PAIN

Rebirth
Reiz lasīju interviju ar Danu Svano, kurš smiedamies stāstīja par šī Peter Tagtgren soloprojekta mežonīgo popularitāti Zviedrijā, un kā Pētera bildes gozējas uz tīņu žurnālu vākiem kopā ar Britniju Spīrsu un zēnu grupām. Biju mazliet izbrīnījies, jo pirmais Pain albums bija nebaudāms industrial, tomēr "Rebirth" apliecina savu potenciālo pazīstamību mūsdienīgas mūzikas slejās. Tās ir smagas ģitāras intensīvu, kompjūterizētu ritmu pavadībā, ar vienotu formulu - viegli uztveramas un nesarežģītas dziesmiņas ar ārdošu pantiņu un "skaisti nelodisku" piedziedājumu, un kā Pēters prot dziedāt taisni, to jau nu mēs zināsim. Meklēju ar uguni atskaņas uz Hypocrisy, šur tur atradu, bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka Pēteram tagad acīmredzot ir nauda, ar ko palīdzēt uzturēt pamatgrupu un savu studiju. Šādam mērķiem daudzi līdzekļi ir labi, bet "Rebirth" nav tāds, par kuru būtu jākaunās. Vislabāk minētā formula izmantota "End Of The Time" un "Breathing In, Breathing Out" (kur skan kā Hypocrisy balāde). Bet vairāk par nelielu smaidu šis ražojums nesagādās, ja vien neesat elsojošs Petera dievinātājs.
Vērtējums: 5 no 10

PAIN OF SALVATION

Viena no dīvainākajām un oriģinālākajām progmetal grupām nāk no Zviedrijas, savā mūzikā sakausējot Faith No More/Mr. Bungle, Psychotic Waltz, Metallica, progrock, un sazin kādas vēl ietekmes, tamdēļ vokālista Daniel Gildenlöw garabērns iepatiksies noteikti ne katram, bet tikai tiem, kuri spēs pietiekami pavērt prātu šādam maisījumam.

Entropia
"Entropia", manuprāt, ir mazāk daudzveidīgs, tomēr to kompensē krietni labāka dziesmu atšķiramība, piemēram, "Stress" ir gandrīz vai smags progrock, bet ar piebildi - galvenokārt. Jo, arī šeit dziesmas ik pa brīdim spējīgas pārmest kažokus uz visām iespējamām pusēm. Te arī Faith No More ietekme parādās vairāk, bet tiem, kuri ilgojas pēc tiem "OHBTCL" bonus trackiem, līdzīgiem gabaliem, var ieteikt "Nightmist". Tikai nedomājiet, ka viegli to visu noklausīties. Skat., ko es teicu par "One Hour By The Concrete Lake" šajā sakarā...
Vērtējums: 6 no 10

One Hour By The Concrete Lake
Grūti aprakstīt kaut ko tādu. Salīdzinājumus es jau minēju, tagad pievienojiet klāt balsi, kas vai katrā rindiņā skan citādi - te kā īstens hardcore dziedātājs, te kā pop, te heavy metal. Diemžēl dziesmas saplūst viena otrā, tās gandrīz neiespējami atšķirt, un tu pamosties tikai pie bonus trackiem - "Beyond The Mirror" un "Timeweaver's Tale", kuri abi ar savu izteikti melodisko līniju, bet citādi diezgan līdzīgi pārējiem gabaliem, man likās labākie diskā. Jebkurā gadījumā, šo ierakstu neklausos bieži, bet kad klausos - tie ir prāta svētki.
Vērtējums: 7 no 10

Perfect Element Pt.1
Abi iepriekšējie Pain Of Salvation diski man ierindojas tajā plauktiņā, kur stāv cienītie, taču līdz galam tomēr neizprastie ieraksti. Lasot pirms-izdošanas recenzijas, man iestājās neliela tramdīta zvēra spriedze, jo šo albumu es jau biju pasūtījis, bet lasītās rindas man uzbur tādu mūziku, kura man pēc definīcijas ievietojas vēl neizprotamākā plauktiņā. Tāpēc es jau gandrīz biju atmetis cerības uz kārtējo labumu, un jau sāku prātot, kā es to šī diska tikšu vaļā! Maldīties ir cilvēcīgi, bet maldīties labā nozīmē ir tik ārkārtīgi sirdi priecējoši! "Perfect Element" ir pirmā daļa duoloģijā par bērnību un pusaudžu gadu problēmām, un šāds sākums vieš negantas cerības uz 2000. gada top 1 diska vietiņu. Vislielākās problēmas Pain Of Salvation ierakstos man regulāri sagādaja fakts, ka tie bija visai grūti pieejami, vidējiem prātiem lielākoties neizprotami, lai gan par to kvalitāti šaubīties nedrīkstēja. Taču PoS trešais disks šo trūkumu likvidē momentā pēc pirmā rifa (kas ilgst aptuveni vienu minūti), piedāvādams mazliet citādu pieeju, it kā vienkāršāku, taču tikpat daudzslāņainu, visai vieglāku un nemetāliskāku, taču tikpat daudzveidīgu, vieglāk uztveramu un pielīpošāku...no pirmā acu uzmetiena, jo, klausoties "Perfect Element Pt.1" arī desmito reizi, garantēju, ka atklāsit ko jaunu. Tiem, kas neko nesaprata, dodu aptuvenās norādes - Faith No More un Dream Theater (bez smagas ģitāras), turklāt nav iespējams pateikt, ka šī vai cita vieta atgādina to vai citu grupu - tas ir perfekti sakausēts vienā. "Ashes" un "Her Voices" (ar flautu un orķestri varenajā kulminācijā) ir tās, kas izceļas visvairāk, bet visas dziesmas ir labas. Izcilas. Graujošas. Gada disks vismaz progmetalā jau nu droši.
Vērtējums: 9 no 10

Remedy Lane
Hedlaineru statuss divos lielākajos planētas progresīvā metāla festivālos (amerikāņu ProgPower un Holandes ProgPower Europe) un turnejas ar Dream Theater un Arena apliecina šīs grupas "hedlaineru" statusu šajā mūzikas novirzienā vismaz Eiropā, un to nu viņi ir pelnījuši. Pretēji loģikai, nākamais Pain Of Salvation albums vis nav "Perfect Element Part II", un pat īpaši neturpina "PE Pt I" aizsākto stāstu tekstos, tomēr muzikāli nekādas milzīgās atšķirības nav novērojamas. Daniel joprojām spītīgi raksta mūziku, kas nepieder kādam noteiktam slānim, ģitāristiem liekot atrast tajos plūstošajos gājienos gan mazliet ambientiskas noskaņas (tituldziesma), gan thrash-metāliskus rifus, gan garus progrockiskus gabalus, totis "Chain Sling" un mežonīgais noslēgums "Beyond Pale" sevī apvieno gan Faith No More ārprātu, gan kādu jokainu folku...ko viņi paši sauc par Austrumeiropas folku! Bet, atšķirībā no dažām citām stilu jaucējām, šeit visas kompozīcijas izklausās kā piederošanas Pain of Salvation, un tas ir visnotaļ būtiski. Piederu pie tiem, kuri vēl aizvien ne pārāk bieži klausās viņu pirmos diskus, saņemot pavērsienu tikai ar minēto "Perfect Element Pt I", un "Remedy Lane"...ir pat labāks. Ir pat klausāmāks, par spīti tāda "hīta" (pēdiņās) neesamībai kāds iepriekšējā diskā bija "Ashes". Šeit šādu lomu var pildīt "Undertow" un "Second Love", tādas pašas klusas un maigas, ēē, lēnās dziesmas ar satriecošo kāpinājumu. Jo Pain Of Salvation ir tā grupa, kurai nav balāžu. Ir lēnās dziesmas, bet par balādēm tās nosaukt nevar (vai progresīvā roka grupām ir balādes?). Un neviens neprot rakstīt tādas kaklu sažnaudzošas kuliminācijas, ikreiz tik neparedzamas, taču tai pat laikā loģiskas, pēc noklausīšanās liekot secināt, ka nekā citādi dziesmu pabeigt nedrīkst. Nosaukt Daniel Gildenlow balsi par "emocionālu" nozīmē nepateikt neko, un slavēt šo kvintetu arī nav vērts - vārdu nav. Ir tikai sajūta, ka tu stāvi plūstošas ekstātiskas upes krastā un baidies iekāpt. Patiesi, zviedru māšu pienam laikam pievieno daudz dzelzs...
Vērtējums: 10 no 10


Official site

PANTERA

Teksasas četrotnes sākums bija neievērots un spēcīgā kontrastā ar šobrīd viņu izveidoto macho imidžu - ieskatoties tā laika fotogrāfijās, pretī veras četras ... glam rock lelles, kur Phil Anselmo izskatās pēc Axl Rose! Tiesa, viņu klātbūtnē neiesaku šo laika periodu pieminēt - var norauties pa seju, kā tas puisis, kuru fotografēja "Vulgar Display Of Power" diska vākam (tika uzņemtas 25-ciktur fotogrāfijas ar brīdi, kad viņam sit pa seju). Nu jau gadus desmit Pantera ir eponīms tam, ko sauc par groove metal, thrashcore, metalcore, vai vēl vienkāršāk - macho metal.

Metal Magic - nav recenzēts
Projects In The Jungle - nav recenzēts
I Am The Night - nav recenzēts. Pirmie diski, lai cik neticami tas neizklausītos, esot bijuši Kiss/Def Leppard garā. Tiesa, te ir cits dziedātājs.
Power Metal - nav recenzēts. Tiek uzskatīts, ka no šī diska nosaukums radīes arī žanra novirziena apzīmējums. Te pirmo reizi parādās toreiz vēl matainais glam karalis Phil Anselmo.

