SKULLVIEW

80s metal iemiesojums Čikāgā. All hail heavy metal, un tml.

Legends Of Valor
Nav grūti šo grupu ielikt aptuveni 15 gadus atpakaļ, kad bija modē rakstīt tādas dziesmas kā "The Night Of The Metalkill" (tiesa, parasti ne 8 minūšu garas) vai "Blood On The Blade" vai "Gleam Of The Skull", vai ielikt saukli Bang Your Head Or Die! uz aizmugurējā vāciņa. Toreiz bija modē izdot kaudzēm grupas, kas knapi prata spēlēt vai dziedāt, toties prata aizrautīgi cilāt dūres un visādi citādi izdarīties ar metāliskajiem priekšnesumiem. Skullview derēs vien tiem, kas nostaļģiski raud pēc šiem laikiem (sveiks, Mārtiņ!), vāji ierakstīts, iespēlēts albums ar metāla garu pacilājušiem vai fantasy tekstiem, kliedzoši brēcošu aurošanu vokāla vietā. Solītās ietekmes - Judas Priest, Black Sabbath - atklājas tikai izretis, bet sava taisnība tur ir. Vai jūs, lūdzu, nepaskatītos? Jums tur aiz muguras ir kalendārs, mm?
Vērtējums: 3 no 10

SKYCLAD

Noteikti viena no desmitgades oriģinālākajām grupām, šie briti ieviesa nelielu sajukumu metāla terminoloģijā, būdama pirmā grupa, kas tik veiksmīgi apvienoja īru un ķeltu folk melodijas ar thrash un vēlāk heavy metal. Vokālists Martin Walkyier nāk no thrash grupas Sabbat (nejaukt ar Black Sabbath!), ģitārists un vairuma mūzikas sacerētājs Steve Ramsey ar basistu Graeme English - no thrash grupas Satan. Grupas "preču zīme", bez vijoles melodijām, ir Martin 'rejošā', agresīvā balss, it kā spļaujot savus (manuprāt, metālā labākos) neapmierinātības pilnos tekstus, kas pilni vārdu spēlēm, un šauda visu un visus, netaupot nevienu sev apkārt. Tekstiem, tiesa, vajadzētu veltīt atsevišķu lapu...

The Wayward Sons Of Mother Earth
Nav nācies dzirdēt Martin Walkyier iepriekšējo darba vietu Sabbat, bet sapratu, ka tur viņš ekspluatējis šo pašu staccato, dziļi jūklī iebāzto kliedzienu, un tekstus diemžēl nav cerību saprast... Kaut arī vēl acīmredzami viņiem savas jaunās grupas virzība nab skaidri, tās aizmetņi ir labi manāmi - '91 gadā thrash metālā salikt tik netradicionālus instrumentus kā pikolo flautas un vijoles, par taustiņiem nerunājot - tur ar drosmi vien nepietiek. Turklāt tas nav uzreiz nez kāds pop, jo tādas dziesmas kā "Sky Beneath My Feet" un "Skyclad" ir īsteni thrasheri. Visdrosmīgākais tomēr ir "The Widdershin's Jig", nu jau kļuvis ar Skayclad klasiku, un praktiski tas arī ir vienīgais, ko pa īstam ir vērts atcerēties.
Vērtējums: 5 no 10

A Burnt Offering For The Bone Idol
Šeit pirmo reizi iezīmējas tas stils, kas tiks turpināts "Prince Of The Poverty Line" un, mazākā mērā, "Jonah's Ark" - diezgan sarežģīti, bet ne monotoni thrash/heavy gājieni, ar daudz folk melodijām gan vijoles, gan taustiņu izpildījumā. Martin pirmo reizi iedrošinās arī dziedāt ("Ring Stone Round"), un "Spinning Jenny" ir savā ziņā turpinājums "The Widdershin's Jig" no pirmā diska. Pēdējie trīs gabali varbūt nav augstākā līmeņa, bet "Salt On Earth (Another Man's Poison)" ar savu plūstošo ģitāras un vijoles saspēli noteikti tāds ir.
Vērtējums: 9 no 10

Jonah's Ark
Ilgu laiku tika saukts par 'folkiskāko' albumu, un šī iemesla dēļ tikpat ilgu laiku uzskatīts par vājāko īsteno metaļugu aprindās, "Jonah's Ark" tomēr piedāvā gan paniknus power/heavy verķus ("Thinking Allowed", "The Wickedest Man On Earth"), gan mierīgus, bet iekšēji saspringtus folk toņus ("Cry Of The Land", "Earth Mother, The Sun And The Furious Host"), gan kaut ko pa vidu abiem (psihodēliskais "A Near Life Experience"). Kā parasti, pēdējie gabali nav līmenī. "Tunnel Visionaries" ir deklamēts teksts, drūma parodija par Herberta Velsa grāmatas "Pasauļu karš" sākuma rindām.
Vērtējums: 8 no 10

