JACKAL

90o gadu sākumā Rising Sun Productions bija viena no retajām oāzēm progresīvi un smagi noskaņotiem ļautiņiem. Tiesa, vai visi tā laika ieraksti ir grimuši aizmirstībā, un tāds liktenis piemeklējis arī šo power kvartetu.
NB: Nejaukt ar amerikāņu hārdrokeriem Jackyl!

A Safe Look In Mirrors
Atklāti sakot, mazliet skumji, ka grupa atradās nepareizā laikā (varbūt arī vietā), jo viņu izpildītajam power/heavy metal, kaut ne ideālam, būtu bijusi vieta arī šodien. "A Safe Look In Mirrors" ir tehniski gandrīz nevainojami izpildīts, stilistiski ieturēts apvidū pie vieglāka un melodiskāka Vicious Rumors vai Artch, vairāk, protams, sliecoties uz eiropeiskāku saundu. No pēdējiem atbalsojas Dickinsoniskais vokāls, kuru mazāk iespaidīgu gan dara ne pārāk piepildītais skanējums, kur vaina jāuzņemas producentam Charlie Bauerfiend. Uzteicams arī visu pārējo mūziķu darbs, un tāpēc būšu priecīgs, ja kļūdīšos un uzzināšu, ka grupa tomēr eksistē vēl šodien. Bet neko neesmu dzirdējis.
Vērtējums: 7 no 10

JACOB'S DREAM

Jēkaba Sapņi šobrīd ir viena no "karstākajām" inteliģentā metāla grupām. Viss jau būtu labi, ja vien amerikāņiem negribētos tik ļoti līdzināties citiem savas valsts iemītniekiem.

Jacob's Dream (1996)
Pirmās trīs dziesmas paiet pilnībā zem Queensryche un viņu sekotāju zīmes (no šīm trim labākā ir raudulīgā "The Jewel", bet visas ir labas), bet tad pēkšņi "The Violent Truth" maina production, niknās ģitāras atsauc atmiņā tādu grupu kā Flotsam And Jetsam! Sekojošā, "Sarah Williams" atved atpakaļ iepriekšējā pasaulē, kura...jā, klausāma ir. Te gan jārunā par vokālistu, kura balsi daži nosauks par "emocionālu", citi par "mīkstčaulīgu" un "ņaudīgu", bet domājams, abas puses spēs vienoties, ka viņam nekaitētu iegūt vismaz mazliet krāsainības un dziļuma savā performancē, lai līdzinātos savam elkam Geoff Tate (QRyche) Es speciāli runāju tikai par vokālu, jo pārējie mūziķi paspīd tikai epizodiski, un tur, kur izvēršas ģitāristi, tas piepeši kļūst par power/thrash saundu, kā jau minētajā "The Violent Truth". Dumji un klišejām pārbagāti teksti.
Vērtējums: 6 no 10

Jacob's Dream (2000)
Trīs gadu laikā (disks ierakstīts '99) progress ir gluži neticams. Kaut man patika viņu indie disks, tā trūkumus pat ar neapbruņotu ausi varēja sadzirdēt. Pats nozīmīgākais šajā ierakstā ir sava stila atrašana - es teiktu, ka tas stāv kaut kur starp pašu agrīnāko Queensryche ("Queen Of The Ryche" Ep) un 80o gadu Crimson Glory, bet viņus apvainot nedrīkst ne tiešā kopēšanā, ne pārliekā pagātnes idealizēšanā. Plus, tas ir kārtīgi smagāks un agresīvāks par vairumu pirmā diska dziesmu, kuru pārpalikumi "Love And Sorrow" un "The Violent Truth" organiski iekļaujas kopainā. Vismaz muzikāli, jo teksti tiem ir gaismas gadus iepakaļ. Vienīgi David Taylor balss nav mainījusies ne par matu, tik miksā nav tik ļoti izdalīta. Tas pats 70o gadu Geddy Lee (Rush) spiedziens, ar tremolo kā Axxis dziedātājam, un daudziem tā krīt uz nerva. Man ne. Ģitāru solo ir visai vārgi, bet buklets izskatās kā mazbudžeta Cannibal Corpse kloniem. Ko domā Metal Blade Records, Dies vien zina.
Vērtējums: 8 no 10

