ICE AGE

"Dream Theater" no Amerikas, bet no citas Amerikas daļas (ne Longailendas). No kuras precīzi, nepateikšu. Ir (bija) vēl viena grupa ar tādu nosaukumu, sieviešu thrash blicīte.

Debijas disks - nav recenzēts

The Great Divide
Nezinu, kāds ir pirmais disks, taču te pamatīgi izpētīti gan "Images And Words", gan (mazākā mērā) "When Dream And Day Unite", vēl arī dažas no DT iekmējošajām grupām pieķertas klāt, piemēram, Rush. Lielisks pirmais gabals ("Sleepwalker"), bet enerģija ātri izsīkst, popsīgs DT (teiksim, "Awake" te nav novērojams), viegliņš, bet ne īpaši pārliecinošs. Pavārgs vokāls. Sava te maz, draugi, pārāk maz.
Vērtējums: 4 no 10

Official website

ICED EARTH

Floridas grupu Iced Earth (līderis - ģitārists John Schaffer) var uzskatīt par šobrīd vienu no populārākajām power metal grupām, un pēdējie pāris ieraksti pulcina aizvien vairāk power/heavy fanu visā pasaulē, īpaši Grieķijā. Varbūt arī tādēļ šie albumi stipri atgādina viens otru.

Enter The Realm demo
Es zinu cilvēkus, kuriem šis demo ir vistuvākais no visiem IE ierakstiem. Vienīgā jēga runāt par šo demo ir pārskaitīt atšķirības no pirmā diska, un tās būtu: divi vēlāk neizdoti gabali (regulārajos diskos), un tie būtu titulintro un vājākais gabals iekš šī demo "Nightmares"; pārējie ("Colors", "To Curse The Sky", "Solitude" un "Iced Earth") vēlāk parādīsies debijas diskā. Uzmanīgi ieklausoties, sadzirdamas dažas atšķirības aranžējumos šajās versijās no diska versijām, bet tas arī viss. Jā, bet vienalga - viens no oriģinālākajiem debijas diskiem iznāks tieši pēc gada.

Iced Earth
Manuprāt, viens no unikālākajiem debijas albumiem šajā desmitgadē, kuru uz labu laimi ierakstīju pēc smukas reklāmas kādā žurnālā. Risks attaisnojās - par spīti vokālista Gene Adams necilajām dotībām, albums izdevies ar spēcīgu enerģijas lādiņu, pietiekami sarežģīts un melodisks, un dažbrīd pilnīgi neparedzams. Daži mēģina piekabināt "Overkill + Iron Maiden" birku, bet tas īsti neraksturo šo grupas veikumu. Pamēģiniet paši.
Vērtējums: 9 no 10

Night Of The Stormrider
Jauns un labs vokālists John Greeley, un mazāk "spuraina", vairāk nogludināta un melodiskāka mūzika. Jon Schaffer nenoguris izmet savus "Steve Harris uz ģitāras pareizināts ar divi" rifus, kas latviski nozīmē - mežonīgā ātrumā spēlētu galopu, tā lai to neatpazītu kā galopu, bet nu viņš it kā nomierinājies, aizvien retāk iekļaudams ārēji nekonsekventus gājienus, un ja arī, tie skan aizvien labāk, piemēram, "The Path I Choose" nobeigums, kas jau iederētos kādā rokoperā, vai stampājošais "Deret Rain" piedziedājums. Taču, manuprāt, tieši šāds skanējums bija visideālākais, savienodams debijas diska "neparedzamību" ar pietiekami daudz "pieejamības", un arī vokāls daudz dod labai uztverei (tiesa, arī Džons ierēcis vienu dziesmu "Stormrider"). Šis ierakasts neļauj garlaikoties, kaut vai tāpēc, ka aiz katra stūra gaida pārsteigumi, lai gan maršruts ir nosprausts un skaidrs...Iespaidīgs nobeigums ar minūti garo, klusi raudošo "Reaching The End" un visu iespējamo labāko apkopošanu "Travel In Stygian".
Vērtējums: 9 no 10

Burnt Offerings
Jau "Night Of The Stormrider" nav nekāda pastaiga pa Prieka aleju, bet pirmais disks ar (pagaidām) pēdējo vokālistu Matt Barlow ir pats smagākais, depresīvākais un nomācošākais no visiem IE ierakstiem. Un arī visizstieptākais un izplūdušākais, nespēdams klausītāju nolikt augšpēdus kas tā vecajiem "kolēģiem" ir smiekla lieta. Iedomājieties "NotS", atšķaidītu ar klasi zemākām pasāžām, turklāt veidojot to ne kā konceptuālu, bet gan kā atsevišķu dziesmu apkopojumu (un tā tomēr ir starpība!) Arī Matt pārāk ievirzījies kliegšanas zonā, tikai retumis demonstrējot sava diapazona plašumu. Diemžēl ar šo ierakstu sākās IE virzība uz vieglāk paredzamām un saprotamām lietām (attiecīgi vēlāk pieaugs arī bankas konta smagums), un sākas salīdzinājumi ar Metallica (kas nu gan ir apšaubāmi!) Vispārliecinošākie & favorīti: akustiskā iespēle "Pierced Spirit" pirms 16-cik-tur minūšu episkā epiloga "Dante's Inferno".
Vērtējums: 5 no 10

