DALI'S DILEMMA

Mums nepietiek ar itāļu Dream Theater klouniem, mums vēl pietrūka amerikāņu.

Manifesto For Futurism
Lūdzu, atbrīvojiet mani no šīm mocībām, no Dream Theater nošu grāmatas albumiem "Images And Words" un "Awake", pārrakstītas un lokalizētas kaliforniešiem. Vēl pievienojiet aizžņaugtu vokālu. Es varu tikai apbrīnot šīs grupas panākumus progmetal scēnā.
Vērtējums: 2 no 10

Website

D.A.M.

Viens no retajiem britu thrash paraugiem, un ne no labākajiem. Intereses vērts varbūt ir tikai tas fakts, ka grupā spēlēja vēlākais Skyclad ģitārists Dave Pugh, tiesa, gan vienā, gan otrā grupā viņa ieguldījums bija niecīgs...

Inside Out
Tradicionāls un parasts thrash. Pēc noklausīšanās neatceries neko.
Vērtējums: 1 no 10

DANZIG

Danzig, protams, ir vokālista Glenn Danzig (ex Misfits, Samhain) grupa, sapulcināta no Samhain paliekām un pieaicinot ģitāristu John Christ. Galvenā vērtība noteikti ir paša Glenn balss, kas dažbrīd atgādina tādu ļaunu Elvis Presley vai Jim Morisson! Mūzika tumša, diezgan vienkārša un melodiska, toties spēcīga un iespaidīga, ar tādiem kā blūza vai blūzroka toņiem. Tas ir, līdz piektajam albumam...

Danzig I
Stils vēl tikai sācis veidoties. Šis tas te ir labs, un droši vien attiecīgajā laika sprīdī tas skanēja interesanti, bet iesaku ar šo disku beigt savas Danzig kolekciju. Ja neskaita, protams, piekto disku.
Vērtējums: 5 no 10

Danzig II: Lucifuge
Kopā ar ceturto albumu - mans mīļākais Danzig ieraksts. Mūzika, salīdzinot ar pirmo albumu, daudz nobriedušāka un labāks izstrādātāka, nevairoties arī no pavisam klusiem un mierīgiem gabaliem, kā "I'm The One" (kā The Doors plus metāliska ģitāra), "Her Black Wings" vai "Blood And Tears" (īstens 60o gadu ietekmē veidots verķis), kurās Glenn pierāda savas balss iespējas dziedāt arī maigi un emocionāli, toties "Long Way Black From Hell" vai "Snakes Of Christ" ir īsteni 'grāvēji'.
Vērtējums: 9 no 10

Danzig III: How The Gods Kill
Vispsihodēliskākais Danzig attiecīgi arī izpelnās visstingrākos salīdzinājums ar The Doors ("Godless") PIedevām arī John Christ ģitāras darbs šeit ir visinteresantākais no visiem Danzig diskiem ar viņa piedalīšanos, laikam lielāka brīvība tika dota. Kopumā "III" ir mazliet mierīgāks un ne tik uzbrūkošs kā tā priekšgājējs, bet kvalitātē zaudē maz.
Vērtējums: 7 no 10

Thralldemonsweat Live
Šis pus-studijas, pus-live ieraksts jāpiemin kaut vai tāpēc, ka dziesmas "Mother" (no pirmā diska) koncertversijas dēļ Danzig beidzot tika atzīti arī MTV, un attiecīgi - pēkšņi soļoja pa slavas taciņu. Pārējās dziesmas - OK. Interesants Elvisa Preslija dziesmas "Trouble" kavers.
Vērtējums: 6 no 10

Danzig IV:p
Daudzu pelts, it kā par komercializāciju, es personīgi neredzu lielu starpību starp šo un otro disku, ja nu vienīgi šis varētu būt niknāks...
Vērtējums: 9 no 10

Danzig V: Blackacidevil
Nezinu NEVIENU, kuram tas kaut mazliet patiktu. Tas ir vienkārši drausmīgi derdzīgs un neveiksmīgs eksperiments ar industrial. Brīnišķīgā Glena blass izdzīta caur distorcijai, atkārto vienas un tās pašas frāzes uz elektroniskajiem ritmiem, es pat uzdrošīnos apgalvot, ka pat industrial fani par šo te paņirgātos. Tikai viena dziesma ieturēta sliktākajās IV:p tradīcijās.
Vērtējums: 0 no 10

6:66 - nav recenzēts

Update: John Crist izdevis solo disku "Flesh Caffeine".

Official website

DARK FUNERAL

The Secrets Of The Black Arts
O, mans melnais māsters, Tevi piesaucu, zemojos es & nolieku savas vieglās dienas Tev priekšā! Kalposim mēs Tev un piesauksim Tevi caur pentagrammas atspulgu pusnaktī zem negaisa debesīm. Labi, pie kājas ideoloģiju, jo, kā vēsta padomjlaika bērnu literatūras citāts, "pie mums ir ticības brīvība, katrs var pielūgt ko vēlas, kaut vai vecas galošas". Nezinu, kā viņi darās mūsdienās, taču 1996. gada DF albums šodien tiktu novērtēts gandrīz kā melodiskais black metal un nolikts blakus, piemēram, Dimmu Borgir. Pats par sevi saprotams, "Melno mākslu noslēpumi" nedrīkst tikt pielīdzināti tagadējiem Borgiriem kvalitatīvi, taču pamatā tas pats intensīvais, bet ambientais melodiskais black vien ir, tik bez jūtamas taustiņu līdzdalības. Protams, diezgan monotons, taču nolīdzināt līdz ar zemi, kā to izdarīja šīs kasetes īpašnieks, gan nebūtu vērts. Ja neskaita to vienu ārkārtīgi debilo dziesmu "Satanic Blood".
Vērtējums: 5 no 10

DARK MOOR

Toreadori nav nemaz tādi macho, ja ļauj meitenei kļūt par "frontvumeni"

The Hall Of The Olden Dreams
Disks, kura rekomendācijas un slavinājumi nāk no paša Sergeja "Destruction" puses, taču nekādi nav saistītas ar viņa paša grupas daiļradi. Dark Moor tiek slavināta kā "labākā grupa no Spānijas" (tādējādi nepelnīti aizmirstot Avalanch), un tā ir viena no jaunākajām to vienību sarakstā, kas ļāvušas pie mikrofona stāvēt daiļajam dzimumam. Ievērojot to, ka Elisu no pārējiem grupas biedriem var atšķirt tikai ar to, ka viņai nav ūsas vai bārda (un viens no ģitāristiem pārāk atgādina vienu no 100. debijas), balss arī viņai nepieder pie Liv Kristine tipa smalkajām angeles meičām, bet drīzāk stāv blakus White Skull Federikai vai vēl tuvāk Power Symphony Mišelai, ieturot zelta vidusceļu un neizceļoties ar nez kādām pārmērībām, taču savu darbu veicot nevainojami - par akcentu gan nerunāsim. Līdzīgus vārdus var teikt par mūziķiem, tiesa gan, viņu rakstītais viegli ēteriskais un simfoniskais power diezgan spēcīgi balstās uz atzītām autoritātēm, un iespējams pat saskaldīt pa dziesmām - "Maid Of Orleans" atgādina vieglu un jautru Helloween, "Silver Lake" - Sonata Arctica, "Beyond The Fire" - Stratovarius un Angra, bet "Bells Of Notre Dame" pat sadalās - pantiņš ir tīri Angra garā, bet piedziedājums dzied līdzi Rhapsody. Neievērojot šādus "sīkumus", Dark Moor pieteikums ir itin sprigans un profesionāli pietiekami kompetents, lai šādas mūzikas fani ieslīgtu dziļā ekstāzē.
Vērtējums: 7 no 10