Theater Of War
Te nu ir grupa, pret kuru vienaldzīgo nav - vai nu jūs viņu mīlēsit vai ienīdīsit. Protams, tam ir visai liels sakars ar David Taylor ārkārtīgi augsto un tremolo-izēto balstiņu (pēc fotogrāfijas spriežot - iedomājieties Messiah Marcolin dziedam tādā balsī), tāpat arī viņa niknajiem un naivajiem tekstiem ("See the waves of brainwashed zombies / marching to the rhythm of a master's beat), tomēr vairums vecie Queensryche fani varētu še rast sev tuvas lietas. Salīdzinājumā ar iepriekšējo, visai augsti novērtēto debiju, Jacob's Dream nolēmuši turpināt mazliet maigākā un melodiskākā plāksnē, un pat agresīvākie gabali, kā tituldziesma un "The Warning" ir atšķaidīti ar John Berry spēlēto ģitārsintezatoru. Nav zudis viņu naivitātes šarms arī mūzikā - Jacob's Dream joprojām nav izcili mūziķi, un paši to ne īpaši labi apzinās, arī pašu veiktā skaņu režiija nav pārāk augstā līmenī (Brian Queen bungas ir stingri vien par skaļu), tomēr šāda labvēlības aura pavada visus viņus ierakstus. Es varu piekrist viņu noliedzējiem itin daudzos punktos, kritikai te ir kur izvērsties, taču šī grupa paņem tieši ar savu entuziasmu un caursišanas spēju. Divas no 9ām dziesmām ir pārrakstītas demo CD kompozīcijas, "Wisdom" vēl tā, bet patētiskā "Sarah Williams" skan par pusprocentu mazāk žēlabaina. Lai cik dīvaini nebūtu, visinteresantākā te ir instrumentālā kompozīcija "De Machine Est Deo", tāds Dream Theater un Iron Maiden krustojums, kurā John Berry beidzot parāda, uz ko ir spējīgs. Solīdami, ka pēdējās sastāva izmaiņas (vienu brīdi tika eksperimentēts ar trīs ģitāristu sastāvu) būšot tiešām pēdējās, varam cerēt.
Vērtējums: 7 no 10

Official site

JAG PANZER

Kolorādo štata iemītniekus Jag Panzer var uzskatīt par vienu no retajām amerikāņu heavy metal grupām, kurām izdevies normālā līmenī izdzīvot no 80ajiem, un iegūt zināmu daļu cieņas arī šodien. Nepārtrauktās sastāva maiņas un menedžmenta problēmas novedušas pie tā, ka grupai ir vairāki ierakstīti un neizdoti albumi un dziesmas, kas savukārt dod labu peļņu pirātiem. Jāpiebilst, ka šodienas mūzikā viņu heavy/power metal tomēr skan nesalīdzināmi interesantāk, brīžiem pat eiropiski-blind-guardianiski gājieni dzirdami.

The Tyrant Ep
Tikai kolekcionāriem domātas piecas prastas heavy metal dziesmiņas. Ja Tyrant/Briody sadarbība nebūtu attīstījusies, mēs nekad neuzzinātu par Jag Panzer.

Ample Destruction
Šis disks gadu gaitā izdots vairākkārt, ar dažādiem bonus trackiem (mana versija izdota 1990. gadā, tur ir viena super dziesma Black Sabbath stilā). Pat no šodienas nicīgajiem smīniem "Ample Destruction" stalti izslejas kā īstens heavy metal, varens un draudīgs, mazliet gotisks, bieži panaivs, bet nekad negodīgs. Mana vienīgā sūdzība - vokālists kvalitatīvi nevelk līdzi pārējiem, bet to viņš labos pēc gadiem desmit.
Vērtējums: 6 no 10

