LABYRINTH

Šī bija viena no pirmajām zināmajām itāļu melodiskā speed grupām, un šobrīd to atceras ne tikai tāpēc, ka tajā dziedāja tagadējais Rhapsody vokālists Fabio Leone. Interesanti, ka visos diskos mūziķi slēpjas zem amerikāniskiem pseidonīmiem (Fabio, piem., bija Joe Terry), taču spēlētprasmes trūkumā viņus vainot diez ko nevar. Par jaunām idejām es neko neteicu, vai ne? Te ir gan Helloween, gan Angra, gan Stratovarius, viss, tikai ne savs.

No Limits - nav recenzēts
Piece Of Time Ep - būs

Return Of Heaven Denied
Nezinu par iepriekšējiem diskiem, bet šeit Labyrinth izklausās pēc jauneklīgāka, taču variēt gribošāka Stratovarius - bezsejas melodiski-neoklasiskais speed (tikai taustiņu un Malmsteen ietekme mazāka), kur visi seši mūziķi ir labi sava amata meistari, prot gan spēlēt, gan pa kādai meldijai uzrakstīt, taču, tavu nelaimi, ar to vien ir par maz. Vadmotīvs - perfekti un auksti precīzi veikts muzons, absolūti nepieciešams novirziena faniem, kuriem pietiek tikai ar šāda tipa skaņām, lai iegūtu satisfakciju. Tie, kas pieprasa vairāk nekā vēlreizējas apstrādes rifus un melodijas, nebūs apmierināti.
Vērtējums: 5 no 10

Sons Of Thunder
Kā uz miksēšanas pults - slēdzītis "Dream Theater" pabīdīts uz augšu, bet blakusesošais "speed metal" mazliet uz leju. Jā, Labyrinth dažreiz tomēr atsakās no ātras kasīšanas, un tādos brīžos noskaņā atgādinot vieglu amerikānisku progressive metal vai par AOR ("I Feel You"), bet, redziet, līdz ar to arī veselu kaudzi savus tautiešus atsaucot atmiņā. Šos tautiešus es ar lāpstas vēzieniem šķūrēju ārā no savas cietās atmiņas, visus tos Empty Tremorus un tamlīdzīgus, prom uz mēslaini! Un "Sons Of Thunder" droši vien tikai pazīstamo īpašnieku vārda pēc tur nenonāks, bet vajadzētu! Neviena atmiņā paliekoša frāze, ne muzikāla, ne tekstuāla, vien vieglas un mierīgas gaismas ātruma pielietošana. Neaizmirstiet visus pārējos labumus, drausmīgo mākslinieka darbu, itin dzirdamo akcentu un nepanesamo saldmi viscaur. Itāļu skatuve mirst ātrā un apsveicamā nāvē. Kur tu, Brut, biji agrāk?!
Vērtējums: 3 no 10

Official website

BUDDY LACKEY

Psychotic Waltz vokālista solo disks, ierakstīts, kad vēl PW darbojās. Disku viņam ierakstīt ieteica Ralph Hubert (Mekong Delta) un pieaicināja dažus Mekong Delta un Life Artist mūziķus.

The Strange Mind Of Buddy Lackey
Es šobrīd ar neslēptu izbrīnu skatos uz manām pirms gadiem 6iem izteiktajām domām par to, ka "Buddy solo albums neapšaubāmi ir labāks par pašiem Psychotic Waltz". Grūti pateikt, kas manās smadzenēs ir noticis pa šo starplaiku, taču, šodien klausoties, man nebūt neliekas, ka tāds, atklāti sakot, savārstījums būtu spējīgs pat konkurēt ar tādiem diskiem kā "Into The Everflow" vai "Bleeding" (kurš gan iznāca pēc Buddy solo). OK, varbūt savārstījums ir par stipru teikts, jo vismaz daži gabali, kā "Five Years" vai "Just Like A Timepiece" vai, pilnīgi noteikti, "Windsong", ir tā vērti lai dzirdētu, īpaši tās skaistās flautas spēles dēļ (vai tad nav zināms, ka Buddy ir Jethro Tull fans?!). To gan noteikti nevar teikt par visu disku kopumā, tas Janes Addiction līdzīgais "It's A Ghetto" ir drausmīgs un jautrīgais "Let's Start A War" nav nekāda satīra, par to var tik paņirgāties. Līdz PW dziļumam te ir gaismas gadi.
Vērtējums: 5 no 10

LANA LANE

Amerikāņu viegliņā hārda grupa ar odnoimennaju meiteni priekšgalā. Viņai ir vismaz vairāki diski, taču daļa no tiem iznākuši Japānā. Manis apskatītajā diskā basu spēlē Tony Franklin, ex Blue Murder u.c. grupas.

Love Is An Illusion - nav recenzēts
Curious Goods - nav recenzēts

Garden Of The Moon
Jā, es paretam apciemoju mūsu mūzikas veikalus (nejaukt ar tirgiem), cerībā, ka tur būs izmests kaut kas arī par cilvēcīgām cenām. Parasti gan man nākas grūtsirdīgi pūst par vakuumu tur, taču pavisam nesenā "Centra" vizīte viesa jel gaismas staru manā serdē. Ja "Garden Of The Moon", disks, kuru nemaz tik viegli nevar dabūt arī ārzemēs, atrodas te par pieciem latiem, varbūt, ka nemaz tik ļauni nav? Bet pats disks gan ir vairāk vērts - tā kā mana LL iepazīšanās sākās ar itin mierīgo "Queen Of The Ocean", biju mazliet pārsteigts un pat aizskarts par "Garden Of The Moon", ēē, smagumu. Pat ne smagumu, tas vienkārši ir enerģiskāks un roķīgāks par savu pēcteci, un vairāk līdzinās uz šo mirkli pēdējam LL garadarbam. No otras puses, tādas dziesmas kā "Seasons" un "Eternal Waters" vairāk iederētos 80o pop/rokmūzikas lauciņā, un tikai tumšās meitenes balss to glābj. Un mana uzmanībā vairāk pievēršas mazliet iespriegotajiem "Evolution Revolution" vai "Destination Roswell", un iesaku jums rīkoties tāpat.
Vērtējums: 6 no 10

Queen Of The Ocean
Īstenībā Lana Lane gan ir Queen of AOR, tāds priekšstats man radās. Perfekts balanss starp taustiņiem un smagu ģitārīti, un maigo meitenes balstiņu, kura gan pati izskatās, it kā nāktu no black metal soprānu pulciņa. Protams, kā jau AOR, tas nav nekas grandiozi oriģināls, tomēr izpildīts izcilā līmenī. Maigas un plūstošas melodijas, mazliet ne-no-šīs-pasaules, īpaši jau "Let Heaven In" un "Souls Of The Mermaids", kā arī tituldziesma. Dziesmu rakstīšanā iesaistīti 9 cilvēki, līdz ar to nodrošināta monotonitātes eliminēšana. Tas AOR ir diezgan svarīgi. IMO.
Vērtējums: 8 no 10