Days Of Purgatory
Taisīt izlasi, kad aiz muguras tik vien kā 3 albumi, turklāt nav jūtams, ka grupa būtu sevi izsmēlusi un vēlētos atpūtu...Hmmm...Attaisnojums tāds, ka Jon bija sagribējies izdot pirmo divu disku dziesmas ar pārdziedātu Matt Barlow vokālu (un arī bungas pārrakstītas, pie tam daudz labāk!); plus, klausītāju vērtējumam nodotas divas agrāk oficiāli neizdotas dziesmas - "Winternight", pati pirmā IE ierakstītā dziesma, kā arī "Nightmare" no "Enter The Realm" demo (un šī demo intro). Ne viena, ne otra nepiederēs pie labākajiem IE veikumiem, taču "Winternight" vidus/beigu daļa ir nebūt nav zemē metama. Manā Eiropas versijā (Amerikā iznāca viena CD albums, attiecīgi, dziesmu mazāk) ir 21 dziesma, visas remiksētas un citādi apstrādātas, bet galvenā interese te - kā Matt veicas ar svešo materiālu? Jāteic, gluži atzīstami, ja vien prātā izslēdz oriģinālās versijas. Pilnībā attaisnojot savu "cilvēka ar 1000 balsīm" reputāciju, viņš kā rotaļājoties tiek galā ar power metal tik neparasto repertuāru, brižīem visai brīvi rīkojoties ar oriģinālajām vokālajām melodijām, bet parasti tas ir tikai uz labu. Starp citu, Jon savulaik bija ieņēmies galvā par vokālistu uzaicināt Warrel Dance (ex Sanctuary, tagad Nevermore)... tad pacentieties iedomāties, kā šīs dziesmas būtu skanējušās ar viņa spiedzienu... Nav no pašiem nozīmīgākajaiem izdevumiem, bet kolekcionāriem - neatsverams. Ir vērts atcerēties, ka Purgatory ir pirmais Iced Earth nosaukums...
Vērtējums: 7 no 10

The Dark Saga
Jūtams, ka grupa atradusi savu stilu un visiem spēkiem cenšas pie tā pieturēties, un tās ir tikai atblāzmas no tās varenības, kas man tā pierasta. Dabīgi, ka power faniem nebūs absolūti nekādas pretenzijas, īpaši tādēļ, ka piesieties te nevar ne par ko, un, cilvēks, atklājot sev Iced Earth, droši drīkst iegādāties šo vai nākamo disku kā pirmo, un viņš, iespējams, būs stāvā sajūsmā. Taču es esmu IE fans no 1990. gada, un man pietrūkst šī uzdrīkstēšanās lauzt stereotipus, tā vietā saņemot piegludinātu un sīki izskaitļotu, 3-minūšu dziesmām pārpilnu ierakstu. Jā, starp citu, tas veidots pēc Jon tik mīļā komiksa "Spawn" motīviem. Personālais favorīts: "The Hunter".
Vērtējums: 5 no 10

Something Wicked This Way Comes
Jā, nu, varbūt labāk negramstīties gar koncepcijām, ja nesanāk. "Something Wicked..." ir acīmredzami pārāks par abiem iepriekšējiem diskiem, pie reizes tas ievirzās vēl vienkāršākā un lipīgākā, taču nebūt ne vieglākā (baznīc-thrash "Disciples Of The Lie" vien jau ir ko vērts!) gultnē. Tādas dziesmas kā "Burtning Times" un "Watcheing Over Me" sastāv burtiski no 1-2 rifiem, kuri turklāt nākuši, teiksim, no Metallicas rokasgrāmatas. Šāds fakts, atklāti sakot, mani biedē, jo IE sāka kā grupa, kas spēja savienot visneiedomajamākās lietas, konsekventi paplašinot savus un klausītāju apvāršņus, taču šeit mums tiek piedāvāts headbengeru metāls, pie kā prieks pakratīt galvu, taču nekam citam šī ķermeņa daļa te nav vajadzīga. Taču disks ir garš (62 mins.), un arī sev tīkamo es spēju rast daudz kur. "My Own Savior" ir labs, īpaši orientālais backing vokāls, labs instrumentālais ar visu falutas iespēli "1776" (būtu iznākusi lieliska dziesma!), un, protams, triloģija "Something Wicked". IE ir droši viena no vadošajām power vienībām pasaulē, un šis disks tam ir tiak iapstiprinājums. Bet man gribējās vairāk...
Oficiāli grupā ir tikai vairs trīs cilvēki (Jon, Matt un basists James Macdonough), un pārējo dara sesiju mūziķi. Jonam esam līdz kaklam savu bijušo grupas biedru ambīcijas un zaļā pūķa dzenāšanas problēmas...
Vērtējums: 7 no 10

