THE GALLERY

Vācu grupa, cik man zināms. Gotika ar meiteni.

Two Feet Stand - nav recenzēts

Fateful Passion
Es iekritu diezgan spēcīgi, bet tāpēc, ka neizlasīju rūpīgi visu par šo grupu - ja reiz rakstīts "gothic", tad ir "gothic". Rezultātā es tiešām izdzirdēju pasmagu gotiku, apmēram tādu, kādu varētu spēlēt bijusī doom/death grupa, kura saglabājusi soprānu par līdervokālu un džekam likusi padziedāt tīri. Manām ausīm visa gotika gan skan vienādi, īpaši jau šī, kādu varētu piekopt, teiksim, Within Temptation (bet ne The Gathering), tikai meitenei zemāka balss. Manas mīļākās A-ha dziesmas "The Sun Always Shines On TV" covers attiecīgā mērcē nav īpaši pārliecinošs.
Vērtējums: 4 no 10

GALLOWS POLE

Exorcism
Mazpazīstama mazbudžeta vācu vienība, kura cenšas atrast citādu pieeju 80s metal kaldinātājiem, izvēloties ļoti tieši, sejā sitošu piegājienu, bez tur visādiem pompoziem un atbalsošiem izlēcieniem. Tas tiešums nāk no tā, ka disks ierakstīts studijā, bet "dzīvajā", vien pārlabojot un/vai pievienojot mazliet vokāla vai ģitāru solo. Visvairāk šie cilvēki klausījušies un mācījušies no Iron Maiden, tādējādi varat sagaidīt visus tos grabošos basus un harmonizētos ģitāru solo, bet tikai atsevišķās dziesmās. Pārējais vienkārši paķerts no 80ajiem un atsevišķos momentos arī vienu desmitgadi agrāk, taču vienalga - nekas neapslēps to faktu, ka gan dziesmas, gan skanējums, gan teksti, gan (jo īpaši) bukleta noformējums ir uz stipri vien viduvēja līmeņa. Tikai viena pati, 9 minūšu garā noslēdzošā dziesma patiesi pievērš jūsu uzmanību ar interesantākiem aranžējumiem un melodijām. Neredzu nekādu iespēju - pretējā gadījumā gaidiet milzīgu šoku no manis - šai grupai no tā izrauties. Es, protams, atvainojos par skarbajiem vārdiem un mēslaina koka vicināšanu teitoņu virzienā, bet šis (un droši vien arī iepriekšējais, paštitulētais albums) var iepatikties ne pārāk prasīgiem 80s metal "slimotājiem".
Vērtējums: 4 no 10


Offical website

GAMMA RAY

Pēc aiziešanas no leģendārās vācu melodic speed grupas Helloween, ģitārists Kai Hansen savāc draugu pulciņu un izveido Gamma Ray, par solistu izbīdot spēcīgas un agresīvas balss īpašnieku Ralph Sheepers (ex Tyrant...savulaik viņš bija aizcināts arī uz Helloween). Tāpēc nav jābrīnās, ka, kamēr Helloween mocījās identitātes meklējumos, daudzi melodiskā speed metal fani pievērsās Gamma Ray, un viņiem nebija jāviļas. Kai Hansen tomēr prot gan ģitāru uzspēlēt, gan dziesmas rakstīt, gan (vēlāk) arī uzdziedāt...

Heading For Tomorrow
"Keeper Of The Seven Keys Part III", un pilnīgi. Te ir gan ievadinstrumentālais gabals "Welcome", tad melodisks speed metal verķis "Lust For Life", mazliet Queen-skie "Hold Your Ground" un "Money", grandioza balādiska miniopera "The Silence" (IMO, labākā Gamma Ray balāde), varens 14 minūšu titulgabals, un vēl Uriah Heep kavers "Look At Yourself". Tomēr, man nezināmu iemeslu dēļ Ralph Scheepers ir licis iekļaut pašsacerētu "Free Time", un šis galīgi krīt ārā no rāmjiem, kaut kāds stulbs, priecīgi amerikānisks hard rock. Bez šī gabala es noteikti liktu 9...
Vērtējums: 8 no 10

Sigh No More
Hansen & Co. acīmredzami vēlējušies izkļūt no žanra ietvariem, un ierakstījuši tādu mierīgāku, lēnāku un apcerīgāku disku, ja vien neskaita "As Time Goes By". Nedomāju, ka tieši šī iemesla dēļ šis ieraksts ir nemīlamākais fanu vidū, vienkārši, no Mr. Hansena tiek sagaidīts melodic speed, un tas viņam acīmredzami padodas labāk ...
Vērtējums: 6 no 10

Insanity And Genius
Kļūdas aptvertas, no tām mācās, un tml., un mēs atkal atgriežamies pie speed metal, par ko liecina jau fiksais ievadgabals "Tribute To The Past", ar tekstu 'prepare to go where I belong / back to past again', un tālāk viss turpinās ierastos ritmos. Obligāti jāizceļ, manuprāt, viena no retajām veiksmīgajām GR pusbalādēm, Queen līdzīgā "Heal Me" (Kai Hansen to dzied, ja kas). "Brothers In Rock" savukārt ir reti trula.
Vērtējums: 7 no 10

Land Of The Free
Dažādu iemeslu (arī dzīvesvietas attāluma dēļ) Ralph Scheepers tiek palūgts atstāt grupu, un pēc 10 gadu pārtraukuma Kai Hansen atkal uzņemas līdervokālista pienākumus. Balss kopš "Walls Of Jericho" laikiem ir krietni uzlabojusies, un pats materiāls, viegli konceptuāls un izlīdzināts, iespējams, ir labākais visā Gamma Ray vēsturē, kaut izteiktu speed metal verķu tur pamaz. Agrīnā Helloween fanus aizkustinās fakts, ka "Time To Break Free" iedziedājis Michael Kiske.
Vērtējums: 10 no 10

