MOTLEY CRUE

Jā, Motley Crue, grupa, kuru tik daudzi mīl ienīst, īpaši jau mūsu krastos, un kura tomēr 80o gadu sākumā pašrocīgi aizsāka to, ko mēs (tie, kam tas interesē) pazīstam kā "LA glam rock". Mūzikā lietodami it visus banālos štampus un mārketinga trikus, viņi dzīvo ātri, taču mirt atsakās, par spīti narkotiku pārdozēšanas gadījumiem, auto avārijām ar letālām sekām un vairāskus gadus ilgām laulībām ar seksbumbu Pamelu Andersoni. Basists Nikki Sixx ir līderis, ģitārists Mick Mars - klusā seja, Vince Neil - nagu skrāpēšana pa šīferi, bet Tommy Lee beidzot var nodarboties ar industrial un papuļķēties ar ..., jo viņa vietā ir Randy Castillo.

Too Fast For Love
Pašzdots savā leiblā Leathur Records, "Too fast For Love" ir tieši tāds, kādu es gaidīju - ārkārtīgi slikti producēts bāru roks, minimālisma apsēsts, bez jebkādām papildus fiškām, izvērsdami vēlmi paņemt Holivudu ar tiešumu un enerģiju (un, khm, sātaniskiem pričendāļiem), un pat dodot 19 gadu ilgu atlaidi, es nespēju pieņemt šādas izpausmes. Daži gabali nenoliedzami ir kaut "Shout At The Devil" līmenī ("Live Wire", "Piece Of Your Action"), taču pārējie ir neganti bezzobaini. Paldies Dievam, Mick Mars ir atļauti tikai daži solo ("Starry Eyes"), citādi...es pat nezinu, ko es pateiktu. Tikai vēsturiska vērtība.
Vērtējums: 3 no 10

Shout At The Devil
Biogrāfijas datos ieskatoties, uzzinām, ka "Shout At The Devil" ir pirmais MC disks zem lielā leibla (Elektra), un vispārējā izraušanās komerciāli. Vēl interesants fakts, ka pentagramma uz vāciņa un citi sātaniski atribūti ap šī albuma turneju radīja kārtējās, lai cik tagad neticamās apsūdzības velna pielūgsmē, no kā grupas imidžs cieta vēl labu laiciņu. Bet...es pat nezinu, ko lai saka par pašu mūziku. Neapšaubāmi tā profesionāli ir zem katras kritikas. Nenoliedzami, tas ir stulbuma kalngals arī citos aspektos, 1-2 rifi (tādi, kurus pa spēkam ir uzrakstīt vien nemākulīgam basistam) uz dziesmu, par kaut kādu liriku var runāt tikai trešklasnieki-otrgadnieki, turklāt eiropieša un tak post-sovjetnieka ausīm tāds Holivudas putukrējums var šķist neizteicami svešāds. Bet...tomēr es iesaku nomest kurpes (figuratīvi) un atpūtināt sevi, atceroties par Venom teiktos vārdus - tik atbaidoša grupa, un tieši tas ir tas labākais! Iespējams, tādi Kiss-ritmiski grāvēji kā "Looks That Kill", "Knock 'Em Dead, Kid", "Too Young To Fall In Love" vai tituldziesma iekustinās tehniskajos džungļos iespiestus prātus? Man tas izdevās. Kaut gardi smejoties par ņerkstīgo balstiņu un nemākulīgajiem solo, es lieku...
Vērtējums: 7 no 10

Theater Of Pain
Varat viņiem pārmest ko gribat, un tas pat ir vēlams, bet Motley Crue nekad nevienā albumā nav ieslīguši stagnācijā, ikreiz mainoties - uz labu vai sliktu, tā ir cita lieta. Lielākajai daļai MC fanu ir savs iemīļots grupas periods, un "Theater Of Pain" pieder pie leģendārā MC karjeras posma, kuram jāuzņemas atbildība par Eņģeļu pilsētas žilbinošo, taču tik nabadzīgo pārglemošanos. Patiesi, no šī diska var vilkt taisnas līnijas uz tādām 80o gadu vidus un beigu grupām kā Poison, Pretty Boy Floyd, vai pat Cinderella, un neskaitāmām citām. Tomēr patiesība ir tāda, ka "Theater Of Pain" ir īsta sāpe pakaļā. Vismaz divreiz (tiesa, 0,001x2 nekas daudz nav) nostrādātāks, dziļāks un kvalitatīvāks darbs, tomēr upurēdams hārda/glema grupām tik nepieciešamo enerģijas lādiņu, rakstot viegli uztveramus, taču burtiski nebaudāmus piedziedājumus. Dumja balāde "Home Sweet Home" (hits!), covers "Smokin' In The Boys Room" - pirmais metāla (lietojot terminu nosacīti) hits Billboard tabulā, kaut cik interesanti Aerosmith-isisks "City Boy Blues" un absolūts "SatD" primitīvisms ar "Tonight (We Need A Lover)", bet galu galā tas ir uzpūsts burbulis ir ētera gāzi iekšā.
Vērtējums: 2 no 10

