RACER X

Losandželosas Racer X spēlē diezgan tipisku heavy metal ar neskaitāmiem Paul Gilbert izpildītiem ģitāru solo, vēl pieminēšanas vērts ir diezgan spēcīgais vokāls Jeff Martin personā. Pēdējos divus gadus aiz bungām tupēja Scott Travis, kurš vēlāk saņēma ilgi kāroto vietu Judas Priest, bet Paul Gilbert piedalījās supergrupas Mr. Big izveidošanā.

Street Lethal
Nu, tas ir īstens ģitāras dieva albums. Ne brīdis mūzikas nepaiet bez viņa līdzdalības, bez viņa rifiem un solo iespraudumiem. Sekojoši, mūzikas kā tādas paliek mazāk, un vokālists nepelnīti paliek ēnā. Savā ziņā šis disks man atgādina Cacophony, ja nu vienīgi neoklasicisma šeit nav, Kalifornijas heavy metal gan papilnam.
Vērtējums: 5 no 10

Second Coming - nav recenzēts
Technical Difficulties - nav recenzēts. Pavisam jauns atkalapvienošanās disks, kur atkal pie stūres Paul Gilbert un pie bungām Scott Travis, un esot atšķirīgs no klasiskajiem gadiem. Labā nozīmē.

website

RADDAKA

Viena no pirmajām Century Media grupām, kas atnesa hard/heavy/power pavasari Amerikā - par spīti tam, ka CM īpaši nepiepūlējās promoutēt to, taču pats fakts, ka grupa atrodas zem viena no lielākajiem neatkarīgajiem leibliem Amerikā, liecināja par zināmu kvalitātes zīmi.

Malice And Tranquility
Būtībā jau bija jābūt zināmai drosmei vai muļķībai, lai ar šādu albumu nāktu klajā 1995. gadā, nemaz nerunājot par leibla, šajā gadījumā Century Media, uzdrīkstēšanos - galu galā, tobrīd metāls jau oficiāli bija miris, un vēl nesenās megazvaigznes šķīda pa visām vīlēm. Visgrūtāk klājās tiem, kas sevī atklāju zināmu intelektuālu bagāžu, tās mira kā letālu injekciju saņēmušas, atstājot aiz sevis īsu, taču spožu mantojumu. Bet te parādās Čikāgas Radakka, lepni apliecinot piederību pa pusei hard, pa pusei heavy mūzikai, bet parāk sarežģīta pirmajam, pārāk viegla otram. Ir cerības meklēt salīdzinājumus ar pašu pēdējo Lillian Axe disku "Psychoschizophrenia", taču Radakka depresīvais, vietām par netipiski komplicētais "ielas" hard/heavy atkratās no jebkādas Kalifornijas saules klātbūtnes, ja vien atskaita "Solitude", "Out Of The Dark" vai vokālās harmonijas iekš "Thinking Of You". Hārda grupām neraksturīgi garais (54 minūtes) albums pietiekami labi atklāj daudzšķautņaino materiālu, taču tai pašālaikāsanāk uzņemt vai nu pārāk daudz, vai arī ļaut laist visu gar ausīm. Ideālā variantā var klausīties no jebkuras vietas, nejūtot, kurā diska momentā atrodaties.
Vērtējums: 6 no 10

Requiem For The Innocent
Cik man zināms, viņu debijas disks "Malice And Tranquility" esot visai atšķirīgs, tāpēc es joprojām būtu ieinteresēts to dzirdēt. "Requiem For The Innocent" ir lēns un auksts amerikāņu heavy ar zināmu daļu moderna pieskāriena, kā amerikāņu ekvivalents Lion's Share vai pat nobriedušāks un smagāks Lillian Axe (bez hārda piedevām gan). Un vēl - tā varētu spēlēt Iced Earth, ja nebūtu tik smagi lūkojušies Eiropas virzienā, tiesa, varbūt šis pēdējais salīdzinājums rodas pēc Jon Dobbs vokāla zināmas līdzības ar "Earthistu" Matt Barlow. Lēns un smags un rēcošs, pat vietām blūzisks, taču lielākoties visai vienmuļš, arī skaņu režija, radot to pliko, nepiepildīto skanējumu, nav palīdzējusi, gluži otrādi. Triloģija "Black Rose & Red Wine" ar soprānu par otro vokālu atgriež šo pilnvērtīgai dzīvei, lai gan viss pārējais nav īpaši slikts, bet vismaz man prasa īpašu noskaņojumu. Vēlams, mierīgu.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

RAINBOW

Rainbow, protams, ir ģitārista Ritchie Blackmore (ex Deep Purple) grupa, kurā viņš izrīkojas kā īsts tirāns, pēc patikas atlaižot un pieņemot pārējos mūziķus. Pirmsākumos monumentāli un vareni hard rock skaņdarbi mijās ar popsīti, bet pēc vokālista Ronnie James Dio atlaišanas arvien vairāk iestiga amerikāniskā hard rock.

Ritchie Blackmore's Rainbow
Stāsts iesākas ar to, ka Blekmoru iepriecina Deep Purple iesildītājgrupas Elf (pirms tam izdevuši vairākus pasmaga rock'n'roll/boogie apvestus Lp) vokālista Ronnie James Dio balss, un pēc pēdējā prasības, debijas disku ieraksta Elf sastāvs (mīnus ģitārists, protams). Jūtami, ka pārējo mūziķu prasme īsti neatbilst mūzikas diženumam, tāpēc galarezultāts visai nevienmērīgs sanācis. "Man On A Silver Mountain" ir klasika, tāpat arī instrumentālais "Still I'm Sad".
Vērtējums: 5 no 10

Rainbow Rising
Tikai 33 minūtes, bet kāda mūzika?! Izdzenājis visu iepriekšējos sastāvu, Blackmore kopā ar Dio saraksta albumu, kas vēlāk kļus par klasiku hard rock žanrā. Ja neskaita divminūšu muļķību "Do You Close Your Eyes", visi gabali ir absolūts orgasms episkā hard rock stilā, īpoaši jau abi 8-minūtīgie "Stargazer" un "A Light In The Black".
Vērtējums: 10 no 10

Long Live Rock'N'Roll
Negribētos to dēvēt par "Rising" atkārtojumu, lai gan galvenās sastāvdaļas tās pašas. "Long Live Rock'N'Roll" gan pēc dziesmām, gan pēc to izkārtojuma ir salīdzinoši parastāks un tradicionālāks hard rock nekā dzirdams iepriekšējā diskā, labi nostrādāts, taču to līmeni nesasniedz. Labu gabalu tomēr te netrūkst, kā "Lady Of The Lake", "Gates Of Babylon" vai 7 minūšu balāde "Rainbow Eyes".
Vērtējums: 7 no 10

Down To Earth
Kad Blackmore apnika Dio teksti par karaļiem, pilīm un pūķiem, viņš pieprasīja ko "parastāku". Dio tas neapmierināja, un pie mikrofona stājās bijušais pop dziedonis Graham Bonnet no Austrālijas. Vispārpieņemts par šo disku ir ņirgāties, ka tas esot komercija, sazin kas vēl, un tml. OK, viens otrs no tekstiem ir tīra stulbība, bet šeit sastopamas arī tādas varenas kompzīcijas kā "Eyes Of The World", "Danger Zone" un Russ Ballard sarakstītā "Since You Been Gone". Es noteikti šo ierakstu stādu augstāk par, piemēram, debijas albumu. Starp citu, diskā basu spēlē Roger Glover, Ritchie kolēģis no Deep Purple.
Vērtējums: 8 no 10

