YNGWIE MALMSTEEN

Neapšaubāmi viens no ietekmīgākajiem 80o gadu ģitāristiem, Ingvijs jau tagad kļuvis par leģendu ne tikai ārprātīgi fiksās un dažbrīd vienveidīgās pirkstu kustināšanas, bet arī sava neapvaldītā rakstura un brīžiem nicīgās attieksmes pret faniem dēļ. Viņam raksturīgi nolikt pie vietas jebkuru, kurš atļāvies apšaubīt zēna ģenialitāti. Lai kā arī nebūtu, viņš daļēji "vainojams" pie ģitāru instrumentālo albumu buma 80o gadu beigās, kas pasaulei lika uzzināt par tādiem tagad populāriem cilvēkiem, kā Vinnie Moore, Joe Satriani, u.c.

Rising Force
Debijas disks ar virtuozā bundzinieka Barriemore Barlow (ex Jethro Tull) piedalīšanos saņēma Grammy balvu par labāko instrumentālo disku. Pārītis dziesmu un pārējais instrumentāls. Šobrīd to var ierakstīt kā izziņu, ka jau 1984. gadā Malmsteen prata spēlēt un vienu otru melodiju sarakstīt, bet neapšaubāmi 80o gadu vidū tas viss bija jauns, svaigs un nedzirdēts. 8-minūtīgais "Icarus' Dreams Suite, Op. 4" tomēr ir vienkārši foršs.
Vērtējums: 6 no 10

Marching Out
Daži uzskata, ka šis ir pēdējais disks, kurā puisis progresējis. Iespējams, ka tā - es sāku iepazīties ar Malmsteen no 80o gadu beigām, toreiz man tas likās interesanti, bet tagad, pirms kāda laiciņa noklausoties "Marching Out", redzu (vai drīzāk - dzirdu) daudzas atpazīstamus gājienus un tēmas, kas izmantotas arī vēlākos ierakstos. Šis un tas izdevies patiesi labi ("Anguish And Fear", piemēram), šis tas galīgi garām. Dzied diskā, tāpat kā pirmajā, Jeff Scott Soto
Vērtējums: 5 no 10

Trilogy
Nu, baigi jau līdzīgi iepriekšējam, ja nu vienīgi skanējums vieglāks un popsīgāks. Instrumentālais titulgabals ir jauks, noteikti. Dzied Mark Boals (ex Ted Nugent grupa).
Vērtējums: 5 no 10

Odyssey
Gandrīz visi apgalvo, ka šis ir labākais Malmsteen veikums. Kaut kur sastapu interesantu, un, IMO, patiesu frāzi - "šī ir pirmā reize, ka Malmsteens rakstīja mūziku, nevis dziesmeles ar ģitāras zibeņošanu". Liels nopelns pienākas arī Joe Lynn Turner (ex Fandango, Rainbow) - viņš gan rakstīja tikai tekstus, toties viņa savdabīgā balss piešķīr interesantu skanējumu, un patiesi, beidzot tā skanēja kā grupa, nevis kā ģitārista solo darbs ar grupu bekgraundā. Grūti pat ko izcelt, viss ir perfekti nostrādāts...ja nu vienīgi ievadgabalu - speed metal-īgo "Rising Force" vai dvēseli izraujošo "Dreaming"
Vērtējums: 9 no 10

Eclipse
Jeff Scot Soto atgriežas, un tas gandrīz viss, kas man sakāms. Varu vienīgi uzteikt balādi "Save Our Love", pārējais - no tās pašas šlakas kā Trilogy/Marching Out.
Vērtējums: 5 no 10

Fire And Ice - neesmu dzirdējis, runā, ka esot kā "Eclipse" vai pat vēl vieglāks. Jeff Scot Soto pēc šī tiek izmests, un piedaļās kaudzē projektu (Eyes, Talisman, u.c.), kuri, pēc klausītāju vārdiem, ir ievērojami ar kvantitāti, ne kvalitāti.