Girls, Girls, Girls
Šis albums tiek raksturots kā (sekmīga) vēlme no "klubu līmeņa glamhārda" izrauties uz "stadionu līmeni", un tas nozīmē plašumu - grandiozus aranžējumus un mūziku (priekš glema standartiem, protams), un vispārēju pacilātību, lēkājot beisbola stadiona stūrī 10-tūkstošgalvaina pūļa priekšā. Un mūsu aprakstītajā gadījumā - augstāko Billboard čartu rindiņu metāla (vēlreiz saku - nosacīti) vēsturē kopš LedZep 1976. gada diska "The Song Remains The Same". Komerciālā velna ceļi bieži ir viegli izdibināmi. Grupas slava Atlantikas pretējā un Pacifika labajā krastā līst ārā visur, kur skaties, un kāda tai 15-gadīgai spandexā tērptajai meičai ar uzkasītajiem matiem daļa, ka "GGG" īstenībā ir robotisks, ZZTop-spēlē-glemu hārds. Šie pus-blūza, pushārda numuri ir ierakstīti pēc iespējas nopietnāk, pievienojot klavieres, u.c. taustiņinstrumentus un vēl visādu drazu, un...un, nu un tad? Tiem visiem vēlams pēc iespējas ātrāk piekarināt uz kājas īkšķa žetoniņus un uzlikt uz ledutiņa, jo šīs galēji identiskās "baikerdziesmiņas skuķiem par skuķiem" rāda otru zemāko punktu MC klasiskajā periodā. Bet tas nekas. Mīlestība uz rokenrola pirmssākumiem te nodemonstrēta ar Elvisa "Jailhouse Rock" ("SatD" diskā, piemēram, bija bītlu "Helter Skelter").
Vērtējums: 3 no 10

Dr. Feelgood
Šim albumam bija lemti vēl milzonīgāki panākumi, pat pirmā vieta ASV topos, un beidzot ar mierīgu sirdi drīkstu teikt, ka Temīda ar vienu acis kaktiņu ir pablenzusi un salikusi lietas pa plauktiņiem. Jo patiesi ir jābūt visam savās vietās, lai cilvēks ar visai lielu netīksmi pret LA hārdu sāktu ja ne cienīt šo žanru, tad vismaz pieklusināt lamas. "Dr. Feelgood" par visiem 100% ir šāds ieraksts. Tas apvieno "GGG" tieksmi uz, ēē, kripatiņu izvērstākām un nopietnākām lietām ar acīs krītošu un priecājošu jautrību, kā jaunas baterijas ielikuši kucēni, va' zin. Visas 10 dziesmas (plus intro) ir vienkārši teicamas, sākot ar drugu tirgoņa Doktora Labjūtīgā apdziedāšanu, līdz (cik zīmīgs nosaukums, vēlāk izrādīsies) "Time For Change", būdamas līdz kaulam amerikāniskas, pievienojot gan rokenrolu ("Kickstart My Heart"), gan blūzīgu groove ("Slice Of Your Pie"), pat country ("Don't Go Away Mad"), un līdz sāpei tipisku amerikāņu hārdu, un es pat gribu teikt, ka visas dziesmas bija pelnījušas, kā Maikla Džeksona "Thriller" gadījumā, kļūt par hitiem. Ticiet man, šādā mūzikā diez vai kas labāks ir radīts.
Vērtējums: 9 no 10

Motley Crue - Vince Neil ārā, ierodas John Corabi no grupas Scream, un nekas vairs neatgādina pagātni. Tas bija labs, bet, manuprāt, nederēja pasaulei...

Generation Swine
"Nāc atpakaļ, Vins, mums tevis vajaga! Būsim atkal pārākie čomi!"...Un piepeši pirms iepriekšējā diska izveiktie tetovējumi "Till Death Do Us Part" iegūst jaunu nozīmi. "Cūku ģenerācija" atspoguļo šāda tipa grupas būtūbu, proti, ja negrozīsies līdzi laikam, vairs nesavāksi pilnus klubus, par arēnām nemaz nerunājot. Tāpēc nav brīnums, ka diskā ietvertā mūziku atgādina kaut kādu piedzērušos Alice In Chains mēģinājumu telpā, vai, precīzāk, kādu alternative metal grupeli bez sejas, kādas ik pirmdienas nakti piepilda eMpTyV ēteru. Es brīnīšos, ja jums izdosies atpazīt Vince Neil spiedzienu (izņemot "Anybody Out There?" un "Shout At The Devil" jauno versiju), un/vai atrast ko pazīstamu no MC sērijas. Iespējams, un es tam ticu, ka simtiem tīņu kaifo pie šī pus-instrustrial, grunge/nu metal hibrīda, bet mani uzjautrina dolārzīmes uz pēdējā vāka. Tik simboliski un reizē lēti. Vinss Nīls nesen izteicās, ka "Generation Swine" bijusi kļūda. Varbūt ne, varbūt mēs redzējām Tommy Lee īsto seju.
Vērtējums: 1 no 10

New Tattoo - nav recenzēts

Offical website
website