Disident Alliance
Tas ir pēdējais Jag Panzer disks (no oficiālajiem), kuru es klausos, un esmu pārmēru priecīgs, ka tas nav pirmais, jo nepareizāku priekšstatu par šo grupu nav iespējams iegūt. Es nezinu, ko šie cilvēki ir domājuši, bet pieņemot Phil Anselmo kopētāju Daniel J. Conca par vokālistu, un (nesekmīgi) cenšoties uzvārīties uz 90o gadu modernisma, šajā variantā izgāžas ar drausmīgu blīkšķi. Nejēdzīga bļaustīšanās, prasti rifi, vistuvākais, ko varu iedomāties - vārgs Celtic Frost. 1 punkts par itin ciešamajiem ģitāru solo un akustiskajām vietām. Neiederīgām, taču gluži jaukām. Ģitārists Mark Briody šo disku ienīst, un taisnība viņam ir.
Vērtējums: 1 no 10

Judgement Day
Šo albumu man sanāca dzirdēt labu laiku pēc izpriecāšanās ar "Age Of Mastery", tādēļ tas tāds reversais gājiens. Uzreiz jāsaka, ka vienīgi pati tituldziesma ir "Age Of Mastery" līmenī, pārējais viss ir diezgan parasts heavy metal, neglābjami novecojis 1997. gadā, bet, protams, nevainojami izpildīts. Dažās dziesmās patīkami ievietota vijoles skaņa, tas vēlāk kļūs par viņu treidmārku.
Vērtējums: 6 no 10

Age Of Mastery
Ja jūs neesat dzirdējuši dziesmu "The Moors", jūs neesat dzirdējuši Jag Panzer, jūs neesat dzirdējuši vienu no labākajām power metal dziesmām šajā 10-gadē! OK, bet tagad par disku. Biju diezgan sabēdājies, uzzinot, ka grupa nolēmusi tajā iekļaut vairākas agrāk neizdotas dziesmas no 80o gadu ierakstītajiem, bet neizdotajiem albumiem (piem., no "Chain Of Command"), taču, cik esmu novērojis, ne visi spēj atšķirt tās no jaunajām, tikko ierakstītajām. Jaunie gabali, tādi kā "Iron Eagle", "Twilight Years", titulgabals un jau pieminētais "The Moors" ir vareni/episki/korveidīgi, katrā no tiem ir mīlīga vijoles līnija, tur ir debešķīgs koris, un tas gandrīz izklausās pēc midtempo Blind Guardian amerikāņu versijas (bet nekādā gadījumā ne kopijas!). Ja viņu nākamais darbs tiks ieturēts līdzīgā stilā, un nebūs veco gabalu versijas...man bail iedomāties, kādu atzīmi es tad likšu. Jā, tomēr jācer, ka lead guitārists mazliet atlabs no ļurināšanas kaites...
Vērtējums: 9 no 10

Thane To The Throne
Markam & Co. jau sen nav jāpierāda savs pusleģendārais statuss heavy metal mūzikā, taču viņi nevēlas likties mierā, un nolēmuši to uzspodrināt, sacerot rokoperu! Pat ne rokoperu, bet konceptuālo albumu pēc Šekspīra lugas "Makbets" motīviem (starp citu, teātra aprindās neizrunā vārdu "Makbets", aizstājot to ar "Skotu luga". Vārds nesot nelaimi. Pilnīgi nopietni). Ar šāda tipa albumiem vienmēr paiet labs laiks, līdz tie iegulstas smadzenēs un cilvēks ir spējīgs ietērpt izjūtas vārdos, un "Thane To The Throne" nav izņēmums. Taču arī tad es to spēju uztvert kā "vēstījumu balsij ar pavadījumu", nevis kā mūzikas albumu. Sekas ir tādas, ka iekļautas tādas frāzes un vietas, kuras diezvai parādītos, ja vien nebūtu nepieciešamas, lai neietu zudībā vēstījuma teksts. Lielākā problēma ir tā, ka iztrūkst āķu, kas aizķertos smadzenēs. Nav nevienas dziesmas, kas kaut mazliet līdzinātos tiem dažiem hitiem, kas mūs aplaimoja "Age Of Mastery" diskā - "Thane To The Throne" ir pavisam viengabalains, solīds power metal disks, kuru pārtrauc vien daži intro (vijoles un/vai orķestra iestarpinājumi), kura sastāvdaļas neskan kopā. Ne Harry balss (kurš teica, ka tas esot viņa labākais performanss?!), ne plakšķošās bungas, bet solo ģitārists tomēr nav izārstējies no ļurināšanas... (skat. iepriekšējo disku). Vēl viens salīdzinājums, kas nenāk par labu - sauss production, nevis tas smeķīgais triepiens kā pirms pāris gadiem. Sorry, pienāciet nākamreiz.
Vērtējums: 6 no 10

