TONY MACALPINE

Nekad neesmu bijis sajūsmā par ģitārvaroņiem, pārsvarā tāpēc, ka galvenā uzmanība šeit tiek pievērsta izcilajai tehnikai un spēles prasmei, visu citu atvirzot otrajā plānā. Mulats Tony Macalpine šajā sarakstā ir viens no baltajiem zvirbuļiem - vai ik gadus uzdodot albumus, viņš vienmēr rakstījis izcili melodiskas kompozīcijas ar neoklasisku piegaršu. Vēl viņš piedalījies superprojektā M.A.R.S (vēl tur bija Rob Rock (v), Rudy Sarzo (b) un Tommy Aldridge (d)), bet to gan nav nācies dzirdēt.

Eyes Of Insanity
Būtībā viņa debijas albums ne ar ko neatšķiras no nākamā (skat. zemāk), vien ar kādu koncertnumuru, kas nu beidzot sastāv no vientuļas zolēšanas....bet ne tas manas savilktās pieres iemesls. Man grūti objektīvi vērtēt ģitāristu-intrumentālistu diskus, tāpēc vienkārši pateikšu, ka šeit ritmiski vieglprātīgais un jautrīgais ģitārhārda klasikums neskan tik pārliecinoši kā "Maximum Security". Bet tas ir tikai salīdzinājumā. Jo, tiklīdz ieskanās Maideniskais galops ar melodisko frāžu lidojumu, ar mani notiek tas pats, kas dzirdot Andre Andersen (Royal Hunt) taustiņmasturbācijas - širmis aizkrīt.
Vērtējums: 7 no 10

Maximum Security
Ikkatra kompozīcija šeit ir savu tēmu un meldiju, kuras nav iespējams sajaukt ar pārējām, un Tony visu veic ar rotaļīgu vieglumu, lipinādams vienu gaisīgu un neoklasisku pasāžu pēc otras, un dīvainā kārtā ne uz brīdi nepaliek garlaicīgi, un pat neoklasicisma popularizētāja Malmstīna ietekme diez ko manāma nav. Pāris solo iespēlējuši arī George Lynch (Dokken) un Jeff Watson, bet Tony vēl pierāda savu klavierspēlēs virtuozitāti, izpildīdams sarežģītu (vismaz manām ausīm) variāciju par Šopēna trešās sonātes opus 54.
Vērtējums: 9 no 10

Eyes Of The World - nav recenzēts
Freedom To Fly - nav recenzēts
Madness - nav recenzēts
Premonition - nav recenzēts
Evolution - nav recenzēts
Violent Machine - nav recenzēts

Master Of Paradise
Šis ir pats, pats jaunākais Tonija disks, un, cik man zināms, pirmais, kurā viņš...dzied! Jā, patiesi, astoņas DZIESMAS (plus viens skāndarbs bez vokāla un Lista sacerēts klavierdricelējums), un tas piešķir absolūti citu raksturu viņa garadarbiem. Nu Macalpine albums skan kā viegls Artension vai Dream Theater ar virtuozu ģitāristu, taustiņnieku un vāju, jā, tiešām vāju vokālu. Un nelaimīgi neizstrādātā artikulācija vārdus kā tādus izšķirt praktiski neļauj, līdz ar to "Master Of Paradise" pilnīgi mierīgi varētu tikt uzdots (es nejokoju!) par kādas japāņu grupas albumu! Arī kā ģitārists viņš šeit neizceļas, sev atvēlot vien pa vienam vai diviem mierīgiem solo numuriem katrā kompozīcijā (labākais no tiem ir dziesmā "Fame"), un tie paši atstumti dziļi miksā un atšķaidīti ar taustiņu viļņiem ik pa brīdim. Gala rezultāts ir visai bezvirziena progmetal lite ar noslieci uz neoklasiku, bet galēji nepārliecinošs un tam vienkārši nav lemts aizķerties, ja nu vienīgi deja vu . Virtuozitātei kā tādai piesieties nav vērts, arī ritma sekcijai arī ne (bass - Larry Dennison, un pie bungām bijušais Kakafonists Atma Anur), bet kopiespaids ir pabēdīgs. Lai gan neesmu dzirdējis dažus iepriekšējos Tonija darbus, man gan liekas, ka labāk būtu palicis pie instrumentālismiem. Vismaz kāda cieņa no kolēģu puses, nevis tagad - ne šis, ne tas.
Vērtējums: 3 no 10

Official Website

MACBETH

Gludena, melanholiska itāļu beauty & the beast mūzika. Ar diviem bīztiem.

Romantic Tragedy's Crescendo
Ja After Forever tomēr cenšas dažādot savu mūziku visiem iespējamiem līdzekļiem, tad Macbeth vienkārši un nesatricināmi atspēlē sava plauktiņa štampus, vienkāršu un plūdošu doom/death, kur - cik reižu man tas būs jāatkārto? - ir meitene, ir divi rēcēji (viens Amorphis-tipa death, otrs black balsī), un mūzika ģitāru (kad tās vispār ir dzirdamas) pusē ir no Theater Of Tragedy un Amorphis (īpaši jau dziesmā "Shadow Of Eden"), bet taustiņos no The Gathering, bet nedabīgais production no The Sins Of The Beloved, ar visu nedabīgo ģitāras skaņu - production vispār šajā diskā ir vājais punkts. Viens no šādiem punktiem. Var piemeklēt vēl dažas līdzības, taču - vai no tā kāda jēga? Macbeth ir un paliek tikai kārtējā grupa, un šajā nu jau tik apnikt sākušajā novirzienā neizliekas par varoņiem. Jautājums tikai, cik ilgi tā varēs?
Vērtējums: 5 no 10

MADDER MORTEM

All Flesh Is Grass
Lielākais šīs Century Media paspārnē esošās grupas trumpis un reizē dažu attieksmē trūkums ir Agnete Kirkevaag jaukā, pat mīlīgā balss, kurai akomponē nežēlīgi smagas, uz nu metal skanējumu balansējošas raupjas ģitāras un drausmīgi smags, šņerkstošs bass. Tā varētu skanēt The Gathering, ja piepeši nolemtu nodarboties ar stipri modernākām lietām, bet Agenete balss stāv kaut kur pa vidu starp Anneke un The Cranberries vokālistes toni (daži pat raksta, ka MM ir "Diamanda Galas metāliskā versijā"). Tumšs un griezīgs ir jau pirmais "Breaker Of Worlds", kurā savietotie motīvi mainās vai ik pusminūti - kaut arī drīz vien atgriežoties sākumpunktā, jāsāk baiļoties, vai grupa visu savu enerģiju nav izšķieduši šajā varenajā sešu minūšu garajā kompozīcijā. Bet nē, ritot dziesmai pēc dziesmas, tās lēno, dragājošo rifu barikādes un melanholiskā balss neapstājas, protot arī novirzīties no iesāktā ceļa, kā "Ruby Red" psihodēliskās iespēles vidū, kas šķietami ir absolūti neatkarīgas no visa pārējā diska, un samazinot uzbrukumu diska beigās. Kaut arī dziesmas visumā ir ieturētas lēnos tempos, diska otrajā pusē to smaguma kvantitāti pat noīsinot, par doom metal tā klasiskajā izpratnē nosaukt grūti - mūziķi strādā "darbīgi", ļaujot plūstošo lomu uzņemties meitenei, kura vislabāk tiek galā dziesmās "The Cluster Children" (paklausieties, kā viņa dzied tekstu "I don't know, I don't kno-ow"), "Turn The War On" (īpaši tajā Krenberiskajā ievadā) vai 10 minūšu nobeigumā "Traitor's Mark".
Vērtējums: 9 no 10


Official website

MAGELLAN

Iedomājieties trīs apmēram 50 gadus vecus "večus", kas spēlē savas jaunības mūzikas - ELP, Yes, Kansas, Jethro Tull - skaņas metāliskā mērcē. Diezgan sarežģīts un ne īpaši oriģināls progmetal/rock, bet, ja nepārzin iepriekš minētās grupas - patīkams izņēmums Dream Theater klonētāju vidū. Virzītājspēks, brāļi Gardneri izveidojuši arī vienu no prominentākajām progmetal/progrock ierakstu firmām Magna Carta, tur šobrīd pieder lielākā daļa amerikāņu progmetal vienību.

Hour Of Restoration
Albums iesākas ar varenu cik-tur-minūšu garu kompozīciju "Magna Carta", kas vēsta par Brīvības Hartas parakstīšanu kurā tur gs. Anglijā, un visai veiksmīgi norāda, kas gaidāms turpmāk. Tas ir acīmredzami vecīšu jaunības mūzikas apviļāšana smagākā pildījumā, īpaši jau Kansas un Yes ietekmes te manāmas no visa spēka. Savdabīgu noskaņu piedod trombona un bungu kompjūtera izmantošana. Tiem, kuri taščās no šāda veida mūzikas, te būs par ko pakaifot. Tas nav neoprog, tas ir mēģinājums ienest 70o gadu progrock mūziku mūsdienās.
Vērtējums: 6 no 10

Impending Ascension
Kā jau to varēja gaidīt, nekas nav mainījies. "Estadium Nacional", piemēram, tikpat labi būtu varējis piederēt Yes arsenālam, īpaši jau tās daudzkārtīgās vokālās harmonijas. Kam patika pirmais, patiks arī otrais.
Vērtējums: 6 no 10

Test Of Wills
"Test Of Wills" ir smagākais no trim Magellan diskiem, taču man personīgi nešķiet ka labākais. Derdzīgā kārtā man nav (uz šo mirkli) dziesmu saraksta, tāpēc varu tikai izdvest, ka piemēram, trešā dziesma pamatīgi izklausās pēc Kansas "Dust In The Wind", savukārt citas tur, kā vienmēr, skatās ne viena vien progrock milža virzienā. Mazliet mazāk pompozitātes, vairāk tiešuma, citādi nekā apstulbinoša, un beigās apnīk spēcīgi.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

MAGNITUDE 9

Vēl viena vietējās nozīmes supergrupa Amerikā, ar virtuozu ģitāristu Rob Johnson (vēl grupā ir basģitārists Kevin Chown no Edwin Dare un Artension, un vokālists Corey Brown no Psycho Drama), spēlē pasmagu progressive metal ar nelielu neoclassical ietekmi.

Chaos To Control
Progmetal fanu vidū labi ieredzēts ieraksts - perfekta ģitāras un taustiņu ekvilibristika pār nevainojamu ritma sekciju, pa pusei kliedzošs, bet ļoti spēcīgs vokāls pār ne īpaši tehnisku un pietiekami melodisku mūziku. Vienīgi dažbrīd liekas, ka mazuliet dvēs'les pietrūkst, gribas ko siltāku un saprotamāku.
Vērtējums: 6 no 10

Otrs disks iznāks drīz.

Official website

MAJESTIC

Neoclassical/heavy/speed grupa no Zviedrijas ar savu Malmsteenu/Johansson duetu (precīzāk - ģitārists Peter Espinoza un taustiņnieks Richard Andersson) ir smagi mācījušies gan no Malmsteen, gan Symphony X.

Abstract Symphony
Pirmais (ja nemaldos) zviedru grupas albums, kā jau neoklasiskajam žanram pienākas, ir abu virzītājspēku - ģitārista un taustiņnieka "izvirtības", ar labu vokālistu (Jonas Blum) un izcilu basģitāristu (Martin Wezowski), un vārds "Symphony X" tur ir rakstīts virsū zelta burtiem. Vienīgi, Majestic ir mazliet vieglāki un "taisnāki". Labi, labi, te tiešām nekas jauns nav atklāts, bet skan vienalga skaisti. Man patika. Balāde "Standing Alone" skan necerēti labi, bet tā klasiskā interlūde dziesmā "Crimson Sun" ir vispār uh! Malmsteena (ap "Odyssey" laikiem) klonēšana notiek dziesmā "Black Moon Rising". Plus, vēl fakts, ka Jonas Blum dažbrīd izklausās pēc Joe Lynn Turner. "Silence" savukārt izklausās pēc agrīnā Dream Theater.
Vērtējums: 8 no 10

Trinity Overture
Tagad skaidrs, aiz kam blondais milzis aiz taustiņdēļa Richard Anderson patrieca 3/5 daļas grupas. Pie krējumpoda grib našķoties viens, rakaris tāds. Bet te būs vietās arī stingrāki vārdi, jo šamais padarījis Majestic par viegliņu neoklasisku hārdiņu ar dažiem ātrākiem dungojumiem, tipa kā Ingvija "Fire And Ice" disks, kuram sagribējies uzgrabināt Symphony X repertuāru. Jaunais vokālists Apollo (grieķu izcelsmes) īpaši neatpaliek no sava priekšgājēja, tāpat arī ģitārists un bundzinieks pelnījuši vismaz tādu pašu novērtējumu, bet vilšanos es vienalga nespēju slēpt. Pilnīgi iespējams, ka tā man zināmā mērā aizēno pašas mūzikas kvalitāti, tomēr nekaunīg Stratovarius (kā, lūdzu?!) kopēšana "Curtain Of Fire" un "Approaching The Storm" man pat smīnu vairs neizraisa, un ievada instrumentālais bija īstenībā jānosauc "Variācijas par tēmu "Y.J.M. dziesma "Rising Force"", un vispār tā absolūti nepārtrauktā un monotonā taustiņu skaņu vērpšana ir līdz kaklam pavisam ātri. Pat Royal Hunt un Artension līderi vairāk ļāva izvirzīties pārējiem mūziķiem.
Vērtējums: 3 no 10

Website

MANILLA ROAD

Par Manilla Road pimo reizi izdzirdēju Rovesņika mūzikas enciklopēdijas lappusēs, un šausmīgi sagrībēju to dabūt, bet, tavu nelaimi, neatradu nevienu, kam būtu kāds grupas albums. Tamdēļ sapriecājos, ka viens tips man atsūtija teipu. Prieks bija pāragrs, jo kārtējo pārliecinājos par vienu - ne vienmēr nezināmas un obskūras grupas ir slēpti dārgakmeņi...

Invasion
Metal
Crystal Logic - nav recenzēts nevienu.

Open The Gates
Mazbudžeta ieraksts, un iespējams, ka tāda lieta kā "producents" studijai vispār tuvumā nav rādījies. Vistuvākais, ko es varu izdomāt - metāliska Warlord versija, tikai Manilla Road vairāk balstās uz rifiem, nevis melodijām. Un, protams, šeit Bill Tsamis savu roku vis nav pielicis. Ja nav Warlord, tad prasts amerikāņu 80o gadu vidu heavy metal. Klusākie momenti pat neko, tīri neko.
Vērtējums: 4 no 10

The Deluge
Viss, ko es iepriekš teicu, attiecas arī uz "The Deluge", ja nu vienīgi mazuliet, mazuliet labāks, dzenošāks un enerģiskāks, un vispārēji labāk nostrādāts. Dažviet negantā rifošana piesauc salīdzinājumus ar holandiešiem Deathwish.
Vērtējums: 5 no 10

Mystification
Live Roadkill
Out Of The Abyss
Courts Of Chaos - nav recenzēts nevienu.

Official website

MANOWAR

Par Manowar var ņirgāties un rēkāt cik vien uziet, tikai cietpauris var apgalvot, ka šie mūziķi neprot ne spēlēt, ne dziesmas rakstīt (ievērojiet - es neko neteicu par tekstiem!). Tā kā pirmos pāris disku neesmu dzirdējis, vai arī tikai pavirši noklausījies, nejūtos kompetents spriest par grupas izaugsmi gadu gaitā, bet, nevar noliegt, ka muzikāli salīdzinošie neveiksmīgie pirmie diski kopā ar skaļo un bravūrīgo imidžu daudziem ilgu laiku neļāva grupu uztvert kaut cik nopietni. Tagad tas diez vai mainīsies...šobrīd gan ir parādījušās saujiņa grupu, kas atspēlē Manowar līdzīgu mūziku un tekstus, bet līdz ņujorkiešu līmenim tām vēl augt un augt...

