FALCONER

Falconer
Kaut arī proklamēti par "jaunajām power metal cerībām", šie zviedri nemaz tik mazgadīgi neizskatās, drīzāk kā atguvuši kaut kādu otro elpu. Ierakstoties Los Angered studijā pie Andy LaRocque, skaņu automātiski automātiski drīkst norakstīt uz nepatīk?-gaumes-jautājums, un tiešām, šajā ziņā zibeņus mest diez vai vajag, ja nu kauču episkumu piemest varējuši - šādā mūzikā tāda pacilātība lielākoties būtu vajadzīga. Bez tās Falconer nudien izklausās pēc sarežģītiem un nopietniem Hammerfall-iem ar labāku vokālu un "darbīgu" ģitāru. Obligātās 80o gadu metāla klišejas un pasaku teksti nekur neizpaliek, tāpat vietums grandiozi kori, taču ieteicams atcerēties pašā sākumā teikto. Falconer patiesi ir nobriedušāki un pieredzējušāki nekā vairums šādas mūzikas piekopēji, un prot mīt nodrāztos heavy metal un vāju itāļu speed metal grupu rifus ar samērā interesantiem un pat neordināriem melodiju risinājumiem, un tie pēdējie varētu palīdzēt izvest grupu no tā (cerams, grimstošā) bērnudārznieku kuģa. Īpaši uz šī puspelēkā fona izceļas asā "Mindtraveller" un folciskā "A Quest For The Crown". Ieteicams tiem, kas izauguši no Hammerfall tiešuma, un gribas tos pašus vēžus, bet druscīt interesantākā kulītē.
Vērtējums: 6 no 10

Chapters From A Vale Forlorn
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: Metal Blade Records
GARUMS: 40'14"
PAMATSASTĀVS:
Stefan Weinerhall - ģitāra, bass
Mathias Blad - vokāls
Karsten Larsson - bungas

Falconer uz pārbrauktuves (jeb drīzāk studijā, jo ar koncertiem šī komanda neaizraujas) zirgus nemaina, un veiksmes formulu arī nē, vienīgi uzspodrina to. Ja no viņu pašnosauktā debijas diska man izdevās izvilkt labi ja 3-4 atmiņā paliekošas dziesmas, tad šeit sava daļa uzslavas pienākas gandrīz katrai. Tas nekas, ka tās ir gandrīz līdz nelabumam vienkāršas un lipīgas - ja vien nepārspīlē ar klausīšanās reižu biežumu, tās ikreiz var likties kā no jauna dzirdētas. Divi aspekti šajā diskā ir stūrakmeņi. Stefan Weinerhall piesātinātie un rotaļīgie rifi (!), kuri, viņa rakstīti, nereti dod ceļu viduslaiku melodijām un pat flautas skaņām; turklāt pie producenta pults atkal sēdējis Andy LaRocque, un gan jau arī viņa nopelns ir tā teicami smeķīgā un dobjā ģitāras skaņa. Otrs ir Mathias Blad balss. Ārkārtīgi jūtams, ka šim cilvēkam ar smago mūziku pirms Falconer nav bijis nekāds sakars - paklausieties, cik akurāti un gludi viņš frāzē, cik kārtīgi izdzied vārdus līdz galam (ja beigu vārds ir "back", tad beidzamo "k" jūs dzirdēsit skaidri, tomēr ne uzbāzīgi). Šādā izpildījumā pat tādi Hammerfall-iski gabali kā "For Life And Liberty", "Stand In Veneration" vai folkiskais "We Sold Our Homestead" ir klausāmi, un savus tautiešus Falconer parasti pārspēj. Kaut vai ar "Enter The Glade" vai "The Clarion Call" (šīs dziesmas beigās dzirdamais Mathias Blad a capella izpildījums ir asins stindzinošs), kādus hammeristiem neuzrakstīt...
Vērtējums: 8 no 10


Website



FEAR OF GOD

Visai savdabīga, avangardiska thrash vienība ar interesantas balss īpašnieci, nu jau nelaiķi Dawn Crosby (ex Allies, First Attack, Detente) priešgalā.