Prince Of The Poverty Line
Obligāti labākais puišu veikums. Nekas šeit nav lieks vai aizmirsts - perfektas folkiskas un niknas melodijas, asprātīgi un depresīvi teksti, pārpilni vārdu spēlēm, organizētās reliģijas, politikas, ekonomisko problēmu apšaudes. Nenormālas enerģijas lādiņš nāk no šīm 13 (vai Eiropas versijā - 12) dziesmām. ASV versijā ir Thin Lizzy dziesmas "Emerald" kaverversija, un veiksmīga turklāt. Kā viss disks...
Vērtējums: 10 no 10

Silent Whales Of Lunar Sea
Pirmās pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā - it kā viss ir sakarīgi izdarīts, bet pietrūkst tās enerģijas, kas piemīt visiem iepriekējiem albumiem. Tikai pāris dziesmas spējīgas aizraut - "Just What Nobody Wanted" vai "Brimstone Ballet". Par jautrību gādā fiksais country/folk slēptais beznosaukuma treks.
Vērtējums: 5 no 10

Irrational Anthems
Nākamais "Silent Whales..." līdzinieks. Ir redzams, ka grupai liekas, ka nu ir atrasts savs nenoliedzami oriģinālais un savdabīgais stils, un no tā atkāpties nedrīkst. Sākums ir visai aizraujošs, īpaši jau "Penny Dreadful" (bez vokāla tas varētu mierīgi iederēties tautas mūzikas un deju festivālā), ar kārtējo supero liriku, un tad, kā ar nazi nogriezts, sākas atslābums. "Sabre Dance" thrash versijā manuprāt, neizklausās tik labi, kā Mekong Delta izpildījumā, pie tam, baigi nevietā.
Vērtējums: 5 no 10

Oui Avangarde Á Chance
Nu, bāc, nu. Cik zemu var krist?! Kaut kāds pop folks, un pie tam pilnīgi viss jau dzirdēts iepriekš. I runāt negribas...
Vērtējums: 2 no 10

The Answer Machine?
Mazliet smagāks, bet - citādi nekas jauns. Cik ilgi var malt vienu un to pašu!?
Vērtējums: 3 no 10

Vintage Whine
Nekāda atgriešanās pie "vecajiem, smagajiem" laikiem te nav, kā bija solīts. Tas pats "Irrational Anthems" tipa muzons. Intro un outro acīmredzot veidots pēc principa kurš-prot-nospēlēt-kādu-intrumentālīti-uz-kāda-mazāk-tradicionāla-instrumenta. Vienīgi teksti, kā vienmēr...
Vērtējums: 4 no 10

Folkemon
Rakstot šīs rindas mēnesi pēc tam, kad Martin Walkyier paziņoja par savu aiziešanu no Skyclad, ar to neapšaubāmi parakstot šai grupai nāves spriedumu, var izteikt tikai milzīgu nožēlu. Gadiem ilgi solot, ka "nākamais disks tiešām būs smags", utt., kā jau tas parasti notiek, solījums šoreiz izpildīts, taču... ko nu vairs! Jau pirmā dziesma "The Great Brain Robbery" spārda pakaļu un smadzenes speed metal ritmos, neaizmirstot nevienu no elementiem, un visai tipiskā, taču aizrautīgā "Think Back And Lie Of England" loģiski turpina iepriekšējos diskos aizsākto tik "vienkāršo" Skaikledismu, taču nu jau ar vismaz divreiz enerģiskāku iedvesmu. Bet tie ir tikai ziediņi - tiklīdz es dzirdu ātro "Polkageist" (nelielas atskaņas no lieliskās "Penny Dreadful" no diska "Irrational Anthems") ar kolosālu meitenes Tirza Abb otro balsi un tādu pašu vijoles melodiju vai līdzīgu, taču nopietnāku turpinājumu ar "Crox Of The Message" vai stampājošos "The Disenchanted Forest" un "Deja-Vu Ain't What It Used To Be", es saprotu, ka Skyclad gan nav atgriezušies tajā pagātnē, kas man tik tuva, bet gan vienkārši izvilkuši visus labumus no iepriekšējiem gadiem (kas man ir stipri mazāk tuvi), pat tik lielā mērā, ka es pat nevaru nosaukt nevienu izteikti vāju dziesmu - pēdējo reizi tāda sajūta man bija pie viņu "Prince Of The Poverty Line". OK, "Pokemon", nē, "Folkemon" netuvojas šim šedevram, taču tas bija solis pareizajā virzienā, kaut arī tas bija pēdējais pirms bendes cirvja nolaišanās, t.i., Martin aiziešanas. Interesants un jautrs Tenpole Tudors covers "Swords Of A Thousand Men", un pirms tam arī līdzīgs pašu "Any Old Irony?".
Vērtējums: 7 no 10

Official site
Martin Walkyier site

SKYFIRE

Tagad tāda mūzika ir modīga - aizrautīgs melodiskais black/death. No Zviedrijas. No kurienes tad vēl?