Difficult To Cure
Ja neskaita Bēthovena 9. simfonijas fināla iemūžināšanu titulkompozīcijā, šeit atrodami divi izcili gabali. "Spotlight Kid" ar savu ungāriski vidžinošo solo, IMO, ir viens no labākajiem Rainbow darbiem vispār, savukārt "I Surrender" ir gana labs, tomēr Russ Bullard sarakstīts. Pārējo var izmest, kā diena pret nakti.
Vērtējums: 4 no 10

Straight Between The Eyes
"Death Alley Driver" atver disku ļoti cerīgi, taču jau ar otro gabalu "Stone Cold" sākas ņerdzīgas amerikanizācijas vilnis. Un tā līdz pat pēdējai dziesmai, "Eyes Of Fire", kas mazliet atgādina labākos paraugus no "Down To Earth" vai "Long Live Rock N' Roll". Divas labas dziesmas, tas ir par maz.
Vērtējums: 4 no 10

Bent Out Of Shape
Jā, amerikanizācija turpinās, taču uzdrošinos apgalvot, ka labākā kvalitētē, it kā Blekmoram kāds injicējis nelielu enerģijas doziņu. Taču tikai mazu dozu, jo līdz klasiskajiem darbiem te tālu. Labāko dziesmu vidū "Fire Dance" (nu, tipisks Death Alley Driver pakaļdarinājums), un, protams, singla gabals "Street Of Dreams".
Vērtējums: 5 no 10

Stranger In Us All
Es neticēju, ka Ričijam Blekmoram vēl kaut kas izdosies, un mani smagi pievīla. Bet tikai šajā ziņā. Atkal sapulcinājis zem savas stingrās pātagas mazpazīstamus mūziķus ar vokālistu Doogie White (ex Midnight Blue, bija viens no kandidātiem uz Iron Maiden mikrofonista posteni) priekšgalā, Ričijs ierakstījis tādu kā salikumu no "Down To Earth" un Joe Lynn Turner laiku diskiem, plus vēl druscīt no pēdējiem Deep Purple diskiem, un kur gandrīz uz pusēm sadalītas nopietnas, smagas un vijīgas dziesmas ("Wolf To The Moon", "Ariel", "Black Masquarade") un draiski roķīši ("Cold Hearted Woman", "Stand And Fight"). Jā, un kad viņš grib rakstīt labas melodijas, ar viņu maz kāds var mēroties. Superdisks no sākuma līdz beigām, kur beigās vēl Grīga slavenā meldijas (kuru apžļembājis ne viens viens metāla grupējums) apdare iekš "Hall Of The Mountain King", kā arī kovers "Still I'm Sad", tikai šoreiz, atšķirībā no pirmā Rainbow diska - ar vokālu. Lai dzīvo!
Vērtējums: 9 no 10

Update: Ak, ļubestība, tu visiem sirdis trakas dar'. Pēc akustiskā projekta "Blackmore's Night" (kopā ar savu draudzeni Candis Night) panākumiem Ričijs, izskatās, aizmirsis par saviem roķa faniem. Iepriekš, protams, neaizmirstot sev piemītošajā savdabīgi atriebīgajā stilā atbrīvoties no savas grupas locekļiem...

Rainbow site
Official Ritchie Blackmore website

RAIN FELL WITHIN

Believe
IZDOŠANAS GADS: 1999
IZDEVĒJS: Dark Symphonies
GARUMS: 37'56"
PAMATSASTĀVS:
Dawn - vokāls, taustiņi
Kevin - ģitāra
Owen - ģitāra
Charles - bass
Tim - bungas

Šī amerikāņu grupa simbolizē un reprezentē visu, kas man svešs vai pat netīkams soprānu vadošajās gotikas metāla grupās. Tas, ka viņi nav saspēlējušies un pat nekautrējas izlaist disku ar arī biezām ausīm dzirdamām paviršībām, ir diezgan bēdīgi, īpaši mūzikā, kurā tāds perfekts "skaistums" būtu itin vēlams. Diemžēl "skumji" ir attiecāms ne tikai uz mūzikas radīto gaisotni, bet arī pēcgaršu - Rain Fell Within, protams, ir Dawn un viņas pavadītājgrupa, meitene, kas pēc būtības ir varavīksne šajā drūmajā morgā, taču šajā varavīksnē krāsu nemaz nav tik daudz. Pārsvarā viņa rāda savā (acīmredzot) klasiskajā izglītībā iegūto prasmi, kas tonāli pārāk atšķiras no grupas radītā raupjā saunda, īpaši nepatīkami tas skan savienojumā ar griezīgajām, mazliet MDB un The Gathering līdzīgām ģitārām. Piedevām Dawn pārlieku paļaujas uz savu daiļumu nelielā diapazonā, t.i., dzied viņa augstu, un turpat arī paliek gandrīz visa albuma laiku. Un tad ļoti ātri apnīk. Pat jau otrajā dziesmā "Alone" es sāku gaidīt diska beigas - dziesmas ir tikai piecas, toties garas gan. Tikai žanra faniem.
Vērtējums: 3 no 10


RAKOTH

Krievu folk/black

Planeshift
Dīvaina šī grupa, gan intervijās, gan mūzikā. Principā Rakoth patlaban ir lielākā Krievijas cerība, aizēnojot pat Mental Home un sacenšoties ar jau rietumos pazīstamajiem ukraiņiem Nokturnal Mortum un baltkrieviem Gods Tower. Rakoth, lieli fantasy (īpaši Nika Perumova) cienītāji, rada savu folkisko un dusmīgo black metal trijatā (ar diezgan nepatīkami skanošu kompjūterdrumu), taču "folks" te nebūt nenozīmē "Kaļinku" vai ko tamlīdzīgu (es pat šaubos, vai Rakoth dalībnieki vispār ir krievu tautības, kaut arī nāk no Kalugas apkaimes), drīzāk internacionālu Tolkienisku mistrojumu ar spalgu pikolo flautu, daudz taustiņiem un akustikas un paši savu drūmu filosofiju - piedevām dziesma "Og'Elend" esot uzrakstīta Tumšo elfu valodā! Skaidrs, ka tas skan vismaz eksotiski, gan mūzikā, gan tekstos, bet pa lielākai daļai patīkami svaigi un nenogurdinoši, kā tas mēdz būt ar dažām folk/black grupām. Tiesa, skaņu režija ir uz visai zema līmeņa, īpaši jau minētās bungas, kā arī haotiskās fūža ģitāras, bet tas jau nav nekāds pārsteigums. Bet nākamo, otro disku gaidīšu noteikti.
Vērtējums: 7 no 10

Jabberworks
Mazliet savāda taktika - šis ir tikai otrais Rakoth CD, bet sastāv no pārrakstītām vecām dziesmām (tiesa, no rietumu tirgū neizdotajiem demo "Superstatic Equilibrium" un "Dark Ages Chronicle"), pievienojot vēl divas jaunas, piemēram, "Der Jammerwoch", kurā izmantots Luisa Kerola dzejolis, kas pārtulkots...vāciski! Bet, lai jūs tas nemulsina - man tas atsauc atmiņā Rage "10 years in Rage: The Anniversary Album", kurās pārrakstītās dziesmas nereti sita pušu tā sastāva sacerētos gabalus. Arī šīs Krievijas vidienes grupas ap 1997-1998 gadu sacerētās kompozīcijas būs patīkami klausīties tiem, kuriem gāja pie sirds pirmais trio albums. Tās vecās dziesmas parasti ir pārdomu pilnas, lēnas, robežojoties ar doom/death un, ērhm, doom/black, lielākoties liekot pavērties uz Tiamat vai Katatonia pusi, bet pieviešot savdabīgu P. Noir tīro balsi (rēcienus izpilda abi pārējie grupas dalībnieki) un viņa spēlēto elektrisko pikolo flautu ar drebelīgu, šermuļus uzdzenošu flautas toni, kura savukārt piedod tīro folku (kā "Return Of The Nameless"). Retu reizi iegāžas kāds ātrs moments (atcerieties, savulaik tāda mode bija Tiamat), kāds raksturīgs black metal grupām, kā arī kamerorķestra spēlēti momenti. Negribētos viņu piedāvāto folka piedevu nosaukt par krievisku (vai pat slāvu vispār), noteikti ne tādā ziņā, kā savu attiecīgo valstu tautas mūziku izmanto dažas baltkrievu grupas vai Nokturnal Mortum, tam nav tieši nosakāmu sakņu, un to muzikālais pamats man nez kāpēc atgādina dažus Solefald "taisnākos" eksperimentus ("Farewell", piemēram). Grūti šo uztvert kā pilnasinīgu albumu ar pārdomātu izkārtojumu un tamlīdzīgiem jaukumiem, kas diskus lielus dara, bet silti iesakāms mazliet eksotiskākas mūzikas cienītājiem. Un par mūziķu izcelsmi nebīstieties - akcents tikpat kā nav manāms, un disks ir māsterēts Itālijā. Jo šīs valsts leiblam Code666 Records acīmredzot piemīt vērīga investīciju acs...
Vērtējums: 8 no 10


