DREAM THEATER

Šis Longailendas (pie Ņujorkas) kvintets (visi instrumentālisti savulaik studēja prestizākajā ASV Berkley mūzikas koledžā, un pameta to, lai pilnībā koncentrētos uz grupu) deviņdesmito gadu sākumā nenoliedzami veica tādu kā apvērsumu progressive metal. Tiesa, 90o gadu vidus dažādi eksperimenti un tā saucamā progresēšana fanu pulciņu mazināja, bet ar "Scenes From A Memory" izskatās, ka viss ir atkal savās vietās.

The Official 1986 demo (While Performing As Majesty)
Demo ieraksti gan šeit netiek apskatīti, pārsvarā tāpēc, ka man tādu ir ārkārtīgi maz. Bet, šo noteikti vēlējos iekļaut, arī tāpēc, ka neviena no šīm dziesmām nekur vēlāk nav izdota.
Ņemot vērā gadu, kad šī mūzika tika ierakstīta, var tikai apbrīnot grupas spēlētprasmi un dziesmu rakstīšanas mākslu. 80o gadu vidū šāda mūzika praktiski neeksistēja. Diezgan pieklājīga Rush ietekme, īpaši jau ģitāras darbā. Kopainu pamatīgi bojā viens no vājākajiem vokālistiem, kāds vispār dzirdēts šāda žanra mūzikā.
Vērtējums: priekš demo - 8 no 10

When Dream And Day Unite
Uzaicinājusi jaunu un pietiekami spēcīgu vokālistu Charles Dominici, grupa ieraksta savu 'vismetāliskāko' disku. Tas nav jāsaprot kā 'vissmagāko', bet gan - šeit visvairāk jūtami tieši heavy metal gājieni un rifi, mazāk 'progressive rock', lai mūzika ir pietiekami kompleksa un savirpināta, lai piederētos pie progressive metal. Diemžēl, pēc ne īpaši labiem pārdošanas rādītājiem, MCA Records ātri vien grupu izstūma no savas paspārnes, un plašas masas tā arī grupu neiepazina. Tām vēl bija jāpagaida...Personālais favorīts: superīgs instrumentālais gabals "Ytsejam". Uzrakstiet to no otras puses...
Vērtējums: 9 no 10

Images And Words
Grūti pārvērtēt šī albuma nozīmi progressive metal žanrā - deviņdesmitajos gados kā sēnes pēc lietus visās pasaules malās (izņemot, protams, Latviju. Pat Lietuvā ir progmetal!) aug progressive metal grupas, kas par paraugu ņem tieši šo disku. Jāatzīst, ka gandrīz katrā no tām spēlē tehniski kompetenti, bieži vien klasiski trenēti mūziķi, attiecīgi, arī mūzikas kvalitāte ir augsta.
Pēc Charles Dominici aiziešanas grupa, nespēdama izvēlēties nevienu no 300 kandidātiem, kādu brīdi pat apsver iespēju turpināt kā instrumentāls veidojums, tomēr beigās izvelk lielo lozi, pieņemot par vokālistu bijušo Kanādas grupas Coney Hatch dziedoni James LaBrie, kuram gan atliek tikai ieiet studijā un ierakstīt līdervokāla partijas, viss materiāls jau bija uz lentes. Sakausējot ietekmes no Kansas, Marillion, Styx un piemiksējot pietiekami daudz metāla un AOR, John Petrucci, Mike Portnoy, John Myung un Kevin Moore radīja progressive metal stūrakmeni, himnu 70o un 90o gadu mūzikas kombinēšanai. Progressive rock fanātiem īpaši iepatiksies savirpinātais gabals "Metropolis - Part I", savukārt romantiskām meitenēm - maigās balādas "Wait For Sleep" un "Another Day". Starp citu, Šekspīra pārzinātāji atraduši daudz līdzīga "Pull Me Under" tekstā ar 'Hamleta' teikumiem.
Vērtējums: 8 no 10.

Awake
Diemžēl, diemžēl...Es personīgi šo disku saucu par 'mūziku mūziķiem' - tehniski perfekti atstrādāta spēle, mūziķi paspīd katrs atsevišķi un visi kopā, bet...kopiespaids tāds, ka grupa mazliet apjukusi pēc "Images And Words" panākumiem, un īsti nezin, ko darīt tālāk. Pirmā šķelšanās fanu pulciņā.
Vērtējums: 4 no 10

A Change Of Seasons
Pēc fanu daudzkārtējiem lūgumiem beidzot izdota bieži koncertos spēlētā gandrīz 24 minūšu garā tituldziesma, kas man personīgi nesa nelielu cerību staru - varbūt tomēr Dream Theater ir atguvušies no meistarības demonstrēšanas...Tiesa, 'A Change Of Seasons' bija sarakstīta vairākus gadus pirms tās parādīšanās relīzē. Pārējo MCD (tieši tā tas tiek devēts, lai gan ir ap 60 minūšu garš) daļu aizpilda koncertieraksts ar koverversiju kaudzīti. Starp tām jāatzīmē Elton John "Funeral For A Friend/Love Lies Bleeding" (tas nav nekāds tur jautrs un priecīgs rokenroliņš, ja kas) un Deep Purple "Perfect Strangers", kā arī Led Zeppelin popūrijs "The Rover/Achilles last Stand/The Song Remains The Same".
Vērtējums: 8 no 10

