OBLIVEON

Kanāda daudziem smagākas mūzikas piekritējiem saistās ar kiber-thrash Voivod izpildījumā, un šeit mums darīšana ar tādu kā "cyberdeath" metal grupu. Cik nu var spriest no vienīgā diska, ko esmu no viņiem dzirdējis...

Nemesis - nav recenzēts
From This Day Forward - nav recenzēts

Cybervoid
Auksti, apokaliptiski, mehāniski un disharmoniski rifi ar pa pusei death, pa pusei thrash vokālu un šādai mūzikai neraksturīgiem melodiskiem (dažiem) ģitāras solo. Principā man te vairs nav ko piebilst.Paši mūziķi, starp citu, apgalvo, ka tas esot viņu vieglākais veikums.
Vērtējums: 5 no 10

Carnivore Mothermouth - nav recenzēts. nez, "Cybervoid" fani ārdās aiz niknuma.

Official website

OCEAN MACHINE

Biomech
Devin Townsend jau solīja, ka Ocean Machine projekts būs atkāpe no viņa agresīvā, industrializētā Strapping Young Lad; atkāpe melodiskajā virzienā. Ja vispārējā atmosfēra no STL ir saglabāta, tad mūzika pati ved drīzāk ...? Nē, es atsakos nospraust robežas. Jā, "Life" tiešām atgādina dažas Vai kompozīcijas (atcerēsimies, ka Vai "Sex And Religion" bija pirmais Devin iznāciens), un visi pirmie gabali ir salīdzinoši vienkārši, inkorporējot un kausējot visdažādākos stilus (metāls? alternative? hard? industrial? symphonic? Tas nenozīmē neko). Bet pēc "Hide Nowhere" Devins atver slūžas. Nav iespējams noteikt kādu konkrētu stilistiku, pat grūti atšķirt vienu instrumentu no otra, tā ir nepārtraukta atmosfēra un vēlreiz atmosfēra, ar Devina vareno un plašo balsi virsū, kur slāņu slāņiem klājas grandioza gaisotne, nepārtraukti izmetot melodiskus gājienus (un nav pat saprotams, kā tieši tie radīti). Arī pantiņš/piedziedājums/pantiņš/piedziedājums struktūra tiek ievērota reti (pārsvarā pirmajās dziesmās), ļaujot vaļu brīvajam pantam, pēc patikas izrīkojoties ar eksperimentālu pieeju, un pats galvenais, tas vienkārši nostrādā vai ik minūti! Pat tajā monumentālajā un ambient-ajā "The Death of Music", albuma klimaksā, kas varbūt atsauc atmiņā Pink Floyd ceļojumus, garantēta uzmanība. Vēl viena priekšrocība - šo albumu pat nevajag klausīties skaļi - klusas vakara stundas tam ir kā radītas. Tikai atvēliet 70+ minūtes laika un nenobīstieties no tā psihopātiskā kliedziena pēc pēdējās dziesmas - atgādne, lai jūs neiemigtu...
Vērtējums: 9 no 10

OLD MAN'S CHILD

Old Man's Child (pārākais nosaukums, ne?) stāv turpat blakus pie Dimmu Borgir, Satyricon un citiem atzītiem norvēģu blackeru meistariem.

Born Of The Flickering
Cieši saistīti ar zviedru melodiskā black metal skatuvi (vairāki OMC-ieši vēlāk iznira Dimmu Borgir sastāvā), Old Man's Child parādījās 1996. gadā ar šo debijas disku, kurā Galder lieto citu pseidonīmu (Grusom), bet jau no sākta gala ir kungs un pavēlnieks, rakstot gandrīz visu mūziku, rēcot un iespēlējot ģitāru un taustiņus. Variācijas gan netiek īpaši pieļautas, ja nu vienīgi "Funeral, Swords And Souls" iesākums atgādina kādu vecu, bet melodisku thrash gabalu. Kā allaž, neiztikt bez dažām soprāna, taustiņu un akustisko ģitāru partijām, kā to toreiz prasīja statūti uz iestāšanos melodiskajā melnumā. Tādējādi prieks un patikšana visiem šāda tipa mūzikas faniem, kas ... nav īpaši prasīgi. Jo, līdzās dažām skaistām un varenām kompozīcijām (tituldziesma, piemēram) pastāv arī garlaicīga dimdināšana ("Christian Death"), kas acīmredzami nav prasījusi piepūli. Visumā uz "var iztikt" līmeņa, un iznāk, ka šie pieci gadi tomēr ir liktenīgi. Tikai ģēniji prot pārvarēt laika distanci.
Vērtējums: 5 no 10

