RUSH

Neticams grupas sastāva noturīgums (tikai pirmajā diskā bija cits bundzinieks) un sava mūzikas stila noturīgums ļāvis šai grupai kļūt par vienu no iecienītākajām, ja ne īsti populārākajām pasaulē. Vēl muzikologi strīdas, vai viņu mūziku pieskaitīt pie progrock vai progmetal, tāpēc tā regulāri ieskaitīta gan progressive rock, gan metāla lappusēs, un nekā slikta tur nav, atļaujiet piebilst. Zināma arī kā grupa, kurai nevar būt studijas būtlegu - t.i., viņi ieraksta tieši tik dziesmu, cik nepieciešams un cik vēlāk parādīsies kārtējā albumā. Kā likums, visu mūziku raksta basģitārists/vokālists/taustiņnieks Geddy Lee un ģitārists Alex Lifeson, taču savu daļu popularitātes sloga uzņemas arī bundzinieka Neil Peart rakstītie fantastiskie, vēlāk vairāk filosofiskie teksti. Vēl jāatceras, ka ikviens solīds basam un/vai bungām veltīts žurnāls uzskata par godu savās slejās ievietot kaut ko par attiecīgi Lee vai Peart.

Rush
Prasiet, kuram progresīvās mūzikas pārzinējam gribat, neviens pie pilna prāta esošs cilvēks neieteikts jums šo albumu. Es teicu, neviens. Bet es iesaku, un šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, neuzskatu to par ti ārkārtīgi vāju, jo pašas dziesmas, kaut visai vienkāršas un pilnīgi Zeppelīniskas, nav gluži zemē metamas (Dabīgi, ka to pēcteči tās aizēsnos vai visos rādītājos). Otrkārt, nav iespējams bez smaida klausīties tos Plāntiskos "Oooh, yeah! OOOOOH, YE-EH-EH-EA!!!", bet dzirdēt Geddy Lee dziedam "I just wanna rock'n'roll you till the night is gone" un "Baby, come sit with me for a little while". Un trešais, tā ir noslēdzošā dziesma "Working Man" - ja pārējās vairāk vai mazāk ir blūzīgs hārds par gud taimz, tad "Working Man" ir smaga, nomācoši bezcerīga pēc noskaņojuma, bet pacilājoša pēc kvalitātes, tuva 60/70o gadu mijas psihodēlijai, kam visvairāk kopīga ar to, ko viņi darīs vēlāk. Bez šī gabala "Rush" izklausītos krietni sliktāk.
Vērtējums: 5 no 10

Fly By Night
Laime nelaimē - John Rutsey izrādās cukura diabētiķis, un viņa vietu pie bungām ieņem Neil, un tas ir piemērs, kā briljants bundzinieks, nepiedaloties mūzikas sacerēšanā, spēj mainīt saundu, bet četrdaļīgajā "The By-Thor & The Snow Dog" veikt tādas lietas, ka pat man, pret kastroļu dauzītājiem vienaldzīgam, drusku atkārās žoklītis. "Fly By Night" ir klasi pārāks par daļu Rush 70o diskiem, manuprāt, tāpēc, ka tam piemīt laba viengabalainība un noteikts virziens, tas nav saraustīts kā "Caress Of Steel" vai "Hemispheres", nedz arī neglābjami pārgudrs, kā dažas vēlāk sekojošās lietas ("2112" ir ārpus kritikas zonas). Pagaidām Rush vēl nav aizrāvušies ar zināmu izrādīšanos, tā vietā sarakstot astoņus darbīgi priecīgus un aktīvus, taču ne pompozus skaņdarbus. Labinieks.
Vērtējums: 6 no 10

Caress Of Steel
Pirmais disks (kur gan vēl neesmu dzirdējis) visur tiek aplikts kā Led Zeppelin un Cream influenču paraugstunda. To mēs vēl redzēsim, bet šajā diskā Rush sāka atteikties no savām hārdiskajām LedZep/Cream saknēm, vairāk ieskatoties progressive un art rokā, un te tas arī gandrīz matemātiski precīzi attainots - kā no smagās (un izcilās!) "Bastille Day" ievaddziesmas aiziet līdz "Lakeside Park", vēl jaukai, taču nebūt ne nozīmīgai dziesmiņai, bet 12-arpus minūšu "The Necromancer", un 20 minūšu "The Fountain Of Lamneth" jau ir īsts art rock, un nav man pa zobam. Kronis visam ir pushumorīga dziesmele "I Think I'm Going Bald". Neil Peart plikpaurības problēmas nu gan man besīgi interesē. Ja tas bija domāts ironiski, tad savādi, man vienmēr šķitis, ka man ar humoru vairāk vai mazāk viss kārtībā.
Vērtējums: 4 no 10