Within The Veil
Viens no dīvainākajiem ierakstiem, kādu vien nācies dzirdēt. Spokaina balss, te čukst, te lūdz, te mierīgi runā, te agresīvi rēc, te smejas, te vaid un izdziest...Melanholiski un thrash-īgi ģitāras gājieni, daudz akustisko iestarpinājumi, pavisam klusi, un tad pārvēršas niknā triecienā...
Vērtējums: 8 no 10

Toxic Voodoo
No iepriekšējā diska tik vien pāri palicis kā balss, un tā pati skan gurdeni...pilnībās nomainījies sastāvs kašā Panteriskus riffus, un tas viņiem iznāk daudz sliktāk. Aizmigt var mierīgi.
Vērtējums: 2 no 10

Website

FIFTH ANGEL

Fifth Angel 80o gadu vidū un beigās bija visai iecienīta otrā ešelona salīdzinoši inteliģentā hārdroka pārstāvji. Abi viņu CDs šobrīd iesit bargu robu kolekcionāru maciņos, līdz pat 80 baksiem.

Fifth Angel
Profesionāli izcili veikts, minimālistisks, taču iespaidīgs hārds, ar visiem elementiem savās vietās. Brīžiem atgādina Whitesnake labākos gadus ("Fifth Angel"), bet vairāk tomēr tas ir amerikānisms tā labākajās izpausmēs, bez tur visādiem glamiskiem prieciņiem un blūzīgiem rokenroļčikiem. Klasiskā hārda faniem - obligāts. Skaisti solo James Byrd izpildījumā un lieliska, spēcīga balss (Ted Pilot).
Vērtējums: 8 no 10

Time Will Tell
No kvinteta kļuvuši par kvartetu (Ken Mary parādās kā sesiju bundzinieks, savukārt James Byrd vietā solos spēlē Kendall Bechtel), tomēr galvenais rakstītājs, ritma ģitārists Ed Archer ir savā vietā. Protams, tas atkal ir hārds, tikai mazliet sarežģītāks un daudzveidīgāks, taču līdz ar to zudis tas triecienefekts. UFO leģendārās dziesmas "Lights Out" kovers.
Vērtējums: 7 no 10

Update: James Byrd izveidojis savu James Byrd's Atlantis Rising un izdevis vairākus diskus. Ken Mary, blakus sesiju mūziķu darbam, sit bungas Impellitteri. Ted Pilot nodarboja ar vokālo edukāciju, izdod macībstundas. Ziniet, esmu drošs, ka viņam ir ko mācīt...

FORBIDDEN

Kārtējais Bay Area thrash pārstāvis (kā Vio-lence, Testament, Dark Angel, u.c.) no pārējiem atšķirās ar perfekto tehnisko izpildījumu un interesantām melodijām. Russ Anderson, manuprāt, kopā ar Chuck Billy no Testament varētu būt vieni no labākajiem dziedātājiem šajā žanrā. Pēdējie divi diski gan izpildīti Panteriskā manierē.

Forbidden Evil
Debijas disks, nosaukts grupas pirmā nosaukuma vārdā, piedāvā enerģisku un tīru thrash, dažbrīd tomēr ne īpaši nobrieduši.
Vērtējums: 6 no 10

Twisted Into Form
Grupas apogeja. Tehniski nevainojams un melodisks (cik tas nu thrash metal ir iespējams...) ieraksts, ar nopietniem tekstiem, pārliecinošā vokālais izpildījums. Labākais žanra ieraksts, IMO.
Vērtējums: 8 no 10

Distortion
Ai, ai, kā mums patīk Pantera un tml. Plus, vēl jāieliek industrialā distorcija, un tad dabūsim daudz, daudz jaunu fanu un naudiņas. Viens gabals beidzas, otrs sākas, bet liekas, ka viss disks sastāv no vienas pašas dziesmas. Vienīgais izņēmums: King Crimson leģendārā gabala "21st Century Schiziod Man" kaverversija.
Vērtējums: 2 no 10

Green - nespēju šo noklausīties līdz galam. Tas pats, kas Distortion, tikai vēl garlaicīgāk un derdzīgāk. Sirds neļauj likt nullīti.

