NARITA

Narita (btw, tā sauc pilsētu Japānā) ir viena no retajām kaut cik pazīstamajām dāņu hard/heavy grupām (bez Pretty Maids un Royal Hunt), un, atklāti sakot, nedomāju, ka viņiem izdosies pārsniegt šobrīdējo līmeni, ja vien netiks kas kardināls veikts.

Debijas disks - cik atceros, tur bija daudz neoklasisku ģitāras gājienu, bet ne īpaši 'atsita' Malmsteen.

Changes
Diemžēl neatceros daudz no viņu pirmā diska, tak pat pilnu to nebiju dzirdējis. Taču "Changes" noteikti ir enerģiskākais no visiem trim, viņiem atradies spēcīgs, dominējošs vokāls (Kenny Lübcke) un tāds pats expresīvs ģitārists Henrik Poulsen personā, un viņu radītais skaņu celiņš pildās ar aizrautīgu, pat mazliet tehnisku un vieglu power metal, ar hārdrokam tipiskiem daudzharmoniju dziedājumiem. Savā ziņā varu sameklēt salīdzinājumu ar agrīno Symphony X, lai gan neoklasikas ir tieši tik, cik melns aiz naga (netīreļiem), nbet taisnākos numuros tas ir mazliet Pretty Maids garā. Gribētos jau šo albumu iegūt uz CD, bet gribēt nav kaitīgi - tas jau sen ir ārpus printa...
Vērtējums: 8 no 10

Life
Diezgan līdzīgs iepriekšējam, bet, tīri subjektīvi, liekas, ka ne tik labs, tāds sausāks, ne tik enerģisks un dzenošs.
Vērtējums: 5 no 10

NARNIA

Divu 20-gadīgu zviedru jaunuļu (Christian Liljegren - vokāls, Carljohan Grimmark - visi pārējie instrumenti pirmajā diskā), kuri savam vecumam rāda visai pieklājīgu sniegumu, spēlē mūziku, kas ieturēta Malmsteen disku "Eclipse" vai "Fire And Ice" stilā, dažbrīd atklāti zogot rifus un gājienus.

Awakening
Viegliņš Malmsteen ar klišejiskiem, pie tam vēl uzbāzīgi kristīgiem tekstiem, un vēl bungu mašīnu! Disks tiem, kuri fano par 90o gadu sākuma Malmsteen. Pārējie var iet pastaigāt.
Vērtējums: 3 no 10

Long Live The King
Protams, pateicoties īstas grupas klātbūtnei (starp tiem arī bijušais Malmsteena buņģieris Anders Johansson, kura darbs te vienīgais īsteni sakarīgais), "Long Live The King" vairs neizklausās tik sintētiski. Taču joprojām tie neslēptie Malmsteenismi skan tik nedzīvi un uzdzen šermuļus tiem, kuri meklē inovācijas un oriģinālismus. Vokāls (nejēdzīgi tremoloizēts!) joprojām liek šausmās drebēt, un teksti uzdod jautājumu - vai obligāti savs ticības apliecinājums ir jāietērpj tik prastos vārdos? Vai klausītāji tiek uzskatīti par dumbassiem, līdz kuriem aiziet tikai taisnvirziens? Nu labi... šo albumu es tomēr ieteiktu pāri "Awakening", bet tikai neoklasiāņiem.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

NEAR LIFE EXPERIENCE

Es paņēmu šo ierakstu ar cerību, ka Steve Blaze (Lillian Axe ģitārists) būs turpinājis savas iepriekšējā grupā aizsāktās tradīcijas. Šitādu vilšanos...

Near Life Experience
Metallica "Load" pārrakstījusi ar distorted vokālu, un aizmirsusi kā spēlēt un dziesmas rakstīt. Drausmīgs sūds.
Vērtējums: 0 no 10

NEMESIS

Nemesis šobrīd var atcerēties tikai kā Candlemass priekšgājēju - basista Leif Edlinga grupu, kurā viņš (neveiksmīgi) izpilda arī līdervokāla pienākumus. Vienīgajā Ep, kurš 1990. gadā tika vēlreiz izdots, papildinot ar divām Candlemass dziesmu demo versijām, skan doom metal. Un, tikai.

The Day Of Retribution
Tikai vēsturiska vērtība piemīt šim ierakstam. Nākamais Candlemass līderis un dziesmu autors Leif Edling ārkārtīgi slikti ierakstītajā Ep piedāvā piecas diezgan lēnas (ja neskaita "In God We Trust") un garlaicīgas dziesmas, no kurām "Black Messiah", jau ar nosaukumu "Incarnation Of Evil", atradīs vietu Candlemass diskā "Ancient Dreams". Candlemass demo gabali, "Blackstone Wielder" un "demon's Gate" ar pirmo Candlemass vokālistu, ir tikai kripatiņu labāki.
Vērtējums: 3 no 10

NEVERMORE

Sietlas grupa transformējās no itin labas power/heavy grupas Sanctuary uz tādu doom/power mūziku, ar ārkārtīgi augstu un spēcīgu vokālu Warrel Dane personā.

