SACRED STEEL

Sacred Steel sastāv no bijušajiem Tragedy Divine mūziķiem (ieskaitot viņu visai interesantās balss īpašnieku Gerrit P. Muntz), bet viņu mūzika gan diezgan atšķiras...

Wargods Of Metal
"Iron Legions", "Army Of Metalheads", "Empire Of Steel", "Heavy Metal To The End", - nu, kāda mūzika tā var būt? Dabīgi, ka heavy metal līdz pat galam. Vienīgi Manowar nenomirtu no kauna no tādiem tekstiem, bet viņiem mēs to piedotu. Sacred Steel tas ir nepiedodami, kaut pats materiāls nav gluži zemē metams, ir patiesi sakarīgas vietas, piemēram, iekš "Dethrone The Tyrant King" (kur mazliet Jag Panzer dzirdams), un influencēs skaitām, piemēram, Judas Priest vai pat dažas thrash/power grupas, kā Omen. Tikai, redz, nikns heavy metal 80o gadu garā šodienas grupai liekas, maigi sakot, smieklīgs, un šajā gadījumā izskatās pēc tīra vieglās naudas gadījuma. "Crusaders Of Metal Blade"? Zinot, ka Sacred Steel leibls ir Metal Blade - nu, nu....Da kam tas vajadzīgs? Es labāk lieku reizi uzlikšu Tragedy Divine.
Vērtējums: 4 no 10

Reborn In Steel - nav recenzēts

Official website

SACRED WARRIOR

Amerikāņu kristīgā hard/heavy grupa, ar 'sudraba rīklīti' Ray Parra priekšgalā. Pilnīgs fests agrīnā Queensryche faniem.

Master's Command - nav recenzēts
Rebellion - nav recenzēts

Wicked Generation
Cik zinu, grupa kopš pirmajiem diviem ierakstiem esot progresējusi, bet šis disks, kaut ne īpaši slikts, manī neizraisa vēlēšanos iegādāties iepriekšējos. Pirmkārt, ģitāras skaņa ir pabaisa un nepatīkami kontrastē ar augsto vokālu, otrkārt, dziesmu kvalitāte nav ne tuvu pieklājīgai.
Vērtējums: 5 no 10

Obsessions
Viņu pēdējais un droši vien labākais albums. Ray Parra brīžiem sasniedz Geoff Tate līmeni (īpaši balādē "Turning Back"). Ja varat sagremot kristīgas ievirzes tekstus (ne īpaši uzbāzīgus, katrā ziņā līdz Stryper te ir tālu) un patīk Queensryche, šis ir ieraksts jums. Man pat patīk labāk nekā pirmie divi Queensryche diski, vienkārši šis ir melodiskāks un ne tik mehāniski auksts nekā minētie QR ieraksti. Personālais favorīts: "Fire From Heaven".
Vērtējums: 8 no 10

Official website

SADIST

Par spīti debilajam nosaukumam, Sadist ir itin pieklājīgs itāļu izcelsmes tehnisks death metal, kura virzītājspēks neapšaubāmi ir zem vārda Tommy apslēptais multinstrumentālists, kurš koncertos ik pa brīdim ar vienu roku spēlē taustiņus, ar otru - ģitāru...

Above The Light
Tehnisks un domājošs death, tīri orientēts uz ģitārista/taustiņnieka vēlmēm un patikšanu. Ložmetējiskie death/grindcore triecieni mijas ar mierīgi melodiskiem un neoklasiskiem solo, un fonā gandrīz nepārtraukti dudina taustiņu partija. Tas viss ir skaisti, bet divas nepatīkamas lietas: ārdošais, grindcoriskais vokāls un dažbrīd izteikti "netīri" un neprecīzi nospēlētie solo.
Vērtējums: 6 no 10

Tribe
Pieņēmis atsevišķu basistu un vokālistu, galvenais sadists Tommaso turpina iepriekšējā diskā iesākto virzību, taču atsvaidzinot to ar krietnu Atheist & Cynic piedevu, kas automātiski mazina tieksmi uz oriģinalitāti. No otras puses, "Tribe" satur salīdzinoši mazāk death metal, vairāk rotaļu un spēlīšu (citādi es to nevaru nosaukt) ar melodijām un rifiem, kas dažās vietās robežojas ar paštīksmināšanos. Varētu jau pārmest Tomijam, lai tak beidzot izdomā, ko spēlēt, jo šajā diskā dzirdamas gan death, gan black, gan neoclassical, šis tas no progrock, no space mūzikas, un vēl, vēl, vēl! Bet labais punkts ir mazāka sevis izcelšana...tas gan attiecas tikai uz Tommiju, jo pārējiem tas nu ļauts netiek. Gribas pieminēt "The Ninth Wave", tā ir pilnīga iegrimšana.
Vērtējums: 7 no 10

Crust
Pretrunīgi raisās domās par šo ierakstu. Tas, protams, ir "Tribe" turpinājums, gan Atheist, gan Cynic vēl te skan, bet lēnākā plāksnē, līdz ar to atsevišķās vietās dzirdams kaut kas no Neglected Fields. Taču tikai pavisam atsevišķās, jo pārsvarā tas ir...tehnisks Coal Chamber! Tāds, lūk, bēdīgs stāsts. Nē, arī "Crust" ir pavisam klausāms, un pavisam labas ir tie kosmiskās instrumentālās pasāžas, kā "Holy...", bet nemeklējiet te "Above The Light", un arī ne pārāk daudz no "Tribe".
Vērtējums: 6 no 10

Lego - nav recenzēts

Website

SAGITTARIUS

Pasmags progmetal no Norvēģijas spēlē Fates Warning ietekmētu mūziku. Ja nemaldos, viņiem ir vēl viens vai divi albumi, bet citā sastāvā.

Sanity Of Madness
Mehānisks, monotons, kaut vietām diezgan sarežģits muzons, vai pat ar thrash piedevu ("Child Molestor"). Dažas vietas izdevušās itin normāli (dziesmā "Elements"), bet kopumā garlaicīgi. Vokāls nebūtu slikts, bet nez kāpēc "neiet kopā" ar mūziku. Production darbs arī nekas īpašs.
Vērtējums: 3 no 10

SAIGON KICK

Man vienmēr licies, ka Saigon Kick pieder pie visiem tiem glam/hard grupējumiem. Bet, vismaz, manā rīcībā esošais 1993. gada albums tāds noteikti nav, bet speciālisti apgalvo, ka iepriekšējie albumi tomēr bijuši tradicionālāki.

Saigon Kick- nav recenzēts
The Lizard - nav recenzēts

Water
Abi iepriekšējie esot vairāk vai mazāk pabāžami zem hard rock lietussarga, "Water" tur ir par šauru. Tikai ievadgabals "One Step Closer" un "Torture" sliecas uz hārdu, pārējais ir ceļojums kopā ar vēlīnajiem bītliem (arī John Lennon solo), Pink Floyd, un vēl tas ir kaukas līdzīgs īsu dziesmiņu alternative ģitārrokam ar funk, be-bop un tribal iestarpinājumiem. Visu cieņu vokālistam un ģitāristam Jason Bieler ar Co. par drosmi un uzdrīkstēšanos, bet īpaši pārliecinoši tas viss kopā neizklausās. Hameleoni tādi.
Vērtējums: 5 no 10

Devil In The Details - nav recenzēts

SAMAEL

Sākuši kā tipiski ļaunie black metal cilvēki, Samael visus pārsteidz ar savu ceturto disku "Passage".

Blood Ritual - nav recenzēts
Worship Him - nav recenzēts

Ceremony Of Opposites
Pat ar īsto bundzinieku Samael neskan dzīvīgi! Nu, štrunts, jo tas piederas pie lietas. "Ceremony Of Opposites" apvieno sevu tādu retu kokteili kā black, doom un pat industrial pieskaņu - pēdējā gan nav īpaši attīstīta, salīdzinot ar "Passage", un, iespējams, tas dažiem blacka faniem patīk labāk. Tomēr pamatā tas ir doom, tiesa, ne izteikti lēns, ar zemu noskrūvētām ģitārām, mazliet atgādinot zviedru Sunlight Studio deathsterus (lai gan pie producenta pults te Waldermar Sorychta, Century Media Records dibinātājs un bijušais Despair un vēlāk Grip Inc. ģitārists), un labu plašumu sajūtu radošiem taustiņiem un tīru black vokālu. Visai vienkāršs, taisnvirziena muzons, un pie reizes arī vienveidīgs, kas arī ir mans galvenais žēlošanās iemesls, lai gan citādi nedrīkst uzkasīties. Šobrīd svarīgs kā pakāpiens uz grandiozo "Passage", bet ieteicams dzirdēt ar ne-saistībā ar to.
Vērtējums: 7 no 10

Passage
Pirmais - vismaz prieks, ka Samael neseko citiem blackeriem, un izvēlas ko savdabīgāku, ja vēlas attiet blackiskā sounda. Bračku Xy (kur ir vēl viens nezināmais?) un Vorph sakonstruētais albums slēpj sevī gaumīgi sastumtu black & gothic metal un elektroniski & kosmiski taustiņniecisku drūmu roķi, ieturētu vidējos tempos, un pārāk neaizraujoties ar tempa maiņām un tml. štukām, taču rezultāts ir apbrīnojams - intensīvs, visu pārņemošs un uz smadzenēm stumjošs samiksējums, nepārtraukta taustiņu un ģitāras saspēle, kas veido melodiju virknes vienu pēc otras, bet tās nav viegli atrast - pārāk dziļi slēpjas, un darbojas netiešā, pastarpinātā veidā. Bet man personīgi ir viena problēma - gandrīz katra dziesma atsevišķi ir gandrīz jau šedevrs, bet tās visas pēc kārtas klausīties (gluži kā dažus Dark Tranquility diskus) nav iespējams. Bet šādā mūzikā tas nav nekāds brīnums. Un pat aizmirstas, ka ierakstā "spēlē" drūmmašīna, ja nu vienīgi tur, kur tā skan viena pati. "Moonskin" man patikās ļoti.
Vērtējums: 7 no 10

