KAMELOT

Floridas grupa iesāka savu karjeru kā savu "zemļaku" Crimson Glory tradīciju turpinātāji, bet vēlāk spēja piedāvāt ko oriģinālāku, toties, pēc daudzu uzskata, arī vājāku mūziku.

Eternity
Ja reiz ir vokālists, kuru es nespēju ciest, tad tas ir Mark Vanderbilt. Izdzirdot viņa Midnight (Crimson Glory vox) kopēšanas mēģinājumus, tikai neticami gaudojošā, ņaudīgā tonī, mani pārņēm negantas šausmas, un es vēlos uzreiz ielikt 0! Un es kļūdīšos, jo mūzika, inteliģents & dzenošs hard/heavy ar tiešām Crimson Glory raksturīgiem ģitāru iestarpinājumiem un ritmiem un fantasy influencētiem tekstiem, nekādā gadījumā nav pelnījusi tik zemu vērtējumu. Bet, tiklīdz es izdzirdu to žēlabaino ņergu, man nolaižas rokas & viss pārējais. Tik paklausieties "Black Tower" vai "One Of The Hunted".
Vērtējums: 5 no 10

Dominion
Man izklausās, ka Crimson Glory ietekmes gājušas mazumā, un līdz ar to pazudusi vismaz daļa enerģijas. balss, dabīgi, savā kaitinošajā izteiksmē gaudo cik spēka, un man savukārt vairs nav spēka, cik var?! Vairāk taustiņu, kas arī samīkstina skanējumu.
Vērtējums: 4 no 10

Siege Perilous
Uzskatāmi pierādītas Internet iespējas - ģitārists Thom Youngblood, izlasījis netā, ka pajukusi norvēģu Conception, momentā aizrakstīja mailu Conception vokālistam Roy Khan, piedāvājot darbu savā vienībā. Tas nu tā, bet muzikāli attiets no pompozā un piepaceltā skanējuma, vietā piedāvājot tādu mierīgāku un klusāku (sava vaina te jāuzņemas arī Roy Khan balsij), daudz vairāk vietas atvēlētas taustiņu partijām, dažbrīd nez kāpēc atgādinot Queensryche. Ne katram Kamelot fanam tas gāja pie sirds...
Vērtējums: 7 no 10

The Fourth Legacy
Bērni, laiks vakara pasaciņai: "Reiz, sensenos laikos dzīvoja bērnudārza fantasy/power grupa Rhapsody, kas izdeva dažus visus mazuļus iepriecinošos diskus, un tad pazuda. Augšupcēlās viņi pēc gadiem 10 kā Kamelot, pieņēmuši jaunu savdabīgas balss īpašnieku (tas pats Khan vien ir...tulk.), uzkrājuši daudz, daudz pieredzes, atmetuši visas tās sīrupainās zīdaiņi melodijas, taču iemācījušies rakstīt nopietnākas, saturīgākas, un noteikti ne sliktākas, kā arī atbrīvojušies no orķestrāciju/taustiņu pārbagātības, tomēr mazliet saglabājot tās kā krāsainības piešķīrējus, plus vēl soprāns dažbrīd ieskanās! Un, pāri visam, nav aizmirsta tas dzenošais ritms, kas liek pedālu spiest grīdā. Un tas, bērni, ir Ceturtais Mantojums".
Labi, es varbūt mazliet pārspīlēju, bet paklausieties tak titulgabalu, "The Shadows Of Uther", "Until Kingdom Come"! Bet, nevajag satraukties, tas viss patiesi izklausās pēc Kamelot, kurš nez no kurienes izracis baterijas un iedarbinājis visus iespējamos ģeneratorus, ne vēsts no ļenganā, pajēlā (ak vai, es tagad tā to saucu?!) "Siege Perilous"! Vēl starp labumiem ir "Nights Of Arabia", orientālisms augstākajā klasē.
Vērtējums: 9 no 10

Karma
Viens no gaidītākajiem šī gada diskiem beidzot klāt! Uzvarētāju komanda nav mainīta, diemžēl šis fakts vien nenodrošina teicamu sekotāju sprādzienveidīgajam "The Fourth Legacy". Par nelaimi. Lai gan etiķete "ārkārtīgi nopietns amerikāņu Rhapsody" joprojām karājas vienā eņģē te, "Karma" šķiet nevajadzīgi sasteigts un līdz galam nenostrādāts muzikāls opuss, lai gan pūles strādāt tikko atrastajā virzienā ir milzīgas. Tāpat ir izmantots labi daudz neuzbāzīga orķestra, vietām austrumniecisku meldiju un palīdzību soprānu izskatā, "Karma" ne vella negrib līmēties kopā, iespējams tāpēc, ka jūtams mazliet no "Siege Perilous" gurdenuma un klusuma. Tikai dažas dziesmas šķiļ dzirkstis, tādas kā stampājošā "The Spell", ātrā "Across The Highlands" (par Adrianu Polu...tfu, tas ir, par nemirstīgo Kalnieti) vai majestātiskā tituldziesma, lielākā daļa pārējo aizrit itin pieklājīgā līmenī, īpaši abas pirmās "Forever" un "Wings Of Despair", taču balādes ir momentā garām. Arī triloģija "Elizabeth" (par bēdīgi slaveno Elizabeti Batoriju) izklausās pēc ātrumā samestas koncepcijas, kā nodevas pēdējo gadu modei, un arī tur tikai epilogs "Fall From Grace" ir ievērības vērts. Droši vien biju pārāk sacerējies, un tāpēc tāda vāji slēpta vilšanās. Kā atsevišķi ņemts "Karma" ir pietiekami kompetents albums, taču savam priekštecim tas nespēj līdzināties.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