Somewhere Out In Space
Un atkal jauns sastāvs! Bet tas nu tā, galvenais, ka ģermāņu speeda karognesēji nav vis aizmiguši uz lauriem (aizmigs mazliet vēlāk), Kai Hansen rakstītās "Beyond The Black Hole" (superīgs openeris), "Valley Of The Kings" (Kā "I Want Out" no Helloween laikiem), "Somewhere Out In Space" (fiksākais GR gabals vispār), "No Stranger (Another Day In Life)" (sirds man lūzt!) ir pilnīgs and galīgs festivāls, un es nezinu, kas vēl šādas mūzikas fanam ir vajadzīgs, kas viņam (-ai) vēl jāmeklē? Jā, Hansens nav aizrāvies ar jaunatklājumiem (atšķirībā no viņa apdziedātajiem varoņiem), bet muzons ir spēcīgs, enerģisks, un, protams, tie solo numuri, ooooooo! Arī jaunpienācējs, ģitārists Henjo Richter atzīmējies ar divām dziesmām, taču tās diezgan pamatīgi krīt ārā no ritma, "The Guardians of Mankind" skan kā GR parodija, bet "Winged Horse" savukārt pašam Hansenam sagādā grūtības vokāla jomā, un, kaut visai interesanta, absolūti te neiederas. OK, un īsumā, Kai Hansen šim albumam ir sagādājis dažas no savām visu laiku labākajām dziesmām (arī basists Dirk Schlachter pacenties, īpaši iekš niknā "Lost In Future" un kulminācijā "Shine On"), bet ir arī kritumi. Nevienādīgs disks, aiz tam arī druscīt zem perfektās līnijas.
Vērtējums: 8 no 10

Powerplant
Interesanti, ka par šo disku ir vispretrunīgākie viedokļi. Acīmredzot tiem, kuri grib "drošu spēli", arī likās, ka neko taču vairāk nevajag. Kai Hansen & Co. ir radījis kārtējo zinātniskās fantastikas apdvesto melodisko speed metal ar jau 69 reizes izspēlētām notīm un melodijām, savā pierasti labajā līmenī, taču tik jau nu atgādina divus pēdējos diskus, ka izklausās pēc pašparodijas! Ko viņi domāja, ierakstot tik Manowarisko (īpaši jau tekstos) "Heavy Metal Universe", nezinu, var tikai raustīt plecus. Galu galā, nav jau 1985. gads...Labākais tracks, bundzinieka sarakstītais "Strangers In The Night" arī nav nekāda pērle (dziesmu "Beyond The Black Hole" un "Man On A Mission" pakaļdarinājums), bet vismaz neizklausās tik sasteigts un samocīts kā albums kopumā.
Vērtējums: 5 no 10

No World Order
Gamma Ray reputācija manās acīs šķīst pa vīlēm, un trakākais tas, ka tā taču nav viņu vaina - Hansens ar draugiem dara gandrīz to pašu, ko vēl pirms gadiem 5-6, taču šīs mūzikas tirgus šo gadu laikā ir pārsātināts ar šādām grupām. Ja pēc The Storyteller, Zonata, Hammerfall, Rhapsody vai Freedom Call man vēl jānoklausās jaunākais Gamma Ray albums, es aizsāku spēli "atrodi 10 atšķirības" un zaudēju to. Stiprākais "No World Order" punkts ir tā viengabalainība; tas pilnīgi droši nav tāds saraustīts kā "Powerplant" vai "Somewhere Far Beyond", drīzāk pietuvojoties "Land Of The Free", bet saglabājot iepriekšējos albumos vietumis manīto dinamismu (Iron Savior nāk prātā), un diemžēl arī pēdējā albuma debilismu tekstos, kuri, protams, sastāv no tirāna nomešanas un brīvības izcīnīšanas, veidojot laikam jau taču kārtējo konceptuālo albumu. Konstantā deja vu sajūta ļaus vairumam fanu jau otrajā klausīšanās reizē paņemt rokās gaisa ģitāru vai dezodoranta flakonu un "precīzi" attēlot respektīvi ģitāristu roku kustības un vokālās partijas, piedevām vēl pirmais singls "The Heart Of The Unicorn" un arī "Fire Below" (un vēl dažas vietas citās dziesmās!) pārāk atgādina Judas Priest, bet bundzinieka Dan Zimmerman sarakstītais "Damn The Machine" itin labi iederētos viņa blakusprojekta Freedom Call repertuārā. Drosmīgu izlēcienu te tikpat kā nav, tāpat gribētos vairāk ģitāru solo demonstrāciju - ir tikai nikns, bet jau agrāk dzirdēts solo "Solid", un vēl interesanti gājieni iekš "Eagle", gabals, kurš beidzas ar to pašu "ērgļa kliedzienu", ar kuru sākas Helloween "Keepers Pt. II". Principā jau varētu saprast - cilvēki kļūst vecāki, un jaunībā pieredzētie meklējumi vairs neliekas tik saistoši, bet tad neprasiet, lai es lēkātu no sajūsmas. Žanra fani saņems solīdu albumu no šīs mūzikas šūpuļa kārējiem - pārējie droši vien to novērtēs kā kārtējo "bērnudārzības" izpausmi. Un man nebūs spēka viņiem to pārmest.
Vērtējums: 6 no 10

Offical website

Website
Website

GARDENIAN

Nebūs vilšanās nevienam melodiskā death cienītājam, īpaši tam, kuram tīk At The Gates un dažas citas zviedru grupas.

