Cathdreal izveidoja bijušais ultra-grindiskā Napalm Death rēcējs Lee Dorian (laikam jau tāpēc Earache Records, visa grinda mājas Britānijā, viņus pievāca sev) kopā ar uzticamo ģitāristu Gary Jennings (ex jautrie thrasheri Acid Reign). Viņu nosacītais doom/death ir vistuvāk doom metal saknēm - citiem vārdiem sakot, Black Sabbath. Paši viņi sēvē par "disko doom", lai gan ne 1., ne 2. tur īsti nav...

Forest Of Equilibrium - bija tāds baigi drūms.

The Ethereal Mirror
Vispirms, tas patiesi ir tikai nosacīti doom/death, jo šeit Lee drīzāk izteiksmīgi deklamē pusdziedoši/pusrēcoši, tā veiksmīgi defektu pārvēršot par efektu. Muzikāli tas nenoliedzami ir "anglisks", ar nepārprotamu Black Sabbath un pat hipijmūzikas ietekmi, bet tai pašā laikā dziesmā "Fountain Of Innocence" man izdevās saklausīt šo to no agrīnā Judas Priest. "tEM" noteikti nav drūmi velkošs, veserrifos iestidzis un pārgrieztu viepli savilcis, tam piemīt veselīgs "puķubērnu" niknums, un arī druscīt ironisks, it kā apzinoties savu neiederību 90ajos. Vieglākos aranžējumos viņi labi iederētos Vudstokas ērā. Par stila izvēli mazliet sliktāk veicies ar dziesmu izvēli - cenšoties dažādot skanējumu, kompozīcijās sastums šis tas lieks un neatbilstošs, un tāpēc nozūd īstenais pavediens. Protams, tāda klasika kā "Midnight Mountain" ir labi atpazīstama. Jokains stils - iedrukāt tekstus plates celiņa veidā, t.i., lai tos izlasītu, jāsāk no ārmalas un jāgriež buklets riņķi, līdz tiekam pēdējai dziesmai. Ja kaut uz brīdi novērsies, nav ko domāt uzcelt valdziņu.
Vērtējums: 6 no 10

The Carnival Bizzare
Cathedral ir vienīgā man zināmā Black Sabbath kopētājgrupa, kas maz uzmanības pievērš pārsmagajai doom dunoņai (kā Count Raven), bet veido savu muzonu pēc tādas BS klasikas kā "Children Of The Grave" vai varbūt "After Forever" parauga. Tas viņiem piešķir tādu miglaini LSD-īgu noskaņojumu, kā tāds hipijzellis, apdūmojies un smaidiņu sejā, neņemdams nopietni ne sevi, ne apkārtējos, plus vēl tie šizīgie teksti un atbilstošais diska noformējums, kā arī specifiskās, 70ajiem raksturīgās bungu partijas - plekšķoša drobene un nepārtraukta šķīvju šķinodņa. Lee ik pa brīdim cenšas arī iedziedāties, tiesa, visai nesekmīgi, taču varbūt viņa balss piesaistīs tos, kuri nepanes Ozija gaudošanu? Caurmērā pieejamāks, pat lipīgāks un aizrautīgāks muzons, taču vienā elementā "tEM" ieliek šim - var burtiski sēdēt un skaitīt atklātās Sabbathu tēmu speršanu! Ēteriskais Spogulis tomēr bija oriģinālāks. Tiesa, piemēram, "Blue Light" ir galējs pārsteigums, gandrīz kā hipijisks Blind Melon gabals, pavisam atšķirīgs no tiem Birmingemas biezokņiem.
Vērtējums: 6 no 10

Supernatural Birth Machine - nav recenzēts

Endtyme
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: Earache Records
GARUMS: 63'46"
PAMATSASTĀVS:
Lee Dorian - mute
Gary Jennings - ģitāra
Leo Smee - bass
Brian Dixon - bungas

Nelaime tiem, kuri iemīlējuši Cathedral no tā hipija doom metal ap "Caravan Beyond Redemption" laikiem! Vai viņi spētu atbalstīt šo sirsnīgo atgriešanos pie "Forest Of Equilibrium" skanējuma, to es esmu spiests apšaubīt. Vai viņi spēs novērtēt to smacējošo, gandrīz fiziski blīvo un "pūkaino" ģitāru, kura nogriezta uz kaut kādu Z bemolu, to palēnināto, halucigēno pasauli, kas slīd garām kā ultimatīva kapu dziesma? Tikai tādā gadījumā, ja viņi grozījušies šo angļu pielūdzēju aprindās no paša sākuma. Protams, ēdienkartē joprojām firmas ēdiens ir "Tony Iommi RIFS", taču tas vairs netiek pasniegts puķubērnu smaida apmiglots, bet apliets ar daudz drūmāku (jā, tas ir iespējams!), daudz tumšāku, pat agresīvāku mērci. Vidēja tempa kompozīcijas tikpat aizmirstas, tikai dažās vietās bundziniekam ļauts pastrādāt ātrāk ("Whores To Oblivion" ir vienīgais, kas mazliet atgādina 90o gadu beigu Cathedral), bet tāda pulsējoša dunoņa kā "Meloancholy Emperor", "Requiem To The Sun", "Alchemist Of Sorrows", visi atsauc atmiņā "īstā" doom/death embrija stadijas, tikai ar mūsu laika pieredzi. Un tad, lai jūs neiedomātos, ka Cathedral ir tikai un vienīgi doom metal veseris, tiek piedāvāts "Astral Queen", pārsteidzoši līdzīgs Pantera versijai par Black Sabbath astrālo psihodēliju "Planet Caravan". Tiesa, uz beigām atslābums noplok, galvenokārt pateicoties pārāk lielām novirzēm no tēmas (kā jau 70ajos, khm, bija pierasts) un "Templars Arise! (The Return)" ir garš un visai drosmīgs centiens atgūt nokavēto. Un visai drausmīgs. Uzskatiet to par komplimentu.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

BOB CATLEY

Bobis ir bijušais sākumā progiski-Queeniskās, vēlāk AOR/hārdiskās britu grupas Magnum vokālists un viens no līderiem. Pēc tās izjukšanas (jeb drīzāk, "šķiršanās" no ģitārista Tony Clarkin) viņš nodibināja Hard Rain, taču šeit tiek apskatīta viņa tikko sāktā solo karjera. Tās panākumu ķīlas pamatā likts fakts, ka visa muzikālā puse ir citas britu grupas Ten līdera Gary Hughes pārziņā.

The Tower
Ap šā diska iznākšanas brīdi dienasgaismu ieraudzīja arī Ten albums "Spellbound" (kuram arī visu mūzika raksta Hughes), un AOR fanu vidū izplatījās viedoklis, ka Gary pamatdarbs šoreiz atpalicis no blakusnodarbēm, radot jautājumu par zināmu "pulvera pārtēriņu" īsā laika posmā. "The Tower" pilnīgi dabīgi atgādina Ten (titulgabals, "Scream, "Far Away"), un tai pašā laikā aizkustinošā "Deep Winter" man atsauc atmiņā Meat Loaf, un tai būtu jākļūst par pophitu, ja vien būtu pareizais laiks kalendārā. Cauri šim episkajam hārdam vijas arī pietiekami labi sadzirdama senatnības un pagātnes mantojuma pieskaņa, kas nebūt nenozīmē vecmodīgumu - runa ir par angļu (vai britu, vai sakšu, vai ķeltu) balāžu, un mazliet viduslaiku mūzikas ietekmi. Un tas nav tikai dziesmas "Madrigal" dēļ, šīs noskaņas parādās arī "Dreams" un "Fear Of The Dark". Lai bilde būtu pilnīgāka, jāpiemin neveiksmīgā "Fire And Ice", jautrs amerikānisms, taču arī šī muša ela krūku neizbojā.
Vērtējums: 8 no 10

Legends
Zinu jau zinu. Esmu vientuļais vilks šā dziedātāja apjūsmošanā, un vislabākās piezīmes, ko spēju izspiest no apkārtējiem par "The Tower", bijušas nu, horošij britanskij AOR vai "vispār tur ir kas interesants". Sekojot debijas diska salīdzinoši lielajiem panākumiem, Bobiks nolēmis, ka uz pārceltuves zirgus nemaina un uzvarētāju komandu arī nē, tāpēc Gary Hughes ar draugiem no Ten atkal iespēlējis un sacerējis visu šo Leģendu. Un pilnīgi dabiski, ka Leģendas ir visai līdzīgas Tornim, tikai noteiktākas un savu stilu apzinas labāk, nelēkājot meklējumos ("The Tower" tā gadījās), tik noslēdzošais "Where The Heart Is" atkal ir madrigālims. "Legends" nav konceptuāls disks, taču gandrīz ikkatra dziesma veltīta kādai mūslaiku vai literārai leģendai, sākot no Homēra un Šekspīra varoņu līdz Preslija un Monro apdziedāšanai, un tieši pēdējie man mulsina visvairāk - vai tad nepietiek, ka amerikāņi pa visām šķirbām mums stumj savas 2-3 vēsturiskās personības, un britiem taču netrūktu ko apdziedāt! Bet romantisko stīgu atrašana "Drakulā" vai "Operas spokā" (romānā!) ir atzinības vērta, bet par mūziku vispār nav ko runāt - izcils melodiska hārda paraugs. Interesanti, kas būs tālāk...
Vērtējums: 8 no 10

