EDGE OF SANITY

Edge Of Sanity varētu būt viena no retajām death metal grupām, kura vēl joprojām turas, un ik pa brīdim laiž klajā savā žanrā ieturētus ierakstus. Tiesa, nu jau bez sava līdera Dan Swano...

Unorthohodox - nav recenzēts. esot tradicionāls un ne īpaši labs death.

The Spectral Sorrows - brutāls death metal, kuru atsvaidzina tikai negaidīts un labs Manowar kavers "Blood Of My Enemies" un gotiskajam rokam piederošs "Sacrificed". No otras puses, šāda tipa gabalu iekļaušana 90o gadu sākuma death metal diskā bija vērā ņemama uzdrīkstēšanās.

Purgatory Afterglow
Pirmais - gotiski niknais "Twilight" vieš negantas cerības, tāpat arī "Of Darksome Origin", abos agresija un tipiski death gājieni atšķaidīti ar kādu melodisku gājienu, arī ultra-fiksie breiki nezaudē domu. Viss ir labi līdz gotiskā roka/metāla gabalam "Black Tears", pēc tam kvalitāte apsīkst, tipiskais death ir ņēmis virsroku, Slayer un Entombed, apmēram tādā garā, tikai nekad tas nav zibenīgs bezdomu ārprāts, to ņemiet vērā.
Vērtējums: 6 no 10

Crimson
Tam vienkārši bija tā jānotiek, tas ir tikai loģisks iznākums. Visas Edge Of Sanity šķautnes un virsmas sakausētas vienā vienīgā, precīzi 40 minūšu garā dziesmā, grandiozā opusā zem nosaukuma "Crimson" (kā tad vēl?!), sci-fi & fantasy tematika tekstā, bet mūzikā - desmitiem un desmitiem tēmu un zemūdens straumju sakopotu, tomēr ne uz mirkli neatkāpjas no tā, ko mēs pazīstam ar vārdu "Edge Of Sanity", nikni un auksti rifi ne uz brīdi nezaudē fokusu un galveno domu, gandrīz nepārtraukti tos pavada kāda melodiska līnija, un tad to pārtrauc vienīgi kāda gotisks vai vienkārši jauks akustisks iespraudums. Dan Swano nekautrējas ik pa laiciņam izmantot savu miglaini gotisko tīro balsi, bet pāris rēcienus iestūmis arī Opeth vokālists Mike Åkerfeldt. Dažam šis veidojums liksies par gudru un nesagremojamu, un lai! Man "Crimson" stabili turas pirmajās vietā death metal disku topā.
Vērtējums: 10 no 10
Aigara recenzija

Infernal
Dan Swano pameta grupu pēc šī ieraksta, un viņa atmiņas par šo disku ir tādas, ka "izskatījās, ka studijā pamīšus strādā divas grupas". Viņš pats gan sarakstīja, gan ierakstīja lielāko daļu dziesmu, un pārējās pat nepiedalījās, pat ne ar vokālu! Jūs nedrīkstat man pārmest vienpusēju atspoguļošanu, jo patiesi, tikai Swano dziesmas te pelnījušas ievērību. Īpaši kompozīcijās "Hell Is Where The Heart Is", "Damned (By The Damned)", "Hollow" viņa ģenialitēte ir acīmredzama - interesanti, ka viņš zaudējis ātrumu (ja neskaita "Inferno"), tā vietā izvēloties smagi gotiskus ritmus, un pavisam reti ieskanās miglainā "tīrā balss", un pat kārtējais gotiskā roka naivums "Losing Myself" ir klausāms (lai gan tā ne ar ko neatšķiras no "Black Tears" un Sacrificed" no citiem diskiem). Viss labums te slēpjas Swano spējā savienoti stindzinoši agresīvus un pat grindiskus rifus ar tikpat stindzinošu melodiskumu ar kompleksiju, tāpēc viņu pelnīti jāiekļauj zviedru augstāko death-personāliju īsajā sarakstā. Bet, tās, kas nav viņa dziesmas...death-punk tiem, kuriem Slayer patīk, bet liekas par vieglu. Un, varbūt par sarežģītu.
Vērtējums: 7 no 10

Cryptic - nav recenzēts

Website

EDGUY

Vācu jaunieši (vidējais vecums ap 20 gadiem), kuri "Orģinalitātes Policijai" būtu viegls mērķis - grupa pilnībā atspēlē Helloween-līdzīgu melodisku un vieglu speed metal, tomēr nevar noliegt, ka zēniem patiesi ir iekšā, melodiju izjūta ir pieklājīga, un balss (Tobias Sammett, kurš raksta lielāko daļu mūzikas) pavisam, pavisam pieklājīga, redzams ka viņš kārtīgi izstudējis Michael Kiske (ex Helloween) pieeju. Melodiskā speed metal fani noteikti būs sajūsmā.

Savage Poetry -šamais ir pašizdots un pieejams tikai fanu kolekcijās. Pārrakstītā versija izdota 2000. gadā (skat. zemāk)

Kingdom Of Madness
Nu, vienkārši drausmīgs production darbs, parasti man tas īpaši netraucē, bet šis ir īpašs gadījums. Muzikāli albums iepatiksies vien īsteniem speed metal faniem, kaut arī 9 minūšu garais titulgabals tomēr ir diezgan interesants.
Vērtējums: 6 no 10

Vain Glory Opera
Šis noteikti ir labākais. Diska pirmās dziesmas paiet vienā elpas vilcienā ("Out Of Control" otro līdervokālu dzied Hansi Kursch no Blind Guardian, un Timo Tolkki (Stratovarius) iespēlējis ģitāras solo), vēlāk kļūst garlaicīgāk, tomēr disku noslēdz vienkārši neticami laba britu new wave grupas Ultravox dziesmas "Hymn" koverversija. Kopumā apzīmējums 'Helloween un Europe krustojums' šeit ir īsti vietā.
Vērtējums: 8 no 10

Theater Of Salvation
Lūk, jums mācību grāmatas piemērs, kāda nedrīkst būt karjera melodic speed/hard grupai. 100% atkārtojums, tie paši stulbie teksti, 10,000 reižu lietotie rifi, balss tonis, stagnācija uz sejas kā kulaks uz aces...vai tas neatgādina Stratovarius? Ne obligāti muzikāli, bet karjeras ziņā gan. Bet, es protams, sāku izslēgties, tiklīdz ieskanās tie daudzharmoniju vokāli, kuru dēļ gandrīz esmu gatavs piedot šo naftalīna smaku. Uz to brīdi. Uz citiem brīžiem nē, tad es aizsmacis ķērcu par pašparodēšanu!
Vērtējums: 3 no 10

The Savage Poetry
Ievērojiet artikula pievienošanu pārrakstītajai un pārizdotajai versijai! Pārējās izmaiņas - "Key To My Fate" pārvietota no pirmās pozīcijas uz trešo, ir pavisam cits ārtvorks, un protams, skanējums ir kārtīgi apdeitots, līdz ar to dziesmas, kas pirms pieciem gadiem pilnīgi noteikti skanēja nebaudāmi, ir ieguvušas jaunas asinis. Nemaz nevajag būt raķešu zinātniekam, lai izfigurētu šādu mūziku, vieglu speedīgu Helloween ar pilnīgi Michael Kiske kopiju (izņemot amizanti uzsvērto "rrr" rēcienu!), visiem tipiskajiem solo ("Misguiding Your Life" atskan fragments no Vivaldi Gadalaikiem, tikai vismaz divreiz ātrāk!), kur gan jauneklīgais vokāls stāv tomēr visprominentāk. Var jau būt, ka visas šīs kopijas labu laiciņu nedzirdējis, es pārāk pielaidīgi izturos pret šo albumu, tomēr, atskaitot divas ārkārtīgi dumjās balādes, "The Savage Poetry" upgrade ir viena kārtīga enerģijas lode, un vairāk es no tās arī neko ne gaidu, ne prasu. Mazliet niknāka versija ir grupa Squealer, man šķiet. Bet, kad jauneklīgie kori kliedz iekš "Key To My Fate" un 10-minūtīgajā "Eyes Of The Tyrant", tad es tāds mīksti pielaidīgs kļūstu. Heh. Tāda versija togad būtu šai grupai nodrošinājusi vietu blakus Stratovarius, tas nu gan.
Vērtējums: 6 no 10