Nevermore
Lēns un dusmīgs, dažbrīd atonāls skanējums, tomēr vietām diezgan vienmuļš, un balss arī skan mazliet vienveidīgi. Nav slikti, bet nekas īpašīgi supercools arī te neatrodas.
Vērtējums: 6 no 10

Politics Of Ecstasy
Oi, miega zāļu vietā noder šie vienmuļie, Panteriskie rifi un balss arī neko neglābj. Brīžiem šis tas interesants pavīd, bet tikai brīžiem.
Vērtējums: 3 no 10

Dreaming Neon Black
Es nemēdzu pārrakstīt savas recenzijas, uzskatot, ka principā es parasti pasaku, ko attiecīgajā laika periodā domāju, un manas izmaiņas prātā pēc gadiem diviem var maz kādu interesēt. Taču, man apnika saņemt belzienus un lamas un gandrīz visiem apkārtējiem ar zemtekstu: "nu, kā tev var nepatikt...", un es izvilku šo disku ārā no kaudzes zem nosaukuma - "noputējušie un ārkārtīgi sen neklausītie"...un biju spiests atzīt, ka pirmais iespaids ne vienmēr ir tas pareizākais. Pirms-relīzes slavinājumi solīja "debijas melodiju un Politics Of Ecstasy smagumu", un tur ir sava daļa taisnības, taču tikai daļa. "Dreaming Neon Black" ir konceptuāls vēstījums par Viņu (vīrieti) un Viņu (sievieti), un kopumā vairāk te skan "Politics Of Ecstasy" power-groove rifi, nevis melodiskais doom, kā debijā, taču tas ir daudz labāk klausāms un ausij tīkams, kā neizmērojami garlaicīgais otrais disks. Warrel Dane praktiski vairs neizmanto falsetu, pievēršoties ekskluzīvi savam žēlabainajam un spēcīgajam vidējā diapazona tonim, kas šai mūzikai atbilst daudz labāk. Joprojām šis ieraksts man nekotējas pārāk augstu, un tā vietā es no plauktiņa izņemu klausīties citus un citādus albumus, taču paretam tas mani uzmundrina. jeb, tieši otrādi, rada depresiju.
Vērtējums: 6 no 10

Dead Heart In A Dead World
Atkal palikuši četratā (ex Testament ģitārists Tim Calvert tomēr nenostrādāja), Nevermoristi turpina "Dreaming Neon Black" muzikālās tēmas, savā power-groove iekļaujot gan pa modernā metāla, gan old-school thrash atblāzmai, un kas man liekas vēl svarīgāk - injicējot pietiekami skaistu daļu melodiju savā agresivitātē, tā aizvien vairāk pietuvojoties tam labumam, ko izmet vācu Angel Dust - grupa, kas savā ziņā var tikt pielīdzināma šiem sietliešiem. Pirmais gabals, "Narcosynthesis" gan par to neliecina, būdams dragājošs un visai taisns, taču vēlāk šīs īpašības iet kopsolī ar manis jau pieminēto prieku iestumt kādu elektroniski jauku vai ģitāriski izsmalcinātu rāvienu meldijas virzienā. Pilnīgi skaidrs, ka "Dead Heart..." pārspēj "Dreaming..." visos rādītājos, un grupas popularitāte tajās aprindās, kur ciena teicamu metālu šī vārda tiešajā nozīmē, 90o gadu metālu, kādu es gribu to redzēt, tur šai popularitātei nav precendentu. Pieminiet manus vārdus, metālistu top year 2000 sarakstos šis disks būs pirmajās vietās. Un tā viņam arī vajag! Tiesa, es gan biju nejēgā satraucies par "The Sound Of Silence" coverversiju, taču izrādījās, ka no oriģināla te palikuši vien vārdi un minimālas akordu druskas - pārējais ir nežēlīgi ātrs ārprāts. Tā laikam jau nu nevajadzēja...
Vērtējums: 8 no 10

Official website

NEW EDEN

New Eden bija otrā grupa, kuras albumu izlaida leibls Sentinel Steel Records, un atšķirībā no pirmās grupas Gothic Knights, vairāk stūrēja thrash/power virzienā. Pēc iekšējām nesaskaņām trīs grupas dalībnieki apvienojās ar bijušo Helstar vokālistu James Rivera grupā Destiny's End, un izdeva disku.