Middle Earth
Izdzirdot, ka Gary Hughes savam draugam sataisījies rakstīt konceptuālo albumu par Tolkīna "Gredzenu pavēlnieku", jutos itin iepriecināts, jo, šķiet, hārdrokā šai epikai albums vēl nebija veltīts, ja neskaita dažas atsevišķas dziesmiņas. Man radās itin pamatotas cerības, ka šāds saundtreks prastu atklāt interesanti šķautni agrāk dzirdētajiem Lord of The Rings apmuzicējumiem, ņemot vērā Gary prasmi savā episkajā un pompozajā hārdrokā iepīt kādu viduslaicīgu vai pat senatnīgāku noti, kas savukārt pasakaini piestāvētu šai fantāzijas tēmai. Tādu uzkrītošu atsauču uz tālo pagātni šajā diskā tomēr nav, lai gan visu albumu caurvij tāda senatnes pieskaņa. Visvairāk tajā klusajā "Against The Wind", kas viesvokālistes Tracy Hitchings balss dēļ izklausās kā AOR versija Cepelīnu "The Battle Of Evermore", bet "Middle Earth" mūzika vispār ir itin variēta, ļaujot iegrimt gan pavisam siltās, folkiskās un piepaceltās (piemēram, "Where You Lead I'll Follow" ievads) skaņās, gan mazliet smagākos ritmos kā "This Gallant Band Of Manic Strangers" (principā šajā diskā klausāms izcilākais Vinnie Burns ģitārdarbs Bob Catley solo diskos), bet kopēja noskaņa ne uz brīdi nekļūst drūma, nekad nav bezcerīga, allaž atstājot kādu izejas šķirbiņu. Gary Hughes daudz lielāku uzmanību pievērsis taustiņiem, tādējādi šis albums izklausās jūtami vieglāks nekā abi pārējie. Būtu jābrīdina, ka "Middle Earth" piemīt pavisam interesanta un AOR/hard neraksturīga īpašība - pirmajos mirkļos tas pat var likties itin garlaicīgs, taču tam piemīt tendence ar katru klausīšanās reizi paaugstināt sajūsmas latiņu, tāpēc, ja vien neizjūtat riebumu pret šāda tipa mūziku kā tādu, Bob Catley pēdējais (viņš atkal uzstutējis uz kājām Magnum) solo disks ir diezgan drošs kandidāts uz iegūšanu. Magnum speciālisti, starp citu, apgalvo, ka šajā diskā beidzot skan vairāk Magnum (ap viņu leģendāro "On The Storyteller's Night" disku) nekā Ten, un par šo es arī esmu gatavs galvot.
Vērtējums: 8 no 10


Official website
Official (label) website

CELESTIAL SEASON

Holandē doom/death ir iecienīts, un Celestial Season savulaik bija vieni no labākajiem šīs zemes pārstāvjiem žanrā. Bez apskatītā (grupas otrā) albuma ir vismaz vēl 1-2, bet vairāk neko nezinu.

Solar Lovers
Sākuma rifs dziesmā "Decamerone" ar savu plūstošo vijoles melodiju varētu tikt atzīts par Gada rifu! Vispār jau vijoļu partiju pārpilnībai vajadzētu izsaukt My Dying Bride asociācijas, bet, nezinu, man tāds priekšstats neradās, tas vienkārši skan citādāk nekā britiem, drīzāk varētu salīdzināt ar Beyond Belief. Atzinīgi jāvērtē mūziķu drosme ķerties klāt Ultravox dziesmai "Vienna".
Vērtējums: 6 no 10

Official website

CELTIC FROST

Tom G. Warrior ar grupu Hellhammer tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem death metal aizsācējiem. Ierakstījuši pavisam sešas dziesmas un izdevuši vienu Ep, grupa pārdēvēja sevi par Celtic Frost un pirmajos diskos veidoja līdzīgu mūziku (un, manuprāt, tikpat garlaicīgu, bet tas ir gaumes jautājums). Tomēr vislielāko cieņu, un dažu veco fanu netīksmi, grupa iemantoja ar eksperimentālo ierakstu "Into The Pandemonium".

Morbid Tales
To Mega Therion
Emperor's Return - Kaut kas sen esmu dzirdējis visus trīs, bet praktiski nekas nav palicis atmiņā, vien tas, ka tas bija kas līdzīgs uzlabotam Hellhammer variantam.

Into The Pandemonium
Foliantus varētu sarakstīt par šo ierakstu. Manuprāt, tas ir pirmais thrash ieraksts, kurā mēģināts (un salīdzinoši veiksmīgi) eksperimentēt ar šim novirzienam neraksturīgām skaņām, soprānu, stīgu kvartetu. Tom Warrior te krāc, te vaid, te izdveš gaudojošus rēcienus, neaizmirstams ar savu treidmārku - "Huh!". Starp disharmoniski, ritmiski vienkārši, taču pietiekami savdabīgi rifētiem gabaliem iezib arī pa orientālai ietekmei ("Caress Into Oblivion") un kompozīcija ar franču deklamētāju "Tristesses De La Luna". Mūziku citādi kā par hipnotisku nodēvēt nevar. Tik vien pateikšu, ka šajā meklējamas saknes tādām vienībām kā Therion, Arcturus, un vēl ne vienai vien jaunrades meklējumos iesaistītai grupai. Nebūtu tik tas elektroniskais vājprāts "One In Their Pride"....bet arī tam šeit vietu var piemeklēt.
Vērtējums: 9 no 10

Cold Lake
Man šausmīgi gribējās dzirdēt pilnībā, kā tad tas ir, ka visu cienīta avantgardiska grupa par savu nākamo darbības virzienu izvēlas glam. Nu, un vai ir tik briesmīgi? Vispār uz to pusi ir. Vienkāršas 3-4 minūšu dziesmiņas par tumšām un ne tik tumšām kaislībām, viss atiecīgais glama looks un galīgi neatbilstoša balss. Bet ne faktā ir problēma, bet absolūti minimizētajā pieejā, kas neļauj atšķaidīt tik vienmuļos rifus ar krāsām. Vienīgais gabals, kas kaut mazliet atšķiras ir "Cherry Orchards", un varbūt, varbūt "Roses Without Thorns". Nav brīnums, ka pat Thomas Gabriel (īstais vārds šim) tagad atsakās šo disku pieminēt, atskaitot galēji negatīvās krāsās. Varbūt galīgi negatīvās nav vērts, jo pāris Frostiski gājieni te jūtami (balss, dabīgi, arī), taču ne vēsts no tā "Into The ..." dziļuma.
Vērtējums: 4 no 10

Vanity/Nemesis
Izlūdzies piedošanu savam ilggadējam ieroču biedram Eric Martin Ain (bass), Tomass cenšas savākt kopā savu grupu un izbijušo slavu, atkal atgriežoties pie smagajiem ritmiem un dārdoņas, un tas neatstāj nekādas šaubas - Celtic Frost is back! Parasti gan vēl piemetina "better than ever!", bet vai tā būs? Es labi apzinos, ka otru "Into The Pandemonium" viņi neuztaisīs, un varbūt arī nav vajadzīgs. Ja, par Celtic Frost runājot, "ITP" min progresīvi/avangardiskās mūzikas piekritēji, tad "Vanity/Nemesis" ir smagākas mūzikas fanu favorīts. Tomas ar draugiem lielākā vai mazākā mērā atgriezušies pie pirms-"ITP" laikiem, maisot tos ar dažādām šī diska ietekmēm, taču atmetot visas nepiedienīgās avangardiskās fiškas, ja neskaita soprāniņu dažās dziesmās. Ne pārāk ātrs, smagnēji zāģējošiem un pārliecinošiem rifiem pārpildīts, ēēēh, laikam tomēr thrash, kas tomēr no saviem kolēģiem nelīdzinās gandrīz nemaz. Šo disku nav viegli klausīties, tas nu jāsaka. Šobrīd tas man izklausās pārāk vienveidīgi..
Vērtējums: 5 no 10

Update: Toms G. Warrior nesen izlaida pirmo ierakstu ar savu jauno grupu Apollyon Sun (vai kaukā tml.). Mūzikas preses viedoklis ir gandrīz vienprātīgs - atbaidošs industriāls shits.
Toties Celtic Frost vecie diski tiek remāsterēti un izlaisti ar bonusiem, un ja dies dos, būs arī jauns Celtic Frost disks, kurš būšot "Vanity/Nemesis" garā.

