HADES

Hades (Amerikāņu, nevis norvēģu) ir viena no cienītaākajām 80o gadu thrash grupām, kura acīmredzami pārdzīvojusi thrash norieta laikus un spējusi atgriezties, izdodot jau veselus divus jaunus diskus. Pa vidu abi Hades līderi, ģitārists Don Lorenzo un vokālists Alan Tecchio (dziedājis arī Watchtower un Power) nodibināja Non-fiction, kam gan muzikāli nav nekāda sakara ar visai sarežģīto un izaicinošo Hades thrash-u...

Resisting Success - nav recenzēts

If At First You Don't Succeed
Kārtējo reizi man jāsecina, ka esmu piedzimis par vēlu, vai arī neesmu pareizi ievirzīts savas muzikālās karjeras sākumā. Pie tam, man kārtējo reizi jāsecina, ka Alan Tecchio augsto spiedzienu es nespēju sagremot. Mūziku gan varu, tas ir domājošs un ne pārāk vienkāršs thrash (taču ne tā kompleksitāte, kas piemīt tam pašam Watchtower!). Kaut es būtu piedzimis agrāk, es spētu novērtēt šo ierakstu labāk, bet tagad kā ir, tā ir...
Vērtējums: 5 no 10

$avior $elf - nav recenzēts
Downside -

HAGGARD

Tāda interesanta parādība uz doom/death skatuves. 15(!) cilvēku orķestris, bez metāla grupai raksturīgajiem instrumentiem šeit ir arī vijoļu, flautu, čellu u.c., spēlētāji, kā arī pāris "tīrā" vokāla piedziedātāju. Līdz ar to daudz renensanses un viduslaiku mūzikai raksturīgu gājienu un iespraudumu.

And Thou Shalt Trust...The Seer
Iedomājieties Theater Of Tragedy, atšķaidītu ar veselu kaudzi dažādu klasiskās mūzikas instrumentiem, un jums būs aptuvens priekšstats par Haggard spēlēto mūziku. Vēl pievienojiet baismu production darbu (producents normāli ierakstījis klasisko instrumentu gājienus, bet par metālu viņam nojausma maza) un modernāku angļu valodu tekstos. Šis un tas te patiesi jauks, kaut arī eklektisks, un dažbrīd vienkārši garlaicīgi...
Vērtējums: 5 no 10

Awaken The Centuries
Citējot, bet sagrozot TV klasiķi - "Nu, kas var būt ambiciozāks par šo?" Nav vērts uzskaitīt visus, kas te piedalās, bet, ja neskaita grandiozus projektus vai rokoperas, Haggard dalībnieku skaitā pārspļauj visus - šķiet, ka viņi ir 15? Viņu pirmais disks, itin doom-īgais "And Thou Shalt Trust...The Seer" man ietilpst pie viduvējā slāņa, tāpēc, pat dzirdot labās atsauksmes, es kavējos. Velti gan. Vokālists un idejiskais tēvs Asis Nasseri ir atgrūdies no viduslaika doom, piešpricējot tempus un enerģiju, vietām pat atgādinot savā lauciņā nepārspēto "Theli" (kā "Heavenly Damnation"), taču vislabāk tomēr izdodas renesanses un viduslaiku menuetu un tml. glītu lietiņu iemiksēšana ne pārāk parastā ...jā, un kā to nosaukt? Doom nav, death nav, jā, mazliet atgādina Therion tagadējos rifus, bet vispār metāla te nav daudz. Grouli bieži vien skan uz orķestra fona, atstājot klasisko metāla sastāvu tālu bekgraundā, ļaujoties mainīties ar soprāniem un pat pa kādam klusam baritonam, toties valodas te grūti pārskaitīt. Man nav oriģinālā CD, bet es dzirdu gan angļu, gan vācu, gan latīņu, gan franču valodas, un droši vien kādu palaidu garām. Jūtami uzlabojusies gan production, gan komponēšanas prasme, jeb, drīzāk savu rifu savietošana ar barokiem un kam tik vēl arī nē. Lieliski. Viens no retajiem pēdējā laika albumiem, kurus man tā vien gribas uzgriezt uz pilnu klapi.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

ROB HALFORD

Kurš gan viņu nezina...?

Ressurection
Atļaušos šo pašnodēvētā "Metāla Dieva" atgriešanos salīdzināt ar Iron Maiden pēdējo garadarbu "Brave New World" tajā apstāklī, ka abi šie ieraksti ir acīmredzami "fanu uzticības atgūšanas" apgaroti, t.i., pēc vairākiem maldu gadiem radīta mūzika, kas ne īpaši atšķiras no ziedu un slavas laikiem, taču neko daudz tālāk nav tikts. Mežonīgi šedevri nav sanākuši ne vienā, ne otrā gadījumā, taču fani patiesi ar gardu muti norija ēsmu abos gadījumos. Lai nu kā, "Ressurection" ir pierādījums, ka, par spīti absolūtai nullei oriģinalitātes gan mūzikā, gan īpaši jau klišeju pārbagatajos tekstos par rockošanu un metāla prevalēšanu pār visu, sirmais (ja viņam būtu kaut viens mats), gandrīz 50-gadīgais Robčiks nav nedz nodzēris, nedz nopīpējis savas dzelzs plaušas, un jaunā producentu dieva Roy Z. virsvadībā radījis teicamu 90s heavy metal tīrradni bez absolūti jebkādiem piemaisījumiem. Protams, bez salīdzinājumiem ar Judas Priest vienkārši neiztikt, tomēr šis Defenders Of The Faith/Painkiller krustojums spiež gāzi grīdā visas gandrīz 50 minūtes, viegli iegaumējamas, vienkāršas taču patīkamas dziesmas, gan niknākas, gan lēnakas (īstu balāžu gan te nav, ja neskaita garās "Silent Scream" sākumu), taču visskaļākā eksplozija ir "The One You Love To Hate" (duets ar Bruce Dickinson!!!), "Twist" ar satriecoši vienkāršu, bet trāpīgu piedziedājuma rifu un varbūt pēdējais "Saviour". Viņa pavadītājgrupā gan pazīstamu mūziķu nav, ja neskaita bundzinieku Bobby Jarzombek (Riot, Spastik Ink), toties savu darbu viņi veikuši nevainojami un atbilstoši formai. Tas nekas, ka viņi ir tikai fons - viņiem skatuves priekšā darbojas tas ādās tērptais vecītis, metālistu Santa Klauss, kurš mums pasniedzis to dāvanu, kuru mēs gaidījām, un par kuru mums prieks. Beidzot tu esi mājās, Rob!
Vērtējums: 7 no 10

Official website

HALLOWEEN

Nē, kļūdas te nav, Halloween ir 80o gadu vidus šokmetāla grupa no Detriotas ("Heavy metal horrow show", kā viņi sevi dēvēja), un, kā to šobrīd pieņemts apzīmēt - kulta grupa. Nedomāju, ka tikai nejaušā līdzība ar daudzkārt slavenākās vācu grupas nosaukumu, kā arī menedžmenta probzas ir traucējušas detriotiešiem izvirzīties - kā bieži vien izrādījies, underground grupas nemaz tik bieži tik izcilas nav.