Battle Hymns
Man ir stingri jāpapūlas, lai atcerētos vēl kādu albumu, kuram pirmā pus ir tikpat bāla un neizteiksmīgā, cik otra iespaidīga un izcila. Nopietni, visi četri pirmās puses gabali ir tikai vārgi heavy metal slavinoši vārguļi, bet jau "Manowar" ir enerģisks un aizrautīgs, un ne "Dark Avenger", ne "Battle Hymns" neatpaliek no labākajiem domājošā metāla paraugiem, kādu dzirdēsim vēlākos gados. Protams, production ir briesmīgs, Eric Adams vokāls pagaidām neapžilbina nevienu, tāpat kā pārējo mūziķu prasme atliek vēlētos ko labāku, bet šoreiz rezultāts ir svarīgāks. Un kopumā tas ir virs vidējā.
Vērtējums: 6 no 10

Into Glory Ride
Daudzejādā ziņā Glorijas Reids iepazīstina mūs ar to Manowar, kuru mēs mīlēsim vēlāk, t.i., ar tīru heavy metal, ar visiem pienācīgajiem tekstiem un lēni smago, doom-īgi/domīgo, bet agresīvo stilu. Šeit klausoties, es saprotu, no kurienes radies "Fighting The World", un tam sekojošie albumi. "Into Glory Ride" ir daudz monolītāks, ar izteiktu un skaidru virzienu, kur un kā tam jādodas, kādi ir tā mērķi, un tāda noteiktība man patīk (laikam taču leibla līguma parakstīšana ar asinīm devusi savus rezultātus - vai arī tas, ka tagad Joey DeMaio raksta gandrīz visu mūziku?). Bet man nepatīk pašas dziesmas, vismaz es patiesi labāk cienīju vismaz dažas no "Battle Hymns" dziesmām. Vislabākais atkal pataupīts beigām, ar "Revelation (Death's Angel)" un "March For Revenge (By The Soldiers Of Death)", tie spēj līdzināties saviem kolēģiem no Kaujas Himnām.
Vērtējums: 5 no 10

Hail To England
Nu, Anglijai kādreiz tiešām bija vērts uzsaukt tostu un vēlēt slavas, ne tikai vēsturiskā, bet arī metāliskā nozīmē. Bet ne jau par to ir mūsu stāsts - šis ir tā saucamais īsais disks ar sešām dziesmām (un nejēdzīgu basa ļurināšanu zem tituļa "Black Arrow"). Taču tam piemīt visas labās un sliktās parasto Manowar disku īpašības. Tas būtu - ir spēcīgi uzteicami "Blood Of My Enemies", "Hail To England", un īpaši jau noslēdzošais monumentums "Bridge Of Death", bet arī nodevas nevajadzīgai slepkavošanai "Kill With Power", mūsu-fani-labākie-pasaulē zem "Army Of Immortals" un jau minētais "Black Arrow", un kopsummā man atkal jānodarbojas ar vidējā reizrēķina izvilkšanu, vienu svaru kausos liekot minētās pirmās trīs dziesmas, pretējos - pārējās, taču laikam man iznāks "Each Dawn I Die" variants - pa vidam. Kārtējo reizi pārliecinos, ka Manowar ir spējīgi lēkāt pa galējībām, bet man ļoti gribas pavilkt uz labo pusi, izmetot no prāta tos, ko man negribas pieminēt.
Vērtējums: 6 no 10

Sign Of The Hammer
Es joprojām ieņemu savu pozīciju un neatkāpjos - Manoewar vislabāk izklausās tieši tajā dziesmās, kas nav saistītas pašslavināšanu, metāla un tā fanu un dzimumlocekļu glorificēšanu, līdz ar to es momentā izslēdzu no saraksta "All Men Play On 10" un "Animals", divas no stulbākajām Manowar dziesmām ever. Taču, tiklīdz viņi pievēršas vikingu mitoloģijai ("Thor (The Powerhead)"), vai vispār karam un tā slavai un šausmām, viņus reti kurš var pārspēt. "Mountains" un īpaši jau "Guyana (Cult Of The Damned)" (par kulta piespiedu masu pašnāvību Gajanas salā) ir vareni un majēstātiski un episki un vienkārši spīdoši. Vai jums negribas kļūt cēliem un diženiem pēc šādām dziesmām?
Vērtējums: 7 no 10

Fighting The World
Cik zināms, daļa Manowar fanu šo un nākamos albumus uzskatīja par "komercializēšanos", kas man gan nav īsti saprotams - vai par komercializāciju jāuzskata labāka materiāla rakstīšanu?! Jā, labi, tas izklausās taisnāk un tiešāk, bet vai tāpēc sliktāk? Manuprāt, nebūt ne. "Carry On" tam ir apliecinājums.
Vērtējums: 8 no 10

Kings Of Metal
Iepriekšējā diska līnijas turpinājums, manuprāt, izdevies vēl labāks, praktiski viss šeit veikts labā līmenī - augšpusē atrodamas majestātiskās balādes "Heart Of Steel" un "The Crown And The Ring", kā arī "Kingdom Come" un "Hail And Kill", bet pretējā jeb zemākā pusē atrodas kārtējā nodeva pašslavināšanai "Kings Of Metal" un sadomazohistiskais CD bonus tracks "Pleasure Slave", kas interesi (negatīvā nozīmē) var izraisīt tikai feministu organizācijām. Kopā ar iepriekšējo albumu šis ir mans mīļākais Manowar ieraksts, bez liekām pārmērībām apveltīts, precīzi mērķī trāpošs.
Vērtējums: 9 no 10

Triumph Of Steel
Nē, nu, bet, pasakiet man - kāda jēga ierakstīt 28 minūšu dziesmu astoņās daļās, ja no viņas var atzīmēt pāris pasāžas?! Priekšpēdējā daļa, "God's Armor", kas ir cik-tur-minūšu-garšs bungu solo - kronis visam. Sliktākais tas, ka lielākā daļa pārējo dziesmu ir kārtējo reizi labi veiktas...
Vērtējums: 6 no 10

Louder Than Hell - šī kasete man pazuda, un es pēc tās sēroju tikai tāopē, ka tā pati par sevi bija diezgan laba (Maxell). Tajā ierakstītais albums tāds vis nebija. Man nav problēmu ar tekstiem un attieksmi, man ir problēmas ar izteikti vāja materiāla ierakstīšanu un sevis atražošanu. Tas arī viss.

Official website
Website
Website

MANTICORA

Tātad, beidzot arī Dānijā sarosījušies speed metal piekristēji. Manticora debija ieturēta diezgan normālā Blind Guardian-iskā manierē.

Roots Of Eternity
Jau viņu pirmais (īsais) disks izpelnījās visai pieklājīgu ievērību melodiskā speed piekritēju vidū. Lai gan acīmredzami pietrūcis pieredzes vai varbūt mazliet talanta, nenoliedzami, šai grupai ir cerības. Intensīvs, tomēr ne agresīvs speed/power, kurš gan pārāk balstās uz vokāla šarmu. Jā, Lars F. Larsen tiešām izceļas ar tādu savdabīgu balss toni, un tas šeit tiek ekspluatēts, lai (varbūt) novērstu uzmanību no instrumentālistu nepilnībām, piemēram, pietrūkst tāda neliela asumiņa, kādas aizrautīgas melodiskas līnijas. Tomēr, lai atceramies, ka arī Blind Guardian neuzrakstīja "Nightfall In Middle Earth" viena gada laikā....
Vērtējums: 6 no 10

Darkness With Tales To Tell
Tomēr žēl, ka pastāv tāda grupa Blind Guardian, jo bez šo vāciešu eksistences uz Manticora būtu jāskatās ar pavisam citām acīm. Dāņu otrais albums ir uzlabojumi visās frontēs, un tāds vētrains power/speed metal atradīs atbalsis ne tikai zvērinātos fanos, bet arī pie tiem, kuri jau pasen sākuši greizi skatīties uz power metal skatuvi. Atšķirībā no tiem visiem priecīgajiem fantāzijas apdziedātājiem Manticora prot injicēt zvērīgu enerģiju, prot rakstīt aizrautīgu mūziku, lai arī ne pārāk oriģinālu, taču pārliecinoši izpildītu (iedomājieties Blind Guardian ar taustiņu solo kaudzēm un mazliet neoklasikas, parasti mežonīgā ātrumā izpildītu, kā "The Chance Of Dying In A Dream" and "Lost Souls"), un tās zibenīgās basa bungu dārdoņas liks pēdām pašām atrauties no zemes. Nē, nu, gluži par atklātu kopētāju šo grupu nosaukt nevar, piemēram, "Critical Mass" drīzāk atgādina kādu vācu progmetal tipu, bet ar pavisam citas operas vokālu. Interesantākais, ka tas moments, kas piesaista tūlītēju uzmanību - Lars F. Larsen savdabīgais, episkais un pat unikālais balss tonis - beigās var izrādīties klupšanas akmens, jo visa diezgan pagarā albuma laikā nemainās ne reizes, nepārtraukti atrodoties savā diapazonā (nerunājot nemaz par to, ka ne katram tas patiks). Droši vien viņš nolēmis, ka tajās robežās izklausās vislabāk, un iespējams, ka taisnība vien ir, bet tā gribētos šajā departamentā mazliet dažādības. Arī viņš ir vainīgs, ka dziesmas izklausās, kaut arī atsevišķi ņemot, lieliskas, tomēr visai vienādas. Te nepieciešami prātā paliekoši kori vai piedziedājumi, bet tādus viņi vēl ne vienmēr izmanto. Drusciņ žēl.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

MARTYR

Hopeless Hopes
Protams, pastāv vai pastāvējušas vairākas grupas ar šādu nosaukumu, bet mūsu aprakstītā ir Kanādas franču tehniskā death vienība, un šis ir viņu pirmais, turklāt pašizdots CD. "Tehniskais death" gan kļūst neskaidrs jēdziens, taču mūsu raksta varoņi pētījuši grupas Death ap "Symbolic" un "Indiviadual Thought Patterns" laikiem (un Francois Mangrain rēciens atsauc atmiņā Chuck Schuldiner), tad pievienojuši dažus džessīgus gājienus no Atheist un vēl mazdrusciņ vēsa mehānisma no tautiešiem Obliveon. Turpinot dalīt pluspunktus, noteikti jāatzīmē teicamā spēlētprasme un izpildījums, ne tik daudz žilbinot ar virtuoziem soloizvirdumiem, bet demonstrējot lielisku sadarbību ikvienā dziesmā. Neraksturīgi šādā mūzikā, bet dziesmu garums nereti pārsniedz 6-7 minūšu robežu! Diemžēl tas nebūt nepalīdz piešķirt katrai identitāti - aptuveni albuma vidū uzmācas deja-vu ar galveno domu "vai tik es jau to nedzirdēju pirms divām dziesmām?" Turklāt ārkārtīgi sausais un pat klīniski tīrais skanējums gan apliecina instrumentu pārvaldīšanas māku, tomēr dinamismu nevieš. Žēl, jo tagad tas mazliet atgādina pirmo Neglected Fields ripu "Synthinity" - nemaz tik bezcerīgas šīs cerības nav, un, ļoti uzmanīgi klausoties, kādu laiku interesi uzturēt izdodas viegli, bet 50 minūtes.... Runā gan, ka Martyr otrais ieraksts "The Warp Zone" esot labāks...
Vērtējums: 6 no 10

MAS OPTICA

Vai spējat iedomāties tādu lietu, kā Acoustic Metal?! Protams, teiksiet, ir tie visi unplugged albumi, utt., bet tas gluži nebūs tas. Aizverot acis, Mas Optica vienīgais disks "Choose To See More" ir īsts heavy metal, ja vien aizvieto akustisko ģitāru ar elektrisko...Ļoti savdabīgs piegājiens.

Choose To See More
Tikai dažviet šis albums spēj pa īstam aizraut ("My House Is Green"), tas ir tieši un sausi ierakstīts; tiklīdz ieskrienas elektriskā ģitāra, tā noēd visus pārējos instrumentus, vokālista balss skan nikni, bet vienmuļi un saspringti, un noteikti ir vājākais posms šajā ķēdē. Tikai tiem, kuri nepaguruši meklē ko jaunu, kvalitāti atstājot otrajā plānā. Varbūt progrock fani sev atradīs ko interesantu sev?
Vērtējums: 4 no 10

ALEX MASI

Venēcijā dzimušais ģitārists bija pirmais savas valsts pārstāvis internacionālajā arēnā, kuram izdevās iekarot jel kādu popularitāti. Tiesa, tas notika pēc tam, kad viņš jau bija pārcēlies uz Losandželosu.

Attack Of The Neon Shark
Ģitāristu albumus es parasti klausos kā zobu sāpes, un šis nebūs izņēmums. Zēns pieaicinājis bijušo WASP bundzinieku Frank Banali (viņam diezgan labi sanāk), bijušo Malmsteena vokālu Jeff Scott Soto (šim mūžīgi laikam lemts dziedāt virtozauru diskos!). "Under Fire" ir visai ciešams amerikāņu hārdroka gabals, taču tālāk sākas ģitāriskās izvirtības visādos, ne tikai piecos veidos. Tur ir gan metāls, neoklasika, gan visādas avangardiskas štučkas, visādi free-form jazzi, un vēl viskas. Tikai ne tas, kas man patīk. Thx but no thx.
Vērtējums: 1 no 10

Downtown Dreamers - kaukad sen, sen es esmu klausījies šo albumu. Tas jau bija "īstais" dziesmu albums, nevis ģitāras izvarošana.
Fire In The Rain - nav recenzēts
Tales From The North - nav recenzēts
Vertical Invader - nav recenzēts

The Watcher
Par laimi, ar ģitāras pārvaldīšanas mākslu nevienu vairs mūsdienās nepārsteigsi. Savādi, bet tagad arī jāprot kādu dziesmiņu sarakstīt. Aleksis to ņemis vērā, un "The Watcher" ir itin sakarīgs Malmsteen/Kenziner tipa albums, vairāk gan noliecot galvu Amerikas virzienā, taču, neraksturīgi, nav pārāk uzbāzīgs no ģitāras dieva puses, neizvirzot sevi kā galveno veci, bet rūpējoties par kopskaņu (beigās gan ir kāds instrumentālis, bet ko nu tur...). Uriah Heep covers "Easy Livin'" gan ir diezgan viduvējs, Kyle Michaels balss nekādi neaizsniedzas līdz vajadzīgajiem augstumiem, kaut pārējās dziesmās viņa sniegums ir gandrīz nevainojams. Visādi citādi itin labi klausāms disks. Hidden-tracks ir "Ave Maria" akustiskā versijā, pavisam skaisti izdarīts.
Vērtējums: 6 no 10

In The Name Of Bach - nav recenzēts. Esot Baha skaņdarbi uz ģitāras

Official website

MASQUERADE

Zviedri Masquerade ir kopā jau kopš 1988. gada, un tā ir četru nenoliedzami profesionāļu vienība, kas spējusi radīt nopietnu mūziku tik ļoti apsmietajā vieglajā hārdrokā. Noteikti gribēšu dzirdēt vēl kādu ierakstu.

Masquerade - nav recenzēts

Surface Of Pain
Apmēram tā varētu izklausīties Lion's Share, ja nolemtu nodarboties ar tīru hārdu. Plus varu pievienot mazliet amerikāniskas ietekmes, kā Queensryche vai pat Dokken. "Surface Of Pain" ir perfekti nostrādāts albums, ar klasiskām daudzvokālu harmonijām, lielisku, taču minimālistiski-neuzbāzīgu ģitāras darbu, kā arī lielisku vokālu praktiski bez akcenta; kas raksturīgi skandināvu grupām, taču pārējai Eiropai nebūt ne tipiski. Mazliet monotoni, tas nu jāatzīst, bet "Flux" sola būt labāks.
PS. Bija doma, ka šī diska amerikāņu relīzē varētu nebūt dziesma "America", kuras tekstā ir spēcīgs trieciens pa šīs valsts dubultmorāli. Bet, tas pats par sevi ir acīmredzams dubultmorāles piemērs...
Vērtējums: 7 no 10

Flux - nav recenzēts

Website

MASTERMIND

Berends brāļi Bill (ģitāra, vox) un Rich (bungas), plus vēl viens puisis Phil Antolino (bass) savā ziņā pielīdzināmi Magellan - pasmags progressive rock no Štatiem, ne tik enerģisks kā Magellan, bet vēl sarežģītāks. Pēdējā laikā viņiem dzied kaukāda sieviete tur vēl.