KATATONIA

Dance Of December Souls
Katatonia pieder pie tā otrā doom/death viļņa, kurš par savu iedvesmas avotu izvēlējās, protams, abas vadošās grupas šajā nozarē, t.i. PL un MDB. Mazliet neparasti šajā smagās mūzikas žanrā dzirdēt trio (tīrajās doom grupas gan tā ir pierasta lieta), un šis fakts napšaubāmi ietekmē kopējo skanējumu, jo pat labam producentam nenāktos viegli iegūt piesātinātu skaņu, bet toreiz labi skaņu režijas gadījumi "undergraundā" bija reti, un "Dance Of December Souls" nav izņēmums, īpaši neglīts ir tas skaņas robs starp ģitāru un ritma sekciju. Tas, ka ģitāras tembrs un meldijas nāk pa taisno no Paradise Lost "Gothic" albuma, nav noslēpums nevienam, arī viens otrs rifs ieradies no PL nometnes, tomēr Katatonia šeit itin veiksmīgi cenšas eksperimentēt ar garākām un vairāk-daļīgām kompozīcijām. Arī no šo laiku viedokļa patīkami klausīties, kā melodijas un dažie taustiņu ieskandinājumi gūst virsroku pār brutāli lēniem rifiem, turklāt jāizdala arī neliela agrīnā bleka ietekme (dziesmā "Velvet Thorns (Of Drynwhyl)"). Kaut arī biju sagatavojies uz tipisku atgriešanos savā jaunībā un neko citu, ar pārsteigumu jāatzīst, ka "...December Souls" izraisa interesi manī arī šodien. Druscīt kaitina bundzenieka Lord J. Renkse ārdoši griezīgais rēciens (kā satrakojies Tiamatists Johan Edlund), bet pie tā var pierast.
Vērtējums: 7 no 10

Tonight's Decision
Šis nez kāpēc joprojām ir mans iecienītākais Katatonia albums, melanholijas essence pēlēkā, lietainā vakarā, par tādu kļūstot jau no neizsakāmi skumīgā "For My Demons", bet arī turpinājums liek man ieslīgt dziļāk mīkstā krēslā un nolikt pa ķērienam mutautiņu, jo, kaut daudzdzirdēti un atkārtoties mīloši, šie depresīvie rifi slēpj sevi spēcīgu emocionalitātes lādiņu, un Jonas Renske, kuram šis ir tikai otrais albums "tīrās" balss lomā, pievieno vēl sērīgāku un nomācošāku pusi. Viņa balss šeit vietām stipri atgādina Life Of Agony vokālista labākās dienas (kā dziesmā "In Death, A Song"), un ja varat iedomāties Keith Caputo ieslīgstam eiropeiskas gotiskas depresijas rifu apskāvienos, tad aptuvenais priekšstats par "Tonight's Decision" būs radies. Vēl mazliet Paradise Lost lieliskāko gadu melodiju, šņācošas un dārdošas ģitāras, kuru pārvaldītājs Anders Nystrom pārsteidzošā kārtā to vienkāršību spēj pārvērst par treknu jo treknu (bolda) plusu, un tā no dziesmas uz dziesmu, bez drusciņas apātijas vai monotonitātes. Doom metal klase!
Vērtējums: 9 no 10


Last Fair Deal Gone Down
Pirmais, nē, otrais iespaids iegriež ausīs! Otrais tamdēļ, ka otrajā dziesmā "We Must Bury You" pievienotas elektronikas, un šādus izlēcienus gribas nosūtīt ziepēs un visur citur, un tad vēl trešajā "Chrome" šie paši saprogrammētie sampļi ieskanās. Šādam nepamatotam (ja neskaita "mums tā gribējās") izlēcienam es tā arī netiku pāri, un netieku joprojām, kaut arī īsti taisnīgi tas nav. To es norakstu uz viņu vēlmi mazliet paeksperimentēt un palūkoties apkārt, vai nevarētu druscīt novirzīties no takas. Bet, par laimi, jau ar mazliet Anathema stilā "Passing Birds" ieturēto vokāla melodiju lietas nostājas vietās, un smagais kravas vilciens saulrieta krēslā ducina tālāk, kā ārkārtīgi vienkāršs un taisnvirziena Opeth ("Don't Tell A Soul"), pat paturot neretās divu ģitāru saspēles, kuras Opeth sen jau kā atmetuši. Tuvojoties diska beigām, aizvien vairāk dziesmu sāk atgādināt "Tonight's Decision" kvalitāti, kas sākumā nebija tik izteikta, manuprāt, un "I Transpire", "Sweet Nurse" vai "Tonight's Music" žilbinoši ceļas no grūtsirdīgās masas, cita starpā apliecinot, ka Jonas Renske vēl vairāk audzis "pareizā" vokāla performancē, ar šo albumu apstājoties turpat netālu no Anathema's Vincent Cavanagh kvalitātē (lai gan vienīgā līdzība starp grupām ir melanholiski tendēta mūzika). Nu, labi, pārspēt iepriekšējo disku nav izdevies, bet arī "Last Fear Deal Done Down" nav zemē metams.
Vērtējums: 8 no 10


Official website
Fan site

KENZINER

Kenziner ir somu Malmsteena, Jarno Keskinen projekts, ar ģitārista un producenta David T. Chastain palīdzību atrodot vokālistu Stephen Fredrick (ex Billy The Kid) un bundzinieku Dennis Lesh (ex Trouble, Chastain, Stygian) un ierakstot savu pirmo disku. Ar nevienu oriģinālu ideju. Otrajā gan palicis tikai Jarno ar Stephen, gan taustiņnieks, gan bundzinieks ir jaunpienācēji.