Two Feet Stand
Tā saucamais NWOSDM jeb Gēteburgas metāls palēnām sāk zaudēt savas pozīcijas, tā izskatās, vismaz kritiķu aprindās, lai gan fani joprojām ar prieku uztver tās vienkāršās, ātri pielīpošās meldijas un ne pārāk agresīvo rēcienu. Tagad, kad man jāpārceļas atpakaļ laikā un jārecenzē pirmais Gardenian disks, kurš iznāca pirms veseliem 4 gadiem, man uznāca derdzīgs slinkums - nu, sakiet, kurš tad vēl nezina, ka te būs neskaitāmas atsauces uz At The Gates vai In Flames (turklāt ģitārists Niklas Englelin kādu laiku bijis In Flames biedrs)? Vienīgi Gardenian ir ātrāki par otrajiem un ne tik agresīvi kā pirmie, turklāt vokālists Jim Kjell itin labi tiek galā gan ar rēkšanu, gan ar tīro vokālu (un vēl ģitāru!). Atliek tikai paraustīt plecus un iedomāties, ka 1997. gadā tas man liktos daudz interesantāk.
Vērtējums: 5 no 10

Soulburner
Sen nebiju dzirdējis tik atklātu At The Gates/Entombed skanējumu, turklāt tik pieņemamu. "As A True King" skaisti iederētos, teiksim, Entombed diskā "Clandestine", ja vien nebūtu tik ne-ļauns un tik melodisks. Tāds ir viss diska sākums, un pārsteigumi ierodas jau otrajā dziesmā "Powertool", kur otro lead vokāla partiju izpilda soprāns. Un tas vēl nav viss! Trešajā dziesmā "Deserted" ieskanās vēl viens lead vokāls, šoreiz tīrais, un tas pieder nu jau pajukušās norvēģu power grupas Artch vokālistam Eric Hawk! Un visā turpmākajā diska daļā viņš dala galveno vokālu ar rēcēju, un balss viņam ir patiesi iespaidīga (par spīti tam, ka tā ir viņa pirmā parādīšanās pēc Artch izjukšanas pirms gadiem 8), atgādinot Bruce Dickinson, īpaši jau dziesmā "Tell The World I'm Sorry", balādē "If Tomorrow's Gone" un "Small Electric Space", kur viņš ir vienīgais dziedonis. Tāpēc, klausoties "Soulburner", man prātā iezagās doma, kāpēc neviens, izņemot kādreiz Mundanus Imperium, nenodarbojas ar black metal+īsts vokāls hibrīdu? Manuprāt, tāda grupa spētu saviļņot drusku iestagnējušo metālistu sabiedrību. "Soulburner" ir solis pareizajā virzienā, kaut arī es negribētu, lai rēkšana apklustu. Citādi šeit nav absolūti nekādu novitāšu, bet kas tad man. Gribu un lieku...
Vērtējums: 8 no 10

Sindustries
Tas ir kāds nerakstīts likums - ap kādu trešo disku NWOSDM grupas atsakās no ātrākiem tempiem, pieņemot par savu tā saucamo groove, t.i., tādu miptempo rifāžu, ne pārāk lēnu, ne pārāk ātru, tikpat smagu, bet...vismaz man - pārāk monotonu. Nu, labi, jebkurš mūzikas novirziens, kura atšķirības pamatā ir kāds noteikts un ne pārāk mainīgs ritms, var apnikt visai ātri, ja atskaņots lielās devās, turklāt, ja tā grupa visai atklāti dara pakaļ citiem...? Gardenian nu kļuvuši par daudzveidīgākiem (cik nu iespējams), dusmīgākiem un mazāk popsīgiem In Flames. Par laimi, šie zviedri vēl turpina pamatīgu death groulu izmantošanu, bet nu dziedātājs arī tiešām sācis dziedāt, turklāt (suprise!) nebūt ne slikti! Ja pieņemam, ka Gardenian pēdējā diska viesdziedātāja Eric Hawk pieaicināšana bija eksperiments, kas savā ziņā atsaucās arī uz šādam žanram tik eklektisko mūziku, tad "Sindustries" ir mēģinājums iebīdīties noteiktos rāmjos. Diemžēl šie rāmji ir par šauru visa albuma garumā. Vienīgais izņēmumums ir noslēdzošā "Funeral", kas diezgan pamatīgi atgādina Hypocrisy hipnotiskās death-balādes (bet akustiskais sākums - Uriah Heep "The Wizard").
Vērtējums: 6 no 10

Website

GARDEN WALL

Spriežot pēc vārdiem/uzvārdiem, itāļu grupa. Pa pusei progrock, pa pusei progmetal.

Chimica
Nu, labi, vismaz Dream Theater klonētājs kārtējais tas nav, un par to arī prieks. Prieks nav par to, ka jau pirmais gabals 34 minūtes ilgst! Tas jau uz kaut ko norāda. Attiecīgi, savirpināta muzona fani varbūt, varbūt te kaut ko atradīs, man tas neizdevās. Kurš to klausīsies?
Vērtējums: 2 no 10

THE GATHERING

The Gathering šobrīd visiem zināma kā doom/psychodelic grupa ar soprānu Anneke Van Giersbergen (bijušo džeza dziedātāju), un tikai retais vairs atceras grupas sākumu, kad tās pirmais disks praktiski bez promocijas kļuva par vienu iecienītākajiem doom/death žanrā.

Always
1992. gadā taustiņus izvirzīt tik ļoti priekšplānā šajā doom/death muzonā atļāvās tikai retais, bet arī bez šī fakta "Always" ir iespaidīgs veikums. Interesanti, ka es šeit salīdzinoši maz atrodu Paradise Lost ietekmes, kas tā laika grupām bija ļoti raksturīgs elks, The Gathering šeit injicē āprātīgu kosmiskuma devu, gandrīz ēterisks plūdums, drausmīgi zema balss (Bart Smits), un tik soprāniņa klātbūtne pāris dziesmas druscīt atsauc atmiņā PL.
Vērtējums: 8 no 10

Almost A Dance - pieņemtais "tīrais" vokāls atgādināja drausmīgi sliktu Faith No More kopiju, un padarīja arī mūziku nebaudāmu. Riebīgi.