Horror Show
Sākumā ideja par katras albuma dziesmas veltīšanu kādam horror kultūras tēlam man likās tikpat nodrāzta kā šī diska nosaukums - cik tur tālu līdz amerikāņu wrestling teātra "varoņu" apdziedāšanai. Priekšlaicīgus secinājumus un aizspriedumus liekot pie malas, un atmetot visus tos neviennozīmīgos viedokļus, es vērtēšu šo albumu visai augstu. Vai nu pie vainas vienota tēma (nē, arī bālajā "The Dark Saga" tāda bija) vai nu mūziķu kā komponistu izaugsme, taču šis disks, manuprāt, stāv vistuvāk klasiskajam "Night Of The Stormrider". Sākumā iecerēts kā 5-dziesmu MCD, "Horror Show" ir nogriezis zināmu daļu Iced Earth pēdējā laikā raksturīgās brutalitātes (tieši tas ir dažu netīksmes cēlonis), toties neticami cēlies melodiskums. Vai ikkatram rifam virsū glaužas vai nu gludenas ģitāras meldijas vai arī Matt Barlow balss, piedevām klāt nākušās dažādas, tiesa, visai paredzamas papildus fiškas, kas grib raksturot apdziedāto tēlu. Tā, piemēram, "Damien" dzirdama filmu "Omen" soundtrekam līdzīgā kora skandēšana (ievadā, komplektā ar nu jau aizgājušā Steve DiGeorgio basa partiju tas izklausās itin efektīgi!), bet "Im-Ho-Tep (Pharaoh's Curse)", protams, skan austrumnieciski motīvi...pietrūka tikai gaudošanas iekš "Wolf"! Ir arī mazāk izteiksmīgi gabali, kā "Jack" (par Džeku Uzšķērdēju) un tas pats Imhoteps nav necik aizraujošs (ja neskaita ģitāras solo), taču tādi tie šķiet tikai tāpēc, ka Iron Maiden kaveram "Transylvania" seko albuma kulminācija, trīs dziesmas, kas ir absolūta klase pati par sevi. Vispirms "Frankenstein", drūma un lēna pārdomu pilna dziesma par cilvēka iztēloto visvarenību, tad "Dracula", kurā Jon Schaffer nodemonstrē savas ciešās draudzības saites ar Hansi Kursch - dažbrīd, īpaši piedziedājums, pat atklāti skan Blind Guardian stilā (arī "Jeckyl & Hyde" ir tajā pašā kategorijā). Un tad Barlow dala vokāla partijas ar meiteni Yunhui Percifield kompozīcijā "The Phantom Opera Ghost", un šoreiz Jon ir radījis šedevru - neatkāpjoties ne par matu no IE saunda (t.i., Maiden thrash stilā), viņam izdevies attēlot operdziedones un ugunsgrēkā cietušā, operā mītošā nelaimes putna apsēstību vienam ar otru. Iespējams, tas ir labākais Iced Earth gabals 9 gadu laikā, un šis disks man noteikti iegulsies tūlīt aiz pirmajiem diviem.
Vērtējums: 9 no 10

Official website

IMMORTAL

Damned In Black
IZDOŠANAS GADS: 2000
IZDEVĒJS: Osmose Productions
GARUMS: 36'42"
PAMATSASTĀVS:
Abbath - vokāls, ģitāras
Iscariah - bass
Horgh - bungas

"Patiess!" "Patiesāks!" "Immortal!" Patiesībā gan es pret šo "true metal" kustību izturējos ar zināmu skepsi, un ne tāpēc, ka man dergtos viņu imidžs. Katram tas ir savs (vai nav vispār), un, ja kāds grib būt ļauns ziemeļu Manowarists, lai viņam tiek. Tomēr mūsdienās šāda turēšanās it kā pie "īstajām" vērtībām tik un tā izskatās pēc imidža uzturēšanas. Atcerēsimies, ka viena no black metal pamatpazīmēm bija atbaidoša skaņa. Taču, ja grupa atļaujas ierakstīties pie Peter Tagtgren Abyss studijā, tad uz to nav ko cerēt; šis disks skan teicami. Otra - izteikti sātaniski teksti. Arī šajā ziņā "Damned In Black" neizceļas, drīzāk eksluatējot paprastas domas ar "tumšāku" pusi un, protams, nordisku akcentu. Kas paliek? Korpspeints? O, jā. Patronjostām un kniedēm nosēti tērpi? Tas nu gan. Bet tas viss man ir otršķirīgi, ja mūzika smird. Par laimi, Immortal ir auguši ne tikai domās, bet arī darbos, un šis orkāns ir itin klausāms, ja nevēlaties dzirdēt "netīrus" piemaisījumus, bet (ne)šķīstu, melnu, tiešu sirdi. Tiem, kuri Immortal vēl nav dzirdējuši, aptuveni tā varētu skanēt vidusperioda bezmelodisks Dimmu Borgir bez taustiņiem, un tas nebūt nav tik vienmuļi ātrs un psihisiki nevesels kā, piemēram, Marduk vai dažas citas tā paša līmeņa baidītāj-grupas. Nē, Immortal ir...nu, normāls.
Vērtējums: 6 no 10


Official website

IMPELLITTERI

Vispirmām kārtām, tā ir ģitārista Chris Impellitteri (un, acīmredzami, Malmsteen fana) grupa. Nošu pārbagātība viņa solo numuros ir spēcīgi jūtama, ko vis nevar teikt par viņa kā komponista kvalitāti. Grupas dalībnieku, esošo un bijušo, vidū ir vesela kaudze sīku un ne tik sīku zvaigznīšu - dziedātāji Graham Bonnet (Rainbow, Alkatraz, Blackthrone, Anthem), Rob Rock (M.A.R.S., Axe Rudi Pell, Joshua), bundzinieki Pat Torpey (Mr.Big) un Ken Mary (House Of Lords, Alice Cooper grupa), Neizsmeļama ir japāņu publikas cieņa pret šo virtuozu; sekojoši, visi pēdējie diski ir izdoti tikai Tālajos Austrumos. Popularitāti pārējā pasaules daļā tas diez kā nesekmē...