2112
Šis ieraksts izraisa furoru un ekstāzi jebkurā cilvēkā, kurš sevi uzskata par Rush fanu (izņemot to absolūto minoritāti, kas nepanes Geddy Lee tā laika vokālu), to uzskata par vienu progressive metal aizmetņiem un stūrakmeņiem, tituldziesma (20 minūšu svīta ar uvertīru un finālu, veidota pēc Ayn Rand sci-fi romāna "Anthem" motīviem) tiek saukta par favorītāko, izcilāko, briljantāko kompozīciju gan no progroka fanu, gan no metalhedu puses, un vispār vispārākos epitetus varat piemeklēt arī paši! Un izdomājiet, vai "2112" ir tā vērts. Es personīgi domāju, ka ir. Te veiksmīgi savīti gan art-rock, gan hārda elementi, te lirika ideāli pieskaņota mūzikai, un otrādi; aizverot acis, pavisam viegli iespējams aizgrimt tālu prom nākotnē, kur zēns, atradis aizliegto instrumentu - ģitāru -, gremdējas tās skaņās, un dodas pie Orākula, lai izzinātu cilvēces pagātni, nenojauzdams par to, kas viņu sagaida... Visdižākie mūziķi ir tie, kuri spēj radīt vīzijas un atspoguļot realitāti vai fantāziju savos skaņdarbos, nevis iebāzt rīklē gatavu produktu. (Pielieciet šo sentenci pie sienas. Ierāmējiet ar'), un par Rush diženumu spēj šaubīties tikai vai nu kāds korpspeinteris vai alternatīvā flaneļgalva.
Jā, bet, kā tad pārējās dziesmas? Un atkal fani dziļdomīgi kratīs galvu, jo nekas jau pēc šāda šedevra nelikas labs. Neticiet tik akli, jo "A Passage To Bangkok" rifs ir gana efektīvs, "Tears" ir pavisam pioeklājīga, tiesa, viņiem pavisam neraksturīga balāde, un arī pārējie gabali nav īsti samīcami. Sekojoši, normāla otrā puse, neviens taču neprasa "2113" vai "3113", vai ne?
Vērtējums: 8 no 10

A Farewell To Kings - nav recenzēts. Daži sauc to par labāko disku diska nozīmē, t.i., kā disks labākais.

Hemispheres
"Hemispheres" turpina gadaskaitļos aizsākot muzikālo tematiku, kur mežonīgi garā (18 min.) kompozīcija cenšas atkārtot "2112" šedevra panākumus, taču nespēj tam ne ūdentiņu pienest. Nē, man patiesi no tās Apollona/Dionīsa cīņas nepaliek atmiņā nekas. Visi trīs papildus gabali toties ir izcili, gan "Circumstances", gan varenais "The Trees", toties ģitāristiem ieteicams izbaudīt Alex Lifeson ārdīšanos 9-min. instrumentālī "La Villa Strangiato", un tā zināmā laikā atspoguļo tā laika Rush tendenci spiest no sevis ārā visu tehniskajā ziņā, mazuliet piemirstot par pārējo (tiesa, tas ir pēdējais Rush disks, kurā tas uzskatāmi demonstrēts). Tāda tipa diskam jābūt ne mazāk kā māsterpīsam, lai man labi iepatiktos. Bet ar divām skaistām dziesmiņām ir par maz.
Vērtējums: 5 no 10

Permanent Waves
Nekas nav jauns zem Saules šīs. Metallica pirms melnā albuma paziņoja, ka apnicis ar rifu kvantitātes bīdīšanu, un lielākā daļa fanu rēca līdz aizsmakumam. Bet Rush 1980. gadā izziņoja analogu vētru, un rezultāts - dziesma "The Spirit Of Radio" pat iekļūst hitparāžu tabulās, kopā ar savu neslēpti ironisko vārdu spēli par Simon & Garfunkel slaveno frāzi "For the words of the profit / Are written on the studio wall / Concert hall / Echoes with the sounds of salesmen" (orģ. skat. S/G dziesmā "Sounds Of Silence"). Nē, Rush nebija pārdevušies komercijas velniņam, taču padarījuši savu skanējumu vieglāk saprotamu un pieejamāku, savas zibeņošanas atvirzījuši nostāk, tomēr, šķiet savā jaunajā lomā īsti nav iejutušies. Bet, atšķirībā no iepriekšējā diskā, nav izteiktu līderu, ja neskaita minēto "The Spirit Of Radio" - visas dziesmas tomēr ir līmenī.
Vērtējums: 6 no 10