Timescape
OK, ko tur liegties, nav vērts - soms prot pirkstus kustināt un arī sarakstīt vienu otru ciešamu kompozīciju. Problēma slēpjas pilnīgā jaunu ideju trūkumā, un dažbrīd liekas, ka zēns salicis diskā visus sarakstītos gājienus un solo pasāžas, kādus vien mājās spējis sarakstīt. Stephen Fredrick spēcīgās balss saites diezgan atgādina Graham Bonnet (ex Rainbow, MSG, Impelliteri, Alcatrazz, Blackthrone), un bez viņa ieraksts būtu vēl bālāks. Symphony X fani, kas nevar sagaidīt jauno grupas veikumu, var drosī iegādāties šo ierakstu - viņš nav slikts, bet...pirms gadiem 10 tas skanētu patiesi interesanti.
Vērtējums: 5 no 10

The Prophecies
Es prasu atbildi uz jautājumu, kuru nesaņemšu - kāpēc ģitāristi, kuri spēj spēlēt kā Malmsteens, to arī dara? Jā, tiešām uzlabojusies kompozicionālā un dzīesmu struktūras izveides māka, piešauta laba deva enerģijas, bet deja-vu sajūta arī izkopta līdz pilnībai, pat gājieni no debijas diska te iekļauti. Vistas pac, vistas pac...
Vērtējums: 5 no 10

Official website

KHALI

Projekts, ko vada Time Machine dzinējspēks Lorenzo Deho', pieaicinot bijušo Time Machine vokālistu Folco Orlandini un dažus citus draugus. Protams, tas nav pārāk tālu no Time Machine, taču arī ne pārāk līdzīgs...

Khali
Par laimi, Itālijas scēna nesastāv tikai no DT pakaļdarinātājiem, simfoniskiem Helloweeneriem vai bērnišķīgiem klasiķiem. Khali tam ir lielisks apliecinājums, būdams klusināts un emocionāls hard, kuram pēc noskaņas vistuvākais varētu būt, šķiet, House Of Spirits pirmais albums vai varbūt Poverty's No Crime (tiesa, abas ir vācu grupas...). Tai pašā laikā arī Time Machine intonācijas nav aizmirstas, tā veidojot brīnišķu kokteili, kura glazūru rada Folco emocionālā un mazuliet bēdīgā balss, turklāt viņš ir brīvs no itāļu spiedzēju izplatītās sērgas, būdams gandrīz vienīgais savas valsts pārstāvis, kura akcents ir pat patīkams, bez tam viņš prot izrunāt vārdus). Būtībā es gribētu ticēt, ka tāds varēja būt Time Machine ap 1999. gadu, ja vien Folco būtu palicis grupā (viņš dzied citā vienībā Mesmerize), nevis piedalījies tikai "Act II: Galileo". "Somebody Haunts Me" atgādina Crimson Glory dzenošo ritmu, bet citādi tas ir nesteidzīgs un vienkārši jauks AOR ar progresīvām tendencēm. Teicami. Favorīts: "So Far Away".
Vērtējums: 9 no 10

Official website

KING DIAMOND

King Diamond, 80o gadu beigu "kulta figūra", ir izcils šokroka (šokmetāla?) un teatrālās pieejas meistars, tiesa, atšķirībā no daudziem citiem šādiem "mūziķiem", šeit gan mūzikas, gan koncepcijas kvalitāte iet roku rokā. Atsacījies no Mercyful Fate laikos piekoptajiem sātana apdvestajiem tekstiem, King Diamond albumi gandrīz vienmēr ir konceptuāli un pieder tā sauktajam "horror" žanram. Jāpiebilst, ka KD pavadošā grupa nav iedomājama bez vismaz trešdaļas mūzikas autora, ģitārista Andy LaRocque.

Fatal Portrait
Šis disks nekad netiek minēts King Diamond labāko veikumu sarakstā, un pareizi vien ir - šeit tikai ieskicēts tas stils, kas viņu padarīs slavenu pēc gada. Izceļama tikai diezgan vienkāršā, toties aizraujošā kompozīcija "Dressed In White". Nu, un King Diamond balss, pats par sevi.
Vērtējums: 5 no 10

Abigail
Pirmais izcili vērtējamais King Diamond darbs. Neesmu pārliecināts, vai ir vērts nosaukt visus faktorus, kādēļ šis (un turpmākie albumi) ir veiksmīgs, pietiks ar dažiem - fantastiska ģitāras spēle, perfekti rifi, nedaudz mājestātisku taustiņu, pietiekami biežas ritma maiņas, "šausmīgs" stāsts tekstos, viss atrodas savās vietās. Un, balss, balss - tai līdzīgas metālā atrast neiespējami.
Vērtējums: 8 no 10

Them
Viss it kā tāpat, bet - vienkārši uzlabots, visās līnijās. Kārtējais šausmenieks - vecmāmiņa pēc ilgu gadu dzīvošanas psihiatriskajā slimnīcā atgriežas un ar "Them" (tādi kā ļaunie gari) iznīcina gandrīz visu ģimeni.
Vērtējums: 10 no 10

Conspiracy
Šo ierakstu no King Diamond es izdzirdēju pirmo, un, iespējams, tāpēc tas man patīk vislabāk, lai gan fanu vidū visbiežāk priekšrokoa tiek dota "Them". Tekstuāli tas ir turpinājums iepriekšējam diskam, muzikāli tāpat, un vrbūt es vienīg atzīmēšu ievadgabalu "At The Graves", kurā King balss kārtējo reizi lidinās no vienas neiespējamas pasāžas uz otru.
Vērtējums: 10 no 10

The Dark Sides Ep
Dažādi singlu un singlu B pušu, kā arī agrāk neizdotu gabalu sakopojums. Tiesa, CD formātā iepriekšējos diskos tie ir salikti kā bonus tracki. Nekas īpašs, varbūt vienīgi "The Lake" te normāls.
Vērtējums: 5 no 10