Website

CEMETARY

No galīgi amatieriska death līdz gotiskam doom, tāds ir zviedru grupas ceļš. Viņi neiekļuva pirmajā zviedru death metal vilnī, un pirmie divi ieraksti, death metal orientētie, vispār liecina, ka varbūt labāk nebūtu arī tajā vilnī piedalījušies...

An Evil Shade Of Grey - dzirdēju sen
Godless Beauty - dzirdēju sen

Black Vanity
Apmēram kā Tiamat "Clouds", tikai divreiz ātrāks un divreiz sliktāka materiāla kvalitāte - tāds ritmisks, gotisks rifu kasīklis.
Vērtējums: 4 no 10

Sundown
Vēl lielāka iebrišana gotikā, vēl vienkāršāks, ļenganāks, vēl vieglāks, un vēl mazāk iespaidīgs, vēl mazliet industrial un noguruša, vienumuļa pusrēciena. Paldies, nē, paldies.
Vērtējums: 1 no 10

Update: pēc šī diska lielākā daļa mūziķu nosauca sevi par Sundown, un turpināja mierīgā gothic/doom tradīcijas albumā "Design 19".

CENTURION

Respektējot latīņu rakstību, grupa raksta savu nosaukumu kā Cenvrion. Un ir no Itālijas, par laimi, vismaz ne kārtējais Labyrinth vai Rhapsody.

Arise Of The Empire
Nemaz nevajag likt disku spēlētājā, lai saprastu, ar ko mums darīšana. Pāris faktu. Diska nosaukums. Bilde, kurā visi stāv ādas jakās. Dziesmu nosaukumi "Steel Breath", "Guns Are Screaming", "Razor Blade", "Ragin' Power", un mans mīļākais - "Metal Gladiator". Judas Priest ir atslēgas vārds, Robs Halfords ir neaizsniedzams Metāla Dievs tam nabaga Germano Quintaba (žēl klausīties, kā viņš mocās augšās, piemēram, iekš "Snow Covers Imperial Alps"), un "Painkiller" ir šablons, pēc kura piegriezt savu mūziku, pievienojot mazliet prastāku heavy metal, plus arī mazliet Helloween ("Guns Are Blazing"). Te ir lieki ko piebilst. Neesmu pārliecināts, vai pat lielākie šādas mūzikas fani bieži meklēs šo disku savās kolekcijās.
Vērtējums: 3 no 10

CHANNEL ZERO

Tieši tad, kad domāju, ka īstens Bay Area thrash vairs nepastāv, uzradās jauna grupa. Un, nevis no Kalifornijas, bet...Beļģijas! Tiesa, thrash viņiem pietikam tikai pirmajam albumam, vēlāk vietu ieņēma Panterismi.

Channel Zero
Pilnīgi precīzos rāmjos ieturēts Bay Area thrash, neko ne pielikt, ne atņēmt. Ja nu vienīgi jāpiebilst, ka izklausās labāk nekā vairuma amerikāņu thrash grupu, un mazliet līdzinās agrīnajiem Forbidden vai Testament.
Vērtējums: 6 no 10

Stigmatized - thrash ritmus aizvietojis lēns, agresīvs, griezīgs Panteras darinājums. Garlaicīgi.

Unsafe, Black Fuel - neesmu dzirdējis ne vienu, ne otru. Un negribu dzirdēt.

CHARISMA

Nav nekāds brīnums, ka bijušie vācu grupas Ivanhoe instrumentālisti savā jaunajā grupā pie mikrofona aicinājuši meiteni vārdā Annette Kienzle - galu galā, Ivanhoe pirmsākumos dziedāja bijusī Battlefield solist Connie Ernst. Charisma gan atteikušies no "vācu Dream Theater" birkas. Jā, un nejaukt ar dāņu senizjukušo Carisma.

Karma
Te izveidots tehnisks kraukķis, kas mazliet atgādina jaunāko laiku Threshold, taču no šiem britu "metāliskajiem neoproggeriem" atšķiras ne tikai ar ne pārāk spēcīgo, taču pietiekami izteiksmīgo meitenes vokālu, bet arī ar savu ledusauksto skanējumu. Te vainīgi ne tikai mehāniskie un skaldoši rifi, bet arī melanholiskie taustiņi, kas "nesiltina" saundu, kā tas pēc taisnības pienāktos, bet gan nāk pa taisno no kaut kādas 80o gadu elektropopa tipa grupas, piemēram. Tiesa, lielākoties tiem atvēlētas vien dažas notiņas augšā, kamēr pa vidu ārdās ģitāre ar ritma sekciju, Izņēmums ir vienīgi balāde "The Prophets" un arī "Money, Money, Money" kavers, kuru atpazīs tikai ABBAs fanāti. No disko tas pārvēršas smagā, pat doomīgā kompozīcijā, ārkārtīga brīvība ar melodijām un akordiem, bet neko, sava doma tur noteikti ir. Pietiekami spēcīgs debijas albums.
Vērtējums: 6 no 10

Website

CHILDREN OF BODOM

Kā vētra iebrāzās šī somu grupa melodic black pasaulē, radot vienu no perfektākajiem speed/power/neoclassical/black sakausējumiem. Daļa grupas dalībnieku, kā jau skandināvu black metal lokā pierasts, paralēli darbojas arī citās grupās. Piebildīšu, ka grupas nosaukums nācis no Bodomas ezera, pie kura 60ajos notika viena no mīklainākajām vairāku cilvēku slepkavībām Somijā šajā gadsimtā.

Something Wild
Es neatceros nevienu recenziju, kur kā vienīgais šī diska trūkums nebūtu norādīts tā īsums. 33 minūtes intensīva, enerģiska black metal, kura acīmredzamās ietekmes meklējamas power/speed metālā, bet ģitārists ar taustiņnieku vienu pēc otra izmet sologājienus Yngwie Malmsteen vai Stratovarius stilā. Nē, tas joprojām ir black metal, par ko liecina arī balss, un CoB var nosaukt par Dark Tranquility/In Flames brālēniem.
Vērtējums: 10 no 10

Hatebreeder
Vai katrs apskatnieks uzsver faktu, ka jaunajā diskā nekas nav mainījies. Atļaušos piebilst, ka asām ausīm vis nepaslīdētu garām tempa pievienošana lielākajai daļai dziesmu, kā arī vēl izteiktāka ģitāru/taustiņu solo Malmstinizēšanās, kā arī manāms tas, ka taustiņi spēlē lielāku lomu. Citādi nekas. Pie velna visus orģinalitātes trūkuma apvainojumus, tiklīdz es dzirdu pirmo rifu, es saprotu, ka Children Of Bodom vismaz nav zaudējuši savas labās kvalitātes, bet tikai palēnām šo to pievieno. Un tas nav maz. Favorīts: "Cowards Dead End".
Vērtējums: 9 no 10

Follow The Reaper
Nu, nav tik traki. Nomieriniet jel satrauktos prātus, CoB nav pārdevušies komercijas velniņam! Taisnība ir tikai tajā faktā, ka Janne Warman spēlētie taustiņi nosēdušies mazliet prominentākā plauktiņā, un atšķirībā no pirmajiem ierakstiem, kauli dzirdami viscaur diskam, nereti arī izmetot pa kādam solo numuram. Ir taisnība arī tā, ka dažas dziesmas liek noprast - CoB vairs negrib drāzties ar galvu pa prieku visas 30+ minūtes, un vēlas dažkārt arī apstāties un padomāt, kā pie "Everytime I Die". Cik tur producenta Peter Tagtren (vēl viens Hipokrīts, bundzinieks Lars Szöke bijis skaņu inženiera asistents), to es nevaru pateikt, bet gan jau bez viņa padoma neiztika. Taču ir visi draudīgie čuksti pirms dziesmām ("I was 21 when I died"), ironiski absurdi draudīgie teksti, visas atsauces uz pašu nosaukumu ("Bodom After Midnight" un "Children Of Decadence", kā arī "Taste Of My Scythe" visvairāk atgādina "Hatebreeder" lietas, un nebūt nav vienīgās). Vēl viena taisnība - "Follow The Reaper" nepielec uz pirmo sitienu, kā, vismaz man, bija ar abiem pirmajiem diskiem, bet tieši tas man šķiet visai intriģējoši. Beigās piemestais WASP covers "Hellion" nav slikts, taču, kā visām grouleru grupām, kas pieķērušies coveriem, truli skan vokāls...
Vērtējums: 8 no 10

Update: Taustiņniekam Janne Warman ir instrumentāls projekts Warmen kopā ar Stratovarius un Waltari cilvēkiem.