Cowboys From Hell
Jā, es šo disku kādreiz klausījos. Un pat nopirku oriģinālo kaseti. Un tikai pēc viņu nākamajiem diskiem attīstīju sevī nepatiku pret šo attieksmes izrādīšanu, kas bija izstūmusi mūzikas radīšanu. Sen nebiju dzirdējis, un šajās dienās atklāju, ka velti. Pantera neizgudroja "Cowboys From Hell" uz līdzenas vietas (Exhorder aptuveni tajā pašā laikā spēlēja ko līdzīgu), taču viņi radīja komerciāli veiksmīgāku produktu, apvienodami thrash elektrizāciju ar lēnākiem un smagākiem ritmiem, izspļaudami visagresīvākos un derdzīgākos rifus (Diamond Darrel ir ģitārmonstrs, bet brālis-bundzinieks Vinnie Paul - lielgabals. Ne vairāk, ne mazāk), kādi vien spēj iesildīt sirdi tam, kuram tā atvērta. Sīkums par sirdi, te tā vien gribas noraut cepurīti un pakratīt dažus atlikušos matiņus, izvilkt neesošu ģitāru vai bungas un darboties līdzi! Thrash saknes jūtamas "The Art Of Shredding" un Bay Area stilā izveidotajā "Heresy", bet vislabākais tomēr ir "Cemetary Gates", 7minūšu balāžuks, un viens no pēdējiem gabaliem, kurā Phil Anselmo _dzied_.
Vērtējums: 7 no 10

Vulgar Display Of Power
Iespējams, es liktu augstāku, daudz augstāku atzīmi, ja vērtētu albumus pēc to nozīmes un ietekmes mūzikas pasaulē, vai pēc vispārējā fanu noskaņojuma. Interesanti, ka daudzi man zināmi "Cowboys From Hell" cienītāji jau 1991. gadā rauca degunus un atzina, ka Pantera ar "Vulgar Display Of Power" ir pārcēlusies pavisam citā līmenī. Precīzs nosaukums, jo agresija ir uzskrūvēta uz 10, bet kreativitāte, piedodiet, ir apbedīta un aizmirsta. Šai rifu sienai lauzties cauri pat negribas, izmisīgajai un bezjēdzīgajai brēkšanai arī ne. Pēdējā dziesmā ("Hollow") beidzot Fils piedabūts dziedāt. "Mouth For War" ir pirmais metāla singls, kurš debitējis Amerikas čārtu pirmajā rindiņā.
Vērtējums: 2 no 10

Far Beyond Driven
Kā gadījumā ar Therion jāteic - šie ir izgrebuši savu nišu, un arī turpmāk tajā gulēs. Žēl vienīgi, ka niša kļuva pievilcīga ne tikai daudzām jaunajām (Machine Head) grupām, bet arī savulaik slavenām (Forbidden). Pasaules ielas ļaunums iemiesojies šajā VDoP vēl indīgākajā brālī, un neviens death vai black disks tam nestāv klāt. Šīs atbaidošais vieplis ir vēl attīstītāks savā derdzīgumā (par kuru nekaunas), spiezdams dzīvību tev ārā pa visām porām, līdz paliek tikai tukšs, zvērisks naids. Viens punkts par "Planet Caravan", pēdējo dziesmu, kuru es iedomātos kā Pantera izvēlētu Black Sabbath coveru. Bet, arī "Hollow" bija pusbalāde...
Vērtējums: 1 no 10

Great Southern Trendkill - nebūs
Reinventing The Steel - nebūs

Official site, kur pirmie četri diski vispār netiek minēti. Manuprāt, tas ir maziski.
Pantera-suck site

PARADISE LOST

Šī grupa godam nes tāda žanra kā doom/death (dažreiz nepareizi saukta vienkārši par doom) aizsācēju laurus. 90o gadu mijā, kad vai visas death metal grupas centās izspiest no sevis gluži neticamus ritma tempus, briti Paradise Lost, tieši otrādi, mācoties no doom metal paraugiem, spēlēja cik vien lēni iespējams. Tiesa, tas ko viņi tur mūsdienās dara, ir...

Lost Paradise - esmu dzirdējis tikai vienreiz. Pirmais īsteni lēnais doom/death disks labi noderēja miega zāļu vietā.

Gothic
Šī albuma ietekmi uz doom/death metal attīstību vienkārši grūti pārvērtēt. Tituldziesmā pirmo reizi izmantots soprāns un tā "sadziedāšanās" ar rēcēju Nick Holmes, pirmo reizi izmantoti orķestra aranžējumi, un pirmo reizi tas vienkārši ir melodisks doom/death ar gotisku pieskaņu; īpaši tas manāms "Shattered", "Rapture" vai "Eternal". Production darbs gan neatbilst mūzikas kvalitātei. Pēc ši ieraksta PL sekotāju saradās kā sēnes pēc lietus.
Vērtējums: 9 no 10

Shades Of God
Loģisks turpinājums albumam "Gothic", tikai bez jebkādām papildus fiškām, vokāliem, orķestriem, utt. Vienkārši labs agrīnā doom/death albums.
Vērtējums: 6 no 10

Icon
No šodienas viedokļa to var uzskatīt par pārejas disku - pārejas no tīra doom/death pirmajos diskos uz vēlāko doom/gothic sajaukumu, lai gan "Icon" vairāk līdzinās "Draconian Times", nevis iepriekšējiem diskiem. Nick Holmes pirmo reizi "iedziedas" savā Hetfield-iskajā tembrā, savukārt mūzika kļuvusi vēl melodiskāka un gotiskāka. Līdz "Draconian Times" neaizsniedzas, bet labs tāpat. Gabals "True Belief" un instrumentālais "Deus Misereatur" ir kolosāli.
Vērtējums: 7 no 10

Draconian Times
Manuprāt, otrs labākais Paradise Lost disks, kā arī tas ieraksts, pēc kura daļa veco PL fanu kļuva par tās noliedzējiem. Nick Holmes pilnībā atmetis rūkšanu un Greg Macintosh - ne-tik-labu dziesmu rakstīšanu. Melodisks doom/gothic visā savā krāšņumā.
Vērtējums: 10 no 10

Forever Failure - bez drūmās tituldziesmas (ar visiem Čārlza Mensona tiesā teiktās runas fragmentiem) šeit ir vēl divas, mierīga un klusā "Another Desire" un ātrākā Paradise Lost dziesma, kāda vien dzirdēta, "Fear", kā arī slēptais treks - orķestrēta "Forever Failure" versija. "Draconian Times" garā, un labi skan.

One Second
Kas tas ir, ka bijušajām doom/death grupām 'attīstīties' nozīmē to pašu ko 'izdot derdzīgus pop/gothic diskus'?! Sakot ko gribat, bet tas viss atgādina Depeche Mode un Sisters Of Mercy sajaukumu, un par bijušo spozmi atgādina labi ja "Say Just Words" vai "Blood Of Another". Nožēlojami.
Vērtējums: 2 no 10

Host
Es gan netaisījos to dzirdēt, bet ja piedāvā? OK, Paradise Lost nu oficiāli ir atteikušies no savas metāliskās pagātnes. Depeche Mode, un tml. ir viņu jaunā preference, un lai jau viņi tur rosās. Man tas ir galēji vienaldzīgi, lai neteiktu vairāk. Es atgriežos 5 gadu pagātnē, pie "Draconian Times". Un viss.
Vērtējums: 0 no 10

Official website

PARISH

Šķiet, pazīstamākā no Crimson Glory muzikantu grupām.

Envision
Shēma ir skaidra. No Crimson Glory atstumtie cilvēki ģitārists Ben Jackson un bundzinieks Dana Burnell nodibināja Parish un nolēma turpināt iesāktās tradīcijās, kā nu māk. Pēdējais, tiesa, piedalījās dziesmu rakstīšanā (CG viņš nekomponēja), taču grupas sastāvā beigu beigās neiekļāvās. Ben un Dana pagātne ir uzspiedusi sajūtamu zīmogu, turklāt par producentu uzaicināts Gloristiem pazīstamais Jon Morris. Parish principā bieži vien tiešām līdzinās CG, tomēr tas ir tīrs amerikānisks hard/heavy ar minimālu episkuma piesitienu ("Rachel's Eyes") un salīdzinošu plašu duālo ģitāru izmantošanu. Arī John David vokāls, kaut arī pietiekami kompetents, tomēr nekļūst par intereses piesaistītāju. Parish, šķiet, tālāk par šo vienu 1995. gdā izdoto CD netika. CG faniem pietiekami vērtīgi pačekot, uz ko bija spējīgi šie cilvēki 90o gadu vidū, bet bez skaļajiem vārdiem Parish paliekošu vērtību nenestu.
Vērtējums: 5 no 10

PAYNE'S GRAY

Kā tas var būt, ka nez no kurienes pēkšņi uzrodas tik unikāla un vienreizēja grupa, izdod tikai vienu pilno albumu, uzspridzina progresīvo pasauli, un ...pazūd savos Vācijas džungļos...Netaisnība. Galēja netaisnība.