Eternal
Tā, bet es nenācu šai vietā(i) industriāli klausīties(i), kā vēsta veca dziesma jaunās skaņās. Tas virzulītis ar pielipinātu uzrakstu "Industrial level" ir uzbīdīts vismaz līdz 9, rezultātā "Passage" tipa mūzikai atrautas gandrīz visas ģitāras paliekas, un kaut kur dzirdētās notis pārvēršas par šņācošu robotmūziku, kura noteikti var patikt. Es pat zinu, ka var, īpaši jau koriskais "Together", vai augstos toņos ieturētais, aizrautīgais "Supra Karma" (kolosāla taustiņu partija!) un tam sekojošais "I". Īpaši patīkami ir tieši pēdējie divi, jo, ieslēdzot nelielus ātrumus, pat izslēdzas nepatika pret kompjūterdrūmiem un distortētajiem rēcieniem. Diemžēl tādu prieka brīžu nav pārāk daudz, un es pat jūtos svešādi, nesaprazdams, vai īsti to pieņemt vai tomēr nē. Es, ko, vecs esmu, vai?! Un tikai tagad to atklāju?
Vērtējums: 5 no 10

Website

SANCTUARY

Abi Sietlas grupas diski ar pilnām tiesībām stāv turpat kur Crimson Glory vai agrīnie Queensryche - inteliģentā hard/heavy groziņā. Warrel Dane balss ne uz mata neatpaliek no šo abu grupu balstiņām, un arī pārējie mūziķi savu darbu pieprot. Pēc otrā albuma tranformējās par smagāku un lēnāku mūziku spēlējošu vienību Nevermore.

Refuge Denied
Nenoliedzami, vokālā jūtama Rob Halford skola, tikai Warrel pievieno tādu mazliet episku trīcošu tonīti, un galu galā, nevar taču vainot viņu par tādas rīkles iespējām, drīzāk jāpriecājas, ka metālā ir par vienu izcilu balsi vairāk. Dave Mustaine producētais "Refuge Denied" muzikāli gan pārāk neuzprasās uz Judas Priest salīdzinājumiem, tas vairāk līdzinās tam, ko mēs tagad dēvējam par power metal, jeb smagu heavy metal, kas druscīt tiecas pat uz thrash. Labs darbiņš, kaut mazliet vienveidīgs. Jefferson Airplane pirmā hita "White Rabbit" covers arī te ir.
Vērtējums: 6 no 10

Into The Mirror Black
It kā mierīgāks un lēnāks, pazuduši visi Judas Priest salīdzinājumi (vietā nākušas Crimson Glory un Queensryche ietekmes), bet materiāla kvalitāte tikai pieaugusi. "Future Tense" un "Taste Revenge" stāv pāri pūlim, kopā ar doom metal līdzīgo "Eden Lies Obscured".
Vērtējums: 8 no 10

SANVOISEN

Vācu grupa ar spēcīgu (grieķu izcelsmes) vokālistu priekšgalā piedāvā heavy/speed/prog ar kaudzēm balāžu un dažbrīd nelielu agrīnā Queensryche pieskaņu.

Exotic Ways - nav recenzēts. Saka, ka esot mierīgāks un balādiskāks.

Soul Seasons
Normāli izdarīts hard/heavy/progressive, nebūs no augstākās līgas, bet žanra faniem var patikt. Mierīgākos momentos mazliet traucē izteiktais vokālista akcents.
Vērtējums: 6 no 10

Website

SATAN

Nē, ar black metal šai britu grupai nav nekāda sakara - tas ir viegls un melodisks thrash metal, un pēdējais tās ieraksts ir veikts patiesi labā līmenī. Protams, ar laiku maldinošais nosaukums sāka traucēt, un 90ajos grupa pārdēvējās par Pariah un izdeva vairākus albumus. Jāpiezīmē, ka divi tās dalībnieki (ģitārists Steve Ramsey un basists Graeme English) savas potences vēlāk realizēja folk-thrash-heavy grupā Skyclad, tā kā Satan virzošais spēks bija otrs ģitārists Russ Tippins.

Court In The Act - nav recenzēts. Albuma ievadgabalu "Trial By Fire" 1992. gadā ierakstīja Blind Guardian.

Suspended Sentence
Mazliet vēstures. Pēc debijas diska grupai pievienojās vokālists Brian Taylor un lika grupai pārdēvēties par Blind Fury. Pēc neveiksmīgā Lp zem šāda nosaukuma zēni paņēma atpakaļ veco nosaukumu un kopā ar mazliet tādas episkas un pompozas balss īpašnieku Michael J. Jackson (nekāda sakara ar TO Džeksonu) ierakstīja skaistu un pilnasinīgu melodiskā thrash/power paraugu. Viens no labākajiem eiropiešu thrash albumiem. Personālais favorīts: "Who Dies Wins".
Vērtējums: 7 no 10

SATYRICON

Kārtējais zviedru mid-tempo black, kā vienmēr, slikti ierakstīts, bet muzikāli visai sakarīgs. Tās līderis, vokālists/ģitārists/taustiņnieks Satyr vismaz fotogrāfijās izskatās visai amizanti.

The Forest Is My Throne Ep - nav recenzēts

Dark Medieval Times
OK, un patiks šie tumšie viduslaiki tiem black metal faniem, kuriem patīk 90o gadu vidus black metal, un kuri to vēl nav aizmirsuši. Bet viņi jau to ir dzirdējuši, visticamāk. Tas ir labi. Man patīk flautas skaņas, un ir pāris pavisam labas vietas, taču kopumā - paldies, nē. jebkurā gadījumā, tas nebūt nav kaukāds brutāls psihopātisks ārprāts, tas ir pavisam normāls black metal tāds, kādam tam bija tobrīd jābūt, un tobrīd tas bija pavisam labs. Tagad....skat. sākumu.
Vērtējums: 4 no 10

The Shadowthrone
Vientuļšs, saniknots vikings brien sniegotā ielejā, laužas cauri baltajam pamežam, klūp pār klinšu radzēm, ceļas un iet tālāk...un iet...un iet... Tik vienmuļi un tik vienādi. Tik zvērādu vietā melnās ādas jakas un miroņkrāsa uz feisa. Un tā veselas 50 minūtes ar "Svite Krists Dod" (jābūt taču arī zviedriski kādai dziesmai!) kā patīkamu izņēmumu.
Vērtējums: 4 no 10

Nemesis - nav recenzēts
Rebel Extravaganza - nav recenzēts

Official website

SAVIOUR MACHINE

Amerikāņi Saviour Machine ir visai īpatna parādība uz kristīgā metāla skatuves. Ja reiz kādu grupu var nosaukt par episki gotisko metālu, tad šai grupai šāds apzīmējums ir pilnīgi vietā. Vēl jāpiepluso Eric Clayton žēlā, raudulīgā balss, kas ne katram izraisīs patīkamas emocijas, toties ļaus manīt, ka, piemēram, pasaules gals ir nenovēršams un mēs visi esam mirstīgi...Liriskas atkāpes neņemot vērā, ikviens no viņu diskiem aizņem visu iespējamo vietu, kādu vien CD atļauj, ar diezgan vienādiem un pat vienmuļiem gabaliem, taču pēdējie viņu darbi diez ko neietilpst zem metāla nosaukuma.

I
Diemžēl šis ir vienīgais viņu disks, kurš pilnīgi skaidri ir metāls. 70 minūtes, 12 dziesmas bez pauzēm episki raudošas un gotiskas mūzikas, diezgan monotons, kā jau gotikai pienākas, taču (dīvaini!) ne brīdi nejūtos garlaicīgi. Plūstošas un mierīgas melodijas uz klusi dzenoša ritma, ar šermuļus uzdzenošu balsi, kas noteikti nav no šīs pasaules. Šeit ietilpst arī daudzu par labāko SM dziesmu uzskatītā "Jesus Christ".
Vērtējums: 8 no 10

II
Apmēram tas pats, kas pirmajā diskā, tikai bez smagākas ģitāras klātbūtnes. Vismaz manām ausīm tas ir trūkums un nepilnība, tāpēc arī zemāk vērtēju šo ierakstu, plus, manuprāt, zudusi vismaz daļas enerģiskuma, kas tik jūtams iekš "I". Tomēr, ja to pārvar, piemēram, klavieriskā "Ascension Of Heroes" vai "The Stand" izklausās super, tikai mazliet iedziļināties vajag un atvērt smadzenes.
Vērtējums: 6 no 10

The Legend Part I
Ar šo iesākas triloģija "Legend", kas balstīta uz Jāņa Atklāsmes grāmatu, un, manuprāt, ir tai visai atbilstošs soundtreks. Gotikas kā tādas te maz, tāda sirreāla noskaņa, kas paņem tevi savā varā, tiklīdz kaut drusku iedziļinies. Pat par mūziku vārda pierastajā nozīmē to dažbrīd grūti nosaukt (ja neskaita "The Birth Pangs"), tas ir ūdenskritums no skaņām, varenām un apokaliptiskām, ar jau pierasto raudoši žēlabaino balsi.
Vērtējums: 6 no 10

The Legend Part II
Klausīties tādu pasaules gala vēstījumu lietainā, tumšā vakarā nenobriedušiem prātiem ir bīstami - var uzmākties ja ne pašnāvnieciskas tendences, tad vismaz neganta baiļu sajūta. Arī šeit mūzikas kā tādas ir maz, jāskaita vai uz rokas pirkstiem (bet īsteni vērti ir tik daži - "Behold The Pale Horse", "The Promise"), vairums skaņdarbu ir variācijas par tēmu "Intro dziesmai par Pasaules Galu". Kori un klasiskie instrumenti arī te piedalās, un skaņu un trokšņu kaskāde ir gandrīz vai nomācoša. Turklāt vēl gandrīz 80 minūtes! Par daudz, daudz par daudz.
Vērtējums: 4 no 10

The Legend Part III - nav recenzēts

Official website
Website

SAXON

"Sakši" savas slavas kalngalus sasniedza jau 80o gadu pirmajā pusē, kad popularitātē mērojās pat ar Iron Maiden. Viņu koncertieraksts "Eagle Has Landed" joprojām tiek minēts starp labākajiem live albumiem heavy metal vēsturē, bet kritums diemžēl iesākās ar 1985. gadu, kad Saxon pievērsās vieglākām, amerikāniskām noskaņām. Atgūšanās notika ar "Solid Ball Of Rock" 1990. gadā, un vīri joprojām ir uzticīgi sev un vecajiem klausītājiem, ik pa brīdim izlaižot pa diskam.