Mandrake
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: AFM Records
GARUMS: 77'00"
PAMATSASTĀVS:
Tobias Sammet - vokāls
Jens Ludwig - ģitāra
Dirk Sauer - ģitāra
Tobias "Eggi" Exxel - bass
Felix Bohnke - bungas

Es, kamēr klausos šo 70+ minūšu garo disku, prātoju pie sevis, kādam gan jābūt melodiskam speed/power diskam, lai es par to uzrakstītu domātu un uzrakstītu ko labu, ja neskaita dažus izņēmumus. Edguy bieži tiek minēts vienā rindiņā ar Stratovarius, un laikam ne jau tikai tāpēc, ka šīs grupas pārstāv šo žanru - tām ir acīmredzama tieksme līdz nelabumam ekspluatēt vienu un to pašu veiksmes formulu, kas, piekrītu, dažos izņēmuma gadījumos strādā, bet pat Motorhead cenšas ik pēc dažiem diskiem mainīt orientāciju! Izvairoties no plašas diskusijas par tēmām "mainīšanās = izpārdošanās vai progresija?" un "nenodot savus fanus", var piebilst, ka Edguy ne par matu nav mainījušies. Tobias Sammet līdz mūža beigām rakstīs bērnišķīgas (nepatīk? paklausieties to slēpto tracku!) un jautras dziesmiņas par karaļiem, pūķiem, alķīmiķiem un tamlīdzīgām citādi nesliktām lietām, bet ietērpjot tik debilā muzikālā ietērpā, ka šīs 77 minūtes (tāpēc, ka ar bonus tracku!) no dzīves atskaitu kā velti nodzīvotas. Kaut vēl būtu atcerējušies, ka pieder pie speed metal, bet tā vairums šī diska dziesma pieder pie vidēja tempa gabaliem, 100-procentīgi identiskiem, kuru vienīgais krāšņums ir un paliek Tobias Sammet balss, viņa pavadošais koris un dažas sarakstītās melodijas. Ārpus tā ir prasti rifi, nevīžīgi un bāli ģitāru solo numuri un mazgadīga atmosfēra. Tas viss skanēja simtreiz svaigāk pirms gadiem sešiem. Man Edguy kļuvus par kārtējo vārdu, kuram es žurnālos un katalogos pārskrienu pāri, neapstādinot aci.
Vērtējums: 2 no 10


Official website

EIDOLON

Nightmare World
Kanādiešu Eidolon vārds skaļāk iemirdzējās brīdī, kad Teksasā mītošais dānis King Diamond uzaicināja pie sevis pasērst viņu ģitāristu Glen Dover. Šis neapšaubāmi prasmīgais pagaļmeistars gan nespēja kardināli uzlabot Kinga garadarbu "House Of God", un drīz vien Glen pievērsās savam pamatdarbam, kur viņa pienākumi, kā izrādās, neatšķirās no Kinga grupā pildītājiem. Proti, viņš tikai izpilda cita sarakstītos rifus, izdomā sologājienus (un vēl producē), un šis "cits" ir viņa brālis Shawn Dover, grupas...bundzinieks! Power grupa, kurā 95% mūzikas un visus tekstus raksta buņģieris?! Teksti gan viņam tādi šaubīgi (eitanāzijas piekritēji dabū pa kaklu ar "Glorified Suicide"), diemžēl arī mūzikā nevar gaidīt pašu augstāko sasniegumu - nav brīnums, ka tā sanākusi samērā ritmiska ņipra, dzelžainiem, taču dikti jau nu vienveidīgiem rifiem pārbagāta, mazliet atgādina tādu stipri novienkāršotu Nevermore. Līdz tādam līmenim Eidolon nav iespējas sniegties, jo ap ceturto dziesmu jāsāk baiļoties par žokļu stiprinājumu izturēšanu. Tiesa, vēl paliek "Dreamscape", 13 minūtīgs epilogs ar tipisku sākumu, taču, vidusdaļā iestājas klusums, kas pārvēršas pavisam citā operā - klusā un smeldzīgā meldiņā (Adrianne Marcucci ir viesvokāliste te), kas liek atcerēties dažus progroka dižgarus. Taču vēl pēc pāris minūtēm Shawn Dover uzsit pa savām plaukšķošajām bundziņām, un karuselis iegriežas. VIņu nākamais un pagaidām pēdējais disks "Hallowed Apparition" tiek vērtēts labākajā gadījumā ne augstāk par šo, un tāpēc nav brīnums, ka labajam, bet ne izcilajam dziedātājam Brian Soulard tikko parādītas durvis...
Vērtējums: 5 no 10

Official website

EINHERJER

Norwegian Native Art
Einherjer laikam ir šobrīd otri pazīstamākie viking metālisti pēc blackeriem Enslaved, taču šo norvēģu blici pie tumsnējiem pieskaitīt grūti. Viņu izmantotie rifi drīzāk nāk no tradicionālāka, pat power metāla nometnes, pievienojot gan rēcienu, gan tīro balsi, un, atšķirībā no "patiesākajiem" Enslaved vai sērojošajiem Bathory, Einherjer vēlas attēlot skandējumus, kas kaujā sauc, tās vienkāršas, bet glītās melodijas liekot uz tikpat dzirdētas un efektīgas bāzes. Droši vien liels paldies jāsaka Andy LaRocque piederošajai Los Angered studijai un Andy kā producenta darbam (viņš ierakstījis arī solo dziesmā "Doomfaring"), jo sasniegtais intensitātes līmenis neļauj atspringt, pat apzinoties, ka mūzika nepretendē ne uz oriģinalitāti, ne uz noturīgumu (izņemot īslaicīgu vēlmi padziedāt līdzi). Kaut arī gan tekstiem, gan mūzikai piemīt izteikti tautisks raksturs, Einherjer nevar nosaukt par folk grupu, drīzāk par dažu tautas elementu (jeb to, kurus viņi uzskata par tautiskiem) izmantošanas piekopējiem. Grūti man iedomāties, kā viņi varētu pakāpties pa kāpnēm uz augšu, vismaz turpinot tādā garā, bet savs stiliņš viņim ir, to noliegt nevar. Daži melodiskākie un pārdomātākie gabali, kā "Crimson Rain" un "Regicide" ir viļņa galotnē, un cerams, rāda ceļu. Īslaicīgai lietošanai labs.
PS. Brazīļu žurnālistam, kurš grupai pajautāja, vai šāds diska nosaukums nav nacionālistisks, tiek piespriests kauna dēlis ar uzrakstu "Kārtējais nožēlojamais politkorektuma upuris".
Vērtējums: 6 no 10

Official website

ELDRITCH

Eldritch turas nostāk no pārējām itāļu prog & power grupām, lai gan viņu mūzikai piemīt kaut kas no abiem minētajiem novirzieniem. Vēl jāpiemin vēlākos gados īpaši raksturīgie neoklasiciskie gājieni gan no ģitārista,gan taustiņnieka (kuru, btw, sauc Oļegs Smirnovs).

Seeds Of Rage
Tā apmēram ir, power metal ar tehnisku piegaršu, taču nekad pārāk uzbāzīgu. Kaut arī skan pasmagi, to līdzsvaro taustiņu partijas, gaumīgi instalētas un izpildītas, piedodot superīgu melodisko līniju. Balss nav ideāla, taču tas vēlāk uzlabosies. Potenciāls te milzīgs, un arī tas vēlāk "uzsprāgs".
Vērtējums: 6 no 10

Headquake
Laikam es nogurstu no šī power/prog viļņa, neviens no šāda tipa albumiem manī nav izraisījis eksaltētus spiedzienus vai pat labvēlīgus smaidus. Ar retiem izņēmumiem. "Headquake", visai interesantās itāļu grupas vidējais albums nesniedz nevienu procentu pārsteigumu, nevienu procentu izmaiņu, muzikāli būdams labi ja pusprocentu noslīpētāks par savu priekšgājēju "Seeds Of Rage", toties, manuprāt, tas ir monotonāks, pat balansējot uz garlaicības robežas. Smags, pat vietām thrash-isks, diezgan auksts un pat mehānisks, ar ļoti piemērotu, kliedzošu vokālu, kurš gan dažreiz neapzinās sava diapazonu robežas. Neteiktu, ka pārāk slikts disks visumā, bet es šaubos, vai bieži skanēs manā istabā.
Vērtējums: 6 no 10

