DEEP PURPLE

Led Zeppelin agrīnā daiļrade ir blūza saknēs, arī Black Sabbath sākotnēji netika vaļā no šīs ietekmes. Deep Purple ar savu piekto albumu savukārt radīja to, ko mēs uzskatām par hard rock. Mūžīgi iekšējo nesaskaņu plosīti, un ne bez Mr. Blackmore līdzdalības, viņi malušies cauri gadu desmitiem, kritumi un kāpumi, bet izskatās, ka šobrīdējais sastāvs ar Steve Morse pie ģitāras (vienīgais ne-no- klasiskā sastāva) ir uz ilgu laiku. Varam jau strīdēties, kādi tie Morse inspirētie jaunie albumi ir, vai tur ir kaut kas no DP vai nav...

Shades Of Deep Purple - nav recenzēts
Book Of Taliesyn - nav recenzēts
Deep Purple - nav recenzēts
Concerto For Group And Orchestra - nav recenzēts

In Rock
Varbūt labāk - "In Metal", jo kopā ar "Paraniod" šis albums var tikt uzskatīts par pirmo īsto metāla ripu, pārspējot visus skaļos, niknos, taču parāk dziļi blūzā vai psihodēlijā iestigušos Jimi Hendrix, Cream, Blue Cheer, u.c. Pie reizes tas ir arī pirmais albums sastāvam, kas tiek apzīmēts ar Deep Purple Mark II (Gillan/Blackmore/Lord/Glover/Paice), "In Rock" atveras ar agresīvo "Speed King", tās lappusēs vēl atrodam tādus metāla aizmetņus kā "Flight Of The Rat" (kas izklausās pēc agrīnā Iron Maiden...vai varbūt otrādi?!) vai "Hard Lovin' Man". Pārsteidzoši, bet viņu varbūt otrs slavenākais gabals "Child In Time" krīt ārā no kopējās noskaņas. Izcils un grandiozs no pirmās nots līdz pēdējai, bet tomēr... "In Rock" priekš heavy metal vai hard rock faniem varbūt ir visai komplekss, taustiņiem pārbagāts, kosmisks, pat dažviet progressive piederīgs, ar visiem saviem solo numuriem, bet tās mugurkauls ir metālā. Neapšaubāmi.
Vērtējums: 8 no 10

Fireball
Pēc "In Rock" radīšanas Deep Purple mazliet attiet no tīri metāliskā skanējuma, eksperimentē ar prog/artrock un psihodēliju. Titulgabals gan ir ieturēts iepriekšējā diska garā, bet jau "No No No" ir blūzīgas noskaņas pārpilns, arī "Demon's Eye" mazliet pietrūkst iepriekšējās enerģijas un aizrautības, bet country stilā ieturētais "Anyone's Daughter" vispār liek virināt muti kā uz sauszemes uzmestai zivij, kasīt pauri, kas tad nu? Arī pārējo trīs gabali nav pārāk metālam atbilstoši, līdz ar to "Fireball" reti tiek minēts favoritāko DP albumu skaitā. Bet tas nekas. Kā atslodze, un kā iespēja pavērot DP no "otras puses"...nav slikti.
Vērtējums: 6 no 10

Machine Head
Kārtējā šosejas apdzīvotāja himna "Highway Star" aizsāk visleģendārāko Deep Purple disku ar skaistu Lorda ērģēļu solo iekšpusē. Smuks ir pavieglais, taču tumši noslēpumainais "Pictures Of Home" ar Roger Glover basa solo. Un kurš gan drīkst apstrīdēt visu laiku slavenākā rifa varenību iekš "Smoke On The Water", rifa, kurš regulāri iegūst augstas vietas visās "Kurš-rifs-ir-vispopulārākais -atpazīstamākais,-iespaidīgākais-cilvēces-vēsturē" aptaujās? Mazāk ievērojami ir "Never Before", funkiskais "Maybe I'm A Leo", kuram līdzīgu muzonu spēlēs DP Deivida Koverdeila laikos, kā arī slinkais "Lazy".
Vērtējums: 8 no 10