Official website
Website

CHROMING ROSE

Mazpazīstama vācu grupa bija viena no pirmajām Helloween pakaļdarinātājām 90o gadu sākumā, un, diez vai starp labākajām.

Louis XIV - neesmu dzirdējis. Esmot "Garden Of Eden" garā.

Garden Of Eden
Kaut arī man šobrīd pieejama apmēram 2/3 no albuma dziesmām (bet pārējās arī esmu dzirdējis), es tomēr riskēšu izteikt savu vērtējumu - paviegla, jancīga un melodiska versija par Helloween "Keeper Of The Seven Keys" albumiem, brīžiem pat nobraucot līdz parodiskiem elementiem. 9 minūšu titulgabals tomēr nav slikts.
Vērtējums: 6 no 10

Pressure - labi, no Helloween kopēšanas atturējušies, bet tagad tas ir paviegls Accept. Un, garlaicīgs.

New World - nav recenzēts, un negribu arī .

CONCEPTION

Viena no pirmajām, vai pat pati pirmā pazīstamākā norvēģu progressive/hard grupām, ar visai interesantas balss īpašnieku Roy Khan (pusnorvēģis, puspakistānietis, īst.v. Roy Sæthre Khantatat...tagad dzied amerikāņu vienībā Kamelot) un spējīgu ģitāristu Tore Ostby priekšgalā. Pēc experimentiem pēdējā diskā krita fanu nežēlastībā.

The Last Sunset
Pirmajam diskam ar progressive maz kopīga, tas drīzāk ir power, taču ne pārāk taisns un tradicionāls. Tā piemēram, dziesmās "War Of Hate" un "Among The Gods" dzirdamas interlūdes no flamenko ģitārām, "Bowed Down With Sorrow" piemīt pat blūziskas intonācijas. Šis nav parasts albums, un tam būtu visas tiesības tikt pieminētam fanu domās, tikai galīgi nepareizais taimings (1993. g.) neļāva grupai kļūt tik populārai kā tai pienāktos, tā vismaz šķiet man. Varbūt ne visiem ies pie sirds gurdenā un it kā miegainā balss.
Vērtējums: 5 no 10

Parallel Minds
Daudzu uzskatīts par labāko grupas veikumu. Mazliet Queensryche inspirēts, mierīgs, tomēr darbīgs progressive metal, kurā maz palicis no iepriekšējā diska nevaldāmības un eksperimentiem, bet tas nenozīmē, ka mūzika kļuvusi nebaudāmāka. Gluži otrādi, komponēšanas spējas ir acīmredzami augušas ("And I Close My Eyes", "Silent Crying", "Soliloquy"). uz beigām gan trieciens apsīkst. Kāds man pateiks, kā dziesmu saraksts CD bukletā var neatbilst CD skanošajai mūzikai? Un tekstos ir dziesma, kas diskā neparādās, toties vienai dziesmai vispār nav? Nu, pofig, tas tā.
Vērtējums: 6 no 10

In Your Multitude - nav recenzēts

The Flow
Tas, ka no šī albuma man nav 2 dziesmu, cerams, ļauj rakstīt šo recenziju. Disks saņēmis diezgan kontroversiālus apveltījumus, galvenokārt apcelta mehanizēšanās un pat saņemti apvainojumi industrializācijā. Sava taisnība tur ir, īpaši prog faniem būs grūti paciešami tie distortētie vokāli. Patiesību sakot, arī mūzika nav tik iespaidīga kā "Parallel Minds", vēl mierīgāka un klusāka, tas skaidri panākts uz enerģijas zaudēšanas rēķina.
Vērtējums: 4 no 10

Website

CONCERTO MOON

Piekritīsit, jaunas japāņu grupas metāla pasaulē gadās reti, šie vairāk vārās savā sulā. Bez Loudness vai Anthem reti kāds spēs nosaukt kādu pazīstamu Uzlecošās Saules vienību. Tiesa, diez vai šis kvartets mainīs šos priekšstatus....

Fragments Of The Moon - nav recenzēts

From Father To Son
Nav noslēpums, ka japoškas neganti ciena visu, kas saistīts un rodas ap tradicionālo hārdu, simfoniskām lietām, neoklasicismu un citas tamlīdzīgas lietas. Tāpēc tikai laika jautājums bija šādas grupas parādīšanās, kur Malmsteenisks ģitārists Nosifumi Shima veido uz agrīnā Symphony X (tikai vieglākos apmēros) un varbūt Rainbow balstītu mūziku, pamatīgi atšķaidītu ar taustiņiem, nonākot līdz pat AOR vai Malmsteen "Eclipse" līmenim. Es spētu panest šādu mūziku, būdams pietiekami "izglītots" (man šķiet), taču, kā jau parasti ar eksotiskajām valstiņām, problēmas ir vokālajā departamentā. Esmu diezgan pārliecināts, ka šī bija tā apbaumotā grupa, kurai pantiņi ir japāniski, bet piedziedājumi un dziesmu nosaukumi ir angliski - jebkurā gadījumā, es saprotu tikai piedziedājumu vārdus (tekstu man nav). Lai nu kā, gan dziedāšanai, gan mūzikai vienkārši trūkst identitātes, ja vien par tādu neuzskata akcentu, lai cik kompetenta nebūtu Nosifumi Shima žvadzināšana, un lai cik viegli ievainojams es nebūtu, atskanot tāda tipa muzonam. Jācer, ka pēdejais disks ir uzlabojums...
Vērtējums: 5 no 10

Rain Forest - nav recenzēts. Tas ir pirmais disks, kurš iznācis ASV, pārējie divi vēl nesen bija pieejami tikai Japānā...

Gate Of Triumph
Njā, tad tomēr Ingvijam uzradies mantinieks, kas grib pārmantot viņa ego izmērus. Norifumi Shima par aizstāvību jāsaka, ka viņš bija plānojis šo disku izdot zem paša personīgā vārda, taču laikam jau publicitātes nolūkos savu iecerēto solo albumu izmetis zem vienas no savām grupām (otra ir Double Dealer). Ja patur prātā šo faktu, tad neradīsies tāda nesapratne, kādēļ šajā ierakstā viss grozās tikai un vienīgi ap vienu instrumentu, un visi pārējie ir tikai palīglīdzekļi - no deviņām kompozīcijām (plus divas pārstrādātas dziesmas no pirmā viņu diska) ar vokālu ir tikai trīs, ar negaidīti labu, Graham Bonnet līdzīgu Takashi Inoue balsi un pat angļu tekstu. Visas pārējās ir gluži tādas pašas, tikai ar ģitāru galvenajā lomā, visumā kompetenti atspēlējot visas mums pazīstamās Malmstīna, Blekmora un viņa pakaļdarinātāju notis, par bāzi izvēloties graujošākos Rainbow un Yngwie Malmsteen gabalus. Vismaz viens labums, ka tā nav gaudulīga murmulēšana, bet pilnasinīgs rāviens, īpaši jau visas dziesmas, un kur nu vēl absolūti Malmstīniskais, 7+ minūšu garais "Everlasting Nightmare". Uz papīra šāds apraksts gan neizraisa entuziasmu, bet klausīties to var, kad prāts iecentrējies uz pirkstu zibināšanas pa grifu demonstrējumos.
Vērtējums: 7 no 10


Website
Norifumi Shima website

CONTROL DENIED

Chuck Schuldiner jau labi pasen "draudēja", ka no death metal pārmetīsies uz power, pieņemot "normālu" vokālu. Sapratis, ka zem Death izkārtnes tas nebūtu labi, viņš it kā nodibināja Control Denied, reāli pievienojot Death sastāvam spēcīgas balss īpašnieku Tim Aymar.

The Fragile Art Of Existance
Pats par sevi saprotams, ka pirmais salīdzinājums ir Death, pievienojot tam skaidru vokālu, un, patiesi, neskaitāmi gājieni atsauc atmiņā vieglākos Death momentus diskos "Human" un "Symbolic", īpaši jau tad, kad Steve DiGiorgio palaiž savus bezladu basa viļņus, vai Death tik tipiskos pārlēcienus no vidēja ātruma uz thrash skrējieniem. Kad centos izlikties, ka nekad dzīvē neesmu Death dzirdējis, Control Denied atklāju kā diezgan tehnisku power ar thrash pieskaņu, aizraujošu sākumā, bet ap vidu jau galva sāk klanīties, un ne jau uz hedbengingu. Tur nav pie vainas nekas cits, kā nevēlēšanās injicēt kaut mazliet variācijas (dīvaini šādā mūzikā!), ievērot kaut nelielas struktūras, un principā dziesmas sastāv no maziem kusaciņiem, katru savā tempā un tēmā ieturētu. Tehniski vairāk nekā kompetents, bet neiepriecinošs. Gaidīju vairāk.
Vērtējums: 5 no 10

Update: Divi no Control Denied šobrīd atrodas Iced Earth sastāvā (ritma sekcija Steve DiGiorgio un Richard Christy personās), bet Chuck strādā pie otrā diska.