Falling Into Infinity
Jau iepriekšējais disks tika ierakstīts ar jauno taustiņnieku Derek Sherinian (piedalījies Kiss un Alice Cooper turneju grupās). Runājot par šo disku...Es pazīstu tikai dažus cilvēkus, kam šis veikums iet pie sirds. Rush tendences ģitāras darbā ir vēl uzskatāmākas, kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, viekārši - nu, garlaicīgs pēc velna. Noklausījos kaseti tikai divreiz, un ar lielām pūlēm.
Vērtējums: 2 no 10

Scenes From A Memory
PIrmkārt un galvenokārt - ir tik atsvaidzinoši beidzot dzirdēt oriģinālu, nevis tā neskaitāmos pakaļdarinātājus. Dream Theater ir atgriezušies, var teikt, sākumpunktā, ap "Images And Words" laikiem, un tā varēja izklausīties, teiksim, "Awake" disks, tad nebūtu visas tās šķelšanās un ārdīšanās. Par spīti izcēlošu hitgabalu neesamībai, šo disku var klausīties no viena gala līdz otram ar vienādīgu apmierinājumu, kam par iemeslu manās acīs varētu būt turēšanās pie tā, ko veic vislabāk, "mūzikas" nevis "nošu" rakstīšana, un kas to zina, varbūt arī jaunā taustiņnieka ietekme? Neaizmirstiet arī par faniem, kuru brēkuļošana pēc klasikas bija dzirdama visus šos septiņus gadus starpā. Jā, te ir gan klusinātas balādes (tiesa, visai paprastas), gan (ne)uzkrītoša izvirtuļošanās iekš instrumentāļa "Dances Of Eternity", turklāt šī konceptuālā diska nobeigums ("Finally Free") veikts pēc visiem skudriņu dzenāšanas kanoniem, un varētu būt viena no labākajām DT kompozīcijām vispār. Nez kāpēc gan stāstam un tā izpildījumam manā galvā rodas paralēles ar Queensryche "Operation: Mindcrime"? Ai, ko nu tur - triumfiāla progmetāla celmlaužu atgriešanās, pieminiet manus vārdus.
Vērtējums: 9 no 10

Metropolis 2000: Scenes From New York (video)
Tā kā jaunais Randoms Tērbatas ielā piedāvāja 20% atlaidi, man sagribējās iet un atbalstīt vietējo tirgu. CD ziņā man tas neizdevās, jo izvēle vienkārši smirdēja, tāpēc biju spiests nopirkt savu pirmo mūzikas video. Un sestdienas vakars, kurš bija iecerēts kā mierīga pasēdēšana ar kādu žurnālu un pablenšanu TV ekrānā, pārvērtās par pusotru stundu hipnotiska skatiena fiksāciju vienā virzienā. Visas skudriņas 2000 metru rādiusā rīkoja maratonu pa manu muguru, kamēr es nespēju novērsties no piecu ģēniju ārprāta izpausmēm. Jā, protams, muzikāli šis video ir gandrīz identisks DT atgriešanās diskam "Scenes From A Memory", tas ir filmēts koncertā Ņujorkā, un pamatā to var saukt par šī diska video versiju, kas papildināta ar dažādām video installācijām un aktieriem (starp citu, šīs ainas filmētas Dānijā ar vietējiem aktieriem), kuri izspēlē meitenes Viktorijas traģēdiju. Tas, ka mūziķu pārliecinošais sniegums nav citādi aprakstāms kā maģisks (ok, James LaBrie tomēr pa kādai netīrai notij iedziedājis), tā vēl ir pusbēda. Video satriecošais galarezultāts slēpjas tieši mūzikas un vizuālā attainojuma vārdos grūti aprakstāmā atbilstībā, kas cilvēku ielīmē tajā klubkrēslā pie TV. Es parasti necienu progresīvā rock/metal mūziķu "izrādes" un demonstrācijas, taču, tas, kā šie četri instrumentālisti ārdās, liek rakāties pa sinonīmu vārdnīcu. Tikai redzot viņus dzīvajā, var rasties kaut jel kāda nojausma par šīs grupas diženumu. Mike Portnoy, starp citu, ir šī ieraksta videorežisors, un dažbrīd izskatās, ka viņš stipri ietekmējies no 70o gadu TV performanču efektu pielietošanas - tās visas haluciogēnās ņirbēšanas un ekrāna sadalīšanas...tipiski!
Vērtējums: 10 no 10

