MOTORHEAD

Kam ir Rickenbacker interesantās formas basene, kakls atliekts 45 grādu leņķī un no iekšpuses "stiklu sagriezts"? Bet kā citādi lai izskaidro šo fenomenālo rēkšanu? Dāmas un kungi, lēdijas un džentlbeņķi, rokenrola karalis, speed metal tēvs, thrash un death vectēvs, savējais gan pie mataiņiem, gan pie papagaiļsekstēm, Jimi Hendrix roudijs, space rock grupas Hawkwind basists, bakenbārdainais anglis Ian Kilmister ar iesauku Lemmy, plus divi kolēģi (kā kvintets 1984-1995). Man vienmēr šī savienība bijusi simbols skaļai mūzikai, stabilai vērtībai un kārtīgai izpriecai, kura prot laikus apstāties...

Motorhead - nav recenzēts. Kad grupas menedžeris iebilda pret grupas pirmo nosaukumu Bastard ("ar tādu jūs netiksit TV!"), Lemijs grupu nosauc savas pēdējās Hawkwind sastāvā sarakstītās dziesmas vārdā. Šī dziesma grezno self-titled oficiālo debijas albuma pirmo rindiņu (nu, kā Black Sabbath, Iced Earth, Angelwitch, plus UFo gadījumos), plus bija arī pirmais singls. Bet vēstures labad pārbīdieties uz diska "On Parole" apskatu...

Overkill
Ilgi domāju, kā rakstīt par šo grupu un kā sākt rakstīt par šo albumu, pirmo, kuras "stabilās vērtības" aizgāja līdz tautai. Jo tieši šī īpašība ir klupšanas akmens. Izcili negribas vēl un vēlreiz atkārtot, ka "Motorhead" ir termins, kas apzīmē "smagu rokenrola un panka savienojumu", un piebilst vēl tās dažas sastāva maiņas. Taisnība tiem, kas uzskata, ka dzirdot vienu M albumu, vairāk vai mazāk dzird visus pārējos. Taisnība tiem, kas lūdz nemeklēt nez kādus atklājumus, bet vienkārši baudīt esošo. Es gribu būt vidusceļš. Protams, gan "Overkill", gan "Stay Clear", gan "Damage Case" iederētos vēl pavisam nesenā M vēsturē, ja vien tiktu ierakstīta uz mūsdienīgākas aparatūras. Un tomēr man liekas, ka šis disks ir pagarināta iesildīšanās - uz to norāda arī tāda, uh, psihodēliska (varat iedomāties Motorhead spēlējam space roķi?) "Capricorn", kā arī visai pabālie "Metropolis" vai "Tear Ya Down". Tie nav vārgi Hawkwindismi kā dzirdam "On Parole", bet ne arī pilnbrieda rēcieni kā vēlāk.
Vērtējums: 5 no 10

Bomber - nav recenzēts

On Parole
Spilgts piemērs (bet ne paraugs!) ierakstu kompāniju alkatībai - United Artists nebija apmierināti ar savas jaunās grupas studijas demo ierakstiem un tos neļāva laist pārdošanā. Kad Motorhead kļuva pazīstami (jau zem Chiswick Records, līgums parakstīts pēc izmisumā nonākušo mūziķu atvadu koncerta), tad gan ir pienākums sasparoties. Un, verdikts ir gatavs un tiek iznests - ja tu neesi kolekcionārs, vēl jo vairāk - Motorhead kaisles apdvests, met šim diskam līkumu, jo tas sevī ietvēris vārgas, psihodēliskas versijas vēlāk par klasiku kļuvušajiem "Iron Horse", "Keep Us On The Road", taču ironiski, ka tikai dziesma "Motorhead" (un varbūt "On Parole") spēj norādīt uz to, kas vēlāk kļuva par grupas neatņemamu stilu. Visas pārējās ir vai nu baikerhimnas, gan vārdos, gan mūzikā, vai panciskas ritmāžas ("Vibrator"), vai pat vēl daži pārpalikumi no Hawkwind, ja ne tieši, tad garīgi gan.
Vērtējums: 2 no 10