The Pagan Prosperity
Pirmais iespaids tiešām ir Dimmu Borgir-isks, bet tas ir druscīt mānīgs. Te visu nosaka vokālists/ģitārists taustiņnieks Galder, bet viņam gan nekaitētu pievākt vēl kādu padomdevēju. "The Pagan Prosperity" ir visai jauneklīgs melodisks black, no agresīvākā gala, kuram piemīti visi "pareizie" melodiskā blacka elementi, un kuram nav absolūti nekādas vainas (daži melodiskie gājieni gan tādi panaivi), bet ar to vien manai vērtību skalai nepietiek, gribas kādus odziņu (vai sēnīti). Skaisti paklausīties un...nolikt plauktā.
Vērtējums: 6 no 10

Ill-Natured Spiritual Invasion - nav recenzēts
Revelation 666 - nav recenzēts

Official website

OPERA IX

Itāļu atmosfēriskie blackeri.

The Call Of The Wood - nav recenzēts

Sacro Culto
70 minūtes atmosfēriska blacka ar amatieriskiem tīrajiem vokāliem (rēcošais gan vairumā) un tāpat izpildītu mūziku. Man par garu, pat ja patiktu.
Vērtējums: 4 no 10

The Black Opera - Symphoniae Mysteriorum In Laudes Tenebrarum - ugh! nav recenzēts

OPETH

Zviedru Opeth, manuprāt, var uzskatīt par interesantu parādību death metal mūzikā. Tā ir viena no retajām death grupām, kuru klausās ne viens vien ne-death piekritējs. Desmit minūšu dziesmās viņu midtempo death metal nomaina neskaitāmas tēmas, bieži akustiski iestarpinājumi un rēcieni tīrās dziedāšanas virpuļi. Progressive death/doom/black? Apmēram uz to pusi.

Orchid
Apmēram minūti gari ievadrifi taču ir pilnīgi Maiden garā! Bet, Opeth ar šo disku ir sākuši ārdīt barjeras starp death/black un pārējo pasauli, apzināti neievērojot nekādas kompozicionālās dziesmu struktūras, radot un pārveidojot rifus un melodijas pēc patikas, un galvenais - darot to interesanti, ja ne vienkārši kolosāli. Kur nu vēl klavieru instrumentālis "Silhoutte". Pie tādas mūzikas nevr kratīt matu kodeļu, te jāsēž un jāiedziļinās. Ko es arī daru, kad vien vēlos ko sirreālu dzirdēt iekš pārsmagās mūzikas.
Vērtējums: 8 no 10

Morningrise
Hipnotiska lavīna, ne-agresīva, nesatricināma, ne-uzbrūkoša, tomēr vaļā nelaiž. Tēmas mainās, bet tad, kad nospēlētas vismaz pāris reizes (es jau minēju hipnotisko efektu), pārslēdzoties no piesātināta smaguma uz klusu, bet spriedzes pilnu akustisko līniju, īpaši jau pēdējos divos gabalos - "To Bid You Farewell" un "Black Rose Immortal". Ja es to būtu izdzirdējis tieši pēc iznākšanas (1996), nevis tikai tagad tikko, es noteikti būtu prātā sajucis.
Vērtējums: 8 no 10

My Arms, Your Hearse
Opeth, dabīgi, nav stāvējuši uz vietas, un viņu mūzika šajā diskā, nezaudējot sev piemītošo pievilcību, ir kļuvusi pieejamāka jeb vieglāk uztverama, tā joprojām izmanto rēcošo vokālu, toties tīrais skan pat biežāk, un aizvien vairāk atgādina pašu Dan Swano. Manuprāt, te vairāk nekā agrāk jūtams jaunā, t.i., atmosfēriskā black metal pieskāriens ("Karma"), tācu tie nav parāk uzbāzīgi un nepavisam jau ne kaitinoši. Salīdzinoši mazāk izmantoti nemetāliskie gājieni, toties akustisko ģitāru strinkšķinājumi atkal ir kas svaigs un nedzirdēts. Kā jau allaž - vienkārši super. Es vēl neesmu dzirdējis "Still Life", taču varu apgalvot - šobrīd šī grupa ir starp niknākās mūzikas līderiem.
Vērtējums: 8 no 10