The Gates Of Oblivion
Jā, šie seņjori un seņjorita ir cītīgi jo cītīgi skolojušies pie labākajiem šīs mūzikas paraugiem, gan Rhapsody, gan Angra, gan Symphony X, un protams, visiem tiem vācu un itāļu izlaidumiem, bet vienalga, nu, vienalga, šo grupu ir patīkami klausīties. Var jau būt, ka tās jaukās balstiņas dēļ, bet drīzāk jau tā neremdināmā entuziasma, ar kādu šie jaunie cilvēki meklē un turpina meklēt kādu neredzamu šķirbu, caur kuru savu silto speed/power izgaismot drusciņ citādi. Te gan netrūkst arī pagalam daudz dzirdētu un pat apnikušu gājienu un melodiju, taču Dark Moor nenogurdināmi cenšas tās sapludināt kopā, darbojoties ar tikpat skaļu aizrautību kā savulaik ārdījās Rhapsody, Stratovarius vai Edguy. No pēdējiem arī te dzirdamas dažas atskaņas, un Dark Moor brāžas tikpat vētraini, iejaucot gan kādu orķestra iespēli, gan meiteni atbalstošu kori, gan kādu folka brīdi vai pat mistisku starpspēli ("The Night Of The Age") un tos visus īsos un brāzmainos neoklasikas ģitārsolo, bet visa kulminācija ir nobeigums, 11 minūšu garais "Dies Irae (Amadeus)", par kuru, jā! par kuru pat Symphony X vai Angra pirms gadiem pieciem sešiem nu nemaz nekaunētos. Bet es nespēju nosaukt šeit izteikti bālu vai nebaudāmu dziesmu, un tas, ņemot vērā manu gaumi, ir ļoti daudz. Jebkuram melodiskā speed/power fanam obligāti jāuzsāk medības - šo disku dabūt nemaz nebūs tik viegli, manuprāt.
Vērtējums: 8 no 10


DARK TRANQUILITY

Dark Tranquility kopā ar In Flames un mazliet atšķirīgajiem At The Gates veido tā saucamo Gēterburgas death skolu, ko raksturo mežonīgā ritmā uzdzītas Maideniskas ģitāru partijas un ārdošs vokāls. Tiesa, kā jau parasts, arī niknākie zēni lēnām norimst.

Skydancer
"Skydancer" es varu uztvert vienīgi kā apliecinājumu par to, no kurienes radies šodienas death metal milzis. Es absolūti ticu, ka izdošanas brīdī disks sagrozīja smadzenes veselam pulka matainu puišu un meiteņu, un pareizi vien ir, ka sagrozīja. Otrs pareizais lēmums bija pēc šī diska aizdot savu vokālistu kaimiņiem In Flames (un pretī dabūt šobrīdējo DT rēcēju Mikael Stanne), jo vokāls, lai cik dīvaini nebūtu, ir no citas operas, no cita ansambļa... kaut pat mūzika būtu ideāla, vienmuļais rēciens nomāc. Visi mums pazīstamie gēteburdziskie aizmetņi te ir (tikai pabriesmīgā kvalitātē ierakstīti), taču vietām skan pagalam nepārliecinoši, pabāli, it kā nedroši, - diez ko nu pasaule teiks? Bet, arī pirmais In Flames disks nav no perfekto sugas, bet paskatieties uz viņiem tagad. "Skydancer", ja DarkTr nav jums familiāra grupa, iesaku iegādāties kā pēdējo.
Vērtējums: 5 no 10

The Gallery
Uzreiz jāsaka, ka "Punish My Heaven" ir noteikti mana mīļākā death grupas dziesma. Tajā es atrodu visu, ko vien death metālā var vēlēties. Pirmajā daļā - ārprātīgā ātrumā izpildītas harmoniskās melodijas uz ģitāras, otrā daļa ir divreiz lēnāka, melodiska un beigās pat akustiski maiga. Kompleksie ritmi turpinās arī visā pārējā diska daļā, garlaicīgi nav ne uz brīdi, tikai mazliet nogurdinoši gan. Vienā reizē visu noklausīties man ir pagrūti, parāk daudz emociju.
Vērtējums: 7 no 10

Of Chaos And Eternal Night Ep
Četras dziesmas ieturētas tīri "The Gallery" stilā, īpaši "Away Delight Away".

The Mind's I
Dark Tranquility ir vēlējušies atkārtot iepriekšējo disku panākumus, bet šoreiz mazliet aizšauts garām. Tak pārāk taisnvirziena (lai kā DT no tā cenšas izvairīties) līnija ieturēta, un pietrūkst aizrautības. Vai vienkārši sasteigti. Izņēmumi - "Insanity's Crescendo" vai galīgi blackmetāliskais instrumentālis "The Mind's Eye".
Vērtējums: 5 no 10

Projector
Jau gadu vai divus klīda baumas par to, ka DT jaunākajā darbā būs stila izmaiņas, pie tam pamatīgas. Pirmie ziņojumi lielākoties bija visai iznīcinoši, bet gadījās arī pa kādam iepriecinātam cilvēkam, un tagad, noklausoties "Projector", varu atzīt, ka piederu pie pēdējiem. Niknie uzrāvieni gandrīz pagaisuši, arī death balss nesastāda vairāk par pusi vokāla, otru pusi aizņem tīrā balss, mazliet gotiska, mazliet raudoša, un kopsummā atgādina Saviour Machine vokālistu. Grupa nebaidās flirtēt ar izteikti ne-death-iskām intonācijām, un to patīkami atsvaidzina gan klasiskie iestarpinājumi ("Freecard"), gan neuzbāzīgs soprāns ("Undo Control"), gan liels daudzums akustisko noskaņu. Manuprāt, viens no dziļākajiem death metal grupas radītajiem diskiem, varētu līdzināties Tiamat "Wildhoney".
Vērtējums: 9 no 10

Haven
Protams, tas ir turpinājums "Projector" uzņemtajam stilam, t.i., drūms un melodisks midtempo Gētebordziskums, bet, manuprāt, šis disks savam priekšgājējam ir tas pats, kas "The Mind's I" pret "The Gallery" - aptuveni tas pats, tikai kādu gabaliņu mazāk pārliecinošs un iespaidīgs. Turklāt, saņemot jauno In Flames kopā ar šo, man radās iespaids, ka DT vēl pietuvinājušies Fleimistiem, tikai ir nopietnāki, nosvērtāki un viņu rakstītā mūzika nav tik jautra kā kolēģiem-popdeatheriem. Taču gandrīz visi "Projector" labumi ir ierindā, izņemot, man par lielu bēdu, tīrā balss skan tikai vienā dziesmā, un pat tad ir distortēta. Bet visumā "Haven" sagādās prieku visiem, kuriem patika "Projector". Man nav nekā cita, ko piebilst.
Vērtējums: 8 no 10

Official site

DARKANE

Patīkami, ka godā tiek celtas 90o gadu sākuma tradīcijas, kas apaudzētas ar modernākām lietām. Zviedri Darkane neapšaubāmi pieder turpat, kur, teiksim, Arch Enemy, bet viņu skati ir vērsti arī 80ajos.

Rusted Angel
Iestumiet šo disku sejā jebkuram, kurš apgalvo, ka thrash un death metal ir miris, un ja nav nosprādzis, tad velk dzīvību pagrīdē, veģetēdams uz bijušo slavu. Darkane prasmīgi izmanto Slayer, Sadus, kā arī agrīnā Death un tml. mūziku sava jaunā, 90o gadu beigu thrash radīšanai, bet ne uz brīdi nerodas domas par vecmodīgumu vai atpalicību (teiksim, tas nav vis Witchery). Mūzika nav sarežģīta, nav pārbagāta melodijām (kas noteikti nav galvenais šajā tipā), te ir tikai pure fukken energy un grūtās bērnības vokāls kurš spēj iedziedāt visus trīs minētos vokāla stilus, un attiecīgi, hairu te kratīs gan death, gan thrash, gan black fani. Besīgi labi skan tie intro un outro kori, kā arī orķestrācijas (titulgabalā)
Vērtējums 8 no 10

Official site

DARKLANDS

Spriežot pēc vārdiem, tā varētu būt skandināvu grupa. Un kurai neliek mieru Type O Negative slava. Neesmu pārliecināts, bet viņiem esot arī regulārais disks.

Chronicles Ep
Trīs dziesmu, 18 minūšu Ep. Mūzika ir, protams, TON "October Rust" tradīcijās, bet balss pa vidu starp Peter Steel (TON) un Glenn Danzig. Vijole, ja vien neskanētu tik "netīri", varētu nākt no My Dying Bride nometnes. Man būtu grūti noklausīties ko tādu vēl pusstundu...
Vērtējums 4 no 10

DAYS OF YORE

Kanādas grupas koncepcija - radīt speed/thrash ierakstu ar konceptuālu virzienu. Tiesa, pēdējie demo parāda aizraušanos ar lēnākiem ritmiem.