Secrets Of Astrology
"Secrets Of Astrology" tika ierakstīts drīz pēc Lana Lane un viņas vīra/producenta/taustiņnieka Eric Norlander līdzdalības Ayreon projektā, un rezultātā Arjens Lukasens ņem dzīvu dalību šajā diskā, kopā ar David Victor iespēlēdams visas ģitāru partijas, un...jā, laba daļa no "Astroloģijas noslēpumiem" patiesi iegūst Eirionisku nokrāsu, kaut Arjens piedalījies tikai vienas dziesmas komponēšanā - lauvas tiesu šī darba veicis "saldais pārītis". Joprojām ierindā ir fretless basa meistars Tony Franklin, un vēl te piedalās Gorefest un Ayreon bundzinieks Ed Warby, plus vesels bars papildus mūziķu. Domāju, ka nekļūdīšos, teikdams, ka šis ieraksts padevies smagāks, par spīti uzbāzīgākai taustiņu klātbūtnei un tai pašā laikā sabalansētāks, taču mazliet zaudējot to eņģeliskumu, kas jūtams "Oceans Of Time". Protams, tas atkal pārsniedz 70 minūšu robežu, un dažreiz mani tas mazliet kaitina - to pašu taču varēja pateikt arī īsākā hronometrāžā. Tiem, kam patika progrokiskais Ayreon disks, vai arī iepriekšējie Lana Lane, tiem šis albums vilšanos varētu nesagādāt. Īpaši jau pēdējiem. Ja vien, protams, neesat nikni anti-feministi metālā.
Vērtējums: 7 no 10

Official site

JORN LANDE

Starfire
Mūsdienas solo albumus neizdod tikai pēdējie lūzeri, bundzinieki (vismaz daži nē) un ekstrēmālās mūzikas pārstāvji, kuri tā vietā pulcējas neskaitāmos kopprojektos. Un tikai daži no šiem solo albumiem solās būt interesanti ne tikai attiecīgā diska līdera fanātu pulciņam. Bet, tā kā jau izsenis izjūtu vājību pret tieši šī cilvēka balsi, tad man gribējās noskaidrot, ko viņš paveicis savā pirmajā solo diskā. Un tajā jūtami atbalsojas viņa tēva ietekme, jo puse no 10 dziesmām ir kaverversijas kompozīcijām, kuru izlaišanas gadu diapazons ir no 70o gadu vidus līdz 8o gadu sākumam (un zinot to, ka Jorn ir dzimis 1968. gadā, parēķiniet paši). Goda atdošana hārdroka varoņiem izpaužas Journey ("Edge Of The Blade", normāli), Foreigner ("Break It Up", var iztikt), Deep Purple ("Burn", nu labi, labi, bet ģitāras tā pa vidam), Jefferson Starship ("Just The Same", neievērojams) un mazpazīstamās City Boy ("The Day The Earth Caught Fire", spoži! un te spēlē TNT ģitārists Ronnie Le Tekro) dziesmu izpildīšanā, kurā piedalījušies gan Ark, gan Millenium mūziķi, kā arī taustiņnieks Dag Stokke, basists Sid Ringsby (kurš paliks viņam uzticīgs arī otrajā solo diskā), bet paša dziesmas veidotas un ierakstītas kopā ar producentu un mūziķi Jon A Narum. No tām divas, tituldziesma un "Abyss Of Evil", izklausās kā mierīgas 80o gadu vidus Black Sabbath dziesmiņas un ir manāmi labākās, "Forever Yours" ir salkana balāde, "End Comes Easy" ir elektronisks stuffs (un šīs abas ir vājākās), bet "Gate Of Tears" velk uz tā enerģiskā AOR pusi, kurš Jornam vienmēr bijis tuvs. Grūti sniegt vērtējumu, ja albumā puse dziesmu ir kaverversijas - būtu gribējies, lai viņš būtu sācis ar ko nopietnāku. Bet, es jau pieminēju par to savo vājību? Ņemiet to vērā.
Vērtējums: 6 no 10

Worldchanger
Nē, tam cilvēkam nudien nav miera! Tiesa gan, praktiski visās viņa līdzdalībās labākajā gadījumā viņam pienācās rakstīt tikai tekstus un vokālās meldijas, bet šoreiz viņš ķēries arī pie mūzikas sacerēšanas. Šis ir jau otrais viņa solo disks, pirmajā "Starfire" atradās piecas paša dziesmas un piecas kaverversijas, bet šoreiz Jorn savācis pat savu pavadītāju grupu (no kuriem pati negaidītākā figūra ir Jan Axel...black metal pasaule viņu pazīst kā Mayhem, Arcturus, Thorns, u.c. bundzinieku ar iesauku Hellhammer), kura pēc ieraksta nolēmusi turpināt karjeru kopā, bet bez Jorn. Oficiālā biogrāfija aizrīdamās brēkā par visu Jorn Lande karjerā ietverto projektu influencēm uz šajā diskā sarakstītajām dziesmām, vien iztiekot bez simfoniskā "black metal+īsts dziedātājs" Mundanus Imperium pieminēšanas, un sava taisnība tiem Now & Then Records PR cilvēkiem ir. Visos labākajos gadījumos Jorn Lande rakstījis 80o gadu beigu Black Sabbath (viņš, manuprāt, lieliski iederētos Tony Martin vietā) stilā, dažviet ietverot arī asākus momentus, "Bless The Child" pat izmantojot Elles Veserīša talantu uz blāstbītiem, taču tas Kaverdeila dvēseles gars joprojām ieķēries viņā dziļi! "House Of Cards" ir tas tipiskākais piemērs, plus vēl dažas dziesmas ("Sunset Station" un tituldziesma) nodod viņa mīlestību uz AOR. Taču pat tie skan labi un pat smagi, īpaši skaļā "Christine" (sacenšas ar Kaverdeilu tekstu salkanībā). Nevajadzētu domāt, ka šādas tik atšķirīgas ietekmes albumu sarausta - tieši otrādi, tas spoži mirgo dažādās šķautnēs, to klausīties ir viegli un patīkami, un tam jāiepatīkas pat tiem, kuri par vieglāku mūziku diez ko sajūsmā nav. Un nemaz tik viegla tā mūzika arī nav - Tore Moren ģitāra skan itin smagi...
Vērtējums: 8 no 10


LANDMARQ

Varētu jau pabrīnīties, kā tādā ar progrock tradīcijām pārbagātām zemē kā Lielibritānija kaut cik zināmas progmetal grupas ir uz 1 rokas pirkstiem saskaitāmas. Landmarq balansē uz robežas starp neo-prog un mazliet metāla, un nenoliedzami daļu tās panākumus jāuzņemas vokālistam Damien Wilson, kurš dzied arī projektā Ayreon.

Infinity Parade
Jā, tomēr vairāk te ir neoprog, apmēram Arena garā, taču tas nav tas "pseido-intelektuālais popsis", par vairums neoprog grupu pārvērtušās. Vēl drusciņ orchestrālības, drusciņ metāla, atmosfēriskuma, daži tehniskāki gājieni, un Landmarq ir atšifrēts.
Vērtējums: 5 no 10

The Vision Pit
Es nezinu, es neko atšķirīgu neredzu. Nopietni, ne.
Vērtējums: 5 no 10

Science Of Coincidence - nav recenzēts

Official website

LANFEAR

Jauna vācu grupa, kas darbojas niknā power/prog nišā. Ļoti cerīga, tā izskatās.