The Eye
Tematiski veltīts raganu medībām Francijā, muzikāli "The Eye" ir tīrs centiens atkārtot Them/Conspiracy panākumus, un savā ziņā tas ir arī izdevies, tikai materiāls ir tāds..."aukstāks"? Sava tiesa vainas jāuzņemas arī pamatīgi elektroniskajam bungu saundam (pat runā, ka īstenībā izmantota bungu mašīna). Nē, nešaubieties ne mirkli, arī "The Eye" ir labs, un ir tā vērts, lai dzirdētu, bet...ja tieku piespiests pie sienas, es atzīstos, ka Them/Conspiracy duoloģija man labāk iet pie sirds.
Vērtējums: 8 no 10

Spider's Lullaby
Daudzu fanu vidū tiek uzskatīts par vājāko disku kopš "Fatal Portrait" (arī pirmais ne-konceptuālais, jeb daļēji konceptuālais disks kopš tiem laikiem). Materiāls tika sarakstīts jau pēc "The Eye", bet tobrīd metāla pasaulē bija tāds neliels pacēlums un King Diamond nolēma ietikt augstākā līmeņa (jeb major) ierakstu kompānijas paspārnē, kas gan neizdevās. Savu tiesu spēka, iespējams, atņēma arī apvienošanās ar Mercyful Fate...Jebkurā gadījumā, šeit ir vismaz pāris labu dziesmiņu, pārējais diemžēl liecina par iedvesmas trūkumu...
Vērtējums: 6 no 10

The Graveyard
Laikam iedomājies, ka publikai prastie šausmenieki sāk piegriezties, King Diamond uzcepa stāstu par trakonama pacientu-bērnu spīdzinātāju. Klausoties šo un iepriekšējos diskus pēc kārtas, pamatīgi jūtamas izmaiņas production darbā - tas ir daudz tiešāks, "nabadzīgāks" vai pat sausāks, pretstatā gandrīz ēteriskajiem iepriekšējiem diskiem, līdz ar to tas izklausās enerģiskāks...uz brīdi. Manuprāt, mazliet zudusi tā burvības aura, tā nu gan. Un īstenībā...tas pats vecais Karalis Dimants vien ir. Druscīt tāds kā saguris gan, bet sastūmis 60 minūtes, tās nav viegli izturēt.
Vērtējums: 7 no 10

Voodoo
Luiziāna acīmredzot ir viena dīvaina apkaime, kur negants kristīgais puritānisms savienots ar melno ļautiņu atvesto vūdū praktizēšanu. King Diamond jau labu laika strēķīti kā rezidē Amerikas dienvidos (Teksasā, kas turpat blakus vien ir), un tad jau vietējiem par prieku jāuzcep kāds lokālais Exorcista sižeta paveids. Bet visādi citādi KD atgriezies pie zelta 80ajiem, ko jūsmīgi sveica vecie fani, īpaši dzirdot "'LOA' House", kur atkal dzirdam ne ar ko nesajaucamo Andy LaRocque ģitāras darbu. Viena lietiņa vien. CD ēra nesusi kvalitātes zaudējumus arī šeit. Kvalitāte pret kvantitāti šajā spēlē ir zaudētāju lomā, vismaz salīdzinājumā ar vecajiem, daudz kompaktākajiem albumiņiem, vai, varbūt tur vainojama vienlaicīga raušanās Mercyful Fate frontē? Citādi jau nekas.
Vērtējums: 7 no 10

House Of God
Jā, katram taču gadās, ka izsīkst kreatīvās suliņas. Agrāk vai vēlāk tā notiek, un katrs nu atpūšas kā māk & grib. Tikai ne King Diamond, viņam jāturpina darbs gan šeit, gan ar MF, un tas nudien nav tā vērts. Kaut ierindā joprojām Andy ar savu tik savdabīgo skanējumu, šoreizīt arī viņš nobīdīts aizmugurē, bet tieši viņa ģitāra parasti piedod to vienreizību Kinga albumiem. Pāri paliek tikai Kinga balss, un pat tā izklausās sagurusi. "House Of God" stipri vien izklausās pēc rutīnas diska, kurš ierakstīts pakļaujoties kontrakta saistībām, nevis tāpēc, ka ir izdevies labs storijs un laba mūzika. Kingam nav par spēkam izdod atklāti vārgus darbus, taču "House Of God" ir vistuvāk šim līmenim, un sāk tuvoties sliktākajiem MF paraugiem, vicinot plastmasas zobus un plastmasas krustiņu. Vēl ar piespiešanos atzīmēju "The Pact". Bet, paņem atpūtu, draugs. Silti iesaku.
Vērtējums: 4 no 10

KING DIAMOND & BLACK ROSE
20 Years Ago - A Night Of Rehearsal
Te nu ir iespēja novērtēt, ko Kim Bendix Petersen darīja pirms 20 gadiem kopā ar Black Rose, pirmo grupu, kurā viņš apstākļu sakritības rezultātā kļuva par līdervokālistu, turklāt šeit parādījās viņa grima maska (un tobrīd ārkārtīgi atgādina Gene Simmons masku!), un koncertos sākās dažnedažādi Alice Cooper raksturīgi horror elementi. Šie divi gadi saglabājuši vien dažas fotogrāfijas un jūsmīgus rakstus, un šo bāra pagrabā ierakstīto (ja precīzi - 1980. gada 30. septembrī) demo kaseti. Kāda skaņas tīrība var būt tādam ierakstam, to jāskaidro nebūs, piedevām atstāti visi repetīcijām raksturīgie trokšņi, falšstarti un pudeļu korķēšanas. Mūs interesējošā balss - normāli dziedāja King Diamond todien, gandrīz bez sava pazīstamā falseta, bet dažas vietas "Holy Mountain Lights" ir pat itin sakarīgas, toties taustiņiem bagātā mūzika (un te es neko jaunu nepateikšu) stipri vien atgādina 70o gadu vidu Deep Purple un Rainbow sākuma diskus, plus mazliet arī Uriah Heep. KD speci apgalvo, ka te meklējami dažu Mercyful Fate dziesmu aizmetņi. Es nestrīdēšos, man vienkārši nav vēlēšanās to visu klausīties tik uzmanīgi - galu galā, vai jebkura grupa spētu izdot tāda tipa ierakstu no savas mēģinājumu telpas. Pamēģiniet iztēloties situāciju, kad veikali sāk pildīties ar šāda tipa ierakstiem...zosāda uzmetas, ne? Tas liek domāt, ka daži jūtas savā statusā pavisam nedroši, ja atļaujas krist tik zemu...
Vērtējums: 4 no 10