Saxon - nav recenzēts

Wheels Of Steel
"Dzelzs riteņi" ir pirmais populārais Saxon ieraksts. Es ilgi domāju, kāpēc...līdz to dabūju. Es tomēr zinu, ka nekad neiemīlēšu Saxon, iespējams, arī tāpēc, ka ne īpaši iet pie sirds Bifa balss tembrs. "Wheels Of Steel" skaisti atbilst savam nosaukumam, būdams galvenokārt veltīts ceļam, močiem, braukāšanai, un ar to saistītai likumpārkāpšanai, un arī pati mūzika ir atbilstoša, tāda, kādu furgonu šoferi vai baikeri gribētu uzgriezt skaļāk un iedzīt gāzi grīdā (kā tādi pirms-ZZ Top varoņi). "Motorcycle Man", "Wheels Of Steel", "Freeway Mad", "747 / Strangers In The Night", tie visi ir šopheru hiti, no kuriem lieliskākais ir pēdējais, teicami piemērots romantiskai naktsbraukšanai. Kādā aprakstā diska kompozīcijas visai precīzi nodēvētas par "vienas basa nots dziesmām", un tādā garā Saxon pumpē līdz pat beigām, aptuveni vidū zaudējot dzirksti un pārvēršoties par ritma vergiem (izņemot noslēdzošo "Machine Gun", kas velk uz Motorhead pusi). Puse - OK, puse - miega zāles.
Vērtējums: 5 no 10

Strong Arm Of The Law - nav recenzēts
Denim And Leather - nav recenzēts

Power And The Glory
No visiem manis (pagaidām) dzirdētajiem Saxon ierakstiem tieši "Power And The Glory" iet pie dūšas vislabāk. Un neprasiet kāpēc, jo tipisku heavy metal, kādam tam jābūt pēc mācību grāmatām, nav viegli aprakstīt. Tāpēc ticiet man uz vārda. "Power And The Glory" vienkārši ir labs, monolīts un ļoti solīds heavy metal, bez jebkādām novirzēm. Ne pats smagākais (ja neskaita vareno "Eagle Has Landed"), ne pats ievērojamākais, ne arī pats ideālākais, bet viegli klausāms gan. Ja gribas izdzirdēt Saxon tā varenībā, klausieties šo disku. Ja tas aiziet garām, pastāv liela iespēja, ka turpat aizies arī pārējie.
Vērtējums: 6 no 10

Crusader
Titulgabals ir viens no retajiem, kas atgādina "Power And The Glory", bet par pārmaiņām liecina tāds jautri smagiņais rokenroliņš kā Sweet covers "Set Me Free". Saxon šajā diskā gribējies attiet no nopietnā un lēnprātīgā skanējuma, iesaistot priecīgas noskaņas ("A Little Bit Of What You Fancy", "Bad Boys (Like To Rock'N'Roll)"), kuras man savukārt nekad likušās saistāmas ar nopietno mūziku...tipa, paklausījies, papriecājies, pietiek. Bet netrūkst arī piesaistošu lietu - "Run For Your Lives", "Do It All For You", piemēram.
Vērtējums: 5 no 10

Innocence Is No Excuse - nav recenzēts
Rock The Nations - nav recenzēts
Destiny - Mans pirmais dzirdētais Saxon albums, pēc kura man palika spēcīgi negatīvas mieles. Bet, kā teica kāds fans, "tad tu esi dzirdējis Saxon viņu zemākajā punktā".

Solid Ball Of Rock
Cik nu man atmiņa atļauj atcerēties iepriekšējo albumu, tad "Solid Ball Of Rock" lielā mērā ir pasmagināts "Destiny" variants, par to liecina arī tādi AOR-iski gabali kā "Requiem (We Will Remember"), bet "Solid Ball Of Rock" vispār sākas kā tāds Judas Priest "Turbo" laiku verķis! Un tad vēl tas "Ain't Gonna Take It" riff, tieši sperts no Cepelīnu "Kashmir"! Ja gribas dzirdēt vecīgu grupu, kurai vēl kāda dzirksts palikusi kaulos, bet tā pati ir grūti atrodama - "Solid Ball Of Rock" ir tam ideāls. Kaut kur prāta apakšā man rosās doma, ka tā varētu skanēt Def Leppard, ja viņu bundziniekam nebūtu tā avārīja gadījusies.
Vērtējums: 4 no 10

Forever Free
Sāga turpinās, un bez izmaiņām, tikai mazliet garlaicīgāk, vismaz tā man šķita. Tikai interesanti, kam oriģinālā pieder tā dziesma "Just Wanna Make Love To You"? Autors laikam tas pats, kura dziesmas arī Led Zeppelin savulaik izveica. Visai jauka ir balāde "Iron Wheels". Bet visumā tas ir garlaicīgi, kā 45-reiz sildīta zupa.
Vērtējums: 3 no 10

Dogs Of War - nav recenzēts
Unleash The Beast - nav recenzēts
Metalhead - nav recenzēts

Website

Website

SCANNER

Ir ziņas, ka jau 1984. gadā šī vācu grupa nodarbojusies ar melodisku speed metal, bet viņu pirmais disks iznāca tikai pēc četriem gadiem, un tad jau tika nokristīts par Helloween pakaļdarinājumu. Pēc diviem gan muzikāli, gan kvalitatīvi līdzīgiem diskiem grupa pieklusa un nolīda pagrīdē (bet neizjuka), un atgriešanās notika tikai 1995. gadā, bet tikai ģitārists Axel A.J. Julius bija palicis no oriģinālā sastāva.

Hypertrace
Šodien, pēc ilgāka pārtraukuma atkal noklausoties šo kaseti, gandrīz jāsmejas - kaut ko līdzīgu tagad spēlē Hammerfall! Melodisku, ātru, ne pārāk sarežģītu un klišejisku (pat tiem laikiem ne), arī teksti veido zinātniskās fantastikas tēmai veltītu koncepciju. Varbūt kāds jauns Hammerfall fans vēlēsies dzirdēt saknes? Dziesmās "Terrion" un "Across The Universe" viņš (-a) tās dzirdēs.
Vērtējums: 6 no 10

Terminal Earth
Heh, un atkal tīrasiņu speed no 80ajiem. Pie mikrofona bijušais Angel Dust vokālists S.L.Coe, bet citādi nekas nav mainījies...nu, tas tomēr nav konceptuāls darbs (arī tāpēc, ka S.L.Coe pretojās tāda izveidei), un tas ir jūtams. Lielākoties tas ir parasts speed metal, kura virsotnes ir 9arpus minūtīgais, power/progresīvais "From The Dust Of Ages" (mazliet atgādina to pašu Angel Dust, un diez kā te neiederas), "The Law" un titulgabals, bet bezdibenī krīt stulbīgais "Buy Or Die", absolūti ārpus katras kritikas.
Vērtējums: 5 no 10

Mental Reservation
Es tikai nesen uzzināju, ka Scanner nekad nav bijuši izjukuši, un "Mental Reservation" ierakstījuši tie mūziķi, kas tanī brīdi pievienojušies ģitāristam Axel Julius Scanner nometnē. "Mental Reservation" ir tāds albums, kurš pēc visas tiesa un taisnības man ir jāpatīk, pēc tā brēc visi acīmredzamie elementi, kas veido šo konceptuālo speed/heavy albumu, tas ir "gudrs", druscīt agresīvs, druscīt melodisks, pienācīgs komplekss....bet šie elementi nesummējas. Iespējams, tas tāpēc, ka pietrūkst kāda pievilcīga āķīša, ar kādu šāda mūzika var aizķerties smadzeņu krokās. Interesanti, ka man še labāk patīk ģitārista John A.B.C. Smith dziesmas (puse no albuma), kamēr otra ģitārista Akseļa (otra puse dziesmu) kreativitāte daudz labāk izpaudīsies nākamajā albumā, protams, ja neskaita grandiozo "Into A Brave Man's Mind"
Vērtējums: 5 no 10

Ball Of The Damned
Uz šo brīdi pēdējais Scanner darbs piedāvā koncentrētāku un noslīpētāku, līdz ar to arī labāku versiju par "Mental Reservation". Šāds domājošs speed metal negadās bieži. Žēl, ka man nezināmu problēmu dēļ grupa apstājusies pie sasniegtā, citādi šobrīd tā varētu lepni stāvēt blakus, piemēram, Angel Dust. "Puppet On The String" līdervokālu iedziedājis Ralf Scheepers, un pēdējais gabals ir drosmīga versija par Queen "Innuendo", bet neslikta.
Vērtējums: 8 no 10

Website

SCULPTURED

"Šī grupa ir tik super, ka tai bija jānāk no Zviedrijas", šādu atsauksmi lasīju pavisam nesen. Īstenībā Sculptured ceļas, ja nemaldos, no ASV, un no tās pašas līgas, kurā spēlē Opeth, tikai junioru fārmklubā. Prog- un agressive death, kas par extra instrumentiem izmanto...trombonu un trompeti!