Zero Poems
Bārā satikās Angel Dust "Bleed" disks ar Eldritch "El Nino", un nolēma, ka jāuzraksta viens albums kopā. "Zero Poems", kaut noteikti nav ierindojams pie tehniskās mūzikas, sastāv no neskaitāmām kārtām visa, ko vien var iedomāties. Intensīva power, heavy, thrash, progressive rock, kosmiska popša ("To Sear The Flood"), un pat black metal toņi ieskanās iekš "Eight Silent Chambers"! Un tas viss mainās kā kaleidoskopā, turklāt te izmantoti vairāki nemetāliski instrumenti (vai arī meistarīgi saprogrammēts sintezators, kas to lai zina!), vokāls spējīgs izdziedāt visu no iepriekš nosauktiem stiliem (tiesa, ar daļu lead vox piedalījies producents Andy Horn, bet es nevaru atšķirt, ar kuru tieši). Varbūt tomēr te ir tieši "Bleed" stila mūzika, dusmīgs un nesatricināts melodiskais power. Pēc pusstundas tādas mūzikas jūties kā maratonu noskrējis un vinnējis - slapjš, bet bezjēgā laimīgs. Kronis visam - E.L.O. covers "Twilight"!
Vērtējums: 10 no 10

Official site

LAST CHAPTER

The Living Waters
Es nemaz nebrīnos, ka šis viņiem tā arī palika vienīgais disks. Last Chapter ir grupa no Teksasas, no tās pašas pilsētas, no kuras nāk Solitude Aeturnus, un līdzība viņu mūzikā ir milzīga, un tas nebūt nav tikai tāpēc, ka Robert Lowe ir piekritis uzlikt savu balsi jau gatavajam materiālam. Galvenā atšķirība ir Last Chapter centība, iepinot dažus psihodēliskus (kā instrumentālā titulkompozīcija) un pat southern rock (soliņos) fragmentus, bet tiklīdz ierēcas smagās ģitāras un ieaurojas Roberts, pats velns viņus neatšķirtu no Solitude Aeturnus. Nē, tomēr kļūdos - SA tik garlaicīgu albumu tomēr nav izlaiduši, pat ne pašā sākumā, kad viņu komponēšanas māka nebija pašā pilnbriedā. Un vēl viena atšķirības zīme - SA prot radīt kāpinājumu, bet Last Chapter nereti nograbina visu dziesmu vienas tēmas vadīti, atkārtojot to vēl un vēlreiz, un tas man mazliet atgādina sabbatiskos Count Raven. Protams, ja jums ir vēlēšanās savākt visus ierakstus, kuros piedalījos Robert Lowe, šis droši vien nav sliktākais. Bet tīrs doom metal jau vispār domāts tikai izredzētajiem...
Vērtējums: 3 no 10

Website

LAST CRACK

Vēl viena grupa, kas pasteidzās un atradās savam laikam neatbilstošās pozīcijās.

Sinister Funkhouse #17
Pirmais viņu disks ir tikai "sagatavošanās" lielajiem darbiem, un, godīgi sakot, šī albuma dēļ Last Crack varētu tā arī palikt tikai kārtējā grupele. Stils ir līdzīgs kā iekš "Burning Time", tā pati smagā hārda psihodēlija, tikai vismaz 10x mazāk nopietns un mazāk piestrādāts. Pat pareizs hard rock te atrodams ("Shelter").
Vērtējums: 3 no 10

Burning Time
Otrais (un pēdējais) Last Crack albums rāda grupu pavisam citā kvalitātē. Nepārtraukts psihodēlijas uzbrukums no visiem instrumentiem, aizņemta un darbīga mūzika, taču spējīga tikpat pēkšņi pārvērsties emocionālā, klusā murmināšanā. Fokusa punkts neapšaubāmi te ir Buddo balss, pārstāvot visus savus iespējamos reģistrus, un viņam pieder arī tie samudžinātie, taču jūtīgie teksti. Es pagaidām neesmu atradis viņiem līdzīgu grupu. Jūs esat?
Vērtējums: 7 no 10

Update: Buddo vēlāk piedalījās vairākos projektos, no tiem zināmākais ir Magic 7, taču, piemēram, sadarbība ar Souls At Zero nekādus augļus gan nenesa.

LEATHERWOLF

Kalifornijas apkārtnes grupa izcēlās galvenokārt ar to, ka tās sastāvā bija veseli trīs ģitāristi, no tiem viens - dziedošais. Par spīti ap grupu saceltajam lielajam troksnim, tai tā arī neizdevās attaisnot cerības.

Leatherwolf (1984)
Skan kā vienkāršs agrīnais Iron Maiden, īpaši, tiklīdz "ierunājas" ģitāras, bet ar amerikāņu "piesitienu" un bez maideniem piemītošās dievišķās dzirksts.
Vērtējums: 3 no 10

Leatherwolf (1987) - nav recenzēts.
Street Ready - nav recenzēts. Esot sliktākais.

Official website

GEDDY LEE

Rush balss un basa meistara solo projekts.

My Favorite Headache
Fatālisma piekritējus lūgums nomierināties. Tā ir tikai sagadīšanās, ka manās rokās abi Rush dalībnieku solo diski nonāca ar dažu dienu atstarpi. Arī Gedijam nebija kur likt savu enerģiju, un piespiedu pauzes laikā tapis šis 11 dziesmu opuss, kurš acīmredzami balstās uz Rush tipisko skanējumu, taču bez reverberēti griezīgās Aleksa Laifsona ģitāras. Basa iegrabēšanās pašā ievaddaļā liek manīt, tieši kas ir boss šajā ripā, taču tas ir vienīgais atgādinājums. Par laimi, šī ebreju dzimtas atvase ar vecmāmiņas doto iesauku par priekšvārdu ir izaugusi no izrādīšanās autiņiem, netēlojot lielu vīru nevienā jomā, kurā par viņa meistarību nešaubās neviens. "MFH" ir tīri dziesmu-orientēts produkts, interesantā kārtā pieņemot ne tikai Rush stilistiku, bet arī formātu, un Geddy sarakstījis visu mūziku kopā ar ģitāristu un producentu Ben Mink, pie bungām sēdinot Matt Cameron, taču pieaicinot vēl dažus viesmūziķus. Atšķirībā no Victor, šis projekts tiešām līdzinās Rush, vienkāršam, klusinātam un nepārspīlējošam ("Counterparts" disks lai paliek kā izņēmums), pievienodams drusciņu glīti programmētas elektroniskas, mazliet orķestrācijas ("Working At Perfekt" skan grandiozi!) vai dažos backgroundos kaucošās Ben Mink iespēlētās vijoles ("The Angel's Share" arī ir tīri jauks). Arī ģitāras darbs skan nevainojami, pa retam iezagdams kādu nemanāmu alternatīvu noti, taču lielākoties skandinādams ļoti Laifsoniskas arpedžijas. Secinājums: pēdējā laika Rush fani jaunā šedevra gaidās drīkst iegādāties MFH bez domāšanas. Jā, un acīmredzot baidoties no izgāšanās Neil Peart acīs, Gedijs nav ievietojis tekstus, likdams tos downloadēt no www.myfavoriteheadache.com
Vērtējums: 6 no 10

LEFAY

Pēc draudzīgas (vismaz ārēji) šķiršanās no trim pārējiem mūziķiem, Morgana Lefay atlikušie dalībnieki vairs nedrīkstēja lietot savu iepriekšējo nosaukumu (leiblisks bizness tur kaukur), tāpēc vokālists Charles Rytkonen un ģitārists Tony Eriksson saīsina šamo un pieaicina trīs citus draugus (no grupas Fantasmagoria) turpināt ML tradīcijas.