Timeless Departure
Man gan reti gadās tā, ka es saņemu disku, iepriekš nezinādams par attiecīgo grupu absolūti neko - parasti es cenšos parakāties iespējamās informācijas vietās. Šoreiz kaut kā nesanāca, tāpēc zināju vienīgi šī zviedru grupas/diska nosaukumus. Pēc tiem spriežot, tipiska speed vai prog grupa. Labākais ir tas, ka pirmās pāris minūtes, kamēr skanēja intro un pirmie rifi, manas aizdomas tikai apstiprināja. To, cik ļoti es biju kļūdījies, apjēdzu vienīgi tad, kad iebrēcās Alex Laiho līdzīgs gārdziens, un momentā arī mūzika piedeva gāzi. Šāds uz labu laimi iegūts ieraksts jau pēc pirmās noklausīšanās reizes iegūla "vērtīgo ieguvumu" plauktiņā, jo izklausījās apmēram tā, it kā Dimmu Borgir, visumā visai miegaina (bet ne jau tāpēc slikta!) grupa būtu piepeši injicējusi visu Children Of Bodom enerģiju, pie tam ļaujot taustiņiem atrasties aptuveni tādās pašās attiecībās, kā tas vērojams Bal-Sagoth diskos, t.i., taustiņi šeit visai spēcīgi dominē. Taču tas vēl tikai sīkums, jo grupa ir pratusi izmantot šādas ietekmes, neradot neko ārkārtīgi jaunu, tomēr prasmīgi "lēkā" no viena ārkārtīgi melodiska rifa uz otru tikpat galvu reibinoši kā Dimmu Borgir, vienīgi Skyfire es tomēr vilcinātos ievietot pat zem black metal. Symphonic melodic death ar nelielu black ietekmi? Domāju, ka derēs DB faniem. Man noteikti der.
Vērtējums: 9 no 10

SKYLARK

"Cīrulītis" ir taustiņnieka Eddie Antonini mazulis - visi diski ieturēti salīdzinoši viendimensionālā itāliskā neoklasiskā speed garā. Un visi (tā man apgalvoja) izceļas ar zemu production kvalitāti. Es pat sastapu viedokļus, ka vienīgais tiešām labais Eddie darbs ir viņa solo disks.

The Horizon & The Storm - nav recenzēts
Dragon's Secrets - nav recenzēts

After The Storm
Pirmkārt, es tomēr nesaprotu vienu lietu. Ir taču 90o gadu beigās, zinātne un skaņu ierakstu kvalitāte ir attīstījusies, kāpēc joprojām jāraksta garāžā? Apmēram tāda ir sajūta, bet Skylark mūzika arī nav tikusi tālāk par garāžas līmeni. No tā dveš ārkārtīgs prastums un nenostrādātība, lai arī paši mūziķi varbūt profesionāli ne pārāk atpaliek no saviem itāļu kolēģiem Labyrinth (ja neskaita vokālu, kurš ir galīgi garām). Tiešām, nevar ne salīdzināt ar Eddie
solo disku.
Vērtējums: 1 no 10

Belzebul - nav recenzēts

Divine Gates part I: Gate Of Hell
Taisnībā, jā, tas ir labāks par "After The Storm", taču vienalga nespēju šādu savārstījumu uztvert citādi kā parodiju par spageti metāla kustību. Parodijas mēdz būt dažādas, šī nodarbojas ar visu iespējamo klišeju novešanu līdz absurdam. Viegliņš, popsīgs speed metal, debilas bērnudārza melodijas, švaka spēlēt- un dziedātprasme - viņiem pašiem nenāk smiekli?! Dziesmu nosaukumi jau vien ir ko vērti. "I Can't Find Love Tonight", "Satan Arise", "Why Did You Kill The Princess", un kronis visam - "Lift For The Sky"! Vai tiešām nepietika ar kāpnēm, bet tagad ir arī "Lifts debesīm"?!
Vērtējums: 2 no 10

Divine Gates part II - nav recenzēts
Website

SLEEP

Šodien tas saucas stoner rock. Toreiz šo San Hosē grupas mūziku sauca par alternatīvu doom metal, un goda lieta - spēlēt trijatā. Starp citu, iespējams, ka tieši no viņiem radies termins "stoner rock".