Don't Metal With Evil
...un tipiskāku nosaukumu 80o gadu vidus (1984.) metāla albumam iedomāties nevar. Protams, mūzika ir atbilstoša, tomēr neteiktu, ka pati sliktākā iedomajamākā, kā to varētu gaidīt. Vokālistam Brian Thomas balss ir pietiekami spēcīga, un ģitārists Rick Craigs arī šo to prot, tomēr kopējā vērtība ir lielāka par saskaitāmajiem (t.b., atsevišķiem mūziķiem). Solīds, kaut arī ne pārāk izcils 80s metal disks. Nesenajā CD re-issue vilnī pirmo reizi izdots arī šis disks. Ja esi Halloween fans, nekavējies.
!!!   manam kasetes sarakstam trūkst pirmās dziesmas, pirms "Busted". Plus vēl kaukāds treks starp "Trick Or Treat" un "Don't Metal With Evil". Kāds nepateiks?
Vērtējums: 5 no 10

No One Gets Out - nav recenzēts
Victims Of The Night - nav recenzēts

HAMMERFALL

Hammerfall jau labu laiciņu ir visvieglāk aizsniedzamais mērķis modernākas mūzikas piekritējiem. Šī zviedru grupa atklāti un neslēpjoties min to pašu taciņu, pa kuru pirms gadiem 10-15 staigāja Manowar (tekstuāli jau nu noteikti), Helloween un tml. Par to, protams, var ņirgāties un pirkstiem rādīt, bet Hammerfall bija pirmā t.s. eiropeiskā melodiskā metal grupa, kas veica pilnu turneju pa ASV (gan iesildot publiku pirms Death), tādējādi atgādinot jauniešiem par to, ka melodijas tomēr ir un paliek galvenais mūzikā... Hammerfall sekotājiem (Sacred Steel, Pegazus) vēl tāls ceļš līdz viņiem..

Glory To The Brave
Visvairāk pārdotais disks ierakstu kompānijas Nuclear Blast vēsturē - tas jau par kaut ko liecina. Nu, bet citādi, bez smaida šo albumu klausīties nevar. Visas iespējamās un neiespējamās 80o gadu metāla klišejas apkopotas šajā ierakstā, kurā spēlē bijušie death metal mūziķi, ar ne pārāk spēcīgas balss īpašnieku Joacim Cans priekšgalā. Grupai ir milzīgi panākumi visur, kur vien atceras šāda stila mūziku (piem., Grieķijā). Lai nu kā, jāatdod gods kaut vai par diezgan pieklājīgo Warlord dziesmas "Child Of The Damned" kaverversiju.
Vērtējums: 5 no 10

Legacy Of Kings
Uzlabojumi pilnīgi visās līnijās (iespējams, arī tekstos, bet par to neesmu pilnīgi drošs), bet citādi pilnīgi tas pats. Es tomēr nespēju neklausīties šo ierakstu, brīžiem zēniem izdodas izvilkt tīri ciešamas melodijas ("At The End Of The Rainbow", "Dreamland", titulgabals), un ģitāru solo aizvien vairāk pietuvojas vecajiem Helloween. Pašam kauns, bet patīk.
Vērtējums: 7 no 10

Renegade
Tātad, Kings Of McMetalTM ir atgriezušies ar kārtējo klišeju sakopojumu, uzdodot tik neticami grūto jautājumu - kāpēc? Nu, kā tas ir iespējams, kā var savākt tādus 9-gadīgu puišeļu sapņu dragonus un bruņiniekus un ietērpt tik nejēdzīgi 49465 reižu dzirdētā rifāžā (apzinoties vecumveco patiesību, ka "Karalis ir kails!"), un vēl ievākt tādu piķi. Es nevaru teikt, ka esmu galīgi pret 80s metal kā tādu. Taču es gribu dzirdēt vismaz degsmi & profesionalitāti (Metalium), degsmi & profesionalitāti & smadzenes (Steel Prophet), vai, jods parāvis, tak kaut vai degsmi vien (Powergod). Hammerfall toties uz vēl vārgāka muzikālā materiāla (salīdzinājumā pat ar "Glory To The Brave") mums iebaro liriskās dogmas par to, ka jābūt stipram un godīgam, un tad jau uzvarēs, bet ja nē, tad var kļūt par Renegātu un tad arī dzīve nav slikta. Augstākā klase pieder šim tekstam - "fight with your heart and you're destined for glory / fight without honour and you're destined to fall". Es nezinu, kā var sevi cienīt pēc tam. Daži punkti par "Keep The Flame Burning" un instrumentāļa "Raise The Hammer" ģitāru solo. Laikam jau tāpēc, ka man nav jāklausās tā vārgā balštele un atbaidošie teksti.
Vērtējums: 2 no 10

Official website

HANKER

Hanker ir vieni no jaunās paaudzes heavy metal grupām, apliecinājums, ka arī Kanādā vēl šo mūziku ciena. Viņiem ir neliels mišungs ar diskiem, un vēl noteikti ir viens disks, bet neko sīkāk nezinu.

In Our World...Revisited
Ceru, ka taisnība tiem, kuri otro viņu disku uzskata par pārāku, jo šis mēģinājums atdarināt agrīno Iron Maiden (īpaši "Cradle Of The Night") nav starp labākajiem. Normāli, bet nekas superkolosāls, pie tam vēl pārāk garš. Labi vismaz, ka kāds uzskata, ka heavy metal nav tikai Manowar un tml. grupas, bet cenšas ielikt kādu domu šajā citādi tik stagnējošā žanrā. "Staring At The Rain" ir labs.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

HARROW

Šī holandiešu (spriežot pēc uzvārdiem) grupa spēlē pasmagu power metal, labi nostādītu, tomēr ne īpaši daudzveidīgu.

The Pylon Of Insanity
Diezgan parasts, normāli izpildīts, bet ne ar ko īpaši neizceļas. Iespējams, ka power metal faniem patiks, citiem - diez vai...
Vērtējums: 4 no 10

Website

THE HAUNTED

The Haunted
Iznāk, ka Zviedrija šobrīd nostājusies retro-thrash viļņa priekšgalā, un pašā avangardā (jeb tomēr ajergardā?) stāv Witchery un The Haunted, abas grupas saistītas gan ar spēlmaņiem, gan ar izpildīto mūziku. The Haunted izveidoja bijušie At The Gates mūziķi ģitārists Anders Björler un basists Jonas Björler, kopā ar ex Seanse ģitāristu Jensen (kurš darbojas arī The Witchery), un viņu mūzika, vismaz debijas diskā ir pavisam vienkārši aprakstāma. Par spīti apsūdzībām Reign-In-Blood-ismos, The Haunted tomēr nav Slayer kopija, tā būs tikai viena sastāvdaļa - otra pārstāv visai vienkāršu Bay Area thrash, mazliet, bet tikai mazliet pievienojot zviedriska melodiskā death intonācijas. Komplektā ar vokālistu Peter Dolving tipisko thrash balsi (norāde - Channel Zero sākuma gadu balss), The Haunted radījuši trakulīga ātruma disku, ne mirkli neļaujot atpūsties un nesamazinot tempu arī paši, un dziesmu garumam stāvot 2-4 minūšu robežās, varētu likties, ka šo disku piemeklēs Witchery liktenis - 2-3 reizes interesanti pamošot pauri, bet tad nolikt aizmirstības putekļos. Nē, jau pāris nedēļas kopš šī ieraksta dabūšanas tas regulāri rod ceļu uz manu pleijeri. Bet tad atkal, es biju thrash fans kādreiz, un, ja man pat īpaši nevelk šobrīd dzirdēt vecos Kreator vai Testament albumus, tad šādā izpildījumā, turklāt piesviežot mazliet melodiskuma, The Haunted ir tieši un trāpa tikpat tieši un precīzi.
Vērtējums: 8 no 10