Impellitteri Ep - nav recenzēts
Stand In Line
Graham Bonnet iesaistīšana vienā grupā ar Malmsteenisku ģitāristu neizbēgami noved pie salīdzinājumiem ar Alcatrazz disku "No Parole For Rock'N'Roll", un tā arī ir. Salīdzinājumā ar Alcatrazz, "Stand In Line" ir smagāks un ne tik nostrādāts, plus te ir pāris absolūti nevajadzīgas lietas, kā Rainbow covers "Since You Been Gone" un instrumentāla variācija par "Somewhere Over The Rainbow" tēmu (no klasiskās filmas "Wizzard Of Oz"). Ja uz to piever acis, "Secret Lover", "Tonight I Fly" un titulgabals visi, īpaši pirmais, ir perfekti Bonnetismi, un atzīstami paveikti.
Vērtējums: 6 no 10

Grin & Bear It - nav recenzēts

Answer To The Master
"Stand In Line" ir klasika ne tikai Impellitteri mērogā, bet Graham Bonnet ir īsts klīstošais holandietis, aiz kam jau iepriekšējā diskā bija atgriezies pirmā Ep dziedātājs Rob Rock, un viņš kopā ar Chris veido grupas seju - tas ir pasmags un enerģisks amerikāņu hārds ar izteiksmīgu vokālu un zibenīgu ģitārsolo raustišanos. Šāda kombinācia dažādās pakāpēs ir atspēlēta vai līdz riebumam, bet šai grupai, manuprāt, izdevies ja ne ieviest svaigas vēsmas, tad vismaz piešķirt kaucik patīkamu šķautni jau esošajai hārda pasaulei. Nekas no dzirdētā nav jaunums pat iesācēja ausīm, taču tiešas, jautras un nesavirpinātas mūzikas faniem tas ir labs materiāls. Ar piebildi, neiesaku sākt ar tieši šo ierakstu. Aiz dusmīgā sākumā "The Future Is Black" seko krietni bālāki skaņdarbi (kā vēl meklējumos esoši), un vēl tikai pēdējās trīs dziesmas ir līmenī. No ši diska sākās invāzija Japānā.
Vērtējums: 4 no 10

Screaming Symphony
Kā izdzirdējis manu kritiku "Screaming Symphony" pārmetas pretējā nometnē, ar visiem praktiski neatšķiramiem pusātrajiem gabaliem (stingri atgādinot labākās "AttM" dziesmas), visiem tik ļoti paredzamiem un vienkāršiem, un acīmredzami uz ātru roku taisītiem - tipiski, ziniet. Taču minētās labās īpašības dēļ esmu gatavs uz brīdi viņiem piedot, ja vien man tas nav jāklausās vairumā. Salkani un pabrīžam kristīgi teksti, un lielākoties arī tāds pats muzons, kā tāda putukrējuma torte ar cietu garozu. Nav nevienas balādes! Hārda grupai tas ir abnormāli. Pēc instrumentāļa "17th century Chicken Pickin'" fanu duelis - kurš spēlē ātrā, Impellitteri vai Malmsteen - nešķiet tik smieklīgs.
Vērtējums: 5 no 10

Eye Of The Hurricane
Mans visgarākais (45 mins) Impellitteri disks ir arī visnoslīpētākais un, ēēm, daudzveidīgākais. Protams, neceriet ne uz jel kādu progresiju, neatņemiet Krisam iespēju sastumt nejēdzīgi daudz nošu pēc iespējas īsākā laika sprīdī, pārējā laikā izvicinot visas cilvēcei zināmās hārdroka klišejas, nedz arī Robam saspiest šķebinošās amerikāniskās liriskas, bet jāpriecājas taču par katru novirzi no normas, par kādu dziesmu intro ("Master Of Disguise"), vai akustisku pasāžu, kas viss pietrūkst izcili taisnvirziena "SS", un galu galā, prastie hārdi turas uz piedziedājumiem, un tie šeit ir labi klausāmi. "Bleed In Silence", "Shed Your Blood", un mans mīļākais, "Everything is You" (atgādina jautru Extreme), un kur nu vēl "Paradise", sešu minūšu (t.i., divreiz garāks par vairumu Imp. dziesmu) ticības apliecinājumu.
Vērtējums: 6 no 10

Crunch - nav recenzēts

Update: Rob Rock ir prom (būs solo disks), un aicināts tiek Graham Bonnet ierakstīt disku ar nosaukumu "Seek And Destroy".

Official Website

IN FLAMES

In Flames, otri populārākie Gēteburgas deathiskie zēni un šī novirziena veidotāji un piekopēji, no pirmajiem, Dark Tranquility, atšķiras tikai vienā aspektā - viņu mūzikā vairāk midtempo un pat doomīgas tendences, salīdzinot ar hiperātrajiem DT.