Abigail II: The Revenge
Negals ar tiem cilvēkiem, kas par varas makti vēlas ielīst biksēs, kuras viņiem derējušas pirms gadiem 15. No pieredzes zinu, ka tas ir neiespējami, bet tas melnbalti krāsainais amerikānizējies dānis, kuram kosmētika nu vairs nepalīdz noslēpt grumbas uz sejas, atsakās pakļauties Dabas likumiem un grib rakstīt pats savus. Apgalvojumi, ka "pirmais Ebigailas stāsts neizklausījās īsti pabeigts", un tāpēc bijis jāceļ līķīši augšā, protams, ir reklāmas triks nostaļģisku šausmekļu fanu prātiem, bet Kings nudien centies augšāmcelt to pašu garu - starp citu, drīzāk jau pēc "Conspiracy" vai "Fatal Portrait", nevis pēc "Abigail" šī mūzika izklausās. Pats svarīgākais, ka tai pietrūkst kaut nedaudz, kaut mazliet uzdrīkstēšanās ieviest kaut ko interesantāku nekā tikai izmantot 15 gadus vecus rifus un elementus gandrīz tādā pašā secībā, un vēl skaņa! Atvainojiet, tādi ģitāristi (Andy LaRocque un Mike Wead) Tavā galmā, O Karali, un kam tu, spoks, neļauj šiem cilvēkiem izrādīties (atcerieties, kā dārdēja "Voodoo" ģitāras)? Un vēl, pirms sāku par labo - pirmās dziesmas patiešām neiet krastā - tās aizmirstas pavisam ātri. Vien sākot ar piekto "Little One", ierodas neliela spriedze, bet tālāk iet kā pa viļņiem - teicamie "Broken Glass", "The Wheelchair" un "Spirits" sastāda nobeigumu šim stāstam, kura sākuma stadija piepildīta ar mazāk ievērojamām kompozīcijām, kuras acīmredzot iekļautas tikai sižeta vajadzībām. Nobeigums ar "Mommy" un "Sorry Dear" arī ir lielisks, ja neskaita galīgi māksloto meitenītes raudāšanu, toties viņas čuksts "I do like the dark, though", ir jauks, un uzdzen novēlotus šermuļus. Ķirurģiski izgriežot pāris momentus (un pastumjot ģitāru kanālu vismaz līdz 9), Kinga atgriešanās pagātnē varētu tikt vērtēta pat itin augsti. Varbūt "Them"/"Conspiracy" turpinājumā? Nē, tas nu nebūtu smieklīgi...
Vērtējums: 6 no 10


Website
Website

KINGDOM COME

Lenny Wolf, pēc tautības vācietis, kurš vēl Vācijā ierakstījies ar pāris grupām, pārceļas uz Losandželosu un nodibina Kingdom Come - amerikāņu hard rock ar Led Zeppelin piesitienu. Pirmais disks dabūja "zeltu" (t.i., 500 000 exemplāri) tikai no iepriekšējiem pasūtījumiem vien, un tā bija singla "Get It On" vaina. Turpmāk gan vairs tik gludi negāja, taču Lenny Wolf turpina mainīt sastāvu un nodoties savam melanholiskajam hard rock.

Kingdom Come
Jā, nu, nevar vainot Lenny Wolf, ka viņa balss ir ārkārtīgi līdzīga Roberta Plānta vokālam, bet Plānta tehniku viņš gan ir apguvis 100-procentīgi.. Viņam var vienīgi pārmest, ka arī mūzika vietām ir Zepelīniska, tiesa, šis apvainojums, IMO, neiztur kritiku. Bez dažiem gabaliem šur vai tur, tas tomēr ir amerikānisks hārdroks. Un, neslikts, īpaši "Living Out Of Touch" un tīri zepelīnu balāde "What Love Can Be", kuru pirms vairākiem gadiem ar nosaukumu "Ziema nāk" dziedāja arī Ivo Fomins. Šajā diskā spēlējošais bundzinieks James Kottack bija redzams Rīgā, Scorpions sastāvā.
Vērtējums: 6 no 10

In Your Face
"In Your Face" ir mēģinājums atspēkot apsūdzības Led Zeppelin kopēšanas sakarā, un es teiktu, ka šis mērķis ir vairāk vai mazāk sasniegts (balsi jau nevar noslāpēt, tiesa), ir atmesti visi zepelīniskie gājieni, kuri vēl bija palikuši, un žēlabainā balss turpina raudāt pēc meitenēm un to pašu. Tik vienīgi jāieslīgt pārdomās, vai dziesmas nosaukums "Overrated" nevar kļūt par visa albuma nosaukumu un devīzi...Favorīti: "Who Do You Love" un "The Wind".
Vērtējums: 5 no 10

Hands Of Time
"Hands Of Time" es redzu kā pārejas albumiņu, no stadionu un beisbola plaču varoņu statusa uz daudz piezemētāku mūziku, joprojām bāzējot to savos ziedu laikos, taču domājošāku un apcerīgāku. Pirmais, "I've Been Trying", ir īsts triecējs, bet neizskaāmi sīrupainā "You'll Never Know" un vēl meģinājums ielekt pirmā diska vilcienā ar zepelīnisko rifu "Blood On The Land" varēja gan palikt ārpus borta. Absolūts "Kashmir" atdarinājums iekš titulgabala.
Vērtējums: 5 no 10