Ace Of Spades
"Ace Of Spades" kopā ar "Iron Fist" tiek uzskatīts par klasiskā sastāva visklasiskākajiem ierakstiem. Tam pateicīga augsne radās arī šī diska tituldziesmā, iespējams, vispazīstamākajā Lemija & Co. kompozīcijā, jā, arī mana pirmā redzētā un dzirdētā M dziesma (kur videoklipā Phil Taylor izskatījās tik nelaimīgs un nomocījies, ka taisni žēl skatīties...). Un, dabūjis šo albumu, sev par prieku atklāju, ka tam ne velti piekārts augstākās raudzes krusts. Lemijs ir kā Hemfrija Bogarta varoņi - cinisks, skarbs, varbūt rupjš, taču nekad ļauns un visu sagraut gribošs. Tieši tāda pati ir viņa mūzika, un tāda ir viņa izkliegtā patiesība, viņa patiesība, lai kāda tā nebūtu, viņš ir par sevi pārliecināts, un ar savu pār-akordu "pasaules smagāko party roku" viņš pārliecina arī citus, labāko darbu vidū izbīdīdams "Love Me Like A Reptile", "(We Are) The Road Crew" (viņu ilggadējais roudijs esot apraudājies, šo dziesmu pirmoreiz dzirdēdams), un "Shoot You In The Back". Protams, labāko, jo "Ace Of Spades" nevar un nedrīkst pārspēt neviena viņu dziesma - tā ir Motorhead esence un būtība. Ar to beidzās arī Tallinas koncerts, pagaidām otrs labākais koncerts, kādu esmu piedzīvojis.
Vērtējums: 8 no 10

Iron Fist
Pēdējais disks ar ģitāristu Eddie Clarke, kurš pamet grupu pēc dumja strīda par Motorhead sadarbību ar Lemija tobrīdējo draudzeni pankeri Wendy O. Williams.
Vērtējums: no 10

Another Perfect Day
No sākta gala interesanta un savdabīga, lai neteiktu vairāk, savienība. Dusmīgie roķeri ņem savā pulkā melodiskās īru grupas Thin Lizzy sešstīdznieku Brian Robertson, kurš momentā cenšas ieviest inovācijas, laikam uzskatot, ka līdz ar viņu sācies jauns posms grupas karjerā. Patiesi teica tas kritiķis, ka "APD" ir piedzērušāks, bet arī nobriedušāks par visiem iepriekšējiem darbiem, bet...ilggadējos pielūdzējus neapmānīsi. Domāju, ka tieši Robertsona galvai pieder ideja vietām pievienot savu backing vokālu un pat rokenroliskus klavier-klimperējumus, kas Motorhead soundā iederas tikpat lieliski kā putukrējums pie šašlika, un kur tad vēl neatbilstošais spēles stils, pat Lemijs izklausās tāds sapīcis - kas par štelli, gala beigās?! Nesaiet gali kopā. Jāsaka, pat labi, ka Robertsons neizrādījās sadzīvojams personiskā līmenī (uz skatuves vilka šortus un baleta kurpes! Un atsacījās spēlēt tobrīd populārus M gabalus). No otras puses - nav slikti paklausīt pavisam atšķirīgu grupas albumu, kur labākās dziesmas ir "Back At The Funny Farm" un "Dancing On Your Grave".
Vērtējums: 5 no 10

Orgasmatron - nav recenzēts

Rock 'n' Roll
Īsi un prasti - "R'n'R" vienkārši satur vismazāk labi iesēdušos dziesmu, vismazāk agresijas, par spīti dusmīgajiem dziesmu tituļiem ("Eat The Rich", utt.), un, pēc pēdējo gadu gandrīz vai brutālajiem ierakstiem "R'n'R" izklausās gluži remdens un otrreizēji uzsildīts, izvēlējies vieglālo ceļu, t.i., neiedveš īpašu dzīvību arī savos 4-5 akordos. "The Wolf" laikam ir pazīstamākais, galvenokārt vilciskā piedziedājuma dēļ, "All For You", divbalsīgā, melodiskā piedziedājuma dēļ, un vienkārši labā "Boogeyman". Nekā interesantāka es te neredzu un nedzirdu. Droši pirkums Motorhead faniem, pārējiem ieteikums šo iet ar līkumu, kamēr nekļūst par teikuma pirmajā daļā minēto cilvēku tipu.
Vērtējums: 4 no 10