El Niño
Vienā mutē slavēts par grupas labāko, "El Niño" tiešām ir galvas tiesu pārāks par (manis dzirdēto) "Seeds Of Rage", uzlabojusies kam komponēšanas māka, gan spēlētprasme, arī vokālists piespiedies, un kopā radīts intensīvs un visai tehnisks power metal disks, ar pietiekamu prog piegaršu, un tad vēl ik pa brīdim uzplauksnījot pa kādam neoklasiskam zibenim. Grupa nav baidījusies eksperimentēt arī ar mazu industrial ("Heretic Beholder"), gan taisnumu ("Bleed, Mask, Bleed"). "The Hastdays Of The Year" izklausās pēc jaunā Savatage.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

ELEGY

Holande vairāk pazīstama ar death un doom/death grupām, kaut cik pazīstamu progressive metal grupu tur praktiski nav. Elegy varētu būt izņēmums. Pirmajos diskos grupas vizītkarte bija smalkā un augstā Eduard Novinga balss, kas brīžiem balansē uz nepatīkamas robežas, un sarežģīti rifi, kas iemaisīti diezgan popsīgā mērcē, dažbrīd atrodoties uz hard rock/AOR robežas. Ar Ian Perry (dziedāja arī projektā Ayreon) grupa nodevās smagākām vēsmām, diemžēl, par melodijām piemirstot...

Labyrinth - nav recenzēts.

Supremacy
Raksturīgi pirmajiem Elegy ierakstiem - pāris patiesi labas dziesmas, pārējais diezgan garlaicīgi. Tāds gaisīgs un brīžiem pat neoklasisks veikums (aiz kam muzikāli mazliet līdzinās Tony Macalpine radītajai noskaņai), bet kopumā ne pārāk veiksmīgs. Tāds, uz var-iztikt līmeņa.
Vērtējums: 5 no 10

Lost
Titul/ievaddziesma varētu pretendēt uz favorītāko Elegy veikumu, kārtīgi darbīgi ģitāras rifi uz melodiskas balss partijas. Arī šeit ir vairāki labi gabali, bet brīžiem, īpaši diska vidū, var uznākt miegs. Tiesa, pamošanās pie pēdējām dziesmām, teiksim, "Spanish Inquisition", garantēta.
Vērtējums: 6 no 10

State Of Mind
Eduard Novinga pametis grupu un iesaistījies projektā Prime Time, vietā nāk Ian Perry. Mūzikā parādās vairāk oriģinālu gājienu, bet kopumā skan kaut kā auksti, bezdvēseliski. Šķiet, ka viņi nedarbojas kā grupa, bet vēsā mierā atspēlē katra paša sacerētos gājienus.
Vērtējums: 3 no 10

Manisfestation Of Fear
Konceptuālais disks, ar neviennozīmīgām atsauksmēm. Man patika labāk par iepriekšējo, bet, tomēr, nav tas, nav tas...
Vērtējums: 4 no 10

Aigara recenzija

Official website

ELF

Pēdējā un visnopietnākā Ronnie James Dio (tolaik vēl pazīstama īstajā vārdā kā Ronald Padavona) grupa, kurā viņš pirmssākumos spēlēja arī basu.

Elf
Nu, tak kaut vai vēstures apzināšanas dēļ šo grupu būtu vērts dzirdēt, kaut vai lai pārliecinātos, ka Dio balss pat pirmajā Elf platē (kuru producējuši Deep Purple dižgari Roger Glover un Ian Paice, kuri arī savulaik atklāja šo grupu) izklausās pietiekami spēcīgi, un nav brīnums, ka Ritchie Blackmore vēlāk izlēma viņu savākt pie sevis. Protams, nav ilūziju par plates muzikālo vērtību, jo tā sastāv no pašu elfu sarakstītiem bāru blūza, boogie, honkie-tonk gabaliem, bet Dio brālēna David Feinstein ģitāra, par laimi, nav atstāta dibenplānā, vēršot šo visai paprasto un tradicionālo savienojumu par itin baudāmu. Vislabākais gabals te ir "Never More", kas iesākas kā rokbalāde, bet pēc divām minūtēm jau pat ierodas smagā roka teritorijā. Vesterna bāru atmosfēru neļauj aizmirst klavierplinkšķinājumi, un tas mazliet sabojā tieši "Never More", bet labi iederas tādos bugijos kā "Hoochie Koochie Lady" vai "Sit Down Honey". Dziesmas par grūto amerikāņu dzīvi, kā melno blūzmeņu pārlikums smagākos ritmos ("Dixie Lee Junction"). Smaids ir plats.
Vērtējums: 6 no 10

LA59 - nav recenzēts
Trying To Burn The Sun - nav recenzēts

Update: Pēc Blekmore uzaicinājuam Dio uzstāja, lai Rainbow sastāvā iekļaujas arī pārējie Elf mūziķi, un tā arī notika, taču piecu mēnešu laikā Blekmors no visiem pamazām atbrīvojās. David Feinstein vēlāk tika manīts The Rods sastāvā, bet pārēji gan atgāja no mūzikas biznesa.
Update2: Nesenā intervijā Dio atklāja, ka viņam kopā ar Joey DeMaio (Manowar basists Džouijs sen, sen atpakaļ esot bijis liels Elf pielūdzējs) iecerēts savākt Elf kopā un ierakstīt kādu disku.

ELVIRA MADIGAN

Witches (Salem 1692 vs. 2001)
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: Northlore Records
GARUMS: 60'06"
PAMATSASTĀVS:
Marcus Hammarstrom - visi instrumenti

Droši vien gigantisks darbs ir pašam sacerēt un pašam ierakstīt (ar bungdatora palīdzību) mūziku tā, lai gala rezultāts izklausītos pēc _normālas_ grupas, nevis kārtējās blakus izpriecas. Zviedru vienpatim Marcus Hammarstrom šis ir jau otrais albums un arī augstāk novērtētais, pelnīti izkļūstot no ēnas tumsībā un stādot to blakus dažiem itin iecienītiem vieglā bleka projektiem augšpus Baltijas jūras. Vispirms man tas atgādināja goliātisko Green Carnation otro disku (precīzāk, tā vienīgo dziesmu), taču biju spiests savas domas grozīt itin drīz. Nav Markusam īsti paveicies ar skanējuma līmeni - vismaz man šis disks liekas pārlieku kluss šī vārda tiešajā nozīmē, un, ikreiz to uzliekot, esmu spiests pagriezt volumes pogu krietni uz labo pusi, un tas noteikti ir mīnuss. Ideju ziņā arī viņš nav pārpūlējies ar novatorismu, un principā no solītā nekā tāda īpaši "avangardiska" te nav, ja vien par tādu neuzskatāt jūtamu In The Woods un niknākajās vietās Cradle Of Filth ietekmi - pēdējā īpaši jāuzsver Markusa izmantoto "vairākbalsu" efekta dēļ, t.i., gluži kā Dani viņam brīžiem patīk ik rindiņu iebrēkt, ieķērkt vai ierūkt citādi. Bet Cradle Of Filth nekad nav likuši tādu uzsvaru uz taustiņiem - ģitāras šeit gandrīz vai fona instruments, ja neskaita dažus tikpat klusus un neievērojamus (un lielākoties pašķībus) solo. Visu centrālo skatuves daļu aizpilda bagātīga taustiņu bagāža un pagaldē murmulējoša balss, un uz beigām es jau sāku ilgoties pēc kāda spēcīgāka un elpu aizraujošāka gājiena vai spēriena, jo itin nomācoši dzirdēt tādus piegludinātus un pat "skaistus" meldiju krāvumus. Nebūt ne atbaidošus, nē. Pat vērts apbrīnot, kā vienam cilvēkam izdevies saražot tik glītu, gotiski atmosfērisku apkopojumu, bet savu agresivitāti pie "Salemas raganām" neizgāzt. Turklāt vairāk nekā puse tekstu ir zviedriski. Cik "patiesi".
Vērtējums: 6 no 10


Official website

EMPEROR

Norvēģu black metal flagmanis, tā teikt. Pārskaitīt viņu un viņu draugu izdarītās stulbības un noziegumus šeit nemaz neņemos, jo, galu galā, mūzika jau svarīgāka...Briesmīga ultrafiksu ģitāru un ritmu kakofonija, ar velnišķgiem rēcieniem un dīvainiem simfoniskiem iespraudumiem. Tā kā pirmo disku neesmu dzirdējis pilnībā, nevar salīdzināt viņu progresu, bet citi apgalvo, ka atšķirība starp pirmo un otro albumu ir stingri pieklājīga...