Still Life
Manuprāt, te vēl vairāk izskausts tāds haotisms, kas parādījās pirmajos divos diskos, toties nemainīgi ir rēcošie un taisnie vokāli, rēcoši death-iskas/doom-iskas vietas, kas momentā pārskrien uz klusu akustiku, vai arī vieglām noskaņām pārņemtu, hmm...progressive roku? Tāpēc nav brīnums, ka arī šādas mūzikas fani (tie, kuri spēj panest groulingu) aizvien kuplākā skaitā ņem šo grupu savā paspārnē. Mikael Akerfeldt ar draugiem to ir pelnījuši. Vēl viena klasika, un mēs to ierakstām vēsturē.
Vērtējums: 8 no 10

Blackwater Park
Vai tad tas ir kāds brīnums? Visi taču jau pieraduši, ka Mikael Akerfeldt ar grupu nav spējīgi radīt neko vāju. Bet, ja apstājas un padomā - jau piektais disks, un tikpat ģeniāls, tikpat briljants, aptuveni tādā pašā stilā (kopš otrā ģitārista vietā ir Peter Lindgren, pazudušas ģitāru harmoniski Maideniskie gājieni), vien palēnām zaudējot to neparedzamību, kas īpaši bija jūtama pirmajos diskus. Es gan šaubos, vai šāda iemesla dēļ Opeth zaudēs kādu fanu, drīzāk jau Mikael rēciens atbaidīs vārās dvēseles - man jau apnicis lasīt tekstus tipa: "cik laba būtu grupa, ja vien ne tas velnišķīgais groulings". Toties kāds agresīvāks progrock fans varētu pievērst uzmanību faktam, ka producējis šo disku un klavieres te iespēlējis ir Steven Wilson no Porcupine Tree, tādējādi klusās pasāžas ieguvušas viņa dievišķo pieskārienu. Albuma vidus ar "Harvest", "The Drappery Falls" un dažām citām ir tas akustiskais, miglainās tīrās balss iegaudots, bet dusmīgākie un episkākie skan sākumā un īpaši jau beigās ar tituldziesmu, kas viss izklausās (tiem, kas nekad nebūtu dzirdējuši Opeth) kā Dan Swano "Moontower" pagarināta, noklusināta versija; neko līdzīgāku es pagaidām neesmu piemeklējis. Hipnotiska satisfakcija te garantēta, un Fast Forward poga ir lieka. Drīzāk Stop noderēs, ja nespējat uzņemt visas šīs emocijas vienā piegājienā, un tas ir ticami. Aigar, ja tu vismaz reizi nenoklausīsies šo... Vēsturei: Blackwater Park saucās kāda galīgi nezināma vācu progrocka grupa, kuras vienīgo '71 gada albumu Mikael esot meklējis gadiem un gadiem ilgi.
Vērtējums: 10 no 10

Website

OPPOSITE EARTH

Teksasā, izrādās, arī šis tas no prog/power parādās! Opposite Earth gan netilpst tradicionālo šī novirziena grupu nišā, drīzāk tas ir vēl progressīvāks Maraya, Solitude Aeturnus, vai sazin kas vēl! Vispār interesanti.

Headspace
Nē, ne jau labi pamanāmās modernās tendences viņu power metālā ir klupšanas akmens (dažbrīd atgādina viņu zemķakus, gan King's X, gan Solitude Aeturnus). Vaina ir diezgan jau nu vienmuļajā piegājienā, kur dziesmas praktiski nav atšķiramas viena no otras. Pasmagi un monotoni rifi zem mazliet Wicked Maraya vokālam līdzīgu balsi, bet bungu vietā točno izmantotas skārda mučeles! Tā šķiet pirmajos noklausījumos, taču vēlāk ausīm atklājas mazliet orientālās taustiņu meldijas, dziļi noslēpta, tomēr jūtama emocionalitāte un domas smagums. Tas noteikti nav ieraksts, par kuru viedokli drīkst izteikt pēc pirmās noklausīšanās reizes.
Vērtējums: 6 no 10

Website

OPTHALAMIA

Skandināvu (nezinu, no kuras valsts, bet liekas, ka Norvēģijas) Opthalamia savulaik bija diezgan iecienīta grupa black un doom pulciņos, bet man nekad nebija nācies to dzirdēt. Tagad man liekas, ka neesmu neko zaudējis. Viņiem varētu būt vēl kādi albumi, neesmu pacenties noskaidrot.