1916
Iz personiskām lietām - Lemijs ir pārvācies un turpmāk piemitīs Losandželosā (diez kam tad veltīta dziesma "Angel City"?), pamezdams miglainās Albionas krastus "paradīzes" dēļ. Bet iz vēstures - "1916" tiek saukts par labāko M albumu kopš "Iron Fist" un pat izpelnās Grammy nomināciju kategorijā "Labākais heavy metal albums" (tiesa, zaudējot Metalikai). Pirmais fakts iespējams atbilst patiesībai - kaut neesmu labi dzirdējis iepriekšējos divus albumus, man ir atmiņā, ka ne viens, ne otrs tomēr nebija parāki. Nemirstīgi čerkstošais rokenrols "The One To Sing The Blues", "I'm So Bad (Baby I Don't Care)" (labs nosaukums!) te atšķaidīts ar tādiem neraksturīgiem rēcieniem kā murgainais "Nightmare / Dreamtime", teicamu balādi "Love Me Forever" un pavisam apstulbinoši izmisīgo tituldziesmu, tā pierādot, ka nav jābūt apveltītam ar nez kādām vokālām dotībām, lai pārrautu dvēseles stīgas pavisam nesentimentālā un robustā veidā, liekot iejusties to ādā, kuri 16 gadu vecumā nonāca Pirmajā pasaules karā. Klasika!
Vērtējums: 8 no 10

March Or Die - būs. Te ierodas bijušais King Diamond bundzinieks Mickey Dee.

Bastards
Nosacīti šo var dēvēt par vidusperiodu, jeb drīzāk par šī perioda beigām, kad, neskaitot vienu "Another Perfect Day" perfektu neveiksmi, visi diski ieturēja absolūti identisku plāksni, kur vienmēr iemaisīti vieni un tie paši teksti un muzikālie motīvi, taču "Bastards" jau ved uz smagāko virzienu, kāds parādīsies vēlāk, sekojoši, arī fanu vidū kļuva tas iecienīts - pilnīgi dabiski, reti kuram iet pie sirds vispārējā "atvieglošanās" tendence. Bet es vērtēju šo zemāk gan par "1916" vai "March Or Die", taču nespēju nosaukt un ar pirkstu iebakstīt iemesliem acu zīlītē. Man Motorhead albumā jājūt kāda netverama ķīmija, lai atļautu to izvirzīt augstāk par vidusmēru. "Bastardi" ir saguruši.
Vērtējums: 5 no 10

Sacrifice
Kā jau minēju agrāk, man personīgi šīs grupas diskos ir vai nu klikšķis, kas apzīmē - "Jā, viss notiek", vai arī tāda nav. Šis "nav", un tūlīt pacentīšos izklāstīt sīkāk. Pirmkārt, un tas nav galvenais - skanējums ir vēl šņerkstošāks un raupjāks, it kā pacenstos (pa savam) iet līdzi laikam, un tādas dziesmas kā "War For War" ir galvenais apliecinājums. Otrkārt, man patīk, ja tieku aizrauts, ja sajūtu draivu, bet "Sacrifice" tāda lieta gadās reti, ja nu tituldziesmā vai "All Gone To Hell" vai "In Another Time". Sagurums turpinās, un man vienalga, cik augsti šis disks tiek vērtēts. Mēģinājums dažādot savu stilu uz bundzinieka rēķina (kā tituldziesmā, "Make 'Em Blind") man liekas neizstrādāts, turklāt rokenrols "Don't Waste Your Time" te ir nevietā.
Vērtējums: 4 no 10