Official website

RAMMSTEIN

Mutter
Es, protams, riskēju. Pa sakarsušiem telefona vadiem un inboksiem pietvīkušu vaigu saņemt inteliģentas lamas un sajusties tā, it kā būtu pēkšņi paziņojis par savu pievēršanos islamticībai (kas mūsdienas ir diezgan riskants pasākums...skaties, ka nedabū ar taķeti pa pieri, kājas aiz smiekliem notirināsi). Par mierinājumu dažiem piebildīšu, ka iepriekšējos divos vācu industriālistu albumos es vienalga nespēju iebraukt. Esmu pārliecināts, ka šis sekstets pēc "Mutter" iznākšanas ir saņēmis ne vienu vienu apvainojumu par "izpārdošanos" un "komercializāciju", jo labi ja "Feuer Frei!" atgādina viņu pagātni. Bet labums ir tāds, ka šo disku var rekomendēt arī tiem, kuri līdz šim gājuši ar līkumu šāda tipa muzonam. Es tikko izdomāju terminu "melodic industrial", kurš, manuprāt, kaut cik raksturo to 2-4 minūšu garo militāri salto un smago, bet vietām negaidīti melodisku gājienu sakopojumu dziesmās, kur agresīvi un, protams, ļoti vienkārši un smagi ģitāras rifi atšķaidīti ar taustiņiem (un to tembri brīžiem ir visai pārsteidzoši kā "Bārbijas pirmsnāves spiedziena" tembrs dziesmās "Sonne" un "Ich Will") un dzīvi skanošām un bungām un tikpat dzīvu un zemu balsi - šo divu atribūtu man pietrūkst "parastā" industriālī. Īpašu šarmu, protams, piešķir šņāceniskā vācu valoda, bet te gan problēma - var sagribēties dziedāt līdzi. Un, ja jums, tāpat kā man, šo valodu veido apt. 20 vārdi, tad gan pagrūti. Šovu jau jūs, jādomā, redzēsit, bet pirms tam iesaku pacensties noķert kādu viņu videoklipu (no šī diska ir vismaz divi) - arī tos ir vērts ievērtēt. Abas dziesmas "Sonne" un "Links 2 3 4" ir pašas labākās, bet nākamajās vietās seko satriecošais ievadgabals "Mein Herz Brennt" (drīkst līdzdziedāt - "My Heart Burns!"), tituldziesma un "Spieluhr". Un vāju dziesmu te nav vispār.
Vērtējums: 9 no 10

RAM-ZET

Escape
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: Spikefarm Records
GARUMS: 63'42"
PAMATSASTĀVS:
Sfinks - vokāls
Sareeta - vijoles, otrs vokāls Zet - ģitāras
Magnus - taustiņi
Solem - bass
Kuth - bungas

Man laikam smadzenes tiešām iestādītas uz meklējumiem tajā virzienā, kurā black metal saduras ar kādu citu, radniecīgu vai attālu žanru, un pēdējos gados par modes lietu kļuvis inkoporēt elektroniku un industrial - žanru, kas atsevišķi man derdzas, taču savienojumā ar to pašu black metal (Thorns, Crest Of Darkness) tas ir kļuvis iecienīts šajā namā. Norvēģi Ram-Zet, kas radās no ģitārista Zet solo projekta, black metal noskaņas gan izmanto visai minimāli, toties Zets iecienījis izmantot psihodēliju savienojumā ar šizofrēniskām ritma maiņām un melodisku soprānu, kura skanēšanas laikā Ram-Zet var pat izklausīties pat pēc beauty & the beast jeb gotisko doom metal. Gan tikai uz brīdi, jo melodiju un ritma maiņu kaskādes ir nemitīgas, neļaujot šo albumu ievirzīti viegli klausāmo skaitā, par spīti atsevišķo sastāvdaļu vieglajai uztveramībai. No atsevišķām sastāvdaļām vēl jāpiemin Saareta spēlētā gotiskā vijole un viņas eņģeļbalss saspēle ar Sfinks, kura balss neatbilst ne death, ne black standartiem, un vistuvākais, ko varu viņam piespēlēt, ir thrash grupas Believer vokālists Kurt Bachman, taču viņam patīk ne tikai "rēkt", bet arī plašāk izmantot savas dotības, iebrēcoties visdažādākājās toņkārtās un arī iedziedot tīras vietas. Arī kopējā skaņa ne īpaši atbilst "pieņemtajiem" metāliskajiem standartiem, bieži iemaldoties elektroniski skanošā teritorijā, paķerot līdzi arī smago ģitāru, un tas savienojumā ar klīniski ieturēto diska noformējumu iedveš itin bailīgu, pat patoloģiski sterilizētu sajūtu. "Queen" vien ir to vērts, lai dzirdētu, tajā thrash-īga ģitāra un ātri ritmi mijas ar klusai sirēnai līdzīgo meitenes dziedājumu un šizīgiem, Faith No More līdzīgiem taustiņiem. Tas ir baiss piedzīvojums.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

READING ZERO

Amerikāņu jaunās paaaudzes progmetal grupa tikusi slavēta vairākos specializētajos izdevumos un netā kā oriģināla un tāpēc jo izcila. Atklāti sakot, man nav skaidrs, kāpēc. Fates Warning ietekme monotonajā muzonā ir labi manāma, vokāls ir nogurdinoši vienmuļš un ne pārāk spēcīgs.

The Actual
Es jau tikko teicu. Priecājos, ka tiku no šī diska vaļā. Paldies Dievam, vēl pasaulē ir desmitiem labu progmetal grupu.
Vērtējums: 3 no 10

RE-ANIMATOR

Viena no daudzajām thrash grupām, kuras 90o gadu vidū nogrima aizmirstībā. Manā rīcībā esošais albums liecina par vēlēšanos radīt šajā žanrā ko interesantu un savu, bet tālāk par vēlēšanos šie briti nav tikuši...

Kaut kādi divi albumiņi pirms tam bija.

That Was Then...This Is Now
Viegls thrash/power, negaidīti atšķaidīts ar funk un citām nemetāliskām "blēņām", bet dziesmā "Sunshine Times" pat piedalās pūšamo instrumentu sekcija un backing vokālistes. Nenoliedzami, zeni ir centušies, bet ar centību vien nepietiek, druscīt talants arī jāpiešauj.
Vērtējums: 4 no 10

RECON

Grupu Recon parasti zina tikai spēcīgi Queensryche vai kristīgā metāla fani, vai kristīgi QRaikisti.