Kaddath Decoded
Nemodiniet mani. Neaiztieciet mani. Es esmu tikko noklausījies "Kaddath Decoded", un nevēlos, lai man sačakarē smadzenes, pirms laika izraujot no hipnotiskā transa. Es vēl esmu tur, kur Rendolfs Kārters klejo pa sapņu pasauli un meklē savu sapnī ieraudzīto pilsētu Kaddath, sastopot savā ceļā neiedomajāmas radības un vietas, līdz...Nē, nobeigumu atstāšu tiem, kas...ir lasījuši H.P. Lovecraft stāstu "The Dream-Quest Of Kaddath Unknown", 142 lappuses ārkārtīgi sarežģīta teksta (bez nevienas tiešās runas), kurā notikumi ir tik daudz, ka mūsdienu fantasy rakstnieks no tā izveidotu divus "Karus un mierus"! Savukārt "Kaddath Decoded" nav skaņu celiņš šim stāstam. Tas ir tas pats stāsts, tikai muzikālā formā, kur teksti ir tikai pakārtoti, pats galvenais te ir ģeniālā spēja uztvert tikai vienreizējo Lavkrafta noskaņu un pārcelt to progresīvajā rokā un metālā, tik savdabīgā, ka pat rūdīti progrokeri krīt ceļos tā priekšā. Piedevām, šis ir tas gadījums, kad es mēnešiem nespēju atkost disku, pat esot gatavs no tā atbrīvoties, līdz kādu es pavisam nejauši iekritu jau iepriekšminētajā noburtajā stāvoklī. Es negribu un nejūtos tiesīgs ķidāt šādu mūziku, piebildīšu vien, ka grupā dzied veseli divi līdervokālisti (viens no tiem turku izcelsmes, kas brīžiem ienes mazliet orientālismu) ar ļoti līdzīgām, tomēr atšķirt spējīgām balsīm (gan ne pārāk stiprām), kuri nepārtraukti mainās, viens otru papildinot, dziedot gan harmonijās, gan unisonā, gan viens pēc otra, radot burtiski satriecošu efektu ("Moonlight Waters", "Sunset City" un "A Hymn To THe Cats" ir kaut kas neticams!) Kristāldzidrs production, ļaujot izbaudīt ikkatru instrumentu līdz niansēm, un visiem instrumentālistiem ir ko parādīt, lai gan bieži vien viņi izvēlas iekļauties kopainā, nevis demonstrēt sevi. Kompozīcijas saplūst viena otrā, lai gan ir diezgan atšķirīgas, tomēr pilnīga uztvere nebūs iespējama, ja neizlasīsit šo stāstu. Tikai tad jūs spēsit saprast, kāpēc, piemēram, instrumentāļa "Procession" beigās atskan mežonīgs kaķu koncerts, kāpēc "The Way To Ngarek" ir tāda grūta piegarša, nemaz nerunājot par vēl sīkākām niansēm. Ikvienam, kas sevi sauc par progresīvās mūzikas mīļotāju, šis albums ir vismaz jādzird. (Es parasti ar vārdiem un uzslavām nemētājos, vai ne?)
Vērtējums: 10 no 10

Update: Gadsimta vilšanās. Vēl grupa izdeva savu vienīgo demo MCD formātā un...izjuka.

PEGAZUS

Breaking The Chains
Vēl viena grupiņa ar nepārvaramu vēlmi pavēstīt pasaulei, ka "metāls pulsē tās dzīslās" un "metāls ir tev un man un šitentam". Sapratāt? "Metal Forever" un tituldziesma sastāv tieši no šādiem murgainiem tekstu savārstījumiem, bet citi, dabiski, veltīti kauju un karu glorificēšanai ("The Crusade" - interesanti, kad kāds uzrakstīs dziesmu par Krusta kariem no saracēņu acu punkta viedokļa?) vai tā bezjēdzībai ("Bastards Of War") Mūzika, pilnīgi dabiski, atgremo visas 80s metal klišejas (kā vārgs 80o gadu vidus Dio vai labs tā paša laika Running Wild) lielākajā daļā šī diska. Aptuveni puse tiešām ir 3-4 minūšu vienveidīgas dārdināšanas šādās tēmās, bet dažas citas ("Queen Evil") kaut mazliet cenšas ievērpt kādu ne-tik-paredzamu gājienu (un neveiksmīgi). Šīs absolūti nepanesamās ideju zagšanas diemžēl aizēno...jā, lai cik ķerti tas neizklausītos, šeit atrodams vismaz viens labs gabals, un tas ir "Chariots Of The Gods", kurš diezgan atgādina 80o gadu vidus Iron Maiden, īpaši balss partijās, bet bez ģitāru solo harmonijām. Bet arī tas ātri apnīk. 7 minūtes divi rifi? Nē, paldies. Stampāt un dimdināt, tur diemžēl liela prāta nevajag. Nobeigumā aizķēries visvienkāršākā Helloween zelta gadu gabala kavers "A Little Time", kurā vokālists uzskatāmi demonstrē, cik jūdžu viņam līdz Michael Kiske.
Vērtējums: 3 no 10


AXEL RUDI PELL

Viss, ko biju dzirdējis no šī ģitārista darbiem, man ir licies draņķīgs mēģinājums popsīgā mērcē iejaukt Blackmore, tas labākajā gadījumā. Izdzirdot "Oceans Of Time", manas domas mainījās par 180 grādiem. Vēl var piebilst, ka Axel pavadītājgrupas sastāva saraksti ir Who's Who in German Heavy Metal, pie tam vienā viņa albumā dzied arī tagadējais Impellitteri vokālists Rob Rock, vēl vienā bijušais Malmsteen-ietis Jeff Scott Soto.

Wild Obsession
Bijušais Ted Nugent (zināmās aprindās zināma kā Tedis Nūģis) vokālists Charles Huhn te ir pie maika, bet viņa aizsmakušais pusrēciens mani diez ko nepriecina. Gluži tāpat arī mūzika atstāj vēlēties ko labāku man, kurš jau sācis pierast pie domīgajiem Akseļa garadarbiem, jo "Wild Osession" ir standartu un klišeju pilns, lai cik (ne)labi tās būtu izveiktas. Bet Akseļa kolekcionāriem šis darbs arī pietiekami labi ies pie sirds, kā arī tiem, kuri vēlas dzirdēt īstu eiropizētu heavy metal, taču nebaidās arī no salkanākiem momentiem. Te ir arī dziesma, kuru vienīgo es labi atceros dzirdējis jau sen. Un es vienalga pastāvu uz savu, ka "Hear You Calling Me" smird.
Vērtējums: 5 no 10

Nasty Reputation
Vienīgais disks ar Rob Rock (Joshua, Driver, M.A.R.S., tagad un iepriekš - Impellitteri) iesākas kā parasts vācu heavy metal (tik ar amerikāņu vokālu, kurš pārāk bieži izklausies tik pēc kliegšanas), ar parastajiem "ielas" un "mīlas" tekstiem. Taču Blackmor-mīla sitas cauri neganti balādē "When A Blind Man Cries", un nākamais, "Land Of The Giants" ir vairāk ievirzīts AOR stilā, kas mani priecē mazuliet vairāk, īpaši tā ritmiskā, pinkfloidiskā vidusdaļa. Tiesa, tas ka, klausoties ir noteikta deja-vu sajūta, tas ir dabīgi, ne uz ko citu es necerēju, bet labi vismaz ka tik labi. Tik tas trīsdaļīgais instrumentālis bija garām. BTW, tā beigās dzirdamais mantu krišanas troksnis spēcīgi atgādina to efektu, kas ielikts Helloween dziesmas "Crazy Cat" beigās.
Vērtējums: 6 no 10

Eternal Prisoner
Muzikāli tas ir 100-procentīgs atkārtojums, ja nu vienīgi Aksels druscīt vairāk uzmanības pievērsis melodijām, ne tikai rifiem, taču pārmaiņas frontmeņu frontē (dzied Jeff Scott Soto) ienes citas vēsmas, jo viņa balss ir vēl mazāk nikna un agresīva, attiecīgi arī mūzika iegūst mazliet citādas iekrāsas. Toties šeit jau trešajā gabalā (tituldziesmā) ir "turpinājums" iepriekšējā diska "Land Of The Giants", kas aizvien vairāk izklausās pēc Blekmora pakaļdarināšanas, un vienalga kāds līmenis. Daudzsološais sākums diemžēl turpinājumu tikpat labu nenesa, lielākā daļa dziesmu pēc izklausās gurdeni un neieinteresēti. Ne sliktāk kā pirmajā diskā, tas gan tiesa.
Vērtējums: 5 no 10

Between The Walls - nav recenzēts

Black Moon Pyramid
Tātad, klausīties ARP es sāku ar "Oceans Of Time", un šobrīd nodarbojos ar atpakļrāpošanu, ar katru nākamo albumu sadrūmstot vēl vairāk. Tā vien šķiet, ka man šeit gadījies tāpat kā savulaik ar Maiden ("7th Son") vai Malmsteenu ("Odyssey") - ierakstot šo abu vienību albumus kā pirmos, es biju sajūsmā, taču ieklausoties viņu iepriekšējos ierakstos, biju spiests secināt, ka manis tik augstu vērtētie albumi ārkārtīgi daudz aizņemas no agrākajiem darbiem. Tāpat arī šajā gadījumā iznāk, ka "Oceans Of Time" izmantojis jau vismaz "Black Moon Pyramid" lietoto formulu. Spriediet paši - pirmais ir kluss intro, tad nāk speed gabals ("Gettin' Dangerous"), kurš ne par matu neatšķiras no pirmajiem "Magic" un "OoT" gabaliem, tad nāk midtempo "Fool Fool", utt., neaizmirstot pa kādai pseidoklasiskai burzguļošanai (šoreiz - "Serenade Of Darkness"). Atkal vairāk nekā 60 minūtes Blekmore uzticamākā skolnieka dziesmiņu, kas diemžēl spīd ar kvantitāti, nevis ar kvalitāti. Mazāk klusinātā, Pinkfloidiskā AOR (izņēmumi "Touch The Rainbow" un titulgabals (galīgs Rainbow!), nebūt nepieder pie labākajiem), tā vietā pasmagāks hārds, un diemžēl, arī vairāk instrumentālu kompozīciju...es, protams, atvainojos, ja ģitāristam kāda pirkstu slimība liedz izdot pieklājīgi saburzītas skaņas, tādi gadījumi ir dzirdēti, bet...ja tādas slimības nav, tad tas ir nepiedodami. Vēl nesen dzirdēju izsakām domu, ka ARP laikam gan ir pats nevīžīgākais ģitārists, kāds vien sarakstījis vairāk nekā vienu albumu.
Vērtējums: 5 no 10