(kā tur pirmos trīs sauca?)

IV Until Eternity
Lūdzu, progrock faniem varbūt arī tas ir fests, man ne. "Dreaming" patiešām mazliet atgādina Magellan, instrumentālais "Jubilee" mani druscīt atdzīvināja, uz brīdi vismaz, bet pārējais atgādina iestigšanu 70ajos, sliktākajā nozīmē, un bez cerībām izrāpties. Nē, nu, spēlēt jau viņi prot, bet tikt cauri gandrīz 14 minūšu tituldziesmai ir septītās Ēģiptes mocības. Es pasēju.
Vērtējums: 4 no 10

Angels Of The Apocalypse
Mastermind pielūdzējiem jau nu gan nav nekāda pamata sūdzēties par savas iemīļotās grupas stagnāciju - katrs viņu albums diezgan kardināli atšķiras no sava priekšgājēja, un tiek brīvi operēts ar skaņām un virzību. Tiesa, drīkst visus viņu diskus pabāzt zem itin platā progressive rock/metal jumta, zem kura šajā gadījumā pludināts vēl šis tas, veidojot, manuprāt, visai oriģinālu saundu. "Angels Of The Apocalypse" ir konceptuāls (!) disks veltīts Pasaules galam (!!), kā to vēsta Jāņa Atklāsmes grāmata (!!!...cik albumu jau mums par šo tematu stāstīs?!), kurā, kā parasti, visu radījis Bill Berends, un viņam palīgos ir tikai brālis-bundzinieks Rich, kā arī visuresošais taustiņnieks Jens Johansson (un viņš savu darbu prot) un, pats galvenais, siltais un plūstošais mecosoprāns Lisa Bouchelle, kuras dēļ Mastermind ieguvuši nepelnītu Nightwish sekotāju slavu (OK, "Queen Of Sheba" piedziedājums - varbūt). Fakts tomēr ir tāds, ka šis ir visai dīvains, uz 70ajiem gadiem balstīts progressive rock ar diezgan smagu un kraukšķīgu ģitāru, visumā ne pārāk sarežģīts, diezgan melodisks, taču slikti ierakstīts - katrs instruments skan it kā atsevišķi, īpaši izdalot ritma sekciju, kā, piemēram, "This Lover's Heart" instrumentālajā daļā, kas ir gandrīz nebaudāma, taču Rush-iskajā instrumentālajā kompozīcijā "With Dignity And Grace" tas piešķir zināmu smeķi. Diemžēl kopumā šis apstāklis ir visai traucējošs pietiekami sakarīgās mūzikas uztverē, un atliek tikai pacensties iztēloties, kā skanētu Apokalipses eņģeļi, ja būtu ierakstīti kaut cik profesionāli. Taču arī tad līdz ideālam būtu tālu. Personālais favorīts: ar double bass bungošanu un death rēcienu pastiprinātais vētrainais "The Beast Of Babylon". Jauks ELP 1972. gada dziesmas "The Endless Enigma" kavers, skan ļoti ELP-iski, pat ar sievietes vokālu.
Vērtējums: 6 no 10

Website

JIM MATHEOS

Jim Matheos ir Fates Warning ģitārists un līderis, un viņa solo ieraksti no pamatgrupas ir tik tālu kā Marty Friedman gadījumā...

First Impressions
Marty Friedman savos pēdējos trijos solo darbos rakstīja ģitārisku new age; Ritchie Blackmore patlaban strādā ar folku un vispār viduslaicisku mūziciņu; Jim Matheos savukārt piedāvā savas fantāzijas akustiskā mērcē ar čellistu un vijolnieku. Atšķirībā no Mārtiņa, Džimis nu nemaz nav pacenties, bet gan uz ātro roku pafantazējis, un "First Impressions" pārsvarā sastāv no skaisti nospēlētiem akordiem, kādus pa spēkam būtu gan sarakstīt, gan ierakstīt vairumam akustenes noviču. FW fani bez grūtībām atradīs savas iemīļotās mūzikas atbalsis, un galu galā, viņiem taču šis ieraksts arī domāts. Kam tad vēl..
Vērtējums: 2 no 10

Away With Words - nav recenzēts

MAUDLIN OF THE WELL

Bath / Leave Your Body Map
Sacīsim tā - ja jūs galīgi nevarat izlemt, kāda tipa grupu paklausīties, un esat droši par savu spēju uztvert visdažādāko mūziku, Maudlin Of The Well ir īstais tips. Īsumā viņu mūziku var aprakstīt kā 70o gadu psihodēlijas, progresīvā roka un elektronikas apvienojumu ar alternative (nu, Faith No More vai Jane's Addiction) un death metal a la Autopsy vai doom un doom/death kā The Gathering vai Tiamat. Nenoreiba galva? Druscīt? Tas ir nieks, salīdzinājumā ar to, kādas sajūtas pārņem, šos divus diskus klausoties. Ik brīdi jābūt gatavam uz visneiedomājamākajām ritma un tēmu maiņām, mudīgi un depresīvi pārlecot no viena žanra uz otru, parasti vienas un tās pašas kompozīcijas ietvaros. Piemēram, "Ferryman" sākas kā psihodēlijas paraugs, vidū pāraug The Gathering un vēlāk arī Entombed death metal, beidzoties ar ilgiem ūdens šļakstiem. Stieptas akustiskās partijas un sērīgas taustiņu vaimanas arī netiek smādētas, un tās man atgādina dažu labu progresīvā roka vienību (bet vārdos nesauksim). Diez vai progrock fani būs iepriecināti, šīs skaistās pus-improvizācijaa dzirdot pārtraucam ar disharmonisku, smagu ģitāru un ārdošu groulu. Tieši tāpat death fani ātri aizmigs, jo nereti tās brutālās vietas izklausās kā prog/psychodelic mūzika, kas pārcelta uz death metal. Pietiekami daudz tiek izmantotas arī abu dzimumu tīrās balsis, bet šie trīs vokālisti patiesi nav galvenie spēlētāji, un viņu izdziedātie abstraktie teksti arī nē. Viņi ir papildus instrumenti šim diemžēl pārāk mieganajam, ekscentriskajam, pat murgainajam dažādu skaņu festivālam. Noklausīties abus divus diskus pēc kārtas bija ārkārtīgi grūts uzdevums, kuru izdevās pieveikt tikai pēc pāris mēnešiem. Ieteicams vienīgi tiem progressive rock UN death faniem, kuri nebaidās par savas psihes stabilitāti. Es personīgi baidos, un tāpēc šie diski man guļ plauktā. Punkti par uzdrošināšanos pastumt plašākus horizontus, ne par MŪZIKAS kvalitāti.
Vērtējums: 4 no 10


Official Website

MAYADOME

Zviedri (no Upsalas) ar virtuozu bundzinieku Teddy Moller kā galveno dziesmu sacerētāju spēlē diezgan Dream Theater-isku mūziku.

Paranormal Activity
Dream Theater ietekme ir, kā saka, "uz sejas", un pāri tai pārkāpt puišiem nav izdevies, un apiet apkārt arī ne. Vokāls nazāls un zems (vismaz šeit atširoties no pārējiem DT kopētājiem) un ne pārāk spēcīgs. 70 minūtes ir ārprāta mokas tomēr.
Vērtējums: 4 no 10

Near Life Experience
Man nepatika pirmais disks, aiz kam otro es ilgi nevēlējos ieklausīt. Iespējams, tas nebija pats labākais lēmums, jo atraduši daudz labāku vokālu Bassel Elharbiti (atkal vidēja reģistra, izvairoties no parastajiem DT klonu spiedzējiem... dažu salīdzināts ar Roy Khan, ex Conception, tagad Kamelot), un arī mūzikā spējuši palikt uzticīgi sev, radot tāpat sarežģītu (taču ne pārāk) un smagu DT un varbūt Rush influencētu albumu, bet koncentrējoties uz DT "vidējo" līmeni, t.i., neiebrienot paštīksmē tehniskajā līmenī, bet arī neiekļaujot galēju popsi. Mierīgs un neuzbāzīgs muzons eiropeiskā progressive cienītājiem. Man ir tikai kasete, tāpēc nezinu, vai otrais vokāls vienā dziesmā pieder Anneke no The Gathering vai arī viņai ļoti līdzīga balss.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

MAYHEM

Leģendārākas grupas melnajā metālā nav. Ne tikai tās rindās bija tie, kuri aizsāka šo skandināvu (drīzāk - norvēģu) black metal vilni, bet arī šie paši cilvēki dažādu iemeslu dēļ vairs nav tās sastāvā. Vokālists Dead mira no savas paša rokas, ģitārists Euronymus no mazā nelieša Count Grisnakh (t.i., Burzum cilvēka, ja kāds nezināja) nazīša, un arī pārējie nākuši un gājuši. Praktiski vienīgais cilvēks, kurš visus šos gadus turas tās sastāvā ir bundzinieks Hellhammer, kurš darbojas vēl vismaz 24 vienībās un projektos (pirmajos demo un vienā koncertierakstā arī ir cits bundzinieks). Arī šādu sastāva maiņu dēļ Mayhem kontā ir tikai ar nemirstošu slavu apveltīti demo ieraksti ("Pure Fucking Armaggedon" (1984. gads) un Ep "Deathcrush"), koncertnieks "Live In Leipzig", viens īstais albums, un vēl dažas lietas. Hellhammer uzcēla grupu tikai tagad un cenšas atgūt zaudēto.

De Mysteriis Dom Sathanas
Šķiet, nordiskā blacka annālēs nav leģendārāka albuma par šo, un šo statusu nodrošina ne tikai mūzika, kuru aprakstot jūs iegūsit agrīnā melnā metāla žanra skaidrojumu, bet arī ap Mayhem un to saistītās gan dzīvās, gan mirušās dvēseles, gan tās, kas šobrīd uz pasauli veras caur restotu lodziņu Bergenā. Atsaucoties uz pašpieņemtu noteikumu, ka "tie, kas zina, tiem nevajag stāstīt un tie, kas nezina, arī negrib zināt", sīkumus neklāstīšu, vien piebildīšu, ka DMDS tika ierakstīts jau pēc Euronymus bojāejas, pieaicinot tos, kas bija pa rokai, tai skaitā ungāru grupas Tormentor vokālistu Atilla. No tās neganti saltās, blīvās rifu un haiperblāstu masas visvairāk izdalās tieši viņa veikums, un aizmirstiet visus aurējienus un ķērcienus - baisāk par šiem naidīgajiem reptiļa ņurdieniem, kuri mazliet atgādina Dave Mustaine 80o gadu sākumā, neviens blackeris nav spējīgs izdvest. Tik simfonisks (tiem gadiem), tai pat laikā slimīgi ļaunīgs, protams, ārkārtīgi slikti ierakstīts (toties labi dzirdams, kā Hellhammer attaisno savu iesauku), bet tai pašā laikā tas tomēr mirdz. Kāpēc? Es pat nezinu. Spriediet par to paši, ja vien jums ir kaut vai neliela pieredze black metālā. Kaut arī nevaru lepoties ar pārāk garu agrīnā black metal dzirdēto disku sarakstu, man tomēr būtu grūti iedomāties ko labāku šajā žanrā. Tekstus gan bez kaut nelielas ticības nākotnei un cilvēcei vispār nelasiet - var sagribēties ātri vien sekot dažiem šīs mūzikas radītājiem.
Vērtējums: 8 no 10

Grand Declaration Of War
Ar šo Mayhem ir pieteikuši karu kristietībai un visam labajam, un šis karš izpelnījies pavisam neviennozīmīgas atsauksmes. Cik man zināms, pirms tam izdotais Ep "Wolf's Lair Abyss" satur šī pieteiktā kara pirmo daļu, un pilnajā diskā ir divas turpmākās. Taču, minētais Ep rādīja vairāk vai mazāk tradicionālu visļauno black metal. "GDoW" pārsvarā no tā norobežojies, dažreiz līdz pat tādai pakāpei, ka blackmetalleru pulciņam liek brēkāt par "Elles āmuriņa" cūcību, izdodot šo ierakstu zem Mayhem vārda, tādējādi aptraipīdams svētumu. Pie velna to, es skatos uz šo disku ar svaigu aci, jo pavisam maz esmu dzirdējis no viņu iepriekšējiem darbiem, un esmu aizspriedumu brīvs. Jā, brutalizētā black metal te ir patiesi maz, noticis radikāls pavērsiens, un iespējams - pat pārāk radikāls. Mayhem te stilistiski sakopojuši visai dažādas ietekmes, ir gan marša bungas (karš tak, saprotiet), ir elektronika (nez, Hellhammer ietekmējies no sava darba The Kovenant?), bet tie ir tikai palīglīdzekļi...ir daudz šizofrēnisku rāvienu un pat slēptu murgojumu, un vispārējais fīlings ir stindzinoši auksts un pat robotisks. Dziesmas kā tādas nodalīt ir gandrīz neiespējami, un tas nesekmē vieglu uztveri - silti iesaku klausīties vismaz reizes 4-5, pirms izdarīt secinājumus. Maniac utilizē vairākas savas balss šķautnes, rēcot, spiedzot, ķērcot, arī iedziedot labas tīrās partijas (viegli uztveramu melodiju diskā gan tikpat kā nav) un deklamējot savas dramatiskās, naidpilnās lektīras, un paliek viņš kā fokusa punkts viscaur. Nepelnīti klusināts ir Hellhammera darbs, jo tikai pa retam var pārliecināties, ka par viņu labāki bundzinieki blackmetalā ir retums. Kopumā "GDoW" ir patiesi svaiga parādība uz melnīgsnējās skatuves, un nebūt neizpelnīsies daudzu mīlestību, drīzāk jau otrādi... bet naids jau šajā mūzikā ir svarīgs...
Vērtējums: 8 no 10

Official website

MEGADETH

Bijušā Metallica ģitārista Dave Mustaine grupa spēlē tehnisku thrash. Interesanti, ka abiem draugiem (Mustaine un Dave Ellefson - bass) gadu gaitā piespēlējuši diezgan daudz ģitāristu un bundzinieku, tomēr daļēji Mustaine valdonīgās dabas, daļēji narkotiku atkarības un ar to saistītajām sekām, neviens ilgi neturējās, un ļoti daudzi populāri mūziķi (viņu vidū Slayer bundzinieks Dave Lombardo, Annihilator ģitārists Jeff Waters, u.c.) šo iemeslu dēļ atsacījās pievienoties Megadeth.

Killing Is My Business...And Business Is Good - no pirmajām trim dziesmām var spriest, ka tas ir izmisīgi tehnisks un agresīvs. Bet tas arī viss...

Peace Sells...But Who's Buying - nav recenzēts.