The Spear Of The Lily Is Aureoled
Cik zinu, šo disku ierakstīja trijatā, un vienīgais, kur ģitārists un rēcējs Don Anderson ļāva piedalīties citiem, ir bungas un tīrā vokāla partijas. Tā bija patiesi ambiocioza lieta, ko viņš bija uzsācis, un tai piemita visa lielgalvaina iesācēja pazīmes, kur ar minimāliem līdzekļiem jāizliek ierakstā viss, kas galvā sanācis. Un, es neuzdrīkstos pārāk noniecināt šī cilvēka centienus, dodot viņam pieklājīgas atlaides, jo TĀDAS lietas sabāzt vienā diskā...klasiskā mūzika, džeziskas noskaņas, klusa akustika, trompetes dūdošana, un...death/doom...Ne tāda klasiskā/baroka mūzika kā Haggard, šeit ir pilnīga grupas skaņa (par spīti ne pārāk pārliecinošam production), tikai vietumis ieliekot pa kādai klavierpartijai vai pat atonālu bliezienu "Fulfillment in Tragedy for Cello & Flute", kurā piedalās tikai šie divi instrumenti. Gandrīz visas kompozīcijas ir pavisam klusas un pārdomu pilnas, vai arī iekļauj sevī šādas pasāžas, nestiepjot robežas tik tālu kā "Apollo Ends", taču pārliecinātiem brutalizēta grinda cienītājiem te nebūs ko meklēt. Labāk atdodiet šo ierakstu tiem, kas sevi uzskata par Opeth faniem.
Vērtējums: 7 no 10

Apollo Ends
Šī mūzika nav grūti aprakstāma. Vismaz 90% tās balstās un sevi veido uz Maidenisku ritmu, tiesa, bez galopa, ar vienu ģitāru (kuras skaņa atgādina britu doom supergrupas + Believer) zīmējot nepārtraukti mainīgus rifus, brīžiem pat iebraucot Voi Vod teritorijā; balss dalās uz pusēm, rēcoša un taisna, bet trompete piešķir absolūtu sirreālismu un tai pašā laikā džezisku noskaņu, no kuras patiesi atkaras žoklis. Sculptured tomēr nav tik "neparedzami", caurmērā ļaujot ritmam turēties rāmjos, un tikai paretam, uz īsu brīdi aizmirstoties, izmetot ārēji pavisam nesaistītu Sieges-Even-īgu frāzi džeza stilā. Vēl viņiem neskan tik pārliecinoši kā šīs pasaules varenajiem, taču progresīvā death cienītājiem šis ir nepieciešams disks.
Vērtējums: 7 no 10

Official website

SEASONS OF THE WOLF

Kvintets, ja nemaldos, no USA. Nebūt nav viegli atrast viņiem līdziniekus.

Seasons Of The Wolf - nav recenzēts

Lost In Hell
Interesants ieraksts, lai neteiktu vairāk. No vienas puses, tipisks 80o gadu šausmu roka muzons, no otras puses, tas stāv daudz augstāk par tādiem savulaik kulta grupējumiem kā Cirith Ungol, Manilla Road, Halloween vai The Pentagram, būdami nesalīdzināmi pārāki kvalitātes ziņā, pat iepinot 70o gadu noskaņas, tādējādi pieprasot salīdzinājumu ar tādu kā vēl psihodēliskāku un izplūdušāku Trouble, tikai no lēnās zortes, nevis 90o gadu sākuma Hendrix-ības...tam palīdz arī fakts, ka Wes Waddell spiedziens varētu piederēt Eric Wagner jaunākajam brālim. Glīti ievīti taustiņi piedod horrora atmosfēriskumu, kas tomēr neaizēno raupji griezīgās, doom-īgās ģitāras, un arī klusāki momenti te zēniem padodas ("Witchfinder"). Apšaubu, vai grupai jebkad izdosies izrauties no saviem kultiskajiem lokiem, tāpēc izdariet sev pakalpojumu un vismaz noklausieties. Un neizdariet pārsteidzīgus secinājumus, kā es.
Vērtējums: 7 no 10

Nocturnal Revelations
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: Earth Mother Music
GARUMS: 55'28"
PAMATSASTĀVS:
Wes Edward Waddell - vokāls
Barry "Skullywolf" Waddell - ģitāra, fona vokāls
Dennis "Samurai" Ristow - taustiņi
Chris Whitford - bass
Wayne Hoefle - bungas

Pavisam klusi iznāca šis brāļu Vadelu trešais sacerējums, kurš nu šoreiz droši nepārstiepsies pāri andergraunda robežām - tās pazemes, kurā nostalģiski, bārdaini un ar retu matu kodaļu rotāti puisieši vēlas tikt mazliet nobaidīti līdz nāvei ar kādu pašausmīgu atmosfēru tajā 80s metal kontekstā ("10,000 skulls rise up from rivers of blood / drift across the oceans to the distant shore" no dziesmas "Skulls"). Ja lasījāt manas domas par The Lord Weird Slough Feg, tad atcerieties un piezīmējiet - tas bija rets un patīkams izņēmums. Seasons Of The Wolf iepriekšējais darbs "Lost In Hell" man pie sirds gāja varen cienīgi, lai gan ne bez (labvēlīga) smīniņa, tad šoreiz man kaut kā uz smaidiem nevelk. Jāatzīst, ka "Nocturnal Revelations" no sava priekšgājēja atšķiras diezgan maz; nu, būs te kādi austrumnieciski motīvi ("Dance Of A Thousand Veils"), kāds ātrāks izrāviens ("Dead Zone") vai daži citi sīkumi (vai vēl trakāk, agrāk dzirdētus rifus dziesmā "Skulls", un diemžēl mazliet mazākas vispārējas kvalitātes, ja disku apskata kopumā. Tomēr visi agrākie SotW pazinēji ar prieku dzirdēs "New Age Revelation" vai "Liar" vai "Magnetic Star" vai "Storm Of The Century", to raupjo un lēno rifu kaudzi, David Wayne (ex Metal Church) un Eric Wagner (Trouble) krustojumu balsī un kosmiskos taustiņus, plus mazliet uzspēlētas mistikas un asiņu peļķītes. Un daudz lepnuma par sevi. Kā īstam tās desmitgades metalhedam pienākas. To arī paturiet prātā.
Vērtējums: 5 no 10


Official website

SECRECY

Viena no oriģinālākajām metal grupām pasaulē, vācu Secrecy mūzikā ir mazliet gan no speed, gan no heavy, bet visvairāk jau tāda mierīga thrash. Orģinalitāte sasniegta nevis radot ko nepārspējami sarežģitu (kā Watchtower vai Sieges Even), nevis iekļaujot disharmonējošus akordus (kā Voivod), bet, mazliet no visa, daudz vienkārši negaidītu gājienu un risinājumu. Sastāvā veseli trīs ģitāristi (viens no tiem arī dzied), un situāciju mazliet bojā dziedātāja dažbrīd gaudojošais un nīkulīgais tonis.

Art In Motion - ar nožēlu konstatēju, ka nejauši esmu izdzēsis šo ierakstu. Nepatīkami, jo vēl vairāk tāpēc, ka šis man patika mazdrusciņ labāk par "Raging Romance.

Raging Romance
Netradicionāli gājieni tā vien plūst viens pēc otra. Te gan, salīdzinot ar iepriekšējo disku, vairāk power, nevis thrash. Var tikai pabrīnīties, no kurienes zēniem ir radusies tādu ideju pārbagātība, par kaut kādu garlaicību nevar būt ne runas. Pareizi to visu ievirzot, mēs būtu varējuši sagaidīt lielas lietas. "This World's Wisdom" druscīt atgādina 90o gadu vidus Voivod, un lai tas kalpo par kaut vai mazliet virziena rādītāju, lai jums būtu nojausma. Nē, tas nenozīmē tikai pārgudru kasīšanu, paklausieties "All Effort's Aim" vai "Observer From Above", melodijas tur labas.
Vērtējums: 6 no 10

Update: Noise Records šefs intervijā apgalvojis, ka Secrecy locekļi pēc šī diska visi kā viens iestājušies kādā sektā. Savādi, lai neteiktu vairāk - to varētu apgāzt divi man zināmi fakti (kas gan ne obligāti dara šo versiju par neiespējamu): 1992. gadā, t.b., gadu pēc "Raging Romance", viņiem iznāca demo, un pavisam nesen manīju kādas jaunas grupas sastāvā Secrecy basistu Steve Kerby.

SENTENCED

Kārtējais "pārvieglošanās" upuris, šī bija viena no cerīgākajām somu death/black grupām, un šobrīd es pat nezinu, kas no tās pāri palicis...

Shadows Of The Past - cik atceros, tas bija neiedvesmojošs death metal...

North From Here
Man nez kāpēc šis albums saistās ar Emperor ("Anthems..." laikiem), iespējams tāpēc, ka abas grupas spēj apvienot gan agresivitāti, gan melodijas. Melodiski solo un taustiņu iestarpinājumi un nikni black metal brēcieni. Labi nospēlēts un ierakstīts, dažādu neordināru gājienu atšķaidīts, šis ir viens no retajiem niknajiem black metal diskiem, kas man patīk.
Vērtējums: 8 no 10

Amok - Kā tāds švaks death/black Iron Maiden. Pēc "North From Here" - briesmīgi
Down - Jauns vokālists, kas vietām atgādina Pete Steele balsi (Type O Negative). Mūziku neatceros tik labi, lai varētu komentēt.

Frozen
Ak tad tāds tagad ir Sentenced? Tad ir labi, ka nepieliku pūles un finanses šīs mūzikas iegādē. Sentenced nu atgādina otršķirīgu Paradise Lost kopiju ap "One Second" laikiem (varbūt pat Amorphis ap "Tuonela"), tikai mazlietiņ smagāku, toties visa apšaubāmās kvalitātes gotika un Hetfield-iskie rēcieni te ir sadzirdami. Somi balstās uz viegli uztveramām vokāla melodijām, zem kurām nepārtraukti zāģē/pulsē ģitāras lavīna, un vairāk arī neko savās 3-4 minūšu dziesmiņās nesatilpināsi. Gotiskām sejām varētu patikt, jo nebūt nav peļami izdarbināts, tiesa, es kaut kā nelēkāju sajūsmā. Bet es jau arī pēc tā neteicos.
Vērtējums: 4 no 10

Crimson - nav recenzēts

Update: Taneli Jarva, pirmā sastāva rēcējs atgriezies ar The Black League un disku "Ichor", kurš esot smags!