Magic
Es pārlecu pāri diviem albumiem (un pieciem gadiem), un klausos praktiski to pašu "Pay The Price" (no "Oceans Of Time"), tikai nu ar nosaukumu "Nightmare"! Es jau paspēju iespringt par šo faktu, bet tad nomierinājos - ko tad galu galā es gribu? Pēc pirmiem diviem speed gabaliem (ar sakarīgiem Helloween-iskiem solo) atsākas Deep Purpliski/Rainbowiski AOR ("Eyes Of The Lost", "Magic", The Clown Is Dead"), un būtībā šis disks ir visai līdzīgs "Oceans Of Time". Abos pārstāvēti divi Akseļa virzieni - vai nu mierīgs un netracināts speed vai arī ar tādām pašām īpašībām apveltīts AOR. Pēdējais gan man vairāk iet pie sirds (vismaz viņa izpidījumā), aiz kam "Magic", kurš ir speed-īgāks, manā skatījumā iegūst mazāk punktu skaitu. Bet vēl viena lieta. Es nezinu ar ko tas izskaidrojams, varbūt ar vēlmi vairāk izvirzīt sevi un savus ģitāru solo, taču Akseļa spēlētie numuri ir ar ausīm jūtamām lažām un neprecizitātēm, arī nākamajā diskā es to novēroju. Agrāk tā nebija - varbūt tāpēc ka viņš spēlēja tikai to, par ko likās pārliecināts? Otra lieta - šeit nav tik nostrādāts production, visai "atdalīts", ar "caurumiem" starp ģitāru un bungām, piemēram. "Oceans Of Time" šajā aspektā grēko daudz mazāk.
Vērtējums: 6 no 10

Oceans Of Time
Šis ir pirmais disks, kurā dzied Johnny Gioeli (ex Hardline), un balss viņam ir uh, cik spēcīga. Par mūziku runājot, iesaku tikt pāri pirmajam gabalam "Pay The Price", padebilam mēģinājumam Hammerfall virzienā! Taču uzreiz pēc tam sākas perfekts un melodisks hard/AOR ar visai pieklājīgu ģitāras darbu, tomēr (un tas ir slavējami!) lielāku uzmanību veltot dziesmu, nevis uzbāzīgu solo sacerēšanai (ja neskaita "Prelude To The Moon"). "Carousel", "Gates Of Seven Seals" un saldsērīgais titulgabals ir atzīmējami. Interesanti, ka dziesmu garums var sasniegt 8-10 minūtes! Šajā žanrā tā bieži negadās, tomēr garlaicīgi nepaliek. Par spīti jau minētajām nevīžībām solo numuros, kopumā šis tomēr varētu būt labākais Akseļa Rūdija Peļļa darbiņš, attiecīgi - nākamais tika gaidīts ar sirdi satrauktu.
Vērtējums: 10 no 10

The Masquearade Ball
Šajā biznesā jābūt gatavam uz visādiem aplauzieniem. Bet tik smagi negadās bieži. Ir starpība starp labu AOR/hard (skat. "Oceans Of Time") un starp popsīgu, jautru hārdiņu par "Romeo uz pakaļējā sēdekļa" un tml. Kaut vēlāk ir centieni skatu uzlabot, "The Masquerade Ball" ir centiens atkārtot "Oceans Of Time", taču patiesībā ir kritiens atpakaļ, un pat vēl smagāk par "Magic". Ir intro, ir Hammerfall-iskais speed gabals "Earls Of Black (vēl briesmigāks par "Pay The Price"), ir garie, mierīgie AOR gabali ("The Masquearade Ball", "The Line"), tomēr man jāuzsver, ka itin ne viens pat netuvojas "Oceans Of Time" līmenim. Vienīgais pluss - stipri ierobežota ģitāras izrādīšana. Vēl viens mīnuss - nejēdzīgs production. Tam, kurš ierakstīja (nevis iespēlēja) bungas, vajadzēt ausī bļaut un ēst nedot! Uriah Heep covers "July Morning"... Es atzīstu, ka šo dziesmu labi izdarīt būtu ļoti grūti. Un Akseļa gadījumā - neiespējami, tāpēc tāda ņirgāšanās ir vienkārši nepieļaujama!
Vērtējums: 4 no 10

Official website

THE PENTAGRAM (Turkey)

Tā, no visām pasaules malām metāla grupas cēlušās, bet no Turcijas vēl nekad. Pirms jūs, ak nezinošie, ak ignorantie, sākat rēkt...Es ātri piebildīšu, ka, IMO, viņu izlaistais disks ir labākais doom žanrā kopā, teiksim, Amorphis "Elegy" laikiem. Vot tā. Viņiem ir vismaz vēl viens ieraksts, taču neko sīkāk nezinu. Ja nemaldos, "Anatolia" ir vienīgais ārpus Turcijas izdotais. Jā, un nejaukt ar leģendāro amerikāņu doom vienību.

Anatolia
Cik reižu nav dzirdēts par absolūti nezināmām grupām no metāla jomā neatklātām zemēm? Cik no viņām ir bijušas noklausīšanās vērtas? Maz, ai cik maz. The Pentagram spēlē savas tautas mūzikas apdvestu doom metal, un kaut šis piegājiens ar orientālismiem ir dzirdēts agrāk (Orphaned Land no Izraēlas), turkiem ir izdevies ieraksts no visa spēka. Asprātīgi ievīti turku motīvi īstā doom metal, tīra balss, kas vietām "salikta" vairākās kārtās, plus divi gabali iedziedāti turciski! Un es teikšu, no amatierisma tur tālu, zēni prot gan dziesmu sarakstīt, gan ar instrumentiem apieties (tik maza pagrēkošana iekš "Time"). Īpaši jau varenais titulgabals ar īstu kori piedziedājumā, tiesa, kāpēc viņu vajadzēja iekļaut divās versijās?
Vērtējums: 8 no 10

PENTAGRAM (US)

Amerikāņu pentagrammeri nāk no tā laika ASV doom Mekas - Merilendas (turpat arī The Obsessed cēlušies), un principā piedalījās 80o gadu vidus ASV sabatistu kustībā, kopā jau ar minētajiem The Obsessed, St. Vitus, Witchfinder General, un pazīstamāko no tā laika - Trouble. Grupa izjuka 1988. gadā pēc divu albumu izdošanas. Vokālists savāca jaunu sastāvu, taču arī tas izjuka 1990. gadā. Pēc doom žanra atplaukuma 90o gadu sākumā tā savācās atkal savā sākotnējā sastāvā.

Pentagram - nav recenzēts. Vēlāk pārizdots zem nosaukuma "Relentless".

Day Of Reckoning
Šis laikam ir grupas visklasiskākais albums, un Sabbatu ietekme te ir tik spilgta, ka spilgtāk izteikta iespējams tikai Count Raven albumos, kur pat vokāls atdzied Oziju. Bobby Liebling gan nespēj gaudot kā Ozijs, taču to cenšas kompensēt ar visiem doom metal ciltstēvam raksturīgajam "Oh, yeah! Won't you listen!", un sabāzis tik melnišķīgus tekstus, ka pat paši Sabbati nejustos īpaši omulīgi. Par laimi, The Pentagram caurmērā nav tik nomācoši kā tie paši Count Raven, un nevairās arī no melodiskākām pasāžām ("When The Screams Come"), bet tai pašā laikā nav tik nosvērti un pārliecinoši, brīžiem pat balansējot uz vājas gaumes naža asmens (bērnu lūgšana "Burning Saviour" izklausās ārkārtīgi pastulbi), un ne pārāk veiksmīgi sabalansējot skanējumu (ģitāra ir stingri vien atvirzīta fonā, bet šādām grupām tas par labu nenāk). Tomēr mūzikai atvēlētās 34 minūtes ir pietiekamas, lai aptvertu - The Pentagram ir nolemti tikai nelielam lojālu piekritēju pulciņam, kuram jāsastāv no 80o gadu metāla un doom piekritējiem, bet ārpus tā par viņiem interesēsies retais.
Piezīme roka vēsturniekiem: pirmajā diskā bungas spēlē vēlākais Raven mūziķis Joe Hasselvander, šeit viņš ierakstījis daļu no dziesmām.
Vērtējums: 4 no 10

Be Forwarned - nav recenzēts. Darba nosaukums bija "Show 'Em How".

PESTILENCE

Kārtējā Holandes death metal grupa, virs viduvējībām.

Malleus Maleficarum - nav recenzēts
Consuming Impulse - nav recenzēts

Testimony Of The Ancient
Skan kā normāli ierakstīts un izpildīts Death albums (ap "Leprocy" un "Human" laikiem). Starp tipiski death-iskām, tīri pieklājīgajām dziesmām iestarpināti pusminūti-minūti gari instrumentālīši. Normāli, kopumā, bet šodien ne īpaši aktuāli.
Vērtējums: 5 no 10

Spheres - Eksperimenti ar fusion un jazz diez vai bija izdevušies, tam death publika nebija gatava. Grupas izjukšana nebija pārsteigums.

PHANTOM

Absolūti nezināms (Ņujorkas?) power metal kvartets, kas savulaik Rock City apskatā dabūja augstāko balli, bet dabūt šo ierakstu man izdevās tikai tagad, pēc 6 gadiem.

Dead Or Alive - nav recenzēts
Phantom - nav recenzēts

Cyberchrist
Problēma tā, kā power metal savu rezurekciju 1993. gadā nebija sācis, un "Cyberchrist" dzirdamais Vicious Rumours un Judas Priest līdzīgais (ap "Ram It Down" & "Painkiller" laikiem) muzons tā arī nogrima bez vēsts. Diez vai tas būtu bijis Titāniks, bet kāds mazāks kuģītis gan, izpildīts ir perfekti un aizrautīgi, ar izdomu un smadzeņu klātbūtni. Enerģisks un vētrains, lūk, jums slēptais dārgakmens.
Vērtējums: 7 no 10

It kā esot vēl kāds disks.