DC COOPER

Es nezinu, kas slēpjas zem "DC", bet zinu, kas ir DC Cooper - bijušais Royal Hunt vokālists un viņš nu nodarbojas ar solo karjeru. Tas ir labi, savā ziņā, jo nu ir divas labas vienības vienas vietā. Vismaz man tā šķiet. Solo ieraksts veikts kopā ar Pink Cream 69 dalībniekiem, pieaicinot bijušo Conception ģitāristu.

DC Cooper
Ja tev patīk AOR un/vai labs hard rock, un tev šis disks nepatīk, tu neesi mans draugs! Tas nu humoram, bet Kūperis kopā ar abiem ģitāristiem Tore Ostby (ex Conception) un Alfred Koffler ir radījis neticami augstas raudzes AOR mūziku, kuru... vienkārši ir patīkami klausīties, atslābināties un aizplīvurot prātu, tajā pašā laikā atstājot kādu smadzeņu šķautni atvērtu. Manī ir kārdinājums to nosaukt par "Royal Hunt bez taustiņiem", bet baidos, ka tas ir balss ietekmē. Beidzot arī kāds paveicis izcilu Uriah Heep dziesmas coveru (šeit tas ir "Easy Living"). Kulminācija - 9as minūtes ar "Union", bet iesaku pievērst uzmanību arī "Freedom" (tas tiešām atgādina Royal Hunt...ironiski, ka DC Cooper taču iekš RH neko nesarakstīja) un "The Angel Comes".
Vērtējums: 9 no 10

Update: DC Cooper izdevis disku zem nosaukuma Silent Force kopā ar Sinner/Primal Fear ģitāristu.

Website

CORONER

Celtic Frost tautas brāļi un draugi un vienbrīd pat roudiji, trijotne Coroner allaž atradušies CF ēnā, spēlējot agresīvu, tehniski sarežģītu, bet pārdomātu un inteliģentu thrash. Savukārt basista Ron Royce rēciens atsauc atmiņā to pašu Tom Warrior no Celtic Frost, vismaz vēlākos Coroner laikos.

RIP - nav recenzēts

Punishment For Decadence
Tiešām jauks un pārdomāts thrash ar vienu ģitāru, kura praktiski uzņemas uz sevi noturēt šī albuma mūziku (pārējiem diskiem tas ir mazāk raksturīgi), un tas Tommy Baron izdodas lieliski. Jā, es vienmēr augstāk vērtēšu gan "Mental Vortex", gan "Grin", jo, manuprāt, šeit Coroner vēl nav sasnieguši to teicamo saspēli, bet, kāpēc gan ne, klausīties var, un vajag.
Vērtējums: 6 no 10

No More Colour - nav recenzēts

Mental Vortex
Perfekti izstrādāts un nospēlēts tehnisks thrash ir uzņēmis pilnus apgriezienus, pārspējot savu priekšgājēju pilnībā. Viens no retajiem bītlu dziesmu kaveriem "I Want You/She's So Heavy". Teicams darbs.
Vērtējums: 7 no 10

Grin
Pēdējais (ja neskaita izlasi) Coroner albums obligāti pretendē uz uz viņu labāko veikumu. Coroner varbūt nekad nav spēlējuši pašu oriģinālāko mūziku, bet šis pārdomātais un nopietnais thrash viņu izpildījumā vienalga pārvērtās par ko svaigu un savdabīgu. Man radās iespaids, ka "Grin" ir mazāk agresīvs un uzbrūkošs, un melodiskie ģitāras solo (īpaši dziesmās "Lethargic Age" un "Serpent Waves") šo iespaidu tikai pastiprina.
Vērtējums: 8 no 10

Website

COUNT RAVEN

Pilnīgs fests Black Sabbath faniem, šī zviedru grupa atdarina doom metal pirmsācējus pilnībā, līdz pat Ozija vokālam, vienīgi ļaundarīgie teksti izpaliek, tā vietā piedāvājot sociālu kritiku, kā arī personiskus pārdzīvojumus. Starp citu, labi teksti, ne tikai ļoti atbilstoši mūzikai, bet arī domāt liekoši.

Storm Warning
"Storm Warning" bija pirmais grupas nosaukums, un debijas diskā piedalās līdervokālists Christian Linderson. Viņa pazīmes - nav tik izteikta Ozija vokāla kopēšana. Vienīgā tikai Dan Fondelius sarakstītā dziesma "True Revelation" ir ideāls norādījums par to, kā turpmāk virzīsies Count Raven karjera. Pārējās, kaut mazliet, tomēr atšķiras, bet, nedomājiet neko ļaunu - tas vienmēr ir doom metal, un bez jebkādiem kaitīgiem piemaisījumiem.
Vērtējums: 5 no 10

Destruction Of The Void
Laikam tomēr man favorītākais Count Raven disks, varbūt tāpēc, ka ierakstīju to pirmo. Grūti ko izcelt šeit, doom metal faniem noteikti iepatiksies. Vokālos pienākumus pārņem Dan Fondelius, kas pie reizes spēlē gan ģitāru, gan taustiņus, bet viņa balss Ozija līdzinās vēl vairāk nekā iepriekšējam dziedātājam. Ak jā, viņš arī raksta vai visu mūziku un tekstus.
Vērtējums: 7 no 10

High On Infinity
Bet kāpēc mums ir jāizmēģina kas jauns, ja vecais ir labs, tā var daži jautāt. Count Raven nejautā, Count Raven droši pulsē tālāk. "Masters Of All Evil" ir labs, bet nekas te nav slikts, ja vien tu, cilvēk, esi iebraucis šajā stilā. Es laikam esmu, vismaz tie kosmiski miegainie taustiņu gabali skan jauki.
Vērtējums: 6 no 10

Messiah Of Confusion
Arī mana pacietība nav bezgalīga, un klausīties perfekti vienādus četrus diskus pēc kārtas ir grūti. "Indentiski" šeit ir atslēgas vārds.
Vērtējums: 5 no 10

THE COUP DE GRACE

Viena no oriģinālākajām thrash grupām savulaik spēlēja kaut ko attālināti līdzīgu agrīnajam Megadeth, bet bez politiskajiem tekstiem un ne tik lielu niknumu. Otrs disks tā ir arī palika neizdots, vismaz neko neesmu dzirdējis šajā virzienā.

The Coup De Grace
Interesanti, ka pirmā dziesma "Daylight Dawning" diskā ir galvas tiesu pārāka par pārējām - tāds melodisks, viegls un mierīgs thrash. Pārējās dziesmās tādas melodijas neatradīsiet, un vispār - gaidīju vairāk.
Vērtējums: 4 no 10

THE COVENANT

Kārtējais norvēģu blackeru all-star projekts (memberi no Dimmu Borgir, Cradle Of Filth, Mayhem, Arcturus), kurš tīri mērķēts un labi trāpīja tai auditorijai, kurai visvairāk tīk skaistas meldijas black metāla ritmos. Pēc dažām probzām ar nosaukumu (Covenant ir zviedru tehno/industrial blice) tas tikai nomainīts uz The Kovenant, un arī stiliņš aizmainīts uz stipri industriālāku, plus vēl pazuda abi DB džeki.

Time Before The Light - nav recenzēts, tikai zinu, ka esot bijis pavisam atšķirīgs no sekojošā.

Nexus Polaris
Dimmu Burgeru jaunākais bračka, vai arī domāts Dimmu Borgiru fanu jaunākajiem brāļiem. "Nexus Polaris" ir midtempo melodiskais black, ar visiem noklišejotajiem melodiskā black metāla gājieniem un fiškām, kur komplektā ietilpst kurkstēšana (kāds ir redzējis multenes par jūrnieku Popaiju?), skaistas taustiņu partijas un meitenes un mīlīgas ģitāru iedūdošanas solo vietās. The Covenant par spīti savam žanram ir neraksturīgi "priecīgi" un jautri, dažbrīd skan kā tāds cirka valsis, bet rakstīt tādu popkornu labi - uz to viņi ir (bija) spējīgi. Un pie velna (piedošan' - pie Dieva) visādus aizspriedumus par brutalitāti un sazin ko vēl. Lai dzīvo blackeru alus!
Vērtējums: 8 no 10

Animatronic - dzirdēju pavisam nedaudz. Kaut arī galēji ne tas, kas man patiktu, kaut kas tajā visā tomēr bija.

