METALLICA

Bez ievada

Kill 'Em All - Protams, ka dzirdējis esmu, tik šobrīd man viņa nav. Jo tam vairāk ir vēsturiska, ne muzikāla vērtība, ja neskaita "Seek & Destroy"

Ride Lightning
"Kill 'Em All" atklāja pasaulei Metallicu kā jaunus, pusnobriedušus, taču vērā ņemamus pašas smagākās (tobrīd) mūzikas pārstāvjus. Pēc "Ride The Lightning" nebija šaubu, ka thrash pulciņam ir vadonis, un patiesībā pat nebija jānoklausās viss disks (bet vēlams!), lai to saprastu. "Fight Fire With Fire", pats nevaldāmākais, jēlākais un (sa)graujošākais gabals, kādu vien šī Losandželosas brigāde radījusi, satriec ar tādu elpu aizraujošu spēku, kādu matainie cilvēki vēl nebija matījuši, bet turbina griežas tālāk, lai arī mazliet lēnākos, taču tikpat iespaidīgos ritmos, "Ride The Lightning" un koncertu favorīte "For Whom The Bell Tolls" (mans mīļākais Metallica rifs. Jo tikai to es pratu nospēlēt. Kādreiz.) ir midtempo rifmašīnas, līdz pat "Fate To Black", pusbalādei, pus thrash kulminācijai ar visu Joe Satriani skolnieka Kirk Hammet izārdīšanos. Jā, ģitāru solo ir nenormāli uzlabojušies, un viņa stilu vispār nav iespējams sajaukt ne ar vienu nekādos apstākļos. Ne "Trapped Under Ice", ne "Escape" nav bijuši manu favorītu vidū, pirmais būdams pārāk vienkāršs kill-em-all-isks, otrs būdams neveiksmīgs centiens līdzināties abiem midtempo gāzējiem, taču "Creeping Death" ir otra klasika no šī diska, ko nevar teikt par izplūdušo un vispārēji neiederīgo noslēgumu instrumentāļa "The Call Of Ktulu" veidolā. Aptuveni 70% mūzikas ir satriecoša, pārējie 30% ir uz OK līmeņa, un pārsmagā pasaule, nākamajā rītā pamostoties, nebija tāda kā iepriekšējā rītā.
Vērtējums: 9 no 10

Master Of Puppets
Es pat nez, kur šo ierakstu ievietot. Protams, stilistiski tas ir viegls thrash, visai līdzīgs, taču tajā pašā laikā atšķirīgs no "Ride The Lightning". Vārdi "klasika", "zelta fonds", "stūrakmens", "grandiozs pavērsiens" ir tikai un paliek tikai vārdi, kam šajā gadījumā nav svara. Visas zemeslodes smagums gulstas šai četrotnei uz pleciem, bet viņi grūž pretī, radīdami ne pirms, ne pēc tam nepārspētu albumu, spēka rifu pārpilnu, un pie reizes (un tas patiesi bija nedzirdēti) absolūti pārdomātu, bet nekad ne matemātiski izskaitļotu, liekot _mūzikai_ plūst no sirds, ne no algoritmu smadzeņu rievām. "Battery" ir iespējams mans mīļākais Metallica ātrais gabals; tituldziesma jau gadus 10 (kopš šo disku izdzirdēju pirmoreiz) turas man top 3 dziesmu sarakstā;, "Welcome Home (Sanitarium)" ir varena un drūma pusbalāde; "Disposable Heroes" ir mana otra mīļākā Metallica kompozīcija, 8 minūtes rifu, bet ne uz sekundi nav ne tuvumā garlaicīga; "Leper Messiah" sasaucas ar "Creeping Death" no pirmā diska, bet būtībā ir kā "Disposable Heroes", tikai divreiz lēnāka; instrumentālais "Orion", kā izteicās kāds kritiķis, "tik skaista, ka jāraud", bet noslēguma "Damage, Inc." neļauj aizmirst, ka Metallica ir pirmām kārtām thrash grupa, šķaidot vismežonīgākajā ātrumā. Maziņš, maziņš, kā peļu jūs-zināt-kas, ir darvas pilieniņš "The Thing That Should Not Be" (atbilstošs nosaukums!), miegains pus-Sabbatisks lumpačs, bet citādi, nosāujiet mani, lai es neturpinātu to vis-, vis-, vis- straumi. Savulaik Latvijā bija tāda smagās mūzikas slavināšanas apvienība "Pērkons un daile", un šis ir atbilstīgs apakšvirsraksts "Leļļu meistaram". Ātri savāca 500,000 eksemplāru Amerikā vien, un bez jebkādas masu mēdiju palīdzības. Tas tajā zemē, ziniet, ir svarīgi. Diemžēl pēdējais ieraksts ar basistu Cliff Burton, lielā mērā grupas dvēseli, kurš Skandināvijas tūres laikā izslīdēja pa krītošā autobusa logu un pakļuva tieši zem tā...
Vērtējums: 10 no 10

The 5,98 Garage Days Re-Revisited - man nekad nav patikuši coveru albumi. Metallica bija vieni no pirmajiem metālā (ja ne pirmie?), kas to aizsāka. Drausmīgi ilgi to neesmu dzirdējis, bet tagad drīzāk derētu pievākt jauno versiju ar papildinātiem trackiem. 1987. gadā izdarīja labu darbu, palnīti pievērsdams ļautiņu uzmanību grupām Budgie un Misfits.