PHANTOM BLUE

Asa ASV meiteņu grupa, bet beidzot arī visa sakarīga

Phantom Bue - būs

Built To Perform
"Built To Perform" is augstākais punkts šo baikermeiču karjerā, pie kura savu roku pielicis izslavētais producents Bill Metoyer, un arīdzan dažas dziesmiņas sarakstīt palīdzējuši Marty Friedman un bijušais Europe ģitārists un solomākslinieks John Norum (kurā vēlāk noprecēja savu kolēģi no šīs grupas, Michelle Meldrum). Producenta palīdzība lieti noderējusi, jo debijas disks smalki pierādīja, kā normālu muzonu vājš production spēj novājināt. Pārsteigums ir ne tikai negaidīti smagais skanējums, bet arī meiteņu spēlētprasme ir vērā ņemam, un kā nu ne - abas ģitāristes Michelle un Nicole Couch tobrīd studēja prestižajā Kalifornijas Tehnoloģijas ģitāras institūtā (saīsināti GIT); tur viņu profesionalitāte pietiekami nospodrināta, un solo numuri, dažkārt gan haotiski, mazliet atgādina John Sykes (īpaši lēnākās vietās) vai pat Michael Schenker. Ar komponēšanas māku gan tā pašvakāk, taču pamatā Phantom Blue spēlē ļoti, ļoti smagu US hārdu jeb visai vienkāršu power metal, kādā, manuprāt, augstas lietas rakstīt ir grūti. Salīdzinājumā Thin Lizzy kavers "Bad Reputation" tik agresīvā aranžējumā ir viena no lielākajām pērlēm, pierādot, ka šajā ziņā meitenēm viss kārtībā. Viņas atstāj kaunā daudzas jo daudzas veču grupas. Tiešām, vecenes ar pautiem, piedodiet par izteicienu.
Vērtējums: 6 no 10

PHANTOM'S OPERA

Vienīgais iemesls, kādēļ dabūju šo viņu (debijas) albumu, bija tas, ka tajā spēlē vēlākais Symphony X ģitārists Michael Romeo, un, kaut arī neloloju lielas cerības, tomēr biju vairāk gaidījis no šī ...

Phantom's Opera
Tīrs AOR, cik nu vien var būt. Michael Romeo, diemžēl, ir nosēdināts stūrītī, un savu prasmi izrāda dažos klusinātos solo, jo, izrādās, ka Phantom's Opera visu nosaka taustiņnieks Jack Young, kas arī izsaka visu - šo ierakstu var iegādāties vai nu AOR cienītāji, vai tie Romeo fani, kuriem nepieciešams iegūt katru viņa spēlēto noti. Tīriņas, nogludinātas meldijas, kas neaizvainos pat vismaigāko būtni.
Vērtējums: 5 no 10

Vēl divi diski, ieturēti līdzīgā garā, neesot slikti, ja patīk pirmais.

NB! Nejaukt ar thrash/alternative grupu Phantom Opera!

PINK CREAM 69

Salīdzinoši mazpazīstama vācu grupa pirmo reiz tā pa īstam ieskanējās internacionālā arēnā tad, kad bija par vēlu - tās vokālists ar savdabīgi aizņaugto balstiņu Andi Deris bija pieņēmis Helloween uzaicinājumu. Viņi gan nepadevās, sadabūja aizvietotāju, taču joprojām tikai hard/AOR aprindas šo kvartetu zina.

Pink Cream, no kura nāca dziesma "One Step To Paradise". Kuru es sen, sen atpakaļ redzēju, un noņirgājos par grupas nosaukumu, kaut arī i nezinādams "69" nozīmi.
One Size Fits All - nav recenzēts

Games People Play
Pēdējais disks ar Andi Deris, izdots 1992. gadā, būtībā nav slikts, un dažreiz es to paklausos, lai saprastu, kur gan Helloweenisti atrada šādu "talantu". Disks ir tīrs hard/AOR, vairāk gan uz hārdu, mierīgs un neaizvainojošs, kur galvenais fokusa punkts tiešām ir balss. Neteiktu, ka kas īpašs, neteiktu, ka īpaši švaki.
Vērtējums: 5 no 10

Change - nav recenzēts. Ar jaunu vokālistu
Electrified - nav recenzēts
Food For Thought - nav recenzēts

Sonic Dynamite
Helloween faniem (t.i., tādiem kā es) šī grupa asociējas ar to, ka atdeva savu, maigi sakot, savdabīgo vokālistu Andi Deris tiem Hamburgas speed-metālistiem. Par laimi (vai nelaimi), viņa vietā drīz vien stājās anglis David Readman, kura vokālās iespējas ir stipri vien plašākas nekā Endijam. Vēl nedrīkstam aizmirst basistu Dennis Ward, kura producenta prasme šobrīd iet uz izķeršanu ne tikai Vācijā, un viņš jau neliegsies to pielietot arī savā pamatgrupā. Tiesa, ar to vien būs par maz. "Sonic Dynamite" ir pietiekami kompetents hārdroka albums, vietām pat itin smags (kā sākuma "Sea Of Madness" vai "Waiting For The Dawn") un pat drūms priekš šāda tipa mūzikas, lieliski producēts (kā atsauci varam lietot pirmo Silent Force disku "Empire Of Future"), taču mūzikas vienveidība, un - teiksim, kā ir - viduvējība ir grandioza barikāde izrāvienam uz augstāku pakāpienu. Man tiešām patīk, kā šis albums skan, tie dārdošie basi, lieliskā balss un tīrie instrumenti, bet ilgi ar šādu prieku nepavilksi. Šīm dziesmiņām nav lemts aizķerties atmiņu apcirkņos, tās aizplūst pāri galvai, īpaši tās dažas, kuras pavisam aizvelk uz popsa pusi ("Face Of An Angel" vai tās atbaidošās balādes).
Vērtējums: 4 no 10

Official website

PIST*ON

Type O Negative piemērs iedvesmojis veselu gūzmu grupu ķerties pie šī doom/hardcore savienojuma. Pist*On ir viena no tām, un diez vai veiksmīgākā.

Number One
Tas ir vienkāršs doom ar hardcore un alternative pieskaņām, bez jebkādām papildus fiškām, pats pats sevi neslikts, bet visai monotons gan. Tad labāk klausīties Life Of Agony.
Vērtējums: 6 no 10

Sell Out - nav recenzēts

PLAYTUPUS

Ice Cycles
Inside Out licis mūzikas kataloģizētājiem un veikalu pārdevējiem šo garadarbu ielikt zem Roka ("File under rock"), un neko citu arī no šī negaidiet. Tas ir roķis ar 70o gadu pieskārienu, kuru veidojuši Dream Theater basists John Myung, King's X ģitārists un "DT ģimenes draugs" Ty Tabor, nu jau bijušais DT taustiņieks Derek Sherinian, kā arī tagadējā DT taustiņnieka Rudess tuvs draugs un projekta biedrs bundzinieks Rod Morgenstein, acīmredzot lai starplaikos būtu ko darīt (King's X tobrīd bija nebeidzies, DT vēl nebija veicis atgriešanās rāvienu). Saņēmis šo kopā ar cita King's X dalībnieka projektu Supershine, nevaru nemēģināt šo abus salīdzināt, un Supershine ir tīrs vinnētājs. Galvenokārt tāpēc, ka tas patiesi skan kā smags, bet ne visai noslīpēts roks, taču Playtupus savukārt ir pārāk "gluds" un, patiesi, pārāk maigs, kā tāda "jaukāka" King's X versija, un, ja neatceraties, nekāds milzīgais šīs grupas fans vis neesmu. Ja neskaita 10 minūšu garo "Partial To The Bean" (ar subtitli "A Tragic American Quintology" un tādiem daļu nosaukumiem kā "Yoko Ono", "Yoko Two-No", "Yoko Three-No" un "Yoko-Againo") un instrumentālo "25", kuros brīžiem jūtama Rush ietekme (un, kuri, manuprāt, ir labākie visā diskā), visas dziesmas seko vienādam scenārijam - klusam un jaukam 70o gadu rokam, kas ir gana piemērots pusdienslaikā, bet vakarā jau sāk piegriezties. Minētie instrumentāļi gan kādam maigam progrock fanam varētu iepatikties, bet mani pat tie drīz vien sāk garlaikot.
Vērtējums: 4 no 10


POINT OF ARES

Kaut kāds grūti sagremojams muzons nenosakāmas izcelsmes, tā kā neo-prog, tā kā drusku metāla. Trio ar sievieti priekšgalā.

Viens disks vēl ir

Enemy Glory
Tas, ka production uzdzen šermuļus, ir vēl mazākais. Labi, piekrītu, tas skan diezgan oriģināli (varbūt progrock fani nepiekritīs), bet tai pašā laikā atbaidoši. Balss ir novirzīta kaut kur dziļi lejā, pus-dziedoša, pus-deklamējoša, ģitāra mierīgi atspēlē kaut kādus psihodēliskus, netverami absurdus gājienus, pie tam mēdz atkāroties ik pa brīdim, līdz tas vairs nav smieklīgi. Es izmežģīju žokļus klausoties. Tipa kā Kyuss progrock versija. Konceptuālais disks ar fantasy tekstiem. Nu un?
Vērtējums: 1 no 10

POLTERGEIST

Enerģiskie austriešu jaunieši spēlē aizrautīgu, ne parāk sarežģītu, toties jauneklīgi sparīgu, fiksu, pavieglu thrash, ar dažviet iespraustām nesliktām melodijām.

Kaukāds debijas disks

Behind My Mask
Spēlētprasmes veiksmīgs aizvietojums ar enerģiju un dzīvessparu notiek reti (kaut arī ģitārists zem iesaukas V.O. Pulver savam vecumam nav nemaz slikts), bet šeit tas ir uzskatāmi. Ultra ātrie, diezgan tradicionālie speed/thrash gabali mijas ar pat doom piesakņām ("Driftin' Away"), pietiekami labi lietoti harmoniju vokāli ("Act Of Violence", "Grey"), kas thrash nemaz nav raksturīgi. Protams, šodien šāda mūzika jau ir neglābjami novecojusi.
Vērtējums: 6 no 10

Nothing Lasts Forever - nav recenzēts

POSSESSED

Kvartets Possessed allaž tiek minēts starp tām dažām grupām, kas lielā mērā sekmējušas death un black (par thrash pat nerunāsim) attīstību, tiesa, pārsvarās tikai Amerikā. Viņu divarpus albumi savā laikā sacēla itin pieklājīgu furoru šīs zemes ekstremālākajos stūros, īpaši tas sakāms par pirmo plati "Seven Churches", jo tajā laikā ar viņiem pat Slayer nevarēja mēroties. Pats dižais Chuck Schuldiner saka paldies grupai par deathmetālīgā vokāla izveidošanu...