The Seventh Seal
Dabīgi, ka pirmais jautājums - ar ko Lefay atšķiras no Morgana Lefay? Un atbilde tiek gaidīta - "ne ar ko", jo galu galā, divi galvenie džeki un saunda pīlāri tak jau palikuši. Uz pirmā acu (ausu) uzmetiena tā arī liekas, bet, patiesi maldi tie ir. Lefay ir sākuši mīt taciņu, kas atdala power un doom metal. Citiem vārdiem sakot, samazinājuši ātrumus un uzbrukumus, kļūstot sapņaināki un pat brīžiem psihodēliski. Dažviet uzmācas domas par Trouble (ap "Manic Frustration" laikiem), arī vokāls zemajos reģistros atgādina Trouble vokālistu Eric Wagner. No noskaņas spēji izkrīt pēdējais thrash/speed gabals "Shadow Empire" ar tipiski Helloweenisku ģitāru solo. Bet tā, skaisti. Manuprāt, labākais albums no šīs vienības vispār.
Vērtējums: 8 no 10

Symphony Of The Damned - būs

S.O.S.
Neieslīgstot liktens zīmju tulkojumos, tomēr dīvaini, ka šo disku dabūju īsi pēc tam, kad Lefay bija paziņojuši par grupas galu sakarā ar dažu tās locekļu nepārvaramu tieksmi pēc sīvā. Bet, pārsteiguši pasauli ar "The Seventh Seal", Lefay nav spējuši pārvarēt to pašu latiņu. "S.O.S." piemīt 95% īpašības vārdu un apzīmējumu, kas iepriekšējam diskam, ar Jon Oliva-līdzīgo balsi, dažiem Metallica's rifiem, zviedru agresivitātes apkopjumu ar melodiskajiem solo, utt. Šķiet, tas vienīgi ir mazliet ātrāks, ne tik ļoti ievirzīts pus-doom-īgajās tendencēs, taču tajā pašā laikā nav tik labi nostrādāts (neskaitot "Bloodred Sky" vai "The Choice"). Kā tāds tipisks manis izstrādātais otrā albuma likums. Salīdzinoši vairāk vienkārši prastu un ne tik ļoti pārdomātu rifu un melodiju, kas ieceļ SOS to disku skaitā, kuri ir nepieciešami agresīva power metal faniem, bet pārējie bez tā varēs arī iztikt. Dīvains stils tomēr - nerakstīt, kas diskā spēlē.
Vērtējums: 6 no 10

Lefay official website

LEMUR VOICE

Lemur Voice Holandē bija pirmā īstenā progressive metal grupa (Elegy tomēr vairāk sakņojas AOR/heavy), kura izdeva CD, un IMO, vienu brīdi bija arī vienīgā ne-amerikāņu blice Magna Carta leiblā. Zinot šo faktus, pēc defaulta jāpieņem, ka darīšanu ar Dream Theater kloni. Varbūt tik traki tomēr nav, bet...

Insights
Labs piemērs, kā, saglabājot DT kā galveno kopsaucēju galvā, iespējams radīt neklonētu mūziku. Lemur Voice ir pietiekami profesionāli savās aktivitātēs, vokālists nespringst un neizvirza augstus mērķus (tiešā & pārnestā nozīmē), bet bundzinieks noteikti ir starp grupas līderiem, to var just. Šajā aspektā var vilkt paralēles ar Rush un Mayadome. "Insights" mūzika labi atbilst nosaukumam, pat vistehniskākās vietās tā ir klusināta, relaksēta un iekšu vērsta, bet man personīgi tajā grūti iedziļināties. Tuvojoties beigām (pēc min. 60), tās aizvien grūtāk sagaidīt...
Vērtējums: 3 no 10

Divided - nav recenzēts

Update: Viss, grupas vairs nav.

LEGENDA

Somu grupa spēlē tādu vidēja ātruma (mid-tempo) doom, ar dažbrīd iespraustām tīri normālām melodijām, bet galīgi neklausāmo vokālu. Viss te ir zēna ar iesauku "Sir Luttinen" pārziņā, viņš vienīgi basu nav iespēlējis.

tur vēl viens disks bija pirms tam

Autumnal
Vidējā ātrumā black metal ar savu daļu atmosfēriskuma, un vispār, tieši atmosfēriskās vietas ir tās jaukākās, nemaz neatpaliekot šajā aspektā no Dimmu Borgir, piemēram. Protams, nekādas atšķirības dziesmās nav, tās ir ir veidotas pēc "ūdens piļu" parauga, bet kamēr labas, kam rūpē? Vienīgi, vismaz dažas no dziesmām instrumentāli pilnīgi iederētos kāda gothic metal vai pat hevī ansambelī, bet tas jau vairākus gadus šādām grupām piederas pie lietas. Nē, man joprojām balss nepatīk, bet to var piemirst.
Vērtējums: 6 no 10

LETHAL

Lethal bija viena no retajām amerikāņu grupas, kas jau 80o gadu beigās centās sekot Queensryche piemēram, ņemot par paraugu šī Sietlas kvinteta agrīno mūziku, ap "The Warning" laikiem. Jāatzīst, ka viņiem izdevās ne tikai kopēšana, bet arī kā sava radīšana, tomēr pēdējos diskos vērojama pievēršanās modernākām tendencēm.

Programmed
Ja tā atklāti, man šis disks patīk labāk nekā Queensryche "The Warning", un, 80o gadu vidū tas būtu izraisījis īstu furoru, bet, kas nokavēts, tas nokavēts. Lethal spēlētā mūzika ir smagāka un dažbrīd ātrāka nekā minētais disks, un dziedātājs Tom Mallicoat ir īstens Geoff Tate (Queensryche) iemiesojums. Orģinalitātes šeit nav daudz, bet kopumā jauki skan.
Vērtējums: 6 no 10

Your Favourite God Ep - būs

Poison Seed
Savā ziņā iznāk, ka dubultnieks savam elkam rādījis ceļu, kurp iet, kā tāds Ļeņins, vai šajā gadījumā, Susaņins. Nomainījuši vienu ģitāristu, Lethal no QR uzmanīšanas stabili pievienojas jaunmodīgajam pulciņam, un ir vieni no pirmajiem vecās proga/hārda skolas pārstāvjiem, kas uz to sadūšojās. Nu viņi tiecas uz Alice In Chains (jā, tie tācu arī no Sietlas!) pusi, un pat ar tik lieliskām vokālajām dotībām apveltītais Tom Mallicoat iedrošinās nīgri ņaudēt un gaudot. Visbriesmīgāk skan tie rokergabali "Down" un "Walking Wounded", bet visciešamākie ir akustiski virzītie "Walking Wounded", tituldziesma un īpaši ģitāras/vijoles apspēle dziesmā "Now". Vilšanās ir rūgta, bet pārvarot to, šeit var šo to atrakt, jo pelēkās šūniņas zēniem nebija pārāk aizrūsējušas.
Vērtējums: 4 no 10

LETTER X

Kluss vācu sekstets, kas nodarbojas ar tādu pašu klusu hārdu un AOR, un pazīstama bija vien tajās aprindās.

Time Of The Gathering
Bet tomēr, par spīti manai augošajai cieņai pret vieglāko metālisko žanru, kāds vien iespējams, man jāatzīst nodrāztā patiesība, ka katrā no tiem ir daudz, daudz nelietojamu grupu un to izdoto albumu. Letter X var būt nav no pašām sliktākajām, taču arī pat inteliģentā hārdroka uzplaukuma gados (t.i., 80/90o gadu mijā) nebūtu varējuši vērst uz sevi vairāk skatu kā pienākas šādas mūzikas faniem. Atmosfērisks, pasmags hārds, kas nepārtraukti tiek šķaidīts ar taustiņiem, ne pārāk spēcīgs, taču pietiekami kompetents vokāls, koriski piedziedājumi (kā jau žanrā pieklājas), un nepārtraukti salīdzinājumi ar saviem Eirops kolēģiem. Mazliet fantastiski teksti par Kalnieti (tituldziesma), inkvizīciju, baikerošanu, ļubestību, lai pilns komplekts, taču vislielāko sajūsmu manī izraisa rindiņa "My and my magic girl were kind of feeling fine", kas ar viena vārda izmainīšanu ņemta no Uriah Heep dziesmas "The Wizard". Vislabāk skan tad, kad tiek ieslēgtas dažas baterijas ("Leather On Leather", "Unknown Heroes" vai "Break Of Dawn" ar neoklasisku, Helloweenisku solo).
Vērtējums: 5 no 10

Born Of Darkness - nav recenzēts

LEVIATHAN

Viena no Kolorado štata grupām. Sākumā tehnisks power, vēlāk tīrs progmetal.