COVERDALE / PAGE

Kad divi ļoti pazīstami mūziķi nolemj veidot savu projektu, interese ir liela, bet cerības uz muzikālo kvalitāti ir, maigi izsakoties, nelielas. Sak, cik nav dzirdēts par tamlīdzīgām sadarbībām, bet ļoti reti izdodas veikt ko patiešām paliekošu. Jimmy Page un David Coverdale sadarbība pārsteidza daudzus (apmēram tā, kad Ian Gillan piekrita dziedāt Black Sabbath diskā "Born Again"), bet mūzika - vismaz mani - vēl vairāk, un vislabākajā nozīmē. Diemžēl, projektam bija lemts īss mūžs, un pēc septiņu koncertu nospēlēšanas Japānā Jimmy Page pievēršas Page/Plant projektam...Žēl.

Coverdale / Page
Te ir mazliet no Led Zeppelin, mazliet no Whitesnake (Cepelīni gan vairāk), bet kopumā, tas, manuprāt ir labākais abu veikums pa ilgiem, ilgiem gadiem. Daudz interesantu melodiju un netradicionālu akordu salikumu un tēmu ("Whisper A Prayer For The Dying"), bet kopumā mierīgu noskaņu un akustikas, ko pārtrauc tikai "Pride And Joy", "Feeling Hot" (oi, tas ir dumjš!) vai "Shake My Tree". Ak jā, Coverdale teksti, kā vienmēr, ir izcili stulbumi par sexa tēmu. Moah.
Vērtējums: 9 no 10

DAVID COVERDALE

Vēloties lielāku radošo brīvību ("Ja uzstājos zem Whitesnake vārda, visi nāk dzirdēt Whitesnake. Ja zem sava, tad varu spēlēt arī Deep Purple/Coverdale * Page/u.c. dziesmas" (1997.g.)), un nomainījis lauvas krēpes pret melnu zēngalviņu, Deivids Kaverdeils patur ģitāristu Adrian Vandenberg, uzticamo draugu no Whitesnake laikiem un palēnām izdod diskus kā DC.

Restless Heart - nav recenzēts

Into The Light
Neskaitot dažas nodevas 90ajiem, Deivids radījis ārkārtīgi gaumīgu un klusinātu hārdu ar pamatīgu blūza piedevu, ko patīkami uzlikt tuvojošās ziemas vakarā pie sprēgājoša kamīna...t.i., ja apnikuši šim nolūkam paredzētie visādi Kenny G. vai Michael Bolton, par X-mas dziesmām i nerunājot - šim nolūkam ieteicams izvēlēties, piemēram, "Wherever You May Go" vai "River Song" vai "Don't You Cry". Ja par nodevām, var uznākt vēlme skip pogu spiest pie "She Give Me...", Led Zeppeliniska gabala industrial mērcē. Taču viss pārējais visai spēcīgi atgādina to pašu Coverdale / Page projektu ar mazāk žilbinošu ģitāristu un mazāk žilbinošām un pretenciozām dziesmām, taču pamatdoma ir tā pati.
Vērtējums: 6 no 10

Coverdale official website

CRADLE OF FILTH

Šī būtu vienīgā ne-skandināvu black metal grupa, kurai izdevies gūt popularitāti attiecīgā žanra fanu lokā visur, kur ciena black metal, kā arī, manuprāt, viena no retajām patiesi oriģinālajām black metal grupām. Savu artavu šeit dod ļaunam rūķītim līdzīgais vokālists Dani, kurš te ķērc nenormālā balsī, te rūc, te čukst, te kliedz, te vienkārši runā, bieži vien katru tekstu rindiņu savā tehnikā, erotiski-vampīriskie teksti (tos gan nevar saprast klausoties, bet gan jālasa līdz), episkā un melodiskā, bet parasti ārprātīgi fiksā mūzika, ar nepārtrauktām ritma maiņām. Vēl pievienojiet sievietes vokālu, kurš dažbrīd papildina, dažreiz saspēlējas ar Dani balsi. Viena velnišķīgi jauka kakofonija, netraumētām ausīm, lūdzu, netuvoties.

The Principle Of Evil Made Flesh
Man līdz šim brīdim neliekas šis ieraksts kas īpašs - muzikālās tēmas atkārtojas, ok, zināma orģinalitāte ir manāma, bet īsteni labas kompozīcijas vēl zēni rakstīt neprata. Albums nepieciešams, ja vajadzīgs izveidot pilnu Cradle Of Filth kolekciju.
Vērtējums: 3 no 10

Vempire (or Dark Faerytales In Phallustein) Ep
Interesanti, ka disks, kuru ierakstīja tikai, lai nepārkāptu līguma ar Cacophony records noteikumus, grupu izvirzīja black metal topu augšgalā. Šeit viss uzdzīts līdz ekstrēmam - balss tonis un tehnika mainās ik brīdi, tāpat kā ritms un ģitāru harmoniskās melodijas (nez kāpēc atgādina Iron Maiden!), un, pēc visiem kritērijiem, man šo albumu vajadzētu ienīst, bet tieši otrādi - IMO, viens no labākajiem black metal albumiem vēsturē. Erotiski-vampīriski-pompozi-zaimojoši teksti un tāda pati mūzika.
Vērtējums: 10 no 10

Dusk And Her Embrace
"Vempire" labumi turpinās! Man prieks par to, vēl jo vairāk tāpēc, ka, kaut arī nekas drastiski mainīts te nav, grupa jūtami piestrādājusi pie dziesmu sacerēšanas. Ģitāru rifi aizvien vairāk iestumj evil Iron Maiden teritorijā (īpaši "Heaven Torn Asunder"), bet kopēji mūzika ir mazliet atmosfēriskāka, salīdzinot ar hiper-ātrajiem ritmiem karjeras sākumā. Atkal negantās balss maiņas, katrā rindiņā savas. Starp citu, COF diskus ir vērts iegādāties oriģinālā, garantēju stundu ar vārdnīcu rokā, un tad pāris dienas, buroties cauri tekstiem, nemaz nerunājot par grafiku, man bail iedomāties, cik tas viņu leiblam ir izmaksājis...
Vērtējums: 9 no 10

Cruelty And The Beast
...un vēl viens identisks albums. Salēninājums nu jau manāms no visa spēka, taču daudz mazāk atmosfēriskuma, vairāk tāda midtempo black-a. Es teiktu, ka arī idejiskā plānā sajūtams neliels apsīkums, vairāk "taisnuma", nevis tā trakulīguma, kas iepriekšējos divos ("Beneath The Howling Stars" gan ir triecējs!). Nē, slikti nav, nepavisam ne, bet gaidīts bija mazdrusciņ vairāk, pārāk daudz tomēr tie atkārtojumi. Negals ar bungu skaņu, tas basa bungas pļekšķis sit man pa ausīm!
Vērtējums: 8 no 10

From The Cradle To Enslave
Šim īsajam diskam nebūs lemts kļūt par tādu pagrieziena punktu kā "Vempire", taču tas patīkami atšķiras no saviem kolēģiem ar to, ka pie abiem jaunajiem gabaliem ir jūtami piestrādāts, un ne tituldziesmai, ne "Of Dark Blood And Fucking" (ugh, black metal Manowaristi) nebūtu kauns parādīties arī regulārajos diskos. Tiem sekot Misfits (Glenn Danzig leģendārā punk grupa) covers "Death Comes Ripping", gotiski ritmisks Anathema covers "Sleepless", "Pervert's Church" ir hipnotisks tehno (!), plus vēl jauna, keyboardizētāka versija par "Funeral In Carpathia".
PS. manai CD versijai galā piekabināti vēl kaudze coveru, acīmredzot no visiem tiem tribjutu albumiem. Iron Maiden "Hallowed Be Thy Name" ir pārsteidzošs, un arī Venom "Black Metal" atpazīst tikai zinātāji.
Vērtējums: 7 no 10

Midian
Cradle Of Filth pēdējā laikā izveidojušies par tādu kā 90o gadu King Diamond ekvivalentu - skaļu horror bļaustīkli, no kura neviens nebaidās, bet kuru vairāk vai mazāk ciena (izņemot, protams, īstenos, kuriem romantiski gotiskais vampīrisms blekā ir nepieņemams). "Midian", pēc šausmekļu romānista Clive Barker darba motīviem veidotais albums nenes absolūti nekādas pārmaiņas - Maiden x 23 ātrums ne pārāk smagajos rifos, nemainīgi mainīgais ritms, neloģiski (bet tik patīkami) lēkādams ik pēc pusminūtes, neaizmirstot tēmu maiņu, gotiskie taustiņi, un 532 dažādi Dani vokāli plus gaudojošās vampīrmeitenes deklamēšanās un sirēnas aizmugures fonam. Jā, COF ir "bērnu bleks", taču šādi "bērni" uztvers vienīgi imidžu un vieglo pieejamību (kā gotisko "Saffron's Curse"), bet nebūtu labi to vērtēt tikai no šāda viedokļa. Atrast labumus arī šāda tipa mūzikā ir iespējams, un Cradle Of Filth to prot pasniegt stabili un pārliecinoši. Žēl gan, ka jau no "Cruelty And The Beast" laikiem zudis ātrums - midtempo bleka, manuprāt, šajā pasaulītē ir tā kā par daudz.
Vērtējums: 8 no 10