So Far, So Good...So What?
Retrospektīvā var spriest, kas šī ir veiksmīga "iesildīšanās" pirms grandiozā "Rust In Piece" diska. Pilnasinīgs, dusmīgs, un ne pārāk ātrs thrash, un "Mary Jane" ar "In My Darkest Hour" ir noteikti jādzird. BTW, interesanta koncepcija - disku iesākt ar intrumentālu thrash gabalu ("Into The Lungs Of Hell").
Vērtējums: 6 no 10

Rust In Piece
Fakts, ka par dziesmu "Hangar 18" Megadeth saņēma Grammy, jau par kaut ko liecina. Nezaudējot tehniskās iespējas (grupā uz palikšanu ieradušies bundzinieks Nick Menza un ģitārists-virtuozs Marty Friedman (ex Vixen, Hawaii, solo darbi), Deivids & Co. ir radījuši thrash metal šedevru, spēdami injicēt melodiju druskas un prāta klātbūtni. Gan "Holy Wars...The Punishment Due", gan "Hangar 18" ir galēji vājprāti, un pārējais turas cik spēka.
Vērtējums: 9 no 10

Countdown To Extinction
Varētu domāt, ka - ja Metallica nomierinās, Megadeth vajadzētu viņiem sekot? Un tieši tā arī ir noticis, te maz kas palicis no "Rust In Piece" varenības. Protams, "Symphony Of Destruction", titulgabals un "Skin O' My Teeth" saņēma pienācīgu rotāciju mēdijos, tomēr līdz Metallikai viņiem nebija pa spēkam izrauties. Vienīgi vokāls un teksti palikuši tajā pašā līmenī ("Sweating Bullets" un "This Was My Life" arī mūzikā...mazliet), taču...es negribētu teikt, ka šis ir galēji vārgs disks. Līdz galam neizstrādāts, varbūt.
Vērtējums: 6 no 10

Youthanasia
Mēģinājums atgriezties pie smagākiem ritmiem un noskaņām, jeb - cenšanās savienot labāko no Rust In Piece un Countdown To Extinction. Bet iznākumā tāds - ne šis ne tas, samocīti. Praktiski neviena dziesma tā īsti nepaliek atmiņā.
Vērtējums: 4 no 10

Hidden Treasures
Žēl, ka katra slavenāka grupa nav spējīga savākt pa visādām malām sarakstītas savas dziesmas un apvienot vēlāk vienā diskā. Šeit Megadeth izdevuši 6 dziesmas, kas ieskaņotas filmu vajadzībām, plus vienu neizdotu gabalu, plus vienu Black Sabbath coveru, kas iznāca "Nativity In Black" tributē. Bet labākais, manuprāt, ir Alice Cooper covers "No More Mr. Nice Guy", no pašu gabaliem - "Angry Again". Interesanti, ka 1991. gadā izdotajā dziesmā "Go To Hell" tiek deklamēta tā pati bērnu lūgšana, kas Metallikas "Enter Sandman" - "Now I lay me down to sleep / pray the Lord my soul to keep / if I die before I wake / pray the Lord my soul to take".

Cryptic Writings
Mēģinājums neizdevies, tagad savukārt jālien atpakaļ uz "Countdown To Extinction" laikiem. Pirmais singls "Trust" ir tīri ieturēts "Countdown..." garā, un daļa no pārējām arī, taču jūtams tāds kā nogurums, īpaši ideju ziņā, vai bija vērts pārmesties uz tādiem mazuliet pat gotiskiem ritmiem. Galēji bez-sejains darbs. Interesants (bet ne vairāk) vienīgi tīri speed-iskais "The Disintegrators".
Vērtējums: 4 no 10

Risk
Tā, industrial metal ar vijoli. Skaisti, tad tik tālu esam nonākuši. Skaidrākos momentos (t.i., kad Mustaine nejauši izgudro padziedāt tīrajā, piemēram, "Crush 'Em", "Breadline", "I'll Be There", kuri izklausās pēc pasmagas dziesmas "Symphony Of Destruction" versijas) Megadeth ir atgriezušies, bet pārāk daudz tādu brīžu nav, un pat ja būtu, tas vairs nav tas. Pirmie daži gabali varētu būt smagākie un niknākie kopš "Rust In Peace", bet tālāk sākas kaut kādi popsīši, pat "Trust" disks par tādiem kaunētos! Sirreālistiskās noskaņas ar vijoli skan mīļi, par pārējo mūziku es tā vis neteiktu. Nemaz neteiktu. Ierakstiet arī jūs Megadeth tajā sarakstā ar virsrakstu Bijušie Milži.
Vērtējums: 2 no 10

Official site

MEKONG DELTA

80o gadu beigās - visnoslēpumainākā grupa Vācijā vai pat pasaulē, principā studijas projekts ar (kā vēlāk izrādījās) pazīstamu Living Death, Rage, u.c. mūziķu piedalīšanos zem pseidonīmiem. Šo lietu kūrēja un basu spēlēja Bjorn Eklund, kurš tikai 90ajos atklāja savu īsto vārdu Ralf Hubert un pievāca pie sevis pastāvīgus mūziķus. MD mūzikā principā ir divas sastāvdaļas - vai nu bezprātīgi tehnisks thrash vai klasiskās mūzikas pārlikumi grupai ar vai bez orķestra. Kā viens, tā otrs ir pietiekami elitārs, lai būtu saprotams tikai šauram klausītāju lokam. Pie kura es nepiederu.

Mekong Delta - nav recenzēts
The Music Of Eric Zahn - esmu dzirdējis sen. Pēc šausmu romānu H.P.Lovecraft darba par kāda vijolnieka cīņu ar Nelabo.

The Principle Of Doubt
Tur patiesi jābūt vai nu trakam vai ģēnijam, lai uzburtu tādu mežonīgu ārprātu, pat neaiztiekot ātrumu. Izmisīgi savirpināti thrash rifi praktiski bez jebkādas vienojošas struktūras, izmisīgi kliedzošs un samocīts bezmelodiju vokāls, un savā veidā atsauce varētu būt dažas agrīnās Megadeth lietas. Motto - "ka tikai sarežģītāk, pārējo lai kociņš parauj!" Drūms skats uz dzīvi pēc tāda biezokņa, un dzīvot negribas arī pēc "Twilight Zone", klasikas thrash formātā vai Bjorna basa simfonijas "El Colibri". Es spēju to apbrīnot, taču neprasiet, lai es to klausos.
Vērtējums: 2 no 10

Dances Of Death (...And Other Walking Shadows)
Pirmais disks, kurā Mekong Delta iegūst kaut cik stabilu sastāvu - no šī brīža par Ralfa partneriem ir vokālists Doug Lee (ex Siren) un ģitārists Uwe Baltrusch, un līdz ar to Ralph Hubert var izvērsties - diskā ir 8-daļīga 19 minūšu tituldziesma un 10 minūšu versija par Musorgska "Night On A Bare Mountain". Taču sastāva maiņas nav spējušas ietekmēt Ralfa rakstāmspalvu, psihopātisku rifu kaskāde un vētrains haoss vijas cauri gan tituldziesmai, gan divām pārējām "Transgressor" un "True Believers", tādējādi tikai klasikas pārveidošana manī spēja raisīt kaut jel mazāko interesi. Un šī interese tikai pieauga, jo šoreiz viņiem tiešām ir izdevies. Šī skaņdarba laikā esmu gatavs sēdēt ar pavērtu muti un blisināt redzokļus un pēc tā izskanēšanas (kolosāli akustiski gājieni!) izteikt vēlmi dzirdēt vairāk tieši šāda tipa mūziku, nevis tos zibenīgo kakafoniju. Piedodiet, cita vārda man nav.
Vērtējums: 4 no 10

Kaleidecope - arī esmu dzirdējis sen. Te ir arī Genesis covers "Dance on A Volcano".

Visions Fugitives
Jā, es nevaru noliegt - salīdzinoši tas ir vieglāk uztverams un klausāmāks darbs. Es pat nevaru norādīt ar pirkstu un teikt: "Tieši tas vai šis ir labāk", es varu tikai izdvest kopainu un atzīmēt, ka daudz vairāk izvirzīts bass un principā viss production (Ralfs, protams, producējis visus MD diskus) skan tiešāk un uzbrūkošāk. Speciālais skaņdarbs šoreiz ir "Suite For Group And Orchestra", šoreiz sešās daļās izvirzīta instrumentāla svīta ar orķestri, un tā, manuprāt, ir vislabākā pašu Mekong Delta kompozīcija, kāda vien dzirdēta. Arī šo es nespētu klausīties ikdienā, taču pie attiecīga garastāvokļa - kādēļ ne?
Vērtējums: 5 no 10

Pictures At An Exibition - nav recenzēts. Esot tikai klasiskā mūzika roka formā - nu, jā, Musorgska darbs.

Official website

MEMENTO MORI

Ģitārists Mike Wead (ex Hexenhaus) vienu brīdi darbojās pie King Diamond, bet tur tobrīd bija iestājies pienācīga leibla meklēšanas laiks, un zēns izveidoja savu vienību, pieaicinot, citu starpā, bijušo Candlemass dziedātāju Messiah Marcolin un King Diamond bundzinieku Snowy Shaw. Ņemot vērā minēto, nav nekāds brīnums, ka Memento Mori spēlē depresīvu power/doom, diemžēl, ne augstākās klases.

Rhymes Of Lunacy
Doom metal, un Candlemass salīdzinājumi tā vien prasās, kaut vai balss dēļ. Memento Mori tomēr nepiemīt tā nepiespiestība un šķietamais vieglums, kāds viņu zemļakiem, un rezultātā mūzika izklausās tāda samocīta un vienveidīga. MSG kavers "Lost Horizons" neslikti iekļaujas kopainā, bet neglābj.
Vērtējums: 3 no 10

Life, Death, and Other Morbid Tales - nav recenzēts
La Danse Macabre - nav recenzēts
Volume IV: Music For The Apocalypse - nav recenzēts

Website

MEMORY GARDEN

Candlemass, Memento Mori un Trouble ("Memory Garden" - tā saucas viena viņu dziesma) mantinieki, nepārsteidzoši, nāk no Zviedrijas. Pirms debijas diska iznāca arī miniCD, kurš nu baigi izklausījās pēc Candlemass.

Tides
Kaut vokālists nav Messiah Marcolin (Candlemass, Memento Mori), viņš savu darbu veic pieklājīgi, to pašu varētu teikt par intrumentālistiem...bet ne par dziesmu autoriem. Nevienu brīdi neatstāj domas par Candlemass vai Memento Mori, bet arī ne brīdi nerodas šaubas par to, kurš ir karalis, kurš - papagailis.
Vērtējums: 5 no 10

Verdict Of Posterity - nav recenzēts
Mirage - nav recenzēts

Official website

MERCURY RISING

Viena no amerikāņu progmetal leibla Dominion Records grupām. Tur ir The Quiet Room, Savior Servant, Tanelorn, kuras, kā likums, nepaceļas pāri vidusslānim. Šoreiz mums darīšana ar leibla "smagāko" galu, kur progam piemaisīts arī thrash.

Upon Deaf Ears
1994. gadā ierakstīts, bet 1996. gadā izlaists power/prog albums, uz mēles ir, bet nevaru pateikt, kam līdzinās. Varbūt sarežģitākam agrīnajam Sanctuary vai vēlīnajam Metal Church ar stipru progressive metal un pat brīžiem rock piegaršu? Ne pārāk melodisks un taisns, taču ne arī pārmēru savirpināts. Labums ir tāds, ka acīmredzami profi savākušies, kuri prot pārvaldīt instrumentus, arī vokālam nevar piesieties. To es protu novērtēt, bet ar to vien ir par maz...
Vērtējums: 5 no 10

Burning Of Rome - nav recenzēts. Esot labāks.

Update: Tikko uzzināju, ka grupa vairs nepastāv.

MERCYFUL FATE

Leģendāra dāņu grupa, viena no pirmajām īsti sātanisko tekstu "piekopējām", tomēr, atšķirībām no citām līdzīgām vienībām, Mercyful Fate prata rakstīt arī mūziku. Grupas trademark, protams, ir King Diamond balss, kurai līdzīgu neiespējami atrast. Tiesa, daudziem tas ir arī klupšanas akmens... Pēc izjukšanas 1984. gadā, grupas locekļi darbojās dažādos projektos, un atkal apvienojās 1992. gadā, regulāri, paralēli ar King Diamond solo grupu, izdodot albumus, bet, manuprāt, vērā ņemams ir tikai reunion disks "In The Shadows"...

Dažādi Ep, vēlāk, kopā ar neizdotiem gabaliem, apkopoti albumā In The Beginning

Melissa
Nosaukts King Diamond piederošā galvaskausa vārdā, disks piedāvā tādu teatrālu un dīvainu heavy metal, ar 11 minūšu kompozīciju "Satan's Fall" priekšgalā.
Vērtējums: 7 no 10

Don't Break The Oath
Neapšaubāmi oriģinālsastāva kulminācija. Visnobriedušakais darbs, šeit neiespējami ko izcelt, visas dziesmas ir līmenī. Perfekts, netradicionāls heavy metal.
Vērtējums: 9 no 10

Return Of The Vampire
Kompilācija ar neizdotām dziesmām, kā arī zināmu dziesmu "melnās" versijas. Kā gabals no vēstures tas ir OK, bet ārpus MF/KD fanu loka nevienam neinteresēs... "Burning The Cross" varētu būt vienīgais sakarīgais gabals.
Vērtējums: 4 no 10

In The Shadows
Es patiesi negaidīju tik triumfālu atgriešanos. Nu, varbūt ne triumfālu, bet vairums kompozīciju šeit noteikti vajadzētu ierindoties starp grupas klasiku. Salīdzinājumā ar pirms astoņiem gadiem izdoto "Don't Break The Oath", mūzika kļuvusi sarežģitāka un grupas locekļu dažādās ietekmes ir acīmredzamas. Arī sātaniskās tēmas atmestas, tā vietā piedāvājot īsus stāstiņus King Diamond solo grupas stilā. "Is That You, Melissa" tekstuāli ir turpinājums 1983. gada albuma tituldziesmai, bet tās mūzika, lai arī vienkārša, IMO, ir labākā diskā. Atlika tikai cerēt, ka turpinājums arī būs līmenī...
Vērtējums: 8 no 10

Time
Žeļ, bet neizdevās. Kompozīcijas ir vienkāršas ("taisnākas"), un lielākoties pagarlaicīgas, nedaudz atdzīvinoties pie "Is That You, Melissa" līdzinieces - titulgabala, vai arī orientālo noskaņu apdvestās "Mad Arab".
Vērtējums: 4 no 10

Into The Unknown
70o gadu pieskaņa. Tas ir vienīgais labais, ko varu pateikt par šo ierakstu. Disks ir acīmredzami sasteigts (lai abas grupas - Mercyful Fate & King Diamond varētu kopā doties turnejā) un neizstrādāts. "Mad Arab - Part II" bija galīgi nevajadzīgs.
Vērtējums: 2 no 10

Dead Again - Vienā balsī tiek apgalvots, ka tas ir vājākais MF disks. Tamdēļ neesmu uzņēmies to iehavāt.

9
Mans tev padoms, King Diamond. Ja gribi izveidot patiesi labu komandu un radīt pēc iespējas labāku disku - pievāc Hank Shermann savā solo grupā. Tad mums ir cerības atbrīvoties no šī pagātnes rēga, no kura pāri palicis tikai nosaukums un vārdi mūziķu sarakstos. Garāžveidīgais production un vārgi sātaniskie teksti labi skanētu 80o gadu vidū (bet ne iekš "Don't Break The Oath"), bet 1999. gadā tā ir miruša zirga pātagošana.
Vērtējums: 3 no 10

Official website
Website

METAL CHURCH

Pusleģendāra Sietlas power metal grupa solīdi atstrādājusi visus šos gadus, katrreiz izdodot vairāk vai mazāk kvalitatīvu power/heavy/thrash ierakstu, bet tā arī nespēdama pārspēt savu debijas disku...