Leviathan Ep
Viņu pirmais Ep ar piecām dziesmām. Tāds pasarežģīts power metal. Nav slikti, bet nekas īpašs arī.

Deepest Secrets Within - nav recenzēts

Riddles, Questions, Poetry & Outrage
Tikai abi ģitāristi šeit palikuši no pirmā Ep, un viņi, protams, arī nosaka toni. Arī mūzika tagad vairāk iederās progmetal slāņos, taču nevarētu teikt, ka kvalitāte uzlabojusies. Man parasti ir grūtības to noklausīties līdz galam...
Vērtējums: 4 no 10

Scoring The Chapters - nav recenzēts

Website

LIFE ARTIST

Vienīgais, kāpēc šo vācu progmetal grupu ir vērts atcerēties, ir fakts, ka tās mūziķi palīdzēja Psychotic Waltz vokālistam ierakstīt viņa solo disku. Mūzikas dēļ - nav vērts.

Diary Of Inner Visions
Nu un tad, ka disks izdots 1992. gadā? Viss, ko es varu pateikt, ka šis "Fates Warning + džess" disks izklausās pēc dažu ideju sakopojuma, tipa, ko gan tādu varētu ielikt progmetal diskā, lai pieturētos pie žanra? Un vēl tas neticami iespriegotais, bet zemiski vārgais vokāls. Aizmirstiet, tāpat kā es aizmirsu.
Vērtējums: 1 no 10

LIFE OF AGONY

Ņujorkiešu LoA mūzika nu it kā galīgi neiederas manas gaumes rāmjos, aiz kam esmu saņēmis neizpratnes pilnus skatienus no saviem paziņām. Bet, noklausījušies vismaz "River Runs Red", viņi parasti ir spiesti mainīt savas domas...

River Runs Red
Kaut arī Life Of Agony mūzika ir lēna vai midtempo, tā sakņojas īstā NY hardcore, un it kā prasītos salīdzinājums ar Type O Negative, bet tā vis nebūs, lai arī pats Josh Silver producējis šo ierakstu. Pilnīgs un absolūts vājprāts ir Keith Caputo balss, raudoša un agonizējoša, tā varētu piederēt cilvēkam, kas izmisīgi turas pie klints nokares, un saprot, ka palīgā nenāks neviens. Arī mūzika, kopā ar tekstiem, uzdzen šādas šausminošas asociācijas, es jums saku, reti kurš īstā doom metal ieraksts ir vēl depresīvāks. Albuma tēmu kopsummē answering machine ieraksti starp dziesmām, tie ir obligāti jānoklausās.
Vērtējums: 10 no 10

Ugly
"Ugly" ir turpinājums iepriekšējam albumam, tomēr atpaliek no tā, būdams ne tik tiešs un uzbrūkošs (cik nu tāds var būt LoA muzons). Tomēr "The Other Side Of The River", "Seasons", "How It Would Be" un "Lost At 22" ir tajā pašā līmenī, uz beigām pacēlums gan ir noplacis. oriģinālā ir apmēram 50 minūtes mūzikas, bet man ir pierakstīti divi bonus tracki no kaukāda metal box izdevuma. "Coffee Break" ir OK, bet Keith Caputo sasniedz savas balss apogeju ar Boba Mārleja kaverversiju "Redemption Song". Tā ir jādzird, lai noticētu.
Vērtējums: 8 no 10

Soul Searching Sun
Kā lai to labāk pasaka... neviens pie pilna prāta esošs LoA fans jums neieteiks sākt iepazīšanos ar šo grupu no šī diska. Tas, ko es dzirdu te, ir prasts alternative, labi ja "Tangerine" ir uz "Ugly" domas pusi. BTW, man ir promo disks, nemāsterēts, līdz ar to skaņa nav no labākajām, bet arī šis fakts man neliek justies labāk.
Vērtējums: 4 no 10

Update: Šoka pilns bija grupas lēmums par dziedātāju ņemt Whitfield Crane no bijušās amerikāņu glam/hard grupas Ugly Kid Joe, bet, noskatoties viņa sniegumu koncertā, izpildot dziesmu "River Runs Red", sapratu, ka viņš varētu būt itin pieklājīgs aizvietotājs.
Update2: Bet nu nekā. Mūziķi pieņēmuši lēmumu iet katrs savu ceļu. Iznākusi izlase ar B-pusēm, coveriem (no tiem viens ir S.O.D.) un reti sastopamiem gabaliem, "1989 - 1999".

Website

LILLIAN AXE

Vai tīrs, amerikānisks hard rock var būt labs? Vai arī tas ir tikai publikas-mazu meitenīšu pielūgmes objekts dzīves telpā no LA līdz NYC 80o gadu vidū un beigās? Lillian Axe iesāka (cik man zināms) kā glamrock grupa, un zaudēja daudzus pielūdzējus, kad 90 gadu vidū sāka izpildīt nopietnu un pieklājīgu hard rock. Diemžēl, pēc pēdējā diska mūziķu ceļi aizveduši uz modernām tendencēm piesātinātām grupām (kā Near Life Experience). Naudu jau vajag...

Lillian Axe - nav recenzēts

Love And War
Kad gan piemīt šai "hair metal" grupai, ka tās diski tik bieži rod ceļu uz manu klausīšanās aparātu? "Hair metal" nosacīti, jo tikai pirmie divi diski, šis un paštitulētais debijas disks attiecināmi uz to vieglo hārdu, kur spēlē(-ja) simpātiski puisīši ar uzkasītiem matu ērkuļiem un spīgulīgām drēbītēm. Jau trešais disks "Poetic Justice" bija 50/50 mikslis starp tipiski glemiskām un pavisam nopietnām, smeldzīgām lietām (pēdējais, "Psychoschizophrenia" sastāv tikai no pēdējām), un "Love And War" šī attiecība ir mazliet par labu pirmajiem, kurus drīkst izlaist pavisam mierīgi, visos tos "Diana" un "Down to You". Daži starpslāņu gabali (Cooperisko "My Number", Deflepardisko "Show A Little Love", vai agresīvais "Fool's Paradise", piem.) arī ir itin klausāmi, bet "The World Keeps Turning" un sešarpus minūtes garais "Ghost Of Winter" ir saldais ēdiens, kuriem līdzīga, nebaidos teikt, pat vēlākajos diskos nebija. Neprotu izskaidrot, tā laikam viņiem tāda iedzimta inteliģence, bet varbūt šādu neraksturīgu variantu apkopojums? Vienīgi balss pa retam iebrauc glemiskajā ķērcienā, kas spēj atsist nedaudz prieka. Tas gan nav bieži.
Vērtējums: 7 no 10

Poetic Justice
Neliels ieskats "Psychoschizophrenia" mūzikā, un (laikam) atsauces uz savu pagātni. Šeit sastopami gan padumji, amerikāņu popmetal verķi ("Body Double"), gan hārdrokam netradicionāli gājieni un akordu salikumi ("The Promised Land", "Dyin' To Live").
Vērtējums: 7 no 10

Psychoschizophrenia
Vienkārši un īsi - labākais tradicionālais amerikanizētais hard rock albums, kādu vien nācies dzirdēt. Kā jau šim žanram raksturīgi, diezgan vienkārša, tomēr iespaidīga un melodiska mūzika, ar pieklājīgu dziedātāju Ron Taylor un ģitāristu un visu dziesmu autoru Steve Blaze priekšgalā. Smeldzīgā balāde "The Day I Met You" vienkārši rauj sirdi ārā. Nu, jā, savu nišu grupa laikam nevarēja atrast, kam tad vajadzīgs inteliģents hārdroks...
Vērtējums: 9 no 10

Vēl ir pēcnāves raritāšu komplekts "Fields Of Yesterday".