Bitter Suites To Succubi
Saprotams - ja reiz grupas locekļi nodibinājuši paši savu leiblu AbraCadaver Records, tad tam pēc iespējas ātrāk jāsāk pelnīt, un visērtāk pelnīt, izmetot tieši šādu, ē, MCD - četras jaunas dziesmas (un intro), Sisters Of Mercy kavers "No Time To Cry", un trīs debijas diska "Principle Of Evil Made Flesh" dziesmas, pārrakstītas ar jauno, kārtējo reizi atjaunināto sastāvu. Pirmās divas pašu kompozīcijas nav īsti zemē metamas, īpaši jau "Born in Burial Gown" (un īpaši, ja redz to patoloģiskā vampīrcirka videoklipu), taču kavers ir garlaicīgs, un vecās dziesmas apstiprina tikai to, ka viņu toreiz rakstītais materiāls patiesi nespēj līdzināties pēdējo gadu filsiem. Un vēl pēdējā "Scorched Earth Erotics" uzdzen tikai nīgrumu un jautājumu - cik ilgi var malt vienu un to pašu? Kamēr publikai patīk? Man ir aizdomas, ka publikai sāk patikt aizvien mazāk.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

CREST OF DARKNESS

Project Regeneration
Par abu "svarīgāko" norvēģu progmetal grupas Conception dalībnieku turpmākajām gaitām mums ir zināms (Roy Khan dzied Kamelot, bet Tore Ostby darbojas Ark). Bet ēnā palikušais basģitārists Ingar Amlien sarūpējis pavisam negaidītu lietu - viņš uzcēlis uz kājām...sātanisku (kā pats apgalvo, un izkliedzieni tekstos to neļauj apšaubīt) black metal grupu Crest Of Darkness, kurā pats uzņēmies līdervokālu, basu un ritma ģitāru. Un jāsaka, ka šādā neparedzētā augsnē viņa talants ir izdzinis asnus - Crest Of Darkness pieder pie tām black metal grupām, kas balansē starp "true" mežonīgo kakofonismu un avangardisma izpausmēm, ik brīdi pievēršoties gan pavisam agresīviem un brutāliem rifiem, gan iekļaujot itin maigus un klusus momentus, kas mazliet atgādina Hypocrisy "death balādes" (piemēram, "Virus Control"), gan Satyricon-izētu "Sector 63 S", gan pat atklāti industriālu nobeigumu ("Electronic Art (Computerized part 2)"). Šāda "mētāšanās" tomēr nāk tikai par labu, kaut vai nodrošinot augstu neparedzamības līmeni, bet, galvenais, šis drūmais un pat šermuļus uzdzenošais ārprāts izpildīts nevainojami, nepārspīlējot nevienā punktā, bet arī nedodot atlaides - kaut vai sākuma trijotne, kur starp ledaini futūriskajām "Computerized" un tituldziesma iespiesta spokainu taustiņu un maiga soprāna izpildīts pat ne minūti garais "Luciferian Light". Mazliet atsauc atmiņā Thorns, tomēr Crest of Darkness pūš svaigākus vējus šajā brīžiem tik iesmakušajā žanrā.
Vērtējums: 8 no 10


CRIMSON GLORY

Kopā ar Queensryche, Fates Warning, Lethal un daļēji Psychotic Waltz veidoja pirmo amerikāņu progressive/hard paaudzi. Pirmsākumos mūziķu sejas daļēji vai pilnībā aizsedza sudrabainas metāla maskas. Mūziku raksturo dzenošs, mazliet Maidenisks ritms, daudz ģitāru dubultharmoniju, tomēr galvenais faktors - vokālista Midnight neticami augstā un spēcīgā balss. Pēc viņa šādas balss īpašniekus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, mazliet līdzīgi dzied Warrel Dane (ex Sanctuary, tagad Nevermore).

Crimson Glory
1986. gadā izdotais debijas disks pārsteidz ar izsmalcinātiem aranžējumiem, supermelodijām un, protams, neatkārtojamo rīkli (paklausieties kaut vai "Mayday"). Tekstos visbiežāk sastopamas fantasy un mitoloģijas tēmas. Daudziem iet pie sirds niknā balāde "Lost Reflections", kuras koverversiju pirms kāda laika ierakstīja zviedri Morgana Lefay. Production varēja būt labāka, bet tas nav tik būtiski. Manuprāt, viens no labākajiem 80o gadu ierakstiem, kopā ar viņu nākamo disku.
Vērtējums: 10 no 10

Transcendence
Praktiski vienīgās izmaiņas ir krietni uzlabots production darbs (aiz kam bieži vien šis tiek minēts kā grupas labākais darbs), dziesmas palikušas tai pašā fantastiskajā līmenī. "Red Sharks" apdzied komunismu kā pasaules nezvēru ('Give us your freedom, we'll give you Hell!'), "Mask Of Red Death" ir fantāzija par Edgara Alana Po tēmu, savukārt divas balādes pārsteidz ar savu dziļumu un izjustu sāpi. Crimson Glory noteikti ir viena no nenovērtētākajām progr/hard grupām pasaulē, daļēji arī neveiksmīgā turpinājuma dēļ...
Vērtējums: 10 no 10

Lonely Ep
Bez "Lonely" un "In Dark Places" šeit ir vienīgais abos pirmajos diskos neiekļautais gabals "Dream Dancer", kurš izdots atsevišķi arī galēji retā Ep. "Dream Dancer" atgādina to pašu "Lonely" vai "Painted Skies", tāda pusbalāde. Nav slikta, diskā "Transcendence" tā pilnībā iederētos

Strange And Beautiful
Daudzu Kiss fanu vidū valda uzskats, ka, atsakoties no grima maskām, grupa zaudējusi ne tikai savu identitāti, bet arī muzikālo līmeni. Teiktais pilnībā attiecas arī uz Crimson Glory - tās līderis Jon Drenning acīmredzot nolēmis pievērsties jaunības elkiem un centies atbīdīties no vecā CG skanējuma, tā vietā piedāvājot pamatīgu Led Zeppelin ietekmi. OK, Zepelīni nekad nav bijuši starp izteiktiem favorītiem man, bet "Strange And Beautiful" ir vienkārši briesmīgs. Drauss kritiens. Pat Midnight balss neglābj.
Vērtējums: 3 no 10

Astronomica
Vai man vēl jāstāsta, ar kādu nepacietību tikai gaidīts šis ieraksts, ņemot vērā arī tās neveiksmes un kavējumus šī diska tapšanas laikā. Interneta plašumos cirkulējošā dziesma "There Is No God" šo satraukumu uzkurināja ne reizi vien, tā bija vienkārši lieliska. Un kas tad zēniem izdevies? Cerības aprociet diezgan dziļi.
Pēc Enjas sarakstītā instrumentālā intro sākas viens no smagākajiem CG gabaliem "War Of Worlds", un sākas plabās CG tradīcijās...līdz brīdim, kad ieskanās vokāls. Jaunajam vokālistam Wade Black nevar piesieties rīkles plašumā un dziļumā, bet gan tās izmantošanā. Viņš KLIEDZ, viņš RĒC, viņš SPIEDZ, bet viņš tik reti DZIED! Bet dziedāt viņš patiesi prot, to viņš demonstrē tādās dziesmās kā "Touch The Sun" (bijusī "There Is No God"), "Cydonia", titulgabalā, taču "War Of Worlds", "New World Machine", "Lucifer's Hammer" ir vienkārši izbojāti. "The Other Side Of Midnight" (kura sākums tik nenormāli atgādina Tiamat dziesmu "Do You Dream Of Me?" bija domāt kā tribjuts bijušajam dziedātājam Midnight, bet izklausās pēc viņa izņirgāšanas. Vienīgais, ar ko varu grupu tiešām apsveikt - tai izdevies saglabāt Crimson Glory seju, tai pašā laikā pievienojot pieklājīgu daudzumu enerģisku un jaunu dimensiju (lai cik interesanti tas neizklausītos, jo "Astronomica" ir konceptuāli veltīts UFO). Nē, tiešām, instrumentālā ziņā albums ir tiešām sakarīgs, taču CG diemžēl ir diezgan atkarīgi no savas sejas, t.i., vokāla.
Pirmā versija nāca ar bonus disku, trim klasiskiem CG gabaliem live versijā. Ja sirds aptekas, iesaku to dabūt, Midnight varbūt nav tik labā formā kā studijas ierakstā, taču viņš reti kad esot bijis labs koncertu performers...
Vērtējums: 5 no 10

Update: Midnight solo disks sauksies "Gross Inactivity", tas sarakstīts kopā ar bijušo tehniskā death grupas Atheist ģitāristu Randy Burke. Jau šur tur pieejama viņa dziesma "Pain". Esot laaaaabs!