In The Nightside Eclipse - neesmu dzirdējis pilnībā. Esot klasi zemāks par sekotāju.

Anthems To The Welkin At Dusk
Tīra black metal grupas nekad manā "grāmatā" nav augsti kotējušās, bet šis disks ir kārtīgs izņēmums. Pirmais, kas uzkrīt - atšķrībā no gandrīz visām pārējām šī žanra grupām, Emperor arī neticami ātrajos un piesātinātajos gājienos spēj iepīt melodiju, līdz ar to šeit garlaicīgu vietiņu grūti atrast. Angliski to sauc par "Wall of noise" - kā tāds nepārtraukts uzbrukums, pat lēnajās pasāžās. Ne pārāk daudz taustiņu un akustikas, kā arī 'tīrā' vokāla. Jā, var teikt, ka šis ir mazliet novecojis un tīri tradicionāls, tomēr Ihsahn ar Samoth to veic visaugstākajā līmenī.
Vērtējums: 10 no 10

IX Equilibrium
Īsumā - tas ārkārtīgi atgādina "Anthems To The Welkin At Dusk", tādā ziņā, ka izmantoti tie paši elementi, tikai nepareizā secībā vai sakārtotībā, vai kā nu vēlaties, bet tomēr nē, nē, tas nav tas. Tīrā vokāla te ir vairāk, btw.
Vērtējums: 6 no 10

Prometheus: The Discipline Of Fire And Demise
Kā zināms, paši "imperatori" vispirms ziņoja par Emperor koncertdarbības izbeigšanu, un tad par paša Emperor "izbeigšanos" pēc šī diska, par iemeslu abos gadījumos minot abu centrālo personāžu aizņemtību citos projektos. Turklāt Samoth (vai Zamoth) ar savu Zyklon nu ir iestidzis tik dziļi (vai arī, kā baumo, viņš vienkārši atstumts no stūres), ka Ihsahn vientulībā rakstīja, aranžēja, producēja un daudzviet arī iespēlēja šeit dzirdamo - tātad, šī nenoliedzami izdevusies "gulbja dziesma" burtiski dēvējama par Ihsahn solo projektu. Uzdrošinos apgalvot, ka vidusmēra blekerim Ihsahn ēverģēlības uztvert nebūs viegli; kaut arī Prometejam piemīt konstantas Emperor ieskaņas, sakiet ardievas taisnām un viegli uztveramām lietām, cik nu tādas Emperor bijušas. Šī ir griezīga un simphoniska haosa manifestācija, kas spēj gan nogāzt no kājām, apstulbinot ar ģenialitāti, sireālu skaņu devīto viļņu kombināciju, gan atstāt vēsu kā suņa degunu, ja jebkuras novirzes avangardisma virzienā ir svešas. "Prometheus...", tāpat kā "Anthems To The Welkin At Dusk", cienīgi nosēžas visu black metal dižgaru pēdējo gadu katalogos, un drīkst atrasties blakus un virsū gan "Grand Declaration Of War", gan "Puritanical Euphoric Misanthropia", un arī senajam Arcturus šedevram "La Masquerade Infernale", savā veidā līdzinoties ikvienam no tiem - te atrodams gan zināms teatrālisms, gan laba daļa simfonisma (vairāk nekā agrāk), gan mazliet "nobīdītas smadzenes", iespļaujot sejā tiem, kas urkšķ par black metal kā stagnējošu parādību; Emperor kārtējo reizi "definē žanru", ja tā var izteikties. Vienīgā lielā iebilde - vairums kompozīciju daļu ieturētas vidējos un lēnos tempos, (toties haiperblāstiem virsū uzliktas tik jaukas meldijas!), un tas kopā ar mežonīgo piesātinājumu apgrūtina albumu noklausīties no A līdz Z vienā reizē; aptuveni vidū gribas spiest Pause un atpūsties. Lielisks bundzinieka Trym darbs, starp citu. Lielisks te ir viss, starp citu. Ja tā nav viņu augstākā nots karjerā, tad turpat pie virsotnes vien ir.
Vērtējums: 9 no 10

Official website

EMPTY TREMOR

Empty Tremor uz itāļu progmetal skatuves uzleca tad, kad Teatralizācijas vilnis daļai fanu jau nesa vilšanos, taču ne riebuma novēršanos. Tiesa, viņu pirmais disks šādu novēršanos bieži vien sekmēja, un drīz vien grupai nācās balansēt uz līguma saraušanas robežas ar savu leiblu Rising Sun.

Apocolokyntosys
Vienīgais attaisnojums ir mūziķu jaunība (19-20g.), un tai, khm, neatbilstošā spēlētprasme. Patiesi, savā vecuma grupā ET ir kā Sonata Arctica - jauni džeki salīdzinoši sakarīgi pārvalda savus instrumentus, taču trūkst pieredzes un izdomas strādat pa savam, un tiek akli kopēti dižgari. SA gan nebāž galvu virs novilktās svītras, bet ET lec augstāk par dibengalu un sāpīgi sasitas - tik sarežģītai mūzikai viņiem pietrūkst gan spēlēt- (īpaši ģitāristiem), gan producētprasmes (mazliet labāk par garāžas līmeni gan ir). Viņu viegliņajam, ēteriskajam Dream Theater ("Images.."!) klonējumam nebūtu nācis par ļaunu kādas pieredzējušākas acs uzmetiens, un cik noprotu, otrajā diskā tas ir noticis. Tāpēc es lieku daudzpunkti. Bet te ir patiesi jauks, kaut vienkāršs "Running Rusty Rails".
Vērtējums: 5 no 10

Eros And Thanatos - nav recenzēts

Official website

EMPYRIUM

Black grupa tā nav, tas būtībā ir vācu black cilvēks Markus, kurš pieaicinājis Andreasu iespēlēt taustiņu un meiteni Nadīni čellam/flauti, bet pārējos instrumentus uzurpējis pats sev. Un tā viņam arī vajag!

A Wintersunset... - nav recenzēts

Songs Of Moors And Misty Fields
Pirmajā dziesmā ir tā - ja paņem tikai akordus un melodisko līniju, iznāk Imants Kalniņš! Īpaši jau tad, kad flauta izskanās, un man nemaz nav jāsaka, kā es jūsmoju par flautu visās tās izpausmēs un veidos. Bet mūzika vislabāk iederas doom rāmjos, kur atmosfēriski taustiņi papildina klusi dārdošos vesera rifus, bet papildus izpriecas piedāvā koriskie dziedājumi, blackisks rēciens un pompozs tīrais tonis (kā Bathory, aptuveni). Nekā īpaši jauna, bet patīkami pietiekami. Daži uzplaiksnījumi atsauc atmiņā My Dying Bride, agrīno The Gathering, vai pat to pašu Bathory.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

ENCHANT

Ja paņemat progrock grupu un pievienojat smagu ģitāru? Tā mūsdienās daudzi rīkojas, Enchant ir vieni no viņiem. Savukārt, leibls Inside Out Records izcili ciena šādu piegājienu.

A Blueprint of the World - nav recenzēts

Wounded
Vislabāk šis ieraksts tiešām patiks tiem progrock faniem (īpaši Marrilion vai Rush), kuri nebaidās no smagākām intonācijām. "Wounded" nav slikts albums, taču manai gaumei diez ko nepiestāv.
Vērtējums: 5 no 10

Time Lost - nav recenzēts

Website

ENGINE

Fates Warning vokālista Ray Alder ar draugiem projekts.