Lunar Strain
Nesen lasīju skaistu pus-humorīgu terminu "jaukais death metal", zem kura pabāž visas tās death un arī black grupas, kas, pretstatā brutalizētajiem agresoriem, aizraujas ar melodijām un tehniku. In Flames arī te iederas, tiesa, "Lunar Strain" nekādā gadījumā nav pieskaitāms pie viņu izcilākajiem darbiem. Dīvaini dzirdēt arī tik pierasto Mikael Stanne rēcienu uz pat mierīgajiem heavy metal ritmiem. Protams, 1994. gadā tas bija kas sevišķs, bet nez vai tagad?
Vērtējums: 4 no 10

Subterranean Ep
Aha, bet te jau tīras Dark Tranquility notis ieskanas (es salīdzinu ar DT, nevis otrādi, jo pirmo esmu dzirdējis tieši šo grupu), un daži Helloween fani, kam pa spēkam paciest rēcienus, šo Ep mīlēs ("Stand Ablaze" solo ir no Kai Hansen rokasgrāmatas), un arī pārējai mūzikai nav daudz kopīga ar pirmo IF disku. Tiesa, galu galā, šis ir tikai EP...

Jesters Race
Apmainījušies vokālistiem ar kaimiņiem Dark Tranquility, In Flames šajā diskā demonstrē daudz koncentrētāku un fokusētāku pieeju, enerģiski ķērušies pie sava lauciņa iekopšanas, kas atklājas skaistā heavy/speed metal ar daudziem death elementiem, taču būtībā ir samiksējums no šīm divām lietām. Turpmāk šis būs viņu veiktais stils, ar pasmagām, taču ne pārāk ātrām ģitārām, midtempo death metal, un melodisks pēc velna.
Vērtējums: 6 no 10

Whoracle
Un vēl vienkāršāk un taisnāk, un...melodiskāk. Ikkatrai dziesmai ir stingri izteikta melodiskā līnija, kas tiek ieturēta, variēta (lai neapniktu, citādi tie gabali ir samērā līdzīgi), un Jesters Race aizsāktais midtempo heavy/death te novests līdz pilnībai, ja vien neņem vērā to, ka te nekas jauns nav izdomāts, bet atstrādāti jau visi tik labi pazīstamie rifi un meldijas. Protams, beigās jau labais iespaids bija jāsabojā, izvarojot Depeche Mode dziesmu "Everything Counts".
Vērtējums: 7 no 10

Colony
Nu, skaidrs. In Flames ir kļuvuši par death metal popkornu, un "Whoracle" virzība ir ne tikai turpināta, bet arī kopēta līdz pilnībai. Tas ir trešais gandrīz identiskais disks pēc kārtas, un, tiem, kuriem grupa patīk, varu novēlēt patīkamas 42 minūtes, jo vīlušies viņi nebūs. Nav pat vērts izplūst spriedelējumos par mākslu, par stilu, utt., jo tikai Amorphiskas/70o gadu intonācijas še piebīdītas, īpaši jau diska sākumā, un izpaužas dažu taustiņu partiju piespēlē. Atcerieties tādas Amorphis ģitāru meldijas kā dziesmās "Drowned Maid" vai "Of Rich And Poor"? Tagad iedomājieties, ka no tādām sastāv viss disks. Priekiem - "Behind The Space" (diska "Lunar Space" ievaddziesma) jaunā versijā, pie reizes būdama vienīgā ātrā dziesma.
Vērtējums: 6 no 10

Clayman
Un tomēr patīkami apzināties, ka šie "death metal Maidenisti" prot rakt dziļāk un mēģina savu labi pārbaudīto formulu paplašināt. "Mālu cilvēks" ir vismaz 1,5 reiz izsvērtāks darbs, un būtībā sāk līdzināties Dark Tranquility pēdējiem veikumiem. Lielākoties zudusi tā "jautrība", kas piemita "Colony" un pārsvarā skanēja tukši, toties novērojama neliela agresivitātes līmeņa paaugstināšanās un dažādības ieviešana, kaut arī zudis temps, tas tomēr nav uz ļaunu. Manuprāt, šāda virzība ir labo pusi.
Vērtējums: 8 no 10

Website

IN THE WOODS...

Mistiska (norvēģu?) atmosfēriska, ambienta black metal vienība. Vismaz to zinu, ka pretī grupas dalībnieku pseidonīmiem (tādiem kā X. Botteri; Oddvar a:m; Ovl-Svitjord) nav norādīti instrumenti vai vispār nodarbošanās grupā.

HEart Of Ages
"Yearning The Seeds Of A New Dimension" sākas lēni, atmosfēriski un melodiski, un pāraug īstenā midtempo/doom metal ar black balsi. Pārsvarā tas ir mierīgs un ambients black/doom, un protams, slikti ierakstīts, kā jau black metal tas pienākas. "Mourning The Death Of Aase" izklausās pēc 70o gadu psihodēlijas, un vispār, 70o gadu psihe šeit ir viena no ietekmēm. Un ambienta faniem pat varētu varbūt patikt.
Vērtējums: 6 no 10

Omnio
Uz šo disku liku lielas cerības, bet tās attaisnojās tikai daļēji. Mūzikāli tas daudz balstīts uz abu vokāla - vārgulīga un dažbrīd pat šķībi dziedoša vīrēļa un normāla soprāna - sadziedi, ārdošā ģitāru skaņa (un spēlētprasme) ir atbaidoša, bet muzikālās tēmas vairāk līdzinās apjukušam, miegainam un pašvakam My Dying Bride vai The Gathering. Vienīgi "Weeping Willows" atgādina iepriekšējo disku, bet aptuveni 26 min. garā triloģija "Omnio" ieskandina psihodēliju a la Pink Floyd.
Vērtējums: 4 no 10

Strange In Stereo - nav recenzēts

INSANIA

Es neizteikšos.