Sleep's Holy Mountain
Cik zinu, par šo grupu un tās debijas disku sāka izdzirdēt labi ja gadu pēc tā izdošanas 1992. gadā, un vēl šobrīd tas tiek uzskatīts kā "mazliet par agru" ieradies. Bet bez Black Sabbath pieminēšanas šo recenziju nemaz nevar rakstīt. Vai būs taisnība Robam Zombijam, kurš teica, ka "vienīgie jebkam derīgie rifi mūzikā sanākuši tikai Sabatiem, un visi pārējie nospēruši no viņiem"? Uzskatāms piemērs, ka tā tas ir. Sleep gan nelīdzinās, piemēram, Trouble, Candlemass vai Count Raven, viņiem vistuvāk drīkst piespēlēt angļu kosmiski miglainos Cathedral, tikai Sleep principā izvairījušies no kaut cik ātrām pasāžām. Pasaule tiek uztverta caur lēnajiem kadriem kā palēninātā filmā, kur neskaidras kontūras un dūmakainas, pelēkas vīzijas garo dziesmu ("Inside The Sun", piemēram) formā, smagi un psihodēliski rifi, neievērojams vokāls, un pamatdoma - "sākumā ir jautri, bet mazliet vēlāk...?"
Vērtējums: 6 no 10

Dope Smoker - nav recenzēts
Pārējie?

SOLEFALD

Black metal nākotne vai kā?

The Linear Scaffold
Man te nesen sanāca neliela, bet draudzīga vārdu apmaiņa ar cilvēku, kurš mani vairāk vai mazāk ieveda black metal pasaulē, bet kurš jau pāris gadus apgalvo, ka black metal ir absolūti iestagnējis, atspēlējot štampus, savus vai citu, tonnām vien. Protams, kaut kāda taisnība šim cilvēkam gan bija, taču izņēmumus vienmēr var atrast, ja labi pameklē. Un pēc meklējumiem ierodas Solefald, kas sekmīgi savā mūzikā apvieno ļoti nopietnu un drūmu Cradle Of Filth (atskaņas ar Dani tipisko gārdzienu un pompozajiem taustiņiem) un nordisku melodiski plūstošo blacku (kaut kas no Borknagar vai Dimmu Borgir), prasmīgi apvienojot gan tehnisku, gan avangardu ar pietiekamu melodijas izjūtu. Tiesa, galvenais te tomēr ir tā netradicionālā domāšana, skaidri izteikta vēlme eksperimentēt, taču neļaujoties bezjēdzībām - eklektiska pieeja, piemetot gan progresīvo roku, gan gotiku, ne uz brīdi nepārvēršas bezgaumīgā haosā, prasmīgi sasaistot tādas galējības vienā maisā. No galējībām jāmin pēdējais gabals, "When the Moon is on the Wave", kas ir Burzumiski gārdzieni uz klusas un jaukas klavieres, ka arī instrumenta jew's harp izmantošana. Es nezinu tā latvisko nosaukumu, bet mums tas ir pazīstams kā čukču iemīļotais peng-peng skaņu izdevējs. Un tas skan, nu, vismaz interesanti. Solefald bija jūtama nākotne jau šajā 1997. gadā iznākušajā diskā, man pat bail iedomāties, kas norisinās viņu otrajā diskā "Neonism", kas esot vēl labāks.
Vērtējums: 10 no 10

Neonism
"Neonism" momentā aizbāzīs mutes visiem, kas ņerkst par black metal kā trešās šķiras Dimmu Borgir un Emperor klonu sabiedrību, jo Cornelius un Lazarus ir pastūmuši latiņu vēl augstāk, 50 minūtēs nodarbojoties ar visiem iespējamiem mūzikas žanriem, tai skaitā pop, drum 'n' bass, progressive un gothic rock, un, protams, mazliet arī black metal, vai ik katrā otrajā taktī pārmetoties no viena stila uz otru. Tehniski nevainojami izpildīts un ierakstīts, šis eklektiskais maisījums nekādā gadījumā neieslēdzas pat uz 5.-6. klausījumu, tomēr jūtos spiests to klausīties ik dienas vismaz reizes divas, ik reizi paaugstinot vērtējumu kaut vai par ceturtdaļpunktu. Arī teksti absolūti neatgādina pierastos nordiskās varenības, Viņa Infernālās Majestātes un tumšo mežu apdziedāšanas, tā vietā "Neonism" ironiski ieskatās popkultūrā ("Survival of the fittest suits me fine / The truth as it was told me by Calvin Klein", no dziesmas "CK II Chanel N*6") vai kodīgā satīrā par pasaules iekārtu ("Backpack Baba"), "Third person Plural" ir kā atgriešanās 70o gadu progresīvajā rokā ar nelielu gothic piesitienu, aptuveni tādu pašu aprakstu var piemērot "04.34 PM", kura gan iepriekšējo neatgādina nemaz, bet "Omnipolis" vispār ir franču valodā! Manis pēc kaut latīņu, šo tekstu galveno domu vispār ir grūti uztvert, tāpēc no klausītāja atkarīgs, vai tie tiks uztverti kā pseidointeliģentu frāžu savārstījumi vai gluži otrādi, kiberģēniju pravietojumi. Balss variē no Arcturus-līdzīgas tīrās, tipiski Cradle-Of-Filth-iskās ķērkšanas, bet "Omnipolis" lielākoties tiek kliedzot deklamēts! Piedodiet tās daudzās izsaukuma zīmes, bet kā lai citādi izsakās par šādu neganti novatorisku prātu izvirdumu? Pēc nedēļas klausīšanās tiek sniegts astoņnieks, bet tālākais liktenis ir neparedzams...
Vērtējums: 8 no 10