Metal Church
Manuprāt, viens no veiksmīgākajiem debijas diskiem vispār metal vēsturē. Iespaidīgs, dzenošs, "domājošs" power metal ar thrash pieskaņu, niknu, augsti rēcošu balsi (David Wayne personā) un klasiskiem ģitāru rifiem (tandēms Kurt Vanderhoof/Craig Wells). Pat neticami, ka 1985. gadā varēja rasties tik interesants ieraksts.
Vērtējums: 9 no 10

The Dark
Pēc tik grandioza sākuma turpinājumu izdot pēc gada ir elle. Metal Church apliecina, ka pat viņiem tas nav par spēkam. Es prasu - kuram piederēja ideja sākt ar prastu thrash "Ton Of Bricks", un tad iebāzt divus heavy "pop" metal klučus?! Tikpat prasti turpinās ar "Over My Dead Body" (nē, tas vēl ir OK), "Psycho", un tie divi metālu slavinošie "Line Of Death" un "Western Alliance" nav nekas vairāk par atbaidošiem mēsliem. Kur palicis episkums, kas bija vērojams "Beyond The Black", "Hitman", vai pat "(My Favourite) Nightmare"?! Ja man jānosauc labākās dziesmas, bez patiesi tumšās tituldziesmas jāmin balāde "Watch The Children Pray", bet es tak neprasu no viņiem rakstīt labas balādes! Labi, rūgtums manī ir tāpēc, ka es gaidīju daudz vairāk, jo atsevišķi ņemot, tas nav pats sliktākais metal ieraksts, ja vien neskatās uz diska vāciņa. Jā, un, tas, kurš uzgrieza tādu noēdošu bungu skanējumu, ir nošaujams, pat tad, ja tas ir 1986. gads.
Vērtējums: 4 no 10

Blessing In Disguise
David Wayne aiziet (vēlāk izveido Reverend), vietā Mike Howe, kura balss, kaut arī "tīra", tomēr dažbrīd atgādina David vokālu. Arī Kurt Vanderhoof, galvenais komponists, izlemj strādāt ar grupu tikai studijā. Ārpus šīm pārmaiņām - vairs gandrīz nekādu. Mūzika kļuvusi mierīgāka, tas jau varētu būt īstens power metal (nekādas līdzības ar Pantera!), un skan patiesi labi, īpaši "Fake Healer" un 9 minūšu balāde "Anthem To The Estrange".
Vērtējums: 6 no 10

The Human Factor
Pasaulē, kurā netrūkst amatieru, pakaļlaizītāju un vienkārši nemākuļu, ir tik patīkami uzlikt un klausīties caur un caur profesionālu komandu, kas zina, ko un kā un kāpēc dara, turklāt prot to pārliecinoši pierādīt. Un tam pat nav jābūt nez kam izcilam vai ievērojamam. Pēdējo gan nevar attiecināt uz "The Human Factor", klasisku power metal albumu ar teicamiem mūziķiem, visiem pēc kārtas, ar lieliskiem ielas un sociālajiem tekstiem, kas iet roku rokā ar mūziku, ar ievērotiem standartiem, taču ar savu seju - iespējams, tas tāpēc, ka misters Kurdt Vanderhoof joprojām raksta un strādā ar grupu studijā, tādējādi MC ir privilēģētā stāvoklī ar trim ģitāristiem-dziedmu autoriem. Atšķirībā no daudzām amerikāņu power vai heavy vienībām (kaut vai Vicious Rumors), Metal Church vienmēr ir bijuši līdz galam nopietni, šajā gadījumā atzīstamu līmeni sasniedzot ar "In Harm's Way", thrashiskos "Flee From Reality", dusmīgajām "The Final Word" un "In Mourning". Bet teksts "I just can't believe my ears some music out these days / the human factor has diminished in oh so many ways" drūmā kārtā '91-ajā gadā skan tik pareģojoši...
Vērtējums: 8 no 10

Hangin' By The Balance - nav recenzēts

Masterpeace
Atkalapvienošanās vilnis ir skāris arī šo pusleģendāro vienību, un pieņemts viņu rindās atkal ir oriģinālais rēcējs David Wayne (kura vienīgā vērā ņemamā atzīmēšanās šajā starplaikā bija divi diski ar grupu Reverend). Albumam ar tik pretenciozu nosaukumu ("Masterpiece" - šedevrs, bet te ir neliela vārdu spēle) derētu kaut mazliet tam atbilst, taču te uzmācas sajūta par vieglas naudas ievākšanu uz bijušās slavas rēķina. Es negaidīju otru debijas disku vai kaut vismaz "The Dark", laiks tomēr ir gājis uz priekšu, un acīmredzami nav saudzējis arī šo grupu. Neiedvesmojoši ir īstais un atbilstošais vārds, acīmredzama ir mūzikas bosu vēlme ievilkt ķeksīti un pie reizes uzvārīties, taču grupa nav spējusi pavilkt smago spozmes vezumu. Prātā paliek tik dažas dziesmas, piemēram, "Falldown", un uz beigām sākas daži labumi, "All Your Sorrows", un īpaši "They Signed In Blood", signalizējot vecumveco patiesību, ka ir labi uzrakstīt lieliskas dziesmas, bet ne mazāk slikti ir izvēlēties vispiemērotākās.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

METALIUM

Projekts no vācu un amerikāņu mūziķiem, no grupām Savatage (ģitārists Chris Caffery) un Zed Yago, bet visu vada basģitārists Lars Ratz (ex Velvet Viper... Jutta Weinhold grupa pēc Zed Yago). Dažādu ietekmju apvienojums zem tik dumba nosaukuma.

Millenium Metal - Chapter One
Paldies Dievam, tas nav ne Hammerfall, ne Pegazus, ne arī citi 80o gadu atjaunošanas mēģinājumi, lai gan sastāvdaļas ir akūti līdzīgas šādiem centieniem. Atšķirība slēpjas tajā apstāklī, ka šī grupa acīmredzami strādā nopietni un sevi uztver nopietni, nevis mēģina kulstīt ūdeņus ar dakšām, izkliedzot pacilājošus (vai dumjus) saukļus. Bezkompromisa heavy metal labās tradīcijās, kur skatieni vērsti uz abām Atlantijas okeāna pusēm, smags un smacējošs, tā varētu spēlēt Angel Dust, ja vien pievērstos šādam stilam vai Nightshade, ja vēl būtu "dzīvi". Tiesa, pa kādai vaļībai arī jāatļaujas - "Free Forever" ir Hammerfall stilā (bet labā nozīmē!) un "Metalium" piedziedājums ņemts no Gamma Ray bībeles. Jauniņais vokālists Henning Busse ir centīgs, taču vēl mazliet nenoslīpējies. Deep Purple covers "Smoke On The Water" ir pabriesmīgs, toties agrīnā Accept dziesmas "Burning" (ar vidū iestrādātu "Princess Of The Dawn" tēmu!) liks vismaz pasmaidīt. Nedrīkst, protams, aizmirst, ka visa pamatā ir tradicionālas lietas, un attiecīgā žanra cienītājiem šis ir nepieciešams ieraksts, kas pierāda, ka arī tagad iespējams radīt ko labu. Ja ne savādāku, tad vismaz labu. Man tas ir patīkams atgādinājums par vecajiem, labajiem laikiem, kas tomēr nesmird pēc putekļiem un zirnekļtīkliem.
Vērtējums: 7 no 10

State Of Triumph - Chapter Two
Kā likums, otrie diski komcerciāli veiksmīgai (nosacīti, protams) grupai iznāk ātri, ātri pēc pirmā, lai nostiprinātu panākumus. Likuma papildinājums - diskam nav vēlams īpaši atšķirties no priekšgājēja. Tātad, šajā gadījumā pārkāpumi nav novēroti. Notikusi amerikāņu ģitāristu rokāde ('tāžista Chris Caffery vietā ir Jack Frost no Seven Witches), kā arī jūtami uzlabojusies vokālista Henning Basse balss, atsevišķās vietās sākot pretendēt uz salīdzinājumiem ar pašu "vācu Halfordu" Ralf Scheepers. Un tad vēl pēc Dan Zimmerman parauga ierakstītas ļoti aizrautīgas un enerģiskas bungu partijas (to šeit dara plikpaurainais Mark Cross), un droši vien tas ir iemesls tam, ka "State Of Triumph" izklausās nobriedušāks un štengrāks, lai gan izteiktu līderu te nebūs, vienkārši normāli nograbināts no sākuma līdz beigām, par šablonu ņemot iepriekšējā diska kompozīcijas un piemetot dažas pārdomātākas meldijas. Ieteicams visiem, kuriem apnikusi mīksto Hammerfall vāvuļošana, un gribas dzirdēt, kādas jaunas kaujas un pārbaudes risinājušās geroja Metaliana dzīvē. Gandrīz katrā dziesmā atskan arī bijušās Zed Yago un Samta Odzes Jutta Weinhold balss, vai nu iedziedot, vai ievadā nomurminot...
Vērtējums: 6 no 10

Official website

METALLICA

Bez ievada

Kill 'Em All - Protams, ka dzirdējis esmu, tik šobrīd man viņa nav. Jo tam vairāk ir vēsturiska, ne muzikāla vērtība, ja neskaita "Seek & Destroy"

Ride Lightning
"Kill 'Em All" atklāja pasaulei Metallicu kā jaunus, pusnobriedušus, taču vērā ņemamus pašas smagākās (tobrīd) mūzikas pārstāvjus. Pēc "Ride The Lightning" nebija šaubu, ka thrash pulciņam ir vadonis, un patiesībā pat nebija jānoklausās viss disks (bet vēlams!), lai to saprastu. "Fight Fire With Fire", pats nevaldāmākais, jēlākais un (sa)graujošākais gabals, kādu vien šī Losandželosas brigāde radījusi, satriec ar tādu elpu aizraujošu spēku, kādu matainie cilvēki vēl nebija matījuši, bet turbina griežas tālāk, lai arī mazliet lēnākos, taču tikpat iespaidīgos ritmos, "Ride The Lightning" un koncertu favorīte "For Whom The Bell Tolls" (mans mīļākais Metallica rifs. Jo tikai to es pratu nospēlēt. Kādreiz.) ir midtempo rifmašīnas, līdz pat "Fate To Black", pusbalādei, pus thrash kulminācijai ar visu Joe Satriani skolnieka Kirk Hammet izārdīšanos. Jā, ģitāru solo ir nenormāli uzlabojušies, un viņa stilu vispār nav iespējams sajaukt ne ar vienu nekādos apstākļos. Ne "Trapped Under Ice", ne "Escape" nav bijuši manu favorītu vidū, pirmais būdams pārāk vienkāršs kill-em-all-isks, otrs būdams neveiksmīgs centiens līdzināties abiem midtempo gāzējiem, taču "Creeping Death" ir otra klasika no šī diska, ko nevar teikt par izplūdušo un vispārēji neiederīgo noslēgumu instrumentāļa "The Call Of Ktulu" veidolā. Aptuveni 70% mūzikas ir satriecoša, pārējie 30% ir uz OK līmeņa, un pārsmagā pasaule, nākamajā rītā pamostoties, nebija tāda kā iepriekšējā rītā.
Vērtējums: 9 no 10

Master Of Puppets
Es pat nez, kur šo ierakstu ievietot. Protams, stilistiski tas ir viegls thrash, visai līdzīgs, taču tajā pašā laikā atšķirīgs no "Ride The Lightning". Vārdi "klasika", "zelta fonds", "stūrakmens", "grandiozs pavērsiens" ir tikai un paliek tikai vārdi, kam šajā gadījumā nav svara. Visas zemeslodes smagums gulstas šai četrotnei uz pleciem, bet viņi grūž pretī, radīdami ne pirms, ne pēc tam nepārspētu albumu, spēka rifu pārpilnu, un pie reizes (un tas patiesi bija nedzirdēti) absolūti pārdomātu, bet nekad ne matemātiski izskaitļotu, liekot _mūzikai_ plūst no sirds, ne no algoritmu smadzeņu rievām. "Battery" ir iespējams mans mīļākais Metallica ātrais gabals; tituldziesma jau gadus 10 (kopš šo disku izdzirdēju pirmoreiz) turas man top 3 dziesmu sarakstā;, "Welcome Home (Sanitarium)" ir varena un drūma pusbalāde; "Disposable Heroes" ir mana otra mīļākā Metallica kompozīcija, 8 minūtes rifu, bet ne uz sekundi nav ne tuvumā garlaicīga; "Leper Messiah" sasaucas ar "Creeping Death" no pirmā diska, bet būtībā ir kā "Disposable Heroes", tikai divreiz lēnāka; instrumentālais "Orion", kā izteicās kāds kritiķis, "tik skaista, ka jāraud", bet noslēguma "Damage, Inc." neļauj aizmirst, ka Metallica ir pirmām kārtām thrash grupa, šķaidot vismežonīgākajā ātrumā. Maziņš, maziņš, kā peļu jūs-zināt-kas, ir darvas pilieniņš "The Thing That Should Not Be" (atbilstošs nosaukums!), miegains pus-Sabbatisks lumpačs, bet citādi, nosāujiet mani, lai es neturpinātu to vis-, vis-, vis- straumi. Savulaik Latvijā bija tāda smagās mūzikas slavināšanas apvienība "Pērkons un daile", un šis ir atbilstīgs apakšvirsraksts "Leļļu meistaram". Ātri savāca 500,000 eksemplāru Amerikā vien, un bez jebkādas masu mēdiju palīdzības. Tas tajā zemē, ziniet, ir svarīgi. Diemžēl pēdējais ieraksts ar basistu Cliff Burton, lielā mērā grupas dvēseli, kurš Skandināvijas tūres laikā izslīdēja pa krītošā autobusa logu un pakļuva tieši zem tā...
Vērtējums: 10 no 10

The 5,98 Garage Days Re-Revisited - man nekad nav patikuši coveru albumi. Metallica bija vieni no pirmajiem metālā (ja ne pirmie?), kas to aizsāka. Drausmīgi ilgi to neesmu dzirdējis, bet tagad drīzāk derētu pievākt jauno versiju ar papildinātiem trackiem. 1987. gadā izdarīja labu darbu, palnīti pievērsdams ļautiņu uzmanību grupām Budgie un Misfits.

...And Justice For All
Skulptors kā veido savu šedevru? Nokasot/nokaļot visu lieko nost. Metallicas četrotne ar jauno basistu Jason Newsted rīkojies gluži pretējo, apaudzējot šo tik satraukti gaidīto albumu ar ārprātīgu daudzumu ideju, neviļus pasludinot šo par galēju savas prasmes izrādīšanu (vai tad kāds par to šaubījās, a?!) Vidējais dziesmu garums - septiņas minūtes, vidējais rifu un frāžu skaits katrā dziesmā - 2356. No personiskas pieredzes - 12 gadu laikā, kopš man ir šis ieraksts, es tā arī neesmu spējis atšķirt daudzus jo daudzus rifus, kurai dziesmai tie pieder. Atskaitīsim nost sākotnējo bliezienu "Blackened", instrumentālo "To Live Is To Die", pēdējo, ultra-ātro "Dyer's Eve" ("Damage Inc." dvīņubrāli), un dabīgi, lielisko pretkara "One" (mans mīļākais metāla dziesmas videoklips), un pārējais man ir vienā midtempo putrā. Viens no neveiksmīgākajiem production, kāds vien dzirdēts; sounds kā izkaltis kamieļa līķis tuksnesī. 1988. gadā man labi noderēja draugu biedēšanai - "redz, kas man par baigo kaseti! oij, oij!"
PS> Pabeidzis recenziju, aizslāju uz vannasistabu un ieraudzīju savu mūžveco "...AJFA" T-kreklu, nu jau kā grīdlupatu. Viņi ir visur!
Vērtējums: 5 no 10

Metallica
Skaidrs, ka tālāk vairs nebija kurp iet - kā izteicās Lars Ulrich, tā jau varēja izlaist disku ar divām dziesmām, pa vienai katrā plates pusē. Tāpēc "apkārt giezties!", pievākt producentu, kas strādājis pārsvarā ar hārd grupām (lai gan Bob Rock ieguldījums melnā albuma veiksmīgajā soundā ir milzīgs), un marš uz stadionu! Ne jau skraidīt vai skeitot (un rokas lauzt), bet tērpties viscaur melnā un spēlēt 10,000 fanu priekšā! Kā lai nespēlē, ja eMpTyV nenoguris kruķī "Enter Sandman", vēlāk pieķerot klāt vēl kādus 4 videoklipus, jo šāds 3-4 minūšu, burtisks popmetāls, tik nenormāls pagrieziens no "Justice..." ieraksta, ir paša galvenā "mūzikas" kanāla jājamzirdziņš! (bija, t.i.) Lai gan es izklausos tik sarūgtināts, īstenībā tikai izsaku veco fanu buku domas, pats zem segas ielīzdams pakaifot gan par "Sad But True", gan par "Wherever I May Roam", gan, piemēram, par "The God That Failed", un kur tak vēl visjoslavenās balādes, un pat latviešu zeltenes tiecas dzirdēt nosingelsmetez. Daudz te ir zem katras kritikas, īpaši pusdebilie, taisnie teksti un blūzīgie, wah-wah-īgie soliņi, bet kam gan tas rūpē, ja ievietota rene monētu ieripināšanai? Pāris nevajadzīgu dziesmiņu ("Holier Than Thou", "Through The Never"), bet pārējais ietilpst turpat, kur līdzīgas ripas - pie "paklausīties-drīkst-iespringt-nē" kategorijas.
Vērtējums: 6 no 10