The Mad God's Wage
Ārkārtīgi grūti man rakstīt par šo nerealizējušos potenciālu. No vienas puses, mēs saņemam aizrautīgu, fiksu un ārkārtīgi melodisku mūziku, kas mazliet atgādina Dark Tranquility un Helloween sajaukumu, no otras puses - vokālistu, kurš rēkdams cenšas līdzināties David Wayne (ex Metal Church), bet vienkārši nespēj; pie tam, saskaņā ar koncepciju, viņam jāizdzied milzīgs daudzums teksta (starp citu, teksti nav vis dzejas, bet prozas veidā!), līdz ar to viņa balss nespēja ir jāiztur vismaz 80 procentos ieraksta... Būtu kaut paņēmuši kādu death rūcēju, i tad būtu labāk. Jāpiezīmē, ka disks tiek pārdots palielā kastē (kas atgādina konfekškārbu!), ar tekstu/bilžu grāmatiņu.
Vērtējums: par mūziku 9 no 10, bet kopā: 5 no 10

demo ieraksti (pēc diska iznākšanas):
They All Looked So Kind
He Who Romances The Lie Shall Deny It Not

DEATH

Ģitārista/vokālista Chuck Schuldiner grupa devusi nosaukumu veselam žanram - death metal, tomēr diez vai būtu uzskatāma par tā aizsācējiem. Lai nu kā, nevar noliegt grupas ieguldījumu žanra attīstībā, un kantes turēšanā līdz pat šai dienai, pat ja neskaita pātraukumu pirms pēdējā diska. Jāpiebilst, ka grupas sastāvs mainās gandrīz katrā albumā.

Scream Bloody Gore - nav recenzēts

Leprosy - noklausījos, un ātri izdzēsu. Par vēlu esmu piedzimis, tā liekas. Jau tobrīd man tas šķita vairāk orientēts uz šoka izraisīšanu, nevis mūzikas taisīšanu.

Spiritual Healing
Pirmais nopietnais grupas veikums. Neticami sterilais un minimālistiskais production darbs (bungas izklausās kā elektroniskā bungu mašīna!) kopiespaidu bojā diezgan, diezgan, bet tam var mēģināt tikt pāri, pievēršot uzmanību itin pieklājīgajam, tomēr vienveidīgajam materiālam. Vidēja ātruma, priekš death metal pat mierīgas desmit dziesmas, no kurām izceļas ja nu vienīgi titulgabals vai arī "Living Monstrosity".
Vērtējums: 6 no 10

Human
Manuprāt, šis joprojām ir labākais Death albums, visdaudzveidīgākais, interesantākais, šeit atrodams pat death metal instrumentālis "Cosmic Sea". Pirmo reizi Death sastāvā savākti izcili prasmīgi mūziķi - Sean Reinert - bungas un Paul Masvidal - ģitāra, abi ex Cynic, un basa virtuozs Steve DiGiorgio no hiperātrās thrash/death vienības Sadus.
Vērtējums: 9 no 10

Individual Thought Patterns
Pēc ārkārtīgi interesantā "Human" šis disks liekas pārāk 'taisns' un viendimensionāls. Vienīgi King Diamond ģitārista Andy LaRocque piedalīšanās ienes svaigas vēsmas. Protams, Steve DiGiorgio ar savu bezladu basģitāru ir savā pierastajā, augstajā limenī, un arī Gene Hoglan (bungas, ex Dark Angel) un pašam Chuck piesieties nav kur, bet gaidītā rezultāta tomēr nav.
Vērtējums: 5 no 10

Symbolic
Noteikti labāks par iepriekšējo albumu. Melodiski solo uz tehniskas bāzes, bez liekiem uzrāvieniem, vai patiesību sakot, fiksu momentu praktiski vispār nav. "Chrystal Mountain" un "Misanthrope" veikti labākajās "Human" tradīcijās.
Vērtējums: 7 no 10

Sounds Of Perseverance
Šis disks noteikti turpina "Symbolic" ieturēto maršrutu, tas ir tīrs Death, nekādi piejaukumi no malas...diemžēl, tas nozīmē arī to, ka nekā jauna un interesanta te nav, ja neskaita visai atbaidošo Prīstu "Painkiller". Stāvēšana uz vietas.
Vērtējums: 5 no 10

Update: Chris nesen izdevis ilgi gaidīto power metal stilā ieturēto disku ar Control Denied "The Fragile Art Of Existence". Daži saka, ka tas ir tas pats Death, tikai ar normālu vokālu. Šobrīd noris darbs pie turpinājuma.

Death / Control Denied Website

DEATHROW

Spriežot pēc tā, ka praktiski nekur neesmu manījis pieminam nevienu citu Deathrow albumu kā vien "Deception Ignored" (bet kopā šai vācu grupai ir vismaz četri albumi), tam vajadzētu būt labākajam. Iespējams, ka tā ir, bet vienalga, gribētos dzirdēt vairāk, jo šajā ierakstā dzirdētais inteliģentais un tehniskais, tomēr melodiskais thrash ir augstākās klases. Varbūt pat mazliet aizsteidzies laikam priekšā...

Deception Ignored
Izcils tehnisks un savirpināts thrash/speed, dažbrīd pat pārāk. Viss ir labi un skaisti, bet...kā parasti tehniskai mūzikai, mazliet pietrūkst dažādības, ja vien neskaita 8 minūšu instrumentālo "Triocton".
Vērtējums: 6 no 10

DEATHWISH

Laikam jau šī holandiešu thrash vienība tā arī izdeva tikai divus albumus, kas pat thrash pasaulei nekļuva īpaši pamanīti. Nezinu, kā debijas albumam, bet otrajam tas nebija pelnīti.

At The Edge Of Damnation - nav recenzēts

Demon Preacher
Ģitārista Dave Brunt lavīnveidīgo rifu kaskāde ir neapturama - jā, šis ir tipisks ģitārista albums, un (thrash neraksturīgi) saglabā vājas melodiju ieskices par vismežonīgākajos ātrumos, kuri gan spēj tikpat negaidīt pārmesties uz izteikti doom-īgiem ritmiem. Black Sabbath kavers "Symptom Of The Universe", vokālista Jon Van Dorn savdabīgi aizžņaugtajā tembrā nodziedāta, smuki iekļaujas skanējuma rāmjos.
Vērtējums: 6 no 10

DEF LEPPARD

Noteikti daudziem jauniņajiem Leppardu faniem ir grūti noticēt, ka savos pirmsākumos birmingemieši spēlēju īstu, pasmagu NWOBHM (pieņemot, ka viņi par tādu abreviatūru ir dzirdējuši), bet par to var pārliecināties, noklausoties debijas disku "On Through The Night". 80o gadu vidū grupu piemeklēja dažādi likteņa triecieni, par Rick Allen autokatastrofā zaudēto roku (un speciāla bungu komplekta izmantošanu) zinās daudzi. Šis laiks sakrīt ar milzīgas popularitātes iegūšanu, panākumiem komerciālajā jomā, kā arī ar pazaudējumiem ideju un kreativitātes lauciņā. Tā ja.

On Through The Night
Ticiet vai ne, tas tiešām ir NWOBHM (nevis popsīgs hārds), tiesa, vairāk uz vieglāko galu, salīdzinot ar tādiem NWOBHM grandiem kā Iron Maiden, Diamond Head vai Angelwitch. Kvalitātes ziņā man šis disks gan krīt zem šīs pirmās grupas, bet noteikti virs pēdējās; bet taisnība jau tā, ka ar šādu kvalitāti pēc dažiem gadiem vairs nebija ko darīt. Labākie gabali: "Overture" un "Hello America".
Vērtējums: 5 no 10

High'N'Dry - nav recenzēts

Pyromania
Viena lieta, ar ko noteikti neesmu apmierināts - galīgi elektroniskā bungu skaņa. Un, vispār, producents ir pacenties enerģijas apslāpēšanā, tādējādi ieraksts izklausās gandrīz matemātiski aprēķināts un piegludināts. Tas tomēr neslēpj tādu dziesmu kā "Foolin'", "Too Late For Love", "Photograph" vai "Die Hard The Hunter" lieliskumu. Popsis tas nav, bet tālu no tā arī neatrodas.
Vērtējums: 7 no 10

Hysteria - Var jau, protams, sist uz pleca Leppardiem par biedra neatstāšanu nelaimē, bet "Hysteria" ir gandrīz vai elektroniski nedzīvs, un knapi nodēvējams par metālu. Divu gadu laikā dabūja 10 platīnus. Apsveicu. Un tagad - drst!