Seven Churches - nav recenzēts

Beyond The Gates
Aptuveni es varu iedomāties, kāda bija reakcija, jo puritāniski izvirtusī zeme pat Slayeru īpaši necieta, taču Possessed bija jaunie karaļi, tik sātaniski un Venomiski, turklāt visai pieklājīgi sava amata meistari - īpaši jau abi ģitāristi Mike Tarrao un Larry Lalonde, vēlākais Blind Illusion un Primus ģitārists. Viņu izrāde, tiesa, lielākoties aprobežojas ar solo gājieniem, jo ultra-ātrie (vismaz 1986. gadam) rifi ir rakstīti ļauni, bet minimālistiski iespiesti. Otrs fokusa punkts - izgārgtais Jeff Beccara vēmiens, izvemjot baisi naivus brēcienus par apokalipsi un mīļāko draugu Sātanu. Beigu beigās tas izklausās pēc Venom, kas pielāgots Bay Area vajadzībām. Producējis Carl Cannedy, The Rods bundzinieks. Nu un? Tikai vēsture.
Vērtējums: 3 no 10

The Eyes Of Horror - Ep, ko producējis Joe Satriani.

Official website

POVERTY'S NO CRIME

Vācu kvintets savā mūzikā apvieno hard/AOR ar sarežģītu bāzi apmēram Dream Theater garā.

Symbiosis - nav recenzēts

The Autumn Years
"The Autumn Years" ir otrs PNC disks, un no manis saslavētā trešā "Slave To The Mind" atšķiras pavisam maz. Tik vien kā leiblu maiņa notikusi (šeit vēl viņi atradās uz Noise, un pēc tam pārgāja uz Limb), un nomainīts producents (šo producē John McGowan, bet trešo disku - pati grupa). Tiesa, tieši production ("skaņu režija" būtu tas pareizais termins latviski?) ir tas viens trūkums "The Autumn Years" mūzikā - nespējot pienācīgi izdalīt un sabīdīt līmeņus, bungas skan pārāk skaļi, balss un ģitāras pārāk klusi un neievērojami, līdz ar to mazliet nejūt to iebelzienu, kāds piemīt kristālskaidrajam "Slave To The Mind". Tomēr PNC varētu izrādīties par sarežģītu zvērinātiem AOR-istiem, un par vieglu un jauku pārliecinātiem proggeriem, AORiskais vokāls atbaidīs kliedzēju fanus, bet darbīgā ritma sekcija - primitīvisma piekritējus. Paliek tikai tādi, kā es.
Vērtējums: 7 no 10

Slave To The Mind
Vai ir zināms tāds termins kā "vienkārši patīkami klausīties"? Bez jebkādām milzīgām pretenzijām PON rada virspusēji vienkāršu un viegli iegaumējamu, enerģisku AOR, taču zemtekstos un zemūdens straumēs dzirdam progressive rock/metal, kas, par laimi, nav balstīts ne uz vienu labi zināmu prog grupu (manis minētais Dream Theater ir tikai norāde, nevis apsūdzība plaģiātismā, un no tā nav ieteicams baidīties). Arī mierīgais vokāls piederas AOR, un šajā gadījumā labi iet kopā ar aizrautīgo pamatu. Vislabākās indikācijas, kas man nāk prātā, ir intensīvāks Soul Cages.
Vērtējums: 9 no 10

One In A Million
Lieliski tomēr, kad AOR tiek spēlēts labi, ar progresīvu pieskaņu, atšķirībā no tiem tradicionālajiem pop-hārda piekritējiem. Pamēģiniet iztēloties, kā būtu, ja mierīga, mazliet Dream Theater-iska taču piesātināta mūzika skanēta zem "siltas" un pat klusas AOR balss. "Mazliet DTisko", ja neskaita to acīmredzami sperto rifu instrumentālajā "Logan 5". Vācieši pat izmēģinājuši roku gargabala rakstīšanā, un 11 minūšu garais "The Stranger Within" sanācis neganti sakarīgs, atgādinot mazliet Rush, mazliet arī Dream Theater, tikai bez īpašām ritma maiņām, konsekventi turoties pie darbīgas, taču taisnvirziena ritma līnijas. Šāds apraksts atbilstu, piemēram, 80o gadu Rush. Tāpēc nav nejaušība, ka itin pieklājīgi paveikts Rush dziesmas "Distant Early Warning" (manuprāt, viena no labākajām Rush 80o gadu dziesmām) kovers, ļoti līdzīgs oriģinālam, ja neskaita mazliet vācisko akcentu balsī. Teicami paveiktas arī pārējās kompozīcijas, kurās gan Rush ietekme ir stipri mazāka (te atkal ierodas "Scenes From A Memory"), un grūti pat nosaukt kādu influenci. Tas taču ir labi.
Vērtējums: 8 no 10

Website

POWER

Power ir ģitārista Daniel L. Dalley garabērns, par vokālistu pieaicināts Alan Tecchio (ex Watchtower, Hades). Protams, tas ir power metal ar ģitāras wizardu. Daniel iepriekš iznācis arī solo disks.

Justice Of Fire
Power + thrash metal, ar dažām modernām tendencēm, un ļoti augstu, bet neizteiksmīgu un vienmuļu vokālu. Un, tādu pašu mūziku.
Vērtējums: 3 no 10

POWERGOD

Bijušā Sodom ģitārista Andy Brings banda, kas iecerējusi ievākt naudu, pieslienoties 80s true metal kustībai.

Evilution Pt. 1
Praktiski tikai trīsdaļīgā, 9-minūtīgā tituldziesma ir spējīga izraisīt jel kādu interesi, jo atlikušās 30 minūtes sastāv no izteikti trulām 80o gadu īstenā metāla klišejām, drausmīga metāla popkorna, kura turzu drīkst aizmest pēc izēšanas (t.i., noklausīšanās). Powergod vairāk uzsvaru liek uz vienkāršiem speed gabaliem un vairāk līdzinās tādām vienībām kā Sacred Steel vai Pegazus nevis priecīgajiem hammer-falliem. Visādi metāla ("black leather or nothing!") un lielo kauju slavināšanas teksti, un uz ātru roku samesti prasti rifi, plus vēl ne pārāk spēcīgs vokāls. Vienīgi, kā jau minēju, tituldziesma, labi pacenšoties, aizniedzas līdz Vicious Rumours, piemēram. Bet citādi šis pasākums ir garām.
Vērtējums: 3 no 10

Evilution Pt. 2 - nav recenzēts.

POWERMAD

Kāda 80o gadu amerikāņu thrash grupa. Nekāda sakara ar ASV ikgadējo prog/power festivālu "Powermad".

Absolute Power
Baigi tipisks, taču visai bezzobains Bay Area thrash/power no 1989. gada, ne pārāk agresīvs (ne tā kā, piem., Testament vai Violence). Savs skaistums arī te atrodams ("Nice Dreams"), bet rets gans.
Vērtējums: 3 no 10

POWER OF OMENS

Ļoti tehniska amerikāņu progmetal grupa. Tipa, kā Sieges Even ar Geoff Tate (Queensryche) vokālista jomā

Eyes Of The Oracle
Neremdināmi tehniski gājieni viscaur šim 70 minūšu garajam diskam, bundzinieks, liekas, vispār prātā sajucis (vai arī viņa vietā darbojas astoņkājis!), un visu kopā satur tikai augstais un izcilais vokāls. Sekojoši, vismaz manām ausīm tas liekas visai vienveidīgi, bet tehniskas mūzikas faniem noteikti ies pie sirds.
Vērtējums: 6 no 10

Website

POWER SYMPHONY

Drīz pēc debijas diska iznākšanas šī grupa tika nodēvēta gan par "itāļu Blind Guardian", gan par jauno Rhapsody. Gan viens, gan otrs tikai daļēji raksturo viņu mūziku, arī tāpēc, ka grupa priekšgalā ir maza fūrija zem vārda Micheal D'Orlando.

Evillot
"Evillot" nav parastais Labyrinth-iskais meložu spīds, šī trijotne (un vēl daži viesmūziķi) patiesi cenšas balstīties uz Blind Guardian mantojumu. Viņu power metal sastāv no biežām ritma maiņām, fantasy un viduslaiku mūzikas ieskaņām, (tēloti) spēcīgiem rifiem un viegli uztveramām meldijām, un vēl pievienojiet zināmu ēterisma un miglas piejaukumu. Un tad lieciet to apstrādāt impotentam producentam! "Evillot" mūzika nav viena dūre, tā ir atsevišķu roku pirkstu bakstīšanās! Īpaši tik tīrā un sausā, dibenplānā iestumtā ģitāras skaņa, plus vēl bungu sprakšķi, bet meitenes pāris notiņu diapazons pat to noēd! Patiesību sakot, visa fiška jau turas uz viņas tik vārgajiem pleciņiem, un arī tur ir kļūda izdarīta. Tikai "Battles In The Twilight" (akcents viņai nav liels, toties šo nosaukumu viņa izdzied "Bottles In The Twilight") ir tas hīts, pārējie, pat garais "Inferno Suite" nespēj ar to mēroties. Un beigās saproti, ka skaistais noformējums ir gandrīz interesantāks par mūziku...
Vērtējums: 3 no 10

Lightbringer - nav recenzēts

Official website

POWERS COURT

Nine Kinds Of Hell
Pat jau Powers Court mūzika neizceļas ar kādu milzīgām ekstraordinaritātēm, visādā citādā ziņā šī ir unikāla vienība. Amerikāņu grupa, kuru izveidojusi ģitāriste un vokāliste, visas mūzikas, tekstu un vīziju autore Danny Powers. Turklāt nekāda tur grunge, alternative vai hārdroka grupiņa, nē, tas ir pilntiesīgs power metal trio (papildinot sastāvu ar Denijas draugu basistu un Steve Murray un sesiju bundzinieku) ar mazliet pārliecīgu atskatu uz 80ajiem, bet citādi visai savdabīgu. Īpaši Denijas balss, kas nemitīgi tiek salīdzināta ar King Diamond, bet patiesībā vienīgais vienojošais punkts ir abu spēja savu saišu instrumentu pārveidot līdz nepazīšanai, un Denija gandrīz katrā dziesmā izklausās citādāk! Jā, "Darkened Paradise" viņa dūdo kā eņģelis, "Agnostica" viņa pieņem to dusmīgo toni, pa vidu starp Dave Mustaine ņurdienu un Tom G. Fischer urkšķi, "Echoes Of Silence" un "Tanzania" iepazīstina ar viņas orientālo pusi, un arī pārējās viņa prasmīgi variē starp šādiem rēcieniem, "parasto" balsi, spēcīgu un neatkārtojamu. Un tad mūzika pat kļūst mazāk būtiska - tas ir samērā amatierisks, bet tāpat itin savdabīgs power metal ar nelielu thrash pieskaņu, noteikti ar savu domu un inteliģenci, un mazliet par lielu uzsvaru uz ģitāru - neteiksim, ka Denija nemaz neprot spēlēt, tomēr viņai būtu vēlams vēl pavingrināties un noteikti izmest to derdzīgo solo numuru "Agnostica" sākumā; ja nemaldos, kalendārs nerāda 1982. gadu, un šādas izrādes nav cieņā.
Vērtējums: 7 no 10