Moving Pictures
Ir skaidrs, ka konceptuālo gigant-kompozīciju laiks Rašiem ir aiz muguras, laiks pierast pie jaunām vēsmām. No šī brīža viņu diski nemainīgi sastāvēs no 4-5 minūšu dziesmu apkopojuma, kur (gandrīz) vienmēr būs kāda instrumentāla kompozīcija, parasti pietiekami sarežģīta, lai Gedijam Lī būtu neiespējami tajā piedalīties ar vokālu. Arvien lielāku lomu grupas mūzikā iegūst Gedija spēlētie taustiņi, kuru "kosmiskums" vislabāk izjūtams drūmi pompozajā ievaddziesmā "Tom Sawyer", kurš varētu būt viens visatpazīstamākajiem Rush vidusposma gabaliem. Tam seko viena no labākajam Rush dziesmām, vesels fantastikas stāsts, ietilpināts 6-minūšu skaņdarbā, "Red Barchetta", kurā jaunekļa brauciens ar sarkano vāģīti ir iedzīvināts ne mazāk krāšņi kā milzī "2112". Pieminēšanas vērti ir arī abi pārējie pirmās puses gabali, viegliņais "Limelight" un instrumentālais "YYZ", bet otras puses kvalitātē, izņemot pseido-regeja ritmos ieturēto "Vital Signs", diezgan atpaliek. Jā, starp citu, šeit Gedija balss beidzot iegūst cilvēciskāku veidolu, t.i., noslīdot līdz cilvēka ausij uztveramu augstumam.
Vērtējums: 7 no 10

Signals
Signāli acīmredzot raidīti "kustīgo bildīšu" jeb "kino" virzienā, taču nav trāpījuši. Vai visas dziesmas, ja neskaita new wave-isko "The Weapon" ir ļoti tipiski Rush-īgas, bet izveiktas pabāli un maziedvesmoti. Nē, nemaz ne slikti vai vārgi, bet labs apzīmējums būs "remdeni". Nav nevienas izcelšanas vērtas dziesmas, lai gan man visai tika "Countdown", bet varbūt es uz diska beigām vienkārši pamodos?
Vērtējums: 5 no 10

Grace Under Pressure
Pirmais, ko es ievēroju - producenta lomā ir ņekijs Peter Henderson, nevis Terry Brown, kā pēdējos piecus gadus. Tiesa, es neteiktu, ka šis fakts nozīmīgi ietekmējis grupas mūziku, ja vienīgi vēl dziļāk iebraukts tā laikā modes vilnī - kaut kādā tipiskā elektroniskajā ģitārmūzikā, ko toreiz bija pieņemts dēvēt par new wave, pie kura piederējās krāsaini tērpi, puķes un lūpas un spoži efekti un mirdzoši, grandiozi šovi. Lai cik tas dīvaini nebūtu, Rush ar "Grace Under Pressure" labi iederējās šajā vilnī. Pie reizes šis tiek uzskatīts arī par pēdējo kaut cik labo viņu disku 80ajos, jo pat šis jaunais kosmiski majēstātiskais stiliņš bija pieņemams daudziem, ja vien tik Rush rakstītu labas dziesmas... Un laba te netrūkst, pirmās trīs dziesmas ir viens elpas vilciens, no tā man vistuvākā ir "Red Sector A", arī pārējās dziesmas tā vai citādi pieskaras fantastikas tematikai, bet ar pirmajām trim nespēj mēroties.
Vērtējums: 6 no 10

Power Windows
Viens no garlaicīgākajiem Rush diskiem, kurš man stāv turpat blakus "Signals" vai "Hold Your Fire", priecīgi-jautrīgi-viegliņi-dejojam, platu smaidu sejā, īpaši kad dziedam "Big money makes the world go round", utt. Pozitīvas emocijas garantētas, izņemot tiem, kuri gaidīja ko grandiozu un inovatīvu. Producents Peter Collins te parādās, un viņš ar Rush strādās līdz pat viņu (pagaidām) pēdējam diskam.
Vērtējums: 5 no 10