Load
Patiesībā es to laiku atceros ar visai pamatīgām šausmām. Beidzot klasiskā perioda (un tikai!) pielūdzēji varēja rādīt nicīgus smīnus tiem, kuri vēl fanoja par melno albumu, sak, tā jums vajadzēja. Pēkšņā imidža maiņa, īsi mati, grims, uzacu zīmuļi, un tad vēl tā flirtēšana par geju tēmu... Un tūlīt pat tai sekojošais, tikpat spēcīgais trieciens zem jostasvietas "Load" veidolā. Bet, ko nu tur, pieci gadi pagājuši, un laiks paskatīties uz to ar svaigu galvu. Principā, nekur tālāk par melno albumu viņi nav aizgājuši - aizmirstiet par stulbajiem tekstiem, un paklausieties "Ain't My Bitch" (vai neatgādina "Enter Sandman"?), "The House That Jack Built", "King Of Nothing", u.c., taču - nesen izlasītais apzīmējums "kvalitatīvs nekas" ir šausmīgi atbilstošs. Šo ierakstu veidojuši neapšaubāmi talantīgi cilvēki, kas spēlē manām ausīm neticami trulu un garlaicīgu mūziku. Es padodos dažos gadījumos, teiksim, man vienalga patīk "Until It Sleeps" (tiesa, videoklips bija izsmejams), tas pats "The House Jack Built", gandrīz desmit minūšu garais "Outlaw Torn", un citas atsevišķas vietiņas, bet albums kopumā - noteikti ne. Īpaši jau uz beigām, kuri aizvien vairāk jūtamas modernās tendences, ļengani minot alternative taku, paši knapi spējot apspiest žāvas. Pārsteidzoši country skanējumi balādē "Mama Said". Tas, kas ir palicis pāri no Kirk Hammet solo numuriem, ir... *CENSORED*. Jā, es tiešām nevēršos pret šo ierakstu tik neganti kā agrāk, bet tas ērkšķis miesā vēl gruzd...un lūdzas, KĀPĒC?! KĀPĒC?!
Vērtējums: 4 no 10

Reload - nebūs
S & M - varbūt būs, varbūt nē

website (encyclopedia)
Anti-Metallica website

METROPOLIS

Nosaukums jau norāda to, ka mums darīšana ar vēl vienu Dream Theater kopētāju. Šie vācieši tomēr savu karjeru sāka toreiz, kad tādi DT klonētāji vēl nebija saradušies, un tāpēc mazliet atšķiras no pārējiem, kaut vai ar savu izcelsmi, kaut kā citādi tomēr skan nekā itāļiem.

Behind Mysterious Walls
Priekš pašizdota diska mūzika un priekš 1995. gada pat ir tīri OK. Vieglas un ēteriskas DT līdzīgas skaņas (pa vidu starp "When Dream And Day Unite" un "Images And Words"). Vietām kaitinoši, vietām tīri neko. Bet var būt labāk, īpaši vokāla pozīcijā.
Vērtējums: 5 no 10

Vēl viens disks, kurš esot daudz labāks.
Ir arī amerikāņu Metropolis, arī progmetal, bet švakāka.

MEZARKABUL

Unspoken
Nebīstieties jel šī nosaukuma - tā ir tā pati turku Pentagram, kas pirms vairākiem gadiem ar Century Media Records palīdzību pārsteidza pasauli ar "Anatolia". Autortiesību aizstāvji beidzot ierunājās skaļāk, un tādēļ ticis izvēlēts pašu valodas vārdiņš, turklāt ļoti atbilstošs mūzikai. Gandrīz četru gadu pauze šim nu jau kvartetam ļāvusi atgriezties uz uzviju - ja viņu pazīstamākajam ierakstam internacionālajā tirgū (dzimtenē 90o gadu pirmajā pusē šiem iznākuši vēl trīs diski...1992. gadā Nuclear Blast izdotais "Trail Blazer" nogrima bez pēdām) vēl varēja meklēt vainas ne vienmēr tīrajā Murat balsī un brīžiem pavisam šķībajā ģitārspēlē, tad šeit kritika jāliek pie malas. Paturot savas Pentagram doom saknes (tituldziesma...), Mezarkabul nu manāmi paātrinājuši tempu un atgriezuši skābekli atsperīgam un drūmam heavy metal ar power un doom noslieci, bet nekādā gadījumā neaizmirstot savas tautas daiļradi. Pa kādai meldijai, pa kādam dinamiskam rifam (visātrāk uzķeras "Lions In A Cage" rifs), pa kādam neuzbāzīgam orķestra iestarpinājumam no bagātīgā Osmaņu impērijas mantinieku mūzikas klāsta dzirdams KATRĀ dziesmā, pat solo numuri neliek tai mieru. Īpaši daudz šādu noskaņu ir abos instrumentālajos gabalos, kuri gan izklausās kā tādas pašas dziesmas, tikai bez vokālas partijas, iztiekot ar skaļu taustiņu partijām. Bet garlaicīgi te nav ne uz brīdi, tautas garamantu izmantojums šādā dragājošā power metal (skat. Morgana Lefay rifus). Ļaujiet vien piebilst, ka bez kaut iekšējās galvas kratīšanas un kājas piesišanas šo disku klausīties ir grūti. Tas pulsējošais, darbīgas ritms vien aizrauj.
Vērtējums: 10 no 10


MIDNIGHT

M Ep
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 27'51"
PAMATSASTĀVS:
Midnight - vokāls, akustiskā ģitāra

Saliekot pa stabiņiem pozitīvās un negatīvās šī diska puses, plusu slejā ir tikai viens ieraksts - iespēja beidzot pēc 11 gadiem dzirdēt, vai ugunsūdens nav nodarījis postu šī pusleģendārā bijušā Crimson Glory dziedātāja balss saitēm. Un visticamāk tāds ir bijis viņa nolūks, atgādināt par sevi, šo VIP personu 80o gadu dziedātāju pulkā. No cerētās sadarbības ar bijušo Atheist ģitāristu Randy Burkey arī nekas neiznāca; šķiršanās atstāja dažu labu nobrāzto ego, bet Midnight izdzēsa ģitārista rakstīto un atstāja tikai sevi divatā ar akustisko ģitāru, savā nodabā ierakstīdams septiņas "unplagotas" kompozīcijas...citu par citu garlaicīgākas. Ja nu vienīgi pati pirmā "Pain" vai tai sekojošā "Boxes" cilvēcīgākā aranžējumā būtu klausāmas (lai gan, Mike Akerfeldt no Opeth apgalvo, ka, ja akustiskā variantā dziesma ir viduvēja, tad elektriskā tā būs vēl briesmīgāka), un, protams, piespiežoties var atrast kādu klausāmu momentu arī tālāk, parasti iespiestu starp gariem un nebaudāmiem strinkšķinājumiem, virs kuriem Misters Pusnakts pacenties uzlikt savu mazliet gaudulīgo toni. Īsi sakot par šo īso disku - ja vācat visus ierakstus, kuriem šis neapšaubāmi lieliskās balss (kura nemaz tik varena te neizklausās) īpašnieks piedāvājis savu instrumentu, "M" ir labs disks, vismaz sākumā. Ja meklējat kaut mazliet, kaut nedaudz vērtības - būsit vīlies. Kā es.
Vērtējums: 3 no 10


MILLENIUM

Hourglass
Neesmu speciāli skaitījis, bet nebrīnīšos, ja Jorn Lande pēdējā laikā piedalās vidēji vismaz divos diskos gadā (šogad - Ark, Beyond Twilight un solo), un dažādos statusos. Bijušā Eyewitness līdera, ģitārista Ralph Santolla AOR grupa Millenium, šķiet, nav piedāvājusi viņam tikai algādža lomu, uzaicinot kļūt par pilntiesību dalībnieku, un nez vai bija īpaši prātīgi piekrist. Jorn arī šeit nav atļāvies būt plānā galdiņa urbējs, godprātīgi aurē gan retajos enerģiskos rokeros, gan nostaļģiski atceras savu mīlestību uz Kaverdeilu (un ja vēl Ralph brīžiem iespēlē līdzīgi John Sykes...), un pat piedalās dziesmu rakstīšanā un producēšanā. Diemžēl, ja cerīgais sākums ar "Power To Love" un izteikti sneikisko tituldziesmu vieš zināmas cerības, tad albuma vidusdaļa pārvēršas jautrā pop-metālā, kā "Superstar" vai "I Still Believe", un pop/pseido blūzs "I Will Follow" a la Gerija Mūra "Still Got The Blues" arī nav nekāda pērle. Nekādas nepieciešamības piesieties par izpildījumu, jo AOR mūziku gandrīz pēc defolta izpilda stingri pieredzējuši mūziķi, kuri apzinās, ko var un kur pirksti par īsiem. Bet fakts nu ir tāds, ka "Hourglass" derēs šī žanra faniem, kuriem šo disku nevajadzētu laist garām, vai Jorn Lande cienītājiem, kuriem tā nebūs cauruma aizlāpīšana kolekcijā.
Vērtējums: 5 no 10

MINDFUNK

No pirmās dienas šai Ņujorkas supergrupai piešķīra funk metal apzīmējumu. Tiesa, cik man iznāca noskaidrot, tikai pirmajam diskam šī etiķete ir pareiza.

Mind Funk
Tobrīd, ap 1992. gadu funk metal kustība bija pilnā sparā, popularitātes laurus vāca Faith No More, Extreme un arī RHCP. Mind Funk (vēlāk nomainījuši nosaukumu uz Mindfunk) tomēr pēta mazliet tumšākus slāņus, un fanks diez vai ir dominējošā sastāvdaļa arī šajā diskā. Interesantā kārtā šeit daudz dzirdu arī alternative, un pat viegla Voivod atskaņas (īpaši jau "Ride & Drive" un pamatīgi atsit "Angel Rat"/"The Outer Limits" laika Voivodus), un retos gadījumos arī smagāku un tumšāku Faith No More (paklausieties vokālu iekš "Blood Runs Red"), bez jebkādas popša piedevas. Diez vai esmu pareizā mērķa auditorija, bet mazliet citādam skatam uz dzīvi "Mind Funk" ir ideāls. Personālais favorīts: gaisīgais "Sister Blue"
Vērtējums: 6 no 10

Dropped - nav recenzēts
People Who Fell From The Sky - nav recenzēts

MIND ODYSSEY

Vācu grupa (divi memberi ir no Austrumvācijas grupas Merlin) savos pirmajos divos ierakstos esot smuki kopējusi Helloween, bet abi pēdējie ir vairāk power metal, ar maz, maz prog un neoklasikas.

Keep It All Turning - nav recenzēts. Esot tas Helloween-iskais disks.
Schizophrenia - nav recenzēts. Šeit pirmo reizi ierodas Viktors Smoļskis.

Nailed To The Shade
Jebkurā gadījumā - speed metal tas viss nav, drīzāk tāds power/heavy ar neoklasisku un progressive piegaršu, lai gan pāris fiksāku verķu arī te atrodami. Dažbrīd atgādina Rough Silk vai dažbrīd pat agrīno Gamma Ray. Balss augstākos toņos atsauc atmiņā Ralph Scheepers (Gamma Ray, Primal Fear). Kopumā - ļoti solīds darbs.
Vērtējums: 7 no 10

Signs
Vitja ir ķēries smagi klāt pie grupas, uzņemot gandrīz visas mūzikas rakstīšanu, sekojoši, "Signs" diezgan pamatīgi izklausās pēc tieši ģitārista grupas, nevis komandas darba. Taču es neteiktu, ka tas ir sliktāk. Neteiktu, arī ka īpaši labāk, bet savādāk noteikti. Paretam atsauc atmiņā Dream Theater, nedaudz atgādina Symphony X, kaut arī neoklasiskie gājieni ir pavisam minimāli, arī balss ir pavisam no citas operas, ne pārāk izteiksmīga, ne pārāk spēcīga, un akcents arī...iztikt var, bet ar pārliecinošāku pieeju šajā departamentā sekmētos labāk, un bilde būtu bijusi jaukāka. Bet nu jau nekā.
Vērtējums: 7 no 10

Update: Grupas izveidotāji (t.b., abi austrumberlīnieši Mario Le Mole (v) un Volker Schultz (d)) nespēja samierināties ar Victor pieaugušo lomu grupā, un arī šis nesaskaņas noveda pie tā, ka Victor nu atrodas Rage sastāvā. Jādomā, ka tas arī ir viss...

Website

MOB RULES

Temple Of Two Suns
Ja Shadowkeep un Vanishing Point bukletu grafika ieturēta sārtos toņos, LMP Productions favorīti Rhapsody drīkst mainīt to pēc sirds patikas, bet Mob Rules otrā diska grafikas valdošais tonis ir zaļais. Visādi citādi ir tas ir absolūti identisks darbs, un atliek tik pabrīnīties, vai tiešām LMP uzskata par goda lietu atņemt savām grupām identitātes izpausmes šajā ziņā - vismaz labi, ka atkal ievietota (pašslavinoša) grupas vēsture, un buklets vismaz neizskatās kā pēdējais kāju pamesls. Arī pašai grupai kā tāda identitātes meklēšana ir velts process, Mob Rules izklausās kā 100iem citu Eiropas metāla grupu, piemēram, lēnāki un powermetāliskāki Freedom Call, īpaši jau šausmīgi akcentotajā balsī (lēnākājās vietās tas pat ir gandrīz neizturami). Varam uzteikt kristāldzidro skanējumu (Sascha Paeth kārtējo reizi strādā godam), var pacelt vienu uzaci pie folkiskās pijoles iekš "Flag Of Life" (domāts tiem, kuri mīlētu Skyclad, ja vien tur nebūtu tas negantais Martin Walkyier balstiņš) vai kaut cik skaistā speeda "Eyes Of All Young", taču pēc vairrākkārtējas noklausīšanās palike debila tukšuma sajūta; kā popkornu ēdot, kuņģis piebāzts, bet ar ko?
Vērtējums: 4 no 10

Official website

MONSTER MAGNET

Powertrip
Tātad, šis ir tas slavenais, tas virsotnē uznesošais MM albumiņš, ar visu lielo, gliterstilā ieturēto "Space Lord" un tā piedziedājumu "Space lord, mother, mother", kur, protams, otrā "mother" vietā pienākas lietot citu vārdu. Nu, nu. Tad jau "God Says No" bija diezgan variētāks, jo "Powertrip" sākas ar milzīgu daudzumu piesātinātu rifu un asu, sarkastisku tekstu, ko vislabāk raksturo "Bummer", 7arpus minūšu gara dziesma, kura sākas ar vārdiem "If you're looking for the one who fucks your mom, it's not me". Tai seko visneraksturīgākā, mehānisku taustiņu pavadījumā skandējošā "Baby Gotterdamerung" un "19 Witches", kas man nez kāpēc atgādina ātru Danzig, un tad turpinās tie paši skaļie rifi, kuri prasa fonā blenzt mirguļojošas 70o gadu vīzijas, miglainus un puskailus zēnus un meitenes taisniem, gariem matiem, un telefona vadā saņurcītus vadus pie milzīgajām ģitārām. Tikai atcerieties, ka šajā desmitgadē izgudroti spēcīgāki apreibināšanās līdzekļi, un attiecīgi arī Monster Magnet neglauda pa spalvai - Dave Wynsdorf raksta tieši, šizīgi un pat agresīvi. Nelaime tā, ka "Powertrip", atšķirībā no tā pēcteča, ir spējīgs man "iet pāri galvai", netrāpot pareizajos viļņos. Es to noklausos ar prieku, taču ātri aizmirstu, par ko tur bija runa. Attiecīgajā omā tas der, bet ne vairāk.
Vērtējums: 6 no 10