Adrenalize - nav recenzēts
Slang - nav recenzēts
Euphoria - nav recenzēts

Official Website

DELLA MORTE

Kļūdas pēc nonācis bija manās rokās šis death metal disks. Točno es jums saku, kļūdas pēc.

Uglier And More Disgusting
Tipiska zviedru death skaņa, ģitāru ziņā noteikti kā Entombed, Dismember, Hypocrisy un tml. Balss kaukāda hardcoriska, teksti arī. Žanra faniem droši ka varētu patikt, es neapgalvoju, ka tas ir slikts disks pats par sevi, bet man pilnīgi neinteresējošs gan.
Vērtējums: 2 no 10

DEMONS & WIZARDS

Protams, disku ar tādu nosaukumu es pirktu kurā katrā laikā, tāpat kā jebkuru citu projektu ar iespējamiem nosaukumiem "Magician's Birthday", "Look At Yourself" vai "Salisbury" (skat. Uriah Heep). Turklāt, tik skaļi vārdi projekta mūziķu sarakstiņā garantē sava žanra ietvaros pieklājīgus komerciālos, ja ne kvalitīvos panākumus. Jon Schaffer (guitar/bass, Iced Earth) un Hansi Kürsch (vocals, Blind Guardian) beidzot īstenojuši savu ilgi aprunāto projektu, pieaicinot vēl divas Iced Earth tuvu stāvošas personas. Rezultāts, tiesa, ir bez pārsteigumiem.

Demons & Wizards
Manuprāt, dueta mūziķu vārdi pilnīgi dabīgi aizēnojuši ierakstā atrodamo mūziku, jo neviļus nākas salīdzināt ar viņu pamatdarbu. Šķiet, ka viņi paši arī darbojušies ar tādu domu prātā, bīstoties, ka tik kāds patiess labums neatlec sāņuslietai, un vēlāk viņiem nevarētu pārmest pārāk daudz enerģijas atlicinišanu tai. Jon uzsver, ka viņiem bijis daudz funa strādājot pie šī diska. Tam es ticu, un savukārt ticu arī tam, ka no šādiem projektiem, kur sastopas pāris līdzīgi domājošu draugu, lai ātri uzceptu ko jauku, nevar prasīt pārāk daudz. Paturot šo aksiomu prātā, D&W ir pat izcili saistošs disks, un power metal faniem bez tā nav pilnīgi kolekcija. Bet viņi jau zināja, ka šāda līmeņa artisti nespēj radīt pēdējos mēslus, un droši vien jau sen šo ierakstu ir iegādājušies. Viedoklim, ka D&W ir "Iced Earth mūzika ar Hansi pie mikrofona", ir savs pamats, taču nevajadzētu to tik ļoti novienkāršot. Protams, biju priecīgs dzirdēt skaņas, kas man atsauca atmiņā pirmos Iced Earth diskus, lai cik īsas tās nebūtu, un Hansi rīklei arī reklāma nav vajadzīga. Lai nu kā, pagaidām man patīk tieši tās retās vietas, kas vairāk skatās uz Blind Guardian pusi - dziesmas "Poor Man's Crusade", "Blood On My Hands", taču pieminu tās tikai šī iemesla dēļ. Citādi dziesmas maz novirzās no floridiešu tēmas, taču atklāti sakot - man patīk labāk, nekā viņu pēdējie ieraksti. Tiek solīts turpinājums.
Vērtējums: 7 no 10

Official website

DEPRESSIVE AGE

Unikāla grupa, kaut vai tādā nozīmē, ka gandrīz visi mūziķi ir no Austrumberlīnes (80/90o gadu mijā izbrauca uz Rietumberlīni). Depressive Age spēlē psihodēlisku un melanholisku thrash ar nelielām alternative pieskaņām, un kolosālu, zemu un gotisku vokālu. Starp citu, vājās angļu valodas zināšanas gadiem ilgi neļāva grupai sniegt intervijas ārpus vāciski runājošās preses...tāda nu cena par dzīvošanu šaipus Dzelzs priekškara

First Depression
Visthrashīgākais disks, dažbrīd pat atgādina mierīgu un psihodēlisku Blind Guardian.
Vērtējums: 6 no 10

Lying In Wait
Noteikti labākais veikums, visveiksmīgāk sakausējot thrash, heavy metal, alternative un psihodēliju. Albuma kulminācija - noslēdzošais gabals "Eternal Twins" ar vokālu saspēli starp grupas dziedātāju Jan Lubitzki un 'death' balss īpašnieku Peter Habermann (kas producēja pirmos grupas diskus un palīdzēja tekstu rakstīšanā).
Vērtējums: 8 no 10

Symbols For The Blue Times
Visgarlaicīgākais, šeit visvairāk mierīgas psihodēlijas. Normāli strādāts, bet pietrūkst, pietrūkst kaut kas...
Vērtējums: 4 no 10

Electric Scum
Toties šeit visvairāk alternatīvās mūzikas, bet, pārsteidzoši, no tās labās puses - dziesmas īsiņas, sitienu pilnas, toties izcili melodiskas, un pat Jimmy Sommerville gabala "Smalltown Boy" koverversija.
Vērtējums: 8 no 10

DESPAIR

Iespējams, ka vācu thrash grupu Despair vislabāk atcerēsies no tā, ka tās sastāvā spēlēja ģitārists un producents Waldemar Sorychta, kurš vēlāk izveidos vienu no veiksmīgākajiem metal leibliem Century Media. Tas arī viss.

pirmais disks

Decay Of Humanity
Parasts un ne ar ko neievērojams thrash, kādu 90o gadu sākumā bija simtiem. Tikai thrash fanātiem.
Vērtējums: 2 no 10

Beyond All Reason - nav recenzēts

DIABOLICAL MASQUERADE

Death's Design
Lai 40+ minūšu diskā ievietotu 61 kompozīciju, turklāt lieliski sacerētām, spīdoši ierakstītām un izvietotām, jābūt vai nu diezgan slimam vai ģēnijam. Vai slimam ģēnijam - kurš no tiem ir Blackheim (Katatonia ģitārists), kurš no tiem ir Dan Swano (atsakos pārskaitīt viņa projektus)? Oficiālā versija vēsta, ka tas ir saundtreks, kas bijis paredzēts tā arī neiznākušai filmai - cik tur patiesības, cik mārketinga triku, to mums nav lemts izzināt, bet fakts ir tāds, ka DM beidzot attaisno savu mazliet baiso nosaukumu. Viņu iepriekšējie albumi caurmērā bija Blackheim novirze padusmīga, tomēr visai konvencionāla black metal izskatā, bet šis 20 daļās sadalītais albums patiesi ir karnevāls. Necentieties novērot, kā uz atskaņotāja pārlec treki (īsākais treks 0:06, garākais 2:11), un tas nav arī vajadzīgs. Kompozīcijas mainās kā kaleidoskopā, praktiski bez pauzēm, gan ik brīdi atslodzei starp agresīviem uzrāvieniem piedāvājot klusas taustiņu vai orķestru pasāžas, akustisko ģitāru iespēles un citādus trokšņus, un arī no black metal te pārsvarā palicis tikai tas rēciens, un arī tas mijas ar melodiskiem iedziedājumiem (18.-ā "Spinning back the clocks"). Šur tur gan ierēcas arī griezīgas ģitāras, bet lielākoties smagās vietas ir itin tradicionāli skanošas, tiesa, minimālismu kompensējot ar šo tik nenormāli sarežģīto struktūru. Dan Swano veicis izcilu darbu pie skaņu režisora pults un arī pie melnbaltajiem taustiņiem, savietojot šo ambiciozo projektu. Tā kā kompozīcijām nav ļauts ieskrieties, sākumā garantēti galvas reiboņi, bet drīz jau zināsit, vai tiem sekos slikta dūša vai ekstāze. Ieteicams ikvienam, kuram apnicis taisnvirziens.
Vērtējums: 8 no 10


DIAMOND HEAD

Vēl viena no britu grupām, kuras spēlētais NWOBHM tik ļoti iedvesmojis gan Metallica, gan Megadeth, ka šīs abas grupas joprojām uzstājas kā viņu popularizētāji visos piecos veidos. Tās kodolu cauri gadiem veidojuši vokālists Sean Harris un ģitārists Brian Taylor (ar regulāri mainīgu ritma sekciju).