Bad Image
Lenny Wolf turpina pārsteigt ļautiņus, cenzdamies iepīt ik pa brīdim savā amerikāniskajā hārdrokā pa kādai it kā absolūti neiederīgai lietiņai. "You're The One" un "Glove Of Stone" drīzāk atgādina 80o gadu new wave mūziku, bet pavisam pamatīgs šoks ir klasiskā mūzikas garā ieturētais instrumentālis ar pavisam atbilstošu nosaukumu "Pardon The Difference (But I Like It)". "Fake Believer" atgādina vācu grupu Axxis, bet "Friends" sliktākās (diemžēl) Scorpions balādes...Ar to es negribētu teikt, ka šis Lenija veikums ir influenču sajaukums bez sejas, tā nu nebūs, to joprojām caurvij gurdeni mierīgi blūziskās noskaņas, bez tās dzirksteļošanas kas pirmajā diskā. Bet nav slikti, vismaz aptuveni pirmā puse. Otrajai pusītei dukas pietrūka.
Vērtējums: 5 no 10

Twilight Cruiser
Pagaidām šis ir, IMO, ir labākais Lenija Vilciņa veikums, viskoncentrētākais, īpaši atzīmējot nikno "Always On The Run", kliedzoši-raudulīgo "Janine" un pilnīgi Pinkfloydisko titulgabalu. Enerģisks un aizrautīgs blūziskais hārds labākajā formā, druscīt southern rock te ar visiem ar bottleneck tehnikā spēlētajiem rifiem.
Vērtējums: 7 no 10

Live & Unplugged
Atkāpjos mazliet no principiem, lai pateiktu, ka starp šiem sešiem koncertgabaliem unplugged versijā ir arī bītlu "And I Love Her" (praktiski viens pret vienu), bet pārējie - 5as balādes no iepriekšējiem diskiem.

Master 7
Lenijs turpina raudāt, un pat jautrākas dziesmiņas viņam sanāk tik skumjas, ka depresīvām personībām nav ieteicams tuvoties visiem viņa pēdējiem ierakstiem, lai "Can't Let Go" neizraisītu vēlmi attaisīt kādu pudelīti ar spirķiku vai vēl ļaunāk, ar to, uz kuras ir galvaskauss ar sakrustotiem kauliem (jo, kā māca Čārlzs Dikenss, "pakārties ir prasti, tāpēc indējies vien nost, manu zēn"). Par laimi, "Can you see me? Can you hear me? Can you see me cry?" nav vienīgie teksti, un parasti jau Lenijs cenšas ieviest pa kādam gaišākam brīdim ("Gonna Lose Her"), bet nekur tālu jau netiek - skumīgs un lēns hārdroks, absolūti bez pretenzijām uz ko dižu, un koncentrējoties uz Vulfa žēlīgo vokālu. Šis apstāklis ir un paliek Kingdom Come galvenā vērtība (lai nu kā to vairs nevar uzskatīt par īstu grupu), un galvenais priekšnoteikums tam, lai KC liktos ievērības cienīgs.
Vērtējums: 6 no 10

Too
Laikam esmu pārāk īsā laikā dzirdējis pārāk daudzus (precīzāk sakot - visus) Kingdom Come diskus, un tāpēc man sākas pamatīgas grūtības tos atšķirt. Arī "Too" gandrīz nemaz neatšķiras no dažiem saviem priekšgājējiem. Tajā ietvertais buduāra (ar aizvilktiem aizkariem) hārdroks šoreiz tomēr par mazu drusciņu vairāk papildināts ar dažām orķestrācijām, iekrāsojot šo salonroku plašāku un ne tik tiešu kā "Master 7" - īpaši tas manāms izteiktajos šī diska līderos "Waiting" un "Too Late". Lai gan pamatdoma vienalga ir ļoti personisks un tieši uzrunājošs hārds, kas nav iedomājams no milzu teātra vai stadiona grozāmās skatuves, kuram mīļākā vieta būs mazliet piesmēķētos un nolaistos (un nolaistītos) krogos un bāros, vēlams, ne pārāk skaļos - tā Lenijs savu sāpi varētu izteikt nekliedzot. Turklāt šādu mūziku ieteicams klausīties pie vīna glāzes un kamīna vai kaut vai uz ausīm, bet ne pārāk skaļi - manuprāt, tieši tā būs sasniegts labākais efekts.
Vērtējums: 7 no 10

Official website
Lenny Wolf website

KING'S X

Teksasas trio King's X tiek minēti starp jaunu, inteliģentu vēsmu ieviesējiem 90o gadu metālā, turpat kur Faith No More, Jane's Addiction, u.c. mazāk zināmām grupām. Patiesi, viņu oriģinālo Sabbath rifu, bītlu melodiju un alternatīvo noskaņu sajaukumu nav pat mēģinājis atdarināt neviens, ja neskaita Galatic Cowboys vai Atomic Opera.

Out Of The Silent Planet - nav recenzēts
Gretchen Goes To Nebraska - nav recenzēts
Faith Hope Love - nav recenzēts
King's X - nav recenzēts

Dogman
Zinot, cik augstu šī grupa tiek novērtēta jebkurā domājušo metāla fanu lokā, es izmisīgi centos iemīlēt "Dogman", bet neizdevās. Laikam jau jābūt amerikānim, lai fanotu par šo sajaukumu. Viss ir interesanti un, galvenais, oriģināli, bet, nekā...Nav tas, nav tas...
Vērtējums: 5 no 10

Ear Candy - nav recenzēts
Tape Head - nav recenzēts

Website

MICHAEL KISKE

Bijušais Helloween vokālists ar neiespējamo rīkli savā pirmajā (otrais CD arī nesen iznācis) piedāvā mūziku, kas vairāk līdzinās Helloween 'pabērna' diskam "Chameleon", nevis melodiskajam speed, ar ko Helloween kļuva slavens 80o gadu beigās. Tātad, diezgan parasts hard/heavy, kur galvenā vērtība, protams, balss. Starp citu, otrajam solo diskam ar metālu būšot maz sakara...redzēsim.