Official website

SEPTIC FLESH

Manuprāt, labākā grieķu doom/death/gothic grupa.

Mystic Places Of Dawn
Apmēram tas pats, kas "Esoptron", tikai pusotrreiz vājāks kvalitatīvi. Bet kā sākums nav slikts, tie dūmīgie elementi izveikti skaisti, arī ultra fiksie ir pieklājīgi, tik pagaidām vēl grupa nav pilnībā ieskrējusies. Doma ir pareizajā virzienā.
Vērtējums: 5 no 10

Esoptron
Divu cilvēku, Spiros (bass un neticami zema, rūcoša balss) un Sotiris (ģitāras un taustiņi) veikums, pieaicinot bundzinieku Kostas no Nightfall, pilnā krāšņumā atklāj visu labāko, ko vien šādā žanrā var radīt. Tumšs, melodisks, mazliet romantisks, ar pieklājīgu daudzumu tīra vokāla, taustiņu iestarpinājumu un gotikas pieskaņas. Var iepatikties jebkuram, kam vien neriebjas rūcošie vokāli.
Vērtējums: 9 no 10

Ophidian Wheel
Sastāvā ierodas meitene Natalie, lai piedāvātu savus soprāna pakalpojumus, un no dienesta armijā atgriežas ģitārists Chris, kurš darbinājās pirmajā diskā. Mūzika kļuvusi maigāka (tur savs nopelns arī atšķaidīšanai ar soprānu), un, IMO, mazliet zudis arī tas netveramais ārpus-Zemes neparastums, kādu manīju "Esoptron" diskā. Bet tikai mazliet. Tas joprojām tas pats domājošais grieķu romantiski-episki doom/deathiskais muzons, pie kura jāsēžas klāt ar tīrām smadzenēm. Personālā favorīta nav, te viss ir vienādi brīnišķīgi. Labi, labi, pieminu "Shamanic Rite".
Vērtējums: 8 no 10

Fallen Temple - nav recenzēts

Revolution DNA
Nja. Tā paiet tā pasaules godība, līdz ar viņu tas spocīgais misticisms, tas ēteriskais vieglums, tas episkais gludums. Septic Flesh, manuprāt, ir paklausījušies pēdējo gadu Samael vai ko tamlīdzīgu, vismaz vokālu sadomājuši izveidot līdzīgu, atmetot savu ārkārtīgi death-groulu, bet nu lietojot tādu neizteiksmīgu un skarbu vidēja reģistra šņācekli. Kas izklausās samāksloti. Bet, nu, ko lai dara, tas droši vien labāk piederas jaunajai Septic Flesh mūzikai, kur samiksētas gan modernas lietas, gan mazliet arī vecā, labā melodiskā (kas nereti atgādina agrīno Paradise Lost) Fleša, kura vislabākais paraugs ir tituldziesma...pie reizes arī visgotiskākais un apnicīgākais. Es pat nezinu, ko lai es vēl pasaku. Nu, tas nav nekas īpašs. Varbūt man pārāk spēcīgi atmiņā iegūlies "Esoptron", ka jebkuru atsauci uz to tipu uztveru laimīgi, bet atskanot prastai gotikai vai pseido-industriāļiem, saviebjos. Es zinu un jūtu, ka šis disks var patikt. Bet tikai ne man.
Vērtējums: 5 no 10

Website
Website

SEPULTURA

Metal Maniacs žurnālists Borivoj Krgin atklāja pasaulei šo brazīļu thrash/death grupu, kad tā bija paspējusi savās mājās izdot divus Ep un un divus regulāros lp. Vēlāk "Arise" kļuva par pārdotāko disku leibla Roadrunner vērturē, pēc kuras turnejas laikā grupa piestāja arī Rīgas Sporta pilī, kur (tie, kas nebija piedzērušies) varēja pilnībā izbaudīt agresīvo, mazliet vienveidīgo, bet citādi ļoti aizraujošo mūziku un šovu. "Roots" kļuva par pavērsiena punktu grupas vēsturē, pievēršoties modernākiem ritmiem un tendencēm, bet tā arī bija gulbja dziesma Sepu līderim Max Cavalera.

Bestial Devastation (split Lp) un Morbid Visions - divi tīri grindcoriski Ep - trula dauzīšana. tas toreiz skaitījās cooli.

Schizophrenia
Pirmās vārās, tikko manāmas, melodiju injekcijas. Pārējais - ultrafiksi triecieni un tādi paši rifi. Igor Cavalera pie bungām ir krietns.
Vērtējums: 4 no 10

Beneath The Remains
Kvalitātes ziņā galvastiesu pārāks par iepriekšējo, Beneath The Remains noteikti ir daudzveidīgāks un nebalstās tikai uz mežonīgiem ātrumiem. Bet citādi, nekas īpaši nav mainījies.
Vērtējums: 5 no 10

Arise
Max vēlāk nicīgi izteicās, ka "Arise" bijusi kļūda, ka tajā tikai atkārtots Beneath The Remains. Dievs ar viņu, tas nebūtu svarīgākais, jo mūzika šeit tiešām ir uzlabots iepriekšējās variants, bet labi, labi uzlabots. "Arise" manuprāt iemieso sevī labāko no mūzikas, kas robežojas uz thrash/death robežas.
Vērtējums: 7 no 10

Chaos A.D. - pirmās pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā - tas ir tikpat vienveidīgs, kā agrīnie darbi, tikai šoreiz viss ieturēts midtempo ritmos. Dziesma beidzas, nākamā sākas, bet atšķirt tās nevar...

Roots - labi, es saprotu, tas bija svarīgs disks. Bet, es viņu nespēju pat līdz galam noklausīties. Vienveidības augstākā pakāpe.

Against - vai tiešām jūs domājat, ka man gribas šo te dzirdēt?!

Official website

SEVENTH AVENUE

Vācu melodiskā speed/power kvartets, ar kristīgas ievirzes tekstiem, diezgan nopietna, tomēr amatieriska.

Rainbowland - nav recenzēts
Tale Of Tales - nav recenzēts

Southgate
Zinātāji stāsta, ka pirmais disks esot ārā metams, toties iepriekšējais (t.i., "Tale Of Tales") apmēram tādā pašā līmenī - izmisīga cenšanās līdzināties Gamma Ray/Iron Saviour, bet līdz tādam līmenim neaizsniegties. Vokāls atgādina Ralf Kasparek (Running Wild), tikai prot aizsniegties arī pieklājīgos augstumos. Diezgan dīvains production, acīmredzami nepiestrādāts. V pročem, tāpat kā mūzika. Potenciāls it kā būtu, bet vai tas izlauzīsies? 9 minūšu titulgabals noteikti ir labākais.
Vērtējums: 5 no 10

Official site

SHADOWKEEP

Likās, ka Anglijā šāda mūzika jau sen ir izlaidusi garu. Par laimi, daži vēl spirinās, kaut arī zem vācu menedžmenta/leibla LMP paspārnes. Par nelaimi, šie fakti negarantē labu iznākumu. Viņu pirmais MCD saņēma itin labas atsauksmes internetā, tāpēc iegādājos pirmo lielo disku. Pāris vairāk vai mazāk ironiski fakti: Shadowkeep vokālists ir beļģis un slēpjas zem iesaukas Rogue M. (turklāt pamatīgi atgādina vienu manu draugu - tāds pats melnīgsnējs, kalsns, ar melnu bārdeli un pašķidriem, gariem taisniem matiem). Otro ģitāru spēlē...sieviete vārdā Nicki Robson.

Shadowkeep Ep - nav recenzēts

Corruption Within
Iesaku paņemt rokā šā diska ietērpu, apskatīt tā otru pusi un tad spēlēt rotaļu - "Pamaniet 5 būtiskas atšķirības no Rhapsody diska "Legendary Tales"". Nu, jā nav nekāds pārsteigums, abām grupām menedžments viens un tas pats... Jā, bet mūzika nu gan nelīdzinās Rhapsody, kā arī daudzām citām LMP leiblas grupiņām - Shadowkeep nāk pa taisno no enerģiskas, pasmagas un jauneklīgas Queensryche nometnes, kur dominē tieši tāda mūzika, un nebūt ne slikta, taču...Beļģu zēns šausmīgi jau gribi kopēt savus dižgarus Geoff Tate un Midnight. Tieši to pašu vēlējās darīt pirmais Kamelot dziedātājs Mark Vanderbilt, un, kā viņam sanāca, to varat iepētīt pirmajo divos Kamlelot diskos, un pie reizes izlasīt, ko es par to domāju. Izlasījāt? OK, Rogue M. caurmērā ir mazāk kaitinošs, taču ideja ir gluži tā pati - vēlme tiekties vokālos Olimpos, kad tas nebūtu jādara, bez tam ir tieksme braukt šķībi ("Murder", tituldziesma), un pat ģitāras solo brīžiem piemīt šī pati mānija! Pirmā noklausīšanās atstāja pamatīgas mieles, taču tagad jau esmu apradis...mazliet. Varbūt pat paturēšu šo disku. Varbūt. Surprīzes hiddenais tracks, Queensryche "Queen Of The Ryche" ir tādā pašā garā kā pašu mūzika - klausīties var, nekas īpašs. Tad labāk iesaku Siam disku.
Vērtējums: 5 no 10

Official site

SHADOW GALLERY

Pēc Dream Theater norieta 90o gadu vidū Shadow Gallery varēja kļūt par jauno progressive metal karognesēju. Šeit ir tikai viens 'bet'. Dream Theater ieraksta kompānija ir viena no lielākajām pasaulē - Atlantic filiāle EastWest, bet Shadow Gallery - mazītiņa, kaut arī prog faniem labi zināma kompānija Magna Carta. Žēl, jo grupai būtu visi priekšnoteikumi - tehniski perfekti instrumentālisti, emocionāls un pietiekami kompetents vokālists, pieklājigs daudzums gan pasmagu, gan pavisam viegliņu dziesmu, gan sarežģītu, gan pavisam vienkāršu, bet vienmēr izcili melodisku. Bet, tāda mums tā biznespasaule, zin'.