Lightning To The Nations
Šis disks uz mūžiem ieies vēsturē kā Diamond Head un NWOBHM klasika, 7 gabali (oriģinālā...re-releasē ir daži bonusi), no kuriem pazīstamākie ir tie, kurus kādreiz iespēlēja arī Metallica - "Am I Evil?" un "Helpless", taču pārējie arī ir tādā pašā garā, dusmīgā, agresīvā (tiem laikiem), taču diezgan sarežģītā mērcē, gariem ģitāras solo ("Am I Evil?", piemēram) druscīt atsaucot atmiņā, teiksim, Led Zeppelin. Tiesa, "Sucking My Love" mazliet izklausās pēc Danzig! Vai otrādi.
Vērtējums: 6 no 10

Borrowed Time - nav recenzēts
Canterbury - nav recenzēts. Pēc šī '83 gada diska grupa izjuka, un Sean/Brian sanāca kopā tikai 90o gadu sākumā, jau ar citu ritma sekciju.

Death And Progress
Kad man šo disku iedeva, tas tika pavadīts ar tekstu: "Šis izklausās pēc pēdējiem Kingdom Come diskiem". Godīgi sakot, man bija skaidrs, ka kaut ko tik murgainu tik agrā rītā var pateikt cilvēks, kurš vēl atrodas iepriekšējā naktī pavadītā Halloweena iespaidā. Tāpēc es to veikli aizmirsu. Nu, es negaidu "Lightning To The Nations Part II", ir taču 13 gadi pagājuši, bet vismaz kaut ko taču būs atstājuši. Pirmās divas dziesmas patiesi neko tādu necēla augšā - paspēju jau nodomāt, ka mazliet izklausās pēc 80o gadu beigu Sabbatiem (un tad atklāju, ka te piedalījies pats Tony Iommi). Arī otrā ("Truckin'") bija ne šāda, ne tāda, kaut ne pārāk slikta (un te piedalījies Dave Mustaine). Un tad ieskanējās "Calling Your Name", un es palēcos kā ar adatu sadurts! Nē, nu, tas tiešām ir Kingdom Come! Lenija Vulfa vokāls un klusināts ritms, tas ir pa taisno no KC "Bad Image" vai "Twilight Cruiser"! Un tālāk kļūst skaidrs viņu iecerētais virziens - inteliģents, ne pārāk smags hard/heavy ar atskati uz 70ajiem, un praktiski bez ģitāru solo, un Kingdome Come vai pat Motley Crue ("Dust"!) zelta gadu hārdi lai kalpo tikai par norādi, ne par apvainojumu klonēšanā, turklāt rāmais, nepretenciozais, nepārspīlētais, pat sausais plūdums man ir tīkamāks par minēto grupu uzpūstību (atskaitot pēdējos KC albumus). Protams, ir jau ironiski, ka pieminu KC ik vārda galā, jo Diamond Head klasiskie gadi aizritējuši Led Zeppelīniskā zīmē...
Vērtējums: 7 no 10

Update: Diemžēl - tas arī bija pēdējais grupas albums.

Website

PAUL DI'ANNO

Nomad
Laikam jau sava draiskulīgā un pavieglā rakstura dēļ Paul Di'Anno nekur nav ilgi turējies, toties ik pa brīdim centies iedzīvoties uz to divu albumu rēķina, kuri viņu padarīja slavenu Iron Maiden sastāvā - viņa reiz dibinātā grupa saucās Killers, viņa otrais solo albums saucās "Hard As Iron", un es netaisos uzskaitīt, cik reižu viņš dažādās grupās un sastāvos iespēlējis pazīstamākās Maidenu dziesmas no 80-81 gadu perioda. Iespējams, ka šis solis - ierakstīt īstu disku ar mazpazīstamiem brazīļu rokeriem - ir uzskatāms kā vēlme reizi par visām reizēm atbrīvoties no pagātnes mantojuma, taču "Nomad" nekādā gadījumā nav ievietojams blakus Resurrection vai "Balls To Picaso", pat ne Bleiza garadarbiem. Monolītie un ārkārtīgi prastie rifi satur tipiskas 80s metal atgādnes, kas centīgi updatotas 90ajos, aizpilda lauvas tiesu šī visumā bezpersoniskā ražojuma, un dažas ieklausīšanās vērtās vietiņas (šis tas no tituldziesmas) vienkārši noslīkst. Turklāt, atcerieties - Pols nav spējīgs padziedāt. Balss ir sapakojusi mantiņas un pametusi viņu, par sevi atgādinot tikai balādē ar Dikinsonisko (?) kulmināciju "The Living Dead".
Vērtējums: 3 no 10

Official website

DICKINSON, BRUCE

Bruce, protams, ir leģendārās britu heavy metal grupas Iron Maiden solists (ex Samson, ja kas), kurš 90ajos nodevās solo karjerai, kuru arī šeit apskatīsim.

Tattooed Millionaire
Neesu gan šo dzirdējis, bet runā, ka esot diezgan līdzīgs Iron Maiden. Nu, jā, Bruce šitamo ierakstīja, kad vēl skaitījās Maidenos...

Balls To Picasso
Esmu viens no retajiem, kurš ilgu laiku šo disku uzskatīja par labāko Bruce solo karjerā. Kaut arī no īstenā metāla tur pamaz, daudz alternatīvu noskaņu, tomēr katrai dziesmai piemīt sava izteikta individualitāte, vienkārši nav iespējams tās sajaukt. Praktiski visus gabalus Bruce sarakstījis kopā ar Losandželosas grupas Tribe Of Gypsies meksikāņu izcelsmes ģitāristu Roy Z., un pārējie mūziķi ierakstā arī pārstāv šo pašu vienību. Īpaši jāizceļ pirmais singls, varenā un mazuliet pompozā dziesma "Tears Of The Dragon", bet arī pārējās diez ko neatpaliek.
Vērtējums: 9 no 10

Skunkworks
Ir jau mēģināts tiekties uz "Balls To Picasso", bet bez tā trieciena, enerģijas un ģeniālitātes. Reti kura dziesma varētu tikt pat iekļauta "Balls To Picasso", ja nu pēdējie pāris gabali "Octavia", "Innerspace" vai "Strange Day In Paradise". Citādi - vienmuļi un garlaicīgi.
Vērtējums: 4 no 10

Accident Of Birth
Tiek uzskatīts, ka ar šo ierakstu Bruce atgriezies pie savām metāliskajām saknēm. Labāk viņš nebūtu to darījis. Protams, Maiden fani nokļūst ekstāzē vien no domas, ka Adrian Smith, vēl viens bēglis no Maiden, piedalījies ierakstā un pat sarakstījis divas dziesmas, kuras gan ir vēl švakākas par Dickinson/Roy Z. kompozīcijām - smagām, bet garlaicīgām. Nav pat ko izcelt.
Vērtējums: 5 no 10

The Chemical Wedding
Majestātisks, grandiozs, mazliet pompozs, bet nenoliedzami metāliski alternatīvs veikums, paņemot labāko no Balls To Picasso un Accident Of Birth, noteikti vismelodiskākais arī, īpaši jau dziesma "Tower" vai tituldziesma, bet tomēr šis var kļūt par pēdējo - Bruce kopā ar Adrian atgriezies Iron Maiden...
Vērtējums: 9 no 10

Official site

DIGITAL RUIN

Šī Ņūdžersijas grupa sacēla baisu furoru progmetal aprindās, un līdz pat šim brīdim es nesaprotu, kāpēc. Nesaprotu un viss!