Overnight Sensation
...un, patīkami apzināties, ka šī ir atgriešanās pie ierastās prakses, savienojot to ar "Sacrifice" saundu, un iebrāžot jau ar pirmo, ar "Civil War", aptuveni divreiz niknāku par "Ace Of Spades", kaut arī manā prātā šie divi albumi sasaucas vismaz vienā aspektā - tieši tai nevaldāmajā draivā, ar minimāliem līdzekļiem sasniegtie efekti, pie kuriem brāzmaini mosh-piti nemaz neliekas tik neiespējami - varbūt tas tāpēc, ka Motorhead ir atkal palikuši trijatā? Jā, esmu nepiedodami aizmirsis par tekstiem, kuri agrāk tiešām pelnīja mazāku vērību, bet Lemijam novecojot un kļūstot vai par metaļugu tēti, lirikai piemīt visas veca vīna īpašības. Šajā diskā, manuprāt, kulminācija šājā jautājumā ir thrashiskais "Them Not Me", par ļautiņu patoloģisko prieku par to, ka miris cits, nevis viņš, vai arī par prostitūciju iekš "Love Can't Buy You Money" (bītlu lielais hits bija "Money Can't Buy You Love"...) Protams, sava vieta ir cirkšņu rajona apdziedāšanai "Crazy Like A Fox" (galu galā, Lemijs nekad nav kaunējies no zižļa asināšanas), vai neuzticībai iekš ritmiskā "I Don't Believe A Word", vai pat hardcoriskais, zobgalīgi skumjais "Eat The Gun". Visas nosauktās pie reizes arī pieder pie vislabākajām Motorhead dziesmām šajā diskā. Varbūt pat 90ajos.
Vērtējums: 9 no 10

Snake Bite Love
Laikam kaut kāds stereotips iestājies - gribas, lai pirmais gabals būtu ātrais, bet tāds "Love For Sale" ir tipisks otrais numurs. Atverot disku ar šādu midtempo dziesmu, turklāt visai pabālu, uzmācas pamatotas bažas, vai tik zēniem nav iznācis nesarakstīt pienācīgu bliezienu, un kas sekos tālāk. "Snake Bite Love" kopumā ir visai līdzīgs "Sacrifice" diskam, īpaši tas atbalsojas dziesmā "Assassin" (burtiski pārrakstīta dziesma "Sacrifice"). Jā, un bez šīs dziesmas man iznāk pieminēt tikai "Take The Blame" par politiķu divkosību, vēl abas pēdējās "Desperate For You" un "Better Off Dead", ja pievelk aiz matiem. Visas pārējās ir labi ja vidusmēra kompozīcijas, nespējīgas nedz īsti aizraut, nedz priecēt tos, kuri vēlas parakt mazliet dziļāk nekā tikai fona mūzikai nepieciešams.
Vērtējums: 4 no 10

Everything Louder Than Everyone Else - nav recenzēts

We Are Motorhead
Mīļie cilvēki, cik tad Lemijam gadu? Cik man zināms, 55. Un šitā dragāt vēl tādā vecumā lai Dies jums visiem dod, kā tad. Tiesa, pierimt bija jau laiks, un pēc 90o gadu vidus ārdošajiem, visu laiku smagākajiem Motōrhediem pašslavinošais albums ("We are Motorhead, born to kick your ass", tituldziesma iesākas nu galīgi kā "Ace Of Spades") drīzāk atsauc klasiskākās lietas. Nu, ko tur īpaši iespringt un meklēt 5 atšķirības no visiem pārējiem diskiem, ja vien var ieklausīties viņu, manuprāt, labākajā dziesmā "Wake The Dead", kura basa solo vieta diezgan atgādina Thin Lizzy (ironiski, ja ņem vērā TLizistu Brian Robertson nenoturēšanos grupā). Plus vēl Sex Pistols klasiskā gabala "God Save The Queen" apdare, plus ne pārāk pārliecinoša balāde "One More Fucking Time" (subtitlēta "arī-to-mēs-jau-esam-dzirdējuši"), plus viscaur valdošs...sagurums. Varbūt laiks meklēt savos trīs akordos kādu citādāku pieeju? Nē, totāliem faniem - totāls satisfakšns, īpaši pie "See Me Burning" un "Stagefright/Crash & Burn" un citām. Bet man joprojām "Overnight Sensation" = top 1 Motoru albums 90ajos.
Vērtējums: 6 no 10

Offical website