Who Do We Think We Are
Šis albums ieradās tajā saspringtajā laika posmā, kad grupas locekļi sāka vērties viens otrā ar arvien pieaugošu netīksmi, kad par aiziešanu prātoja vai katrs kvinteta dalībnieks, pat līdz tādam līmenim, ka ierakstu pie darba nācās pārtraukt (un doties Japānas turnejā ierakstīt "Made In Japan"). Turklāt pēc atgriešanās Gillans paziņoja par aiziešanu, apsoloties albumu tomēr pabeigt. Tas viss noveda pie tāda rezultāta, par kādu nav jābrīnās - šajā albumā ar tik pazemīgu nosaukumu ("Ko gan mēs no sevis iedomājamies?") principā ir tikai viens vērā ņemams gabals, "Woman From Tokyo", Rīgas koncerta prologs. Nesakot, ka pārējie ir slikti, tā laika ansambļiem būtu prieks savā repertuārā uzņemt "Smooth Dancer", "Rat Bat Blue", vai ironisko "Mary Long", bet no Deep Purple tikai gaidīts vēl viens hrestomātijās vietu rodošs piemineklis. To nesagaidot, "Who Do We Think We Are" ir vienkārši jauks un patīkami klausošs, bez atklāti vājiem gabaliem, taču arī bez hītiem, gan komerciālā, gan vēsturiskā ziņā. Gillans pats to salīdzina ar "House Of Blue Light", kura rakstīšanas laikā nepārtraukti uzpeldēja nesaskaņas, ietekmējot galaiznākumu.
Vērtējums: 6 no 10

Burn
Deivids Koverdeils izpelnījās, manuprāt, nepelnītu cieto DP fanu nicinājumu, kad viņam piedāvāja ieņemt Gillana vietu. Protams, Deivida balss nespēja mēroties ar Ian rīkles plašumu un dziļumu, bet, otro lead vox dziedāja basists Glenn Hughes, tādējādi kopā kompensēdami Ian "100 rīkles", vismaz man tā šķiet. Manā uztverē labums ir tāds, ka nu tiek izmantoti daudz-harmoniju vokāli, un nemaz nav jāstāsta, kā man šādi kori iet pie sirds. Albuma tituldziesma, BTW, norāda, kā pēc pāris gadiem izklausīsies Rainbow, uptempo rifāža ar skaistiem taustiņu solo un diviem galvenajiem vokāliem, bet arī lielāka daļa pārējo gabalu izklausās pēc ārkārtīgi uzlabotas 80o (vai "Sail Away gadījumā - 70o) gadu Rainbow.
Vērtējums: 8 no 10

Stormbringer - nav recenzēts visu

Come Taste The Band
Vienīgais disks ar amerikāņu ģitāristu Tommy Bolin izrādījās blīkšķaina izgāšanās, vismaz komerciāli. Tas vairs nebija tas enerģijas pārpilnais Deep Purple, kādu pazinām iepriekšjos diskos, daudzejādā ziņā arī Tommy Bolin ģitāras spēle manieres dēļ, kas drīzāk balstījās uz džeza un soula saknēm. Turklāt vēl lielāko daļu dziesmu rakstījuši divatā Koverdeils ar Bolinu, un tas jau vien norāda, ka no īstenā DP te maz palicis pāri. Interesants vienīgi Glenn Hughes iedziedātais blūziskais "This Time Around" (ar Bolina solo piedēkli "Owed To 'G'"). Noguris un nogurdinošs gals 75-ajā gadā, kā sevi izsmēlis. Laiks spēku atgūšanai daudzos projektos...
Vērtējums: 5 no 10

Perfect Strangers
Slavas apvītais comeback klasiskajā sastāvā noteikti būtu mazāk slavens, ja vien viņu izdotais albums nebūtu tik ideāls. Deep Purple atteicās no visiem psihodēliskajiem gājieniem un 10 minūšu solo numuriem (ja neskaita dažas Blackmore izvirtības), vietā liekot salīdzinoši vienkāršu hard rock, kura neapšaubāmā kulminācija ir majestātiskais titulgabals, kas atsauc atmiņā Cepeļu "Kashmir". Arī pārējie gabali ir ievērības cienīgi, īpaši "Knocking At Your Back Door" un "Hungry Daze" vai Rainbow līdzīgais "A Gypsy's Kiss".
Vērtējums: 8 no 10

House Of Blue Light - nav recenzēts. Esot ārkārtīgi līdzīgs "Perfect Strangers".