Website

FORGOTTEN SUNRISE

a.Nimal f.Lesh
Kauna jau estipoisiem nebija, aizņemties no sava vecākā brāļa tiklab nosaukumu ("Forgotten Sunrise" ir Amorphis dziesma), kā muzikālo novirzienu (doom/death). Tiesa, pēdējais nu paliek pagātnē, jo estiņi grib iet līdzi laikam. Šis Tallinā rakstītais MCD (piecas dziesmas un vēl trīs to remiksi) piedāvā visai eklektisku mūzikas skaņu sakopojumu, kurā dzirdams šis tas no gotikas, industrial un Beauty & The Beast mūzikas, pat zems death rūciens te dzirdams, diemžēl dominējoši te ir...elektronika. Pirmajos gabalos tas pat ir mazāk jūtami, kur, piemēram, "K-Os Tik-Tak" ir hipnotisks, mazliet jauno Tiamat/Amorphis garā ieturēts, bet "Vhatsoewer" (interesanti, tā kļūda ir speciāli?) iņ/jaņ sadziedes atgādina Theater Of Tragedy. Jūtīgāka auss gan novītīs pie bungmašīnu skaņām, taču tas ir sīkums, salīdzinot ar trešo, "Surroundcosmos", kas ir ...viegls techno ar death un pēcāk gotikas vokālu! Tieši tā, techno, turklāt ne jau ass un ārdošs kā normālam techno jābūt, nē. Kaut kāds jēls un bezveidīgs! No Euro-beat aizgūtā bungu dimdoņa šo jēlumu vēl pastiprina! Un tad seko kosmisku taustiņu un tīrās balss saspēlē kompozīcijā ar kolosālu nosaukumu "My First Day Was My Birthday", un tad garais "Christ Your Name", acīmredzama nodeva saviem ziemeļu kaimiņiem tekstos, bet mūzika...kā krieviski labi saka: "nekāda". Miega zāļu tablešu aizvietotājs. Godīgi sakot, tos remiksus klausīties nav vēlēšanās. Mans laiks man ir dārgs...
Vērtējums: 1 no 10

FINNTROLL

Midnattens Widunder
Tikai vēl viens apliecinājums, ka Eiropas tautu vēsture satur neizsmeļamas bagātības, un black muzikantiem vēl pietiek ko rakt. Šie somi (ironijas pēc, viņi dzied zviedriski!), Thy Serpent, Barathrum un Moonsorrow bijušie un esošie locekļi, nolēmuši ielūkoties savas tautas mūzikas dzīlēs un joka (un dzēruma) pēc izrakuši kaut kādu somu polkas paveidu ar nosaukumu "humppa", un pievienojuši tai simfoniskas ģitāru un taustiņu skaņas, kā arī black vokālu un krietnu devu alkohola, vēlams šņabja, izveidojot vēl vienu un itin oriģinālu piegājienu druscīt nodrāztajam simfoniskā blacka žanram. Protams, tas tiek darīts ar itin ironisku smīnu sejā (pie tekstiem tiek doti angliskie atšifrējumi, un viens no tiem ir tāds - "the trolls and goblins celebrate their victory over the tribe of Christ with a majestic foast and songs praising the moon"), dažas dziesmas pat velk uz punk/ska pusi ("Bastuvisan", "Segersang"), citas savukārt ir pilnasinīgi simfoniskā folk/black standarti, kurus gan ir pietiekami interesanti klausīties, piemēram, tituldziesma atgādina divreiz ātrāku Amorphis ap "Elegy" laikiem, un tajā pat ieskanās mežonīgs akordeona solo! Es nekad neesmu bijis "joku projektu" pielūdzējs. Parāk nopietns esmu, vai? Par to šaubos, bet mūzikā humors apaug ar bārdu pāris dienu laikā. Taču Finntroll nebūt nav sliktākie no šāda tipa grupām, un tādēļ viņu ieraksts vismaz kādu laiku uzturēsies manas rokas stiepiena attālumā. Jāpiebilst, ka tas ir viņu debijas disks, kuru tikko pat pārizdevuši Spinefarm atzars Spikefarm Records.
Vērtējums: 7 no 10