Listen
Iedomājieties James LaBrie (pazaudējušu aptuveni pusi balss dotības, tik toni pareizo saglabājis) vienmuļi velkot uz mūzikas, kas sastāv Dream Theater/Queensryche (ap "Rage For Order" laikiem) ar industrial pieskārienu! Ietekmes, kaut minētas, tomēr nav noteicošās mūzikā, es absolūti nenoliedzu tās oriģinalitāti, bet es noliedzu tās pozitīvo ietekmi uz manām smadzenēm. Ar vienu vārdu sakot - es reti noliedzu progmetal kā tādu, bet šis te? Nu, sorry...
Vērtējums: 1 no 10

Dwelling In The Out - nav recenzēts

Website

DIMMU BORGIR

"Vidējs" black metal, šeit viss - ultrafiksās un lēni atmosfēriskās pasāžas, taustiņu un ģitāru melodijas, soprāna partijas, attiecīgs šovs, imidžs un teksti - ir ne par daudz, ne par maz. Vienīgi materiāla kvalitāte ir stipri ir virs vidējā.

For All Tid
Godīgi sakot, vai ir vērts tērēt laiku un naudu (kas ir viens un tas pats, saskaņā ar sakāmvārdu), lai klausītos šīs tagad tik pelnīti populārās grupas pirmos soļus melodiskajā black metal? Verdikts - nekādā gadījumā. Neviena nots, neviens rifs neatgādina kaut vai "Enthrone Darkness Triumphant" albumu, ja vienīgi jums nepiemīt spēcīga iztēle, un cauri šim atbaidošajam ierakstam sameklēsit kādu vēlāk uzspodrinātu pērli. "For All Tid" ir, pirmkārt, neticami lēns, gandrīz kā black/doom, otrkārt, derdzīgi ierakstīts, treškārt, absolūti bez jebkādas dzirksteles, miegaini atgrabinot šobrīd neskaitāmas reizes dzirdētas klišejas. Atlaides es dodu, ņemot vērā, ka tas izdots 1995. gadā, tomēr nosaukt to par "Dimmu Borgir albumu" ir tas pats, kas uzskatīt pirmos Pantera, Deep Purple vai Judas Priest diskus par pilntiesīgiem šo grupu diskogrāfijas locekļiem. Neizsakāmi priecājos, ka "EDT" bija pirmais DB albums, kuru dzirdēju, jo šit-ais būtu atsitis jebkuru iekāri uz melodiskā bleka karaļiem.
Vērtējums: 2 no 10

Stormblast - nav recenzēts

Enthrone Darkness Triumphant
Šeit nav kur piesieties, vienīgi diezgan daudz ātro ritmu. Bet īsteniem black metal faniem šim diskam ir vienkārši jāpatīk.
Vērtējums: 8 no 10

Godless Savage Garden Ep- nav recenzēts

Spiritual Black Dimensions
Tīri subjektīvi man šī grupa atgādina Emperor jaunākos laikus (ar tikpat augstu līmeni), tikai vairāk taustiņiem, un attiecīgi, melodiskāks. Intensīvs un brāzmains black metal, tāds kādam tam jābūt, un kādu mēs mīlam. Superdisks.
Vērtējums: 9 no 10

Puritanical Euphoric Misanthropia
Top 20 vietas Norvēģijas, Somijas un Vācijas čārtos black metal grupai?! Varam ievērtēt, vai saceltais furors ir attaisnots. Ir! Es jums saku, ir! Lai gan dažas dziesmas ir gadus divus vecas, arī jaunie memberi ir pielikuši savu roku rakstīšanā un aranžējumos, izveidojot DB par īstenu starptautisku supergrupu. Spriediet paši - plikgalvainais ģitārists Galder ir Old Man's Child izveidotājs (OMC gan turpināsies tad, kad viņš atradīs pienācīgus mūzīķus), teatrālās balss īpašnieks un basists Vortex bijis Arcturus un Borknagar dalībnieks, bet bijušais Cradle Of Filth cilvēks Nick Barker...principā tas nav cilvēks, tas ir ložmetējs un precīzijas instruments vienā radījumā. Tieši viņa bungu skaidrā skaņa un agresīvā spēle ir pirmais, kas liek sastingt visās maņām, ja, protams, neskaita 14 cilvēku orķestra piedalīšanos, radot intro un outro, kā arī dažus iespēlējumus pa vidu. Paņemiet, manuprāt, izcilo "Spiritual Black Dimensions" un uzlabojiet to, kur vien sirds vēlas, un būs jums agresīvais, taču tik jauki melodiskais "PEM", kur palikušas gan Vortex tik mīļās vokāla partijas dažās dziesmās, gan melodiskie haiperblāsti, pret kuriem man izņēmuma kārtā nav nekādu pretenziju, gan milzonīgie, bet ne uzmācīgie taustiņi, un, kā par brīnumu, vieglāk saprotami Shagrath izrēktie teksti. Neliels pārsteigums pie "Puritania", gandrīz pat industrial tendēta gabala, taču tā ir tikai viena atelpa pa vidu šim intensīvajam diskam, kuram ir tikai viena nelaime (vai tikai man tā liekas?). Vēl aizvien dziesmas ir mežonīgi līdzīgas viena otrai. Bet tās visas ir mežonīgi labas. Ticiet man.
Vērtējums: 10 no 10

Official website

DIO

Ronnie James Dio savu karjeru sāka kā basģitārists un vokālists Ņujorkas hard/boogie grupā, kura laika gaitā saucās Electric Elves, tad Elves, tad The Elf, bet viņa misticisma pilnā, spēcīgā balss bija viens no Rainbow popularitātes pamatakmēniem, tāpat kā 80o gadu sākuma Black Sabbath albumos. Pēc pēdējās Dio uzsāka solo karjeru, pieaicinot diezgan pazīstamus mūziķus (vai, ģitāristu gadījumā - padarot viņus pazīstamus), bet neliela pauze iestājās 90o gadu sākumā, kad Dio piedalījās viduvēji novērtētajā Black Sabbath diskā "Dehumanizer".

Holy Diver
No mazzināmas blices Sweet Savage izracis kolosālu ģitāristu Vivian Campbell, un savācis bijušos kolēģus no Rainbow un Black Sab, Ronnie James Dio savas grupas debijā parāda hard/heavy pilnā spēkā, roķīgu, mazliet gotisku, bet dažviet arī smeldzīgu. Vairāk atgādina Dio albumus ar Black Sabbath, nevis ar Rainbow (ja neskaita "Shame On The Night"). Klasisks, tradicionāls, un augstākās klases.
Vērtējums: 7 no 10

Last In Line
Ja patīk šāda tipa mūzika, un Dio pats par sevi, tad varu ieteikt kā perfektu heavy metal/hard rock albumu. Subjektīvi man šķiet, ka šis ir mazliet lēnāks (ja neskaita "I Speed The Night"), mierīgāks taču smagāks disks, bet kvalitātes zudumi nav novērojami. Klasika, saproties.
Vērtējums: 7 no 10

Sacred Heart - nav recenzēts

Dream Evil
Campbell vietā (viņā vēlāk parādās Whitesnake, bet šobrīd apmeties pie Def Leppard) ieradies ģitārists Craig Goldie, citu izmaiņu sastāvā nav. Muzikāli šis albums ir mazliet niknāks, agresīvāks un ne tik monotons kā "Holy Diver", bet vai tāpēc labāks? Pirmā puse ar tādām dziesmām kā "Night People", "Sunset Superman" vai "All The Fools Sailed Away" šķeļ dzirkstis, bet vēlāk iestājas pagurums.
Vērtējums: 6 no 10

Lock Up The Wolves - nav recenzēts
Strange Highways - nav recenzēts

Angry Machines
Saklausījies "šausmu stāstus" no Dio faniem, es ilgi neuzņēmos iniciatīvu pat noklausīties šo un iepriekšējos divus diskus, jo Tracy G. ģitārspēle neapmierināja itin daudzus. Varbūt ne prasme, bet viņa stils. Pēc "Angry Machines" (bezgalīgi grūtās) noklausīšanās es tomēr nevēlos visu vainu novelt uz viņu. Jā, viņš piedalījies gandrīz visu dziesmu sarakstīšanā, bet tāpat daudz rakstījis basists Jeff Pilson (ex Dokken) un bundzinieks Vinnie Appice, par pašu Dio nemaz nerunājot. Bet, tas ko viņi ir sakomponējuši...nevar mani vainot akūtā un absolūtā 90o tendenču noliegšanā, taču "Angry Machines" izklausās gurdens un galēji samākslots, apmēram kā Black Sabbath "Forbidden" disks. Jeff Pilson sarakstītā "Stay Out Of My Mind" piedāvā prātā sajukuša orķestra iespēles, kas ir garām, bet tādi tik smagi verķi kā "Black" vai "Big Sister" ir neizsakāmi miegaini, uzdodot jautājumu - vai tiešām bija vērts?! "Golden Rules" un piano balāde "This Is Your Time" principā ir vienīgie, kas skan kaut cik normāli. Un tad vēl sausais un tiešais production tiecas noslēpt "AM" galveno vērtību - Dio balsi... Nu, kaut kas briesmīgs...
Vērtējums: 1 no 10