Six Degrees Of Inner Turbulence
Disks 1: Šīs pasaules dižgari nebeidz pārsteigt klausītājus ar saviem mērogiem. Dream Theater nepietika ar 54 minūšu materiālu, viņi pievienoja vēl vienu disku ar 42 minūšu garu tituldziesmu! Pirmais jautājums - vai tik apjomīgā albumā iespējams nodrošināt daudzmaz pieklājīgu vidējo līmeni? Jā, visumā jā. Otrais (secību varat mainīt) jautājums - cik te palicis no "Scenes From A Memory"? Atbilde - daudz un...ne pārāk daudz. Koncentrētos teikumos sakot, Dream Theater nav radījuši SFAM part II, bet tikai ņēmuši šo atkal-atrasto skanējumu par pamatu un attīstījuši un paplašinājuši, principā radot tikai loģisku turpinājumu. Ilglaicīgi fani te nemaldīgi un pazīstami atradīs gan klusus, balādiskus momentus, gan galvu reibinošus tehniskus gājienus, kā arī drosmīgus citu žanru piejaukumus, bet tas nu diez vai pārsteigs. Albuma atvērējs "Glass Prison" pretendē uz "Pull Me Under" lomu, ar nedzirdēti šņerkstošu un dārdošu ģitāru, ar elektroniski modulētu balsi, un pat "DJ skreču" vienā vietiņā, un tehniskākas mūzikas cienītājiem garantēta ekstāze, dzirdot visu grupas dalībnieku solo momentus (John Myung šis disks vispār ir solis vēl augstāk). Šis gabals vieš cerību, ka Dream Theater cenšas atrauties no 70o gadu progrock pārnešanas metālā - nekāda maiguma! Tiesa, šis ir vienīgais tāds gabals pirmajā diskā, vēl tikai jūtami vājākais "The Great Debate" centīsies līdzināties, bet otrā dziesma "Blind Faith", atbilstoši parastajam DT albuma dziesmu izkārtojumam, sākas itin baldādiski, bet pāraug vidēja tempa dārdoņā, kas beigās mats matā atgādina "Glass Prison" epilogu, bet "Misunderstood", ambients un kluss, ir DT garā balāde, dikti jau nu spocīga. Jau minētais "The Great Debate" ar savu ilgo, runu sampļiem piebāzto ievadu ir pirmais, kas nepaceļas līdz stratosfērā uzceltajam līmenim, bet, protams, meistaru relatīvās neveiksmes nereti nospārda viduvējību panākumus. Šajā dziesmā vēl vairāk iezogas DT neraksturīgi rifu gājieni un ceļojumi no Tool līdz Pink Floyd, un tas tumšais piedziedājums ir gandrīz vienīgā vieta, kur James LaBrie izmēģina to savu izmisīgo brēcienu (kas mani agrāk diezgan kaitināja). Pēc tāda uzbrukuma ļauts atpūsties ar pašu īsāko (5+ min.) oficiālo dziesmu, pusakustisku balādi "Disappear", kas visumā ir ārkārtīgi jēdzīgs gabals, un kurā netipiski netiek izcelts neviens instruments un tā pārvaldītāji, ja neskaita emocionālo balsi.
Disks 2: Astoņās daļās sadalītā tituldziesma atspoguļo sešu (no šejienes arī titulis) garīgi slimu personu likteņus un slimību vēsturi (starp citu, pavārgs teksts), pievienojot uvertīru un grando finālu. Par šo dziesmu pagaidām dzirdētas vispretrunīgākās atsauksmes, un tā tiek ierindota DT dziesmu topu pirmajās un arī pēdējās ailītēs, un šie pēdējie parasti pievieno brēcienu: "Atdodiet mums Kevin Moore!" Patiesība (manējā) ir tāda, ka diez vai to var uzskatīt par viņu visu laiku dižāko sasniegumu. Manī mazliet ierunājas metālista asinis, kad gribu dzirdēt vairāk tādas daļas kā "War Inside My Head" vai "The Test That Stomped Them All", kurai par piemīt kas thrash raksturīgs. Tas nekas, jo, piemēram, "Overture" ir 6 minūšu "koncerts grupai ar orķestri", klasiskai mūzikai uzņemoties meldiju atveidotāju lomu, bet balstoties uz rokgrupas pamatu - lielisks un itin piemērots ievads, un "About To Crash" man mazliet atgādina, piemēram, Yes, un abas šīs daļas ir uzteicamas. Diemžēl vairāk ko uzteikt, izņemot "Goodnight Kiss" spīdoši veikto kulmināciju, man te nebūs. Pārāk bieži šīs daļas seko formulai "pantiņš + piedziedājums x2, tad solo izvirtuļošanās", vienalga, vai tā būtu tumša un klusa balāde vai agresīvs roks. Vēl tikai būs "About To Crash (reprise)", kas ir šīs pašas daļas smagāka versija, savukārt "Losing Time (Grand Finale)", gana atbilstošs subtitlam, ir majestātisks, taču pārāk jau salkani mažorīgs (bet jūs taču atceraties grandiozo un drūmo "SFAM" epiloga rifu?!).
Rezumē vietā dažas nesaistītas pārdomas - Jordan Rudess nespīd, James LaBrie arī nē. Plikgalvis Petrucci ir vietā un īsmatis Portnoy arī. Ambiciozitāte ir laba lieta, bet neliela selekcija noder. Un, pēc šī albuma noklausīšanās ļoti gribēsies uzsmēķēt. Pat tad, ja dūmus nelietojat.
Vērtējums: 9 no 10


Offical Website
Aigara recenzija

Official site