Engine
Nespēju citādi, kā vien vilkt paralēles ar troksni ap Brūsu Dikinsonu. Vienīgi Ray Alder nav un nebija aizgājis no Fates Warning tad, kad rakstīja šo disku kopā ar savu FW grupas biedriem Bernie Versailles un Joey Vera. Un Rejs turklāt ir šā projekta galvenais komponists, izrādot savu talantus šajā ziņā, jo Jim Matheos vienvaldība "Feitos" viņam to liedz. Jā, par tām paralēlēm, tas galvenokārt atspoguļojas mūzikā, jo Engine ir ne mazāk modernais metāls kā pēdējie Dikinsona darbi. Jā, tie nabaga FW fani, kas gaidīja vēl vienu "Parallels" vai "APSOG", drīkst savas cerības apbedīt, jo "Engine" ir agresīvs un ārdošs aggro-metal (Metal Blade site pat saka, ka dziesmas "Teach Me" rifs atgādina...Deftones!), kam ar progressive nav nekāda sakara, vēl mazāk nekā Brūsa "Chemical Wedding", bet tomēr, tomēr! Lai gan neesmu ne šādas mūzikas piekritējs, nedz arī īpašs FW fans (pēdējo disku jau nu nepavisam), Engine trāpa mērķī. Monolītās sienas gan pāršķelt būs grūti tiem, kas viebjas pie jebkādas modernisma izpausmes, taču iesaku gan ieklausīt vismaz lēnākās un mierīgākās "Falling Star" vai "Bear Your Cross" vai "Tree Of Life". Interesanta šādas mūzikas iezīme - pantiņš parasti ir kliedzoši neklausāms, domāts mošingam, bet piedziedājums, gluži otrādi, ļauj uzelpot (vai pavisam otrādi!), liekot baudīt Ray Alder balsi pavisam necerētā smārdā, kas veiksmīgi savieno emocionālus tekstus un vokālās izpausmes ar agresīvu kliegšanu.
Vērtējums: 8 no 10

ENOLA GAY

Pressure
Lai nebūtu pārpratumu - nekādu "zilu" tendenču šai grupai vis nav, toties neesmu pārliecināts, kā viņus uztvēra Japānā, jo par "Enolu Geju" sauca atombumbu, kura 1945. gadā izdzēsa tūkstošiem japāņu dzīvību Hirosimā. Bet šīs vācu grupas ietekme uz pasauli bijusi milzumdaudz neievērojamāka, par spīti tam, ka nākamais un trešais un pēdējais Enola Gay disks "Strange Encounters" iznāca ar Century Media atbalstu. Tādējādi mums ir iespēja padomāt, ko gan senčerieši tādu izdzirdēja šajā power grupā. Man personīgi tas nav skaidrs. Ja vēl mūzika būtu daudzmaz pieņemama, tāds Morgana Lefay / Brainstorm tipa power metal, tad vokāls Peter Diersmann personā ir burtiski nebaudāms - kā tāds vārgs thrash atdarinājums (tembrāli līdzīgs Wrathchild America/Souls At Zero dziedātājam), kura versija par dziedāšanu ir nepārtraukta aurošana, dažkārt jūtami neapzinoties savus limitus. Tomēr gala beigās arī mūzika nav spējīga uz aizraušanu - iesākoties vēl kaut cik ciešami, beigās tā aiziet pamatīgā trulumā. Piedevām drausmīgs jaukās The Beatles dziesmiņas "Eleonor Rigby" izvarojums. Par to vien es esmu šausmās. Vienīgi, esmu dzirdējis, ka šis ir viņu vājākais disks...
Vērtējums: 3 no 10


Official website

ENSLAVED

Eld
Enslaved ir izdevies izvairīties no skaļiem skandāliem (un, iespējams, tas viņu slavas līmenim par labu nav nācis), mērķtiecīgi un klusi izpelnoties cieņu par savas līnijas ieturēšanu, balansējot starp tīra black metal soundu un episkiem, melodiskiem rāvieniem. Pati grupa šo sauc par savu avangardiskāko albumu, taču šoreiz atļaušos īpaši nepiekrist. Šis viņu (un droši vien - '97ā gada) izpratnē "avangardisms" lielākoties sastāv no savstarpēji maz saistītu un ne pārāk sarežģītu rifu un ritmu apvienošanas zem vienas vai otras kompozīcijas nosaukuma. Atsevišķi tie skan pietiekami labi, paretam pat izcili, taču kā vienots veselums tie nerada to perfekto iespaidu kā "Blodhemn". Atbaidoši spalgā bungu dārdoņa un mazskaitlīgais groulings arī ne vienmēr palīdz, un arī ar aizkapa tīro balsi visādi iet - te tā ievirpuļo pavisam nevietā, te tā prot lieliski paspilgtināt aukstos vikingu rifus. Vēl joprojām nevaru izlemt, vai šis neapšaubāmi sakarīgais disks ir īpašas uzmanības vērts, vai labāk pievērsties interesantākiem melnā metāla paraugiem. Visticamāk, jāietur vidusceļš.
Vērtējums: 6 no 10

Blodhemn
Paši "Paverdzinātie" apgalvo, ka šis 1998. gadā izlaistais disks ar latviski nozīmējošo onosaukumu "Asinsatriebība" ir "atgriešanās pie saknēm", atsakoties no salīdzinoši sarežģītajiem aranžējumiem diskā "Eld". Starp citu, lai jūs nemulsina Enslaved piekarinātā vikingmetāla birka - tas nav nekāds tur bārdaiņu dzērājdziesmu vai prastu folka meldiju šarlatānisms metālmērcē. Enslaved muzikāli ir tīrasiņu black metal, taču viņiem raksturīgi ieturēt līdzsvaru starp blāstbītiem un divreiz lēnāku ritmu, tāpat arī rifi niknumā neatpaliek no viņu līdzgaitniekiem Emperor vai tamlīdzīgi. No otras puses, viņi necenšas aizrauties ekstremālismā, godprātīgi aizvedot mūs saltajā ziemas ekskursijā, mazliet sirreālā, mazliet ļaunīgā, pat mazliet kosmiskā, taču - jūtami strādājuši no sirds. Protams, būdams izlutināts ar viegli uztveramiem melodiskajiem blackeriem, nevaru dēvēt "Blodhemn" par viegli uztveramu, taču tas nav arī tāds bezjēdzīgs agresivitātes savārstījums, kāds nereti dzirdams black metal bariņos. Manuprāt, Enslaved ierindojas aptuveni turpat, kur tagadējais Emperor, kuru melodiju dzirkstis veidojas nevis no romantiskiem solo numuriem, bet gan no blīvajiem ģitāras rifu salikumiem (bet ne taustiņu!). Un kur nu vēl Grutle "aizkapa" balss, kas arī "nedzied", bet ik pa brīdim iegaudojas. Gribētu dzirdēt vēl...
Vērtējums: 7 no 10

Monumension
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: Osmose Productions
GARUMS: 59'41"
PAMATSASTĀVS:
Grutle Kjellson - vokāls, bass
R. Kronheim - ģitāra
Ivar Bjornson - ģitāra, taustiņi
Dirge Rep - bungas

Jau "Mardraum" ieviesa spēcīgas psihodēlijas un pat avangardisma pazīmes, vēl biežākas nekā agrākos diskos, bet "Monumension" peld vārda vistiešākajā nozīmē. Lai gan viņi nav aizmirsuši ne "patiesākas" black metal skaņas, pat pievienojuši mazliet death ar' ("The Cromlech Gate" balsī un ne tikai), bet tiem, kuri dievina kārtīgu, sirsnīgu "melno" dārdoņu te nebūs ko meklēt. Enslaved allaž mīlējuši eksperimentēt, un, atraduši influences pat 70o gadu progressive rock psihopātijā, taču palikuši uzticīgi arī savām primārajām, ekstremālajām saknēm. Skan samudžināti? Tad jums nav ne jausmas, kāds šis disks ir. Tādā "iebraukt" nozīmē sēdēt vismaz nedēļām ilgi (jo vairāk par reizi dienā es nespēju klausīties kādu disku) un palēnām štukot, kas gan notiek tajā vietā starp ausīm, dzirdot šādu sirreālu hipnotismu. Kaut vai pats pirmais "Convoys To Nothingness", kas sākas kā salīdzinoši tipisks Ensleivisks rēciens, taču kādā piektajā minūtē momentāni pārtop par klusu, atmosfērisku skandējumu, kas spēcīgi atgādina progresīvo roku (arī paši mūziķi atzīst, ka šajā diskā visvairāk jūtama viņu jaunākā aizraušanās ar King Crimson, Van Der Graaf Generator un citiem 70o gadu ārtroka Aigarozauriem) ar Moogveidīgiem toņiem un ģitāru kaucieniem - kaut kas līdzīgs dzirdams arī "Hollow Inside" ievadā. Un tad priekšpēdējais "Outro: Self - Zero", kas ir trīs minūšu trokšņa, ambientiskuma un death metal murgains sakausējums, par kuru arī Devin Townsend un Scupltured justos lepni. Protams, neiztrūkst arī pazīstamās griezīgās Enslaved intensīvās, saltās un indīgās atommasas ("The Voices" un "Enemy I"), taču tā vairs nav tik dominējoša. Nobeigumā vēl Farēru salu tautas dziesmas skandējums kā septiņu minūšu nodeva viņu vikingmetāla saknēm. Katrā gadījumā sagatavojieties dzirdēt vai nu unikālu ģēniju meistardarbu vai absolūti neizprotamu vārstījumu. Vidusceļa nav. Ja jums pēdējais Emperor disks likās grūti sagremojams, pie Enslaved nemaz neķerieties klāt. Un nesakiet, ka jūs nebrīdināju.
Vērtējums: 8 no 10