The Haunted Made Me Do It
Ja jums ievads "Dark Intentions" neatgādina agrīno Metallica, tad es nezinu, ko vēl! Bet pa šiem pāris gadiem The Haunted nometnē notikušas dažas izmaiņas, un ne tikai sastāvā - ex Invocator un Konhkra bundzinieks Per Moller Jensen un Face Down vokālists Marco Aro ir jaunie rekrūši (visi stīdzinieki gan paliek uz vietas). Šis disks izraisīja visai neviennozīmīgu reakciju, galvenokārt tā paša retro-thrash fanu vidū, jo The Haunted aizvien mazāk vienkārši traucas thrash-tempā, attiecīgi ieviešot variācijas, īpaši jau death intonācijas (arī vokāls vairāk pieder death metal pūlim), bet tomēr melodiskā un pat mazliet ironiskā death. Manuprāt, šobrīd viņi ar abām kājām stāv gan thrash, gan paviegla death peļķēs, par pēdējo liecina tāds lēni agresīvs gabals kā "Leech", bet ir arī In-Flamiskas lietas ("Hollow Ground"), mežonīgi Slayerismi ("Victim Used"), tas pats Bay Area thrash ar rēcīgāku piesitienu ("Bury Your Dead", "The World Burns"). Atbrīvojušies no žņaudzošajiem rāmjiem, The Haunted šoreiz liek klausītājiem tiešām ieklausīties, nevis tikai piedzert alu.
Vērtējums: 8 no 10

HEADHUNTER

Schmier (vokāls/bass) pēc vācu thrash bastiona Destruction pamešanas nelikās vis mierā, bet dibināja šo trio un centās dusmīgajam un agresīvajam thrash žanram piešķirt kaut mazliet nenopietnības. Vispār jau nebija slikti, tāds taisns, tipisks vācu speed/thrash.

Parody Of Life - sen, sen šo dzirdēju, bet tas bija apmēram tāds pats kā otrs disks.

A Bizarre Gardening Accident
Ja albums sākas ar akustisku iespēli, un kāda aizlūstošā balsī dziedātu tekstu 'oh what a pleasure it would be / to be a banana tree', skaidrs, ka te nav vis darīšana ar ko parastu. Bet, ja neskaita vēl jancīgo 60o gadu gabala "Ramalama" thrash versiju, pārējais ir nesarežģīts, taisns un ne pārāk smags thrash.
Vērtējums: 4 no 10

Update: ir vēl viens ieraksts

HEADLINE

Franču AOR/power grupa.

Escape
Francija mūs nelutina ar populārām grupām, ja nu vienīgi extremāli vai īpaši zinoši 80s metal piekritēji šeit ko uzrakuši (ģitārists Patrick Rondat ir izņēmums). Headline nebūs lemts lauzt šo tradīciju, lai gan viņu enerģiskais, nedaudz eksotiski skanošais un pat smagais AOR/power metal droši vien gūtu pienācīgu publikas atzinību, ja vien šāda mūzika būt kaut mazliet populārāka. Es nekļūdījos, pieviesdams terminu power, jo Headline nereti iemetas jo smagos, pat thrashiskos rifos, lai gan mūzikas kodolu skaidri veido gaisīgs, eiropeisks hārds. Tā seju toties daiļo ārēji Bonijai Tailerei līdzīgā Sylvie Grare, kuras smalkajā, bet pietiekami spēcīgajā balsī jūtamas atbalsis no Battlefield blondīnes Tanja Ivenz (kā "Who We Are"), un, kas ir mazliet dīvaini, vietām arī franču popdīvas, taksista Džo apdziedātājas Vanesas Paradī. Visas dziesmas sarakstījis ģitārists, pieklājīgs sava amata meistars un dažkārt jūtami John Petrucci skolnieks Didier Chesneau. Viņš gan nav pārāk uzmācīgs demonstrācijās, ja neskaita dzīvīgo ģitāras/taustiņu dueli "Sad Clown" beigās, bet pat mazliet Dream-Theateriskais instrumentālis "Thru The Daylight" ir no šādas īpašības brīvs. Un paldies Dievam, jo pat smags AORs nav tam domāts.
Vērtējums: 7 no 10

Voices Of Presence
Tagad es daudz labāk saprotu, kamdēļ šī grupa tikusi tā salīdzināta ar vāciešiem Vanden Plas - ne jau viņu kopīgās turnejas dēļ vien, es teiktu. Protams, ir atšķirības, ne jau tikai vokālā vien, bet galvenajā domā - piesātināts, vietām pat agresīvs power ar prog elementiem, tāds ir šo franču izvēlētais ceļš pēc stipri vien mierīgākā, un pat hārdiski ieturētā debijas diska "Escape". Nezinu gan, vai Silvijas tievā un uztrauktā balstiņa ar šādu pavērsienu ir mierā, un man ir sajūta, ka viņa paturēta vien prikola dēļ - kā nekā, sieviete, pie tam franču, pie mikrofona progmetal grupās tik bieži neparādās. Taču tajos agresīvajos gabalos ("The Call") šis trūkums ir ausīm jūtams, tāpat kā klusākajās vietās akcents. Ģitāristam Didier Chesneau gan tagad ir daudz vairāk rūmes, taču, nepārspīlējot ar solo numuriem (un spēlēt viņš prot, ticiet man), šis cilvēks izdarījis divas tomēr manāmas kļūdas - salicis meitenei pārāk daudz dziedamo partiju, un nav īpaši pacenties vairēt materiālu, līdz ar to nododot savas AOR saknes - vairums dziesmu ir midtempo agresīvu (priekš šādas mūzikas!) rifu pārbāztas, pakļaujoties apmēram tikpat vienādi skanošam vokālam viscauri, līdz ar to diemžēl zaudējot identitātes spējas. "Voices Of Presence" nav slikts ieraksts, nebūt ne, pat kompetents un samērā saistošs, taču bieži gan es to negribēšu dzirdēt...
Vērtējums: 6 no 10

HEADS OR TALES

Norvēģu progmetal Dream Theater stilā. Ģitārista māsa netā klārēja, ka mēģinājumos vokālistam bijis allaž jāiesper, lai šamais saprastu, kad jāsāk dziedāt. Un ko tad var gribēt no viņiem?

Eternity Becomes A Lie
Garlaicīgs, atbaidoši ierakstīts, mehānisks progmetal, plus vēl vokāls a la Conception, tikai vienkārši kaitinošs. Un tā - 57 minūtes.
Vērtējums: 3 no 10

HEAVEN'S CRY

Kanādiešu Psychotic Waltz/Fates Warning tradīciju turpinātāji.