Slaves And Masters
Pēc kārtējās Gillana un Blekmora ego sadursmes pirmais grupu pamet, bet otrais uzstāj par Joe Lynn Turner iekļaušanu grupā. Es gan nedomāju, ka tikai Džo Linns bija vainojams pie pamatotajiem pārmetumiem par Rainbow-zēšanos, taču fakts paliek fakts - "Slaves Of Masters" skan ārkārtīgi līdzigi pēdējiem Rainbow diskiem, ja vienīgi te, dabiski, vairāk taustiņu. Tas mēreni apspēlē klusinātus rifus, neaizvainodami dvēseles, un dziedēdami aizvainotās pie "Love Conquers All" vai varbūt "King Of Dreams". To asumu, kas piemīt "Perfect Strangers", te nemeklējiet.
Vērtējums: 5 no 10

The Battle Rages On
Pēdējais DP disks klasiskajā sastāvā, un izklausās tāds saguris un sanīcis. Tikai čigānmeitene "Anya" zibina zobeļus, liekot manīt, kādas būs dziesmiņas pēdējā Rainbow diskā "Stranger To Us All", un ir tipisks Blackmore sarakstīts verķis, vēl varbūt var pieminēt "Solitaire" vai "Ramshackle Man". Pārējais - "Perfect Strangers" garā, izmaiņu te nekādu nav. Tikai, protams, ar "PS" varenību salīdzinājumi pat neuzprasās. No otras puses - ierindas komanda par šādu savu disku būtu tikai sajūsmā, bet no Deep Purple mēs gaidām vairāk, ne?
Vērtējums: 4 no 10

Purpendicular
Rādās, ka līdz ar Blackmore aiziešanu tomēr pazudusi krietna porcija "purplismu", tomēr tikai cietie fani drīkst ņerkstēt un vaidēt, jo par jaunpienācēja Steve Morse (ex Dixie Dregs, kas nu nebija metāl grupa it nemaz) prasmi turēt rokās pagali var šaubīties tikai cietpauris. Jā, tā nu tas ir, visus neoklasicismus, pseidoklasicismus un hārdismus še aizvietojis pavisam citādāks piegājiens, pārpilns funk, pusdžeza un par kaut kas no neoproga, bet nekas, mazliet jau hard rock palicies arīdzan. Mana galvenā žēlaba sastāv no tā, ka maz vienkāršu prātā paliekošu dziesmu, bet to jau nevajadzētu uzsvērt. "Soon Forgotten" atgādina vecos The Sparks, "The Aviator" savukārt Jethro Tull, smeldzīgā "I Feel Like Screaming" ir tiešām kliedzošs un graujošs, bet atmiņas par 80ajiem uzvēdī no "Somebody Stole My Guitar". Kopumā jaunais DP sastāvs piedāvā svaigu devu dažādības un variāciju, kas liecina par viņu radošo spēju spītīgu turēšanos pretī pensijas vecumiem.
Vērtējums: 7 no 10

Abandon
Es taču jau kaut ko teicu par prātā paliekošām dziesmām recenzijā par "Purpendicular". Šis netikums "Abandonā" manāms vēl vairāk...vai drīzāk jau tā nemanīšana, un pēc noklausīšanās paliek precīzi tādas pašas sajūtas kā pēc nesenā koncerta - par večiem, kam pašiem patīk, ko viņi dara, un štrunts par visu pārējo. Es apsveicu šādu fīlingu, un man prieks par turēšanos pie saviem ideāliem (ja atklāti - kas notiktu, ja DP pieņemtu Axel Rudi Pell un spītīgi izlaistu 13 versijas par "Smoke On The Water" vai "Black Knight"?), bet es laikam esmu par jaunu, lai to visu izprastu. Lieliem "Purpendicular" cienītājiem patiks arī šis ieraksts, jo vispārēji atšķirības nav nekādas, profesionāli nospēlēts un nepretenciozs (par spīti neapšaubāmajai visu spēlētprasmei), un labākie man te šķiet smagie "Seventh Heaven" vai "Any Fule Kno That" vai pat "'69", vai tik jaukā viduslaiku meldijas iepīšana "Fingers To The Bone", taču otrajā albuma pusē gadās arī pa kādam galīgi neinteresantam verķim. Es personīgi ātri nogurstu no šāda stila sajaukuma un atstāju "Abandon" Aigara ausīm.
Vērtējums: 6 no 10

Official site