Through The Make Believe
Ja Gothic Knights bija totāls 80s un sliktā nozīmē, New Eden arī ir 80s, bet ne tik sliktā. Tiesa, viņu spēlēto intensīvo power ar thrash pieskaņām var mēģināt klausīties arī 90ajos, tomēr labāk ne. Pavārgais vokāls un pavirši atspēlētie solo ir tikai virspusēji jūtamās nepilnības, īpaši jau tās akustiskās vietas. Dažbrīd skan tīri OK, bet pārsvarā tomēr naivi un amatieriski. Pat 80o gadu vidū šis disks nekotētos augstu.
Vērtējums: 4 no 10

Obscure Master Plan
Acīmredzot viens no ģitāristiem (Horacio-kau-kas) paturēja šo vārdu un izlaida jaunu disku ar citiem mūziķiem, bet tas arī viss ko es zinu. Toties par mūziku šajā albumā gan es zinu, un zinu to, ka tā nav necik labāka par debiju, gluži otrādi. Parasts, kaut dažreiz disharmoniski ieturēts power/thrash, ne tik vecmodīgs, bet tikpat garlaicīgs. Labākajos momentos atgādina veco Sanctuary ("demons Of Earth", "Epitaph"), bet tur ir arī vokālista nopelns, kurš pat uzkrītoši augstas pasāžas dara pakaļ Warrel Dane.
Vērtējums: 4 no 10

Update: Jaunais disks sauksies "The Stagnant Progression"
Official website

NIGHTSHADE

Šo grupu es atceros dzirdējis 1-2 reizes drīz pēc šī diska iznākšanas 1991. gadā, un man bija palikušas labas atmiņas. Gribējās tās apstiprināt. Arī tāpēc, ka ik pa brīdim dzirdu labas atsauksmes no 80s metal faniem.

Dead Of Night
...un tā apstiprinājās. Tas tiešām bija 80o gadu speed/heavy, ne pārāk smags, pietiekami melodisks, noteikti tradicionāls, bet pietiekami aizraujošs, lai atzītu to par labu esam. Balss mazliet atgādina ne tik rēcīgu UDO, mūziku spēlē amerikāņi, kuriem acīmredzami tuvs ir arī eiropeiskais heavy metal (īpaši jau par to liecina divi speed nummuri pašā sākumā).
Vērtējums: 7 no 10

Man šķiet, šis nav vienīgais, ka ir vismaz vēl 1 disks.

NIGHTINGALE

Kaut arī Dan Swano visi pirmām kārtām pazīst kā neseno Edge Of Sanity dziedātāju un dzinējspēku, viņš pats atzīst, ka viņa galvenā prioritāte vienmēr bijis projekts Unicorn. Pēc aiziešanas no EoS un Unicorn izbeigšanas saraksta augšgalu ieņēmis sākumā gotiskais, vēlāk jau smagāks pašprojektiņš Nightingale. Tiesa, visus pārējos projektus pat grūti nosaukt - Bloodbath, Infestdead, Pan-Thy-Monium,Odyssey, Kharaboudjian, Steel, nemaz nerunājot par piedalīšanos Katatonia, Therion, Godsend u.c. grupu albumos...Ražīgs tēvainis.

The Breathing Shadows
Pirmais Nightingale albums bija iecerēts kā izvērsta tēma tiem pāris gotiskā roka gabaliem, kas atrada savu vietu Edge of Sanity diskos, un Danijs atzīstas, ka speciāli klausījies Sisters Of Mercy, The Mission un Rosetta Stone, lai iegūtu labāku priekšstatu par šāda tipa mūziku. Taču pirmā viņa sarakstītā dziesma, 8-minūšu garā "Nighfall Overture" nebūt neietilpst gotiskā roka garā, ar tik daudzām ritma maiņām un nebūt ne katedrāļu toņiem. Tomēr viss pārējais šā 53 minūšu garā diska saturs ir tieši tāds, kā mums lika paredzēt, pašsarakstīts un un pašierakstīts septiņās 1995. gada janvāra dienās paša Unisound studijā, spēlējot visus instrumentus (un ieprogrammējot drummašīnu) un miglainā balsī sadziedot par miegu, čigānietes acīm, kas nelaiž vaļā, principā ļoti personiski teksti par savām izjūtām. Un tā tas arī jāuztver, kā Danija vēlme izpausties, ierakstīt kārtējo disku, šoreiz gotikas vilnī, mazliet piemetot klāt arī no Depeche Mode, ar sev tik tipisko ģitāras meldiju izrotātu un savas savdabīgās balss toņu izskaistinātu. Diemžēl nekā vairāk es te neredzu.
Vērtējums: 4 no 10

Closing Chronicles - dzirdēju diezgan pasen.

I
Pirmām kārtām, albuma nosaukums nav "Viens", kā var šķist, bet gan "Es". Vai varbūt "Acs"? Lai nu kā, šoreiz Danijam palīdz viņa brālis zem vārda Tom Nouga, kurš piedalījies vismaz 2/3 dziesmu rakstīšanā, kā arī progroka grupu Arena un Pendragon taustiņnieks Clive Nolan. Par laimi, jau "Closing Chronicles" atvirzījās no gotikas, bet "I" vispār no tās nav ne smakas! Pēdējā laikā esmu iegādājies šo to no smagākā AOR novirziena, tāpēc varu droši ziņot - Dan Swano šobrīd raksta mierīgu un pat jautru AOR, noteikti ne tipisku (arī balss dēļ), taču klasifikatoriem nenāksies grūti "I" ietilpināt tieši šajā nozarē, īpaši iedomājoties viņa balss vietā kādu augstu spiedzēju. Tiesa, skaidrs ir tas, ka "I" netaisnīgi tiks pirkts vairāk nekā īstie AOR diski, un tikai vārda dēļ. Un atkal, tas ir ģimenes projekts, kuram Clive Nolan ir pierakstījis dažas taustiņu partijas un 2 minūšu outro. Tas nenoliedzami ir klausāmāks un ausij tīkamāks nekā pirmais Nightingale disks, tuvāks arī manis cienītajam diapazonam, bet kārtējo reizi prāta tālākajā stūrī ņudz ideja par to, ka Dans taču varētu tādus cept kaut divus pa gadu...vai tiešām nebūtu laiks vēl vienam "Moontower" ierakstam? Ziniet, neesot, jo daži fani to nesaprotot. Nu, piedodiet...
Vērtējums: 6 no 10