Behind Enemy Lines
Kas atšķir Recon no citiem Queensryche kopētājiem? Tas, ka vokāls mazliet vairāk līdzinās Michael Kiske (ex Helloween) nevis Geoff Tate, īpaši ātrajos gabalos...Tas, ka materiāls ir stingri variētāks (Sacred Warrior, piemēram, ar šo "slimību" neslimo), un ne viss pilnībā atgādina Queensryche (lai gan lielākoties ķoti) un tas, ka tas ir izstieptāks, ne īpaši koncentrēts. Un pēdējais apstāklis ir pietiekami izšķirošs, lai viebtos, pat neņemot vērā vokālista centību pretstatā nevarēšanai. Nav vērts iespringt, atskaitot sākumā minētos ļautiņus. Viņiem gan varētu iepatikties, bet kur viņi šo ierakstu dabūs, nezinu...
Vērtējums: 5 no 10

REVEREND

Reverend ir ģitārista Brian Korban un bijušā Metal Church vokālista David Wayne grupa, tādēļ nav brīnums, ka šeit dienas kārtībā ir thrash/power metal. Tiesa, šis fakts uzreiz neuzspiež kvalitātes zīmogu. Bez minētajiem Lp vēl ir self-titled Ep ar četrām dziesmām, izdots pirms abiem diskiem.

World Won't Miss You - nav recenzēts. Esot par kripatiņu vājāks.

Play God
Nu, man tomēr liekas, ka David savdabīgā, rēcošā balss labāk iederējās Metal Church, vienkārši neiet kopā. Tīrs power metal ar thrash elementiem, pāris nesliktām balādēm (kas pats par sevi ir pārsteigums), un diezgan labu titulgabalu. Nevajadzīgs un dumšs 70o gadu hipijhimnas "Fortunate Son" kavers power metal mērcē. Albumā bungo Anthrax ģitārista un līdera Scot Ian brālis Jason.
Vērtējums: 5 no 10

RHAPSODY

Itāļi Rhapsody (ģitārista un tekstu autora Luca Turilli un taustiņnieka Alex Staropoli garabērns) ilgi gāja to ērkšķainu ceļu uz atzinību, izdodot vairākus ārkārtīgi atzītus demo, pēdējais no kuriem manās rokās atnāca vismaz gadu pirms debijas diska izdošanas. Rhapsody spēlē spēcīgu symphonic power metal, ar daudz dažādu ne-metālisku pasāžu iespraudumiem, galvenokārt orķestra izpildījumā. Iespaidu bojā izcili stulbie teksti. OK, OK, man nav nekas pret fantasy liriku (skat. Virgin Steele, Dio), bet Rhapsody jau nu drusku varēja piestrādāt šajā jomā...Ģitāristam Luca Turilli iznācis solo disks "King Of The Nordic Twilight".

Eternal Glory - demo
Jau toreiz likās, ka grupai ir nākotne. Šeit dzied cits (un vājāks) vokālists, bet mūzika, par spīti tam, ka nekas izcili jauns šeit nebija atklāts, likās diezgan savdabīga un mazliet atsita 'gudru' Stratovarius.

Legendary Tales
Pārstrādājot vairumu pēdējā demo dziesmu, un iekļaujot dažas jaunas, Rhapsody kā viesulis iedrāzās power/speed metal pulciņā. Enerģiski, ātri un mājestātiski gabali mijas ar viduslaiku un klasiskās mūzikas motīviem, pietiekami sarežģiti, lai gūtu atzinību progmetala fanu lokā, un pietiekami vienkārši un melodiski, lai iepatiktos arī power metal faniem. Grupā tagad dzied Fabio Leone (ex Labyrinth, kur dziedāja zem segvārda Joe Terry).
Vērtējums: 10 no 10

Symphony Of Enchanted Lands
Tas, ka šis ieraksts lielā mērā ir debijas atkārtojums, vēl būtu pusbēda. Arī tas, ka lielāka uzmanība pievērsta klasiskās mūzikas iesaistīšanā, nebūtu nekas traģisks, vienkārši...nu, nevelk līdz "Legendary Tales" līmenim. "Emerald Sword" ir kolosāls ievadgabals, "Wisdom Of The Kings" turas līdzi, un 13 minūšu garā disku noslēdzošā tituldziesma arī piederēs pie Rhapsody klasikas, bet pa vidu saņemam dažus galīgi nomaldījušos gabalus, pie kuriem acīmredzami nav piestrādāts. Kopumā diskam pietrūkst tā trieciena un perfektuma, kāds dzirdams "Legendary Tales".
Vērtējums: 8 no 10

Dawn Of Victory
"Rhapsody....kā jau Rhapsody", bija galvenie citāti no pirmajām atsauksmēm, un tām ir pamats, ciktāl tiek apskatīta mūzika un teksti un viss pārējais. Aizmirsts tikai viens. Absolūti neapšaubāmi - nu, nav šis disks labāks par iepriekšējiem. Es speciāli noklausījos gan "Legendary Tales", gan "Symphony..." ar domu, vai tiešām fakts, ka šis nepiedāvā pilnīgi nevienu jaunu ideju, nenomāc manu uztveri par kvalitāti kā tādu. Un nu varu droši apgalvot, ka nē. Nemaz nav jāsaka, ka ievēroti visi agrākie štampi absolūti visās izpausmēs, un tos nemaz nepārskaitīšu, vien piebildīšu, ka Limb Music parādījies paradums disku bukletos ievietot attiecīgās grupas biogrāfiju, kas ir visnotaļ apsveicami. Ja vēl "Symphony..." es būtu gatavs izmest kādas dziesmas 2-3, tad šeit pat veselu pusi! un lielākā daļa no tā atrodas diska sākumā, patiesi bālas un neievērojamas tās ir, salīdzinot ar varenajām Holivudas metāla izpausmēm "Holy Thunderforce", instrumentālo "Trolls In The Dark" (mazliet atgādina Nightwish), bet "The Mighty Ride Of The Firelord" saņem manu vislielāko atzinību...ok, jā, tas ir garais gabals, bet tas patiesi ir labākais, izšķērdīgi bārstot vislabākās melodijas, kādas vien Rhapsody šim diskam spējuši sagatavot, plus vēl kolosāls koru, orķestra un dažādu tautas instrumentu partijas. Es nebūšu pārāk bargs - galu galā, šie cilvēki vairāk vai mazāk radīja šo Holivudas metālu, un lai viņi ar to nodarbojas cik tīk. Vismaz šeit darbojušās smadzenes, atšķirībā no dažiem vārdā neminētiem somiem un zviedriem. Piebilde - bungas spēlē bijušais Sieges Even bundzinieks Alex Holdsworth.
Vērtējums: 6 no 10