Mechanized Warfare
Pēc pirmajā noklausīšanās reizēm biju gatavs šo disku norakstīt kā turpinājumu "Thane To The Throne", t.i., ļoti solīdu un profesionālu, taču ne pārāk aizraujošu heavy metal albumu. Dienām ritot, izbaudīju attieksmes maiņu, un ikreiz domās pārstādīju atzīmi augšup. Visa problēma tā, ka joprojām gaidu tādas neapšaubāmi varenas kompozīcijas kā "The Moors" un "Iron Eagle", kuru panākumus Mark Briody & Co. joprojām nav izdevies atkārtot. Drīzāk to enerģija ir sadalīta uz visiem 10 gabaliem aptuveni vienādi. Šajās pārsvarā vidējā tempā ieturētajās kompozīcijās atradīsit gan jaukus, panzeriem tik iemīļotus korus un vijoles ("Unworthy", "Power Surge" un "All Things Renewed"), gan Chris Broderick mežonīgo solozibeņošanu (galvenokārt viņa paša sarakstītajā dziesmās), un Harry Conklin savdabīgā balss ar katru relīzi, godīgi sakot, tikai uzlabojas (iečekojiet episko un dārdošo "Cold Is The Blade", kā arī "Power Surge") - pat negribas vairs dzirdēt viņu pirms 18 gadiem izdoto debiju "Ample Destruction". Pie producenta pults sēdējis leģendārais Jim Morris, un viņam itin labi izdevies panākt balansu, nepārvēršot Jag Panzer par Blind Guardian līdzīgi skanošu grupu (ņemot vērā daudzos fona dziedājumus un vietām itin episko skanējumu, tas bija pilnīgi iespējams), un "iegrožojot" Mark Briody raupjo Fender Telecaster ģitāras skaņu. Kaut arī es visaugstāk no šī tipa (t.i., 80o gadu sākuma kulta figūrām, kas veiksmīgi darbojas arī šobrīd) grupām vērtēju Steel Prophet, man jāatzīst, ka Jag Panzer vispilnīgāk iemieso vārdus "American heavy metal of today", nebūdami prasti un naivi savās izpausmēs (lasi: netēlo no sevis 80s metal augšupcēlājus), taču palikdami uzticīgi tai mūzikai, ar kuru tie sāka.
Vērtējums: 8 no 10

Official site

JESTER'S MARCH

Šobrīd Jester's March vairumam prog/hard faniem asociējas ar Olaf Bilic balsi, kura daudziem iepatikās grupas House Of Spirits diskos. Atšķirībā no šīs vietējās nozīmes supergrupas, Jester's March ir vairāk hard/heavy grupa, un savdabīgu, mierīgu nokrāsu tai piešķir tieši Olaf balss, kurai līdz Geoff Tate (Queensrcyhe) nemaz nav tik tālu.