Pills Against The Ageless Ills
Mazliet intelektuālisma un ironiskas pārākuma sajūtas iebliešanas sejā dažreiz der, lai iedragātu valdošo uzskatu par black metal kā mazbērnu pentagrammu un korpspeintu jūzeri. Es pareizi runāju? Solefald to jūt ar muguras smadzenēm. Ja neticat, pajautājat Lazarus - nesen prestiža Norvēģijas izdevniecība izlaida viņa grāmatu par metafiziku. Es atvainojos, ja tāds cilvēks darbojas black metal, tad tur kaut kam jābūt apakšā. Pēc satrakotā "Neonism" šis albums gandrīz izklausās ārkārtīgi vienkāršs, daudz izmantota tīrā balss (Lazarus to dara, bet Cornelius ik pa brīdim ierēcas), daudz izmantoti arī taustiņi un pievienots ārkārtīgi smags bass. No otras puses, "Pills...", atšķirībā no sava priekšgājēja, jau nekļūdīgi var novērtēt par smagās mūzikas vai pat "metāla" disku, un pirmais gabals "Hyperhuman" pat atgādina īstu (bet īsu) black metal dziesmu, un tāpēc, uzliekot diska sākumu, var nejauši nodomāt, ka Solefald atmetuši visu eksperimentāciju. Tik traki tomēr nebūs, daži pārsteiguma momenti tomēr atradīsies, un viņu skanējums, kaut arī tik salīdzinoši vienkāršots, ir saglabājies gandrīz pilnībā. Pat tekstus saprast nav grūti - un tos palasīt vai klausīties ir ieteicams. Šķiet, ka to nevar nosaukt par īsti konceptuālu albumu, tomēr lirikās atkārtojas daži personāži, un arī paustie uzskati ir principā par vienu tēmu (mājiens - vienas dziesmas nosaukums ir "The USA Don't Exist" un kāda rindiņa no tās - "Today the Americans try to recreate Rome"), ar asu sarkasma duncīti kasot nost piepūtušās sabiedrības pārmērības. Ar to pašu duncīti šis duets sev izkasījis vietu uz smagās mūzikas skatuves - pašā maliņā, kur pulcēsies tikai daži zinātāji, kuriem Solefald ir muzikāls ekvivalents Umberto Eko paustajiem tekstiem.
Vērtējums: 9 no 10

Official site

SOILWORK

Vispārzināms fakts - jebkura jauna grupa, kas, tā sakot, "uzlec uz ejoša vilciena", t.i., iznāk ar mūziku, kas precīzi atbilst tobrīd valdošajam vilnim, cenšas ziņot, ka viņi jau nu atšķiroties. Zviedru grupa, kas spēlē Gēteburgas death, arī gribēja mums to iegalvot. Nenoliedzami, tam ir savs pamats. Ne pārāk liels, tomēr ir.