Rain Of A Thousand Flames
Šis disks bija paredzēts kā aperatīvs pirms "īstā" albuma iznākšanas februārī, bet gala beigās tas pārvērtās par 42 minūšu un 7 dziesmu tilpumu. Kaut arī mana skepse par šiem bērnu barbariem nav mazinājusies, šim MCD paredzams ilgāks ieklausīšanās laiks. Kāpēc? Vismaz trīs dziesmas no šīm septiņām ātri tiek noliktas zelta fondā, pat pirmo reizi tās dzirdot (Rhapsody vispār ātri uztveras), un fani jau no pirmās, tituldziesmas garantēti nojūgsies, ātri atpūtīsies pie klusajām pārdomām ("Deadly Omen", diemžēl tas nav King Diamond kavers), taču 13 minūtes klausīties "Queen Of The Dark Horizons", tas momentā iegūst ekstāzi, jo šī kompozīcija izklausās kā jebkura Rhapsody albuma saīsināta versija, paspējot iekļaut gan korus, gan orķestrus, gan "filmmūziku", gan brāzmainus roka rifus (vietām nedaudz atgādinot Symphony X), gan saldsērīgas vaimanas (Fabio Leone, godīgi sakot, sāk kāpt uz nerva), ātri soļojot no vienas teicamas daļas uz otru. Tiesa, vēl smagāks uzdevums būs klausīties to, ko šie nodēvējuši par "Rhymes Of A Tragic Poem" - četru dziesmu sāgu, jo aplaušanās pēc "Tumšo horizontu karalienes" ir baisa. Sākas jau labi, taču otrajā minūtē pie mikrofona tiek pielaists orators, kurš savā drausmīgajā akcentā sāktu savu pseidodramatisko pasaciņu par Smaragda Zobenu, un viņa pūles liek man izjust kaunu - cilvēks trīs minūtes pusraudādams stāsta par visvisādu traģiku, bet man briesmīgi nāk ņirdziens! Pēc ķeltu rūķu izdancāšanās ("Elnor's Magic Valley") un standarta Rhapsodisma ("The Poem's Evil Page", kurā tieši tikpat atbaidoši deklamē sieviete!) ir grandiozs nobeigums - 10 minūtes skan "The Wizard's Last Rhymes", un, manuprāt, tas ir labākais Rhapsody gabals kopš "Emerald Sword". Izskatās, ka Rhapsody, nespēdami izdomātu kādu jaunu elementu, ja neskaita basa solo pēdējā dziesmā, cenšas pārgrupēt esošos, un pagaidām šādi centieni dažreiz izdodas un interesai saglabāt arī izdodas. Ja vien viņi pratīs atlasīt visu to labāko lielajam diskam...
Vērtējums: 8 no 10

Power Of The Dragonflame
Tās drausmīgi garās "Gargoyles, Angels of Darkness" beigās Fabio Leone izkliedz visu iepriekšējo disku nosaukumus (daļā "...And The Legend Ends..."), un šis fakts vieš cerību par tās Agalorda hronikas drīzu galu, bet nešaubieties ne mirkli - tā vien šķiet, ka Luca Turilli sagudrot šādus sižetus nesagādā ne mazākās grūtības. Protams, šāds vieglums ir tikai šķietams, jo izlaist četrus aptuveni vienādas kvalitātes albumus pa spēkam būtu tikai retajam māksliniekam, bet Rhapsody cietīs vienīgi no pārsteiguma momenta zuduma - kurš tad nezina, kas viņu "bērnu epikas" albumos atrodams, un kā viss salikts. Nu jā, Bridget Fogle (ļoti līdzīga Tarja Tuurunen vokālam!) fona balss ar savu "āāāā" ir patīkama piedeva divos gabalos, Fabio Leones maigā itāļu valoda lēnajā "Lamento Eroico" atgādina, kam šī valoda pasaules acīs ir paredzēta. Prieks par drosmi ielikt agresīvākus rifus un arī Leones partiju dziesmā "When Demons Awake", tāpat starp labākajām jāmin "The Pride Of The Tyrant" (man zobos caurumi metas no tik salkaniem vārdiem, tiesa). Tikpat jauka ir folkiskā balāde "The March of the Swordmaster", kuras melodija gan ir gandrīz identiska Blackmore's Night augstajai dziesmai "Play Minstrel Play" (tai, kurai flautas solo darinājis pats Ian Anderson), bet, tā kā tā ir tautas dziesma, tad tiesas darbi par plaģiātismu izpaliek. Protams, daži varētu iesūdzēt Rhapsody par pašplaģiātismu, bet, atkal kāda jēga - jūs zinājāt, uz ko jūs ejat. Uz brāzmainu un episkuma ziņā pārlādētu cepelīnu, kas tik drīz netaisās būt no svina. Kur papildkoris un papildorķestris (varu iedomāties, cik "pliki" tas skan koncertos) ir neatņemamas sastāvdaļas, tāpat kā Luca Turilli un Alex Staropoli zibināšana, īpaši jau pirmā, jo otrais lielākoties piedāvā "trompešu" skaņas. Un gala beigās var svērt uz aptiekas svariem, nosakot šī diska vērtību starp visiem četriem (to "īso" neskaitot). Manuprāt, bronzas medaļa ir garantēta, īpaši ņemot vērā to apbrīnojami lielisko garo "Gargoyles, Angels of Darkness", bet nav jau zināms, cik bruņinieku vēl šajā turnīrā piedalās un cik vēl nonāks līdz finišam.
Vērtējums: 8 no 10


Website
Another website

RIOT

Ņujorkas heavy metal grupa mūžīgi palikusi savu veiksmīgāko kolēģu ēnā, tomēr spējusi savākties un apvienoties 80o gadu beigās, radot visai interesantus, ja ne oriģinālus ierakstus. Uzreiz jāpiebilst, ka Riot karjerā ir divi posmi - līdz 1983. gadam grupa spēlēja hard/heavy, bet no 1988. gada tās līderis ģitārists Mark Reale ievirzījis to vairāk speed un heavy metal lauciņā. Ideāla grupa tiem, kas vienkārši vēlas baudīt labu un melodisku speed/heavy metal bez īpašām novitātēm.

Rock City - nav recenzēts

Narita
Klasisks hard/boogie, ar motociklistu himnas, klasiskās Steppenwolf dziesmas "Born To be Wild" kaverversiju. Instrumentālais titulgabals man nez kāpēc atgādina agrīnos Iron Maiden. Nebūtu nekāds brīnums - Riot pirmie Lp Lielbritānijā bija diezgan iecienīti.
Vērtējums: 4 no 10

Fire Down Under - nav recenzēts, bet Riot fani to uzskata par labāko no klasiskā sastāva.
Restless Breed - nav recenzēts

Born In America
Bez Thin Lizzy līdzīgā "You Burn In Me", viss pārējais ir īsts amerikāņu hard/heavy metal, un šobrīd var interesēt tikai žanra fanus vai Riot fanus, kam nepieciešams viss Riot katalogs.
Vērtējums: 4 no 10

Thundersteel
Mark Reale savācis pilnīgi jaunu sastāvu, ar neticami augstas balss īpašnieku Tony Moore priekšgalā, piedāvā uzbrūkošu speed metal ar spēcīgu enerģijas lādiņu. Daudzi no jaunākajiem Riot faniem to uzskata par labāko viņu karjerā.
Vērtējums: 7 no 10

Privilege Of Power
Un jau vēlme "nomierināties" redzama. Riot, aizpildot pauzes starp dziesmām un veidojot intros no runu citātiem no politiķiem un TV raidījumiem, radījuši kārtējo lielisko heavy metal disku, pārsvarā tradicionālos rāmjos iebīdītu, bet arī "Thundersteel" atbalsis manāmas, teiksim "Black Leather And Glittering Steel" un "Dances Of Death", kur Tony Moore precīzā, tīrā, kristālu drupinošā balss izceļas labāk nekā, piemēram, "On Your Knees". Tāpēc es, starp citu, neesmu pārliecināts, vai šis jaunais stils viņiem tik labi derēja, balsij noteikti ne. Dziesmā "Killer" piedalās ne tikai pūšamo instrumentu sekcija (tāds džezisks piegājiens toreiz patiesi bija tabu), bet lead vokālus ar Tony Moore dala Joe Lynn Turner. Bet "Metal Soldiers" tekstu pat Manowar varētu apskaust...
Vērtējums: 6 no 10

Nightbreaker
Klasisks heavy metal Riot izpildījumā (te maz ātro gājienu - tas raksturīgs gan šim, gan iepriekšējam diskam), perfekti izveikts, un domāts tiem retajiem šāda tipa mūzikas faniem, kuram galvenais nav vis cik-labi-šī-mūzika-iederas-manā-alus pārtijā, bet kuri labāk sēž un ieklausās, ko gan šoreiz Mark Reale izveicis. Heavy metal pieaugušajiem cilvēkiem? Rets gadījums. Deep Purple kavers "Burn" te iederas kā smērēts, īpaši skaistas ir veiksmīgās pūles nospēlēt (oriģinālā) taustiņu partiju uz ģitāras. Jā, Mark Reale taču ir milzonīgs Blackmore fans. Bet, jau "Destiny" vai titulgabals ir priekšvēstneši pēdējo laiku Riot speedam, bet vēl nav sasniedzis to spēku.
Vērtējums: 6 no 10