Beyond
Mierīgs, tomēr emocionāls hard n' heavy, ar retumis uzžilbinošiem ģitāru solo (tos pārzin Martin Bilic, vokālista brālis) un mazliet progresīviem ieskandinājumiem, taču vietām ieskanās pat thrash-iski toņi ("False Religion"), kas nu balsij nekādi nepiestāv. Savukārt "Rhapsody In Lies" atsauc atmiņā Crimson Glory ziedu laikus. Kopumā normāli, bet nekas īpašs.
Vērtējums: 5 no 10

Acts
Nekādas lielas atšķirības nav, tikai visai dīvains production, tāds nedabisks, īpaši jau bungas. Vispārējas agrīnā Queensryche tendences arī saglabājušās.
Vērtējums: 5 no 10

Website

JUDAS PRIEST

Tātad, introdukcija nav nepieciešama. Birmingemas grupa (turpat arī Black Sabbath šupulis kārts), kuras seja precīzi 20 gadus bija bijušais teātra apgaismotājs (pēc dažiem avotiem, arī aktieris) Rob Halford, un to dzenošais spēks joprojām ir ģitāristu K.K. Downing un Glen Tipton. Sarakstu noslēdz ēnā stāvošais basists Ian Hill, bet bundzenieki gan kā krītošas lapas, te šis, te tas.

Rocka Rolla
Žetons tiem, kuri spēj noklausīties līdz galam šo Deep-Purplisko psihodēliju ar 60o gadu pieskaņu. Brīdinu - metāla te nav. Ja gribat, ja ļoti gribat, atradīsit pirmās vārās ieskaņas tituldziesmā, kas kopā ar "One For The Road" saņem tituli "Vienīgās atmiņā paliekošās dziesmas." Pārējais - bāls psihotrons ar sakarīgu un miglainu vokālu. Producējis Roger Bain, cilvēks, kurš pielicis roku agrīnajiem Black Sabbath, Uriah Heep, Budgie u.c. mazāk zināmām grupām.
Vērtējums: 2 no 10

Sad Wings Of Destiny
Šis visatšķirīgākais Prīstu disks vairāk līdzinās, teiksim, Black Sabbath vai pat Deep Purple, tas pat varētu mazliet iederēties psihodēliski/progresīvajā slānī, tikai daļēji hard/heavy, par spīti tam, ka tam laikam ģitāru rifi tiešām bija monstrozi smagi (Sabbath ir ārpus konkurences te). BTW, es zinu vismaz trīs cilvēkus (sevi neskaitot), kuriem šis ir mīļākais JP disks. Jaunajām grupām derētu pamācīties, cik daudz lietu var sabāzt pat tādā šķietami taisnā un īsā gabalā "The Ripper", kā veidot pakāpenisku pieaugumu un kulmināciju ("Victim Of Changes" un duoloģija "Dream Deceiver/Deceiver"), vai paklausīties balsis un harmonijas dziesmā "Epitaph". Man nez kāpēc niknākās vietas te atgādina tādu jautrīgu veco Mercyful Fate.
Vērtējums: 8 no 10

Sin After Sin
"Grēks-pēc-grēka" diskam nebija lemts pārspēt savu priekšgājēju, par spīti tam, ka pie producenta pults sēdēja Roger Glover, Deep Purple basists, un arī tam, ka JP tika iemānīti pašas CBS ierakstu kompānijas paspārnē...varu saderēt, ka tieši leiblam ienāca prātā ideja iekļaut te folk dziedātājas Joan Baez dziesmas "Diamonds And Rust" cover, velti cerot uz hītu. "Sin After Sin" man šķiet kā pārejas disks no progresīvās psihodēlijas uz nedrošajiem soļiem metāliskajā dzīvē, vēl nav rimusi vēlme izplūst garās kompozīcijas, taču ne "Let Us Pray", ne "Call For The Priest/Raw Deal" nav īpaši pārliecinošas. Arī "Starbreaker", kas mēģina līdzināties "The Ripper" no iepriekšējā diska, ir pabāls verķis, un arī abas balādes "Last Rose Of Summer" un "Here Come The Tears" ir neganti vienmuļas, izspiežot pēdējās prieka paliekas, ja tādas radušās. Labā puse ir "Sinner", es pat teiktu, izcils garais gabals, kura teicamu Devin Townsend versiju varējām dzirdēt JP tribjutā, un vēl kāds jauks piesitiens ir Downing/Tipton iedrošināšanās veidot melodisko ģitāru solo saspēli, kas vēlāk kļūs par neatņemamu JP sastāvdaļu - šeit tie pavīd gan "Sinner", gan daudz lielākā mērā speed gabalā "Let Us Pray". Un, protams, jāpiemin "Dissident Agressor"...Slayer covers pēc vairāk nekā 10 gadiem, bet diez vai tas izraisīs ievērību cita iemesla dēļ.
Vērtējums: 5 no 10