Instant Clarity
Kā jau minēju, Michael Kiske balss šeit ir svarīgākais, pārējais tikai pakārtots, ar vienu vienīgu izņēmumu - Adrian Smith (Iron Maiden) un Kai Hansen (ex Helloween, Gamma Ray) kopīgi sarakstītais speed metal gabals "New Horizons", kas vienīgais atsauc atmiņā Helloween ziedu laikus. Vēl noteikti jāpiemin 10 minūšu garā kompozīcija "Do I Remember A Life?", tāds savdabīgs mēģinājums ierakstīt ko līdzīgu dziesmai "I Believe" no Helloween diska "Chameleon".
Vērtējums: 5 no 10

Readiness To Sacrifice - nav recenzēts. Ja pat Japānā pēc šī diska nav pieprasījuma, tur kaut kas nav lāgā.

Update: Mihaels pats apstiprinājis, ka parakstījis 3-albumu dīlu ar Noise, un mūzikā atgriezīšoties pie smagiem ritmiem.

Official website

KOROVAKILL

Waterhells
KorovaKill pirmais nosaukums bija Korova (ja kādam tas nav zināms), un pēc divu albumu izdošanas un sekojošās pauzes nācās mainīt nosaukumu pēc pāriešanas uz Red Stream Records, tad, kad kāda punk komanda pieteica savas tiesības uz to. Varētu padomāt, ka šis ūdeņiem veltītais konceptalbums varētu būt nācis no Grieķijas vai Skandināvijas, bet, nē! KorovaKill ceļas no Austrijas, kur vairāk par ezeriem, peļķēm un ūdenspumpjiem neredz! Jāatzīst, ka ideja pati par sevi nav peļama, galu galā, ūdens sevī slēpj pietiekami daudz horrora, ja vien labi pasmeļas. Turklāt iespējams, ka pati grupa to visu uztver ar zināmu daļu ironijas un smīna, jo citādi tak Christof Niederwieser (vokāls, ģitāras, bass, taustiņi) savā uzsvērtajā akcentā nepaguris neatkārtotu frāzi "water, water everywhere!" (dziesma "Down Symphony"), līdz arī klausītājs sāk irgāties. Var jau būt, ka man tikai tā šķiet, jo visumā jau tas ir nopietns darbs, savienojot episku black metal ar gotiku, visai drosmīgiem un rosīgiem sieviešu balsu lēcieniem (droši vien tā izklausās nāru vaimanas), un tās grupas, kas te iešaujas prātā būtu Arcturus ar savu teatrālismu un Enslaved tad, kad uzņem ātrumu un agresiju ("The Shadowhordes"). Taču te ir arī "The Bleeding Lap Of Undines" (brrr, kādas asociācijas izraisa šis nosaukums!), haotiska un klusa kompozīcija, kas iederētos arī progresīvajā rokā. Godīgi sakot, šāds avangardisms, kas mijas ar visai tradicionālu black/gothic atmosfēru, šoreiz ir nostrādājis, ja vien neskaita ne pārāk izcilo skaņu režiju. Tajā ir viegli iegrimt un peldēt, klausoties tos orķestrālos viļņus (atvainot par vārdu spēli!) un bagātīgi sastumtos sampļus un taustiņus, darīts ir viss, lai tēma tiktu atspoguļota klausītāja asociācijās, un, kā jau teicu, arī pa kādam riktīgam blekam te atrodas tāpat, kas tikai piedod asumu. Niknajiem blekeriem šī asuma būs par maz, bet drošsirži, bruņojušies ar mazliet pacietības (uzreiz šis albums nepielec nekādā ziņā), nemaz nebūs apbēdināti.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

NIKOLO KOTZEV

Nostradamus
Esmu pārliecināts, ka bez Arjena Lukasena un viņa Ayreon šāds milzonīgs projekts diez vai būtu radies. Nikolo Kotzev ir bulgāru izcelsmes ģitārists, kura Zviedrijā mītošā grupa Brazen Abbot ne ar ko īpašu nav izcēlusies, taču jādomā, ka tagad viņu diskus pirks daudz sparīgāk. Nikolo ir uzcepis dubultdiska vērtu AOR/hard operu par Mišela Nostradama dzīvi & ciešanām, pieaicinot ne vienu vien prominenci, jeb, jāsaka tā, visi pieaicinātie mūziķi un dziedātāji (ja neskaita Varnas simfonisko orķestri) ir vismaz galvas tiesu pazīstamāki par pašu autoru (kā tas bija arī gadījumā ar Ayreon). Paša Nostradama lomu dzied Joe Lynn Turner, pierādot, ka šim vecītim vēl pulveris sauss, nemaz nerunājot par karaļa Anrī II lomu izpildošo Glenn Hughes. Tomēr vislielāko iepriecinājumu sagādā Jorn Lande, palēnām kļūstot par cilvēku, kurš pārvērš zeltā visu, kam pieskaras - viņa Inkvizitora "divkauja" ar Nostradamu dziesmā "Inquisition" ir vispārliecinošākā visā projektā. Pārējās lomās darbojas Gordan Edman (Malmsteen, plus neskaitāmas mazāk zināmas grupeles), Dougie White (ex Rainbow), Alannah Myles, turklāt visus instrumentus, izņemot ģitāru, iespēlējis zelta laiku Europe sastāvs! Muzikāli šī opera aptver gan klasisko mūziku ("Overture" un biežās iespēles), gan baroku ("Introduction"), gan lielākoties hārdroku ar nelielu Deep Purple/Rainbow un arī Savatage piesitienu, gan AOR, un vietām kora balsis aranžētas pat Yes stilā! Korim vispār ir visai izbīdīta loma šajā darbā, ko diemžēl nevar teikt par ģitāru - pārāk bieži to noēd kaucoši taustiņi. Tāpat var gadīties, ka salkanas AOR balādes vidū pēkšņi ietriecas virpuļojoša vijoles partija, kā "Henriette", vai arī bangojoša orķestra/kora lavīna, kā "The Eagle". Principā vienīgais un diezgan ievērojamais pārmetums man būtu par to, ka solistu balsis ir "novienādotas", t.i., skan diezgan līdzīgi. Arjenam momentā varēja atšķirt, kurš ir nostājies pie mikrofona. Arī dziesmas tomēr caurmērā neizceļas ar milzīgām variācijām (neskaitot dažas minētās), taču es varbūt pārāk ātri rakstu šo recenziju, neļaudams mūzikai "nosēsties"?
Vērtējums: 8 no 10