Magica
Pa pasauli klīstošais konceptuālisma rēgs savu daudzpusīgo roku ir skāris arī Roniju...Un, viņš, protams, sava jaunākā diska tēmas rod nekur citur kā fantasy lietās, uzburot kādu svešu pasauli Blessing un zem ledus "apraktu" grāmatu Magica, ar kuru savukārt var pasauli padarīt labāku, bet tad, dabīgi, jāierodas sliktajiem grāmatas iekārotājiem. Utt., utt. Ja negribas par to lasīt, diska beigās ir 14. treks "Magica Story", kur kāds aktieris lasa šo stāstu. Tipa, ja nesaprati no tekstiem un esi par slinku pameklēt intervijas, vari mierīgi noklausīties. Ērti. Tikai dīvaini skan daži datorierunāti treki ("Discovery" un vēl tur mazliet) - es taču klausos fantasy, nevis kaut kādu vārgu zinātnisko fantastisku! Taču, turpinot par muzikālo ietērpu, esmu spiests piecelties un ūjināt aiz prieka par Craig Goldie (ģitārēja "Dream Evil") atgriešanos, un tai sekojošo stilistikas atgūšanu. Tā nav atgriešanās pie saknēm tādā nozīmē, ka Dio atspēlētu "Holy Diver" vai "Dream Evil", bet viņa stils ir atpazīstams un ...labs. "Magica" ir mierīgs disks. Pat doom-īgs. Vienīgais asums ir "Turn To Stone", gandrīz visas pārējās dziesmas ir vai nu smagas balādes, vai arī lēnas un dusmīgas kompozīcijas, lieliski ierakstītas, neizceļoties ar īpašu pompozitāti vai izrādīšanos, bet klusu risinot domu vien tālāk. Mazliet folkiskuma ("Losing My Insanity" - kolosāli!), mazliet orķestrācijas, bet nekļūdīgi tas ir īsts Dio, tas ir īsts metāls. Tieši to, ko mēs gribam no viņa dzirdēt. Iespējams, mēs dabonam dzirdēt par daudz vienā reizē, varbūt "Magica" trūkst kādas dzenskrūves, kas klusi kultu zemūdeņus, brīžiem tas kļūst pārāk miegains, bet tās jau ir cerības...uz ko labu.
Vērtējums: 6 no 10

The Ronnie James Dio Pages

DISSECTION

Zviedru black metal, un labs black metal.

The Somberlain
Dissection pirmais disks, kā jau es gaidīju, īpaši neatšķiras no pirmā, tāpat drausmīgos ātrumos uzdzīti rifi, kas nepārtraukti mijas ar midtempo gājieniem, bet man vienīgi pietrūkst kāda, neteiksim, hīta, bet gabala, kas spētu uzreiz piesiet sirdi (kā "Where Dead Angels Lie" no "Storm Of The Light's Bane"), kaut arī labu momentu šeit netrūkst. Bet, ja nu es vecs palieku?
Vērtējums: no 10

Storm Of The Light's Bane
Viena no retajām black metal grupām, kura spēj neaizmirst par melodijām arī vismežonīgākajos ritmos. ķirurģiska precizitāte rifos un melodijās, atmosfēriski valšveidīgi iestarpinājumi un vēl paretam taustiņi. Labs.
Vērtējums: 8 no 10

Update:: Iespējams, nākamais disks būtu bijis vēl labāks, ja vien John Nödtveidt, vokālists un līderģitārists, nebūtu izrādījies kretīns un šobrīd neatsēdētu 8 g. termiņu aiz čuguna gardīnēm par slepkavību.

Website

DIVIDING HORIZONS

Dividing Horizons bija vieni no pirmajiem, tomēr mazāk zināmajiem vācu progmetalleriem. Viņu vienīgais, pašizdotais un pašdistribūtētais disks ieguva visai pieklājīgas recenzijas specializētajā presē. Taču, kad panākumi izpalika, puse grupas devās uz industrial/techno mūzikas pusi, bet otra, pieaicinot pāris jaunuļus, izveidoja progmetal orķestri Sunblaze.

Seizure
Viņu siti netā es ievēroju samērā agri, ap kādu 1996. gadu, pie tam, pašizveidotu, kas toreiz bija retums. Dividing Horizons spēlē sapņainu un vieglu, tomēr diezgan sarežģītu progu. Jūtams, ka mūziķi savus instrumentus nav apguvuši pašmācības ceļā (vienīg ne pārāk stiprais un dīvainais vokāls var kaitināt). Varbūt varētu mēģināt salīdzināt ar Soul Cages, taču DH ir atmosfēriskāki un plūstošāki. Kā jau vairums pašizdotajos diskos, production ir tālu no pilnības.
Vērtējums: 7 no 10

DIVINE REGALE

Amerikāņu progresīvā metal grupa mazliet ietekmējusies no Fates Warning un Dream Theater, tomēr kopumā spējusi radīt ko savu un interesantu (sava "vaina" šeit jāuzņemas pompozās un teatrālās balss īpašniekam Dwhight Hill), cita lieta - vai izdodas šo orģinalitāti pārvērst kvalitātē. Tas ne vienmēr izdodas...

Horizons Ep
Īso albumu iekļāvu viena iemesla dēļ - manuprāt, tas ir labākais progressive metal Ep (kopā ar Sunblaze "Illuminating Heights"), un tas saniegts galvenokārt fantastisko dziesmu "Horizons" un "Underworld" dēļ, kaut arī pārējās dziesmas arī neatpaliek. Varens un patosa pilns skanējums, dažbrīd mazliet savirpināts.
Vērtējums: 9 no 10

Oceanmind
Grupai acīmredzami neizdevās noturēt sasniegto līmeni, un, ja neskaita vēlreiz (pēc daudzu uzskata - sliktāk) ierakstītās dziesmas "Horizons" un "Underworld", disks ir normālā līmenī, bet noteikti ne augstākās līgas grupas radīts. Tikai progmetal faniem.
Vērtējums: 5 no 10

Website

DON DOKKEN

Pēc grupas pajukšas (precīzāk, pēc nepārvaramām nesaskaņām starp mūsu varoni un ģitāristu George Lynch), Dons ierakstīja vienu solo disku, pieaicinājis tādas slavenības kā John Norum (ex Europe), Peter Baltes (ex Accept), Mickey Dee (ex King Diamond), bet mūzikas autoru vidū lasām (bez paša Dona) arī ģitārista Billy White (ex Watchtower), Dokken bundzinieka Mick Brown, un paša Glenn Hughes vārdus.

Up From The Ashes
Lai kāds zvaigžņu sastāvs arī te nebūtu, "Up From The Ashes" pirmām kārtām tomēr ir DD solo albums. Es varētu mēģināt vilkt paralēles ar Whitesnake disku "Slide It In", kur arī supersastāvs īstenībā iespiests stūrī melns un maziņš, un minimālistiski pielaizītā mūzika skaļos vārdus ne tuvumā neatspoguļo, ja vien neskaita vokālu. Dona solo disks neapšaubāmi ir vārgāks par visiem manis dzirdētajiem Dokken albumiem, un vispār īpaši tiem nelīdzinās, būdams daudz "tīrāks" un nevainīgāks, kaut virspusējā hārda ievirze saglabāta. Iesaku klausīties pirms gulētiešanas - pavisam nekaitīgs trankvilizators.
Vērtējums: 2 no 10

DOKKEN

Dokken 80o gadu vidū bija visai ievērojama amerikāņu hārdroka vienība, kas gan īpaši neizcēlās ar pārmērībām, piem., ar glamroku, bet gan (vismaz centās) ar mūziku. Tā pirmajā diskā spēlēja nākamais Ratt basists Juan Croucier, bet viņu sekojošie trīs diski ir arī slavenākie. Pēc izjukšanas vokālists Don Dokken ierakstīja solo disku, ģitārists George Lynch izveidoaj Lynch Mob, bet basists Jeff Pilson piedalījās War And Peace sastāvā. Klasiskais sastāvs sanāca kopā 1993. gadā, bet pašā pēdējā diskā jau ir jauns ģitārists. Tāds, lūk, stāsts.