Mandylion
Būšu tik drosmīgs un apgalvošu, ka ar šo albumu (un turpmākajiem) The Gathering veica tādu mazītiņu apvērsumu smagās mūzikas fanu prātos. "Mandylion" pirka, pērk un klausās arī tie, kas growlus necieš ne acu galā, jo...holandieši bija uzaicinājuši par lead vokālu soprāniņu, un atmetuši visas domas par visādiem rēcieniem, rūcieniem un tml. Domāju, ka šis tomēr bija galvenais faktors "Mandylion" un pašas grupas augošajai popularitātei, jo pati mūzika neko daudz no "Always" laikiem mainījusies nebija, ja nu ģitāru production skan smagāk, un attiecīgi, taustiņi atbīdīti nostāk. Protams, "Always" muzikāli ir tīrs doom/death, bet "Mandylion" ieskanas pa kādai hipnotiskai psihodēlijas notij, taču mugurkauls jūtami nav mainījies.
Vērtējums: 7 no 10

Nighttime Birds
"Nighttime Birds" lielā mērā ir "Mandylion" atkārtojums, tikai Annekes balss ir iebīdīta klusāk (salīdzinot ar tās priekšplānu iepriekšējā diskā), un pa lielākai daļai tas ir vieglāk uztverams un saprotams, ne tik psihodēlisks. Tas pats par sevi nav ne labi, ne slikti, tikai - citādi. Sliktāk ir ar laba materiāla rakstīšanu, un šajā aspektā nav veicies tik labi.
Vērtējums: 5 no 10

How To Measure A Planet? - nav recenzēts
if_then_else - nav recenzēts

Official website

GEHENNA

Vēl viens black metal no Skandināvijas. Vismaz vēl pāris albumiņi šiem ir. Nemēģiniet viņus sajaukt ar zviedru hard rokeriem Gehennah!

Seen Through The Veil Of Darkness
Vidēja līmeņa 90o gadu vidus black metal, viss kā nākas, taustiņu atmosfēriskums, piesātinājums, rēciens mijas ar tīrajiem vokāliem, un tml. Nav slikti, bet īpaši iespringt arī nav vērts.
Vērtējums: 5 no 10

GIANT

III
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: Now & Then / Frontiers Records
GARUMS: 44'48"
PAMATSASTĀVS:
Dann Huff - vokāls, ģitāra, taustiņi
Mike Brignardello - bass, fona vokāls
David Lyndon Huff - bungas, perkusijas, fona vokāls

Giant pieder pie tām retajām grupām, kas 80o gadu beigās, glemroka uzplūdu māktas, centās atdzīvināt 70/80 gadu mijas Foreigner, Boston, Journey un tml. grupu tradīcijas. Jāsaka, ka viņiem tas vedās pietiekami labi, ja reiz dziesma "I'll See You in My Dreams" no debijas diska "Last Of The Runaways" pat pagrozījās ASV čārtos, un šobrīd šis albums tiek uzskatīts par vienu no melodiskā metāla un roka virsotnēm tajā laika sprīdī. Bet otrs albums nedeva cerētos rezultātus, un tikai 1999. gadā vokālists un ģitārists (izslavēts sesiju mūziķis un divu Megadeth albumu producents) Danny Huff kopā ar brāli bundzinieku David Huff, Frontiers Records īpašnieku ietekmēti, nolēma ierakstīt trešo nodaļu. Apskatnieki uzsver šī diska līdzību ar viņu pirmo disku, un tieši tā tas varētu būt - klausoties šo pasmagā popa vai viegliņā hārda plūdenumu, ne uz mirkli neatstājas sajūta, ka esmu Laika mašīnā atgriezies 80o gadu vidū vai pat sākumā un blenžu nejauši uztvertu Styx vai Journey videoklipu, par kuru pat jūsu māmiņa izmisumā nelauzītu rokas. Bet diez vai tāds ir labas mūzikas rādītājs. Teksti acīmredzot uzrakstīti piecu minūšu laikā (dziesmu nosaukumi - "Don't Leave Me In Love", "Oh Yeah", "Can't Let Go" un cerētais hīts "You Could Be Mine"), un mūzika diemžēl arī nav prasījusi daudz ilgāku laiku. Ierakstīšanas darbs gan droši vien ildzis stingri ilgāk, un ne jau tāpēc, ka šie mūziķi neprastu spēlēt - bez kristāltīra skanējuma šajā žanrā nav ko meklēt.
Vērtējums: 4 no 10


GLENMORE

Ārkārtīgi grūti atrodama vācu grupa no 90o gadu sākuma.

Materialized
Dīvains iesākums šai grupai. Saskaņā ar maniem avotiem, to 1982. gadā savāca nelielas pilsētiņas mācītājs Štutgartes apkaimē, ar domu, ka tā uzstāsies viņa svētnīcā un pievilinās jauno paaudzi. Šķiet, ka tieši šis fakts licis par šo grupu rakstīt kā par baltā metāla piekritējiem, taču 11 gadus vēlāk iznākušajā debijas albumā ne tekstos, ne citur nav norādes par šādām "novirzēm". Toties tik ilga berzēšanās vienam gar otru (80o gadu beigās parādījās otrais ģitārists un pastāvīgais basists, ļaujot Jurgen Volk koncentrēties uz mikrofonu) atstājusi pēdas viņu profesionalitātē. Bet tieši Jurgen Volk augstā balss un centieni kopēt Geoff Tate bez pietiekama pamata ir vienīgais moments, kas neļauj man Glenmore saukt par profesionāli ideālu apkopojumu. Queensryche toties atstājusi pēdas viņu prātos. Par kopēšanu es to negribētu saukt, tas nav Sacred Warrior vai Recon, taču "Riding On The Winds Of Change" vai "Hungry" mierīgi ietilptu QR "The Warning" diskā. Taču diez vai tur atrastos starp spīdekļiem, kaut vai savas padumjās lirikas dēļ. 90o gadu sākuma melodiskā metāla jeb, vienkārši sakot, smagā hārdroka faniem nenāktu par ļaunu pameklēt šo un droši vien arī otro disku "For The Sake Of Truth", tikai man grūti iedomāties, kur viņi to atradīs. Taču, neatraduši, droši vien nekādu milzīgo zaudējumu nejutīs. Normāli, bet nekas vairāk.
Vērtējums: 5 no 10