Food For Thought Substitute
Varētu jau pabrīnīties, kādēļ recenzijās šis albums tiek dēvēts par oriģinālu un jaunievedumiem piebāztu, jo principā tas ir Fates Warning un Psychotic Waltz ietekmju sfērā, vai dažbrīd arī atgādina Power Of Omens, tehnisks un dažbrīd pat disharmonisks. Lai nu kā, "Food For Thought Substitute" tiešām nav slikts, bet galīgi krīt garām manai gaumei.
Vērtējums: 5 no 10

HEAVEN'S GATE

Vācieši Heaven's Gate izpildīja acīmredzami parastiem metal faniem domātu speed/heavy ar attiecīgiem, dumjiem tekstiem. Ģitārists Sascha Paeth daudz veiksmīgāks izrādījies producēšanas lauciņā, viņa kontā ir tāds grupas kā Rhapsody un Angra.

Livin' In Hysteria
Tradicionāls, parasts teitoņu metāliņš, līdzdziedamiem piedziedājumiem, dūrīšu vicināšanu pa gaisu un vēl pseido Judas Priest ietekmēm. Vienīgi uz Helloween šnites taisītais instrumentālis "Fredless" (ja mans dziesmu saraksts ir pareizs) ir neko.
Vērtējums: 2 no 10

Hell For Sale
Manuprāt, minimāls solītis uz priekšu, es padzirdu pa kādai slavējamai vietiņai, "He's The Man", Acceptiskajā "No Matter", piemēram, šis tas ir, vai arī tīrajā Helloweenismā "Rising Sun". Tikai brīnums, kā nākamie producenti (tātad, ģitāristsd Sascha Paeth) spēj paciest tik šķību dziedāšanu? Montija Paitona "Always Look On The Bright Side Of Life" metāla versija ir labākajā gadījumā interesanta, sliktākajā - nepatīkama, lai gan lēnās vietas ir pārsteidzoši līdzīgas oriģinālam.
Vērtējums: 3 no 10

Planet E - tas esot pārmaiņu albums. Uz alternative un tml.

Menergy
Man nav viegli apskatīt šo disku, ja reiz tāds robs (10 gadi šķir "Livin' In Hysteria" no šī, pagājšgad iznākušā albuma), taču pacentīšos gan, jo laikam jau ir tā vērts. Praktiski Heaven's Gate te piedāvā abas divas savas mūzikas puses, tas būtu mazliet alternatīviski ievirzīts hard/heavy, bet pa retam atceroties arī saknes ("Mastermind"), un druscīt Queensryche te ir ("Enter: Eternity"), jaunais Angel Dust noteikti arī. Katrā ziņā šie desmit gadi, ja varbūt nav novirzījuši mūziku uz "pareizām" sliedēm, tad tomēr stipri bagātinājuši mūziķu spējas un prasmi, un daudzejādā ziņā. "Menergy" ir nopietns darbs un nopietns pieteikums uz labu un apsmadzeņotu muzonu, kas varbūt patiks ne katram, un galējo šoku arī neizraisīs, bet bet noklausīties gan derētu. Galvenais, aizmirstiet to helloweenismus. Jā, un starp dziesmām ieliktie sci-fi telefoniskie teksti (tipa, "jūs esat piezvanījis uz klonēšanas un reprodukcijas hotlainu") ir ierunāti ar briesmīgu akcentu. Bija grūti paņemt kārtīgu muti?
Vērtējums: 6 no 10

Official site

HEFEYSTOS

Viegliņā pusblack/pusgothic grupa no Portugāles. Ar tik briesmīgu akcentu, tas nevar būt Skandināvija vai Beniluksa valstis...

Vilce Sjen Ep - nav recenzēts

Psycho Cafe
Iedomājieties Jonas Edlund un Dan Swano krustojumu, tikai ar drausmīgu akcentu balsī, kas turklāt absolūti atsakās apklust. Un kā tad apklusīs, jo tai jābūt fokusa punktam. Kā citādi pievērst uzmanību tiem neganti nodrāztajiem gotiskajiem rifiem? Meitene iedziedas, un viņas akcents ir ne mazāk šausmonīgs! Amatieru bariņš, jopciknazīt. Kas tas vēl par dziesmas nosaukumu - "U Gonna Bleed 4 Me"?! Pat WASP diez vai tādu atļautos.
Vērtējums: 1 no 10

KEN HENSLEY

Kas gan būtu bijis Uriah Heep bez sava taustiņnieka/vokālista Ken Hensley?! Vienkāršs un parasts smago rokenrolu ansamblīc. Tikai, redz, savas kreatīvās sulas viņš izsmēla drausmīgā tempā, piecu gadu laikā izdodot septiņus (!) diskus ar Uriah Heep, plus divus solo diskus. Sekojoši, pārējie daži UH diski vairs ne tuvu nebija tik iespaidīgi, un sastāva atstāšana bija neizbēgama. Arī pārējie solo diski vairs tikai retumis iespīdējās, un abi ieraksti ar Blackfoot gan bija klausāmi (ok, "Vertical Smiles" stipri viduvēji), bet tas arī viss. Kļuvis par atdzimušu kristieti, viņš regulāri bikstīja Heepsteru maņu orgānus, solot jaunu disku. Bet arī tas nekādas izmaiņas nenesa.

Proud Words On A Dusty Shelf
Ja atmetam nost īsteni īstos Heep fanus, visi pārējie teiks, ka šis ir vienīgais Kena solo disks, kuru ir vērts iegādāties. Es varu mēģināt to saprast. "Proud Words..." ir samērā mierīgs, klusinātām klavieru partijām piebārstīts (te Ken iedziedājis arī Heepu gabalu "Rain"), bet pa brīžam ierunājās arī spēcīgāk, kā agrīno Jethro Tull ietekmētajā "When Evening Comes", vai "A King Without A Throne", un uz beigām daži gabali ir tīri amerikāniskā stilā, kā tāds mierīgs country. Interesanti, ka tīri Heepisku intonāciju te nav pārāk daudz ("Fortune" tomēr ir jauks), un arī tur slēpjas šī albuma pievilcība. Jāpiebilst, ka vokālās partijas iedziedājis pats vaininieks, un viņam sanāk īsteni skaisti, bet viņš jau Heepos demonstrēja, ka nebaidās no lead vokāla ("Lady In Black" ir viņa iedziedāts).
Vērtējums: 7 no 10

Eager To Please
Formulas atkārtošana reti kad nes augļus. Neuzbāzīgā slaid-ģitāra (kas dod to country/western efektu) nu kļuvusi par visai uzbāzīgu - kur tas nenotiek, tur atskan Uriah Heep. Tikai pāris patiesi labas dziesmas ("Through The Eyes Of Child", "Take And Take"), un skat., ko es teicu par kreatīvo suliņu iztecēšanu. "Eager To Please" izdots vienā gadā ar pēdējo kaucik klausāmo Heep disku, un ja tas jums neko neizsaka, kas man vēl būtu jāpiebilst?!
Vērtējums: 3 no 10

Weed - nav recenzēts visu
Free Spirit - nav recenzēts visu
A Glimpse Of Glory - nav recenzēts. Tas ir tas pilnīgi jaunais disks

Official website

HEIR APPARENT

Mazpazīstama Sietlas hard/heavy grupa no 80o gadu beigu kolekcijas. Tikai divi albumi viņu pūrā, varēja jau gan pacensties un neizjukt.