Brethren Of The Long House
Šis bija mans pirmais Riot ieraksts, ar domu - jādzird reiz, kas šī grupa īsti ir. Izrādījās ļoti, ļoti pieklājīgi, speed metal ar Rainbow intonācijām un gandrīz vai Helloween-iskiem ģitāru solo. Konceptuālo albumu vilnis ķēris arī šo grupu, un centrā indiāņu tēmas.
Vērtējums: 7 no 10

Inishmore
Vēl viens konceptuālais disks, šoreiz par īru izceļošanu uz Ameriku pagājušajā gadsimtā, stāsta par zēnu, kura iemīlotā dodas pāri okeānam. Kā vienmēr, nekādas īpašas izmaiņas, tomēr, manuprāt, šis ir labākais Riot materiāls, perfekts melodiskais speed metal ar nelielām Rainbow pieskaņām un daudz ģitāru harmoniskajiem solo gājieniem (stipri atgādina Ritchie Blackmore), toties Mike DiMeo balss skan diezgan līdzīgi zemam David Coverdale.
Vērtējums: 9 no 10

Sons Of Society
Es neredzu gandrīz nekādu atšķirību starp šo un diviem iepriekšējiem diskiem, vienīgi mazāk speed šeit atrodams. Acīmredzams jaunu ideju trūkums.
Vērtējums: 5 no 10

Website
Website
Website
Rhett Forrester tribute site

THE RODS

The Rods, iespējams, vislabāk paliks atmiņā ar to, ka to dibinājis bijušais Elf ģitārists David Feinstein (un Ronnie James Dio brālēns), nekā ar savu mūziku. Vai visi apskatnieki atzīst, ka vērā ņemams esot tikai debijas disks "Rock Hard". Grupas izskaņā tajā piedalījās vēl viens Elf (un Rainbow) mūziķis, basists Craig Gruber.

Rock Hard - nav recenzēts
The Rods - nav recenzēts. Remiksēta iepriekšēja diska versija ar trim papildus gabaliem.
Wild Dogs - nav recenzēts
In The Raw - nav recenzēts. demo kolekcija.

Let 'Em Eat Metal
Šis albums diezgan atklāti tiek ievirzīts The Rods vājāko veikumu sarakstā, bet tā kā man nav ar ko salīdzināt... Vienkāršs hard rock/heavy metal, grib būt draudīgs, bet pārsvarā bezzobains. Labākajos brīžos atgādina veco Jag Panzer, sliktākajos - 80o gadu glam.
Vērtējums: 4 no 10

Heavier Than Thou - nav recenzēts

Site

ROUGH SILK

Šī vācu grupa, manuprāt, ir viena no visnenovērtētākajām vienībām pēdējos gados. Par spīti izcilajai mūzikai, tās vārds zināms vien neatlaidīgākajiem faniem. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka tā savā mūzikā atrodas kaut kur pa vidu starp hard/heavy un progressive metal, tomēr nepietiekami sarežģita progmetal faniem un pārāk savirpināta hard/heavy cienītājiem. Apzīmējums "Queen + jaunais Savatage" visprecīzāk raksturotu viņu veikumu. Nenoliedzami, grupas lielākā vērtība ir (bija) Jan Barnett spēcīgā un pompozā balss.

Roots Of Hate
Debijas diskā grupa vēl tikai nododas savas stila meklējumos, balss ir 'metāliskāka' nekā turpmākajos ierakstos, arī melodijas nav īpaši izstrādātas. Vislabāk, ja ar šo disku beigsiet iepazīšanos ar Rough Silk. Albums nav slikts pats par sevi, bet tikai mazliet norāda uz kvalitāti, kas sekos.
Vērtējums: 6 no 10

Walls Of Never
Pirmais patiesi labais puišu veikums. Ne pārāk sarežģitas un pat vietām klišejiskas melodijas tomēr ātri spēj airaut jebkuru. Diemžēl, ar šo disku iesākas viņu tradīcija ierakstīt 60-70 minūšu garus disku, kur vismaz pāris gabalus varēja arī atstāt ārā...
Vērtējums: 8 no 10

Circle Of Pain ...Or: The Secret Lies Of Timekeeping
Šobrīd mans favorītākais RS disks, pie reizes arī vissarežģitākais un savirpinātākais. Atzīmēšanas vērta ir 10 minūšu garā titulkompozīcija par dzīvi kā nepārtrauktu cīņu un kā vārdā. Ierakstā izmantoti vesela kaudze netradicionālu instrumentu - akordions, steel-guitar, slide-guitar, mandolīna un pat balalaika!
Vērtējums: 9 no 10

Mephisto
Mans pirmais Rough Silk ieraksts, kur grupa atgriežas pie vienkāršākām un melodiskākām kompozīcijām. Šeit atrodama arī, manuprāt, labākā grupas dziesma "Subway Angel Caravan".
Vērtējums: 8 no 10

Beyond The Sundown
Jan Barnett atstājis grupu, un grupa pieņem jaunu džeku, vienu no tuviem draugiem. Zēns padziedāt varbūt arī var, bet tāda izteiksmīga un piepacelta balss viņam nebūs nekad, kaut arī mūzika šajā diskā mazliet atgādina "Circle Of Pain" noskaņu. Visā visumā - bēdīgs noslēgums. Vienīgā cerība, ka Jan kādreiz izdos solo ierakstu...
Vērtējums: 5 no 10

Symphony Of Life
Jon Oliva (Savatage vokālista un multiinstrumentālista) viesošanās producenta un divu dziesmu iedziedātāja statusā šajā Rough Silk diskā, šķiet, nav nejauša. Gan jau viņa ietekme likusi grupas taustiņnieka Ferdy Doernberg iecerētajai rokoperai skanēt nemaz ne tik tālu no pēdējiem Savatage "Brodvejas metāla" darbiem. Ja tā pievērš uzmanību, Rough Silk jau agrāk šo to patapinājuši no amerikāņiem, īpaši tajās plašajās balādēs, kuras, zaudējot vienreizējo dziedātāju Jan Barnett personā, spiestas paļauties uz instrumentiem un citām piedevām. Albums savā ziņā turpina iepriekšējā virzību uz smagākām ģitārām, bet tai pašā laikā jūtamas tā paša Ferdy Doernberg pūles stumties arī tai lēnajā virzienā, ik pa brīdim piemetot kādu absolūti negaidītu izrāvienu, kuram it kā jāapliecina grupas centienus kļūt oriģinālākai. Piemēram, basa solo asajā "The Truth" vai klasiskā tango iespēli "Suicide King & Chaos Queen", vai ko tamlīdzīgu, bet elpas aizraušanās nav garantēta. Otra galējība ir tās vieglās balādes, ar kurām disks diemžēl ir piebāzts. Labi, tās nav jums parastās Scorpions lētās gaududziesmas, bet tagad tās aizvien vairāk atgādina lētas Savatage dziesmiņas, ar kurām pēdējie ne vienmēr īpaši lepojas. Un, tieši tāpat, kā negribējās īsti noniecināt un zēveles vicināt ap "Beyond The Sundown", bet arī nav to par ko cildināt un debesīs celt, tieši tāpat gribas izteikties arī par "Symphony Of Life". Nenoliedzami, šis disks pārspēj priekšgājēju gan izdomā, gan materiāla nogludinātībā (par spīti minētajiem izrāvieniem, kuri viņiem pēdējos gados kļuvuši aktuāli), bet tomēr, tomēr, tomēr, "tis nav tis", kā mīl izteikties daži ļautiņi. Vaina pat nav bālajā vokālprasmē, šis disks vienkārši neatrod dzirdīgas un dzirdēt gribošas ausis. Tā vien šķiet, ka ārpus vidusmēra viņiem (pelnīti!) nebūs lemts izrauties. Klausītājus ar tango iespēli dziesmā par varoņa piedzīvojumiem Argentīnā vai pseido-Pogues metālu par Īrijas klejojumiem neaizrausi, tas drīzāk atstāj tādu pašauru, provinces horizonta skatu.
Vērtējums: 5 no 10


Website

ROYAL HUNT

Vispirmām kārtām, tā ir dāņu/krievu izcelsmes, Maskavā dzimušā taustiņnieka Andre Andersena grupa. Tas gan aizēno pārējo grupas biedru talantus, īpaši dziesmu autoru, jo šo lietu Andre ir pilnībā pārņēmis savā ziņā. Divos diskos dzied amerikāņu vokālists D.C. Cooper, kurš gan finansiālu nesaskaņu dēļ nesen grupu pametis, pirms tam ierakstot solo CD (arī Andre ir solo diski).