Stained Class
...un jau pirmais gabals "Exciter" ir norādījums, kādu stilu Prīsti piekops nākamajā desmitgadē, kur es arī pirmo reizi dzirdu slaveno Halforda kliedzienu ("Victim Of Changes" tomēr ir no citas operas). Uzreiz jūtams, ka vienkāršākas un taisnākas dziesmiņas aizvietojušas visu psihodēlijas piegaršu. Tipa, nav jau slikti, bet man vairāk gāja pie sirds tas 'Sad Wings Of Destiny' dziļums. Nu, bet "Beyond The Realms Of Death" ir atkal starp labākajiem agrīnā Prīsta paraugiem.
Te ir arī Spooky Tooth covers "Better By You, Better Than Me", par kuru zēni 1990. gadā sēdēs tiesas zālē, jo divi narkomāni 1985. gadā, gan neveiksmīgi, gan veiksmīgi, centās nosprādzināt sevi (spriedums - "nevainīgs" - tikai 1993. gadā). Lai dzīvo Amerika!
Vērtējums: 5 no 10

Killing Machine - es šo disku pārrakstīju kasetē pavisam nesen un tikai šodien pirmo reizi to uzliku. Liels bija mans pārsteigums, dzirdot tikai instrumentus, bet balsi praktiski ne! Kaut ko tādu vispār nevaru iedomāties. Kasete vrode laba...

British Steel
Īso dziesmeļu kurss jau bija novērojams "Killing Machine" (cik es to vispār atceros), bet tikai te izdevās uzrakstīt arī labas dziesmeles. Nē, man tas neiet pie sirds. Metāls, pie kura var pakratīt galviņu, labs un jauks, un tas arī viss. No šejienes nāk fanu vidū iecienītie "Breaking The Law" un "Living After Midnight". Super texts: "Grinder! Looking for meat / Grinder! Wants you to eat".
Vērtējums: 5 no 10

Point Of Entry
Vai katrs lielais apskats šo disku pamatīgi samīca, nostādot to blakus vēl vienai šo birmingemiešu neveiksmei "Turbo". Da ko tur teikt, tā arī ir. Neizteiksmīgas un priecīgas dziesmiņas par rokošanu, sexošanu un ar močiem braukšanu, tikai nu jau paliek slikti.
Vērtējums: 3 no 10

Screaming For Vengeance
Par laimi, tas bijis tikai mirkļa vājums. "Hellion/Electric Eye" atver disku labākajās 80o gadu Prīstu tradīcijās, momentā ierindojoties grupas klasikas plauktiņos, tam seko pāris mazāk interesanti gabali, līdz nonākam pie sprādzienveidīgajam titulgabalam. Taču tieši dziesma "You've Got Another Thing Coming" uzkāpa līdz ceturtajai vietai Anglijā, tādējādi, kārtējo reizi apliecinot, ka arī heavy metal grupas spēj radīt publikai tīkamas dziesmas (lai gan es personīgi tajā neko īpašu nesaskatu, manuprāt, gan "Electric Eye", gan "Screaming For Vengeance" ir galvastiesu pārāki). Ko tur īpaši iedziļināties mūzikā, tas ir heavy metal, tīrasiņu.
Vērtējums: 6 no 10

Defenders Of The Faith
Šeit turpināts un (manuprāt) pasmagots "Screaming For Vengeance" stiliņš, un jūtams, ka zēni ir auguši kā komponisti, pirmie seši gabali ir īsts trieciens. Es personīgi te redzu saknes tādam pus-thrash diskiem kā "Painkiller". Interesanti, ja ņem vērā, ka gadu starpība ir seši. Jā, un Primal Fear saknes arī ir, oij, cik daudz te ir.
Vērtējums: 7 no 10