Hold Your Fire
Es neesmu pārliecināts, vai tik labi orientējos 80o gadu beigu popmūzikā, taču man tomēr liekas, ka Rush ar šo disku rada paši savu oriģinālo stilu, tehnisku popsi ar majestātisku ģitāras skanējumu un darbīgu basu un bungām, neiazmirstot par visvareno sintezatoru klātbūtni it visā. Apmēram tas tikai aizsākts "Power Windows", bet "Hold Your Fire" jau tagad ir īsts popsītis, par kuru Rush fani sprauslā bez mitas, bet atslodzei nemaz nav tik slikts albums, ja tā padomā. Nekādi grandi te nav sagāzti, īpaši jau beigas ir pagarlaicīgas, bet klausīties var.
Vērtējums: 6 no 10

Presto
Pati grupa to sauc par savu neveiksmīgāko visā karjerā. Es savukārt šo atceros kā savu pirmo dzirdēto Rush albumu. No tās klausīšanās sesijas man palicis atmiņā tas, ka mūzika bija pietiekami sarežģīta (Helloween/Metallica fanam), bet vokāls atgādināja Ivo Fominu. Ouch! Bet, nu gan neko vairāk neko neatceros, un klausos šodien ar pilnīgi svaigu pieeju. Taču nezinu, kas gan man varējis tur patikt, jo "Presto" patiesi ir gandrīz atklāti nogurdinošs un bezpersonisks. Es atzīmēju "Red Tide" vai "War Pain" galvenokārt saucošā piedzīedājuma dēļ, taču pat "Roll The Bones" diskā šādas dziesmas būtu starp vājākajām. Pilnai Rush kolekcijai - varbūt paņemiet....Varbūt.
Vērtējums: 3 no 10

Roll The Bones
Būtībā "Roll The Bones" maz atšķiras no "Hold Your Fire", mierīgs un relaksējošs roķītis, ko varat klausīties arī vakara stundā jūsu mājinieku ielenkumā, klusi uzliek fonā, kuru nepārkliegs radu ķērkoņa par kaut kādu derdzīgu "grabekli". Diez vai šis un iepriekšējie diski Rašiem ieguva jaunus fanus, un diez vai tie ir labākie iepazīstināšanas albumi, ja protams, mērķis nav cilvēkam radīt nepatiesu priekšstatu par šo grupu. Taču arī šeit viss ir paveikts atzīstami, un man neceļas rokas nolikt šo albumu.
Vērtējums: 6 no 10

Counterparts
Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm - Rush uz pjedestāla atkal ceļ Aleksa Laifsona balto ģitāru, tas ir skaidrs jau no pirmās dziesmas, dzenošiem ritmiem pārpilnās "Animate", bet jautājumu vairs nav pie agresīvās "Stick It Out". Es pat teiktu, ka zudusi krietna daļa kompleksitātes (tiesa, jau "roll The Bones" šajā aspektā neizcēlās), arī taustiņi vairs ir tikai papildus instruments, un nodarbojas ar tā vai citas pasāžas izcelšanu, nevis nomakšānu un pārņemšanu. Labs piemērs tam ir drūmi rotaļīgā balāde "Nobody's Hero", kurai orķestrācijas aranžējis Maikls Keimens, kura apstrādei pakļautas arī Metalikas balādītes, un vēl neskaitāmas daudzas lietas. Te ir vēl vairākas pavisam sakarīgas kompozīcijas, kā "Between Sun & Moon", "Alien Shore", un tā es varu turpināt tālāk un tālāk...Jā, tieši šādu Rush es vēlos dzirdēt, saprazdams, ka klasiskie gadi ir sen garām, bet "Counterparts" ir vislabākais, ko 90ajos no viņiem var izspiest.
Vērtējums: 8 no 10

Test For Echo
Tas ir tikai atkārtojums. Vārds "atkārtojums" šoreiz ietver to, ka mēģināt iebrist upē divreiz, tikai nomīkstinot salīdzinoši dusmīgās ģitāras. Viss disks skan vienkārši gurdeni, bez asuma. No kopējā fona, ja piespiežos, izceļu "Time And Motion" kā visai savdabīgu verķi, vai arī mazliet tradicionālākus un pierastākus "Carve Away The Stone" un "Driven". Tomēr es gandrīz dodu priekšroku "Roll The Bones" (un par šo teikumu saņemšu ņirdzīgus mailus. Labākajā gadījumā).
Vērtējums: 5 no 10

Update: disks būs 12. martā

Victor recenzija
Geddy Lee recenzija

Official website
Website (rush faq)
Website (many links)