For The Sake Of Truth - nav recenzēts

GOREFEST

Viena no prominentākajām holandiešu death metal blicēm 90o gadu sākumā, un viena no pirmajām, kura izrādīja "padošanās" pazīmes uz salīdzinoši maigāku stilu. Par nožēlošanu, nesen izjukusi. Starp citu, laikam Gorest bija pirmā death grupa, kas izdeva koncerierakstu "The Eindhoven Insanity" ('93)

Mindloss - nav recenzēts
False - nav recenzēts, ne tik labi
Erase - nav recenzēts, ne tik labi
Soul Survivor - nav recenzēts

Chapter 13
Es zināju to, ka Gorefest pēdējā laikā vairāk vai mazāk atteikušies no tīra death, bet viņu izvēlētais virziens man principā bija pārsteigums. Katrā ziņā bieži negadās dzirdēt death grupu pārmetamies uz tādu drausmīgi zemu, ne pārāk ātru stoner rock ar pūkainu, zemu un raupju ģitāru, un tādu pašu rēcošu Jan-Chris De Koeyer vokālu, kurā nepārtraukti manāmi arī kaut kādi melodiski aizmetņi, kas brīžiem atgādina Lee Dorian (Cathedral) rēcienu, īpaši roķīgajā "The Idiot", un vietām arī Cathedral mūziku. Gorefest jau ar disku "Erase" atklāja šādas tādas 70s metal saknes, pavisam vārgas un maz manāmas, toties "Chapter 13" tās atklāj visai uzkrītoši. Parasti pret šāda tipa mūziku es izturos visai piesardzīgi, bet šoreiz uztraukumam nav pamata - Gorefest gulbja dziesma (pareizi, ir sameklējama sava līdzība arī ar Carcass) ir ar mēru depresīva, bez mēra smaga, taču mazliet gan par garu - nespēdama piedāvāt saistoši variētu materiālu, albums pēc otrās trešdaļas sāk mazliet nogurdināt. Lieliska ir "F.S. 2000", lielisks ir nežēlīgais blūzmetāla instrumentālis "Bordello", lielisks ir tas pats "The Idiot", teicami ir vēl vairāki stouneri, taču skaidrs ir viens - CD ēra nogalina kvalitāti...to nu tā, bet, pats galvenais - labu atlasi.
Vērtējums: 7 no 10

Official Website

GOTHIC KNIGHTS

Denis Gulbey, nu jau vairs neiznākušā žurnāla Sentinel Steel radītājs, ir absolūts 80s metal freaks. Tāpēc nav brīnums, ka pirmā grupa viņa pirms 3 gadiem izveidotajā leiblā bija ņujorkieši Gothic Knights, grupa, kas līdz pilnībai noslīpējuši 80o gadu sākuma un vidus saundu. Skaidrs ir arī tas, ka, esot vieni no pirmajiem, kuri atdzemdināja šādu mūziku (pierēķinot arī viņu necilo spēlētprasmi), viņus apsmēja nežēlīgi. Otrs disks iznācis tikko pat.

Gothic Knights
Pēdējo reizi šo ierakstu klausījos pirms gadiem diviem, un toreiz, protams, man totāli tas riebās. Starplaikā esmu daudz dzirdējis šāda tipa mūziku, tāpēc tagad biju spiests atzīt, ka "tik traki nav", "kaut kas jau te ir", utt. Ir viens otrs pavisam neslikts rifs, viena otra neslikta melodija, bet nu šī dzīvošana pagātnē ir nepanesama. Turklāt labo tomēr nomāc stipri viduvējais vokāls (īpaši "Heart Of Sorrows") un galēja nekonsistence un nesaskaņotība, acīmredzami savākts viss iespējamais klišejiskais. Un tad vēl tas Baha burē dziesmā "The Magi", oij, tas ir baigi. Brīžiem kaut kas no Maiden te atskan ("demon Eyes", "Bridgekeeper").
Vērtējums: 3 no 10

Kingdom Of The Knights - nav recenzēts

Website

ROLAND GRAPOW

Rolands Grapovs ir bijušais Rampage (ar kuriem izdevis vismaz vienu albumu) ģitārists, kurš vairāk vai mazāk veiksmīgi aizvietoja Kai Hansen grupā Helloween, un savā solo diskā demonstrē to pašu jancīgo, neoklasisko stiliņu, kurš pamanāms izsmejošajā Helloween kompozīcijā "Grapowski Malmsuite" (viens no singlu B pušu gabaliem).

The Four Seasons Of Life
Kā jau nosaukums un diska vāciņš norāda, tas ir neoklasikas apdvests, un tas nav slikti - pirmajos divos gabalos (intro un niknajā "The Winner") kopā vien izskan vismaz 4 fragmenti no populāriem klasiskajiem skaņdarbiem, ieskaitot Paganīni Capricco #24 tēmu, kuru pirms viņa izmantojuši gan Angra, gan Endrjū Loids Vēbers! Tas viss būtu skaisti, bet viens, ko zēnam nevajadzēja darīt - dziedāt! Labāk būtu pieaicinājis kādu īstenu vokālistu! Kopumā tas ir panikns, tradicionāls un neoklasisks speed/power, ar vairākām itin pieklājīgām dziesmām un melodijām, bet vai bija vērts? Labāk būtu pataupījis tās pēdējam Helloween diskam... Plus, vismaz pāris solo skan kā vienkārši nevīžīgi nospēlēti, kas tāda līmeņa ģitāristam ir nepiedodami. Paklausieties kaut to pašu Capriccio...
Vērtējums: 4 no 10

Kaleidoscope - nav recenzēts. Šeit dzied Mike Vescera (ex Obsession, Loudness, Malmsteen)

GRAVE DIGGER

Vāciešus Grave Digger allaž un mūžīgi savas karjeras laikā saņēmuši, iespējams, pamatotus pārmetumus par neorģinalitāti un Accept kopēšanu. Tā tas turpinājās līdz 90o gadu beigām, kad ar dziesmu "Dark Of The Sun", kaut daudzu apsmietu, sākās jauna ēra. Accept-iskās intonācijas papildināja himniski piedziedājumi un dažādi neordināri gājieni, un jāteic, ka grupai ir cerība drīz ieņemt arī paliekošu vietu vācu metālā. Nemainīgs grupas līderis ir Chris Boltendahl (vocals), bet kā ģitāristi viņam kalpojuši Pete Masson (pirmie trīs albumi) un Uwe Lulis (pārējie).