Official Website

PRAYING MANTIS

Nowhere To Hide
Tā arī šai NWOBHM grupai Laimes māte nesmaidīja - par spīti tās pusleģendārajam statusam britu jaunā metāla cienītāju vidū, Praying Mantis darbība tā pa īstam sākās tikai NWOBHM desmitgades svinībās, un kopš tā laika brāļi Tino un Chris Troy, plus bijušais Iron Maiden ģitārists Dennis Straton darbojas pēdējos desmit gadus (plus vēl 80ajos), un pēdējā laika rekrūši ir bundzinieks Bruce Bisland un bijušais (un pēdējais) thrash grupas Onslaught dziedātājs Tony O'Hara. Godīgi sakot, mani ļoti maz interesēja, ko viņi dara. Nu, savākušies veči, kuriem negribas likt instrumentus pie malas, un tad nu savā nodabā ieraksta pa kādam albumiņam. Ko un kā tas tiek darīts - kam rūp? Uzmanīgu mani darīja tas apstāklis, ka grupa tagad pierakstīta pie itāļu AOR leibla Frontier Records, un izrādās, ka viņi tiešām atbilst leibla politikai - Praying Mantis kļuvuši par AOR tīrradni, ar vieglām ģitārām, visu apņemošiem taustiņiem, noslīpētiem fona dziedājumiem (dzied visi grupas dalībnieki) un tikpat perfekti izpildītu mūziku. Diemžēl uguns pakaļā te nav sagaidāma. Ārkārtīgi līdzīgas, pat monotonas un garas dziesmas, kuras ideāli iederētos 80o gadu AOR ainā, un šodien tādu klausīsies tikai nostaļģiski ļautiņi. Tiesa, "Naked" ir patiesi laba.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

PRETTY MAIDS

Vēl nesen viena no zināmākajām dāņu grupām (kopā ar King Diamond), Pretty Maids dod priekšroku nevainīgam, tomēr salīdzinoši eksplozīvam hard/heavy, ģitāras skaņas dažbrīd atšķaidītas ar taustiņu partijām, un visādi citādi - tradicionāls hard jautra Deep Purple vai Judas Priest garā. Pēdējie diski gan vairāk iederas hard/AOR lauciņā, taču tāpēc jau neiesim viņus noniecināt.

Pretty Maids - nav recenzēts
Red Hot & Heavy - nav recenzēts

Future World
Hard/heavy faniem šis noteikti patiks. Hard/heavy albums ar desmit dziesmām, solīdi piebārstītām gan ar amerikāņu AOR ("Love Games"), gan tīri eiropeisku un nesliktu heavy (titulgabals, pasmagais "Yellow Rain", kurš ir 1:1 kā Iron Saviour, kā arī "Loud'N'Proud"). Ronnie Atkins pēc vēlēšanas gan dzied taisni un skaisti, gan uzrēc UDO vai Peavey Wagner (Rage) garā. Kaut arī šķiet, ka entuziasms un šī jautrošanās zēniem aizvieto vēlmi nopietnāk piestrādāt pie orģinalitātes un stila izkopšanas, dažbrīd iznāk tīri pieklājīgi, īpaši gabalā "Rodeo". Kopumā daudzu uzskatīts par labāko PM darbu.
Vērtējums: 6 no 10

Jump The Gun
"Jump The Gun" ir labs eiropeiskā hard/heavy (ar mazu amerikānisma piešprici) piemērs. Zēni acīmredzami atraduši savu stilu, un stingri pieturas pie tā, izvirzot Ronnie Atkins priekšplānā savam melodiskajam un minimālistiskajam hārdam, bet, kā jau tas notiek, tik ļoti vienādīgam. Ja izdodas atšķirt dziesmas pēc saraksta, tad tikai pēc piedziedājuma pirmās rindiņas... Kopumā mazliet atgādina mierīgāku un piezemētāku Bonfire.
Vērtējums: 5 no 10

Sin-Decade - nav recenzēts
Stripped - nav recenzēts
Scream - nav recenzēts
Spooked - nav recenzēts

Anything Worth Doing Is Worth Overdoing
Man vēl jādzird iepriekšējie pāris diski, taču pēdējais joprojām turas savos nospraustajos hard/heavy rāmjos. Vislabākie gabali šeit varētu būt "Only In America", "When The Angels Cry". Vispār jau kopumā jauki, bet gribētos ko vairāk par tikai "jauki".
Vērtējums: 5 no 10

Official website

PRIMAL FEAR

Primal Fear projekts iesākās tā, starp citu, pa jokam, kad Ralph Scheepers (ex Gamma Ray) netika pieņemts par jauno Judas Priest vokālistu...lai atvieglotu sirdi, viņš kopā ar draugiem no Mat Sinner grupas izveido praktiski JP "klaunu grupu". Atsauksmes no tiem JP faniem, kuri vīlušies jaunajā JP diskā "Jugulator", bija tik jūsmīgas, ka turpinājuma tapšana bija tikai laika jautājums.

Primal Fear
Kā izteicās man viens paziņa, tas ir acīmredzams mēginājums izveidot "Defenders Of Faith Part II"...Viss ir pakārtots tam, lai kopētu Judas Priest pēc iespējas tuvāk, un tīri muzikāli labi skan tikai balss (nu, ir, ir līdzīgi Rob Halford...) un Ralph bijušā kolēģa no Gamma Ray, Kai Hansen solo gājieni dažās dziesmās. Heavy metal faniem - kā medusmaize, pārējie var iet pastaigāt.
Vērtējums: 5 no 10

Jaws Of Death
Da !^@#%@^%#, Sinner ar Ralph Sheepers pie mikrofona. Debijas albums vismaz līda Prīstiem dibenā, šis pat to nav spējīgs. Jā, centušies kļūt nopietnāki, bet iznākumā atspēlējuši grupas Sinner parodiju.
Vērtējums: 2 no 10

Nuclear Fire
"Vācu Judas Priest" panākumi starptautiskajā arēnā bijuši pietiekami, lai Matt Sinner pat sāktu uzskatīt savā vārdā nosaukto grupu vien par "blakus-projektu" un koncentrētu savu uzmanību uz sadarbību ar "vācu Rob Halford" (paklausieties "Back From Hell"!) Ralf Scheepers. Apvainojumi šajā līdzībās joprojām ir spēkā, par to šaubu nav, vienīgi gribētos piebilst, ka līdz ar jauno ģitāristu (pirms albuma ieradās arī bijušais thrash grupas Thunderhead vīrs Henny Wolter) ierašanos Primal Fear vēl vairāk nostiprina to faktu, ka vācu sešstīgu meistariem piemīt tāds sev raksturīgs stiliņš - tiklīdz ieskanās solo, jūs zināt, ka Kai Hansen vēl aizvien daudziem ir elks. Īpaši tas dzirdams dažos pirmajos gabalos, tie melodiskie, viegli lipīgie, pat uz dumjības robežas balansējošie soliņi prot līdzsvarot aizvien dusmīgāko Primal Fear rifāžu. Jo, patiesi, dažas dziesmas te sāk tiekties pat uz thrash pusi, par power metal pat nerunājot. Šķiet, ka tāds salikums rod savu vietu tirgū, ja pat bijušie metāla žurnāli (kuri tagad koncentrējas uz nu-metal) stāda šo disku goda vietās. Bet man personīgi šķiet, ka šis ir labākais PF darbs no trijiem, par spīti šausmīgi klišejotajām tēmām gan mūzikā, gan īpaši tekstos. "Living For Metal"? Jūs topat brīdināti.
Vērtējums: 6 no 10

Official site
Fan site

PRIME TIME

Bijušais Elegy vokālists Eduard Hovinga ar Andre Andersen un citiem dāņu mūziķiem (no grupas Narita) izveidojus tādu neprentenciozu projektiņu, un spēlēdams visai parastu un vieglu hārdu/AOR

The Unknown
Eduard balss ir vieglāk paciešama nekā Elegy rindās, taču tas varētu būt tāpēc, ka tā labāk iederas tieši šāda tipa mūzikā. Dabīgi, tiklīdz Andre tiek ļauts izspēlēties pa kauliem, tā Royal Hunt salīdzinājumi ir nenovēršami, bet pārējā laikā tas ir ne visai veiksmīgs hārdroks, kur var atrast gan tīrus amerikāniskus idiotismus ("Lover's Lane" pilnīgi varētu būs, piem., Warrant vai Motley Crue dziesma), vai pat tīri sakarīgus pus-progus ("Secrecy"), plus vēl Narita balādes smagā versija kā "Living On A Borrowed Time". Plus vēl 101 reizi dzirdētā versija par Paganīni Capricco #24 dziesmā "Unity". Sēžot uz vairākiem krēsliem, ziniet, iznāk nosēsties arī garām. Īsts projekts šī vārda īstajā nozīmē. Ne labākajā.
Vērtējums: 4 no 10