Breaking The Chains - nav recenzēts

Tooth And Nail
Principā jau šajā diskā nekādi pārsteigumi nav, labu mūziķu izpildīts labs amerikānisks hārd roks. Vienīgi šaubos, vai mūsu platuma grādos kādam tas interesēs....
Vērtējums: 5 no 10

Under Lock And Key - nav recenzēts

Back For Attack
"Back For Attack" vairs nav tik parasts, kā iepriekšējais manis dzirdētais disks. Te vairāk hārdrokam netipiska atmosfēriskuma, sirrealitātes...kā pirmajā gabalā "Kiss Of Death", kuram vēl piedevām ir lielisks un garš ģitāras solo. Jā, Džordžs Linčs jau tobrīd tika slavināts hārda mūzikas aprindās kāstipri sakarīgs pleimanis, un, iespējams, tieši viņam grupa var savā ziņā pateikties par popularitātes uzplūdiem ap 80o gadu vidus/beigu posmu. Tiesa gan, "Kiss Of Death" tā arī paliek neaizsniedzama virsotne, pārējās dziesmas ievirzas tradicionālākā gultnē, dažkārt pat pārāk, un gandrīz 60 minūšu garais albums ir tomēr pārāk vienmuļš, lai paceltos manā hitparādē augstāk.
Vērtējums: 5 no 10

Dokken - nav recenzēts
Dysfunctional - nav recenzēts
Shadowlife - nav recenzēts
Erase The Slate - būs

Official website

DOUBLE DEALER

Double Dealer
Double Dealer ir jaunās Uzlecošās saules zemes uzlecošās zvaigznes Concerto Moon ģitārista Norifuma Shima projekts, kurā piedalās vēl daži CM un arī vēl vienas pazīstamas japāņu grupas Saber Tiger cilvēki. Atšķirībā no CM, Double Dealer (saderam, ka nosaukums ņemts no Deep Purple dziesmas "Lady Double Dealer"!) dzied eksluzīvi angļu valodā, ar visu jancīgo akcentu, un balstās uz šajā zemē mežonīgi populāro Blekmora rifu grāmatu, Ingvija solo numuru sakopojumu AOR pamatēdienā. Šāds salikums, komplektā ar nenoliedzamo visu mūziķu profesionalitāti, ir veiksmes formula ne tikai pašmāju fanu aprindās, bet pēdējā laikā tiek pieprasīts arī citur pasaulē, un šī pasaule šādu dinamisku un plašu 70o gadu rifu ievietošanu 80o gadu AOR/hard rock novērtē atzinīgi. Tas, protams, ir jauki, taču kārtējo versiju par to, "kā būtu, ja Malmstīns spēlētu grupā Deep Purple" (plus vēl vokālista veltīgie centieni līdzināties Deividam Kaverdeilam) klausīties kļūst aizvien garlaicīgāk, līdz pat tādai pakāpei, ka augstāk novērtēšu Concerto Moon lēmumu izvēlēties japāņu valodu par dominējušo tekstos - tak jau vismaz kāda interesanta nots.
Vērtējums: 4 no 10

Website
Norifumi Shima website

DR. BUTCHER

Dr. Butcher ir Savatage nepārspējamās balss īpašnieka Jon Oliva un bijušā (un tagadējā) Savatage ģitārista Chris Caffery projekts. Abu rakstītā un producētā mūzika, dabiski, ir ceļojums laikā, aizvedot mūs uz Savatage pirmsākumiem, bet neaizmirstot 80/90o gadu mijas Savatage smadzenes. Projekts bija iecerēts kā patstāvīga grupa, taču drīz vien abi mūziķi atkal pievienojās Savatage, un otrs disks "The Good, The Bad, And The Butchered" tā arī palicis neizdots.

Dr. Butcher
Protams, varētu jau ar vieglu roku rakstīt, ka šis disks ideāli paredzēts tiem Savatage faniem, kurus māc nostaļģija pēc "Sirens" un "Hall Of The Mountain King" laikiem, bet tik viegli tas tomēr nebūs. Ārkārtīgi nikns un agresīvs, pat thrash-īgs, bet acīmredzami domājošs heavy metal. Varbūt Morgana Lefay varētu būt salīdzinājums. Nepalaidiet šo garām.
Vērtējums: 9 no 10

Demos - demo gabali, kas netika diskā, vai bija paredzēti otrajam diskam. Taču neesot nemaz sliktāki par īstajiem.

DRAGONLORD

Rapture
Šķiet, ka tas ir vienīgais pazīstamais Amerikā radušais projekts, kas tik nekaunīgi kopē Dimmu Borgir un tml. melodiskā black vienības. Un publicitāti tam nodrošina viens no tā līdzautoriem, Testament ģitārists Eric Peterson, kurš to veidojis un rakstījis kopā ar taustiņnieku Lyle Livingston, un piepalīdzot pārējiem Testament dalībniekiem (izņemot veseļojušos Chuck Billy). Mazliet jau dīvaini redzēt tādu prasta power metal ietērpu, sākot no nosaukuma līdz pat albuma vākam un fotogrāfijām, bet prastums šoreiz ir maldīgs, jo albums visumā ir kompetenti veikts. Amerikāņu thrasheru rokas iemēģināšana tik eiropeiskā žanrā varētu likties gana amizanta, taču "Rapture" izcelsmes zemi nebūs viegli noteikt - tikpat labi to būtu varējuši ierakstīt arī jauniņi norvēģu mūziķi, kuru mērķis ir līdzināties Dimmu Borgir vidusperiodam. Tādēļ te tie vienmēr pamalē dzirdamie taustiņi, viegliņais black metal "valsis", vairāk-nekā-nepieciešams haiperblāstu un negaidīti sakarīgs Eric Peterson rūciens. Nu ko, ļausim, lai katrs nodarbojas ar kādu hobiju grib un neņemsim vērā amerikāņu mediju slavinājumus - melodic black tas ir pēc absolūti visiem standartiem no vāka līdz vākam, un atkāpes nav novērojamas.
Vērtējums: 6 no 10


DREAMSCAPE

Kārtējā vācu progmetal grupa, pirmajā diskā centās, bet nesanāca. Otrais jau labāk...

Trance-like State
Neganti garš un neganti garlaicīgs progs, salti un matemātiski aprēķināts - viscaur Conception (Tobi Zoltan vokāls skan pa vidu starp bijušā Conception vokālista Roy Khan un Savatage jaunā vīra Zach Stevens balsi), bet ģitāru solo vietas (Wolfgang Kerinnis raksta lielu daļa mūzikas un vēl producē) veidotas pēc Dream Theater šnites. Gala rezultāts ir ārprātīgi vienmuļš ārprātīgi beziekšu ņerceklis, īsts trankvilizators jau pie trešās dziesmas. Un tad paliek vēl 10. Ak, kungs...
Vērtējums: 2 no 10

Very
Oi, vājprāts, te ir kopēts Dream Theater pa notīm! Interesanta balstiņa, tāda kā aizžņaugta, nazāla, man izklausās pēc Renāra Kaupera brīžiem! Ei, prom šīs ļaunās domas, prom! Par mūziku, ko tur teikt, kā sākas, tā beidzas, 60 minūtes paviegla DT ap "Images And Words" laikiem. Problēma tā, ka nenotiek atraušanās no sarežģitām vietām, tās aizpilda gandrīz visu mūzikai paredzēto laiku (ja neskaita "A New Beginning - Panterei Part III"). Tikai attiecīgā novirziena faniem, tiem patiks noteikti. Favorīts: "Thorn In My Mind". Beigās vēl bonus tracks - Ultravox covers "Dancing With Tears In My Eyes", un tas nav slikts.
Vērtējums: 6 no 10

Website