Shadow Gallery
Īstenībā, tas bija demo ieraksts, veikts ar drum-computer (diskā apvākā rakstīts - drums & percussion by Ben Timely, heh!), bet ierakstu kompānija pasteidzās to izdot albumā. Production ir pabriesmīga, toties mūzika...oho! Mazliet Yes pieskaņas, bet pārējais skan pietiekami oriģināli, pat grūti iedomāties ko līdzīgu. Dažbrīd, īpaši tekstos ieskanās šis tas klišejisks, toties 4 dziesmas atrodami veiksmīgi flautas iestarpinājumi. Personālais favorīts: 17 minūšu garā balāde "Queen Of The City Of Ice".
Vērtējums: 10 no 10

Carved In Stone
Shadow Gallery fanu vidū šis tiek uzskatīts par veiksmīgāku disku (līdz "Tyranny" iznākšanai, vismaz), bet man tas bija neliels sarūgtinājums - grupa zaudējusi krietnu devu savas orģinalitātes, tā vietā iebīdoties Dream Theater teritorijā. Nē, nu, protams, atradīsim šeit daudz interesanta, kaut vai 22 minūšu garā svīta "Ghostship" vai ievadgabals "Cliffhanger" ar superīgo ģitāras solo, bet, tomēr, tomēr...
Vērtējums: 9 no 10

Tyranny
Šis ieraksts tika gaidīts ar ārkārtīgu nepacietību. Vismaz, es gaidīju. Un, sagaidīju konceptuālo albumu par kapitālismu, totalitārismu un tml. lietām. OK, tas būtu labi. Žēl, bet pēc pāris dziesmām enerģijas lādiņš izsīkst un grupa nododas lēnām, mierīgām balādēm, uz beigām pagurums un ideju pasīkums jūtams ārkārtīgi. Noteikti gaidīju vairāk...
Vērtējums: 6 no 10

Legacy
Pēc visai neviennozīmīgi vērtētā "Tyranny" amerikāņi acīmredzot nolēma atvilkt spēkus un elpu, pārgrupēties, un...pavērst skatus atpakaļ. Pat pārāk fiksēts ir šis skatiens, jo pirmā dziesmā šajā diskā saucas "Cliffhanger Part II", un tā sākas identiski "Cliffhanger Part I", kura atver SG otro disku "Carved In Stone"! Tie, kas teica, ka divreiz vienā upē iekāpt nevar, šajā gadījumā nav bijuši tālu no patiesības, jo "Legacy" ir domāts tiem, kas vēl nostaļģiski atminas 90o gadu vidu, kad SG bija viena no lielākajām progressive metal cerībām. Šīe cilvēki te atradīs neskaitāmas atsauces uz pirmajiem diviem Shadow Gallery diskiem, un tas ir ne tikai burtiski pārspēlētais "Cliffhanger", te būs references uz dziesmām "Queen Of The City Of Ice" un, šķiet, arī "Ghostship", ne tikai muzikālas, bet arī tekstos. Taču viņiem tā arī nav izdevies radīt atmiņā paliekošas vērtības, tādas kā dzirdējām jau minētajos ierakstos. "Legacy" pārbrāžas pāri kā salds vējiņš, vietām pat pārāk salds, bez asuma, bez enerģijas (arī mīkstais skanējums pie vainas), nespēdams izcelt absolūti neko, pat ne 23-minūtīgo "First Light", ja neskaita mūziķu augsto profesionalitāti, protams. Ja tas bija mēģinājums radīt savu "Scenes From A Memory", tad nu trāpījums 10-iekā nebūs, labi ja sešiniekā.
Vērtējums: 6 no 10

Official site

SHADOW HOST

Krievijas grupa, kas taisa Blind Guardian ar neticamu 99% precizitāti - ja neskaita pamatīgo akcentu balsī.

Twilight Legend - nav recenzēts. Pat krievu BG fani rausta plecus, esot drausmonīgs skanējums.

Downfall
Es uzreiz saskatu dažas nenovēršamas un novēršamas problēmas - šādai grandiozi-episki-majestātiskai mūzikai vienkārši nepieciešams labs production, bet Shadow Host nav rakstījuši pat garāžā. Es nevaru iedomāties, kur. Daudzbalsīgās harmonijas, kas vāciešiem ir neatņemama un integrāla sastāvdaļa, šeit skan, labākajā gadījumā, nepārliecinoši, ja vien neskaita lead vokālu. Vokālists/basists Sergejs Kajumovs attēlo Hansi Kursch līdz sīkākajām niansēm, tikai gan dziļuma balsij pietrūkst, arī jūtams, ka ar angļu tekstu viņš apietas kā ar karstu kartupeli (tiesa, angliski taču runāt jāmācās ar kartupeli mutē, heh!). Man nekas nebūtu pretī pret šādu mūziku un pat izpildījumu, bet, ziniet - oriģināls ir labāks. Un klausāmāks.
Vērtējums: 5 no 10

Official site

SHADOWS FALL

Amerikāņu hardcore un thrash savienojumā ar NWOSDM.

debijas disks - nav recenzēts

Of One Blood
Century Media Records slavinājumi par "progresīvu Maiden/Metallica krustojumu 90ajos", protams, ir bulšits. Teorētiski tā gan ir varētu būt, ja grupa izdarbinās thrash/death lauciņā, izmantojot gan rēcienus, gan tīro vokālu (to dara Brain Fair), turklāt tehniskām lietām pāri klājot harmoniskus ģitāras sōliņus, skanot kā ļoti melodiska hardcore/amerikāņu thrash kombinācija. Taču tehniski pieklājīgais izpildījums pazūd atbaidoši sausā skanējumā, gluži kā garāžas grupa, kas ierakstījusi visu albumu dzīvajā, par miksēšanu un kaut kādiem efektiem vispār aizmirstot. Into Eternity un arī Soilwork prata radīt daudz ēteriskāku un smeķīgi eiropeiskāku saundu, bet Shadows Fall ir prasta amerikāņu grupa ar vokāla stilu, kurš mainās vai ik rindiņas, tādējādi vienu brīdi skanot kā bāls Gēteburgas death, otru kā tikpat bāls 80s amerikāņu thrash ar vārgu un šķibu dziedāšanu. Iespējams, ka tas labi skan koncertos, vismaz redzējušie izsakās atzinīgi, taču uz diska šāda mūzika ātri nogurdina.
Vērtējums: 3 no 10

Fear Will Drag You Down
IZDOŠANAS GADS: 1993
IZDEVĒJS: Noise
GARUMS: 39'51"

Šis ir oficiāli pēdējais Shadows Fall disks, par kuru es izrādu interesi - vienīgais, ko es varu uzteikt, ir manāmais progress profesionālā attieksmē. Es nenoliedzu, ka Shadows Fall ir augusi kā grupa, taču šis uzspiestais krustojums starp 80o gadu thrash (ietekmējoties no grupām, kuras es pat neatceros) un 90o gadu vidus death (Gēteburga, protams) uz papīra izskatās gana labi, un Into Eternity izpildījumā pat lieliski, bet šī amerikāņu grupa mani garlaiko! Viendimensionāls un neizsakāmi monotons ir ne tikai death rēciens, bet arī gaudulīgais treša vokāls, kuri, īpaši otrais, sekmīgi sabojā absolūti visu. Ierakstīts tik neganti sausi, ka uz šīs ripas iztek pat sulīgākais apelsīns, un pieklājīgais izpildījums, kā jau teicu, ir vienīgais vērā ņemamais elements. Un tad vēl septītās Ēģiptes mocības pastiprina sevišķi izsmalcināta spīdzināšana - pievienotas piecas Ep dziesmas. Jo mazāk es par to domāju, jo labāk jūtos.
Vērtējums: 2 no 10


Official site

SHADOWS OF STEEL

Divi džeki no Labyrinth, viens no Projecto, viens no Vision Divine, plus visur redzēts vokālists ar iesauku Wild Steel. Tātad, no Itālijas. Bez pārsteigumiem.

Shadows Of Steel - nav recenzēts

Twilight
Principā tas ir Labyrinth. Neoklasiski guitaru/taustiņu solo uz vācu melodiskā speeda bāzes, un dažbrīd vieglākie momenti atgādina (ak vai!) Dream Theater. Vienīgi šis disks skaitās kā double-MCD, kur pēc piecām pašu dziesmām seko četri coveri, kurus es nevarēju vien sagaidīt. Tas kaut ko izsaka, vai ne? Parasti augsts, un parasti pavārgs vokāls (īpaši pusbalādē "Fly Away") un zibināšana mūzikas vietā, nesaprotu, kā te var slavēt ģitāristus?! Bet arī coveri (visas dziesmas oriģinālā attiecīgām grupām ir vienas no labākajām) lielākoties ir kā izsmiekls, īpaši jau nevelk Crimson Glory "Painted Skies", lai arī muzikāli tur šādas tādas interesantas idejas atrodamas. OK, interesanti, ka vislabāk skan tieši Agent Steel dziesma "Agents Of Steel", bet ar thrash taču Shadow Steel nav nu ne kāda sakara!
Vērtējums: 4 no 10

SIAM

Britu grupa Shy 80o gadu beigās tika dēvēta par jauno Europe, taču tā arī viņiem neizdevās pacelt kaut nelielos augstumos. Tās vokālists Tony Mills pēc grupas izjukšanas uzslēja uz kājām savu projektu.