Via Dolorosa
Tas, ka production izklausās pēc mājas garāžā paveikta, nebūtu nekas sevišķs, galu galā, pie black grupām tas ir normāli. Ierakstīts 1994. gadā, "Via Dolorosa" ir doom ar tipisku black balsi, dažbrīd atgādinot kaut ko no Opeth vai Katatonia, tikai uz daudz zemāka pakāpiena, vai arī niknākajās vietās - pēc Satyricon. Ģitārists nepārtraukti zīmē kaut kādas melodijas, bet viss skan tā tukši, nepiepildīti (tā varētu būt arī production vaina). Pāris episkās un labi melodiskās vietas pazūd tajā tukšumā, un beigu beigās klausīties 60 minūtes tādu vienmuļību ir tīrā apgrēcība un laika šķiešana.
Vērtējums: 3 no 10

Website

THE ORGANIZATION

The Organization ir kādreiz pietiekami populārās filipīnišu izcelsmes amerikāņu tīņu thrash grupas Death Angel atliekas - pēc jaunākā grupas dalībnieka, bundzinieka Andrew Galeon savainojumiem autoavārijā grupa uz laiku pārtrauca darbību, ar ko nebija mierā vokālists, kurš vēlējās turpināt darbu. Galu galu zēns iestājās koledžā, bet pārējie četri nosauca sevi par The Organization, savukārt līdervokāla pienākumus pārmaiņus uzņēmās te bundzinieks Andrew (kurš jau bija izveseļojies), te ģitārists Robert Cavestany.

The Organization
Es maz atceros Death Angel "Act III", bet, cik nu spēju - tas bija jauneklīgs, tomēr domājošs viegls thrash, ar daudz harmoniju vokāliem, kas nu thrash bija diezgan neraksturīgi. Tradīcijas turpinātas arī ar The Organization, tomēr kvalitatīvi izpildītajam power/heavy kaut kā tomēr pietrūkst, kādas dzirkstelītes, vai...
Vērtējums: 5 no 10

Savor The Flavor - nav recenzēts

Update: Trīs no Organization izveidojuši grupu Swarm.

ORPHANAGE

Viena no prominentākajām Holandes doom/death vienībām, kura pārāk ilgu laiku bija slīdējusi garām manai uzmanībai. Velti!

Oblivion
Uh, ku' smagi! Uh, ku' graujoši! Kas par tvaikāmura rifiem, netradicionālām ķeltiskām un gotiskām noskaņām un melodijām vairāk vai mazāk tradicionālā doom/death mērcē! Var meklēt paralēles ar citas holandiešu vienības Celestial Season pirmajiem darbiem, taču pārāk daudz līdzības neatradīsit - ļoti līdzīgs rēcošais vokāls un varbūt vēl daži rifi, bet CS tomēr meklējās gotiskuma My Dying Bride virzienā. Orphanage, vismaz pirmajā diska pusē veiksmīgi kausē visdažādakās ietekmes, Tiamat, Amorphis, pat mazliet industrial, pievienodami arī pa kādai, huh-huh, baznīcas dziesmu iespēlei, un kaut kur bekgroundā, ja labi ieklausās, izdzird arī klusu-klusītiņu meitenes balstiņu (viņai ļauts izvirzīties vien klusajā "Victim Of Fear"), un arī kāds "tīrais" vokāls izmantots, bet štampi pārāk maz. Labi, 1995. gadam labi!
Vērtējums: 7 no 10