Swano website
Website

NIGHTMARE

Cosmovision
Nightmare, stgarp citu, ir grupa "ar bārdu"; šī franču vienība darbojās visus astoņdesmitos, izlaida divus albumus ("Waiting for the Twilight" 1984.ā un "Power Of The Universe" 1985. gadā) pēdējo koncertu spēlējot 1988. gadā un sanākot kopā atkal pirms diviem gadiem. Gan ne vecajā sastāvā, un tas nemaz nav iespējams, jo Jean Marie Boix jau dzied citās pasaulēs... Bet tieši viņa aizvietotāja Jo Amori (viņš agrāk šajā grupā spēlēja bungas) spējas piesaistīja manu uzmanību, lasot, kā daži uzsvera viņa tembra līdzību ar Stygma IV vokālistu Richard Krenmaier. Neticami, ka jau nākamajā dienā vienā sakarīgā Rīgas veikalā (kurā, neteikšu, citādi nākotnē nocelsit!) šis disks jau mani gaidīja. Tās recenzijas autoram nebija lācis uz auss uzkāpis, un blakus Richard var pieminēt arī līdzību ar agrīno Dio, tiesa, paturot prātā, ka Jo Amori vēl būtu jāpatrenējas. Oriģinālbasists Yves Campion apgalvo, ka "vecie" Nightmare diski nemaz nelīdzinās 80ajiem, bet, lai noteiktu "Cosmovision" piederību, jāatceras, ka franči, itāļi un arī spāņi pieder pie vienas un tās pašas valodu grupas, un tā mentalitāte pamatos arī pārāk atšķirīga nav. Tāpēc Nightmare 2001 versijā ir gaisīgs power metal (tikpat kā nav ātru dziesmu), kuru par infantilu nenosauksi, bet arī par pārāk atmiņā paliekošu nē. Pārītis lielisku koru ("The Spiral Of Madness" jo sevišķi), daži saistoši un maz-/nedzirdēti gājieni un pārlieku sintētisks skanējums (ģitāras sadzirdēt arī grūti). No vienas puses, viņiem jau bagāža ir uzkrāta, no otras puses, Napalm Records viņus diez vai savāca vārda pēc. Nightmare stāv priekšā pagarš ceļš uz atzinību, ja tāda ir atgriešanās. Šaubos, vai viņi centīsies to iet. Visumā nav bēdīgi, un pat nevienas balādes!
Vērtējums: 6 no 10

Official website

NIGHTWISH

Pirmo reizi par šo grupu izdzirdēju, kad man pirms diviem gadiem nospēlēja mp3 ar dziesmu "Elvenpath". Nebiju dzirdējis neko tik labu speed/power žanrā, kopš 1991. gadā ierakstīju Blind Guardian, patiesi ne. Plūstošas melodijas, pat pārāk viekāršas, bet aizraujošas gan, un pāri visam - operdziedātājai līdzīgs vokāls... Vēlāk gan uzzināju, ka meitene Tarja studē operdziedāšanu prestižakajā Somijas Sibēliusa mūzikas koledžā. Manuprāt, viscerīgāka grupa šāda veida mūzikā, ja vēl ņem vērā, ka dalībnieku vidējais vecums nepārsniedz 22 gadus... Starp citu, taustiņnieks un gandrīz visu dziesmu autors Tuomas ir spēlējis arī black metal grupās Nattvindens Gråt un Darkwoods My Bethrothed.

Angels Fall First
Par ievadgabalu "Elvenpath" jau minēju. Būtībā grupa spēlē ziemeļnieciskām melodijām pārpilnu power metal, ar pāris fiksākiem gabaliem, kā arī pietiekami daudz mierīgiem momentiem. Kopiespaidu mazliet bojā taustiņnieka vēlme vietām dziedāt līdervokālu, balss viņam tāda ne visai, tomēr duets ar Tarju dziesmās "Beauty And The Beast" un pirmajā singlā "The Carpenter" ir atzīstams par izdevušos. Diemžēl uz diska beigām dziesmas paliek garlaicīgākas.
Vērtējums: 8 no 10