Heavy Metal Breakdown
Heh, tas, ko es dzirdēju "The Reaper" diskā, paliek spēkā ar grupas pirmajā diskā, protams, prātā pieliekot faktu, ka albums izdots 1984. gadā un ir tipisks sava laika pārstāvis. Ja vien iespējams, tas ir izsmalcinātāks nekā tā perioda Running Wild, taču atpaliek no Accept, un domājams, ka ar šādu raksturojumu Grave Digger vieta ir noteikta. Negaidīti laba starp šiem heavy metal varoņteikām izrādījusies balāde "Yesterday" (a) tā nav jo slavenā bītlu dziesma, (b) druscīt par daudz tiek atkārtots dziesmas nosaukums, tiesa, sekmējot atpazīstamību un līdzrēkšanu. Bet pārējais ir visnotaļ paciešams 80o gadu vidus dusmīgais heavy metal par visām pierastajām tēmām (karš, tirānija, kosmoss, mēs-metalheadi-visjovarenie!, utt.), aiz kam nepieciešams tiem, kuri lasa "Snakepit" žurnālu.
Vērtējums: 5 no 10

Witchhunter - nav recenzēts
War Games - nav recenzēts
Stronger Than Ever - nav recenzēts. Tas gan izdots zem nosaukuma Digger

The Reaper
Atkalapvienošanās albums, bet drīzāk Chris Boltendahl savācis jaunus džekus, un te pirmo reizi parādās ģitārists Uwe Lulis. Savādi, bet esmu pārliecināts, ka šajā nenoliedzami Accept-iskajā un niknajā diskā Chris balss izklausās savā vietā, viņš jūtas ērti šādā mūzikā, kur vējš svilpo un ģitāras rēc un bungas dārd, nevis tajos pārgudri pompozajos pēdējos albumos. Rekomendējams visiem, kuri vēlas dzirdēt pienācīgi izveiktu heavy metal ar rēcošu balsi priekšgalā, bez jebkādiem smalkumiem.
Vērtējums: 6 no 10

Heart Of Darkness
Pagaidām vēl neesmu dzirdējis klasiskos GD albumus, taču man šķiet, ka salīdzinājumi ar Accept ir stingri izplūduši. Protams, arī šīs vācu heavy metal grupas priekšgalā ir rēcējs (tiesa, ar ļoti ierobežotu diapazonu), taču "Heart Of Darkness" ir stipri "tumšāks", un velk vairāk uz power un pat thrash pusi. Ģitāristam te tiek piešķirta minimāla rūme izvērsties, no viņa acīmredzot tie prasīts tikai virknēt niknus un drūmus rifus, ar ko viņš arī atzīstami tiek galā. Es tikai nevaru saprast, kā viņam un pārējiem mūziķiem negriežas ausīs vokālista neveiksmīgās pūles izdziedāt pat visniecīgāko melodiju! (Labāk tak šis nebūtu pat centies) Laikam, lai to pieslāpētu, ik pa brīdim tiek ielikt koriski piedziedājumi. Dziedot "tīri" (kā titulgabala sākumā vai šur tur iekš "Circle Of Witches"), izklausās pavisam ciešāmi, tas nu jāatzīst.
Vērtējums: 5 no 10

Tunes Of War
Visa vaina tanī apstāklī, ka GD izdevās beidzot radīt hītu "The Dark Of The Sun", izdodot to singlā, uzņemot videoklipu, kuru pat MTV rādīja (pats redzēju un toreiz gardi izsmējos!), un tālākais jau bija tehnikas jautājums, lavīna bija iekustināta. Bet pati dziesma nāca tieši no šī konceptuālā diska par skotu brīvības cīņām, ar visām šai tēmai piederošām lietām - dūdu intro, Breivhārta un karaļu kauju apdziedāšanai, spocīgu skeletu dūdinieka tērpā uz kūpošu līķu kaudzes uz pirmā vākā un kiltu rakstu uz pēdējā. Bet, muzikāli un tekstuāli "Tunes Of War" ir kā parasti primitīvs heavy metal ar BG-iskiem piedziedājumiem (tos labi aranžējis Piet Sielck, un tieši tie kausē sirdi jo strauji), un vairāk līdzinās "The Reaper" tiešumam, kurš stipri vien updatots uz "Knight Of The Cross", un vēl, atmetot piedziedājumus, rodas līdzība ar Running Wild. Cūcīgā kārtā katrai dziesmai pievienots pagarš tekstiņš iz skotu vēstures par attiecīgās dziesmas tēmu, bet tas viss ir VĀCISKI!!! Nacionālisti, bitīt-matos.
Vērtējums: 6 no 10

Knights Of The Cross
Par spīti dažiem trūkumiem, man šis disks patīk, īpaši jau tie kora piedziedājumi a la Blind Guardian, jūtams, ka te smadzenes gan ir liktas lietā. Heavy metal ar pāris ātrākiem gabaliem ("Lionheart", "Over The Sea"), konceptuāli, tomēr baigi jau nu naivi teksti, un lielākais trūkums ir vokāls. Nē, nav runa, ka man nepatiktu rēcošas balsis (kā UDO), runa ir - balss ir nestipra, atbaidoša un augšējos toņos pat uzjautrinoša. Labi, ka piedziedājumos tā pazūd. Bet ja te dziedātu labs vokālists, OOOOOOH! Tad nu gan būtu ear-gasms. Beigās vēl Black Sabbath covers "Children Of The Grave".
Vērtējums: 8 no 10