The Miracle
AOR mūzikā balss ir viskritiskākais "instruments", kurā lažas netiek piedotas, un bieži vien uz tās turas vismaz puse mūzikas. Prime Time, sekojot šīs mūzikas daļējai atdzimšanai pēdējos gados, nu ir nostājušies uz šīs takas, solot, ka no projekta ir pārvērtušies par pilntiesīgu vienību. Tai pašā brīdī zaudējuši jebkuru, pašu pēdējo pievilcības pilienu. Sevišķi Eduard Hovinga, kuram paškritikas nav nemaz, acīmredzot, jo spiedzīgi augsta gan viņam balss ir, bet kaitinoša un vārga arī. Kavers "Seven Doors Hotel", viens no agresīvākajiem agrīnā Europe paraugiem, neskaitās, tas tiešām nav nepatīkams, taču pārējais absolūti nepārliecina. Vārgs, bāls viegls hārdroks, kurš izklausās kā nācis no 90o gadu vidus, un kuram tur bija arī jāpaliek. Man vairāk nekas nav sakāms.
Vērtējums: 3 no 10


PRIMORDIAL

Spirit The Earth Aflame
No tiem īriem var visko sagaidīt. Un man principā nav paraduma iegūt black/death grupu diskus ja neesmu tos dzirdējis un par labiem atzinis, taču šoreiz noriskēju un varu dzert šampanieti (ja man tas garšotu) - Primordial īsumā izklausās kā uz black metal pamatiem būvēts, labs (t.i., ap "Turn Loose The Swans" laikiem) My Dying Bride ar minimālu Opeth, pēdējā laika Anathema un pat drusciņ folka. Tās ir 73 minūtes (īstenībā tikai 48, bet tie bonus tracki neko daudz neatšķiras) nepārtrauktas lavīnas ārkārtīgi melanholiska un draudīga ķeltu depresīvā metāla, kuram piemīt daudzas labas īpašības, kuras var pierakstīt iepriekš minētajām grupām, taču nevienai īpaši pielīdzināt nevar. Protams, velti te gaidīt nez kādu tehniskumu vai izteiktu agresivitāti, Primordial spiež uz pagānisku atmosfēriskumu un neaizraujas ar kiberelektroniku un lētām meldijām. Kaut arī melodiskuma te netrūkst, to jums būs jāmeklē ar uguni. Pat apsolītā tautas dziesma nav viss prasts umpā-umpā vijoļnieks, šī ambientā kompozīcija drīzāk liek iztēloties miglas un rasas pielieto Smaragda salas ieleju rītastundā. Vai arī kādu black metal diska intro, pēc vēlēšanās. A.A. Nemtheanga variē balsi nepārtraukti, gan ierēcoties, gan dziedot tīri, un abas viņam sanāk pietiekami labi, taču visvairāk gribas uzteikt Maidenisko "The Calling", kurā virs dzenošā ritma ārdās...akustiskā ģitāra, fūzi atstāj dziļi fonā. Man personīgi pat grūti pamanīt, ka gandrīz viss disks aizrit vienā tempā, tajā 6/8 taktsmēra pus-valsī, kas tik raksturīgs black metal.
Vērtējums: 8 no 10

Official site

PROSECUTOR

Leišu death grupa vēlāk pārmetusies uz šeit demonstrēto tādu kā uzbrūkošu un niknu heavy/prog.

They Alive
Es zinu, demo ierakstus es te neapskatu, pie tam, grupai, kurai tā arī nav iznācis regulārais disks. Problēma, redz, tā, ka šis divu dziesmu ("Blind Warrior" un "Devilish Speed") demo vienkārši ir pārāk labs, lai tam paietu garām... 1997. gadā izdotā mūzika rāda negaidīti nobriedušu komponistu talantu, Kopumā mazliet atgādina niknu Divine Regale. Superīgas taustiņu partijas, bet ģitāras skaņa gan kā dibenā, lai cik labi puisis spēlētu. Interesanta balss, apmēram kā Axxis, tikai zemāka, tikai vārdus gan nevar saprast. "Devilish Speed" piedziedājumā vājprātīgi labi harmoniju vokāli.
Update: Protams, ka ilgi jau grupa nenoturējās...reporti no Lituānikas vēsta, ka acīmredzami grupa nepārcieta divu mūziķu aiziešanu (taustiņniece aizbraukusi uz ASV, bet vokālists iebridis kristietismā). Neveicas man.

PSYCHO DRAMA

Mazliet Queensryche, mazliet Fates Warning, drūms un tumšs progmetal, tiesa, ne ar ko īpašu tas neizceļas. Tādu grupu tagad ir desmitiem...Vokālists Corey Brown, manuprāt, savas spējas labāk parādījis grupā Magnitude 9.

The Illusion
Ja nemaldos, tas ir viņu vienīgais veikums, un nekādu revolūciju neizraisīs. Viss ir izdarīts normāli, bet kaut kā auksti, mehāniski, bez siltuma.
Vērtējums: 5 no 10

Bent - nav recenzēts

Website

PSYCHOTIC WALTZ

Amerikāņu grupa, viena no pirmajām labi zināmajām progmetal grupām, izpilda tādu diezgan dīvainu, melanholisku un savirpinātu mūziku, ar nelielām Jethro Tull ietekmēm (un tas nav tikai tāpēc, ka vokālists Buddy Lackey vietām iespēlē flautu). Viss šis psihodēlijas lādiņš, plus vēl, maigi izsakoties, dīvainais balss tonis pat ne katram progmetal fanam iet pie sirds. Katrā ziņā - no Dream Theater vai Queensryche šeit nav ne smakas, drīzāk Payne's Gray ar saviem neordinārajiem gājieniem. Buddy Lackey izdevis arī solo disku, bet ģitārists Dan Rock izdevis divus diskus ar projektu Darkstar.

A Social Grace
Smagākais Psychotic Waltz disks (tikai "Bleeding" tam tuvosies šajā aspektā) ir no love-it-or-hate-it sērijas. Nu, varbūt ne tik traki, man personīgi tas ir kaut kur pa vidam. No vienas puses, es pilnībā cienu šādas mūzikas radītājus, no otras puses, šāds piesātinājums un spiediens manām ausīm ilgu laiku nav izturams. Bet albums ir 64 min garš (iesk. bonus trackus). Bieži neklausos, bet, ja uzlieku - kaifs.
Vērtējums: 7 no 10

Into The Everflow
Pirmā dziesma "Ashes" skan perfekti kā Jethro Tull, līdz pat balss tonim! Bēt, līdz ar "Out Of Mind" viss nostājas savās vietās - tas atkal ir psihodēlisks, sarežģīts un patiesi dīvains.
Vērtējums: 6 no 10

Mosquito
Jo vairāk klausos šo un citus PE diskus, jo vairāk pārliecinos, ka tie paredzēti speciāliem ļautiņiem, kuru vidū es diemžēl (vai par laimi) neietilpstu. Ja pirmais PW disks ir virpuļsmags, otrais psihodēlsmags, ceturtais tiešsmags, tad "Mosquito" ir zelta vidusceļš vai arī pelēks nekas, un lielā mērā atbilst savam nosaukumam. Tas ir ar mēru uzmācīgs, mazliet kaitinošs (bet ne dzīvi mokošs), laidelējas apkārt, bet aiz astes to saķert visai grūti. Ne vienmēr gan, jo King'sX-līdzīgā "Lovestone Blind" ir visa laba, tāpat arī tai sekojošā "Haze One" (pusceļš starp balādi un īstu dziesmu) un augšējos plauktoņis var ielikt vēl vairākas. Tiesa gan, man ir aizdomas, ka apkārt valdošā pustumsa sekmējusi šādas labvēlīgas domas - saules gaismā šis ieraksts klausītos ar mazāk apgarotu seju, piemēram, tituldziesma jau nu noteikti. Bet, ja nu "Mosquito" tieši paredzēts uzlikšanai tādā vidē? Tāpat kā Holy Lamb?
Vērtējums: 6 no 10

Bleeding
"Bleeding" tiek uzskatīts par taisnāko un smagāko no pēdējā laika PW veikumiem, pie tam jāpiebilst, ka tas varētu būt arī melodiskākais ("Locust"!), kā arī piesātinātākais (11 dziesmas 41 minūtē). Tas man patīk. Vai katrā dziesmā ir kolosāla, lai arī ne uzreiz uztverama līgana melodiska līnija, gan ģitāras, gan vokālu partijās, skaisti izvirzīts basa sounds. Drūms muzons, neikdienišķs, un vēl izcili izpildīts. Bravo.
Vērtējums: 8 no 10

Website

PYOGENESIS

Vācieši Pyogenesis bija vieni no pirmajiem, ja ne veiksmīgākajiem Paradise Lost mantiniekiem 90o gadu sākumā, bet, kā jau doom/death ierasts, drīz vien atkāpās no šīs taciņas. Jau "Twinaleblood" bija tāds kā midtempo doom/grunge, un "Unpop" tā arī neesmu uzdrīkstējies klausīties. Interesanta Pyogenesis pazīme - viņi jau otrajā diskā izmantoja tā saucamo tīro vokālu (kuru izpildīja viens no ģitāristiem) pamīšus ar rēcēju (otrs no ģitāristiem). Tajā laikā doom/death grupas parasti iztika ar pieaicinātiem "tīrajiem" vokāliem.

Pyogenesis
Amatieriski ierakstīts un izpildīts doom/death. Kaut arī dažas melodiju injekcijas nav pārāk sliktas, diez vai kādam šodien būs interese...
Vērtējums: 3 no 10

Waves Of Erotasia Ep
Divu gadu laikā uzlabojumi ir jūtami, bet, vienalga, arī toreiz Pyogenesis mūzika neizsauca sajūsmas spiedzienus. Normāli, nekas vairāk.
Vērtējums: 4 no 10

Sweet X-Rated Nothings - nav recenzēts

Twinaleblood
Iepriekšējā diskā, cik atceros, bija pirmie priecīgie samīkstinājumi dzirdami. Tas, kas te skan, izklausās pēc tā, kas arī tas ir. Doom/death grupa pārvērtusies par grunge. Par spīti ne īpaši man tuvajam skanējumam, tīri neko patika "Weeping Sun" vai "God Complex", piemēram, taču... Vēl tikai Bad Religion pieskaņas man pietrūka.
Vērtējums: 5 no 10

Unpop - nav recenzēts
Mono - nav recenzēts
P - nav recenzēts