...And Justice For All
Skulptors kā veido savu šedevru? Nokasot/nokaļot visu lieko nost. Metallicas četrotne ar jauno basistu Jason Newsted rīkojies gluži pretējo, apaudzējot šo tik satraukti gaidīto albumu ar ārprātīgu daudzumu ideju, neviļus pasludinot šo par galēju savas prasmes izrādīšanu (vai tad kāds par to šaubījās, a?!) Vidējais dziesmu garums - septiņas minūtes, vidējais rifu un frāžu skaits katrā dziesmā - 2356. No personiskas pieredzes - 12 gadu laikā, kopš man ir šis ieraksts, es tā arī neesmu spējis atšķirt daudzus jo daudzus rifus, kurai dziesmai tie pieder. Atskaitīsim nost sākotnējo bliezienu "Blackened", instrumentālo "To Live Is To Die", pēdējo, ultra-ātro "Dyer's Eve" ("Damage Inc." dvīņubrāli), un dabīgi, lielisko pretkara "One" (mans mīļākais metāla dziesmas videoklips), un pārējais man ir vienā midtempo putrā. Viens no neveiksmīgākajiem production, kāds vien dzirdēts; sounds kā izkaltis kamieļa līķis tuksnesī. 1988. gadā man labi noderēja draugu biedēšanai - "redz, kas man par baigo kaseti! oij, oij!"
PS> Pabeidzis recenziju, aizslāju uz vannasistabu un ieraudzīju savu mūžveco "...AJFA" T-kreklu, nu jau kā grīdlupatu. Viņi ir visur!
Vērtējums: 5 no 10

Metallica
Skaidrs, ka tālāk vairs nebija kurp iet - kā izteicās Lars Ulrich, tā jau varēja izlaist disku ar divām dziesmām, pa vienai katrā plates pusē. Tāpēc "apkārt giezties!", pievākt producentu, kas strādājis pārsvarā ar hārd grupām (lai gan Bob Rock ieguldījums melnā albuma veiksmīgajā soundā ir milzīgs), un marš uz stadionu! Ne jau skraidīt vai skeitot (un rokas lauzt), bet tērpties viscaur melnā un spēlēt 10,000 fanu priekšā! Kā lai nespēlē, ja eMpTyV nenoguris kruķī "Enter Sandman", vēlāk pieķerot klāt vēl kādus 4 videoklipus, jo šāds 3-4 minūšu, burtisks popmetāls, tik nenormāls pagrieziens no "Justice..." ieraksta, ir paša galvenā "mūzikas" kanāla jājamzirdziņš! (bija, t.i.) Lai gan es izklausos tik sarūgtināts, īstenībā tikai izsaku veco fanu buku domas, pats zem segas ielīzdams pakaifot gan par "Sad But True", gan par "Wherever I May Roam", gan, piemēram, par "The God That Failed", un kur tak vēl visjoslavenās balādes, un pat latviešu zeltenes tiecas dzirdēt nosingelsmetez. Daudz te ir zem katras kritikas, īpaši pusdebilie, taisnie teksti un blūzīgie, wah-wah-īgie soliņi, bet kam gan tas rūpē, ja ievietota rene monētu ieripināšanai? Pāris nevajadzīgu dziesmiņu ("Holier Than Thou", "Through The Never"), bet pārējais ietilpst turpat, kur līdzīgas ripas - pie "paklausīties-drīkst-iespringt-nē" kategorijas.
Vērtējums: 6 no 10

Load
Patiesībā es to laiku atceros ar visai pamatīgām šausmām. Beidzot klasiskā perioda (un tikai!) pielūdzēji varēja rādīt nicīgus smīnus tiem, kuri vēl fanoja par melno albumu, sak, tā jums vajadzēja. Pēkšņā imidža maiņa, īsi mati, grims, uzacu zīmuļi, un tad vēl tā flirtēšana par geju tēmu... Un tūlīt pat tai sekojošais, tikpat spēcīgais trieciens zem jostasvietas "Load" veidolā. Bet, ko nu tur, pieci gadi pagājuši, un laiks paskatīties uz to ar svaigu galvu. Principā, nekur tālāk par melno albumu viņi nav aizgājuši - aizmirstiet par stulbajiem tekstiem, un paklausieties "Ain't My Bitch" (vai neatgādina "Enter Sandman"?), "The House That Jack Built", "King Of Nothing", u.c., taču - nesen izlasītais apzīmējums "kvalitatīvs nekas" ir šausmīgi atbilstošs. Šo ierakstu veidojuši neapšaubāmi talantīgi cilvēki, kas spēlē manām ausīm neticami trulu un garlaicīgu mūziku. Es padodos dažos gadījumos, teiksim, man vienalga patīk "Until It Sleeps" (tiesa, videoklips bija izsmejams), tas pats "The House Jack Built", gandrīz desmit minūšu garais "Outlaw Torn", un citas atsevišķas vietiņas, bet albums kopumā - noteikti ne. Īpaši jau uz beigām, kuri aizvien vairāk jūtamas modernās tendences, ļengani minot alternative taku, paši knapi spējot apspiest žāvas. Pārsteidzoši country skanējumi balādē "Mama Said". Tas, kas ir palicis pāri no Kirk Hammet solo numuriem, ir... *CENSORED*. Jā, es tiešām nevēršos pret šo ierakstu tik neganti kā agrāk, bet tas ērkšķis miesā vēl gruzd...un lūdzas, KĀPĒC?! KĀPĒC?!
Vērtējums: 4 no 10

Reload - nebūs
S & M - varbūt būs, varbūt nē

website (encyclopedia)
Anti-Metallica website