Official website

ENTOMBED

Entombed kopā var veselu kaudzi citām zviedru un vispār skandināvu death metal grupām 90o gadu sākumā radīja veselu novirzienu, ko sāka saukt par Scandinavian death metal. Kopīga šīm visām grupām bija ne tikai mītnes zeme, bet arī producents un ierakstu studija (Tomas Skogsberg un "Sunlight"), un arī motorzāģim līdzīga ģitāras skaņa. Entombed bija pirmie, kas pārvērta death metal pasauli un radīja pamatīgu konkurenci Floridas death novirzienam un tā producentam Scott Burns.

Left Hand Path
Šeit arī ir skandināvu death metal novirziena atklājējs. Tipisks death metal, neko tur īpaši nevar pateikt. Tādēļ arī neko neteikšu.
Vērtējums: 5 no 10

Clandestine
Pamatīgs uzlabojums no "Left Hand Path" jebkurā līnijā, tas ir brāzmaini enerģisks un pat mazuliet melodisks veikums, ar dažādiem, pat akustiskiem iestarpinājumiem un ierunātu tekstu. Viena no pozīcijām, kas manuprāt, šeit izdevusies, ir vokāls - man reti patīk death rūcēji (tādā nozīmē, kas reti pievēršu tiem uzmanību), bet, vokālists izmanto dažādus stilus, gan zemu rūkšānu, gan augstu rēkšanu, pie tam, viss notiek pareizās un atbilstošās vietās. It kā oficiāli vokālists bija Johnny Dordijevic (ex bass no grupas Carnage), bet cirkulē baumas, ka īstenībā vokālu ierūcis bundzinieks un vairuma dziesmu autors Nicke Andersson. Viens no labākajiem agrīnajiem death metal diskiem.
Vērtējums: 9 no 10

Wolverine Blues
Salīdzinājumi ar Slayer, kas sākās "Clandestine" laikos, šeit ir īsti vietā - salēnināts death/thrash, ar izmisīgu LG Petrov rēkšanu. Sekojoši, man maz interesants.
Vērtējums: 2 no 10

Ride, Shoot Straight & Speak The Truth - Neinteresē man šis ieraksts.
Same Difference - nav recenzēts
Uprising - nav recenzēts

Update: Grupa jau pasen pameta viens no galvenajiem mūzikas rakstītājiem Nicke Andersson, koncentrējoties uz karjeru iepriekšēji tikai saidprojektā Hellacopters.

Official website

ENVIROMENTAL HAZARD

Kauč kāda amerikāņu thrash grupa. Tagad tās vairs nav. Viss.

One Stands Alone
OK, man to atsūtīja par velti, tāpēc šāds neraksturīgs ieraksts glabājas man kolekcijā. Thrash uz pusēm ar hardcore (īpaši balss nodaļā).
Vērtējums: 3 no 10

ETERNAL TEARS OF SORROW

Chaotic Beauty
Par attaisnojumu šai melodiskā death(doom) grupai jāmin fakts, ka šādu mūziku viņi spēlēja un izdeva jau tad, kad pasaulē principā pazina tikai Gēteburgas skolu, un viņu debija parādījās jau 1996. gadā. Kopš tā laikā mainījusies ne tikai pasaulē, bet arī EToS mūzika, tiesa, daudz mazāk. Taustiņnieks Pasi Hiltula ir aktīvs un viņa spēlē jūtama Amorphis skola, taču salīdzinājumu ar šiem finlandes dižgariem var attiecināt uz visu grupu - tas midtempo doom/death cēlies pa tiešo no Elegy/1000 Lakes laikiem (īpaši "Blood Of Faith Stains My Hands" un "Nocturnal Strains"), pievēršot uzmanību tām īsajām, atkārtoties mīlošajām melodijām. Kur to ir maz, pavīd In Flames ietekme - gan pedējo gadu, gan arī īsto gēteburdziešu; pēdējie tad, kad piepeši sākas haiperblāstu dauzīšanās ("The Seventh Eclipse", "Bhean Sidhe"). Apraksts manai gaumei nav pārāk glaimojošs, tomēr EToS visumā ir patīkami klausīties - labi un atbilstoši veikta skaņu režija ir pluss, bet pats galvenais - šie somi, prieks kur tu rodies, nepieder pie tiem gotiskajiem vaimanātājiem! Viņiem drīzāk piemīt šāda tipa grupām neraksturīga enerģiska, pat agresīva aura, pat aizsniedzoties līdz NWOSDM līmenim (nezaudējot, tiesa, melodisko līniju), kas pavisam elementāri ļauj pārdzīvot tos otrreiz pārstrādātos rifus. Īsi sakot, somu melodisma cienītājiem būs ko ielikt kārajā ausī. Vienīgo tīrās balss partiju trīs dziesmās izpilda Kimberly Goss (Sinergy), bet vienīgā kaverversija ir Edge Of Sanity "Black Tears" (ar groulu un pagaru taustiņu solo!). Tiesa, ne viens, ne otrs īpaši vajadzīgs nebija.
Vērtējums: 7 no 10

A Virgin And A Whore
Diez vai sastāva izmaiņas (cits otrais ģitārists) ir vainīgs pie tā, ka šis albums diemžēl nepaver cerību aizkarus, pie kuriem piegājām albuma "Chaotic Beauty" laikā. Ja tas iepriekšējais vālēja skaļi un pat dusmīgi, tad "Jaunava un mauka" (wah-wah, kas par nosaukumu) ietur lēnāku un apcerīgāku taciņu, kura tāpat sakņojas Amorphis un In Flame zelta laikos (un tagadējos Sentenced), bet kurai nav pa spēkam ietriekt zobus. Paši gan apgalvo, ka laiks bijis pietiekami, taču man tomēr aizdomīgs liekas tik īsais sprīdis starp abu albumu izdošanas brīžiem, un netīkamais iznākums ilgi neliek gaidīt. Šīs dziesmas ir pārāk vienādotas, pārāk vienkāršotas, un šajā aspektā bīstami virzās uz to pop/gothic/doom plauktiņu, kurā atrodas smagi, bet monotoni rifi, melodiskas iespēles 99% mūzikas laikā un dārdošs, pat Carcass-iski agresīvs vokāls - mazliet pārspīlēts, un mūzikai īsti pat neatbilstošs. Šis melodiskais pop/death metal gan pratīs sniegt dažus jaukus brīžus, īpaši tās vidusdaļā - "Fall Of Man" ar visaptverošajiem taustiņiem, "Prophetian" ar zibinošo ģitāras meldiju vai akustiskā balāde "The River Flows Frozen" (ak, suomi...), bet īpaši paliekošu vietu tam nebūs lemts atrast. Es noteikti augstāk vērtēju "Chaotic Beauty", un mani nudien sāk uztraukt šī pakāpeniskā "vieglošanās" - tas bieži vien pareģo drīzu kritienu. Nu, bet EToS gan nekritīs no pārāk augsta pakāpiena...
Vērtējums: 6 no 10


Official website

ETERNITY X

Ņūdžersijas grupa pēdējā spēlē mazliet pompozu, bet tai pašā laikā tādu piezemētu progressive metal (iesākumā gan vairāk hard/heavy). Viņu ceļš līdz tam, tiesa, veda drīzāk pa heavy metal taciņu, tā runā zinoši cilvēki. Diemžēl, nesaskaņas grupas iekšienē noveda pie sašķelšanās un visai nepatīkamas abu pušu publiskas netīrās veļas mazgāšanas...