Excalibur
Pirmais, kas jāsaka, materiāls noteikti ir vājāks par "Knights Of The Cross", dažbrīd pat izklausās pēc sevis izsmiešanas, piemēram, titulgabala piedziedājums. Backing vokālus iedziedājuši tādi zināmi cilvēki kā Piet Sielck and Hansi Kursch, taču, ja viņiem jāizdzied brīžiem atklāti vāji sakombinētas notis? Aizvien vairāk tas man izklausās pēc vairāk vai mazāk parasta heavy metal ar speed momentiem, nevis tā majestātiskuma, kas piemīt "Knights Of The Cross". Nekas īpašs, maigi izsakoties. Laikam jau nav cerību, ka to puisi pie mikrofona kāds novāks?
Vērtējums: 5 no 10

The Grave Digger
Skaļākās (un vienīgās) izmaiņas Grave Digger nometnē, protams, ir ilggadējā ģitārista Uwe Lulis skaļā aiziešana un nesekmīgi centieni pievākt šo ansambļa nosaukumu. Viņa vietā tika ielūgts tikpat ilggadējs Rage ģitārists Manni Schmidt, kurš pēc aiziešanas no tās septiņus gadus darbojās CD veikalā, un tad saņēma kurvīti no Peavey, kad pūlējās atgriezties savā bijušajā grupā (tā apgalvo Peavey; Manni kategoriski noliedz). Acīmredzot šāds dīkstāves periods nācis par labu, jo Grave Digger strauji aizmirst draiskulīgos vēstures apdziedājumus mūzikā. Šis nav (!) konceptuāls albums, taču teksti esot visumā balstīti uz 'šausmu tematiku', goda vietu ierādot Edgaram Alanam Po ("Raven" - super dziesma, bet no slavenās poēmas izveidotais teksts...šausmas, patiesi). Iespējams, šāda tematika arī muzikālo piegājienu pavērsusi savādāku - no pēdējiem diskiem tā īsti palikuši tikai pompozie, Guardianiskie piedziedājumi (naivi, taču šoreiz tehniski nevainojami), bet dziesmas pašas ir viens enerģijas lādiņš pēc otra. Manni sacerējis un ierakstījis mežonīgi smagus, lai arī visai vienkāršus rifus, neielaižoties garos "apcerējumos", bet noturot arī ritma sekciju līmenī. Viņa spēles stils un skanējums tagad mazliet atgādina Zakk Wylde sākumus ap Ozija "No Rest For The Wicked" laikiem. Ātrākās kompozīcijas "King Pest" un "Spirits Of The Dead" ir mazāk priecējošas, vislabāk skan tie ritmiskie un dzenošie gabali, īpaši pirmā, satriecošā trijotne "Son Of Evil", tituldziesma un jau minētais "Raven". Speciālpārsteigums par pašu pēdējo - "Silence" beidzot sastāda konkurenci vecajam 80o gadu hītam "Yesterday" balāžu kategorijā, bet pat Chris Boltendahl balss te ir pieklājīga. Dies' vien zina, kamdēļ šis cilvēks normālajā balsī dzied "tīri", bet ķērcot tik bieži "laiž pāri bortam". Un, tekstos, protams, zemākais IQ pasaulē, bet tos jūs neklausieties.
Vērtējums: 8 no 10

Official website
Website

GREEN CARNATION

Light Of Day, Day Of Darkness
Death metal vienīgais kaut cik pazīstamais milzu gabals bija Edge Of Sanity 40-minūtīgā kompozīcija "Crimson". Green Carnation laikam centušies pārspļaut šos zviedrus, radot veselu stundu (un sešas sekundes) garu kompozīciju ar tieši tādu nosaukumu, kā saucas pats disks. Dižās smadzenes aiz šī ražojuma pieder ģitāristam Tchort, pazīstamam kā Emperor ziedu laiku dalībniekam, taču viņš darbojās Green Carnation rindās vēl pirms tam un kopā ar vēlākajiem In The Woods mūziķiem. Šai grupai izjūkot, kolēģi atkal atjaunoja sadarbību un 1999. gadā laida klajā itin augstu novērtētu debijas disku. Ja tas ir kaut uz pusi labs kā šis, tad to ir vērts pameklēt.... Lai kaut aptuveni stādītos priekšā, ar ko mums ir darīšana, nosaukšu dažas ietekmes: In The Woods piedod to garskanējumu un neapnicīgu ambientismu, 90o gadu sākuma Bathory hipnotiskos rifus un meldijas, bet operas un arī bērnu kori nepārprotami bet absolūti neuzbāzīgi atgādinās par Therion. Kopizveidotais tēls ir lēns, bet nereti arī vidēja tempa atmosfērisks doom metal ar 70o gadu ērģeļu skaņām, atmosfērisks, neagresīvs, bet vietām pat brāzmains black metal ar daudz akustikas un glītu vokālu - diezgan tipiski, rēcējs, kurš pietiekami prasmīgi izmanto tīro rīkli. Ārkārtīgi melodiskās muzikālās tēmas bieži atkārtojas un attīstās (šaubu nav, tā ir viena dziesma, nevis nesaistītās daļās samesti gājieni), plūstoši pārejot no vienas otrā, transā atkārtojas kā druscīt izplūdis Amorphis, un tad maigi pārskrien uz nākamo, tikpat mesmerizējošo. Teikšu, ka pat nepacietīgi cilvēki nemanīs, kā pienākusi 22. vai 43. minūte (bet uz savu iemīļoto vietu gan būs grūti aiztīt). Un vēl, lieliska skaņu režija, interesants, pat nemetālisks diska noformējums (lielāko daļu foto veicis pats multitalantīgais Krievu Velns), un viens pats darvas punktiņš - saksofona un balss erotiski uzlādētā saspēlē 30o minūšu vidū, kur meitenes improvizācijas aizved tādos augstumos, kurus Mate Daba viņai nav atvēlējusi. Bet, hei, viens pats uz visu stundas garo dziesmu...
Vērtējums: 10 no 10


GRIEF OF EMERALD

Bijusī asiņainā zviedru death grupa Mandatory nomainīja nosaukumu uz Emerald, vēlāk pievienoja "Grief Of...", un nomainīja virzību uz melodisko blacku. Tiesa, ne tik melodisku kā daži citi "svensoni".