Jaktens Tid
Joks uzņem apgriezienus. Kā zināms, visu smieklīgo vislabāk taisa drūmākie un nopietni tipi, bet Finntroll savu ziemeļu sarmu nav nokratījuši, toties pastrādājuši ir labi. Pat visjautrākajām dziesmām apakšā jūtams nopietns darbs, pat tām, kurās piedalās somu jodelētāji, kuri skan kā sadzērušies Iļģi, ja vien tas ir iespējams. Kaut arī šeit sasviests kopā daudz kas maziedomājams, un "Kyrkovisan" pat dzirdama mācītāja runa, kas sastāv no latīņu frāžu savārstījumu par "domine patri" un "satanis", tomēr humors piestāv šim tautas blekam ar somu polkas apstrādājumiem akordeonu skaņās (vai "Akordeona tembros" sintezatorā) un pāris atskaņām no seniem Amorphis un pat Bathory. Abi pēdējie labi dzirdami "Fodosagan", toties jau "Slaget vid Blodsalv" ir mudīgs blāstbītu sakombinējums ar akordeonu. Lielisks šādu ietekmju savietojums, katrā ziņā ne tik vien-dimensionāls kā iepriekšējā diskā. Par nelaimi, šoreiz nav doti angliskie kopsavilkumi tekstiem, kuri atkal ir zviedriski. Tie paši par sevi bija diezgan uzjautrinoši.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

FLOTSAM AND JETSAM

Otrā ešelona thrash metal grupa, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ tomēr nespēja izvirzīties pirmajās rindās, par spīti visiem priekšnosacījumiem. Iespējams, tam par iemeslu bija oriģinālā basģitārista un dziesmu autora Jason Newsted aiziešana uz Metallica. Iespējams, arī ne.

Doomsday For The Deceiver
Jau debijas albumā viņu thrash, kaut jauneklīgs un nenobriedis un dažviet pat nevīžīgi spēlēts, ir enerģisks un aizraujošs...un tikai. Dažbrīd pat skan kā ekstremāls Iron Maiden, varbūt izteiktās basa partijas dēļ.
Vērtējums: 5 no 10

No Place For Disgrace
Te redzam, kas notiek, ja enerģijai pievieno briedumu un uzlabotu spēlētprasmi. Jau pirmajā, ultra fiksajā "No Place For Disgrace", negadiīti iekļauta akustiski-balādiskas noskaņas. Un tā visu laiku, es nedzirdu šeit bezjēdzīgu dauzīšanu vai ķērkšanu, viss ir asr savu domu, lai cik dažviet ne īpaši izprotamu. Labākie gabali šeit - jau pieminētais "No Place For Disgrace", power-balāde "Escape From Within" ar thrash kulmināciju, un ekoloģiskā "Hard On You". Šim albumam, manuprāt, bija ja ne jāizvirza Flotsam & Jetsam saulē, tad vismaz jāizbīda tuvāk tai. Par nelaimi, pat izdotais singls (thrash versija par Eltona Džona rokenļčiku "Saturday Night's Alright For Fighting) paspēcīgi izgāzās, un visas cerības bija jāliek uz nākamo disku, kam vajadzēja kļūt par izšķirošo. Tam bija visi priekšnoteikumi. Trīs dziesmas palīdzējis sarakstīt jau aizgājušais Jason Newsted.
Vērtējums: 7 no 10

When The Storm Comes Down - tas bija baiss disks. Production - ārprātīgs, līdz pat impotencei klausīties.