By Time Alone
Godīgi sakot, pie pirmās dziesmas "At The Mountains Of Madness" es sapīku. Tā bija tik neizsakāmi garlaicīga, ka tā vien gribējās pastiept roku un...Un labi, ka iedzimtais slinkums un ziņkāre uzvarēja. Jau otrā dziesma "Five Crystals" piedāvā to pašu dažādo influenču kausējumu monolītā masā, un vēl vairāk pieberot mazliet modernas lietas, mazliet industrial, melodismam atvēlot nedaudz mazāk vietas. Kā par pārsteigumu, gala rezultāts man patīk ne mazāk kā iepriekšējais disks, pretēji visiem manas galvas noteiktajiem kanoniem. Pats par sevi saprotams, visas melodiskākās vietas iegūst manu nedalītu uzmanību ("Cliffs Of Moher" un jau minētais "Five Crystals"). Jaunā meitene, bijusī baznīcas kora dziedātāja Rosan van der Aa, iekaro mazliet lielāku vietu, ne tikai attālinātu bekgroundu, un arī šis fakts priecē. Sastāvdaļas gan nav vērts atdalīt, jo vislabāk viņiem skan viss kopā. Kā tituldziesmā vai koriskajā "Requiem", bet ne visas kompozīcijas var lepoties ar tādu kvalitāti. Žēl tomēr, ka tas viss man nāk par vēlu...
Vērtējums: 6 no 10

Inside
Orphanage slavinās ar saviem disku sākumiem - baznīcas kora dziedājumiem vai tml., bet "Inside" pirmajās sekundēs atskan pirmās dziesmas "Grip" piedziedājuma rēciens a capella, uzmodinot jebkuru miegaino. Pats piedziedājums turklāt nāk kaut kādas Coal Chamber skolas, taču to tūlīt pat mīkstina The Gathering cienīgs meitenes dziedājums. Šādi kontrasti sastopami viscaur "Inside", arī perversi seksuālajā "Twisted Games", arī melodiskajā tituldziesmā, jo Rosan van der Aa beidzot ir padarīta par pilntiesīgu grupas locekli (huh-huh...) ne tikai uz papīra, viņa vairāk vai mazāk piedalās katrā kompozīcijā, mīkstinot aizvien niknākos rifus un agresīvākos rēcienus. Vismaz viens labums, ka Orphanage nav pievienojušies mīkstuļu dūmdeseru pulkam, kuri to vien dara kā pārmetas uz pop-gothic, bet prot arī savā piekoptajā lauciņā rast ko jaunu, vai vismaz pievienot ko klāt. Tiem, kas tvīkst pēc klasiskā doom/death ar modernu piesitienu. Es ieturu mērenas labvēlības taku.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

ORPHANED LAND

Nu, ja reiz visa pasaule iemaisījusies folkiskā black metal, vai nu Tuvie Austrumi atpaliks? Orphaned Land nāk no Izraēlas un attiecīgi izmanto savas tautas mantojumu savā doom/death muzonā ar nelielu blackiskumu klāt.

Sahara
Šis tas te ir izdevies, šis tas skan garlaicīgi un monotoni. Pie pirmajiem pieder, piemēram, mazliet agrīnajam Amorphis līdzīgais "Seasons Unite". Taču vēlme aizpildīt vairāk nekā 50 minūtes diska telpas izskatās, ka pārmākusi kvalitātīvās iespējas. Doom/death faniem gan varētu patikt.
Vērtējums: 4 no 10

Al Norra Alila
Daži saka, ka labāks, daži tam nepiekrīt. Visādi iet. Bet otrajā diskā izraēļu bērni, manuprāt, sakoncentrējuši mūziku īsākā laikā, kas apliecina arī "labāku" laiku - acīmredzami atlasītas labākās lietas, kas kopā liktas, spēkj ietekmēt vairāk. Man šķiet, ka te vairāk blacka, un noteiokti vairāk dažādu tautisko fišku, pie tam jūtama vēlme neatkārtoties, jo salikts te milzonīgi daudz dažādu lietu, dažādi taustiņu tembri, koriskie dziedājumi, gotika, Pete Steele-līdzīgs vokāls, blacka vokāls, tautiskie orientālie balstiņi un štrumenti. Vietām atgādina nenoslīpētāku turku The Pentagram versiju, bet "nenoslīpēts" joprojām ir vārds, kas labi raksturo OL mūziku. Vēl viena problēma - par dziesmām kā tādām domāts maz, drīzāk salikti rifi un melodijas. Opeth gadījumā tas izklausās teicami, bet Orphaned Land līdz tādam līmenim tālu...
Vērtējums: 5 no 10

Official website

OVERKILL

Ņujorkas pirmā viļņa thrash grupa (sākusi kā punk) vislielāko popularitāti izpelnījās 90o gadu beigās ar diskiem "Under The Influence" un "The Years Of Decay", un savu daļu tās var norakstīt uz aizžņaugtās un augsti spiedzošās Bobby Ellsworth balss rēķina, taču pēc ģitārista Bobby Gustafson aiziešanas jaunie džeki nav spējuši viņu aizvietot tik labi.