The Never-Ending Dream - nav recenzēts
After The Silence - nav recenzēts
Zodiac - nav recenzēts

Mind Games
Sākoties pirmajiem rifiem, man pat grūti noticēt, ka šī ir tā pati grupa, kas izdeva "The Edge", tādi thrash-īgi gājieni man pat ar grūtību saistās kopā ar Keith Sudano teatrālo vokālu! Smagākie un enerģiskākie momenti mazliet atgādina pat Fates Warning (ap "Awaken The Guardian" laiku), bet netrūkst arī klusāku brīžu (bieži vien pat smagākajiem gabaliem pa vidu), kad es izjūtu "The Edge" gara klātbūtni. Balādi šeit pārstāv, IMO, izcili veiktā "Despair", bet niknumu - "Viper II" un "The Savior And The Disease". Jā, protams, "Mind Games" ir vismaz pāris reižu nenobriedušāks par "The Edge", spontanitāte šeit spēlējusi lielu lomu. Vairākas vietas acīmredzami liekas vai nenostrādātās (īpaši tas basa solo "The Chase", kā arī viens otrs ģitāru intro), bet tas tiek ar uzviju kompensēts enerģijas ziņā. Abi bonus tracki, "Eternity" un "Switchblade", īpaši jau pirmais, arī ir lieliski, tā atšķiroties no vairuma saviem sugas brāļiem, piekabinātiem tikai papildus naudas ievākšanas dēļ.
Vērtējums: 8 no 10

The Edge
Varens, monumentāls un emocionāls vēstījums par cilvēku, kas nepārtraukti atrodas "uz klints malas" un pūlas atgriezties normālā dzīvē. Muzikāli dzirdams šis tas no Shadow Gallery, Dream Theater vai Queensryche (īpaši dziesmā "The Confession"), bet nekādā gadījumā nekopējot šīs grupas. Ne pārāk smags, daudz taustiņu un mierīgu melodiju, kas spēj piepeši pārvērsties īstā eksplozijā - enerģiskā un agresīvā. Priekšplānā šeit Keith Sudano teatrālā un piepaceltā balss. Vai balsis - ne jau velti iepretī viņam vārdam rakstīts 'lead and backing vocals, multiple personalities'. Lai gan, jāpiezīmē, ka reti sastopams tiks veiksmīgs teksta, vokālo melodiju un mūzikas savienojums, nekur nekas nav lieks, nekur nekas netrūkst. Vismaz, man tā liekas. Personālais favorīts: "Baptized By Fire".
Vērtējums: 10 no 10

Update: jaunais albums, tik sen solīts, kavējas...

Official Website

EVENT

Vēl viena amerikāņu progresīvā metāla grupa, kas iederas pie tehniskajiem zibinātājiem, kuras vadībā ir Shaun Michaud, ģitārists un taustiņnieks.

Electric Skies
Event mūzika sastāv no īsām, aprautām gluži vai staccato frāzēm, kas izbeidzas ilgi pirms tam, kad iegūlušas atmiņā, aizrautīgi metoties nākamajā, un vēl aiznākamajā, kamēr klausītājs gluži aizelsies mēģina izsekot līdzi. Pamēģiniet iedomāties vissarežģītākās Rush vai piemēram, Dream Theater vietiņas, kā dziesmā "Metropolis Part I" vai diskā "Awake". Un tagad papūlieties iztēloties tādas 44 minūšu garumā ar aizžņaugtam Geoff Tate vokālam līdzīgu balsi virsū. Dave Deluco arī ir vienīgais, kurš cenšas nolīdzsvarot sarežģīto muzikālo partiju, vienmērīgi pludinot balss skaņas un padarot, piemēram, "Weatherman" itin līdzīgu vienkāršam un īsam Dream Theater. Arī taustiņi (kurus spēlē ģitārists Shaun Michaud) piedalās staccato performancē, skanot pavisam, pavisam 80-gadīgi, kā no tā laika pop grupas. Ja vēl virsroku gūst klusākas un balansētas partijas, tad ir kaut cik klausāmi, taču "Electric Skies" drīzāk būs piemērots tiem, kas vēlas ko tehnisku, un galvenais, tehnisku.
Vērtējums: 3 no 10

EVERGREY

No Gēteburgas, kā izrādās, nenāk tikai melodiskā death grupas. Evergrey spēlē tīru power metal, tipa kā Morgana Lefay & Iced Earth, tikai tādu mierīgāku, ne tik agresīvu. Viņu otrais disks savācis jo cerīgas atsauksmes.

The Dark Discovery
Ja disku producē Andy LaRocque, vai tas automātiski piešķir kvalitātes zīmi? Varbūt nē, tomēr norāda, ka galīgs draņķis tas nevar būt. Power metal no galvas līdz kājām. Tumšs un domīgs un smags, Morgana Lefay tomēr ir vislabākā norāde, vienīgi vokāls piezemētāks, nav tāds Jon-Oliva-like. Izcila balāde "For Every Tear That Falls", kurā otro lead-vokālu dzied vokālista/ģitārista draudzene.
Vērtējums: 7 no 10

Solitude * Dominance * Tragedy
Ja debijas disks bija mazliet vien-dimensionāls power metal, tad šajā diskā šī kvarteta spēlētais power metal ir pamats, uz kura būvēt torni. Tas veiksmīgi papildināts ar soprāna backingu (un balādē atkal otrs vokāls), taustiņiem, koriem, oratora un dažādu semplu piesaistīšanu, taču tas viss ir tikai ekstra prieks bāzei. Kura pati par sevi ir vēl labāka par "The Dark Discovery", un kas vēl jums vajadzīgs? Hipnotiska sajūta, kas power metal nebūt nav raksturīga. Ja pirmais disks patika, šis jūs iedzīs grīdā. "Nosferatu" ir vienkārši ārprāts.
Vērtējums: 9 no 10

In Search Of Truth
Evergrey joprojām turas paēnā, taču pēc nekronēto savas valsts power čempionu (Morgana) Lefay izgaišanas viņiem būtu labas izredzes, ja vien Evergrey patiesi pilnībā nodotos power metal rāmju ieturēšanā. Bet labi, ka nē. Jau "Solitude * Dominance * Tragedy" demonstrēja noslieci uz progresīvā pusi, un "patiesības meklējumi" šo novirzi pastiprina, gan saglabājot power metal bāzi. "Tūlītēju" hitu te diemžēl nav, nemeklējiet te "Nosferatu" vai "Solitude Within" - tas vienkārši ir solīds, tumšs un kārtīgs sarežģīta power metal albums, ar nemainīgi labo Tom S. Englund vokālu (labo, ja ņem vērā, ka viņš spēlē arī ģitāru!) un jaunievedumu, Sven Karlsson taustiņiem, kuri nereti sniedz atskatu uz 70o gadu Hammond ērģeļu skanējumu (kā solo dziesmā "The Masterplan"), un šis fakts, kopā ar bundzinieka Patrick Carlsson centieniem un salīdzinošo mazāk smagajām ģitārām, vēl tik pastiprina progressive metal klātbūtni. Pietiekami daudzslāņains, lai iepatiktos šādas mūzikas cienītājiem, un tomēr ne pārāk sarežģīts, tāpēc arī taisnpierēm ieteicams. Kā parasti, Andy La Rocque sēdējis pie producenta pults, un, kā parasti, viņš izvēlējies lielisku darba vietu, kaut arī "In Search Of Truth" tomēr nav Evergrey izcilākais darbs.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

EXCELSIS

1996. gadā radītais Šveices kvintets jau paspējis izdot divus albumus un abus bez jebkādas leiblu palīdzības! Ambīciju viņiem netrūkst, tikai ar to realizēšanu tā ir kā ir... Plašākai pasaulei zināma kā grupa, kuras dziesma "Dragonslayer" tika iebāzta Iron Savior otrā diska pakaļā.