Turbo
Otrs zemākais punkts Judas Priest vēsturē, vismaz, pēc daudzu fanu domām, jo pieņemt tos visus ģitāru sintezatorus un bungu/perkusiju programmēšanu ne vienam vienam sagādāja īstas zobu sāpes. Uzmaniigi ieklausoties, zem šīs dzenošās un ritmiskās komercijas kaudzes joprojām jūtam īsto Prīstu elpu, bet tās ir pārāk maz. Roba balss brīžiem atsit uzlabotu glammeru vokālu (tipa, Ratt).
Vērtējums: 3 no 10

Ram It Down
Tituldziesma - mana pirmā dzirdeetā JP dziesma! To dzirdeeju pa "Būsim pazīstami", diez, kāads to vispaar atceras? Tas bija tikai laika jautājums, cik ātri man izdosies šo albumu uzrakt ierakstu studijās (un tās arī kāds atceras?). Ātri vien saņēmis to, tikpat ātri sapratu, ka pati nozīmīgākā daļa raidījumā nebija pārraidīta..."Ram It Down" ģitāru solo manā sarakstā ierindojas vismaz top 5, tādu ultimatīvu ātruma un melodijas savienojumu es vēl nebiju dzirdējis, un vēlāk arī reti iznāca dzirdēt. Pārējais disks atkal ir nosaucams otrās dziesmas nosaukuma vārdā - "Heavy Metal". Tiesa, Prīsti saņēma diezgan viduvējas recenzijas par šo disku, atzīmējot visai mehāniski auksto skaņu un apšaubāmo dziesmu izvēli (rokenrola klasika "Johnny B. Good", pat tādā neatpazīstamā aranzējumā, tur izklausās dīvaini), bet nav jau tik traki, iekšēji saspringtā "Blood Red Skies" ar Halforda vareno plaušu demonstrējumu un doomīgais "Monsters Of Rock" skan super. Drausmi elektroniska bungu skaņa, ir pat paskanējušas baumas par to, te izmantota bungu mašīna, ka bundziniekam viss jau bijis līdz kaklam.
Vērtējums: 6 no 10

Painkiller
Tas jau robežojas ar thrash. Un tas nav slikti, vismaz viņu izpildījumā. Jaunais bundzinieks Scott Travis ir lielisks papildinājums parasti tik dibenplānā atstātajām bungu partijām, un savu prasmi viņš nodemonstrē jau pašās pirmajās diska sekundēs. Atkal titulgabals ir pirmais sarakstā, ne tikai dziesmu, bet arī kvalitātes, tomēr, atšķirībā no "Ram It Down", arī pārējās dziesmas stāv drūmi un saspringti, gan "All Guns Blazing", gan "Night Crawler", un neiztrūkstošā power balāde "A Touch Of Evil". Mans otrs mīļākais JP disks ir arī pēdējais vērā ņemamais Roba Halforda veikums, jo viņa grupa Fight, saražojusi divus pabālus, pus-panteriskus diskus, tā arī pajuka, savukārt, par to Two es neizteikšos, jo nosolījos savā sitē lamuvārdus nelietot.
Vērtējums: 7 no 10

Jugulator
Vai Judas Priest tāds, kādu mēs pazīstam, ir nobeidzies un aprakts? Nu...nē, kamēr vien tā priekšgalā stāvēs Roba Halforda balss kopija Tim Owens, kura falsets savukārt izklausās aizdomīgi līdzīgs Manowar vokālam. Atņemot vokālu, mēs klausāmies labas kvaliatēs metalcore, tipa, smagu un diezgan doomīgu alternative/hardcore ar visai minimālistiskām JP atpazīstamības pazīmēm. Monotonitāte - apstulbinoša, bet, kaut kas tajā visā ir...
Vērtējums: 5 no 10

Official website