Debijas disks - nav recenzēts

Sunrise In Riverland
Tiešām jābrīnās - kur tad izsenais zviedru un somu naids, ja zviedri tik neganti un nekaunīgi atļaujas kopēt somus? Labi, pieņemsim, ka šoreiz zviedri vēlas būt ārkārtīgi viltīgi un iekāst naudiņu uz savu kaimiņu rēķina, tādā gadījumā bilde ir skaidra. Tik precīzu Stratovarius kopiju reti gadās dzirdēt, ja vienīgi nerēķinās, ka Timo Tolkki līmeņa ģitāristu te gan nav, toties vokālists ir Timo Kotipelto dvīņubrālis, bet kompozīciju rakstītāji atdarina Sonata Arctica, plus vēl Edguy, Freedom Call nu, un visus pārējos somu/vācu priecīgos bērnudārza speed/power, kur atļauts sēdēt un skaitīt ar kalkulatoru, cik un no kurienes sperti rifi un melodijas. Un kur tad vēl dziesmu nosaukumi! "Heading For Tomorrow", "Beware Of The Dragons", "Lost In Time", "Heaven Or Hell", un intro vēl saucas "Finlandia"! 2 punkti par drosmi izlaist tādu krepu.
Vērtējums: 2 no 10

INTO ETERNITY

Grupa no Kanādas vidienes, kas pati izdevusi savu debijas disku. Hārdkoristu imidžs, lieliskas recenzijas un...neticami svaigs gaisa malks mūzikā.

Into Eternity
Recenzijas solīja "Edge Of Sanity plus Dream Theater", dažkārt aizvietotojot EoS ar At The Gates. Patiesība (manējā) ir tāda, ka no Dream Theater te praktiski nekā nav, kas nenozīmē, ka grupa nav uzmanības vērta. Gluži otrādi, viņu izteikti zviedriskais death ir atšķaidīts ar ļoti daudz ko, arī ar progressive metal, ar hardcore, ar nu metal, kas viss samiksēts vienā, turklāt pats galvenais grupas cilvēks Tim Roth dzied abas balsis (gan tīro, gan rēcošo), spēlē ģitāru, turklāt vēl sarakstījis visas dziesmas! Negaidīts ir tieši šo abu balsu salikums, dažkārt mainoties vai ikkatrā rindiņā, tāpat arī mūzika lēkā - no Gēteburdziska death pārlecot uz hardcore, nākamajā tēmā ieskandinot tikai mierīgus taustiņus. Svarīgākā un svaigākā laikam jau ir šo cilvēku izcelsme, jo Into Eternity neskan zviedriski, par spīti tam, ka rifi dažkārt stipri vien atgādina In Flames, jo šeit pilnībā izskaustas tādas lietas kā viegli uztverami solo gājieni, kas tik raksturīgi Maideniskajiem zviedriem. Melodisko līniju uztur klusi jo klusi, backgroundā dudinoši taustiņi (kā Angel Dust) un tīrā balss, kam gan derētu piešaut mazliet dziļumu un variāciju. Tāpat derētu mazliet labāku producentu, mazliet ieguldīt līdzekļus, bet pirmajam, pašizdotajam diskam tas ir ideāli.
Vērtējums: 9 no 10

Dead Or Dreaming
Pārsteiguši vismaz dažus planētas iedzīvotājus ar savu pašizdoto, pašnosaukto albumu pirms dažiem gadiem, kanādieši Into Eternity ātri vien atradās Nīderlandes leiblā DVS Records sarakstā un nekavējās sasniegto spiedienu paildzināt ar savu otro disku, kurš gan, jāatzīst, neatnesīs viņiem daudzu jaunu fanu, vismaz tajās aprindās, kurās apgrozos es. Ja atceramies, "Into Eternity" rādīja Gēteburgas death sajaukumu ar mazliet progressive un alternative, bet nu pa brīžam pievienoti arī dažādi nu metal triki un momenti, arī vokālu efektu izmantošana nav retums, un, piemēram, "Distant Pale Future" satur gan minētos nu metal ķērcienus, gan mežonīgu un pat progressive metal raksturīgu visu mūziķi sadarbību solo numurā, bet jau nākamais "Shallow" rāda skaistu, pat jauku piedziedājumu ar tam turpat sekojošu ārdošu death groulu un beigu daļā atkal - rifi skan no nu metal skolas, bet solo gājieni iederētos kaut vai, teiksim Dark Tranquility. Ne velti minēju šīs divas dziesmas, jo tās vislabāk raksturo "Dead Or Dreaming" valdošo garu ("Selling God" pirmās minūtes, piemēram, ir tipisks Z-Amerikas death metal). Klausījies to gandrīz mēnesi, es vienalga nespēju uzlikt pirkstu uz tās vietas vai emocijas, kas aizkavē mani vērtēt šo disku augstāk par debiju - progress ir acīmredzams, grupa uz vietas nestāv, vai visas lietotās sastāvdaļas ietilpst manis cienīto vidū, mūziķi ir pietiekami spēlētprasmīgi, virpinot un samērā novatoriski iemantojot savas tehniskās iespējas un arī itin ierobežotās vokālās dotības (IE izmanto divus tīros vokālus, ļoti līdzīgus). Bet mani šis disks vienkārši neiejūsmina. Ne īpaši. Iespējams, tāpēc, ka grupa jūtami nosvērusies uz tehniskas mūzikas pusi, spiežot uz inovācijas svirām, taču tā kā piemirsusi tās līdzsvarot ar tīro balsu melodijām. Vai arī dotais skanējums - interesantā kārtā ritma sekcija iztikusi gandrīz vispār bez "atbalsīm", bet ģitāru solo un arī tīrās balsis pat peldas tajās. Bet tas viss kopā - gaumes jautājums. Ja jums patika pirmais disks, ja jums vispār patīk šāda tipa mūzika, gan jau bez aizķeršanās neiztiks.
Vērtējums: 6 no 10


Official Website

ION VEIN

Visai pieklājīga power/prog grupa amerikāņu gaumē.