Graceful Inheritance
Savos labākajos momentos atgādina Crimson Glory un Queensryche (QR arī no Sietlas nāk), un tie labākie momenti, dabīgi, sakoncetrēti sākumā, "Entrance", "Another Candle" un "The Servant" visi veikti labākajās minēto ietekmju tradīcijās. Vēlāk ir atslābums. Normāls, nopietns 80o gadu hard/heavy.
Vērtējums: 5 no 10

One Small Voice
Jaunais vokālists gan vizuāli, gan muzikāli cenšas būt līdzīgs Geoff Tate (Queensryche), bet mūzika joprojām svārstās starp Crimson Glory/Queensryche, tikai vieglāka, un brīžiem vairāk atgādina pasmagu AOR. "We The People" roko, bet Simon & Garfunkel "The Sound Of Silence" kaverversijā tikai backing vokāli ir uzmanību saistoši. Garlaicīgāks.
Vērtējums: 3 no 10

Triad - nav recenzēts. 9 dziesmas, kas ierakstītas 1988. gadā, bet netikušas "One Small Voice", bet vēl pāris.

Official website

HIM

Tādi nu ir tie soumu finlandu perkeļu jaunuļi, kuri nevēlas nodarboties ar Beherit vai Impaled Nazarene brūtu, taču uzbur 3-gadīgu bērnu (un amerikāņu dienvidu baptistu) biedējošu imidžu ar visiem iespējamiem tumši erotiskajiem līdzekļiem, spēlējot visai aizraujošu un aukstu gotisko roku. Vai drusciņ arī metālu. Galvenais prieks te ir vokālists un gandrīz visu dziesmu autors Valo, kurš grib kļūt par mūsdienu jaunatnes Džimu Morisonu. Viņam izdodas labāk nekā Renāram Kauperam.

Greatest Love Songs Vol. 666
Domāju, nebūs daudz tādu, kuri nav dzirdējuši Krisa Aizeka romantiski smeldzīgās dziesmas "Wicked Game" smagi gotisko versiju, vai redzējuši sniegani bezcerīgo videoklipu. Kad man vēl bija kaut kāds tur Viva, tad šis bija viens no retajiem videoklipiem, kuru allaž ieblenzu ar interesi, un arī dziesmas dēļ. Tiesa, pēc tam man Viva pazuda, līdz ar to pazuda iespējas pačekot, vai Viņa Ellišķīgā Majestāte spējusi radīt vēl ko paliekošu. Pēc ilgām pārdomām pieņēmu piedāvājumu ieklausīt šo disku, un...jau palūdzu iedot arī otru. Ja tāda ir mūslaiku topu iemīļota vienība, tad varbūt velns nav tik pentagramisks, kā viņu mālē. Valo rakstītā mūzika, kaut vienkārša un tieša, ir plūstoša un sirsnīga ("The Heartless" un "When Love And Death Embrace"!), lai cik tas nerīmētos kopā ar šādu drūmu ārējo izskatu un imidžu, un pat brīžiem ir pārmēru optimistiska un jautrīga metāliski noskaņotiem prātiem. Nepieļaujiet manu kļūdu un nepievērsiet pārlieku lielu uzmanību tiem Sātana sēklas izgarojumiem, kā "I'm waiting for your call and I'm ready to take your six, six, six in my heart" vai faktam, ka diskā ir 66 dziesmas ar kopējo garumu 66:00 (vecs triks - Danzig ceturtajā diskā arī parādījās sešinieki uz displeja). Vienīgā dziesma, kas man īsti neiet pie sirds, ir "Our Diabolikal Rapture", droši vien tās nelielās industrializācijas pieskaņas dēļ, toties patīkami pārsteidza kolosālā vecumvecās Blue Oyster Cult kompozīcijas "(Don't Fear) The Reaper" vairāk nekā 6 minūtes garā coverversija ar soprāniņu par otro vokālu. Velns par stenderi, būs vai uz koncertu jāaiziet?!
Vērtējums: 8 no 10

Razorblade Romance
Nerakstītais likums mūzikas, jebkāda veida mūzikas industrijā - ja parādījies kas samērā jauns un svaigs, vai vismaz svaigi pasniegts un "uzsildīts", un publika to pieņem uz "urrā", tad otrs disks ir jāizmet ne vēlāk kā pēc gada, un tikai tad grupai tiek dota atļauja atpūsties. Ja vēlas. Atklāti sakot, tādus albumus kā "Razorblade Romance" jebkurš kaut cik sakarīgs mūziķis varētu cept vienu pēc otra, tādu melnu un bērnišķīgi jautru gotisku rokmetālu, bet tā sāls ir aprakta viegli uztverajamās meldijās un Valo gaudīgajā balstiņā un imidžā. Diemžēl, patīk tas vai nepatīk. Bet "Razorblade..." caurmērā ir patīkams, taču nav tās svaiguma sajūtas, tiešām atsildīti prieki, un tas dveš pēc komercijas meitenītēm, kam patīk padrebināties zem segas un pafantazēt par melna mākoņa apmirdzētu mīlu. Tomēr tas nav nekāds šausmonīgs kritums, jo principā daudz no "Greatest Love Songs..." šeit pieslīpēts un noskaņots tīrākai un vieglākai uztverei. Bet, atklāti sakot, labāk klausos šo nekā dažu bijušo metāla grupu vārgulīgos centienus gotikas lauciņā. Vismaz te var labestīgi pasmaidīt, kā "Gone With The Sin" izklausās pēc Pete Steele (Type O Negative) jaunākā brāļa, kuram sagribējies nodarboties ar gotiku.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

HELSTAR

Helstar ir viena no amerikāņu ilgdzīvotājām power metal grupām, ar vokālistu James Rivera priekšgalā. Gadiem ilgi šie teksasieši praktiski nav mainījuši savu muzicēšanas stilu, vismaz līdz izjukšanas brīdim tā bija.

Burning Star - nav recenzēts
Remnants Of War - nav recenzēts

A Distant Thunder
Tas vienkārši ir īsts power metal ar thrash pieskaņu, paveikts īsti amerikāniskā gaumē, enerģisks un nikns, un arī diezgan tehnisks, aiz kam ne viens progressive fans arī krīt uz šo grupu. James Rivera vokāls spēcīgumā neko daudz neatpaliek no labākajiem sava amata meistariem, viņa tonis ik pa brīdim atsit gan Geoff Tate (mierīgos brīžos), gan vairākus thrash meistarus, taču ne vienmēr tam ir izteikti distinktīva skaņa. To pašu var teikt arī par mūziku.
Vērtējums: 5 no 10

Nosferatu
Ilgu laiku uzskatīts (un pamatoti) par labāko Helstar disku, "Nosferatu" ir konceptuāls darbs, un patiesi apkopo labāko, uz ko vien Rivera & Co. ir bijuši spējīgi, kur enerģija un tehniskums apvienots ar vēlmi iedziļināties savā mūzikā un radīt pārdomātu vēstījumu, nevis zibināt pirkstus. Tik nepārprotama ir viena lieta - man tas viss atgādina kādu grupu vai grupas, kuru nosaukumi man ir uz mēles, bet ārā nenāk. Pārsteiguma moments ir neoklasiskais instrumentālis "Perseverance And Desperation".
Vērtējums: 6 no 10

Multiples Of Black - diezgan vienprātīgi tiek atzīts par vājāko Helstar disku, un tiešām, nekas tur nav...

HEMATOVORE

Vietējās nozīmes ASV grupa, kuras kasete nonāca manās rokās brīdī, kad grupa bija izdevusi debijas disku un acīmredzami atradās vokālista meklējumos. Tādējādi disks ir instrumentāls...