God Says No
Monster Magnet dīvainā kārtā nenokļuva retro viļņa mugurā līdz pat viņu iepriekšējam diskam "Powertrip" - savādi tas ir tāpēc, ka viss tas grunge kreizums tak tas pats "70o mūzika prastās šodienas skaņās" vien bija, un vai bija grūti paķert kādu gudrāku vienību? Tādējādi, izmalušies autsaideru lomā gandrīz visus 90os, MM un viņu līderis/visu dziesmu autors Dave Wyndorf steidz atgūt nokavēto. "God Says No" (kur Deivam raksturīgajā ironiskajā stilā ar Dievu jāsaprot Holivuda) ir pirmais MM albums, kuru dzirdu pilnībā, un jau no pirmajā taktīm atzinīgi pamāju ar galvu - tad tāds izklausās psihodēlijas un LSD koris, ietērpts mūsdienīgās drānas! Atturēšos nosaukt konkrētus 60/70o grupu salīdzinājumus, nebūdams pārāk spēcīgs šajā jomā, taču MM prot būt neganti spontāns un eklektisks, ieviešot arī industrial, alternative, acid rock un kaut kāda tur apokaliptiska roka noskaņas, ar grūtībām, tomēr veiksmīgi vācot zem sava lietussarga visas 12 (+ bonustreks) kompozīcijas. Katrai no tām ir savs rifs, un tās grūti samalt vienā putrā. Brīžiem atsauc atmiņā pēdējo The Tea Party disku "TRIPtych", īpaši dzirdot tituldziesmu (o, visvarenie The Doors!), "Cry" vai industrializēto "The Queen Of You". Tomēr, piemēram, "Kiss Of The Scorpion" atgādina 60 gadu beigu dziesmas smagāku un ļaunāku versiju, savukārt "Gravity Well" ar savu bottleneck (dzelzs uzpirkstenis, kas tiek slidināts pa stīgām) pielietojumu izklausās kā draudīga southern rock himna, bet "My Little Friend" pilnīgi mierīgi iederētos stoner rock katalogus, kuros MM, starp citu, parasti nonāk. Taču šīm tik dažādajām kompozīcijām kopsaucējs ir ne tikai influenču gads (-i), bet arī groove elements, kas liek šūpoties līdzi, ik brīdi gaidot jaunus pārsteigumus. MM bieži raksta ar vēsu ironiju, taču viņus jāuztver nopietni. Vienalga, vai viņus rāda MTV vai nē. Viņu hīti nebūt nav tie labākie diskā...
Vērtējums: 9 no 10

Official website

MOON OF STEEL

Itāļu grupa, kuru vada un visu mūziku raksta tās basģitārists Mark Vaccaro ar iesauku "Moon". Piederas apzīmējums "kārtējā grupa".

Moon Of Steel
Slikti producēts un slikti iespēlēts italjāno hārds ar daudz proga (lasi: taisnāks Dream Theater), bet nu tik vārgs, ka šķebina. Ko vien vērta ir grupas fotogrāfija, kur grupas mūziķi izskatās pēc tipiskas 80o gadu vidus amerikāņu AOR vienības vai piemēram Yngwie Malmsteen backing muzikantiem. Dumbi teksti, nespēcīgs vokāls, un uzkrītoši bieža un nejēdzīga basa žvadzināšana. Iesaku aizmirst.
Vērtējums: 2 no 10

MOONSPELL

Portugāļi Moonspell noteikti ierindojami otrās paaudzes labāko doom/death grupu kategorijā, savos labākajos darbos, tāpat kā somi Amorphis, pētot folk ietekmes. Jāatzīstas, nezinu, ar ko viņi nodarbojas tagad, pēc "Irreligious" zaudējot jebkādu interesi...

Under The Moonspell
Debijas Ep reti kad spēj izaisīt tādu entuziasma vilni, kādu sacēla šī pilnīgi nepazīstamā grupa. Recenzijās dominēja teikums "vienīgais šī Ep trūkums ir tā īsums", un var piekrist lielā mērā. Trīs dziesmas (plus intro un outro) demonstrē nesteidzīgu, melodisku, bet nepārprotami niknu black metal, pārpilnu austrumnieciskām melodijām, taustiņu un akustikas iespraudumiem un soprāna iekliedzieniem. Tiesa, ārdošais līdervokāls, kad rēc, krīt ārā no ansambļa, bet viņš savu kļūdu aptvers ātri vien.
Vērtējums: 8 no 10

Wolfheart
Black metal intonācijas izzudušas, to vietā portugāļu kultūras mantojuma apdvests gotisks midtempo doom/death ar vampīriski-erotisku noskaņu. Vai katra dziesma savādāka, un garlaicīgi nav ne uz brīdi. Jā, te pavīd šis tas no Paradise Lost, bet tā nav nekādā ziņā nodeva gotiskā doom/death meistariem. Joprojām smaidu izraisa vokālista biezais akcents.
Vērtējums: 10 no 10

Irreligious
No folka pieskaņas ir pārmests uz tīrāko gotiku, par to jau liecina varenais ievadgabals "Opium". Tik maz kas šeit atgādina grandiozo "Wolfheart", ne vēsts no tām daudzām dimensijām, palikusi tikai gotiskā līnija, un dažviet pat kaut kas no industrial. Ar to man ir par maz, ar "Raven Claws" (mēģinājums kopēt "Erotic Alchemy" no "Wolfheart"), un pāris pēdējiem gabaliem "Mephisto" un "Full Moon Madness" (kura rifs tik ļoti atgādina rifu no King Diamond dziesmas "Father Picard"). Un tad es sapratu, ka arī šo doom/death grupu varu izsvītrot no cerību sarakstiem. Īpaši jau pēc to, kā dzirdēju par visiem nākamajiem albumiem.
Vērtējums: 5 no 10

Second Skin - nav recenzēts
Sin/Pecado - nav recenzēts

The Butterfly Effect
Tā, es vēlos būt ārkārtīgi atvērts pret manu savulaik neganti cienīto vienību, unn mana cieņa izpaužas tā, ka es pat noklausos līdz galam šo viņu (pēdējo?) albumu. Pat vairākas reizes noklausos, nerēķinot tās reizes kad man neizdevās, tādiem kā es, kuri vēl atmiņās glabā grandiozo "Wolfheart", tā ir īstena katorga. No tiem laikiem palikusi tikai Fernando balss, un tā pati ar piespiešanos tiek atpazīta, jo Moonspell jau ir nostiprinājušies gotikas ("Can't Bee" attālināti atgādina The Tea Party, un noteikti ir labākais gabals) un industrial nišā, piemetot šo to no agresīva Depeche Mode ("Disappear Here" - tipiski!), tādējādi ar sparu nododot (gaļas kombinātā) visus doom/death metal fanus. Pats galvenais tomēr ir tas, ka man pat nav ne mazākās intereses piespiest sevi te ko atpazīt vai saprast - man vienkārši ir bezdievīgi garlaicīgi. Patiesi, labāk klausīties Rammstein vai Ministry vai Nine Inch Nails, t.i., grupas, kuras zina, ko dara, zina, kur nonākušas, un kādu messidžu nes. Moonspell aizgājuši no tā, ko prata, un nav iemācījušies to, ko dara pašlaik. Starp citu, kā vairums bijušo doom/death grupu.
Vērtējums: 2 no 10

Darkness And Hope
Pēc nepatīkamajām stundām, kuras pavadīju "tauriņu specefektu" sabiedrību, biju nozvērējies par šiem protugāļiem aizmirst reizi par visām reizēm. Bet, cilvēks domā, Lucifers dara, un man rokās iespieda "Darkness And Hope" ar vārdiem, kuri apstiprināja agrāk dzirdēto - Moonspell atgriezušies pie normālākas mūzikas. Pēc noklausīšanās varu secināt, ka automātiski nozīmē vismaz daļas "Irreligious" fanu atgriešanās, jo, patiesi, visi tie elektroniski-industriālie-dzirdi bojājušie mēsli ir izmēzti, atstājot pamatni no gotiskām un pat elektropop/roka ("Heartshaped Abyss" un "Than The Serpents In My Hands" neatpaliek no Paradise Lost centieniem līdzināties Depeche Mode) skaņām, turklāt dažiem, pašiem uzticīgākajiem faniem ļauts gremdēties atsevišķās Fernando rēciena vietās (kā "Made Of Storm", kura, manuprāt, visvairāk līdzinās "Irreligious" noskaņai). Un tā mēs nonākam pie pašas sāls - man nekad nav paticis tas (loģiskais?) gotiskais virziens, kādu neskaitāmas bijušās doom/death grupas uzsāka pēc vokāla stila nomaiņas, un Moonspell nav izņēmums. Tad tam būtu jābūtu vienkārši izcilam albumam, bet "Darkness And Hope" par tādu nosaukt grūti. Lielākoties tas ir pārāk miegains, bez asuma, bez lieliskiem gājieniem vai atmosfēras. Par spīti grupas ilgdzīvotībai, rodas sajūta, ka Moonspell joprojām meklē savu vietu dzīvē, un ik albums ir atšķirīgs, tomēr nenonākot tajā sev izgrebtajā nišā. Protams, arī tā var dzīvot un eksistēt, ik uz albumu nomainot daļu fanu bāzes. Jaunus fanus gan piesaistīs Ozija dziesmas kavers "Mr. Crowley", kurš nebūs zemē metams, īpaši piesātinātā apokaliptiskā taustiņu gaudošana.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

MORBID ANGEL

Viena no pirmajiem populārajām death (toreiz vēl sauktu par black) metal vienībām, Floridas mūziķi karjeras laikā izgājuši neskaitāmām sastāvu maiņām, tomēr slavas svelmi Morbid Angel sasniedzis ar basistu/vokālistu David Vincent, ģitāristu Trey Azagthoth un bundzinieku Pete Sandoval pie šprices. Viņu tehnisks un precīzi nospēlētais disharmoniskais death metal var arī nepatikt, bet respektēt to vajadzētu...

Altars Of Madness
Blessed Are The Sick
Covenant
Domination
Nedomāju, ka vērts atsevišķi apskatīt ikkatru no šiem diskiem - atšķirības to vidū praktiski nav manāmas, tas vienmēr ir tehnisks, ātrs (tomēr ne ne-domājošs), nepārtrauktām ritma maiņām apsēsts death metal ar sātaniskiem vai vienkārši ļauniem tekstiem. Morbid Angel ietekme uz brutālo death/black ir milzīga.
Vērtējums (katram): solīds 6 no 10

Formulas Fatal To Flesh - nav recenzēts
Gateways To Annihilation - nav recenzēts

Official website

MORDRED

Pirmie ne-eiropieši Noise leiblā spēlēja līdz tam maz pētītu lauciņu - funk metal. Tas gan nav īsti tas, ko es klausos...

In This Life
Funkiskas skaņas ar īstu nēeģeri=dīdžeju, scratchošanu un tml. Tas ir interesanti, bet ne vairāk...
Vērtējums: 3 no 10

MORGANA LEFAY

Īstena power metal paraugstunda. Zviedri demonstrē ne pārāk agresīvu, tomēr izcili iespaidīgu spēku, spēlētprasmi, vārdu sakot - viss ir savā vietā. Īpaši iespaidīga ir Charles Rytkonen balss, kura augstajos rēcienos atsit Savatage vokālistu Jon Oliva. Pazīstama arī kā grupa, kura izvēlas savām dziesmām ļoti pazīstamus nosaukumus ("In The Court Of The Crimson King", "Battle Of Evermore", "Lord Of The Rings")

Symphony Of The Damned - Tā ir indie relīze, izlaisti tikai 537 eksemplāri. Nesen izdots jau zem jaunās grupas Lefay etiķetes, pievienojot četrus bonusus

Knowing Just As I
Ir grupas, kuras savu izvēlēto mūziku vienkārši spēlē tik labā līmenī, prot ikreiz piemest kādu mazmazītiņu dozu jauninājumu, kas tikai pa milimetru novirzās no baltās viduslīnijas, ikreiz pārsteidz ar savu izcilību, kas pat reti kurš progresijas pozīcijas pārstāvis šauj pa viņiem. Morgana Lefay precīzi atbilst šim aprakstam (kā nu ne, ja par viņiem rakstīts!) Nenoslīpētā dārgakmeņa tituls, tiesa, pienāksies "Symphony Of The Damned", bet, ja tāda nebūtu, es to piešķirtu šīs recenzijas galvenajam varonim. Vislabāk viņiem padodas tās lēnās, gandrīz balādiskās, taču smagnējiem rifiem piebārstītās dziesmas, starp kurām kronētais muguras skudriņu karalis ir "Rumours Of Rain", vēl pieskaitot "Enter The Oblivion", "Wonderland" un "Red Moon", bet vismazāk priecē ātrā un tik prastā "Modern Devil"
Vērtējums 8 no 10

The Secret Doctrine
Šis ir vismiegainākais albums, un power metal grupām no šādas īpašības būtu ieteicams izvairīties. Kaut ML caurmērā nekad nav bijuši ārdītāji un nesaprātīgi rēcēji, es vēlos arī viņu mūzikā zemapziņā uztvert to vibrējošo stīgu. Pārāk daudz vienmuļības, un arī no šāda apzīmējuma power grupai jābēg kā velnam no krusta. "Nowhere Island" un "Lord Of The Rings", tie varbūt kādu dzirksti uzmet, pārējās 11 dziesmas - miglā.
Vērtējums 5 no 10

Sanctified
Jau "Out In The Silence" norāda, ka Morgana Lefay ir no miega modušies un augšāmcēlušies, bagātināti ar "The Secret Doctrine" pieredzi, nav no tā attālinājušies, taču pievienojuši arī "Knowing Just As I" expresivitāti. Visos viņu diskos, lai cik dīvaini tas neizklausītos, ir manāmas Metallica ietekmes (ciktāl tās transformējamas powerā, piem., "In The Court Of The Crimson King"), gan no "And Justice For All", gan melnā albuma, bet "Sanctified", pēc mana skatījumā, to ir visvairāk. Ne par kādu kloni nevar būt ne runas, to momentā izslēdz gan balss, gan galīgi atšķirģie solo gājieni, taču Metallikas "Sad But True" ir labs paraugs, uz kā būvēt augstāk. "Sanctified" nav labākais zviedru darbs, arī smagākais ne, tas vienkārši ir normālā kvalitātē izveikts tumšs power. Diemžēl, nekas vairāk.
Vērtējums 6 no 10

Maleficium
Tematiski veltīts inkvizīcijai ("Malleus Malleficarum" ir kurā-tur-gs. uzrakstīts vispopulārākais traktāts par pareizām raganu medībām, savukārt "Maleficium" nozīmē "noziegums"), šis ieraksts mūs aizved visbaisākajos un šausmonīgākajos dziļumos, ietiekdamies gotisko izjūtu dzīlēs un izvilkdams viņu vispārdomātāko un konceptuāli (ne tikai tekstos, bet arī mūzikā) visvienotāko albumu, un turklāt arī vis-galvu-reibinošāko. Pa retam bagātinādami skanējumu ar (īstu?) kori un taustiņu partijām, bet pie reizes iemezdami savā karjerā nebijušus ārdošus rifus (visa tā apkopojumu skat. tituldziesmā), ML burtiski noslauka visu iepriekšējo, un ceļ sev jaunu katedrāli (ironiski, ja ņem vērā anti-reliģisko tematiku). Charles Rytkonen labākais sniegums ML sastāvā - izmisīgajos ķērcienos viņš joprojām atsauc atmiņā Jon Oliva (Savatage), bet lieliskajā balādē "A Final Farewell" viņa tembrs atgādina Peavey no Rage. Bet, kā jau pierasts ML diskos, tie ir 60 (+/-) minūšu gari, un manāms, ka dažās pēdējās dziesmās iedvesma aptrūkusies. Žēl, jo 45 minūšu materiālu es būtu novērtējis augstāk. Humoram - šis ir vienīgais ML disks, kur tituldziesma nav albumu noslēdzošs instrumentālis - šoreiz tāds saucas "Nemesis", un ir pats par sevi jauks, taču galīgi neiederīgs flamenko ģitāru ņirbinājums.
Vērtējums: 8 no 10

Morgana Lefay - nav recenzēts. Pārpalicēju trio ierakstīts disks, un tika drausmi izlamāts

Update: Pēc grupas locekļu attālināšanās gan psiholoģiski, gan fiziski (pārcelšanās uz dažādām pilsētām) un ziepj-operiskām tiesas prāvām ar viņu leiblu Black Mark, aiziet galvenie rakstītāji vokālists Charles Rytkonen un ģitārists Tony Eriksson, un izveido Lefay kopā ar trim Fantasmagoria dalībniekiem.