Prayer
Apstiprinājās visur lasītais Queensryche salīdzinājums, taču, paldies Dievam, tas ir tikai vokāliskais jautājums. Tony Mills patiesi atgādina Geoff Tate jaunībā, un viņa balss saites nebūt neatpaliek no slavenā sietlieša 80o gadu vidū, bet labi, ka mūzika tikai izretis (tikai balādē "Christian") atsauc atmiņā slaveno un kādreiz tik iecienīto inteliģentā hārda pārstāvi. Siam ir smagāki un enerģiskāki, bet tai pašā laikā viscaur manāmas AOR-iskas intonācijas (paklausieties backing vokālus), un būtībā var vilkt atpakaļejošas paralēles ar Jacob's Dream (mīnus vokāls), Balance Of Power un noteikti Sacred Warrior. Pēdējie gan nekaunās no QR salīdzinājumiem, kas Siam īsti nepieciešami nav. Mazliet kristīgas ievirzes teksti, taču tās redzamas tikai tiem, kas zina un tās meklē - nekādu uzbāzīgu solījumu/slavinājumu.
Vērtējums: 7 no 10

Language Of Menace - nav recenzēts. Esot vājāks.

SIGH

Imaginary Soundscape
Black metal vēstures pārzinātāji atcerēsies, ka japāņu trio Sigh bija viena no retajām ārzemju grupām, kuru savā Deathlike Silence Records paspārnē savas īsās dzīvītes laikā paspēja savākt Euronymus. Taču, klausoties šo albumu, skaidrs, ka 'tas bija sen un nav taisnība'. Kāds asprātīgs kritiķis pat bilst, ka "kopš tā laika šī grupa savos ierakstos izmantojusi visu, izņemot virtuves izlietni". Bet paša basista un vokālista Mirai vārdiem runājot, "Ar 70o gadu aparatūru, 80o gadu metāla garu un 90o gadu digitālo ieraksta tehnoloģiju mēs radījām 21.-ā gadsimta mūziku". Ļoti drosmīgs deklarējums, un, piemēram, albuma atvērums "Corpsecry - Angelfall" absolūti neliecina par tā pamatojumu, kas ir prasts, diezgan neievērojams pus-In-Flames, pus-pēdējais Carcass dragājums...līdz piektās minūtes sākumam, kad acīmredzot sākas 'Angelfall' daļa, neticami sērīgas taustiņu raudas. Tas druscīt liek iespringt, un jau "Scarlet Dream" nostāda standartus ar savu šizīgo piedziedājumu un vidusdaļu, kas varētu būt bēru mūzika regeja ritmos. "Nitzschean Conspiracy" vispār izklausās kā, piemēram, 80o gadu vidus pop balāde, kuru aranžējuši metālisti, saglabājot tai desmitgadei tipisku skanējumu un visus skaņu efektus, "A Sunset Song" nekautrējās savietot blakus vieglu, vieglu death metal un pop-džeza iespēles, "Impromptu" ir klavierimprovizācija, un, ja ar jums ar to nepietiek, lai vismaz sāktu ieinteresēties, tad ko es te vispār daru?! Nu, tak 10-minūšu "Slaughtergarden Suite" apmierinās jebkuru nestabilu un druscīt neveselu prātu, ja vien jūsu death/black apmātajā garā pietiek vietas nelielai sajūsmai par 70o gadu mūziku ("Dreamsphere" taustiņu solo ir no Jon Lord grāmatas), par tajā laikā izmantotajiem Hammond, Moog un tml. instrumentiem. Vai varbūt otrādi? Šāds mežonīgs un konvencionāliem prātiem neaptverams stilu un žanru sajaukums, starp citu, strādā labi, pat ļoti labi, un mūzika, par spīti jau minētajiem miksējumiem, pati par sevi ir diezgan taisnvirziena. Paradokss? Nebūt ne.
Vērtējums: 9 no 10


Official site

SINPHONIA

When The Tide Breaks
Kļūdīsies tie, kas šos dāņus ar vieglu roku ievirzīs kādos šauros rāmjos. Protams, to var norakstīt uz sava ceļa meklēšanu, jo viengabalainība un kāds noteikts virziens nav viņu stiprā puse. Jūtami ietekmējušies no progmetal grandiem (DT, Psychotic Waltz un Symphony X, bet bez bez klasikas!), un salīdzināti arī ar Headline un The Gathering, šeit ģitārista, basista un bundzinieka darbīgā trīsvienība patīkami kontrastē ar mazliet gotiskajiem taustiņiem un interesanto Monika Pedersen balstiņu. Jā, viņa tiešām izklausās kā Annekes jaunākā māsa, un, tiklīdz grupa iegrimst apcerīgās un klusās notīs ("Moonstruck"), tā salīdzinājumi ar pusleģendāro "Mandylion" tā vien uzprasās. Taču kopumā Sinphonia ar to psihodēlisko gotiku, kādu tai nereti piedēvē, ir maz sakara, ja nu vienīgi Monikas ārējais izskats (kā pieaugusi Vensdija no Adamsu ģimenes!). Šis tumšais, vietām pat agresīvais progmetal albums varētu patikt arī tiem The Gathering faniem, kuriem nav pretenziju pret druscīt kompleksāku, pat eksperimentālāku mūziku, bet progmetālistiem (jo Sinphonia nekļūdīgi ir metāls!) te problēmu vispār nevajadzētu būt, jo mūziķu spēlētprasme ir uzteicama, īpaši bundzinieka, un daži viņu džezīgie un tehniskie gājieni ir kā medusmaize - paldies Dievam, tie nekad neaizklīst neceļos, vien iedarbinās kādās pauzēs (ja neskaita instrumentālo izrādi "Odyssey"). Starp citu, smagās un griezīgās ģitāras skaņa atgādina Time Machine, un nav jau brīnums, ja Lorenzo Deho' veicis remāsterēšanu. Laba skaņu režija un cerīga nākotne.
Vērtējums: 8 no 10

Official site

SILENT EXILE

Progmetal vēl ir dzīvs, un darbojas arī Kvebekā...

Dancing With Death
Ir pagājis krietns laiciņš kopš esmu dzirdējis kādu "klasisku" progressive metal, tādu, kas balstās uz gan uz 70ajiem, gan uz Dream Theater, nu, viss, kā vajag. Tas viss to nolādēto DT kluonu dēļ! Bet arī šī Kanādas franču grupa nespēs mani aplipināt ar progmetal ierakstu pirkšanas drudzi. Tikai labi ja pussolīti virs vidējā līmeņa ir viņu muzikālie prāti, un idejas var nostrādāt, var arī galaikot. Influences paliek nemainīgas - DT, Rush, manuprāt, arī mazliet Marrilion. Nekas nav riebīgs, nekas nav atbaidošs, varbūt šis tas ir jau sen, sen dzirdēts, bet arī par tīšuprāt izveidotu kopiju negribētos šo grupu dēvēt - Kanādas saknes ļauj ieviest mazliet citādības, lai gan SE pamats nepārprotami ir tieši minētie grandi. Ir arī sava līdzība ar Mayadome, vienīgi šeit stipri izteiktāki taustiņi. Favorīts: klusinātais, bet kulmināciju radīt protošais (salīdzinājums ar Eternity X!) "Stratosphere" - šeit arī Chriss J. Y. nazālā balstiņa izklausās vislabāk. Cerības uz otro albumu kā labāku pastāv, bet tas jebkurā gadījumā iznāks gadus piecus par vēlu...
Vērtējums: 6 no 10

Official site

SILENT FORCE

Dziedātāja DC Cooper (ex Royal Hunt) un Sinner ģitārista Alexander Beyrodt kopprojekts, pieaicinot vēl pāris vācu mūziķus.

Empire Of Future
Laikam jau DC Cooper piekritīs tas liktenis līdz mūža beigām tikt salīdzinātam ar Royal Hunt, kuras balss viņš bija uz tiem diviem albumiem, kuri izcēla šo dāņu grupu saulītē, t.i., "Moving Targets" un "Paradox", un kura īpatnēji augstā un plūstošā balss izcili sekmēja šo panākumus. No Dānijas pārcēlies uz tuvējo Vāciju, amerikānis turpina Royal Hunt līniju, gan savā solo diskā, gan šajā ierakstā kopā ar ģitāristiem radot visai līdzīgu mūziku - plūdenu, ēterisku AOR, kas tik skaisti piestāv viņa paša balsij, ne pārāk pretenciozu, taču ausij tīkamu. Tāpat kā minētais soliņš, arī Silent Force ir ģitārdarbs, nevis taustiņu viļņošanās, un šoreiz tas pat ir smagāks nekā solo disks. Kaut arī Silent Force kopdarbs izklausās nostrādātāks, tas vismaz šoreiz nav aizsniedzies tam DC Cooper solo albuma sprādzienam. Tiesa, jebkuram minēto lietu fanam Silent Force ir jābūt kolekcijā, tā kā tas ir manā. Favorīti: "We Must Remain", kā arī RH-iskā balāde "I'll Be There".
Vērtējums: 8 no 10