Out For Blood
Bez vokālista piedevas šī grupa var būt jebkas, sākot no death/black līdz pat power, te derētu gan tīrais, gan rēcošais vokāls. Man gan liekas, ka vairāk velk uz tehnisku un sarežģītu death vai thrash, apmēram kā Wathctower vai Atheist, vai kaut vai Neglected Fields. Nezinu, ko viņi šobrīd dara, bet ceru, ka atraduši trūkstošo ķēdes posmu, jo mūzika skan tīri neko, tomēr instrumentālie diski nav man īpašā cieņā.
Vērtējums: 5 no 10

HITTMAN

Ņujorkas kvintets, kuru visi krievu metāliskās preses lasītāji atpazina kā grupu, uz kuru 1983. gadā pārgāja Anthrax ģitārists Greg Walls. Tiesa, viņa vārds mūziķu sarakstā nav atrodams.

Hittman
Žēl, ka nedzirdēju to 80o gadu beigās. Hittman spēlē heavy metal, kas varētu robežoties ar power, kas īpaši neatšķiras no saviem vienaudžiem, bet ir pietiekami efektīvs un spēcīgs, lai neputētu plauktā. "Breakout" mazliet atgādina pavisam agrīno Queensryche, savukārt vismaz daļa no dziesmām ir visai līdzīgas tā laika Riot, tikai bez Mark Reale lielās zibeņošanas ģitāru jomā ("Caught In The Crossfire" gan ir ar šo zibeņošanu, tādējādi tikai pastiprinot līdzību). Attīstoties un progresējot, viņi varbūt varētu izpelnīties ne mazāku slavu tagad, bet nu...Laikam nekā. Interesanti, vai viņi nedabūja tiesas darbus par "Mission: Impossible" tēmas izmantošanu coverā "Secret Agent Man"?
Vērtējums: 7 no 10

Vivas Machina
Tā kā par šo grupu informācijas ir ļoti maz, zinu vien to, ka tai bija divi diski, turklāt izdoti ar lielu laika starpību (debija 1988. gadā, šis pēc pieciem gadiem). Tāpēc, noklausījies "Vivas Machina" (dzivā mašīna), es ar steigu sameklēju debijas disku, lai kaut pēc mūziķu saraksta pārbaudītu, vai info nav garām un šī nav pavisam cita grupa. Izrādījās, ka nomainījies vien bundzinieks. Citādi izklausās kā divas dažādas grupas! "Vivas Machina" iederas drīzāk mierīga eiropeiska (vai "If You Can't Dance To It" un "Renegade Man" gadījumā - amerikāniska) hārda lauciņā, pievienojot arī Queensryche ietekmes, un kāda recenzija iesaka par salīdzinājumu minēt Letter X, grupu, kuru es pirmo reizi izdzirdēju tikko pat, un varu mēģināt tam piekrist. Diemžēl, lai kā man tiktu šis minētais stiliņš, un, lai kā es atzītu sniegumu par nevainojumu, šis disks neaizsniedzas līdz dziļumiem, būdams visai rāms, virspusējs un atmiņā nepaliekošs. Visai bēdīgs noslēgums, bet 1993. gadā tādas grupas mira dučiem vien ik dienas.
Vērtējums: 5 no 10

HOLLENTHON

Hollenthon ir bijušās "Austrijas Carcass" grupas Pungent Stench ģitārista/vokālista Martin Schirenc projektiņš. Kaut tādu būtu vairāk...

Domus Mundi
"Pasaules māja" (latīniski) īstenībā ir viens totāls Bābeles tornis - šo disku klausoties, var sēdēt un rakstīt uz papīrīša - kādas influences tu dzirdi, kādi mūzikas stili te pārstāvēti, kādas tautas vai reģiona mūzika te ieskanās. bet tas nav pārmetums, tas drīzāk ir kompliments, jo arī tādas lietas jāprot sakausēt vienā un no tā ko sakarīgu izveidot. Pieminēšu tikai galvenās - "Enrapture" riffs un korītis ir stipri pēc Therion, taču turpat ieskanās arī 80o gadu death, orientāliskais "Homage" druscīt pēc pēdējā Arcturus atsit, bet ritmiskais "Vestige" vispār!... ar pareizu aranžējumu varētu būt soundtracks indiāņu vai mongoļu-tatāru jātnieku uzbrukumam! Vēl gribi? "Lure" ir metālisks Enigma (neiztrūkstošie pseido-gregoriāņu mūku dziedājumi), "Interlude" ir black metal Skyclad (t.i., ķelti, skoti, utt.), "Reprisal" ir 80o gadu death metal + agresīvs 90o gadu thrashcore (vienīgais ne pārāk melodiskais gabals), "Premonition" ir atkal bm Skyclad plus Enigma, bet "Eclipse" ir doom ar Therion! Bet, ja pievēršas pašam mugurkaulam, tas allaž ir ne pārāk agresīvs, nekad ātrs (tikai midtempo) bet pietiekami intensīvs black metal, allaž melodisks, bet (kā jau minēju) to saknes stiepjas visdažādākajos virzienos. Kaut ko tādu iekš black metal atrast ir, domājams, pagrūti...
P.S.Īsuma labad dziesmu nosaukumos minēts tikai pirmais vārds.
Vērtējums: 9 no 10

With Vilest Of Worms To Dwell
Tā, pamēģiniet atcerēties Therion un Samael ziedu laikus? Aizmirstiet! Martin Schirenc kļūst par vienpersonisko elku tiem, kuriem apnikušas gaudulīgās un nīkulīgās Therion meldijas, kuriem derdzas Samael industrializēšanās, kuri grib, lai viņiem sakur uguni zem pakaļas, kuri grib dzirdēt niknu, agresīvu bet pietiekamu melodisku mūziku ar death un black pieskaņu, bet necieš In Flames vai Dark Tranquility. Austriešu grinderu Pungent Stench līderis ir beidzot izvēlējies vienu dziesmu no sava augsti novērtētā debijas diska "Domus Mundi" un pēc tās veido savu virzību, taču savu kreativitāti nav zaudējis it nemaz. Grūti aptvert, ka to visu veidojis viens cilvēks (Mike Groeger iespēlējis bungas, bet Martin sieva Elena sarakstījusi tekstus un vienreiz iedziedājusies), piemeklējis visus tos sampļus kā krievu kori iekš "Woe To The Defeated" un "To Kingdom Come", vai fragmentus no klasikas melodiskajā "Fire Upon The Blade", Therioniskajā "Conspirator" vai ārkārtīgi lēnajā "Lords Of Bedlam", turklāt iedziedājis arī tīro balsi, iespēlējis gandrīz visas ģitāras un taustiņus! "With Vilest Of Worms To Dwell" (kas par nosaukumu!) ir nikns, taču ne draudīgs, melodisks, taču ne salkani lipīgs, nekādi nelīdzinoties jau panīkušajiem zviedru kolēģiem, tā ir kontinentālās Eiropas kvalitāte. Jaunā kvalitāte.
Vērtējums: 9 no 10

Official website

HOLLOW

Hollow ir zviedru power metal grupa uz Nuclear Blast leibla. Tipiska leibla politika - ja "aiziet" viena no grupām (šajā gadījumā Hammerfall), ātri jāpievāc vēl dažas. Šoreiz gan Blastiki pasteigušies.