Official website
Midnight offical site
Website
Website

THE CROW

Vienīgais, ko es zinu par šo vācu grupu ir tas, ka tajā spēlē basists Frank Benx (Angel Dust) un dzied Harridon Lee (vēlāk Scanner).

The Dying Race
The Crow brīžiem izklausās kā mierīgāks vecais Angel Dust, t.i., intonācijas līdzīgas, tikai thrash elementu te nav. Interesanti, kas viņiem bija ģitārista pozīcijā, solo gājieni tīri pieklājīgi. Taču nav brīnums, ka grupa nogrima aizmirstībā, līmenis nekād dižais nav, pie tam laiks (1991) arī nebija īstais...
Vērtējums: 5 no 10

CRYHAVOC

Sweetbriers
Man jau tā ir varen smagi noklausīties līdz galam pēdējos In Flames ražojumus, bet šie somi piekopj itin līdzīgu popsīgu death ar pretenzijām uz melodismu, taču, nu... Tie paši rifi, tā pati ģitāras melodija, un tie paši bijušā death growlera centieni iepīt kādu papildus noti savā rēcienā (un regulāri trāpot garām notīm). Ja spējat tam ticēt, Cryhavoc šajā diskā ir agresīvāki un arī ātrāki nekā In Flames, taču popsīguma viņos nepārprotami ir vairāk. Vārds "amatierisms" ar grūtībām apraksta dzirdēto - par vokālu es klusēšu, bet arī instrumentālistiem nav viegli izspēlēt šo (tāda līmeņa grupām) ne pārāk sarežģīto partiju sakopojumu. Es vēl pieļautu, ka tas ir kāds pazīstama mūziķa blakusprojekts, kur sagribējies joka pēc uzgrabināt ko savam priekam, bet, tā kā par šādu ierakstu prasa naudu, tā ir lielceļa laupīšana. Divi punkti par šādu tādu dinamismu, kuru savukārt dažām vārdā neminamām grupām derētu aizņemties...
Vērtējums: 2 no 10

THE CULT

Jāsaka, ka par šo grupu es nezināju praktiski neko, izņemot to, ka no vienā turnejā piedalījās bundzinieks Matt Sorum (vēlāk - Guns N' Roses), vai tik cik lasīts presē. Tas bija tāds neliels šāviens uz labu laimi, bet izrādījās - nemaz ne tik slikts...

Sonic Temple
Uzreiz jāatrunājas, ka šī nav tipiski tā mūzika, kuru klausos ikdienā, tamdēļ varbūt mani spriedumi īpaši nekrīt svarā. Man šis disks izklausījās pēc amerikāņu hard rock un alternative samaisījuma, ar Ian Astbury balsi atgādinot Glenn Danzig, lai gan negaidiet to dziļūmu un emocionalitāti, kāda piemīt misteram Dancigam. Kopumā necerēti augstas kvalitātes materiāls. Noteikti gribēšu noklausīties vēl ko no šīs grupas, visticamāk - 94ā gada self-titled albumu.
Vērtējums: 6 no 10

CRUACHAN

Black metal no Britu salām ar īru tautas mūziku klāt. Tobrīd folka vilnis blekmetālā bija pacēlumā, bet vai par Cruachan kāds ir dzirdējis ko vairāk? Nē? Droši vien ne bez iemesla.

Tuatha Na Gael
Vienīgais man zināmais mēģinājums iemaisīt black metal īru un ķeltu mūziku, kura, starp citu, man tīri labi iet pie sirds. Par Cruachan gan to nevar teikt, jādomā, ka pat dumjākajiem letiņu blackeriem būtu kauns ko tādu izdot. Amatieriski un galēji šķībi. Ideja pati par sevi nav slikta, taču izpildījums un production - šausmonīgs. Atvainojiet, te ir bēdīgi. Daļa dziesmu "ierēktas" gēlu valodā.
Vērtējums: 1 no 10

The Middle Kingdom
Pēc vienkārši neaptverami debilā debijas diska "Tuatha Na Gael" man pat bija pārsteigums, ka šāda grupa vēl spēj saņemties un turpināt. Uzreiz jāteic, ka tos, kuriem grupas nosaukums saistās ar iepriekšējo, folk/black metal stilā ieturēto disku, gaida vairāk vai mazāk pārsteigums, jo "The Middle Kingdom" ir minimāla saistība ar melniško metal, tas drīzāk ir ļoti vienkāršs power metal ar nepārtrauktu stabuļu & tml. instrumentu pavadījumu, turklāt vieglu un ne īpaši izteiksmīgu soprānu kā galveno vokālu. Tiesa, Karen sākumā bija domāta kā backing vokāliste šim diskam, un, vismaz viņas balss skan pilntiesīgi, nevis kā parastās operistiskās gotikas meitenes. Kopumā apmierināti jutīsies vien šādas mūzikas fanāti, vai arī tie, kam prieks iestājas dzirdot visu īrisko (lai gan es nespēju iedomāties Guiness alutiņu pie šī). Pārāk jau prasti, pārāk tieši tas viss skan ("Is Fuair An Chroi" rifs ļoti atgādina "Smells Like Teen Spirit" jo slaveno rifu!), dažviet arī visai netīri, lai gan atsevišķas vietas patiesi uzbur ķeltu peizāžu ("A Druids Passing", "The Butterfly"), turklāt neieslīgstot salkanā pagānu pašdievināšanā. Žēl, ka tādu vietu nav daudz, un arī skaņas režijas līmenis nav no augstākajiem, ļaujot bungām dažreiz noēst pārējos instrumentus, kā arī atstājot novārtā apakšas. Vislabākais izņēmums ir kolosālā "The Fianna" ar orķestra/stabules kulmināciju, kura velk atzīmi uz augšu itin pamatīgi. Būtu bijis vēlams izmest dažas beidzamās dziesmas, īpaši, kur ieskanās džeka itin kaitinošais un atbaidošais vokāls, kā 20 gs. sākumā sarakstītā "Oro Se Do Bheatha Abhaile", kuras dziedamā daļa atgādina angļu jūrnieku dziesmu ar piedziedājumu "hey, hey, up she rises early in the morning". Mazliet selektīvāk rīkojoties ar uzrakstīto materiālu, trešais albums izskatās cerīgi.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

CUSTARD

Vācu grupa spēlē savas valstij raksturīgu metālu - varenu, mazliet himnisku, bet diemžēl arī baigi amatierisku.

God Of Storm Ep
Pieteikums uz lielo pasauli ir varen gribošs, daudz mazāk varošs. Šis ir viņu pirmais Ep, 80o gadu mazbudžeta grupu stilā producēts, rāda ietekmes gan no 80o vācu heavy un thrash, dažreiz arī updatojot līdz Iron Maiden (tituldziesmā, piemēram) vai vvarbūt Blind Guardian, savukārt vokāls stingri atgādina Vendetta dziedātāju(-s). Ne tik drausmigi amatierisks kā Battlehart, bet neko daudz labāks nav. Tiešām, tikai tas pirmā tituldziesma palike atmiņā kā ciešama.
Vērtējums: 2 no 10

Update: Ir arī regulārais disks

CYNIC

Protams, grūti noticēt, ka, izdodot tikai vienu vienīgu 36 min. garu disku, death metal grupa kļust par vienu respektablākajām un cienītākajām grupām ne tikai sava žanra ietvaros. Patiesībā grupa darbojas jau gadiem ilgi pirms 1993. gadā izdeva "Focus", un pa ceļam 3 no mūziķiem palīdzēja Chuck Schuldiner ierakstīt vienu no labākajiem Death diskiem, "Human". Un vēl jāpiebilst, ka viņu mūziku vislabāk raksturo apzīmējums 'King Crimson death versija'.

Focus
...un nav jābrīnās, ka iepriekš minētās birkas dēķ par šo grupu fano gan death metal, gan brīvdomīgi progressive rock cienītāji. Izcili sarežģīta, bet ne vienmuļa mūzika, ar akustiskajiem iespraudumiem. Interesanti, ka vokālās partijas uz pusēm dala death rēciens un elektroniski apstrādāta tīrā balss. Starp citu, baumo, ka pēdējo nav vis iedziedājis grupas "oficiālais" vokālists (un ģitārists) Paul Masvidal...
Vērtējums: 7 no 10

Update:: basists Sean Malone izdevis arī progrock/jazz orientētu solo albumu.

Aigara recenzija

Official Website