Update: Uh, tak laikam apvienojušies atkal, un pat sola disku nākamgad!

Official website, tiesa uz brīdi tur nekā nav.

LIMBONIC ART

Interesanta un visai paveca norvēģu black vienība, jeb drīzāk duets - Morfeus un Daemon, kuri abi piedalās ģitārās un balsīs, izmanto bungu mašīnu, turklāt Morfeus vēl spēlē taustiņus un veido albumu vāciņus un grupas website.

Moon in the Scorpio - nav recenzēts

In Abhorrence Dementia
Pie vārdiem "teatrāls black" droši vien nāk prātā Arcturus, bet Limbonic Art piedāvā stipri sarežģītāku un ne tik nogludinātu mūziku (lai gan ne mazāk pompozu). Maniakāli saprogrammētās bungas, midtempo (pārsvarā) "skaņas siena" rifu vietā, un...nu, patiesi, teatrāli un majestatiski taustiņi ("When Mind And Flesh Departs"!), ar dažām iespēlēm no flautas, pavisam reti "tīrā" vokāla iedziedājumi...un tas aptuveni arī viss. Limbonic Art tomēr nav mazāk melodiski kā Arcturus, taču piedāvā krietni vien agresīvāku melodiskumu, kas te pēc dažiem uzbāzīgajiem pop-black paraugiem ir svaigs gaisa malks. "In Abhorrence Dementia" ir negaidīti labs savā vietā, varbūt gan pagaršs, bet drīzāk tas attiecas uz intensīvo piesātinājumu, nevis mūzikas kvalitātes kritumu - pēdējo dziesmu "Misanthrope Spectrum" ir tikpat patīkami klausīties kā pirmās. Labprāt dzirdētu arī pārējos viņu ierakstus.
Vērtējums: 8 no 10

Epitome of Illusions - nav recenzēts
Ad Noctum-Dynasty of Death - nav recenzēts

Official website

LIONS SHARE

Zviedru grupa, ar spēcīgu (un plikpaurainu) vokālistu Andy Engberg priekšgalā spēlē tādu palēnu, mehānisku power metal, (kas tomēr nepārvēršas doom).

I - nav recenzēts. Esot ļoti līdzīgs otrajam.

II
Kopumā tas tomēr ir pārāk robotiski un vienmuļi priekš manis. Nenoliedzami viņiem ir izveidojies savs stils, bet tas kaut kā nespēj mani īsti priecēt, ja vien neskaita pagaro "Baptism Of Fire". Pārsteiguma kaverversija par popgrupas Secret Service 80ajos populāro dziesmu "Flash In The Night".
Vērtējums: 5 no 10

Fall From Grace - nav recenzēts

Entrance
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: Massacre Records
GARUMS: 46'10"
PAMATSASTĀVS:
Tony Niva - vokāls
Lars Chris - ģitāra
Pontus Egberg - bass
Johan Koleberg - bungas

Degradācija! Šausmīga degradācija, neglābjami sabojāta reputācija! Un vēl citi skaļi saukļi, jo Lions Share ir to pelnījuši. Ekspresīvā (gan audio, gan vizuālā ziņā) dziedātāja Anders Egberg aizvietošana, kā jau to varēja gaidīt, nav bijusi sekmīga - Tony Niva atrodas uz stipri vien zemāka pakāpiena, taču arī Lars Chris ar Pontus Egberg kā galvenie komponisti nav izdomājuši neko interesantāku kā mesties uz kaut kādu nejēdzīgi prastu hārdroku, bez dzirksteles, bez ekspresijas, bez nekā. Tukšpadsmit. Es gan nebiju milzīgs viņu pirmā sastāva fans, taču atradu sevī spēku vismaz cienīt viņu centienus, taču "Entrance" ir vārgs mēģinājums ieraksties AOR mūzikā, diez vai arī Now & Then / Frontiers Records apvienība viņus ņemtu pie sevis. Nosirmojuši viņiem nevis mati, bet domas. Sākums vispār ir neglābjami baiss, tomēr ap albuma vidu es sāku izdzirdēt pazīstamākas intonācijas, kas liek atgādināt "II", un tādas dziesmas kā "Mystery", "War Machine" un īpaši šņerkstošais "On And On" rifs jau kaut mazliet atmodina cerību. Diemžēl gandrīz viss pārējais izklausās kā bāls, bet salkans amerikāņu hārds ar eiropeisku balsi un neko neizsakošiem tekstiem.
Vērtējums: 3 no 10


Website

LIZZY BORDEN

Viena no 80o vidus vidēji populārām LA šokmetāla grupām savu nosaukumu aizguva no sievietes-slepkavas vārda, bet skatuves rīcību no Alice Cooper un WASP, ieskaitot uzstāšanos bēdīgi slavenajā filmā "Decline Of Wester Civilization Part II", kur grupa publiski sadedzināja PSRS karogu (infantili!). Tomēr tās mūzika diez vai bija tik šokējoša, vismaz sākumposmā. Manā rīcībā ir tikai trīs pēdējie ieraksti, taču atšķirība ir milzīga. Nemainīgs līderis ir pats Lizzy Borden, ar savu brāli Joey Scott pie bungām.

Give 'Em The Axe Ep - nav recenzēts
Love You To Pieces - nav recenzēts
Murderess Metal Show - nav recenzēts
Menace To Society - nav recenzēts
Terror Rising - būs

Visual Lies
"Visual Lies", nav nekāds brīnums, ir kā "Master Of Disguise" bez visiem papildus jociņiem, mierīgs un netrakojošs, un pat grib pretendēt uz 80o gadu beigu inteliģentā hārda nosaukumu...Un tāds arī būtu, ja mēs nepazītu Crimson Glory vai Queensryche. Jebkurā gadījumā, arī par centību ir jāuzslavē, lai gan "Master Of Disguise" tas tomēr nav.
Vērtējums: 6 no 10

Master Of Disguise
Šis disks, kaut izlaists zem Lizzy Borden vārda, tomēr uzskatāms par līdera solo disku (kurš ierakstīts ar vairākiem sesiju mūziķiem, ieskaitot Joey Vera (bass, Armored Saint)). Tas lielā mērā arī ir uzskatāms piemērs par to, kā kādreizējā glam/hard grupa spēj pacelties līdz pat ļoti pieņemamam līmenim. "Master Of Disguise" ir konceptuāls albums, atsaucot atmiņā labākos un nopietnākos WASP darbus, salīdzinoši taisns hard rock, kuru dažbrīd atšķaida pat pūšamo instrumentu sekcija ("Love Is A Crime") un pilns orķestris ("Psychodrama"), kas jau sāk atgādināt Savatage. Favorīti: spriedzes pilns klusnis "One False Move" un WASP-iskie "Sins Of The Flesh" un "Roll Over And Play Dead".
Vērtējums: 8 no 10

Deal With The Devil - nav recenzēts. Atkalapvienošanās disks.