Modern Cathedral
Hollow vispār nelīdzinās Hammerfall, tas drīzāk ir kaut kas pa vidu starp power un prog, te ir gan savu ziedu laiku Queensryche, gan Crimson Glory, gan mazliet Kamelot, tikai mazliet mierīgāks un klusinātāks stiliņš novērojams. Bet kāpēc pasteigušies? Grupai javno pietrūkst pieredzes un prasmes ievest savas labi domātās idejas pareizā gultnē. Plus vēl bēda ar production - visi manis minētie ietekmju ražotāji izamnto majestātisku un atbalsojošu saundu, bet "Modern Cathedral" izklausās kā garāžā ierakstīts. Interesants pieskāriens - dziesmā "Lies" akustiskā ģitāras vietā izmantots bandžo.
Vērtējums: 5 no 10

Architect Of The Mind - būs

HOLY MOTHER

Noise Records grupa līguma slēgšanas brīdī bija pietiekami jau aprunāta attiecīgajos slāņos. Tajā dzied bijušais Virgin Steel ģitārista Jack Starr grupas Burning Starr vokālists Mike Tirelli (var dzirdēt diskā "No Turning Back"). Un, to kā viņš dzied, ir vērts dzirdēt...

Toxic Rain
Ja gribat dzirdēt Judas Priest savā starpposmā starp "Painkiller" un "Jugulator", ar pietiekami daudzām ietekmēm no abiem šiem diskiem, pērciet Holy Mother. Jūs arī neapraudāsit Roba aiziešanu, tiesa, Mike mazliet atgādina arī trakulīgāku John Bush (Armored Saint/Anthrax). Mūzika pamatīgi enerģiska un dusmīga, taču līdz thrash neaiziet, visprecīzāk to dēvēt par modernu power. Gardēžiem Judas Priest covers "You've Got Another Thing Coming". Žēl, ka man dziesmu saraksta nav, te dažas būtu jāizvirza...
Vērtējums: 7 no 10

Criminal Afterlife
Atklāti sakot, nav nekāds brīnums, ka trīs gadu laikā grupa izlaidusi tikpat daudz disku. Holy Mother mūzika pieder pie tā tipa, kas ar minimāliem līdzekļiem sasniedz labu rezultātu, vienkārši, bet efektīgi sastumjot tikpat vienkārši efektīgus rifus un nikna vokāla partijas 3 mīnušu agresijas izvirdumos, un kopumā izklausoties pēc 80o gadu vidus Judas Priesta, kas piepeši un piespiedu kārtā pārcelts uz 90o gadu vidu, taču paspējis mazliet adaptēties, īpaši production, ja ne mūzikas ziņā. Te ir arī paklanīšanās Dio ar dziesmu "Holy Diver", un Mike Tirelli pierāda, ka ne tikai Rob Halford atdarināšana viņam pa spēkam. Vēl neesmu drošs, vai gribu dzirdēt pēdējo disku.
Vērtējums: 6 no 10

My World War
Iznāk iekost mēlē, jo tikai pāris dienas pēc šīs recenzijas man tika piedāvāts arī pagaidām pēdējais četrotnes disks. Šķiet, ka grupa sevi uztver aizvien mazāk nopietni, jo iesākt ar feiku koncertierakstu "Livin' On Luck" ir vismaz zobgalīgi. Bet, protams, viss pārējais ir ierastos ritmos, ja nu vienīgi mazliet agresīvāki toņi ieskanas ("Freakshow" jau robežojas ar thrash), un dabīgi, ir viens covers - šoreiz Billija Aidola klasiskais hits "Rebel Yell". Bet nu gan jociņš sāk kļūt vecs, un ceturto disku es nu gan nepārcietīšu.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

HOUSE OF SPIRITS

Vietējās nozīmes vācu supergrupa-projekts - ģitārists Uwe Baltrusch (Mekong Delta), dziedātājs Olaf Bilic (ex Jester's March) un bundzinieks Jörg Michaels (ak diez, cik to grupu...Mekong Delta, Running Wild, Stratovarius, Headhunter, u.c.) - spēlē mierīgu, emocionālu, nedaudz agrīnajam Queensryche līdzīgu prog/hard.

Turn Of The Tide
Kārtējais konceptuālais disks, šoreiz ar tādu fantasy piedevu, piedāvā jau augšminēti aprakstīto, un dažbrīd vienveidīgo mūziku. Ja koncentrējas uz emocionalitāti, nevis uz viegli iegaumējamām melodijām, viss notiek. Starp citu, šo ierakstu atradu lietoto disku kaudzē "MDailē", un vēlāk uzzināju, ka cilvēki pasaulē maksā $25-30 par to. Ugh.
Vērtējums: 7 no 10

Psychosphere - nav recenzēts, bet HOS fani nav nemaz apmierināti, esot industrial, un kas vēl tur.

HYPERION

Uh, itāļi, kā sēnes pēc lietus. Diemžēl dažreiz arī bojātas. Nereti bojātas, pat.

Where Stone Is Unscarred
Viens labums - Hyperion netaisa pakaļ ne Rhapsody (ja neskaita intro), ne Dream Theater, ne Labyrinth, bet - visiem kopā un pa daļām. Kopumā Hyperion varētu būt mazliet līdzīgs vieglākam Eldritch, ja vien...tai pašā brīdī neskatītos uz, teiksim, Skylark. Pamatos tas ir viegliņš power ar prastiem taustiņiem, nepārliecinošu vokālu un caurmērā galēji bezideju. Man jau apnicis gausties par Zābakvalsts grupu kvantitāti, bet ne kvalitāti, tāpēc pieņemiet to kā pašsaprotamu.
Vērtējums: 3 no 10

HYPOCRISY

Šī zviedru death (un radniecīgi stili) grupa atšķiras no citām arī ar to, ka to kūrē viens cilvēks, ģitārists/taustiņnieks/vokālists Peter Tägtgren, kurš 1990. gadā saviem draugiem no Malevolent Creation solījis, ka viņam būšot pašam sava brutālā death grupa, un savu solījumu turēja. Pirmsākumos tā arī bija, ar visu pentagramu iekš logo, taču jau desmitgades vidū sākās explorēšana dziļākos ūdeņos, taču virzību saglabājot. Vēl pazīstama kā grupa, kura atsakās ievietot lirikas CD bukletos. Peter Tägtgren tāpat arī darbojas ar savu solo projektu Pain (pusindustriāls kaut kas), kā arī ar The Abyss un Sorhin.