Anduin River - nav recenzēts

Kurt Of Koppingen
Pasniedzot šo disku, tā īpašnieks mani brīdināja neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, un paldies viņam par to. Rakstot šīs rindas, es disku klausos jau 10-o reizi, bet vēl neesmu 100% pārliecināts, vai esmu to pareizi uztvēris. Excelsis vislabāk salīdzināms ar mierīgu Blind Guardian (dziesmā "The Lord Of Halten"!), Running Wild vai Grave Digger; pēdējo pieminu arī tāpēc, ka abām šīm grupām ir kāda precīzi vienojošs faktors - rēcošs vokāls, kas cenšas dziedāt taisni, bet, lūk, tieši tas viņam neizdodas! Un drausmīgais akcents arī! Tieši vokāls mani tracina visvairāk, jo mūzika iekš konceptuālā diska "Kurt Of Koppingen", tīrs viduslaiku metāls ar pilīm, pūķiem, bruņiniekiem patiks vai jebkuram minēto grupu fanam. Tiesa, klausoties to, jums nesanāks triekt dūri gaisā un izkliegt maršējošas himnas - Excelsis izvēlas klusinātas frāzes, akustiski-klavieriskus manevrējumus (izņēmums: jau minētais "Dragonslayer"), un arī raupjākajām dziesmām piemīt pat tāds miegainums, kas gan nav domāts sliktā nozīmē. Mans ieteikums: uzlabot vokālu. Noteikti un nesatricināmi, un tad būs labi, jo patreizējā variantā tiek aizbaidītas veselas ordas potenciālo fanu.
Vērtējums: 7 no 10

Tales Of Tell
Angļiem ir Robins Huds (kura Holivudiskos izvarojumus (c) 80ie un (c) 30ie rakstīšanas brīdī rāda pa TV), letiņiem Ansis Kaupēns, bet Šveices apkaimē darbojās trāpīgais ābolā-uz-dēla-galvas-šāvējs Vilhelms Tells. Un šie vācvalodīgie šveicieši, ja reiz tādi senatnes romantizētāji, itin jauki tiek galā ar šīs leģendas ietērpšanu savā savdabīgajā puspower/pus-vēlkautkas metālā, ja vien ņem vērā dažus apstākļus. Laikam pieradums, bet pat Münggu balss mani pārstājusi kaitināt, par spīti viņa katastrofālai nespējai trāpīt uz notīm, taču šis varētu būt tas gadījums, kad defekts amizantā kārtā pārvēršas par efektu, un es pat nespēju iztēloties "normālu" (nevis tādu klusu Grave-Diggerisku) balsi ņurdam uz tā relaksētā muzikālā fona. "Gfauni Ängle" un "Täu, grosse Kämpfer" (un smieklīgais, vārdā nenosauktais bonus tracks) ir tautasdziesmas, kuras iedziedājis viss ansambļa sastāvs, un teksti nereti arī parastajās dziesmās atskan vācu valodā. Materiāls ir jūtami daudzveidīgāks par viņu iepriekšējo veikumu "Kurt Of Koppigen", kvalitatīvi šī grupa lekusi uz augšu pieklājīgiem soļiem, atbilstoši tēmai ievietojot dažus tautiskus momentus, t.i., šādus tādus folkinstrumentus dudinām uz mierīgajām ģitārām. Temps tiek uzrauts tikai vietumis, piemēram, "Don't Destroy", pārēji gabali šiem naivistiem plūst lēni, taču pietiekami graujoši. Par šedevru šo disku joprojām nenosauksi, bet par savā ziņā nomaļus stāvošu un unikālu gan.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

EXPLORER'S CLUB

Kad Trents Gārdners sadomā izlaist kādu disku, viņš piezvana 20-40 saviem draugiem, visieteicamāk - sava leibla (Magna Carta) grupu mūziķiem, bet arī daži citi tiek aplaimoti, un voila! Ir jums disks.

Age Of Impact
Man patiesi slinkums izklāstīt proga prominences, kas te piedalās. Ja ir milzonīga vēlme uzzināt, apskatiet savā kolekcijā esošos Magna Carta diskus, gan grupu, gan tos nebeidzamos tribjutus. Trents sarakstījis (dažās dienās, ja nemaldos) visu mūziku un vārdus šim ierakstam, kurš savukārt izklausās pēc...Magellan tribute! T.i., Magellan mūzika, kuru spēlē un dzied citi mūziķi. Nekad neesmu bijis liels Magellan fans, un šis disks arī mani nepārliecina. Pat man zināmais Magna Carta fans spļaudās. Piekrītu Fetsam par "Impact 2 - Fading Fast" lieliskumu, un pievienošu, ka man jau tomēr patīk DC Cooper balss - viņš dzied "Impact 4 - Time Enough", bet pats gabals gan ir nogurdinošs. Principā, kā visi tur, ar vienu manis minēto izņēmumu.
Vērtējums: 4 no 10

Aigara recenzija

EXTREME

Divu portugāļu izcelsmes mūziķu, Gary Cherone (vokāls) un virtuozā ģitārista Nuno Bittencourt grupa. 15 minūšu slavas ar akustisko balādi "More Than Words" ne īpaši attaino viņu ceļu mūzikā, maigi izsakoties.

Extreme - nav recenzēts

II Pornograffiti
Otrais albums, salīdzinot ar III sīdēm, ir jautrīgāks un priecīgāks, un kopējai nosakņai pamatīgi piejaukts funk, ar visiem tiem pūšamajiem ("Li'l Jack Horny", "Get The Funk Out" ), bet arī pārējos rock'a gabalos tā klātbūne labi jūtama. Interesanti, otrā daļa noteikti ir iespaidīgāka ar "It ('s A Monster)", titulgabalu , un tajā es dzirdu to, kas man patika iekš "III sides". Plus vēl tas šokējošais 30/40o gadu bigbenda balāžuks "When I First Kissed You" (iederētos itin labi zilača Frenka Sinatras repertuārā), ir absolūti neiederīgs uz pirmā acu uzmetiena. Ja neaptver "Pornograffitti" domu kopumā.
Vērtējums: 7 no 10

III Sides To Every Story
Negaidīti dziļš un nopietns darbs hard rokā, ar Led-Zepelīniskām un Queen-iskām intonācijām (skat. orķestrēto balādi "Seven Sundays"), ar piedevu amerikāņu hard rock, žilbinošiem ģitāru solo (Nuno lielā mērā tur kopā visu padarīšanu). Daudz taustiņu un orķestru aranžējumu, un 76 minūtes paiet vienā elpas vilcienā.
Vērtējums: 10 no 10

Waiting For The Punchline
Es nezinu, kā šo te visu var nodēvēt, bēt hārds tas noteikti nav. Kaut kāds paviegls, ļengans un pseido-cinisks grunge, varbūt, nepārspējami vienmuļšs, par pēdējo izmisīgo centienu satriekt izvēlējušies "Evangelist", vienīgo, kas attāli atgādina "III Sides", bet arī priekš amerikāniskā sounda (mazliet southern te ieskanās) pārāk gudrs. Īsi sakot, ne šis ne tas. CD hidden tracks izrādās ir titulgabals. Humors tāds, ziniet.
Vērtējums: 3 no 10

Update: protams, nopietns hard rock nav nevienam vajadzīgs. Bet, nu, Gary pēc viena ierakstīta Van Halen albuma ir izmests (jaunā grupa saucas Tribe Of Judah), bet Nuno izdod solo diskus.

Website

EXXPLORER

Amerikāņi Exxplorer 80o gadu vidū spēlēja to, ko tagad sauc par 80s metal - tātad, heavy metal. Atkalapvienojušies 90ajos, viņi iestumj Panteras un tml. lauciņā.

Symphonies Of Steel
It kā tas varētu būtu parasts 80o gadu heavy metal, bet, tomēr ne. Mēģināts radīt tādu kā "thinking man's metal", domājošu un domāt liekošu, diemžēl diezgan vājais izpildījums, vokāls un production šo mēķi sasniegt liedz. Blakus tradicionāliem heavy metal gājieniem un dziesmām sastopami gan klavierspēles iespraudumi (skat. albuma nosaukumu), gan mazliet 70ajiem tipiskāki gabali, ar mierīgām, balādiskām vietām un sekojošām kulminācijām ("World War Three" un "Objection Overruled"). Mans minējums, ka grupa bija aizsteigusies savam laikam priekšā - tādu mūziku tobrīd, 1985. gadā diez vai kāds spēja novērtēt. Savatage nāca vēlāk.
Vērtējums: 6 no 10

Coldblackugly, un kaukādi vēl tur, iespējams, diski. It kā esot Panteras kopētāji.