KREATOR

Thrash metal neapstrīdamie līderi 80ajos gados, manuprāt, ir vienīgie bieži klausāmie vācu thrash pārstāvji (jo Sodom un Tankard tomēr fun elements bija dominējošais, bet Destruction nebija ne tuvu tik interesants), 90ajos Kreator pēc vairākām sastāva maiņām joprojām turas cienīgi, cik nu esmu dzirdējis jaunos albumus. Joprojām tās līderis ir ģitārists/vokālists Mille Petrozza.

Endless Pain, Pleasure To Kill, Terrible Certainty, Extreme Agression - esmu dzirdējis divus vai trīs no šiem. "Taisns" un agresīvs, kā tajos laikos thrash metal pienācās. Tas arī viss.

Coma Of Souls
Salīdzinājumā ar iepriekšējiem, domājošāks un pat melodiskāks, lai gan vokāls paliek tajā pašā Slayer teritorijā. Nedomāju, ka šodien kādam tas interesēs, ja nu vienīgi kādam jaunam Kreator fanam, bet savulaik, kad es to ierakstīju (1990), thrash metālā tas bija viens no vadošajiem ierakstiem.
Vērtējums: 5 no 10

Renewal
No rēciena pārgājis uz izmisīgu vienas nots "dziedāšanu" (nez kāpēc atgādina James Hetfield, ja vien šamais izvēlētos šādu rēkšanas stilu), Mille Petrozza ar domubiedriem ierakstījuši (no dzirdētajiem Kreator diskiem) vissavdabīgāko, "visalternatīviskāko" disku, kas brīžiem, no šodienas viedokļa, atgādina thrash versiju par Entombed; īpaši jau ģitāru solo ir tādi death-īgi. "Karmic Wheel" skan labi, "Depression Unrest" arī. Vienmuļais vokāls gan traucē.
Vērtējums: 5 no 10

Endorama, Outcast un varbūt vēl kāds disks, no kuriem neesmu dzirdējis nevienu.

KROKUS

Vēl pirms Celtic Frost un Coroner Šveicei bija savas slavenības. Tiesa, viņu spēlētā mūzika nevarēja izcelties ar oriģinalitāti, un būtībā bija AC/DC un Scorpions tendēta (ja neskaita pirmos divus uz progrocku orientētos albumus). Šī pati nevēlēšanās mainīties gala rezultātā noved pie šķelšanās un sastāva/personāla maiņām, bet bija par vēlu...

Krokus - nav recenzēts
To You All - nav recenzēts. Tie abi ir tie progrock diski.
Painkiller - nav recenzēts

Metal Rendez-vous
Nu, patiesi es jums saku - AC/DC & Scorpions (agrīnais vairāk), un vēl varbūt UFO, tikai ar dumbākiem tekstiem. Jā, bet arī šīm grupām ir savi zelta mirkļi bijuši, un Krokus vēl nav tādiem nobriedis, kaut solījušies tam viņi ir. "Tokyo Nights" rifs atgādina Deep Purple (vidusdaļa pēkšņi pāriet regeja ritmos!), arī "Fire" atskan kā labi pārdomāts ie-progresīvs darbs, bet balāde "Streamer" ieturēta labākajās veco Scorpionu tradīcijās un ir visnotaļ uzteicama. Bet tie boogie/r'n'r gabali mani diez ko nepriecē...
Vērtējums: 5 no 10

Hardware
Pilnīgi droši, ka "Hardware" neaizvelk līdz "metāla randiņam". Šeit paņemti "randiņa" vājākie gabali un updatoti uz labāku līmeni, bet pilnībā aizmirsti domājošākie gabali (Pretendēt var tikai "Winning Man"), tādējādi brienot komercijas purvā. No otras puses, tas sekmēja grupas popularitāti turpmākos gados. (Nu es atklāju baigo Ameriku).
Vērtējums: 4 no 10

One Vice At A Time
Tā, iepriekšējos diskos spalvkrūtainais Marc Storace vismaz centās veidot savu dziedāšanas stilu, šeit viņš kopā ar grupu pilnībā pievērsies AC/DC. Jau pirmais, "Long Stick Goes Boom" ir absolūts eisiks, un pārējie turpina tādā pašā garā. Nezinu, kā jums, bet, manuprāt ar vienu maiņstrāvu/līdzstrāvu pietiek un pāri paliek.
Vērtējums: 2 no 10

Headhunter
Vai, vismaz tie Acdc-ismi noīsināti, arī labi. Tagad tas vairāk līdzinās amerikāniskam hārdrokam, un tāpēc nav brīnums, ka amīši togad cēla grupu debesīs, un principā tā bija viena no retajām Eiropas hārda grupām, kas spēja iekustināt arī Jauno Pasauli. Smuki izceļas Acceptiski-Manowariskais "Russian Winter", par to vien vismaz 1 points klāt.
Vērtējums: 4 no 10

The Blitz - nav recenzēts
Heart Attack - nav recenzēts
Stampede - nav recenzēts

Official website