Oceanborn
Šis ieraksts tika gaidīts ar milzīgām cerībām, un sākumā pat neticēju recenzijām un atsauksmēm, kas vienā balsī izcēla Oceanborn pārākumu pār debijas albumu. Protams, atsauksmēm bija pilnīga taisnība - pirmkārt, nenormālais enerģijas lādiņš, kas burtiski staro no jebkuras dziesmas, otrkārt, vairāk uzmanības pievērsts taustiņu partijām, kas līdzsvaro ģitāras un 'kaulu' saspēli, treškārt, materiāls ir vienkārši...nezinu, kā to nosaukt...nu, skaists. Pietiekami sarežģits, lai ātri nekļūtu apnicīgs, un pietiekami vienkārši uztverams, lai iepatiktos vai jebkuram, kam kaut drusku palikusi tieksme pēc visa skaistā. Mazliet Helloween-iskais ievadgabals "Stargazers", tad "Gethemane", bībeliskām tēmām veltīta dziesma ar vienkārši burvīgu flautas solo, un instrumentālais, nepārspējami melodiskais "Moondance", plus vēl no Ziemassvētku multenes 'Snowman' ņemtā dziesma "Walking In The Air" (tās tēma apstrādāta arī Rainbow diskā "Bent Out Of Shape")...Vārdu pietrūkst, to nevar aprakstīt, tas vienkārši ir jādzird...
Vērtējums: 10 no 10

Wishmaster
Jautājums tāds - vai iespējams uzlabot ideālu mūziku? Visticamāk, ka nē, bet vismaz to atkārtot gan var. Somi turpina visu iespējamo "Oceanborn" iesākto, bet nez kāpēc es tomēr negribēšu gausties par atkārtošanos, jo viss atkal ir paveikts burtiski nevainojami. Mazāk izcelta ģitāra, vairāk taustiņi un vokāls, kā tas jau vbija vērojams (gan mazākā mērā) iekš "Oceaborn", un, manuprāt, vēl vairāk jūtams tas, ka teksti ir uzrakstīti un tad piemēroti vokāla partijām, tipa, skaidrs, ka šeit nav strādājuši tie, kuriem angļu valoda dzimtā valoda. Bet tas nekas, tekstus saprast bez bukleta vienalga nevar. Vēl maza iezīme, ka nav nevienas tīras speed dziesmas, ir daži izrāvieni, bet praktiski viss disks ir vidējā tempā ieturēts. Starp labākajiem gribu minēt "Wanderlust" (vienīgi viens rifs drausmīgi atgādina dziesmu "Gethsemane" no iepriekšējā diska), "The Kinslayer", "Come Cover Me" un, protams, trīsdaļīgo svītu "FantasMic" ar fantastisku flautes iespēli. Kārtējais šedevrs, draugi. Bez vārdiem.
Vērtējums: 10 no 10

Over The Hills And Far Away
Atpūtas brīdim līdz nenoliedzami nākamajam soumi šedevram tiek piedāvāts šis "īsais" disks ar vienu kaverversiju, divām nedzirdētām, vienu vecu/pārrakstītu un sešām koncertversijā ierakstītām dziesmām. Ja viena no manām mīļākajām grupām ieraksta pašu pirmo hārdroka dziesmu, kas man bērnībā patika, tad šim ierakstam jākļūst par īpašu. Bet nu jāatceras, ka Nightwish instrumentālo daļu pārvalda taustiņnieks Toumas, un arī šo kaverversiju viņš pārvalda cik vien spēj, oriģināla griezīgo (īru t.dz.) vijoles partiju pievācot sev, toties ļaujot ģitāristam beidzot ierakstīt īsu solo partiju. Gala rezultāts, kaut arī šai versijai izteikti pietrūkst oriģināla spēka un asuma, ir pieklājīgs. Ko gan īsti nevar teikt par pārējām studijā rakstītajām dziesmām - "10th Man Down" ir tāds vienkāršs, visumā jauks vidēja tempa gabaliņš, bet "Away" ir nebaudāma balāde. Pārrakstītā "Astral Romance" (no pirmā diska) varēja te būt, un varēja nebūt, bet koncertgabali...nu, skaisti, ko lai saka. Labo roku atdotu, lai varētu tur publikā plaukšķināt. Tiesa, ja viņi prasītu vairāk par Ls 15 par biļeti, tad gan tā būtu laupīšana gaišā dienas laikā.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

NILE

Šobrīd "topa" grupa grind/death pulciņos. Pa pusei atbildīgi arī par šī žanra atgriešanos Amerikas krastos.