Infatuator
Kas tā tagad par Judas Priestu modi uznākusi? Nu, jā, Alex Beyrodt ir bijušais Primal Fear ģitārists, taču pirmajā Silent Force diskā viņš par šo faktu bija aizmirsis. Bet, ja disks sākas ar "Infatuator", absolūti Priestisku gabalu (uzziņai - Infatuator nozīmē aptuveni to pašu ko Exciter), otrā dziesma "Fall into Oblivion" ir gandrīz identiska, turklāt vidū vēl stāv Priestu covers "All Guns Blazing"?! Līdz ar to arī DC Cooper balss piecietusi zināmas izmaiņas, tas viņa nenoliedzami robotisko perfektais tonis nereti vien pārlec uz kādu nevaldāmu debesi, no kuras Royal Hunt fans bēgs neatskatīdamies. Taču ne tas ir iemesls, kādēļ šo disku var mierīgi uzskatīt par vājāko DC Cooper dalības albumu kopš Royal Hunt "Moving Targets". Rit dziesma pēc dziesmas, un joprojām velti, ka kaut viena no tām būs kaut vai iepriekšējā diska vājākā ražojuma vērta. Tops ir "We Must Use the Power" un "Promised Land", visātrākās un debilākās dziesmas diskā, kuras izklausās kā Hammerfall, tikai ar ļoti labi vokālu. Ņirgāšanās, vai? Ir gan arī sakarīgākas lietas, piemēram "Gladiator" (teksts tiešām fokusējas uz filmas saturu!) vai tai sekojošā "The Blade", bet tās ierodas tikai diska otrajā daļā, kad klausītājs jau sašļucis no tiem sākuma kretīnismiem. Pabeigt disku ar balādi un lēnu akustiskās ģitāras virpinājumu - tas nu ir kronis visam...
Vērtējums: 5 no 10


Official site

SILVER MOUNTAIN

Kaut arī zviedri savu nosaukumu aizguvuši no Rainbow dziesmas ("Man On A Silver Mountain"), viņu mūzika vairāk atgādina Deep Purple, varētu pat teikt, diezgan atgādina, ar visiem Blackmoriskajiem gājieniem un Lordiskajām taustiņu iespēlēm. Grupas sākuma sastāvos pavīd arī Yngwie Malmsteen vārds (pastāv bootlega disks ar viņa piedalīšanos), kā arī pirmajā albumā spēlē brāļi Anders un Jens Johansson, kuri vēlāk pievienosies tam pašam Ingvijam. Tomēr Silver Mountain ir un paliek ģitārista/vokālista Jonas Hansson grupa.

Shakin' Brains
Jonas Hansson noteikti ir labāks ģitārists nekā vokālists. Maigi izsakoties. Vispār jau disks ir izteikti amatierisks pakaļdarinājums Deep Purple (dažbrīd arī Rainbow), ja vien neskaita Jens neoklasisko taustiņu ļurināšanu, un vietām tīri sakarīgos ģitāru solo. Ja tikai kāds viņam to mikrofonu varētu atņemt...
Vērtējums: 4 no 10

Universe - nav recenzēts

Jonas Hansson website

SINERGY

Grupas kodols ir vokāliste Kimberly Goss un Children Of Bodom ģitārists Alex "Wildchild" Laiho. Pirmais disks tikai ierakstīts ar zviedru cilvēkiem (to vidū arī visuresošo basistu Sharlee D'Angelo), bet otrs pēc Kimberlijas pārcelšanos pie Aleksa - ar somiem

Beware The Heavens
Ir gadījies lasīt patiesi zvērīgas atsauksmes par šī projekta otro albumu, kas man likās itin dīvaini - nemaz jau tik zemē metams tas nebija. Tagad man ir skaidrs, ka to autoriem smadzēnēs iegravēts "Beware The Heavens" iespaids, tāpēc tiek nēsāts sarūgtinājums sirdī. Šoreiz Alex Laiho rokraksts ir stingri jūtamāks, un brīžiem tas patiesi izklausās kā Children Of Bodom ar meiteni pie mikrofona. Pirms CoB fani sasparojas, jāizsaka brīdinājums - Singery šajā albumā izklausās kā CoB atkritumu savācēji, lietojot Alex pamatgrupai nederīgos rifus, ievietojot tos stipri remdenākā power metal un iemetot vēl pa kādai sērīgai akustiskai vietai. Turklāt Kimberly Goss ar to balstiņu tā ir, kā ir. "To Hell And Back" šajā aspektā arī nebija Dieva dāvana, bet šeit viņa brīžiem burtiski mokās, netikdama galā ar ne pārāk sarežģīto, bet viņai nepieveicamo materiālu. Atsevišķi brīži gan ir itin uzteicami, bet tādi nav vairumā. Labāk tomēr vispirms ņemt "To Hell And Back".
Vērtējums: 4 no 10

To Hell And Back
Tie aprakstnieki, kuriem Sinergy ir tuva sirdī, par Čikāgā dzimušās vokālistes Kimberly Goss (ex Dimmu Borgir) un ģitārista Alexi Laiho (Children Of Bodom) romantisko divsavienību izsakās vismaz neitrāli. Tie, kuri ienīst šo power metal grupu, nekavējas kaut ko riebīgi uzkāst šiem nabaga cilvēkiem mīlestības sakarā. Tipiski humanoīdiski. Bet mūsu stāsts nav par to, kurš kuru ievilcis gultā un pēc tam uzrakstījis jaukus tekstus vai meldijas. Šis ir otrais šīs divsavienības albums, un šoreiz par rekrūšiem kļuvuši Waltari, Tarot un To/Die/For memberi, atšķirībā no pirmā, zviedriskā albuma. Neesmu dzirdējis "Beware The Heavens", tāpēc salīdzinājumi izpaliek, taču Children Of Bodom fani diez vai būs sajūsmā - Alexi Laiho tikai izretis demonstrē savu iecienīto virpuļošanu un rifu mētāšanu. Tas nenozīmē, ka "To Hell And Back" ir garlaicīgs. Tiesa, Blondie covers "Hanging On The Telephone" gan tāds ir, bet pašu gabali ir pietiekami asi un enerģiski power metal kluči ar pietiekami spēcīgu meitenes kliedzienu. Šī žanra fani visādā ziņā drīkst ierakstīt šo nosaukumu piezīmju grāmatiņās, ja vien to nav izdarījuši.
Vērtējums: 7 no 10

Suicide By My Side
Patiesi, ja "Follow The Reaper" nesa vilšanos, un nav novērojamas antipātijas pret niknām meitenēm, ir vērts ieklausīt šo trešo Sinergy veikumu, kurš uz pirmā acu uzmetiena atstāj aiz muguras abus pārējos Alexi Laiho un Kimberly Goss sadarbības augļus. Īpaši ja sirds noilgojusies pēc vienkāršiem, dzenošiem un melodiskiem rifiem, plus Aleksa glītās solo vidžināšanas. Elpu kaut mazliet izdosies atvilkt tikai pie ceturtās, druscīt lēnākās "My, Myself, My Enemy", ja vien pirmā trijotne ar "I Spit On Your Grave" priekšgalā nebūs piebeigusi ar savu pseidoagresīvo dārdoņu vieglāka Children Of Bodom stilā. Abi grupas līderi nu pavisam nostabilizējuši savas pozīcijās, jo ārpus viņu izpausmēm dzirdēt še ko būs grūti - un izpausmes ir šādas: ja dzied Kimberly, tad Alexi spēlē rifu. Ja Alexi veic solo, tad Kimberly klusē. Dziesmas rit aizgrābjoši straujā tempā, gandrīz bez jebkādas interesantākas novirzes, ja neskaita "Shadow Island", kur vokāla partijās iesaistījies arī ķērcējs-vīrietis un koris, vai "Rememberance", instrumentālo piano gabalu (neaizmirstiet, Kimberly īsu brītiņu paspēlējusi šo instrumentu arī Dimmu Borgir). Disks, kuram domāt līdzi nav vērts, kuru var uzlikt tāpat vien, labam garastāvoklim, apzinoties, ka nekas neieguls atmiņā uz pārāk ilgu laiku.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

SINNER

Basista un vokālista Matt Sinner grupa regulāri tika nodēvēta par stipri viduvēju, aiz kam neesmu papūlējies pat dzirdēt viņu agrīnos darbus. 1990. gadā Matam iznāca arī solo disks "Back To Bullet".

Danger Zone - nav recenzēts
Touch Of Sin - nav recenzēts
Comin' Out Fighting - nav recenzēts
Dangerous Charm - nav recenzēts
No More Alibis - nav recenzēts
Respect - nav recenzēts
Bottom Line - nav recenzēts
Judgement Day - nav recenzēts

Nature Of Evil
Šo ierakstu, vienīgo no Sinner, es ierakstīju pēc Primal Fear debijas noklausīšanās un nebiju pārāk pārsteigts, ka tas pats Primal Fear vien te skan, galu galā - trīs no Sinner grupas taču piedalās ar šajā vācu Judas Priest klonētājā. Tā nav mani saistoša mūzika, bez tam, neko izcili neskan... Tikai tiem, kas tvīkst no minētā muzona.
Vērtējums: 4 no 10

The End Of Sanctuary - nav recenzēts

Official website

THE SINS OF THY BELOVED

Vēl viena "beauty & the beast" apvienība, noteikti ne vājākā.

Uh, iepriekšējie daži...
Perpetual Desolation
Ņemt pusi Tristania "Beyond The Veil" (atvelkot krietnu daļu spicuma) un pusi Traģēdijas Teātra, īpaši jau eņģeļbalstiņu Liv Kristine, pievienot vijoļekvilibristiku (tieši tā, nevis tikai melanholisku čīgāšanu!), iemaisīt Napalm Records garšvielās (tipiska pusvampīriski nevainīga un pusģērbta meiča uz vāciņa), un "Mūžīgā atšķirtība" tur kā tur! Varētu jau domāt, ka pasaulei druscīt sāks pieriebties šīs tik līdzīgās grupiņas, taču tSotB ir centušies veidot un ielikt mazliet atšķirīgas lietiņas, un es jau minēju interesanto vijoles darbu. Metallica's covers "The Thing The Should Not Be" ir izveidots perfekti šī diska garā, un iesaku pieturēt acu ābolus - ka neizlec pie tiem soprāniem, vijoļu un taustiņu partijām. Tiesa gan, "Perpetual Desolation" diez vai īpaši tiks ārpus šāda tipa cienītāju pulka, nav jau Trail Of Tears vai Tristania, bet slikti te nav. Nebūt nav.
Vērtējums: 6 no 10

Official site