Beyond Tomorrow
Amerikas indepedent jeb undergraunda zvaigzne, kas spēlē lielisku Crimson Glory, Fates Warning vai pat agrīnā Queensryche ietekmju sakopojumu, taču īpaši nelīdzinoties nevienai no šīm, jo prot nesēdēt 80ajos, turklāt vairāk atrodas power metal slāņos, enerģiskā un intensīvā, taču ne nogurdinošā (kā dažreiz Iced Earth). Arī sava progressive puse viņiem piemīt, īpaši jūtama bundzinieka darbā, kurš šo to pamācījies no Mike Portnoy. Liels uzsvars likts uz vokāla melodijām, un pareizi tas ir darīts, jo teicamais sava amata meistars Russ Klimczak, gluži kā mūzikā, atrod savas ietekmes minēto grupu vokālistos, taču ne pārāk atgādina ne Midnight, ne Geoff Tate - Ray Alder gan brīžiem, īpaši tituldziesmā, savukārt "Fading Shadows" atsauks atmiņā Crimson Glory. "Beyond Tomorrow" nekādā gadījumā nav mēģionājums uzvest uz skatuves 80s metal vai prastu Helloweenismu, vai kārtējo Dream Theater kloni, šis disks prot pastāvēt pats par sevi. Varbūt nav pats spīdošākais savā žanrā, bet noteikti virs vidējā.
Vērtējums: 7 no 10

Official Website

IRON SAVIOR

Piet Sielck jau no 70o gadu vidus spēlēja dažādās grupās kopā ar vēlāko Helloween un Gamma Ray līderi Kai Hansen, un aizgāja no Second Hell gadu tieši pirms grupa pārdēvējās par Helloween un traucās pretī vispārējai atzīšanai. Vēlākos gados viņš darbojās kā producents un backing vocals iedziedātājs Blind Guardian un Gamma Ray diskos, līdz beidzot sadūšojās uz savu paša projektu. Iron Savior, protams, ir melodisks speed, tomēr atšķirībā no daudziem citiem šajā žanrā, viņu spēlētā mūzika ne īpaši līdzinās Helloween...

Iron Savior
Kārtējās melodic speed grupas parādīšanos daudzi negaidīja ar īpašu interesi, tomēr rezultāts pārspēja gaidīto. Pa pusei konceptuāls sci-fi vēstījums diezgan niknā, tomēr melodiskā mērcē. Arī Piet Sielck balss patīkami atšķirās no kolēģiem, ne pārāk augsta, toties izcili spēcīga, labi ģitāru solo, kolosāli backing dziedājumi. Albumā lielākoties tīri speed metal dziesmu, aiz kam dažbrīd tas varētu šķist mazliet monotons, tomēr, kļūdīties nevajadzētu - ieraksts ir augstākās raudzes, ar izcilu enerģijas lādiņu, un neviens sevi cienošs speed metal fans nedrīkst pastāvēt bez tā. Diskā bez Piet piedalījās arī Kai Hansen un Tomas Stauch (bungas, Blind Guardian). Patiesi foršs kovers dziesmai "This Flight Tonight".
Vērtējums: 9 no 10

Unification
Tekstuāli tas ir turpinājums debijas diska koncepcijai, bet mūzikā gan nekādu izmaiņu nav, ja nu vienīgi (droži vien bundzinieka Dan Zimmerman dēļ), ritms kļuvis niknāks, dragājošāks. Noteikti patiks (ja neapniks) debijas diska faniem. Pāris interesantu detāļu - "Captain's Log" tekstu ierunājis Vācijā mītošais amerikānis Jason Breitwege, IS homepage veidotājs...diska beigās ievietotas tādas koverversijas kā "Gorgar" (Helloween) un "Neon Knights" (Black Sabbath), bet pašās beigās - nedzirdēta prakse - pielikta žurnāla Rock Hard rīkotā konkursa uzvarētājās, grupas Excelsis dziesma "Dragonslayer"! tas ir kautkas pa vidu starp Mundanus Imperium un to pašu Iron Savior, un neskan nemaz slikti.
Vērtējums: 7 no 10

Interlude
Protams, kas gan cits tur var būt. Četras dziesmas perfekti IS stilā, ne par matu nenovirzoties no savas vadlīnijas (arī tekstos ir turpinājums IS sāgai), Judas Priest covers "Desert Plains" (es dodu priekšroku Virgin Steele versijai), un piecu dziesmu koncertversijas, kurās Piet Sielck uzskatāmi demonstrē savu nespēju aizsniegt paša sarakstītās un iedziedātās notis. Kā tāds Fredijs Merkūrijs uz vecumu. Labi, ka Kai Hansen pacenšas tās aizvietot ar savu balsi (kā tāds Rodžers Teilors). Vārgi un apnicīgi.
Vērtējums: 3 no 10