Feel The Fire - nav recenzēts
Taking Over - nav recenzēts
Under The Influence - nav recenzēts, ne tik labi.

The Years Of Decay
Valda vispārējais uzskats, ka "The Years Of Decay" ir Overkill pirmā karjeras posma veiksmīgākais ieraksts, un kas es tāds būtu, ja gribētu to apstrīdēt? Es godīgi atzīsots, ka neesmu dzirdējis neko līdzīgu šim diskam - Overkill izmanto gan savas punk saknes, kuras pārvērš thrash ritmos un skaņās, šeit vērojama zināma neprognozitāte (kas nav tik raksturīga, piemēram, Bay Area thrash vienībām), taču tas viss sakobinēts meistarīgi. Blakus aizrautīgiem thasheriem "Time To KIll", "Elimination", "E.vil N.ever D.ies" ir arī desmit minūšu garšs smaga doom (un kad es saku smaga, tad es arī tā domāju) verķis "Playing With Spiders /Skullcrusher/" un pus-thrash balāde "The Years Of Decay". Man, starp citu, ārkārtīgi patīk sounds (producents ne-nepazīstamais Terry Date) šajā diskā - tīrs un neagresīvs, katrs instruments ir skaidri dzirdams, taču kopā tas savienots vienā dūrē.
Vērtējums: 7 no 10

Horrorscope - nav recenzēts

I Hear Black
Kas tad tas? Vājprāts kaut kāds, absolūti nepazīstamas lietas te notiek. Totāli vienādi midtempo rifi, kuriem nav nekāda sakara ar vokāla partijām (tās arī ir gurdenas un neatpazīstamas), prastas ģitāras un bungas, nejēdzīgi. Kā viņi neaizmiga studijā, es nevaru iedomāties? Vienīgais ir titulgabals, un vēl "Just Like You". Pārējais galīgs draņķis. Sorry.
Vērtējums: 1 no 10

W.F.O - nav recenzēts
The Killing Kind - nav recenzēts
From the Underground and Below - nav recenzēts
Necroshine - nav recenzēts
Coverkill - nav recenzēts

Official Website

OZZY OSBOURNE

Reti kurš ticēja, ka gan Ozijs, gan pārējā Black Sabbath daļa pēc šķiršanās 70o gadu beigās spēs veidot veiksmīgu karjeru. Bet, kaislību un pieradumu plosītais dziedonis, pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem ar Gary Moore un Glenn Hughes, izmala puspasaules partneru meklējumos, un tie vainagojās panākumiem - savienība ar blondo trauslo ex Quiet Riot ģitāristu Randy Rhoads izrādās vienkārši perfekta. Un, pat mežonīgākajos sapņos neviens nespēs iedomāties, kā būtu virzījusies Ozija karjera, ja nebūtu TĀS dienas...

Blizzard Of Oz
Šausmonīgi grūti pabeigt Ozija diskus ar viņa pirmo. Turklāt vēl Rendija pirmo šedevru... Vislabāk to salīdzināt tikai ar otro disku, "Diary Of A Madman", un jāsaka - salīdzinājums, lai arī minimāli, ir par labu "Blizzard..." Vienīgais aspekts, kur nav - production, tas nu ir vārgs mēģinājums. Absolūti noteikti šeit vairāk ļauts spīdēt Rendijas Roudsam, gan iekš "I Don't Know", gan "Mr. Crowley", gan klusinātā "Good-bye To Romance", gan nemaz nerunājot par klasiku "Crazy Train", bet "Revelation (Mother Earth)" bija pilnīgi negaidīts atklājums manām ausīm. Tas jau vairs nav heavy metal, tas ir īsts heavy/prog, visi lēnie sākumi, plosošie taustiņu un ģitāru solo, un varenā kulminācija...Tas tiešām ir kaut kas!
Vērtējums: 7 no 10