Seventh Sign
Šo es dabūju pēc Magnum Opus, un priecājos izdzirdēt arī šeit Mike Vescera balsi. Kopumā nekādu lielu atšķirību no Magnum Opus nav.
Vērtējums: 6 no 10

Magnum Opus
Biju iepriecināts, jūtot Malmsteena atgriešanos pie smagnējāka skanējuma, diez vai viņš ir sarakstījis 'smagāku' gabalu par ievaddziesmu "Vengeance". Ģitāra patiesi skan smagi un dusmīgi, dziesmas arī, tiesa, pa vidu iestarpinot pa kādai dumjai balādei vai jaukai instrumentālai kompozīcijai. Pie mikrofona šoreiz Mike Vescera (ex Obsession, Loudness), tāda nikna, mazliet pat thrash-īga balss puisim. Vienā no balādēm viņš gan skan parāk līdzīgi Stryper vokālistam, un tas jau ir derdzīgi!
Vērtējums: 6 no 10

Inspiration
Tagad jau baisi modē ierakstīt savu insiprāciju albumus, t.i., mīļākās bērnības dziesmas izdot vienā platītē. Malmsteena elku saraksts nekad nav bijis noslēpums, taču biju pārsteigts šajā diskā atrast arī Rush dziesmu "Anthem" un Kansas "Carry On Wayward Son". "Inspiration" disks negāja labi Ingviju fanu vidū, jo acīmredzot beidzot šiem cilvēkiem bija jāklausās īsta klasika, nevis prastie rifi ar sologājieniem pa virsu (re kā es uzbraucu zviedram!). Es nezinu, vai viņš izvēlējies labāko kārtību un pareizās dziesmas, bet kaut kur šajā apvidū viņam ir misējies. Tāpēc es nejūtos tik apmierināts, kā man vajadzētu justies, jo dziesmas pašas par sevi ir ierakstītas labi, visi trīs vokālisti dara nevainojamu darbu, bet labāko gabalu vidū minēšu visus Deep Purple/Rainbow gabalus (ja neskaita pabālo "Child In Time"), kā arī agrīno Scorpu "The Sails Of Charon".
Vērtējums: 7 no 10

Millenium - Concerto Suite For Electric Guitar And Orchestra in E Flat Minor, Op. 1
Es nekādi nevaru sevi saukt par klasiskās mūzikas piekritēju (galvenokārt tāpēc, ka nav izdevies dzirdēt pārāk daudz no tās), bet šis, ar Prāgas orķestri ierakstītais albums liek man vēlēties, lai tādu būtu vairāk. Kā jau nosaukums norāda, tā ir klasiskā mūzika ar ģitāru par solo instrumentu, 42 minūtes 11 daļās, melodiska un maiga un pietiekami aizraujoša. Malmsteen cienītāji tur atradīs atbalsis no viņa iepriekšējo darbu noskaņām, bet es savukārt meldijās izdzirdēju šo to Royal Hunt. Yngwie šur tur aizraujas ar nevajadzīgu ļurināšanu, bet, tur kur viņš izspēlē melodiju, to ir vērts dzirdēt.
Vērtējums: 9 no 10

Facing The Animal
Pie maika atgriezies zviedru tautības pārstāvis Mats Levens, un neviļus sāc domāt par vienu lietu - Ingvijs speciāli izvēlas vokālistus ar labām dotības, taču bez individualitātes - ka tik nenomāc viņu pašu! Pirmais gabals "Braveheart" (kāpēc man liekas, ka tas skots visiem ir pārāk dziļi iekritis sirdī, a?) visai kardināli atšķiras no pārējām dziesmām, gan skaņas, gan kvalitātes ziņā, un gandrīz varētu pretendēt uz vienīgā īsteni labā skaņdarba nosaukumu. Nu, "My Resurrection" ar gandrīz Symphony-X-isku solo (ārprāts, kuru ar kuru es salīdzinu?!) featurē pavisam skaistu solo, kādi atrodami arī dažos citos gabalos. Kopumā arī Malmsteens ir kļuvis nopietnāks (kas ir atšķirīgi no "Magnum Opus", piemēram) un domīgāks, bet varbūt arī ne-labāks. Citādāks noteikti.
Vērtējums: 6 no 10