Amongst The Catacombs Of Nephren-Ka - būs

Black Seeds Of Vengeance
Nu, sakiet, ko vēl viens grindcore fans drīkst vēlēties, ja vien viņam kaut mazliet smadzeņu palicis pēc A/C, Dying Fetus, Angel Corpse, Krisiun vai Eternal Regurgitation Of Pituitary dauzīšanas pa tumbām. Nile vairs nav "jaunā, cerīgā zvaigzne" pie šīs mūzikas debesīm, viņi jau labu laiku asociējas ar grind/death uzplaukumu Amerikas zemē. Karl Sanders, vokālists, ģitārists un egiptoloģijas pārzinātājs, integrējis savas zināšanas grindcore/death metal, tik nežēlīgi ātrā, kur "haiperblāsts" vairs neapraksta to, kas notiek pirmajās dziesmās, un tas momentā atbaidīs jebkuru, kas nav tam gatavs - tam pievienojiet vēl absolūti neatšifrējamu atvēmienu. Taču, pavei, ik pa brīdim Sanderss atceras par Kleopatras un Ben-Hur laika skaņām, un starp bungu ložmetējkārtām vai ikkatrā dziesmā ieskanas austrumniecisku mūku skandēšanai līdzīgi trokšņi ("Defiling The Gates Of Ishtar"), autentisku seno instrumentu draudīgās skaņas ("Libation Unto The Shades Who Lurk In The Shadows Of The Temple Of Anhur") uz ārkārtīgi lēna fona, vai ļaunu vēstošas orķestrācijas ("Masturbating The War God"). Jā, kā vēsta tekstu autors, senie ēgiptieši nemaz neesot bijuši Viktorijas laikmeta tiklie, no šejienes arī tādi teksti kā "Hack off their testicles / And cut their phalluses to pieces" viņu dziesmās. Bet izaugsme, salīdzinājumā ar pirmo disku "Amongst The Catacombs oF Nephren-Ka" ir jūtama, visas tās ēgiptiešu fiškas daudz glīšāk un gludāk iekļaujas šajos tikai nenormālajiem jeb izredzētajiem domātajos skaņdarbos. Kronis visam - 9 minūšu garais hipnotiskais gabals "To Dream of Ur" (viņiem esot sarakstīta arī 15-minūtīga svīta četrās daļās, bet tā neesot ietilpusi). Tiem, kas nav grind fani, varbūt vērts paturēt šo ierakstu, lai caur to izpludinātu savu agresivitāti? Septiņieks no manis, bet šādas mūzikas faniem mazāk par 10 diez vai būs.
Vērtējums: 7 no 10

Official website

NOCTURNAL RITES

Bijusī death metal grupa (no šejienes arī tāds nosaukums) pēc Gotham City vokālista ierašanās kļuva par vienu no pirmajām zināmajām 80s metal viļņa grupām 90o gadu vidū. Nu, apmēram kā Hammerfall, bet vairāk balstoties uz melodijām, nevis rifiem.

In A Time Of Blood And Fire
Tāda sajūta,ka tas ir mērķēts uz 15-gadīgiem speed metal faniņiem. Albums piebāzts jautrām, priecīgām un ārprātīgi klišejiskām Maiden/Helloween tipa meldijām un truliem tekstiem par zobeniem, pilīm, pūķiem un tml. (par kaut ko līdzīgu raksta arī Rhapsody). Vienveidīgais speed šeit izklausās pēc parodijas, bet, ziniet, laikam tomēr domāts nopietni...
Vērtējums: 1 no 10

Tales Of Mystery And Imagination
Jā, nenoliedzami, tas ir uzlabojums, vienkārši nobriedušāks (cik nu vispār tas ir iespējams...) un arī lēnāks. Bet, vienalga, ārpus negantāko speed fanu pulciņa tas nevienam neintersēs.
Vērtējums: 3 no 10

Sacred Talisman - nav recenzēts

Website

NOCTURNUS

Pirmā pazīstamā death metal grupa, kuras sastāvā bija patstāvīgs taustiņnieks. Tehniski perfekta un intensīva mūzika...un acīmredzami, priekšā savam laikam. Šim "tabu" instrumentam tobrīd nekrofīliskā publika nebija gatava. Diewz kā viņiem veiksies tagad, pēc atkalapvienošanās.

The Key
Salīdzinoši "taisns", bet tai pašā laikā izcili tehnisks death ar sātaniskiem tekstiem (Mike Browning, bundzinieks un tekstu autors, stāvējis pie Morbid Angel šūpuļa, un šeit izpilda arī līderrēcienus). Ik pa brīdim iezogas taustiņu partijas, gan kā pavadītāj-, gan kā solo instruments. Kopumā gan vienmuļi.
Vērtējums: 4 no 10

Thresholds
Mans pirmais death metal ieraksts! Jā, un es viņu iegādājos tāpēc, ka biju dzirdējis par taustiņiem un šausmīgi interesēja, kā tāds salikums var skanēt. Arī šodien klausoties, varu tikai pabrīnīties par viņu izdomu, jo tādu kosmosa un sci-fi tēmu (jā, sātanisms pazudis līdz ar jauna vokālista ierašanos) atveidi gan mūzikā, gan tekstos iekš death metal neesmu dzirdējis arī tagad. Tehniski spēcīgi un spontāni rifu un solo numuru izvirdumi, taču manām ausīm vispatīkamāk skan tieši tas atmosfēriskums (jāuzteic "Nocturne In Bm") vai tiešums ("Arctic Crypt"), tajā laikā kaut kas nedzirdēts, bet tagad gandrīz neatņemama black metal sastāvdaļa...
Vērtējums: 6 no 10

Kaukāds 2 dziesmu Ep - 2 dziesmas, kas rakstītas "The Key" tradīcijās, taču ar to skanējumu, kas piemita "Thresholds". Nekas īpašs, taustiņi - tikai tā, starp citu.