Land Of Broken Hearts
Pirms šī albuma ierakstīšanas vienmēr brīnījos, kamdēļ gan tas nekur netiek minēts labāko RH disku vidū. Tagad esmu vēl vairāk pārsteigts. Acīmredzot, D.C. Cooper balss daudziem tās faniem aizēnojusi iepriekšējā diska kvalitāti. Šeit dzied kāds Henric Brockmann, un, atklāti sakot, veic nesliktu darbu, kaut līdz D.C. Cooper emocionalitātei un spēkam viņam patālu...Citādi tas ir perfekti nostrādāts, enerģisks AOR/hard rock disks, ar daudzām neoklasiskām taustiņu pasāžām, un kā jau AOR pienākas, ar diezgan nodrāztiem gājieniem. Andre iespēlējis arī ģitāru, un tas viņam tīri labi izdevies. Personālais favorīts: "Kingdom Dark".
Vērtējums: 8 no 10

Clown In The Mirror
Pēdējais gabaliņš puzlē, un mistērija man paliek, vai tad tiešām šis nav viņu pirmais disks? Diskogrāfija apgalvo pretējo, bet daudz loģiskāk būtu, ja šis būtu neveiksmīgs pirmais kucēns. "Clown In The Mirror" vienkārši ir neveiksmīgs mēģinājums samīkstināt saundu, iebīdoties vairāk tradicionālākā vai pat amerikāniskā teritorijā. Piedziedājumi skan vārgi (bet tādā mūzikā tas ir svarīgi, sakiet ko gribat), Andersena taustiņu partijas tāpat, tik vien prieks, ka šeit parādījies arī šobrīdējais ģitārists, kuram, dabīgi, izpausties neļauj. Labs disks, ja gribat to pirkt pēdējo no Jūsu Huntības, citādi gan ne. Ikvienai meitenei tomēr iesaku iegādāties CD, tik simpātisku (un tik "80s-looking") grupu jūs nebūsit redzējuši kopš Europe vai Whitesnake laikiem. LOL!
Vērtējums: 5 no 10

Moving Targets
Kā jau tas nereti gadās - skatoties atpakaļ, "Paradox" ir uzfrišināts "Moving Targets" variants, šeit atrodamas tās pašas sastāvdaļas, kas "Paradox", tikai vēl tikai ne līdz galam noslīpētas. Tiesa, te iekļauts arī viens no popsīgākajiem Royal Hunt gabaliem "Step By Step", un tā nevajadzēja.
Vērtējums: 7 no 10

Paradox
"Paradox" noteikti ir labākais (pagaidām), ko Andre Andersen ir sarakstījis, nospodrinot visus savus talantus līdz apžilbinošai gaismai, izmetot visu lieko, un piedāvājot 50 minūtes absolūti perfekta AOR/progmetal ar izcili balansētu katra instrumenta sadarbību, protams, priekšplānā izvirzot mazliet neoklasisko taustiņu skaņas. Šeit nav liekas mūzikas, visas kompozīcijas un to daļas iederas perfekti. Aizkustinoši un emocionāli teksti un tāda pati mūzika. Vienīgais jautājums - vai Andre izdosies to kādreiz pārspēt? Vienīgā atbilde - šaubos, šaubos...
Kā bonus tracks ir "The Final Lullaby", vienīgais gabals, kas ir basista Steen Mogensen sarakstīts, taču visai līdzīgs Andre rokrakstam.
Vērtējums: 10 no 10

Fear
Kārtējās pārmaiņas RH nometnē, tagad pie mikrofona grozās bijušais Artension vokālists John West, un šajā saistībā esmu apvainojies uz Andre, jūtami netiek izmantotas John West dvēseliskās balss stīgas. Lai nu kā, pārējās stīgas, gan ģitāras, gan sintezatora ir atkal uz līmeņa. Protams, Andre rakstītie rifi ir pierasti un nekādus pārsteigumus nenes, vienalga - tie ir super.
Vērtējums: 9 no 10

The Mission
Tasini jābrīnās, cik naidīgi daži cilvēki ir noskaņoti pret šo grupu. Tas pat vairs nav "tas nav priekš manis" tipa izsauciens, bet kvēlošs naids un vēmekļu uzlikšana. Diemžēl jāsaka, ka jaunus fanus ar šo disku Andrē Andersens neiegūs...tiesa, diez vai arī vecos zaudēs. Vienīgi tos, kuri jūtīgi uztvers to ārkārtīgi augstajos reģistros sabāzto un auksto skanējumu - basu šeit vispār nav kā sugas! Tas ir pats galvenais pārmetums, kādu varu sagādāt, tas sintētiskais un samērā juceklīgais skanējums (atcerieties, cik dzidri un skaidri skanēja "Paradox" un "Fear"), turklāt tikpat nedzīvi, gandrīz elektroniski skan bungas un fona vokāli. Taču iespējams, ka sci-fi jeb, precīzāk sakot, pēc Reja Bredberija "Marsiešu hronikām" (grāmata, kura savulaik man šķita nejēgā garlaicīga) veidotai mūzikai tieši tā ir jāskan. Starp citu, Andrē solījumi, ka "The Mission" būs "viena 50-minūtīga dziesma" apstiprinās tikai daļēji - īstenībā albums sastāv no 13 kompozīcijām, no kurām puse ir 1-2 minūti garas, kā starpspēles vai dažos gadījumos, starpdziesmas, taču vienā ziņā taisnība viņam ir - "The Mission" tiešām izklausās kā viena vienīga dziesma, dažreiz lēnākos tempos, dažreiz pavisam ātros, bet tas pats taustiņu viļņu pārņemtais AOR vien ir. Starp citu, thanks listē ir Vsevolods Baroņins ("our man in Kremlin"), žurnāla "Alive" žurnālists un dažādu metālisku izdevumu autors.
Vērtējums: 6 no 10

Official website
Website

RUNNING WILD

Pirātu apdziedātāji ar vadoni Rock'N'Rolf (jeb Rolf Kasparek, vokāls & ģitāra...pārēji mainās vai katrā otrā albumā) priekšgalā var uzskatīt par tādiem kā vācu AC/DC vai King Diamond - neraugoties ne uz kādām svārstībām mūzikas pasaulē, Running Wild jau pusotru gadu desmitu konsekventi izlaiž gandrīz vienādus, pasmaga heavy metal piebāztus albumus. Tikai, redz, AC/DC vai King Diamond ar to talantu tā pavairāk...