Steel Bath Suicide - nav recenzēts

The Chainheart Machine
Pats par sevi saprotams, šo recenziju nevar rakstīt, nepieminot At The Gates, nepieminot Dark Tranquility vai In Flames agrīnās lietas, un vietām pat Arch Enemy (un producents ir Fredrik Nordstrom, kas strādājis ar visām šīm grupām, izņemot ATG), un tādēļ galvenais jautājums ir tāds, vai Soilwork ir vienkārši pakaļdarinātāji, vai kas tur, velns ar' ārā. Īsi sakot, bāze ir visas minētās grupas, un tur nav nekādu strīdu. Man tomēr liekas, ka arī tie, kuriem Gēteburgas death sāk drusku pieriebties, varētu šeit atrast šo to pievilcīgu, galvenokārt plūstošās taustiņu (!) partijas (līdz ar to vēl tiešāks salīdzinājums ar Iron Maiden!), brīžiem neoklasiskās ģitāru solo vietas, visai niknas, thrashiskas rifāžas (ne pārāk sarežģītas gan, ne kā DarkTr) savienojumā ar tādu pašu agresīvu ģitāras melodiju, un, personīgi man ir prieks atkal dzirdēt šāda tipa mūzikā ātrumu! Jo IF/DT tempu ir samazinājuši vismaz reizes divas, tādējādi viņiem arī ir mazāk vietas variācijām. Jā, Soilwork nav atklājuši neko jaunu, turklāt uz beigām te ir atspēlēts ATG jau pārāk tieši, un albuma sākumā sastopamās variācijas izzudušas. Bet fakts, ka es šo ierakstu klausos vairākas reizes nedēļās jau divus mēnešus, par kaut ko varētu liecināt. Aizmirstiet Gardenian, gaidiet jauno Soilwork darbu.
Vērtējums: 7 no 10

A Predator's Portrait
Ātri gan viņiem iet ar jauna materiāla sacerēšanu! Aizdomīgi ātri. Soilwork virzās pretēji visiem dabas likumiem, kuri mēdz noteikt NWOSDM kursu, savu dzīvotspēju daudziem jau apnikt sākušajā novirzienā cenšoties pierādīt ar agresivitāti, un talkā saucot mazliet industriālisma, mazliet distortētas balsis un pazeminot jau tā piesātināto, raupji Slayerisko ritma ģitāru. Tiesa gan, tūlīt pat tas tiek līdzsvarots ar trakulīgiem, bet melodiskiem ģitāru solo, dažbrīd fonā klusiem taustiņiem un, teiksim tā, visai neievērojamu tīro balsi. Vārdu sakot, WYSIWYG, bez pārsteigumiem un novitātēm, tas ir mūsdienu At The Gates ar mazliet veco Dark Tranquility/In Flames. Iedomājoties, kā šis albums skanētu death metal vakuumā, es neatrodu neko citu kā slavas pilnus vārdus. Taču tik piesātinātā tirgū šis jaunākais Soilwork darbs ļauj sevi vērtēt kā "vienu no", kas neliks vilties, īpaši no profesionalitātes viedokļa (kaut arī daži grēciņi te pavīd, īpaši solo vietās), bet arī neliks pārsteigumā elst. Ja nākamais albums nepiedāvās neko interesantāku, Soilwork būs miniatūrs "Titāniks".
Vērtējums: 6 no 10

Natural Born Chaos
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS:
GARUMS: 42'01"
PAMATSASTĀVS:
Bjorn "Speed" Strid - vokāls
Peter Wichers - ģitāra
Ola Frenning - ģitāra
Sven Karlsson - taustiņi
Ola Flink - bass
Henry Ranta - bungas

Šoreiz nokļūdījos - NWOSDM grupa tempu palēnina ceturtajā nevis trešajā diskā. Pat visātrākie momenti nav ne tuvumā pierastajiem thrash un kur nu vēl death ātrumiem, lai gan ne jau tas būtu būtiskākais. Soilwork ir palikuši uzticīgi piesātinātiem rifiem, ripzāģu ģitārām, automātu kārtu bungām, attāliem un retiem taustiņiem un ātri mainīgiem Björn Strid vokāla stiliem - gan spļaudoša rēkoņa, gan skaista "tīrā" balss šajā diskā ir biežs viesis - pēdējā itin labi skan, piemēram, "The Flameout", un vienalga, kāds ātrums valda šajā diskā - ja vien neesat cietināts speed metal cienītājs, "Natural Born Chaos" neliks jums vilties. Soilwork jau pasen runāja par Devin Townsend iesaistīšanu darbā, un šis cilvēks pie producenta pults gan nav ienesis neko kardināli nedzirdētu šīs grupas mūzikā (atcerēsimies, ka Strapping Young Lad, tieši otrādi, izcēlās ar milzīgiem ātrumiem), ja neskaita dažus brīžus, sevišķi tīrās balss melodijas, kurām noteikti varēs padungot līdzi, un protams, Devins piebalso dziesmā "Blackstar Deceiver". Soilwork savā līgā jau kļuvuši par līderiem, īpaši pēc Dark Tranquillity un In Flames "komercializēšanos" jeb "savādizēšanos", un konkurenci šai grupai pagaidām var sastādīt tikai Gardenian, vai arī, protams, Arch Enemy. Taču vispārējā mūzikas piegludināšana manāma arī šajā diskā, galvenokārt saistot to ar pieaugušo atmosfērisko bijušā Evergrey taustiņnieka Sven Karlsson instrumenta lomu tajā, un tas aizvien vairāk izvairās no krasiem pavērsieniem (tiešā un pārnestā nozīmē) - visas dziesmas ir neganti vienkāršas. Efektīgas, jā, skaļas, jā, bet tomēr, tomēr, tik vienādas..."Blackstar Deceiver" un tituldziesma paliek atmiņā mazliet ilgāk nekā pārējās, kuras gan arī nav peļamas.
Vērtējums: 7 no 10