Nightspawn - nav recenzēts

Malformed Seed
Mani laikam izlutinājuši visi dimborgeri un borkiji un emperori ar visiem tiem tīrajiem vokāliem, kur arī rēkšana bieži vien ir drīzāk death metal garā, tāpēc izdzirdot sen neklausīto blackisko kurkstēšanu, drusku tā kā saviebos. Tā jau ir, un man kauns atzīt, ka bija jāpienāk black metal komercializēšanās laikam, lai es to spētu pieņemt par savu, un tikai vēlāk skatīties uz augstākiem (t.i., brutalizētākiem) mērķiem. Par spīti "Smaragdu sēru" konsistentajiem apgalvojumiem, ka viņi jau neesot nekādi mīkstie un nekad dzīvē nelietošot tīro vokālu, "Malformed Seed" lielā mērā izklausās pēc augstākminētajiem grupējumiem, īpaši Dimmu Borgir, taču, iztrūkstot dažu šo grupu pielietoto fišku (tiesa, plaši pielietoti taustiņi), Grief Of Emerald nededz tādu tumšu liesmiņu, kaut profesionāli piesiešanās nav paredzēta. Plus, negantā kristietības lamāšana drusciņ sākusi piegriezties, un dziesmu nosaukumi "Holy Book, Holy Shit" un "Nightstalker (Pentagram Raider)" neliecina par izdomas pārbagātību.
Vērtējums: 5 no 10

GRIM REAPER

Galīgi mazpazīstama 80o gadu britu (no Birmingemas apkaimes) heavy metal grupa, ar dziesmu autoru duetu Nick Bowcott (ģitāra) un Steve Grimmet (vokāls) priekšgalā, kaut mūziku viņi rakstīja normālu, teksti ir īsteni 80o metal. Ar to arī jāsamierinās... Steve vēlāk Grimmet dziedāja Onslaught diskā "In Search From Sanity", un tad izveidoja savu hard rock grupu Lionheart. Un, ticiet man, rīkle viņam ir spēcīga kā viesuļvētra...

See You In Hell
Tā kā ir pirms kāda sācies re-relīžu vilnis, tiek pārizdoti simtiem 80o gadu albumi, kuri CD vai nu nekad parādījušies, vai arī tikai mazās tirāžas, un tagad par puscenu var iegādāties albumus, kuri vēl nesen maksāja bargu naudu. Spitfire records ir viens no leibliem, kurš nodabojas ar klasikas pārizdošanu, un viņiem par upuri kritis arī Grim Reaper katalogs. Par upuri kritu arī es, iegādādamies vienīgo manā rīcībā neesošo GR albumu uz CD, naivi ticēdams solījumiem un slavinājumiem. Taču "See You In Hell" izrādījās līdz sāpēm tipisks 80o gadu heavy metal ar visiem tik tradicionālajiem piegājieniem, nežēlīgi drausmīgu production un standarta dziesmām par elli un roku un tā miksēšanu. Diemžēl arī Steve Grimmet balss te nav ne uz pusi tik varena kā vēlāk, un šis disks tipiski interesēs tikai 80o gadu metāla kolekcionārus. Nē, "Rock You To Hell" ir vismaz 5reiz enerģiskāks, labāk sāciet ar to, ja tik ļoti gribas. Tituldziesma droši vien ir labākā te.
Vērtējums: 2 no 10

Fear No Evil
Es jau visu esmu pateicis par "Rock You To Hell", un negribas man atkārtoties. Tie paši aizrautīgie un ne pārāk oriģinālie rifi un spēcīgā balss. Druscīt mazāk iedvesmas gan te bijis, arī producents nav īpaši papūlējies. MTV dumbasi Beavis & Butthead savulaik graizīja klipu "Never Coming Back". Tekstu tupumā - galvenā balva.
Vērtējums: 5 no 10

Rock You To Hell
Enerģisks un precīzs heavy metal, bez atelpas, bez atlaidēm. Izmisīgi ģitāru solo un kliedzieni no Steve mutes, tam džekam vajadzēja būt ja ne slavenam, tad vismaz ievērotam...
Vērtējums: 6 no 10

GUNS N' ROSES

Guns N' Roses ir perfekts piemērs, kā negaidīta popularitāte un slava (un nauda) galēji samaitā jaunus un izsalkušus mūziķus. Tur vairs nav ko teikt

Appetite For Destruction
Manuprāt, joprojām nepārspēts sleaze/garage/rock'n'roll ieraksts, pārdots miljoniem eksemplāros, kaut arī nekā izcila šeit nebija, bet triecienspēks un enerģija spiežas cauri visām vīlēm. Vērtējums: 8 no 10

Use Your Illusion I and II - man tomēr radās iespaids, ka šeit iekļauti gandrīz visi 4 gadu ilgās pauzes laikā sarakstītie gabali, un atlasot tikai labākos, iznāktu pavisam labs, teiksim, 60 min garš disks. Šeit neapšaubāmi ir pavisam labas dziesmas, bet ir arī nevajadzīgas...

The Spaghetti Incident? - neredzu iemeslu klausīties coverdisku, ja vēl tie pārsvarā sastāv no punk dziesmām.

Update: Jau kuro reizi dzirdeetas runas par Guns N' Roses atgriešanos, tiesa, Axl esot palicis viens pats no "Spaghetti..." sastāva...

Website