Penetralia - nav recenzēts
Obsculum Obscenum - nav recenzēts
Fourth Dimension - nav recenzēts, ne tik labi

Abducted
Cik es atceros no pirmajiem diskiem, tie bija (bet varbūt atmiņa viļas) visai vien-dimensionāli death ar black pieskaņu, nekas īpašīgs. Ja neskaita "Fourth Dimension". "Abducted" savukārt nebaidās izpētīt dziļākus un daudzveidīgākus death slāņus. Sevišķi iespaidīgi skan "Rosmell 47", lēni gotisks un iespaidīgs atvērējs, pēc kura "Killing Art" dara visu, lai klausītāju satriektu vēl pirms pamošanās...un "Arrival Of The Demons Part II", atkal ieturēts tajā pus-doom-īgajā, pusblackiski industriālā stilā, un vēl izmet pa kādam labam tīrajam vokālam (nav man diska, tāpēc nezinu vai Dan Swano to iedziedājis, bet izklausās gaužām līdzīgi). Arī pārējā albuma daļa ieturēta līdzīgi, vai nu hiperblāstiski-Slayeriskie rāvieni, vai sapņaini un sprigani midtemp-doom gabali, bet visos dmoinē Peter intensīvā ripzāģa ģitāra un tāda pati balss, kā parasts, būdami fokusa punkti. Tomēr tas visai ātri kļūst nomācoši, ņemot vērā to, ka Hypocriy neizceļas ar parāk lielu daudzveidību, ja neskaita ritmiskajā ziņā). Death-hediem ieteicami, bet pārējiem derētu mazliet pagaidīt uz nākamajiem diskiem.
PS. Man iedotā kasete ar "Čiekurkalna versiju" izceļas ar to, ka vārdu "Abducted" raksta trijos dažādos veidos, taču ne reizi nav pareizi...
Vērtējums: 6 no 10

The Final Chapter
"The Final Chapter" principā maz atšķiras no "Abducted", ja vien drusku noregulētais ģitāras zāģis nav tik uzmācīgs, bet mūzika apstiprina Peter spējas radīt labu death ar saviem ierobežotajiem izteiksmes līdzekļiem. Hypocrisy nekad nav cetušies apstulbināt klausītājus ar virtuozitāti vai mežonīgumu, zolīdi rakstot klasiskus un vienkāršus, taču iespaidīgus rifus, un, manuprāt, savus kalngalus sasniedzot ar lēnajiem gabaliem, kurus, piespiežoties, var nodēvēt par death metal balādēm! Bet, sāls ir tā, ka visu disku no šādām dziesmām noklausīties būtu mazdrusku apnicīgi. Tāpēc ik pa brīdim tiek ieslēgts 2435.-ais ātrums un iedauzīti vaigi nabaga tumbu apkampējam. "The Final Chapter" man šķiet mazlietiņ fokusētāks un savu virzienu apzinošāks par "Abducted", un arī fiksie gabali ir pārdomātāki ("Evil Invaders", piemēram).
Vērtējums: 7 no 10

Hypocrisy
Man šķiet, ka Hypocrisy nemainīsies, kamēr vien galvenais liekulis Peter to negribēs. Bet līdz tam laikam izpriecāsimies par šo pašnosaukto disku, kur veiksmes formula ir jau noteikta, taču tiek nepārtraukti uzlabota. Peter savu lēnajos gabalos ieviesis vēl vienu vokāla stilu - atceraties Cynic diska elektronisko vokālu? Nu, lūk. Starp citu, tas vairāk nekā jebkas cits piešķir industriālu nokrāsu, par kuru man vajdzētu gaudot un atbaidoši rēkt, bet tas jau laikam atkarīgs no tā, kā to izveic. "Elastic Inverted Visions" tas ir izveikts ideāli, tāpat arī "Until The End", "Paranormal Mysteria" un "Disconnected Magnetic Corridors" (par "Paled Empty Sphere" es vispār nerunāju!) un es pat varu ieteikties, ka šie man ir mīļākie gabali visā ierakstā. Tiesa, pretējas sajūtas mani pārņemt kārtējā vārga Slayer kopijas "Time Warp" izskatā, bet kas būtu disks bez nelielas darvas pikas? 10 no 10, dabīgi. Jā, bez industrial te vairāk jūtama arī black piedeva, bet tas taču vispār ir tikai uz labu.
Vērtējums: 9 no 10

Into The Abyss
Nu, jā, Pīters jeb Pēters jau solīja. Ko solīja, to dabūjām - "atpakaļ-pie-saknēm" albumu "Into The Abyss" (jā, un "Abyss" taču saucas viņa ierakstu studiju...), kurā vairāk komponēšanas vietas dotas abiem pārējiem Hypocrisy dalībniekiem. Tieši šis fakts mani darīja uzmanīgu jau pašā, jo nav noslēpums, ka bundzinieka Lars Szoke kompozīcijas parasti izceļas ar 90o gadu sākuma atskatu, vai gluži vienkārši - negantu dauzīšanos, kurā nav ne vēsts no Hypocrisy labāko gabalu izsmalcinātības. Man nav pretenziju, ja tādi gadās 1-2 diskā (kā iepriekšējā), taču šeit tie pat guvuši virsroku, turklāt komplektā ar paša Tagtgren tiekšanos atdzīvināt veco garu. Man nav problēmu cienīt viņa lēmumu, taču "Into The Abyss" gandrīz pilnībā sastāv no "Time Warp" (skat. iepriekšējā diska recenziju) dažādās versijās un izpausmēs, gan klausāmās, gan vienkārši ārdoši baurojošās, atļaujoties tikai dažas novirzes uz pareizo pusi, no kurām labākā neapšaubāmi ir pēdējā "Deathrow (No Regrets)", un vēl "Ressurected". Var jau būt, ka Pīters pēc pēdējā diska juta, ka nekur tālāk viņš nespēj grupu vest, tāpēc nekavējoties jāgriežas otrādi un jāmēģina cits ceļš. Redzēsim. Pagaidām tas ved tikai atpakaļ.
Vērtējums: 6 no 10

Catch 22
Paziņojumi tipa "Šis beidzot ir pavisam īsts Hypocrisy albums" (pēc 10 gadu darbības?!) liek kļūt piesardzīgiem, jo aiz tā var slēpties jebkādi, patīkami vai nepatīkami pārsteigumi. Bet pēc tā noklausīšanās atliek tikai secināt, ka agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek. Ja neskaita pirmo, to pseido Slayer-isko, ātro viena-rifa death metal "Don't Judge Me", kurš, dabīgi, smird, šeit mākslīgi sakrustots Peter Tagtgren solo projekta Pain tīrais industriālisms ar visām Hypocrisy šķautnēm, sākot no jau minētā tiešā brāziena līdz pat man tā tīkamajiem lēnajiem un melodiskajiem dziedājumiem. Tie pēdējie gan parādās tik reti, labi ja atsevišķās vietās, parasti vidēja tempa "vieglajās" dziesmās kā "Edge Of Madness" (un vairs nav tās skaistās, lēnās, plūstošās, Pink-Floydiskās...), un parasti tos jāmeklē ar uguni, ko es savukārt netaisos darīt. Daudz briesmīgāk ir dzirdēt Peter pēkšņo aizraušanos ar nu metal, un "Turn The Page" ir vienkārši derdzīgs, atbaidošs, kretīnisks mēģinājums šajā lauciņā, kādu es nevēlos dzirdēt ne tagad, ne turpmāk. Negribu teikt, ka ideja ir pavisam nepareiza - viņš vienkārši centies sapludināt kopā visas dažādās Hypocrisy un Pain dimensijas, bet man kaut kā šķiet, ka gala rezultātā sanācis ne šis, ne tas. Mana sākotnējā reakcija pat bija galēji negatīva, taču, dienām ritot, "A Public Puppet", "Edge Of Madness", "Hatred", "Seeds Of The Chosen One" un īpaši noslēdzošā "All Turns Black" prata palēnām iekarot mani, īpaši tad, kad izdevās atbrīvoties no vecā Hypocrisy rēga. Un labi, ka tā, jo bieži tas neizdodas.
Vērtējums: 6 no 10


Website