Diary Of A Madman
OK, šeit viss notiek - precīzs un talantīgi veidots heavy metal, žilbinoši un inovatīvi solo, dunoši ritmi, nav kur piesieties. Bet, manuprāt, tikai "Over The Mountain" vai drūmais, savādais titulgabals paceļas pāri...
Vērtējums: 6 no 10

Bark At The Moon
Nelaimīgais lidojums, un Ozijs paliek ne tikai bez ģitārista, bet arī bez drauga...turneju pabeigt palīdz Brad Gilis, bet uz palikšanu ierodas Rough Cutt ģitārists Jake E. Lee. Bet par mūziku...Pirmie četri gabali paiet Ozija pierastajā stampājošajā heavy metal, bet tad sākas brīnumi. Speed metal gabals "Forever", negaidīti bītliska, orķestrēta balāde "So Tired", un arī "Waiting For Darkness" piedalās orķestris! Tāds nevienmērīgs dziesmu izkārtojums, *ahem*
Vērtējums: 6 no 10

The Ultimate Sin
Otrs (un pēdējais) albums ar Jake E. Lee rāda praktiski neatšķiramus (vienu no otra) gabalus, kā parasti, labi ģitāras tehniku, bet pabaisu production. No vienmuļas (bet tomēr ne obligāti sliktās) masas izceļas "Shot In The Dark" un "Killer Of Giants". Starp citu, sen atpakaļ skatoties koncertierakstu, brīnījos, kādēļ Jake E. Lee spēlējot nekad neskatās uz savu ģitāru...izrādās, viņš ir gandrīz akls!
Vērtējums: 6 no 10

No Rest For The Wicked
Ozijs reiz uz labu laimi parakājās iesūtītajos bio/tape materiālos un izvilka gaišmataina puiša bildi un nodomāja: "Tā, kārtējais Randy Rhoads kopētājs"... Bet mēs jau zinām, ka tieši šis knapi 20 gadu slieksni pārkāpušais dienvidnieks Zakk Wylde kļuva par "rokenrola vectētiņa" jauno labo roku, un ar zināmām pauzēm tāds arī ir palicis. Viņa līdzība ar Rendiju ir vēl vienā apstāklī - Rendijs mīlēja ieviest heavy metal savas klasiskās mūzikas un akustiskās ģitāras ietekmes un eksperimentus, bet Zaks ir līdz kaulam iekšā tā saucamajā southern rock. Kaut arī viņš pieskaņojas Ozija saundam, šīs skanes apcirst nav iespējams, un tieši tas var nepatikt dažiem (un nepatīk arī). "No Rest For The Wicked" ir vismaz 23 reižu enerģiskāks un dzenošāks par iepriekšējo disku, un tā vien šķiet, ka jauneklīgais ģitārists ir iedvesis Ozijam ar grupu otru dzīvību - "Miracle Man" ir teicams sākums (pirmā rifa laikā ļaunie Ozija smiekli gan atgādina Karlsona zvaigāšanu, paceļoties spoka tēlā), tāpat arī "Breaking All The Rules" un "Devil's Daughter" ir labi, taču visai tipiski Ozija materiāli. Vislabākais pēc "Miracle Man", manuprāt, ir Ozija versija par Čārlza Mansona veikto slepkavību dziesmā ar nosaukumu "Bloodbath in Paradise", bet es nevvaru nosaukt nevienu izteiktu vāju gabalu, bet izteiktu hitu arī ne. Pārāk elektroniskās nun uzsvērtās bungas gan mazliet maitā iespaidus.
Vērtējums: 7 no 10

No More Tears
Pēdējais tāds īsteni metāliskais Ozija albums bija līdz tam brīdim arī labākais, nopietns apliecinājums, ka viss vēl turas un pulveris sauss. Bez vājprātīgi episkā, drūmā pulsējošā titulgabala šeit atrodas arī hits "Mama, I'm Coming Home", un kopā ar Lemiju no Motorhead sarakstītais "Hellraiser" (tas, Lemija iedziedāts, atrodas arī Motorhead diskā).
Vērtējums: 7 no 10