Etherial Tomb - nav recenzēts

Official website

NOKTURNAL MORTUM

Nē, man nav nekāda sakara ar šo grupu. Ukraiņi Nokturnal Mortum ir viena no pazīstamākajām (uz dienvidaustrumiem no Zilupes) black/pagan grupām. Interesanta nianse - ja pareizi saprotu, grupā darbojas divi taustiņnieki, tiesa, es īsti nesaprotu, ko viņi abi tur dara?

Lunar Poetry - nav recenzēts (tas ir tikai teipa albums)

Goat Horns
Par production nerunāsim. Pēc (pārāk garā) intro Black Moon Overture mūs sagaida diezgan tipisks, taču neslikts black metal a la Satyricon. Tas neskan īpaši oriģināli, un man tā pa vidam, taču tiklīdz ieslēdzas tautiskās meldijas (titulgabals, "Veles' Scrolls"), notiek neliela aizlidošana, labā nozīmē. Kaut tā būtu biežāk. Manuprāt, galvas tiesu pārāks par Skyforger. Attiecīgā mūzikas stila cienītāji varētu būt sajūsmā.
Vērtējums: 5 no 10

To The Gates Of Blasphemous Fire - nav recenzēts

NeChrist - nav recenzēts

Official website

CLIVE NOLAN & OLIVER WAKEMAN

The Hound Of Baskervilles
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: Verglass Records
GARUMS: 68'49"
PAMATSASTĀVS:
Bob Catley, Tracy Hitchings, Ashley Holt, Paul Allison, Michelle Young, Ian Gould - vokāls
Clive Nolan - taustiņi
Oliver Wakeman - taustiņi
Karl Groom, Arjen Lucassen, Peter Banks - ģitāras
Jo Greenland - vijole
Eva Albering - flauta
Peter Gee, John Jowitt - bass
Tony Fernandez - bungas

Es nekaunos atzīt, ka šo disku iegādājos galvenokārt tāpēc, ka manu aci piesaistīja uzlīmīte, kas vēstīja par Bob Catley (Magnum) un Arjen Lucassen (Ayreon) piedalīšanos. Protams, Clive Nolan vārds man nebija svešs, bet nekad neesmu bijis milzīgākais Arena fans, taču dāvanu karti izpirkt man vajadzēja. Un tā man bijusi viena no labākajām dāvanām. Aigars par viņu iepriekšējo veikumu "Jabberwocky" (kurā arī piedalījies Bob Catley) izsākas itin rezervēti, bet drīz gaidīsim arī viņa recenziju par šo disku, un esmu pārliecināts, ka atsauksmēm jābūt glaimojošākām. Tēraudlējējiem gan pie šī albuma nav ko meklēt - smagas ģitāras šajā taustiņoperā parādās tikai izretis, lielākoties solo numuros vai atsevišķās pasmagās vietās (kā "Shadows Of Fate", kura visai līdzinās pēdējā laika Ayreon kompozīcijām). Tāpēc jāapzinās, ka šī ir kībordistu parāde, un tā maršē grandiozi. Diskā piedalās seši dziedātāji, daži no tiem gan tikai pāris numuros, bet vissatriecošākie efekti šo majestātisko melodiju izpildījumā skan tad, kad viņi salikti kopā - "The Argument" un "Waiting" divatā ir visa albuma vērti. Uzslavas vērti ir pilnīgi visi, bet man visvairāk pie sirds gāja Tracy Hitchings performance dziesmā "Run For Your Life", kuras sākumā viņa diezgan atgādina Kate Bush. Aktieris Robert Powell (viņš savulaik tēlojis pat Jēzu minisērijās "Jēzus no Nācaretes"!) doktora Vatsona lomā lasot savā BBC standarta akcentā, sasaista kopā šīs 14 kompozīcijas, lasot saīsinātu sera Artura Konana-Doila slavenā stāsta versiju, arī visos piecos instrumentālajos gabalos, šādi atsaucot atmiņā milzīgo diskoēras hītu "War Of The Worlds". Kristāldzidra skaņa, kā jau parasti Verglass Records izdevumos, kurš, kā zināms, izdod arī Arena, Threshold (Karl Groom ir arī viens no šī ieraksta producentiem) un ar tām saistītas grupas. Nešaubieties ne mirkli, ka "Jabberwocky" manā plauktā parādīsies pēc iespējas drīzāk.
Vērtējums: 10 no 10


NON-FICTION

Non-Fiction izveidoja bijušie Hades mūziķi ģitārists Dan Lorenzo un vokālists Alan Tecchio tūlīt pēc savas iepriekšējās grupas izjukšanas. Arī viņu jaunais virziens kardināli atšķīrās mno Hades avantgardiski tehniskā thrash - Non-Fiction bija uzņēmuši daudz jo daudz jauno influenču, iesmaginājuši skanējumu, bet par spīti labajām atsauksmēm, īsti labi viņiem tomēr neveicās. Tā kā Hades ir atgriezušies, Non-Fiction nākotne, dabīgi, ir nolikta uz ledus.