Official site

SONATA ARCTICA

Somu neoclassical speed grupai neizbēgami jātiek salīdzinātai ar Stratovarius. Tikpat neizbēgami jāizpaužas manam riebumam pret to (pietiek jau, ka Stratovarius klonē paši sevi...), bet baisākais ir tas, ka kvarteta (nu jau kvinteta) dalībniekiem albuma rakstīšanas brīdī bija pa 18-20 gadiem...izņemot senilo vokālistu un visu dziesmu autoru Tony Kakko, kuram bija 24 gadi...

Replica
Sonata Arctica priekš Stratovarius ir tas pats, kas Majestic Ingvijam vai Edguy priekš Helloween - enerģiska un pacilājoša versija, kas varbūt nekad nepārspēs oriģinālu, taču noteikti spēs uz kādu laiku novirzīt uzmanību uz sevi. Sastāvdaļas ir 95% tās pašas, taču viņu izpildījumā izklausās patiesi svaigāk un dzīvīgāk, jaunības maksimālismā paātrinot tempu 1,5 reizes, un sekojoši izbēgt no Stratiem piemītoša miegainuma. Turklāt, es neteiktu, ka viņu dziesmas būtu kā ūdenslāses, kas ir tipisks daudzu speed grupu sindroms. Protams, nedrīkst aizmirst, ka viņiem pie jostas karājas vien viens albums tik. Patīkama iezīme - viņiem tīk rakstīt visai rotaļīgas un jautras meldijas; tā, kaut vienkāršas, spēj trāpīt precīzi, un "Kingdom At A Heart" un "Unopened" būtu tam apliecinājums, bet sava daļa tiek ikvienai dziesmai. Savam vecumam viņiem piemīt arī vienkārši izcila spēlētprasme, īpaši ģitāristam, kurš turas līdzi Timo Tolkki (Stratovarius), bet nevarētu tikt uzskatīts par aklu kopētāju - viņš vismaz atsakās katrā dziesmā salikt pa atklātam Malmstīnismam. Līdz ar to runāju no personiskās pieredzes - arī Stratovarius noliedzējiem varu dot rekomendācijas "Replica" sakarā, bet Stratu faniem - KO JŪS GAIDĀT?!
Vērtējums: 7 no 10

Silence
Ko mēs varam gaidīt no šiem somu Kinder Surprise? Sjurprīzus jau nu ne, kaut arī Kinderi ir par gadiņu vecāki un paķēruši arī taustiņnieku Mikko Harkin, kurš tandēmā ar ģitāristu tiek pie dažiem solo (ar firmas zīmi "Malmstīns/Johansson" vai "Tolkki/Johannson"), taču tas 1,5 reižu ātrāks Stratovarius apzīmējums nekur nav zudis. Bet ir taču jābūt kādam iemeslam, kādēļ es tomēr atļaujos par viņiem rakstīt, jo galīgus mēslus es lielākoties atstāju aiz borta. SA spēlē ar šķietamu gaisīgumu un vieglumu, kas prot aizraut, lai arī uz neizsakāmi īsu brīdi, īpaši jau tie gaismas ātruma "Weballergy", "False News Travel Fast", "Wolf & Raven" un "San Sebastian", kurš satur vienīgo gājienu, kuru gribas patīt atpakaļ - mežonīga tempa ģitāras/taustiņu mijspēli. Vēl viens labums no ātrajiem - nav jāklausās tie jebkura tīneidžera līmeni apvainojošie teksti. Toties balādēs, kuras jau tāpat ir nebaudāmas, tie ir ļoti labi dzirdami, un vārdi par vīrieša pašcieņas aizvainošanu ("Oh, I love you, maybe. And I hope it goes away. Oh, how I want you daily"..."The moment I step aside, you're ready for another ride walking in a the cool night air without underwear. You have red light burning in your soul") - tā ir galvenā teksta pērle, un principā izsaka visu. Īstermiņa sajūsma, un tad laiks noguldīt plauktā.
Vērtējums: 5 no 10

Official site

Website

SOLITUDE AETURNUS

Teksasieši Solitude Aeturnus varētu pieskatīt pie otrā doom metal viļņa, viņi parādījās īsi pirms tam, kad pasaulē arvien skaļāk ierunājās doom/death grupas, un savu mazliet Candlemass-isko piegājienu viņi vairāk vai mazāk noturējuši līdz pat šai dienai. Nenoliedzami, sava daļa panākumu iemesla jāuzņemas spēcīgajai un augstajai Robert Lowe balsij.