Cuatro
No thrash uz power, tāda "nolaišanās uz zemes" ir visai neierasta, parasti taču thrash kolektīvi mācās no vienas Texasas grupas...bet, redziet, F&J ir no Arizonas, nevis no Kalifornijas, tāpēc viņi izvēlējušies savu ceļu, un šis ceļš ir labs. man mazliet vienīgi žēl, ka augstais un pietiekami spēcīgais Erik A.K. Knutson vokāls arī nolaidies uz zemes. Domājošs un ne-ārdošs power ar mazliet gan no heavy, gan no thrash ("Me"). Tikai, redz, ar to materiālu tā ir kā ir. Varēja būt labāk.
Vērtējums: 5 no 10

Drift - nav recenzēts
High - nav recenzēts

Official website

FREEDOM CALL

Vācu grupa, kur bundzinieks Dan Zimmerman (Gamma Ray/Iron Savior) apvienojies ar savas bijušās grupas Lanzer ģitāristu (ex Moondog), un spēlē nu jau pierastajā Angra/Gamma Ray stilā. Labi spēlē.

Stairway To Fairyland
Žēl tomēr, ka sava šeit maz. Līdz galam izturēts Angra un Gamma Ray speed/power, ar mazliet Blind-Guardian-iskiem, himniskiem piedziedājumiem, bet arī Edguy šeit pielicis savu kuslo roķeli. Vokāls, protams, ir Andre Matos un Michael Kiske ietekmēts. Injicējot mazu devu oriģinālitātes, varam gaidīt lielākas lietas. Nospēlēts un izturēts lieliski, tur nav kur piesieties.
Vērtējums: 6 no 10

Crystal Empire
Freedom Call bija tas gods tikt izveidotai no Dan Zimmerman (Gamma Ray), kurš kopā ar saviem vecajiem korišiem var atļauties tēlot GR jaunāko brāli, par pamatu ņemot kaut ko līdzīgu "Land Of The Free" tekstiem un Edguy mūziku. Vienīgi vokāls ir tas, kuru dzirdot Freedom Call var mēģināt nesajaukt ar simtiem līdzinieku. Bet tas mažora toņos ieturētais "atbrīvosim-pasauli-no-tirānijas-važām" speed power ar visiem netrūkstošajiem elementiem - melodiskajiem solo, koriskajiem piedziedājumiem un izplatītu vienu rievu smadzenēs. Pagaidām vēl nezinu, kādēļ šo grupu es vēl spēju klausīties (lai arī ne bez smiekliem), laikam tāpēc, ka viņu profesionalitātes līmeni par zemu nedrīkst saukt. bet es atsakos samierināties ar aksiomu, ka ne jau visi var radīt ko oriģinālu un novatorisku. Tad labāk taisīt kārtējo klonu? Visi samierināsimies ar "Call Of Fame" un "Farewell" tipa gludajām kompozīcijām?
Vērtējums: 5 no 10