Ozzmosis
Ja jums vajadzīgi pierādījumi par vecīšu spēju rakstīt un izpildīt lielisku mūziku...Jā, te ir ne mazums balāžu un vispār vieglāku gabalu, taču "Perry Mason", "Thunder Underground", un tas ar supero nosaukumu, "My Jekyll Doesn't Hyde", ir vēl smagāki par daudziem agrākiem verķīem. Patiesība ir tāda, ka šis ir pirmais Ozija disks, kurš man patīk no sākuma līdz beigām, kur ideāli apvienotas abas viņa puses, tumšā un gaišā. Tiesa, būtu jau jābrīnās, ja ar tādiem mūziķiem disks iznāktu viduvējs. Te bez Zakk spēlē arī Geezer Butler, Deen Castronovo (bungas), kā arī leģendārais Yes taustiņnieks Rick Wakeman. "See You On The Other Side" bija lielais SWH hits savulaik.
Vērtējums: 8 no 10

Down To Earth
Sāku skaitīt un atklāju, ka pēdējais lielais gaudojošā HM krustētiņa albums iznācis reku pirms gadiem sešiem! Protams, ne jau pie sievas un bērneļiem tetovētais miljonārs gulēja, bet ņēmās ap nu-metal festivālu Ozzfest, kacināja tautas ar dažiem Black Sabbath reinkarnācijas mēģinājumiem (pēdējais laikam virzās uz kaut kādu rezultātu) un paretam izsvieda kādu jaunu dziesmu savā vai BS kompilācijā. Kārtējo reizi novākts zvaigžņu sastāvs - Robert Trujillo (labi dzirdams bass, ex Suicidal Tendencies), Mike Bordin (bungas, ex Faith No More), un, protams, neaizstājamais blondīns Zakk Wylde, bet viņu ierakstīto un sarakstīto albumu vairāk kā par "kārtējo" nosaukt roka neceļas. Mūžvecais solījums "nākamajā albumā būs dziesmas smagas kā Black Sabbath" atkal pildīts tikai mazdrusciņ - "Gets Me Through" pelnīti nonācis tirgū kā pirmais singls, un tai sekojošā "Facing Hell" ne tikai pēc izkārtojuma, bet arī pēc kvalitātes ir otrā labākā. Taču otrā singla var arī nebūt, ja nu vienīgi tikko minētā - jau ar trešo, salkano balādi "Dreamer" (kas iederētos Džona Lenona pēdējo gadu pārpalikumos) sākas neizbēgams kritums gan "noslodzes", gan kvalitātes ziņā. Es vairs nevaru izcelt nevienu dziesmu, ja nu vienīgi otrās balādes "Running Out Of Time" Queen-isko kulmināciju - atsevišķie nu-metal izlēcieni arī kopainu neuzlabo, un albuma nosaukums patiesi atbilstošs, taču sliktā nozīmē. Piezemēts tas ir, un prasts arī. Nebaidieties, Ozija balsi atradīsit labā formā, bet tas gandrīz ir vienīgais, kas priecē.
Vērtējums: 5 no 10

Official Website
Website
Website
Website

OTYG

Folk metāls. No Norvēģijas.

Sagovindars Boning
Sakiet, ko gribat, tiem ziemeļniekiem ir kaut kas kopīgs pagātnē, un ne tikai invāzijas un iebrukumi. Var jau viņi plātīties ar savu un tikai savu tautas mūziku, bet tā, kā zināms, ceļo. Kaut vai gadsimtiem ilgi. Es negribu Otyg dēvēt par Skyclad līdziniekiem, taču zināmas sakritības tomēr pastāv. Aiz paša Vintersorg dobji dramatiskā balss nav viegli to atšifrēt, taču, ja ieklausās, norvēģi izmanto ļoti līdzīgus ģitāras rifus un arī visuresošās vijoles meldijas nereti atgādina Skyclad vidusperiodu; vienīgi ne vienmēr tikpat labi sadzirdamas). Visuzskatāmāk tas tomēr skan klasiskajā Dio coverā "Holy Diver", vienīgajā angļu valodā dziedātajā dziesmā. Pārējās 11 ir ārkārtīgi vienādas, vieglas un viegli iegaumējamas melodiskas dziesmiņas (mazliet atsaucot atmiņā Skyclad folkiskās lietas), kur pats galvenais taču jau ir minētais Vintersorgs dziedājums. Kurš iespējams ātri vien liksies uzmācīgi teatrāls un uzpūsti garlaicīgs. Vismaz šeit, ar tādām monotonām instrumentācijām.
Vērtējums: 3 no 10