Morgana Lefay website

MR. BIG

Kā jau nosaukums norāda, visi grupas mūziķi jau pirms tam bija labi pazīstami savā jomā. Eric Martin bija izdevis vairākus diskus ar savā vārdā nosauktu grupu, bundzinieks Pat Torpey strādājis pie Impellitteri, ģitārists Paul Gilbert slavu izpelnījās grupā Racer X, bet vistitulētākais - basists Billy Sheehan - darbojies David Lee Roth, Talas, UFO, u.c.

Mr. Big - nav recenzēts

Lean Into It
Gudri avoti vēsta, ka šis ir viņu labākais disks. Labi, lai tā būtu, jo šī mūzika patiesi ir labi veidota, un pat ir augstāka nekā to veidojošās sastāvdaļas. Amerikānisks hard ar AOR piegaršu, kas gandrīz sliecas uz Extreme līmeni (lai gan es diez ko negribētu abas grupas salīdzināt), ar četriem izciliem meistariem gan spēletprasmes, gan izdomas ziņā. Un kur nu vēl mūsu radio nodrāztais megahits "To Be With You" (kas gan tika iekļauts diskā vien pēdējā brīdī). No viņiem neprasa daudz, vien izdarīt visu labā līmenī, un ar to viņi tikuši galā vairāk nekā godam. Dodiet man vēl kādu ierakstu!
Vērtējums 7 no 10

Bump Ahead - nav recenzēts
Hey Man - nav recenzēts

Get Over It - nav recenzēts. Tas ierakstīts par bijušo Poison ģitāristu Richie Kotzen, kura kontā arī vairāki solo diski.

Paul Gilbert Website

MSG

Nezinu, man kaut kā vienmēr vairāk vai mazāk paticis viss, ko spēlējis un ierakstījis Michael Schenker, viņš pat tādā priekš manis vienmuļās lietās kā blues/hard/boogie spēj ienest tādu dvēseliskumu, negaidītas melodijas, un viņa ģitāru sdolo ir vienkārši emociju kalngali. Šī ir viņa solo grupa (dibināšanās brīdī atšifrējās kā Michael Schenker Group), un šis ir viņu otrais albums. Diemžēl tā īsti neko daudz vairāk no viņa neesmu dzirdējis, ja neskaita pāris UFO diskus un vēl kaut ko no MSG.
Vēl tāds interesants fakts. Runā, ka 70ajos gados viņš aizgājis gan no Scorpions, gan no UFO tāpēc, ka abās grupās vecākie kolēģi viņu mēdza piekaut un citādi aizskart. Dergļi, vairāk nekas.

Assault Attack
...kurā pie mikrofona Graham Bonnet, un mūzika ir salikums gan no blues ("Rock You To The Ground"), boogie ("Searching For The Reason"), gan AOR ("Dancer"), titulgabalā ieskanās pat kāda Maideniska intonācija, bet augstākā vērtība manās acīs neapšaubāmi ir 6-minūtīgajai "Desert Song", gandrīz tādam kā gotiskam AOR gabalam. Nekādi jaunatklājumi te nav sastopami, taču viss paveikts gaumīgi, katrā kompozīcijā ir sava odziņa, melodiska līnija, un Michael jau prot rakstīt ģitāru solo...
Vērtējums: 9 no 10

(nerakstīšu visus MSG diskus te, pārāk daudz ko rakstīt)

The Unforgiven
Cietie Maikla Šenkera fani bija jau briesmiigi iepriecināti, bet es gan drusciņ gaidīju vairāk. Nē, nu, slikti jau nav, es teiktu, ka šeit spēlētais blūziskais metāls man atgādina Glenn Hughes solo disku mūziku, tikai, kā jau ģitāristam, "The Unforgiven" ir sareŽģītāks (salīdzinoši). Tomēr, vecītis izklausās tāds kā saguris, vairs nedzirksteļo. Te dzied Kelly Keeling (ex Blue Murder), un viņa blūziskā pieskaņa balsī sekmē manu nosvēršanos par labu šādam salīdzinājumam. Kopumā nav slikti, bet...pārāk pierasti. "Tower" un "Pilot Of Your Soul" gan ir labi.
Vērtējums: 6 no 10

Michael Schenker official

MUNDANUS IMPERIUM

Manuprāt, viens no lielākajiem sjurprīziem pēdējā laikā, norvēģu grupa, agrāk aizrāvusies ar melodisku black metal, bet pēc pirmā MCD (trīs dziesmas) pienēmusi spēcīgu un niknu 'tīro' vokālu, spēlē kaut ko vidēju starp Dimmu Borgir un agrīno Rainbow. Iespaidu par labu Rainbow vēl vairāk pastiprina Jorn Lande (ex Vagabond, kas ir TNT ģitārista grupa) balss, kas pamatīgi atsit Dio un Russell Allen (Symphony X) balss saites, lai gan līdz viņu līmenim vēl mazliet jāpastrādā.

The Spectral Spheres Coronation
45 minūtes viegli black metāliskas un nepārtraukti melodiskas mūzikas ar jau minēto vokāla tipu, daudz taustiņu, kuri viegli saspēlējas ar ģitāras rifiem, normāls bundzinieks (kurš, bez tam, ka spēlē basu, sarakstījis vai visas dziesmas). Pārsteidzoši laba Rainbow dziesmas "Stargazer" koverversija, plus ēterisks, valsisks instrumentāls gabals "Beyond The Earthly". Turpinājums tiek gaidīts ar lielu nepacietību. BTW, šis ieraksts bija nominēts Norvēģijas Grammy Best Metal Album balvai (1998).
Vērtējums: 10 no 10

MY DYING BRIDE

Britu doom/death (tagad - doom) jau pirmsākumos atšķīrās no pārējām ne tikai ar savu dīvaino nosaukumu, bet arī tikai sev raksturīgu mūziku - ne tikai lēni dunošu, ārprātīgi melanholisku un suicidālu, bet arī nežēlīgi garu un vietām pat izcili melodisku. Vijolnieka kā grupas īstenā locekļa piesaistīšana nes augļus, un MDB ātri izvirzās žanra priekšgalā. Un, neprasiet man, kāpēc to savulaik salīdzināja ar Paradise Lost, manuprāt, līdzības nav nekādas.

Symphonaire Infernus Et Spera Empyrium un As The Flower Withers - cik atceros, tie abi bija 10-20 minūšu garu kompozīciju apkopojums, kur blakus neizsakāmi lēniem un gariem, bet ne pārāk garlaicīgiem gājieniem bija arī tīri ciešamas vietiņas.

Turn Loose The Swans - būs

The Angel And The Dark River
Es nebiju sajūsmā par atteikšanos no rēcošā vokāla, tāpat arī par salīdzinoši neuzsvērtās metāliskās ģitāras izmantošanu. Tālas noskaņas zilā vakarā, visie melanholiskie, līganie vijumi, raudošā vijole un gurdenā balss. Interesanta "The Cry Of Mankind" koncepcija - cauri visam 12 minūša gabalam vijas viena un tā pati ģitāras meldija, nez kāpēc neapnīkstoša.
Vērtējums: 6 no 10

Like Gods Of The Sun
Bet te pazudusi tā ēteriskā "The Angel And The Dark River" piegarša, tas velk uz īsta, tīra un žēlīga doom pusi. A žaļ, man labāk patika tie akustiskie iespraudumi, tās noskaņas, kas iepriekšējā diskā. O, bet balss ir galēji iestigusi gaudošanā - man, paldies, nē, negribu tādu. Labs gabals bija tas pēdējais "For My Fallen Angel", atgādināja "Turn Loose The Swans" dziesmu.
Vērtējums: 5 no 10

34,788% - nav recenzēts. Un negribu.

The Light At The End Of The World
Piedodiet viņiem visus grēkus, jo My Dying Bride is back!!! Labi, ja ne back, tad vismaz uz pareizā ceļa. Ārons pat atgriezies uz death (vai black) rēcienu, šādu pavērsienu jādomā, negaidīja neviens, savos mežonīgajos sapņos arī ne. Es teiktu, ka "The Light At The End Of The World" (kewls tituls, btw) ir kaut kur pa vidu starp "Turn Loose The Swans" un "The Angel And The Dark River", pamatīgi smags, visas tās drūmas meldijas izspēlē vienīgais palikušais ģitārists (skatīsimies patiesībai acīs - diviem ģitāristiem te nav ko darīt) un taustiņu burbuļošana fonā, jo vijole, kā zinām, ir apklususi. Jā, man tās pietrūkst, IMO, tas piešķīra viņu mūzikai labu tiesu neatkārtojamības un savdabības.
Vērtējums: 7 no 10

The Dreadful Hours
Jūtams, ka ģitārista Calvin Robertshaw aiziešana tiešām ietekmējusi britu doomsterus, jo viņš taču bija galvenais dzinējspēks aiz tā vispārēji zemu vērtētā "34.788%... Complete", bet jau "Light..." diskā pie rakstīšanas atkal tika otrs senais ģitārists Andrew Craighan, un šajā albumā MDB manāmi drošāki stāv uz jaunās (vecās?) takas. Interesants dziesmu izkārtojums - pirmās dažas apliecina viņu doom/death pagātni, aizvien biežāk raupji un tricinoši rifi izstumj to vaidēšanu, un balss partijas (neticami, bet fakts) šajās dziesmās dalās aptuveni uz pusēm. Vidusdaļa, sākot ar trešo, manuprāt, labāko kompozīciju "Le Figlie Della Tempesta" (kas par hipnotisku basa dunoņu!) MDB ievirzās klusākā un melanholiskākā gultnēkulminējot ar Opethisku "My Hope the Destroyer", un šī daļa arī ir gluži baudāma. Toties pēdējās divās, "The Deepest of All Hearts" un "Return to the Beautiful", skarbums atkal pieaug, un pēdējā no tām sākums vispār neatgādina MDB, tas ir kāds 90o gadu sākuma tīrā death rifs ar visu haiperblāstu, kas tur skan. Būtu labi, ja Aaron Stainthorpe druscīt "iztaisnotu" savu tīro balsi, un būtu gribējies lielāku jaunā taustiņnieka (-ces?) Yasmin Ahmid ieguldījumu - pagaidām taustiņi ne pārāk perfekti iekļaujas kopskaņā, taču tas ir tikai laika jautājums. Ja jums patika "Turn Loose..." un vispār agrīnie MDB darbi, negribas dzirdēt identiskus, bet tikpat kvalitatīvus darbus, ņemiet šo te. Nenožēlosit. Tikai iedzeriet anti-depresantus.
Vērtējums: 9 no 10

Official website

MYRIADS

Vai vārdi beauty & the beast jums kaut ko izsaka?

In Spheres Without Time
Tā, lūk, iet, kad vairumā piegādā tik vienādu mūziku. Ar katru šādu eksemplāru mazinās laime, prieks un labklājība, īpaši tik neganti garlaicīgos eksemplāros kā šis, kur Theater Of Tragedy tipa kompozīcijas ir izstieptas līdz pat 7-10 minūšu garumam. Man nebūtu nekas pretī, ja tam visam būtu seguma, bet "In Spheres Without Time" piedalās ne pārāk labi dziedātāji, kam šķībi gaudot nav nekāda acīmredzama problēma, divi grouleri, meitene, kas dara gan vienu, gan otru (!), no niknas dziedāšanas pārejot dusmīgā, bet vārgā rēcienā. Tipiski klaviertaustiņi, tipiskis zemākais ģitāru slānis, tipiski amatierisks izpildījums (vai man pareizi liekas, ka šajā mūzikas novirzienā nereti saplūst tie, kuri nespēj sasniegt virsotnes citur?), viss kā vajag gotiskajiem cilvēkiem. Man ne.
Vērtējums: 2 no 10

MYSTIC FORCE

Dažbrīd kā heavy metal, bet lielākoties jau progmetal mūziku spēlējošā grupa no Amerikas vidienes braši turējās 90o gadu sākumā/vidū, tobrīd valdošajā šādas mūzikas vakuumā. Diezgan skaidrs redzams, ka šābrīža uzplaukumā viņi nespētu konkurēt. Pēdējais, ko dzirdēju, tās sastāvā parādījās Oracle vokālists. Tomēr basists Keith Menser šobrīd aizņemts ar ASV lielākā un ietekmīgā attiecīgās mūzikas festivāla "Powermad" organdizēšanu.

The Eternal Quest
Tiesa kas tiesa, šodien šāds ieraksts diez vai izpelnītos plašu uzmanību. Savā ziņā man viņu spēlētā mūzika atgādina Psychotic Waltz, tikai atņemiet valceriem stipri piemītošo psihodēlisko piegaršu un pievienojiet pierastu un nebūt ne izcilu kliedzošu vokālu. Jā, ik pa brīdim grupa atgriežas arī uz taisnās taciņas, tad tas ir mazliet Queensryche stilā ("Broken Heroes").
Vērtējums: 5 no 10

A Step Beyond
Nevar noliegt, tas ir nobriedušāks un piedomātāks veikums, starp citu, arī taisnāks, un aizvien vairāk atgādina ne-tehniskos prog/hard paraugus. Bet vai tāpēc labāks? Es teiktu, ka man labāk patika "The Eternal Quest" spontanitāte un enerģija. Atklāti sakot, pie 15 minūšu atzīmes, saprotot, ka man būs jānoklausās vēl 45-as, man uzmetās zosāda.
Vērtējums: 3 no 10

Man Vs. Machine
IZDOŠANAS GADS: 2000
IZDEVĒJS: Siegen Records
GARUMS: 62'49"

Mystic Force bija viena no retajām amerikāņu prog/power grupām, kuras vārds dažkārt parādījās specializētajā presē arī 90o gadu vidū, taču drīz vien tā neizturēja konkurenci ar daudz pārākām komandām, un, noklausījies divus iepriekšējos diskus, es zinu, kāpēc. Šo disku man pasniedza ar piebildi "šādu mūziku mēs gaidījām no Queensryche pēc "Promised Land"", un es zinu, kāpēc. Tā ir pavisam cita grupa. Labi, viņi lielā mērā ir zaudējuši savas sejas meklēšanas kaujā, to es negribu noliegt, bet šajā gadījumā tas ir piedodami. Vismaz kamēr dzirdu tādu triecienveidīgu, agresīvu un, galvenais, daudzveidīgu power (mazliet arī progressive) metal ar nepāprotamu šīs Sietlas grupas ietekmi, ar bijušā Oracle vokālista William Wren piedalīšanos, dziedātāja, kurš absolūti neatpaliek no 80o gadu vidus Geoff Tate - labi, emocionalitāti viņš vēl neprot tā izdziedāt, toties tā perioda Tate kliedzieni viņam padodas vienkārši ideāli. Tāpat lielisks ir ģitārista (arī producenta) Rick Davis darbs, tāpat arī uzteicams ir Keith Menser basģitārista lomā, un, kaut arī instrumentālisti vispār ir izcili, William Wren izcīna starmešu gaismu kūļus; viens un kopā ar pārējiem viņi izveidojuši labāko Queensryche impersonifikāciju pasaulē - aizmirstiet par Lethal, par Sacred Warrior, par Recon vai pat par Jacob's Dream un sagādājiet šo disku - tās 60 minūtes aizlido ātri.
Vērtējums: 8 no 10


Official Website