Non-Fiction - nav recenzēts

Preface
Nu, ko lai saka par šo ierakstu? Vai to, ka tas ir galīgi neraksturīgs manai kolekcijai? Tā ir smaga un lēna mūzika, tomēr nav doom. Tam ir ātri elementi, bet thrash tas arī nav. Alternative tas arī diez ko nelīdzinās, vismaz tādam, kuru esmu dzirdējis. Man šobrīd žēl, ka esmu tik maz klausījies Soundgarden, Stone Temple Pilots, Alice In Chains un citas tamlīdzīgas grupas, varbūt es psētu rast kādu salīdzinājumu, lai kaut aptuveni nodotu jums virzienu. Tagad nekā. Nu, nē, kaut kas tajā visā tomēr ir, laikam tās metāliskās saknes tomēr laižas ārā un liek par sevi manīt. Jā, un tiem, kuriem krita uz nerva Alan spiegšana Watchtower laikos, var mēģināt paklausītos daudz piezemētāku un zemāku "versiju" šeit, tā ir kā viņa otra puse. Pretējā.
Vērtējums: 4 no 10

In The Know - nav recenzēts
It's A Wonderful Lie

NOTRE DAME

Vol. 1 Le Theatre Du Vampire
Ja ne ko citu, tad vismaz novērtējiet to, ka šī grupa godīgi piestrādājusi pie sava imidža. Protams, koncerti mums nav redzami un nebūs, bet vismaz tos nosaukumus un tekstus var iepētīt, tie pilnībā atbilst mūzikai. Pēdējā meklējiet zināmu līdzību ar Cradle Of Filth teatrālismu, ātrajiem ritmiem un nemitīgo vokālu stilu maiņu, taču nekādā ziņā negaidiet kaut kādu izsmalcinātību un gaumi, Notre Dame lielākoties dauza taisni, un diska sākumā tikai paretam atslēdzas no haiperblāstiem, bet vēlāk gan prevalē vidēja tempa skaņdarbi. Īpašu smeķi piešķir vietām saliktie teksti franciski un vokālistu franču akcents (Notre Dame sastāv no bijušā King Diamond bundzinieka Snowy Shaw pie taustiņiem un dažiem franču mūziķiem); īpaši jauki tas izklausās tituldziesmā, kur ik rēcēja rindiņai angliski seko meitenes čuksti franciski, un tas vien garantē ja ne šermuļus, tad vismaz nevienaldzīgu attieksmi. Tāpat itin dīvaini izklausās mazliet nu metal stilā panāktais instrumentu skanējums (t.i., bieza ģitāras siena un ārkārtīgi spalgas bungas), bet tas nav pārāk uzkrītoši, vismaz kaitinoši nē. Tam vēl pievienojiet lētus taustiņu gājienus ar dažām "ērģelēm", visai bērnišķīgi panāktu horror atmosfēru, un aptuvenais priekšstats būs radies. Labam garastāvoklim noteikti vērts paklausīties, un tekstus ar' sameklējiet - būs par ko pasmaidīt, piemēram, dziesmā "Vlad The Impaler" ir vārdi "fangs-giving day", doomīgajā "Spiderella's XXX" ir vārdi "Now I'm trapped inside her world wide web".
Vērtējums: 7 no 10


Official website

NOVEMBERS DOOM

The Knowing
Neskaitot citā kategorijā esošo Cathedral - nosauciet klasiskās doom/death grupas. Paradise Lost, My Dying Bride un Anathema. Kas notiek, ja mūsdienās vēl joprojām eksistē komandas, kas savā mūzikā atsperas no šīs trīsvienības "zelta gadu" snieguma, pievienojot mūsdienīgāku ieraksta līmeni un nepārtrauktas melodiju virknes? Un vēl šī grupa ir no Čikāgas. Un "The Knowing" ir konceptuāls albums! Šādi relikti, ticiet man, gadās reti, bet tik labi saglabājušies ir liekami Sarkanajā grāmatā. Pretstatā vispārpieņemtajām bažām, Novembers Doom lēnais, skumīgais muzons ne mirkli nekļūst garlaicīgs, pārlecot no vienām ietekmēm uz otrām, līdz tās kļūst grūti noteikt, un iegrimstot šajā stāstā par džeku, kuram tiek dāvāta spēja visu redzēt un saprast, kas viņam lēnām un neatlaidīgi sagrauž prātu, atliek tikai baudīt tās akustiskās iespēles, griezīgās un raupjās ģitāras skaņas, dusmīgo rēcienu (Paradise Lost Nick Holmes ap 90o gadu) un patīkamo tīro vokālu (plus vēl meitenes paretam pievienojas) un vispārējo smeldzīgo noskaņu bez jebkādas gotikas klātbūtnes - maigi graujošs ir šis albums. Vislieliskākie tā pārstāvji - Anathemiskais "Silent Tomorrow" un gaudenais "Searching For Betrayal". Pat ja jums liekas, ka atgriezties 1992. gadā nav prāta darbs, šo grupu būtu vērts ievērtēt.
Vērtējums: 8 no 10

Official website