Website

FRETERNIA

Warchants & Fairytales
Es atsakos ticēt, ka uz šīs Zemes ir cilvēki ar tik zemu paškritiku, vai arī tādu drosmi ņirgāties par tiem, kuri maksā bargu naudu (t.i., ne jau pie mums) par tiem apaļīgajiem, spīdīgajiem datu & mūzikas nesējiem. Vai kāds atceras, ko es rakstīju par to drausmīgo Battleheart? Šī zviedru grupa īpaši neatpaliek, ja nu vienīgi mazliet labāk valda pār instrumentiem. Dzirdēti izteikumi, ka Zviedrijā metālu iezīž ar mātes pienu (pārnestā nozīmē), jo tikai tā izskaidrojams svensonu un pārējo skandināvu īpatsvars smagajā mūzikā. Acīmredzot šie zēni kopš dzimšanas ir bāreņi. Labākais, ko es šai Blind Guardian/Manowar tipa grupai varu paziņot, ir tas, ka vismaz daži gadi par ātru ļauts viņiem ieiet studijā. Lai šo (domāšanas līmenī) ārkārtīgi prasto metālu atzītu par klausāmu, jābūt neglābjami iestigušam mūsdienu power metal un jāpatīk vismaz 99% šī žanra produkcijas. Freternia smird. "Mistress Of The Deep Black Sea", "Guardians Of The Night", "Dragonsong"? Paldies, nē. Ja jūs šo disku nopirkāt, man jūsu žēl tikpat ļoti kā nebūtībā aizmestās 44 minūtes.
Vērtējums: 1 no 10

MARTY FRIEDMAN

Būtībā jau man nevajadzētu apskatīt Friedman solo darbību, tā kā tikai viņa pirmais solo disks iekļaujas metāla rāmjos. Pārējie trīs drīzāk pieder new age, un ierakstīti, Marty atrodoties jau Megadeth sastāvā. Dzimto Havaju salu krastos viņš spēlēja grupās Vixen un tad Hawaii, bet pēc pārcelšanās uz kontinentu sadraudzējās ar Jason Becker un kopā bija fokusa punkti grupā Cacophony, kā arī ierakstīja katrs pa solo diskam, ar kuru tad arī sākam...

Dragon's Kiss
Nu, tipisks 80o gadu ģitārburvja albums, 8 instrumentālās kompozīcijas, nepārtraukti melodiski un neoklasiski solo, un šodien klausoties, dzirdu tās pašas noskaņas, kas tik negaidīti parādīsies turpmākajos diskos. Un, to nesaku tāpēc, ka "Namida /Tears/" vieglākā versijā iekļauta arī diskā "Scenes". Bet "Thunder March" ir grandiozs. Vispār jau, ja Marty pacenšas, viņš var sākt konkurēt ar Tony Macalpine.
Vērtējums: 6 no 10

Scenes
Kā diena pret nakti - instrumentāls ģitāras new age, mierīgas, plūstošas melodijas uz balādiska tipa ritma (bungas šajā un turpmākājos Marty diskos iespēlējis koļega po Megadeth, Nick Menza). Jāatzīstas, ka par šāda tipa mūziku zinu ārkārtīgi maz, bet Mārtijam padodas. Vismaz man patīk. Vismaz šis ieraksts. "Valley Of Eternity" - absolūti grandiozs.
Vērtējums: 7 no 10

Introduction
"Introduction" lielā mērā ir "Scenes" atkārtojums, taču ne tuvu tik grandiozs un iespaidīgs. Uzteicams ir tikai skaņdarbs "Bittersweet", visi pēc tam sekojošie ir tikai tālas noskaņas zilā vakarā, bez idejas, bez domas. Ar to ir par maz...
Vērtējums: 4 no 10

True Obsessions
Vēsturisks brīdis - pirmo reizi Mārtija solo diskā ieskanās vokāls. Tiesa, tikai četrās dziesmās, no kurām tikai blūzīgais "Last September" ir atzīmēšanas vērta. Arī mūzika vairs nav pieklusinātais new age, viņš atkal atgriezies pie hārdroka ar drusku blūza piešauta klāt, apmēram tur, kur darbojas daudzi citi "ģitāras varoņi", piemēram, Joe Satriani (ņemiet vērā, es nesalīdzinu viņu spēlētprasmi un stilu, tikai kopējo soundu). "Scenes/Introduction" fani var mēģināt gremdēties diska otrajā pusē, pie kompozīcijām "Rio", "Glowing Path" un superīgajā "Farewell". Pārējais sastāv no roka. Ne tik laba.
Vērtējums: 6 no 10
Website

Website