Official website
Website

LORD BANE

Lord Bane ir augstākā mērā obskūra vienība. Viņu vienīgā progmetal stilā ieturētā diska iznākšanas laiks sakrita ar grupas izjukšanas brīdi, un mazliet vēlāk aizvērās arī viņu leibls Nordic Metal. Daži simti pa pa pasauli klejojošie CD nu tiek rūpīgi glabāti nedaudzo fanu kolekcijās. Bet, labi, ka viņu vidū ir arī tādi, kas ieraksta to kasetē un izsūta...

Age Of Elegance
1993. gads progmetal albumam gan ir varen nepateicīgs laiks, iespējams, arī tāpēc šai grupai bija tik īss mūžs. "Age Of Elegance" satur ar orientāliskām noskaņām pārbagātu, padrūmu un pietiekami tehnisku un oriģinālu progmetal, kas varbūt tikai drusciņ atgādina Fates Warning. Izcili mūziķi, kuru izpildījumu uztvert diemžēl traucē pagalam neveiksmīgais production. Es to uzskatu par zudušo dārgakmeni, kaut ne visi tā domās. "Age Of Elegance" noteikti ir specifisks ieraksts pat cietiem prog faniem.
Vērtējums: 7 no 10

THE LORD WEIRD SLOUGH FEG

Down Among The Deadmen
Kungs tētīt. Apzīmējumam "dinozauru roks" ir parādījies sugas vārds, neviens cits kā šis Kalifornijas (kur, kur?) kvartets, kuri, šķiet, nesen izniruši no laika mašīnas, kurā ielīduši 1981. gadā. Ja šis disks būtu bijis izdots pareizajā vietā un laikā, t.i., minētajā gadā un Anglijā, mums būtu vēl viena NWOBHM leģenda, ko tagad atcerēties un kurai pateikties par metāla atdzemdināšanu. Pirmie divi Iron Maiden albumi šiem cilvēkiem ir augstākais pakāpiens, pēc kā tiekties, un vēl var pieminēt dažas amerikāņu grupas, kas 80o gadu vidū centās iedzīvināt tieši šādu mūkiem, karaļiem, burvju katliem un traukiem rotātu heavy metal, piemēram, Manilla Road un Cirith Ungol (vēl šur tur tiek minēta Brocas Helm), kurai mazbišķīt pievienots kāds īrisks motīvs (tas dīvainais nosaukums nāk no īru mitoloģijas). Jā, es esmu dzirdējis visas minētās, bet, roku uz sirds, neviena ne reizi, ne tagad, ne toreiz nav izdevusi ko pārāku. Jā, šī mūzika ir skaņas ziņā vienkārši neticami primitīva, tikai raupjas ģitāras, bungas un raupja ģitārista Mike Scalzi balss, nabadzīga nošu ziņā, bet negaidīti iedarbīga un mūzikai labi piederīga. Taču nebaidieties no Sacred Steel un Pegazus tipa pouzeriem, un par Hammerfall ij nerunāsim, The Lord Weird Slough Feg apstulbina ar pārsteidzoši spēcīgu melodismu (neteiksim, ka Maiden tipa garās melodijas, bet kaut kas tur ir, un galops jau arī parādās) katrā dziesmā, kas, par spīti klišejainajām tekstu un mūzikas tēmām, nekad nekļūst bērnišķīgi debils, un tas vien ir uzslavas vērts. Pietiks, ja dzirdēsit atvērumu "The Sky Chariots" vai septīto "Cauldron Of Blood", un tad vai nu ticēsit, vai jums nekad nav lemts... Īsi sakot - viens no labākajiem 80s metal (no grupas, kura darbojas mūsdienās) albumiem, kādu esmu dzirdējis.
Vērtējums: 7 no 10


LORDIAN GUARD

Lordian Guard ir bijušā izcilās amerikāņu grupas Warlord ģitārista Bill Tsamis mājas projekts, kurā viņš pats iospēlējis (vai ieprogrammējis) visu instrumentus, bet dzied viņa sieva, aktrise Widonne Sayre-Riemenschneider. Principā tās superīgās, viduslaiku romantisko mūziku atgādinošās melodijas šeit ir palikušas, tikai tagad to var vairāk nosaukt par romantisko roku ar nelielu metāla piegaršu. Plus, vēl teksti par Bībbeles tēmu. Apokaliptiski.

Woe To The Inhabitants Of Earth
Uzreiz piebildīšu, ka pastāv divas šī diska versijas, viena ar šādu nosaukumu, un otra vispār bez. Atšķirības esot arī disku vāku noformējumā, gan production darbā. Muzikāli jūtamas William Tsamis etniskās saknes (viņš pēc tautības ir grieķis...arī tāpēc Warlord un Lordian Guard popularitāte Grieķijā ir kolosāla), saistībā ar mazliet senās mūziikas piejaukumu rokmūzikā, bībeliskajiem tekstiem un neskaitāmiem melodiskiem ģitāru un taustiņu solo, plus vēl zemais Vidonnas alts, šī mūzika no nav no Zemes, lai ko viņi tur dziedātu. Neko līdzīgu neesmu nekad dzirdējis, ne pirms, ne pēc tam. Žēl tikai, ka lietota bungu mašīna, tas ir baigi jūtams.
Vērtējums: 9 no 10

Sinners In The Hands Of An Angry God
Protams, Williams būs gribējis atkārtot jau atrasto un (muzikāli, ja ne komerciāli) veiksmīgi izmantoto formulu. Nezinu, kas noticis ar viņa sievu, varbūt šie sastrīdējušies, un viņa nu sadomājusi vīram atriebties tik savdabīgā veidā - viņas tik episki skanošais alts ievirzīts tik izsmejošā tonī, īpaši zemākajos reģistros, ka karaliene te pārvērtusies par karali izsmejošu nerru! "Battle Of The Living Dead" ir tīrs mēģinājums veidot tādu pašu spēcīgu ievadgabalu kā "War In Heaven" iepriekšējā diskā, bet visus priekus aptumšo double bassbungas, ar savu uzsvērto rībināšanu nomācot skaistās meldijas (pievienojot apvainojumu pie ievainošanas, tā joprojām ir bungmašīna!). Jā, Tsami joprojām nav zaudējis komponēšanas spējas, un "Sinners In The Hands Of An Angry God" ir pārpils simpātiskām, mazliet renensanses laikos bāzētām melodijām (tādējādi līdzinoties pat mūsu pašu Imantam Kalniņam), bet uzreiz redzams, ka viņš pasteidzies ar šī ne īpaši labi apstrādātā un nepietiekami selekcionētā materiāla izdošanu.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

LOST CENTURY

Thrash metal taču jau gandrīz miris? Nav vis, kamēr vien šādi te cilvēki būs dzīvi...