Dark Assault
Piet Sielck mūs nešaubīgi un taisni ved pa to pašu Piena ceļu, kuru Dzelzs Pestītājs rādīja iepriekšējos gados, un neizskatās, ka viņam būtu padomā kādi pagriezieni. Tik vien fakts, ka viņu pulciņš aug - ieradies taustiņnieks Andreas Kuck un vēl viens ģitārists (Joachim Kustner), tādējādi uz skatuves tagad atrodas veseli trīs ģitāristi, bet, tāpat kā Iron Maiden, šādas sastāva īpatnības izmantotas diez ko nav. Un žēl, ka tā. Citādi brīnumus gadīt nevar - te ir gan obligātā Kai Hansen sarakstīta un iedziedāta dziesma "Solar Wings", ne labāka, ne sliktāka, bet tipiska Gamma Ray kompozīcija, kā arī obligātā kaverversija, šoreiz Judas Priest "Delivering The Goods". Vēl gan jāpiemin augošo basista Jan-S. Eckert lomu agresīvajā, taču gauži jau taisnvirziena Sielck speed/power sāgā, un viņa spalvai šeit pieder vairākas savas un arī kopā ar Sielck sarakstītas dziesmiņas. Ko lai piebilst - dzirdot vienu Iron Savior albumu, jūs tikpat kā esat dzirdējuši visus trīs. Zaimojoši, bet šaubos, vai IS būtu tik populārs, ja tajā nedarbotos tik pazīstami cilvēki, šādas mūzikas līderi (un tagad arī bijušais Gamma Ray bundzinieks Thomas Nack). Nostrādāts ar glanci, bet ap albuma vidu deja-vu sajūta sāk žņaugt nost. Var pieņemt, ka daži gabali, teiksim, "I've Been To Hell" (izdots arī singlā) vai "Never Say Die" vai "Made Of Metal" (nē, tas nav par metāla kā žanra neuzveicamību) varētu tikt saukti par labākajiem, bet, kur nu man to spriest, ja gandrīz visi izklausās vienādi. Koncertā droši vien normāli skatīties, bet mājas apstākļos roka sniedzas pēc kā interesantāka.
Vērtējums: 6 no 10


Official Website

IS PAIN

Jādomā, ka zināmi Avalanch panākumi likuši sarosīties mūzikas darboņiem, skatus metot uz toreadoru un buļļu zemi. Tiesa, Is Pain tomēr maz līdzinās šai Angras kopētājgrupai. Gribētos saderēt, ka nosaukums ir izvēlēts, paņemot angļu valodas vārdu salikumu, kas skan vislīdzīgāk spāņu vārdam "Espana".

1999
Kā jau teicu, Is Pain praktiski nelīdzinās Avalanch, un īstenībā ir klusināts proga/hard krustojums, kuram vistuvāk varu piemeklēt vāciešus Poverty's No Crime. Muzikālā plānā šeit noteikti darbojušies profesionāļi (starp citu, roku pielicis arī pats Mr. Soumivarius, Timo Tolkki, uzaicinot šo disku samiksēt savā studijā), radot apgarotu un plašu AOR ar zināmām Dream Theater skanējuma ietekmēm (īpaši manāms ģitārista darbā), plus ieskandējot arī pa kādam neoklasiskam nošu salikumam, bet lielākā bēda ar vokālu. Viens labums, ka nav īpašs akcents, sērga, kas vajā vai katru Dienvideiropas dziedātāju. Diemžēl Daniel Garcia izklausās gurdeni un nepārliecinoši (kā Avalon vokālists), vietām pat disonējot ar mūziku, turklāt cenšas dominēt, gala rezultātā nomācot visu labo, kas neapšaubāmi te sameklējams. Žēl, jo cerības būtu lielas, īpaši ja vēl pacenstos dažādot dažbrīd visai vienmuļo izpildījumu. Bet vispār nav slikts pieteikums.
Vērtējums: 6 no 10

IVANHOE

Vāciešiem-progmetalleriem pirmsākumos dziedāja meitene no Battlefield, bet no tās viņi tikuši vaļā. Nez vai prātīgs solis, jo Andy B. Franck balss ir labākajā gadījuma nestipra, īpaši, kad viņš cenšas līst augstākos reģistros. Muzons - Dream Theater & Fates Warning ietekmēts.

Visions And Reality
Jā, vokāls briesmīgi sit pa ausi. Ne visi progmetal fani spēs to izturēt. Arī mūzika tāda viduvēja, ne šis, ne tas.
Vērtējums: 4 no 10

Symbols Of Time
Dream Theater joprojām ir šo vāciešu elki, un no tā viņi vaļā diez vai tiks. Nenoliedzami, progress, salīdzinājumā ar "Visions And Reality", ir labi jūtams, ko nevar teikt par orģinalitātes meklējumiem. Arī vokāls vairs neliekas tik kaitinošs. Vienalga, ārpus progmetal fanu loka šis albums diez vai būs pamanāms.
Vērtējums: 6 no 10

Polarized - nav recenzēts

Update: Ivanhoe vairs nepastāv, Andy B. Franck ir jauna grupa Symphorce, kurai iznācis debijas disks, plus viņš darbojas grupā Brainstorm (ne tajā!!!) Official Website