Alchemy
Un atkal jauns vokāls! "Jauns", jo Mark Boals jau dziedāja diskā "Trilogy". Atkal man atliek tikai nopūsties un secināt, ka Ingvijam neveicas ar savdabīgu balstiņu sameklēšanu, laikam jau šis negrib, lai tie aizēnotu viņa ģitārīti. Boals skan OK, bet tā pārāk "parasti"... Toties ar prieku konstatēju, ka Ingvijs joprojām vēlas mīt pasmagāku taciņu, un tagad tas tiešām ir heavy metal, taču te atkal neliela probza. Ne jau tur, ka muzons minimāli atšķiras no saviem priekšgājējiem, bet tas, ka tam pietrūkst tās dzirkstelītes, pietrūkst pieejamības un aizrautības. Bet instrumentāļi atkal ir jauki, gan "Blitzkreig", gan "Blue", gan 11-minūtīgais "Asylum" (īpaši jau trešā daļa "Quantum Leap"), un vēl varu minēt tādu dziesmu kā "Hangar 18, Area 51".
Vērtējums: 6 no 10

War To End All Wars
Diska vāciņā ir atrodami šādi vārdi: "mixed by Brian Fitzpatrick & Yngwie J. Malmsteen". Šiem abiem cilvēkiem ieteicams uz to ātrāko iet pensijā. Miksēšana kā tāda šajā albumā nav notikusi, ir tikai garāžā ierakstītas visu instrumentu, līderbalss (pēdējās Mark Boals dienas pie Ingvija!) un background balsis. Par kaut kādu līmeņu saskaņošanu un sabalansēšanu nevar runāt principā! Tā vairs nav tik izslavētā atgriešanās pie saknēm, tā ir ņirgāšanās par klausītāju! Pat Skylark kaunētos! Jā, es par to runāju tik daudz tāpēc, ka tas man traucē kaut cik normāli uztvert pašu mūziku, jo esmu spiests klausīties atsevišķas partijas, kas kopā neveido nekādu grupas iespaidu. Atmetot šo gaušanos, "War To End All Wars" ir tikai kārtējais Malmstīna disks, acīmredzami vājāks un bālāks par pēdējiem, kur ieslīgšana posmā par "ģitāru solo uz dziesmu fona" ir pats galvenais sauklis, nemaz nerunājot par pilnīgi visiem jau pasen dzirdētajiem spēles noteikumiem (balāde "Miracle Of Life" - kaut kas nenormāls!), pievienojot vēl citātu no Paganini, to pašu, kuru izmantojušas vismaz 10 grupas pirms viņa (ieskaitot Angru un Rolandu Grapovu), un vēl dažas austrumnieku melodijas ("Crucify Me", "Tarot"), un kalngals - bonustracks regeja ritmos "Black Sheep Of The Family", vienīgais kaut cik atšķirīgais gabals, taču tikpat dumjš. Par šādu štancēšanu gan nav vērts brīnīties - Malmstīnu acīmredzot izmācīs tikai kaps, un ja vēl pievieno iepriekš minēto skanējumu trūkumu - mazasinīgi. Cita vārda te nav.
Nē, bet es nevaru. Tie, kas aplūkos oriģinālo diska bukletu, sapratīs, ka dažu cilvēku patmīlībai robežu nav. Neesošie paraksti pie fotogrāfijām var būt šādi - Malmstīns ar balto Fender ģitāru. Malmstīns ar Fenderu un bruņinieku. Malmstīns ar Fenderu un bruņinieku un savu dēlu. Malmstīns ar Fenderu pie biljarda galda. Malmstīns ar Fenderu pie mašīnas. Malmstīns ar Fenderu pludmalē. Malmstīns ar Fenderu pie Marshall tumbām. Malmstīns ar Fenderu un zobenu. Malmstīns ar Rickenbacker basu (pārmaiņas!). Visbeidzot, Malmstīns ar visiem saviem Fenderiem (vismaz 50 fotogrāfijā nav tikuši).
Vērtējums: 4 no 10

Official Website