Natural Process Of Progression Ep
Šis minidisks visai smuki iederētos starp Channel Zero pirmo un otro disku, tas ir profesionāli izpildīts un ierakstīts Bay Area thrash, mazliet iebīdīts arī kāds modernisks gājiens, bet ne uz ļauno pusi. Tik balss mazliet iegāž, īpaši brīžos, kad no thrash pāriet uz deathīgu rēkšanu. Pēc mūziķu vārdiem spriežot, grupa ir no Vācijas, un viņiem ir vismaz 1-2 lielie diski iznākuši.
Vērtējums: 5 no 10

LOST HORIZONS

Awakening The World
Es biju gandrīz 100% pārliecināts, ka šis kopā ar Falconer slavinātais zviedru jaunums labākajā gadījumā ir kāds Hammerfallisks Manowar, sliktākajā kaut kāds Sacred Steel vai Pegazus tipa so very 80s. Nepareizi. Gluži kā Symphony X savos pirmsākumos bija kā enerģizēta, elektrizēta Malmsteen versija, tā Lost Horizons ir aizņēmušies pamatus no Manowar (arī ārējo, apokaliptisko imidžu, bet tekstus daļēji), bet piešāvuši mazliet no agrīnā Blind Guardian un mazuliet arī no mūsdienu "īstā metāla", bet pietiekami maz. OK, īstais apzīmējums tiešām ir tīrs heavy metal, neko atbilstošāku piemeklēt nevar, jo šis kvartets neaizraujas ne ar kādiem piemaisījumiem no ārienes (retie taustiņi lielākoties skan pavisam klusu un tikai pabiezina skanējumu), tas ir smags, ārkārtīgi dinamisks, bet pat drusciņ gaisīgs metāls, kur instrumentālisti prasmīgi veic dzenoša, dārdoša ritma (tik aizrautīgi tiešām ducina tikai BG un dažu citu vācu grupu ritma sekcijas) funkcijas, ir lieliskas un ausi glāstošas "ģitāru melodijas", bet "ģitāru solo" ir diezgan reti, apliecinot tikai to, ka ģitārists apzinās savus trūkumus un veiksmīgi tos slēpj, bet no ansambļa diemžēl atdalās ne pārāk spēcīgais un izteiksmīgais vokāls. Vēl nedrīkst viņus pielīdzināt, piemēram, Manticora vai (Morgana) Lefay līmenim nopietnībā, taču šī albuma rifi jums noteikti pieleks ātrāk nekā minēto grupu izvērsti klaiņojumi. No otras puses, arī Falconer vai Hammerfall tas nav. Kaut kas pa vidu, bet uz labāko pusi.
Vērtējums: 7 no 10


LOUDNESS

Loudness ir zināmākā 80o gadu Japānas heavy metal grupa, ar virtuozo ģitāristu Akira Takasaki priekšgalā. Tās stils ir mainījies laika gaitā (cik var spriest pēc atsauksmēm un tiem dažiem albumiem, kas ir manā rīcībā), no speed/heavy līdz amerikāniskam hard rock, līdz kautkādam alternatīvismam tagad.

Birthday Eve, Devil's Soldier, Law Of The Devil's Land - kaut arī oficiālajās diskogrāfijās visu trīs disku nosaukumi ir angliski, īstenībā tie ir izdoti tikai Japānā un iedziedāti japāniski. Sekojoši - neesmu dzirdējis.

Disillusion
Arī šis Lp tika sākumā iedziedāts japāniski, un tikai vēlāk, pēc veiksmīgas turnejas pa ASV rietumkrastu un Lielbritāniju Minora Niihara ir spiests iestumt savas balss anglisku versiju. Mans ieraksts kasetē ir tāds dīvains un diez kā nesakrīt ar internetā atrodamo dziesmu sarakstu, acīmredzami šeit kāds vietējais gudrelis, ierakstot no Lp, sajaucis side 1 un side 2! Par spīti visām nejaucībām un albuma nosaukumam, nebiju gaidījis šādu enerģisku un labi izpildītu speed/heavy, turklāt vēl 1984. gadā ierakstītu! Amizanta balss, ar mežonīgu akcentu, bet mani diez kā netraucē.
Vērtējums: 7 no 10

Thunder In The East -nav recenzēts

Lightning Strikes
Ir sajusta zaļās naudas smaka lielajā iespēju zemē, un Loudness stumj amerikāniska hard rock virzienā. Ar glanci paveikts, un ģitāras sologājieni ir spoži, bet šādu pavērsienu es negaidīju.
Vērtējums: 4 no 10

Hurricane Eye - nav recenzēts
Jealousy - nav recenzēts

Soldier Of Fortune
Vēloties okončaķeļo izlauzties amerikāņu tirgū, Loudness pieņem amīšu vokālistu Mike Vescera (no heavy/thrash blices Obsession) un pilnībā pāriet uz tīri amerikānisku hard/glam. Kas nav īsti tas, ko es klausos, maigi izsakoties. Iespējams, traucē arī kolorītiskā vokāla trūkums, kas, kaut daudziem liktos traucējošs, man šķita īstena japānisma sastāvdaļa...
Vērtējums: 4 no 10

On The Prowl
Cik zinu, šeit iekļautas arī dažas vecās dziesmas ar mainītiem nosaukumiem, un protams, jauno vokālistu. Katrā ziņā, no "Disillusion" te nekā nav (ja nu vienīgi "Deadly Player"), es to momentā atšķirtu, jo tas ir kārtējais LA glams. No "Down N' Dirty" man metas zosāda, sliktā nozīmē. Tipiski grupa, kura zaudējusi savu individualitāti, savu nacionālo smeķi.
Vērtējums: 3 no 10

Loudness - nav recenzēts
Heavy Metal Hippies - nav recenzēts
Ghetto Machine - nav recenzēts
Dragon - nav recenzēts
Engine - nav recenzēts

Website
Website
Website

LOVE/HATE

Garage/sleaze/glam metal manā grāmatā nekad nav augstu kotējies, maigi izsakoties. Tomēr šai Kalifornijas grupai piemīt kaut kas tāds netverams, kas līdz šim liedzis man atbrīvoties no šī ieraksta...bet pārējos viņu albumus esmu baidījies ierakstīt, lai gan gudri vīri spriež, ka tie no debijas neatpaliekot.

Blackout In A Red Room
Kas gan sagaidāms no albuma ar dziesmu nosaukumiem "Rock Queen", "Mary Jane" un "Slutsy Tipsy"?! OK, sākums maldinoši ar īsti party popsiski-glamiskiem gabaliem, bet sākot ar "Fuel To Run" un "One More Round", lietas kļūst nopietnākas un nostrādātākas, šeit arī Guns N' Roses salīdzinājumi ir piemērotāki. Vidēji 3-minūtīgas dziesmeles izklausās pēc GNR jaunāko brāļu ieraksta, ar nepārprotamu 70o gadu glam/rock'n'roll mūzikas ietekmi, bet balss pa vidam starp Motley Crue un Britny Fox vokāliem. Augsta līmeņā amīšu baļļuku muzons.
Vērtējums: 7 no 10

Wasted In America - nav recenzēts
Let's Rumble - nav recenzēts
I'm Not Happy - nav recenzēts
Let's Eat - nav recenzēts

LUCYFIRE

This Dollar Saved My Life At Whitehorse
Es ticu un zinu, ka labi izpildīts gotiskais roks, piemēram, Sisters Of Mercy vai Fields Of The Nephilim ir klausāms un pat baudāms. Bet Johan Edlund "joku projekts" sastāv no ritmiski ārkārtīgi vienveidīgiem un pat priecīgiem gabaliem, kas vēl būtu pusbēda (gotiķiem tādiem jābūt), bet arī Johan balss nepārsniedz 3 nošu diapazonu! To klausīties ir vienkārši neizturami. Protams, viņš droši vien apzinās plašuma trūkumu un nevēlas ļaut mums dzirdēt arī ceturto noti, tā vietā dažās dziesmās tiek piedāvāta meitenes Sille Lemke balss kā otrais vokāls, un abas tās kompozīcijas "Mistress Of The Night" un "U Can Have All My Love 2nite" (oh, kas par nosaukumu!) kaut cik atdzīvina pelēko priecīgumu un debilos tekstus. ZZ Top covers "Sharp Dressed Man" toties viņam ir par grūtu. Tas nu nebūt nav tas pats cilvēks, kas sarakstīja "Wildhoney" disku, to cilvēku mēs esam jau apglabājuši. Bet Lucyfire ir kārtējais pierādījums, ka pat slavenu mūziķu solo diski 95% gadījumu ir tikai naudas ievākšana uz slavas rēķina.
Vērtējums: 2 no 10