Gates To Purgatory
Kad tu klausies (vecos) Mercyful Fate, tu vismaz saproti, ka Dimantkaralis ir patiess līdz kaula smadzenēm un var aizstāvēt katru savu izdziedāto vārdu (ja vien par sātanisma ekvivalentu neuzskata Glena Bentona atieztos zobus). Running Wild pirmajā diskā savukārt pa vīlēm spiežas ārā 14.-ās šķiras aktiera tēlojumi, un pat Venom izklausījās patiesāki. Nu, galu galā, kas par dziesmu nosaukumiem! "Black Demon", "Soldiers Of Hell", Diabolic Force", "Adrian SOS" (kur SOS nozīmē Son Of Satan. Bez jokiem), un, protams, kur nu bez varenā nobeiguma, mīļi nosaukta par "Satan"! Bet, lai šis tumšais flirts paliek uz viņu sirdsapziņas, jo, stingri ņemot, "GoP" nav vājākais Running Wild ieraksts. Tas skaidri rāda NWOBHM, piemēram, Angelwitch, ietekmes, kas apstrādātas ar savu Hamburgas recepti, un ...atklāti sakot, 16 gadu laikā mūzikā maz kas mainījies. Interesants Maidenisks solo iekš "Soldiers Of Hell"... tipiski Running Wild stilā - ielikt vienu vai divus melodiskos solo pa visu disku.
Vērtējums: 4 no 10

Branded And Exiled
Sapratis savu "kļūdu", Rolfs ievirza grupu mierīgākās gultnēs, vismaz tekstos atmesti tie bērnišķīgi dumjie luciferismi. Arī mūzika nav tik ārdoša, un atklāti sakot zaudējusi labu daļu "ilkņu", kasot vienmuļi savā nodabā līdz galam un beigām, kā tāds pusaizmidzis, bezzobains monstrs. "Gates To Purgatory" vismaz mūzikā zināja, ko dara, "Branded And Exiled" apmaldījies jūriņā trijos viļņos. Vienīgi palicis atmiņā "Mordor", bet varbūt nosaukuma dēļ...
Vērtējums: 1 no 10

Under Jolly Roger
Nu, ko tur teikt, īstens Euro-metal ar neizteiksmīgu balsi, melodijām un tekstiem. Titulgabals tā nekas, pārējais garlaicīgi.
Vērtējums: 4 no 10

Port Royal
Ja vēl "Under Jolly Roger" bija visai sakarīgs titulgabals (ja nekas cits), tad šeit pat ar tāda gabala sarakstīšanu nav paveicies. "Calipso Jack" var mēģināt uz to pretendēt, bet, kamēr līdz tam pēdējam gabalam tiek, aizmigt var...
Vērtējums: 2 no 10

Death Or Glory
Nobriedušāks, nopietnāks un daudzveidīgāks (cik nu tas iespējams) darbs, bet citādi nekas nav mainījies, melodiju "āķīši" tādi patruli.
Vērtējums: 5 no 10

Blazon Stone - nav recenzēts

Pile Of Skulls
Kas tad nu?! Tā ir tā pati grupa?! Jā, ir, vokāls it kā līdzīgs... Intro "Chamber Of Lies" ar savu skotisko (ne jau lopisko!) meldijas līniju drusciņ atgādina Grave Digger, un pirmais gabals uzreiz paceļas pāri visiem iepriekš dzirdētiem RW mēģinājumiem radīt labu speed gabalu (to sakot, es neietekmējos no Hanseniskā solo!). Ieklausoties tālāk, es, protams, labi atpazīstu Running Wild soundu un stilu, bet te ir viens āķis. Te praktiski jebkurš gabals izklausās labāk par vairumu viņu agrākos gados paveikto, man vienalga, vai tie bija "klasiskie gadi" vai nē. Man patīk šī enerģijas plūsma, man patīk solonumuri un tēmas, man patīk doma šajā diskā. Es mīlu šo albumu. Vai vismaz uz to pusi.
Vērtējums: 7 no 10

Black Hand Inn - nav recenzēts
Masquerade - nav recenzēts

The Rivalry
Vēl viena nagla pirātu kuģī, bet nu jau gan tāda kā aprūsējuse. Nē, es pat nedomāju, ka esmu noguris no šīs neapšaubāmās RW taisnās taciņas, jo no labas, kaut brīžiem absolūti nemainīgas mūzikas nogurt grūti (kāds minēja vārdu "King Diamond"?). Tomēr es "The Rivalry" vērtēju tikai kā kārtējo ātro kasīkli ar visiem neiztrūkstošajiem ingredientiem, visiem brašuļiem, kovbojiem, jūrābraucējiem & zaldātiem, un tik pierastām muzikālām tēmām, ka RW faniem šī ir droša spēle. Pārējiem gan ieteicams sākt ar citām ripām. Es, kā parasti, lielāku uzmanību pievēršu apjomīgākiem skaņdarbiem, un "Ballad Of William Kid" un "War & Peace" (Rolfam patīk slāviskas tēmas - diskā "Victory" ir dziesma "Tsar" par Nikolaja II likteni) labi pārstāv šo nobīdi, taču gandrīz 70 minūtes tāda materiāla... nu, paldies, tas pats kas 90o gadu vidus Rage.
Vērtējums: 5 no 10

Victory
Pēc "Pile Of Skull" dzirdēšanas man sapratās, ka iespējams, Rolfs ar kompāniju nemaz nav teikuši savu pēdējo vārdu. Uz šo mirkli pēdējais viņu vārds ir "Victory", un mani uzvar gan "Timeriders" un "Return Of The Gods" ar saviem klaji Hammerfalliskiem solo, gan (pavisam negaidīti) bītlu covers "Revolution"!... gan vispārējais diska līmenis. Running Wild ir apliecinājuši, ka salīdzinājums ar vecu, nostāvējušos vīnu ir gluži vietā. "Victory" nav drastiski atšķirīgs stilistiski (vai traki esat, vai?!), bet vienkārši ieguvis kaudzi smeķa. Es gribēšu zināt, vai tā ir grupas otrā elpa. Vai pat trešā, vai nav vienalga.
Vērtējums: 8 no 10

The Brotherhood
Rolfs jau nebūtu Rolfs, ja nebūtu nomainījis (vai vērojis, kā nomainās) daļu komandas, bet saglabājis identisku mūziku, un šobrīd jau nu vajadzētu zināt, kāda tā ir. Bija tikai laika jautājums, līdz Rolfs atgriezīsies pie tēmas, kura viņu pacēla augstāk, t.i., pie pirātiem, un to šoreiz pārstāv tituldziesma un ļoti atbilstoši nominētā "The Pirate Song", bet pārējās gan vago citas druvas, tikpat labi zināmas. Kā jau katrā pēdējo gadu vai gadu desmitu Running Wild diskā, dziesmu kvantitāte ne vienmēr ir atbilstoša kvalitātei, un pēc vairākkārtējās klausīšanās var izdalīt spilgtākus un stipri vien bālākus priekšnesumus, kuru galvenā atšķirība nereti ir tikai neveiksmīgāk izvēlēts rifs vai mazāk pievilcīga piedziedājuma meldija. Tos vārgākos gabalus neminēsim, bet starp augstākajiem punktiem ir tieši abi minētie pirātgabali, kā arī krievu tautības fanu iepriecinošo instrumentālo "Siberian Winter" (lai gan, ja šos vāciešus palaistu -50 grādos taigā...), kura vadošais rifs, ja tiek dzirdēts atrodoties pie stūres, var izraisīt nesmukas attiecības ar Ceļu policiju. Un nedrīkstu aizmest pār bortu "The Ghost", kuras milzīgo himniskumu Rolfam būs grūti pārspēt ij agrāk, ij pēc tam. "The Brotherhood" noteikti neapbēdinās šī grupas fanus, jo mori jau ādu nemaina, un Rolfs savu vienas acs apsēju un ģitāru nemainīs ne tik. Būtu tik mazliet kārtīgāk atlasījis tās dziesmas, īpaši albuma pirmajā pusē.
Vērtējums: 6 no 10


Official website
Website