Into The Depths Of Sorrow
Es tomēr teikšu, ka par spīti Candlemass ietekmei, šī grupa ir spējusi rādīt arī daudz savas domas un idejas, lai cik ierobežoti klasiskajā doom metālā tas iespējams. Viņiem smadzenes atrodas pareizajās vietās, tāpat kā pirksti. Tikai neprasiet parāk lielu daudzveidību, tad būs labi.
Vērtējums: 6 no 10

Beyond The Crimson Horizons - esmu dz, bet ne tik labi, lai commentētu.

Through The Darkest Hour
Trešajā diskā grupa diezgan progresējusi tieši melodiju izjūtas un kompozīcijas ziņā, īpaši tas jūtas sākuma dziesmās, no kurām pulsējošā "The 9th Day: Awakening" varētu būt labākā, lai gan viss disks viscaur ir labā līmenī.
Vērtējums: 8 no 10

Downfall
"Downfall" tiek plaši uzskatīts par SA vājāko disku, bet ja tā ir, tad arī daudzas doom grupas varētu no tā tikai mācīties. Tiesa gan, "Through The Darkest Hour" labumi te ir gājuši mazumā, pagaisis tas ēteriskums un melodiskums ir lielā mērā.
Vērtējums: 5 no 10

Adagio - esmu dz, bet ne tik labi, lai commentētu.

Official website

SORCERY

Kaut kāda spāņu jauniešu grupa.

Eternity
Spānija diez vai ir zināma kā labu metāla grupu dzimtene, un šis te veidojums šādu viedokli nemainīs. "Eternity" ir amatierisks pēc velna, viens no sliktākajiem speed/heavy diskiem kādu vispār esmu dzirdējis. Ko vien vērtas ir bukletā un tekstos sastopamās kļūdas, ziniet, pat Latvijas grupām būtu kauns. Ja gribat dzirdēt sakarīgu spāņu grupu, uzlieciet Avalanch.
Vērtējums: 1 no 10

SORE PLEXUS

Maz zinu par šo grupu, izņemot, ka tas ir kvartets no Vācijas, man šo te bez manas ziņas pierakstīja kasetei galā.

visual aGNosia Ep
1997. gadā ierakstītais īsais disks satur tehnisku un savirpinātu metālu a la viegls Watchtower vai Annihilator, bet balss atgādina kaut ko vidēja starp Axxis un Edguy vokālistiem, pompozi tremoloizēta. Vispār nav slikti, bet production gan briesmīgs.
Vērtējums: 6 no 10

Ir īstais disks

SOUL CAGES

Nekāda saistība ar Stingu šai vācu "viegliņā" progmetal grupai gan nav. Soul Cages raksturo kluss un mierīgs vokāls, un pārsvarā relaksēta un diezgan sarežģīta mūzika, kas gan nekad nepāraug paštīksmē. Viena no nenovērtētākajām grupām progmetal lauciņā.

Soul Cages
Perfekts albums, kuru uzlikt vēlu vakarā un vienkārši atslābināties no dienas darbiem. Sapņains, relaksējošs, mierīgs skanējums, ar pietiekamu kompleksitātes devu. Vokāls drīzāk piedienētu progressive rock, un ierakstā piedalās arī alts un soprāns, kas piedod tādu sirrēalu noskaņu. Kulminācija: titulgabals.
Vērtējums: 8 no 10

Moments
Ļoti līdzīgs debijas diskam, ja nu vienīgi backing vokālā palicis tikai soprāns. Garantēta "pamošanās" pie noslēdzošā gabala "My Spiritual Home". Ja iepatiksies viens no diskiem, arī otru jāņem.
Vērtējums: 8 no 10

Craft
Viena no grupām, kura nekad mani nav "pievīlusi", Soul Cages turpina savu gājienu pa "progmetal lite" maršrutu. Pilnas slodzes taustiņnieka klātbūtne ir labi manāma, izlejoties klusos un neuzbāzīgos backingos, bet ģitāristi, kā no miega cēlušies, vairāk uzmanības pievērsušies saviem instrumentiem, ģitāru production ir smagāks un tiešāks. Rezultātā "Craft" ir pietiekami līdzīgs "Moments", lai nebūtu jākliedz par drastiskām izmaiņām, bet pietiekami daudzu jaunu dimensiju pilns, lai izvairītos no "divu ūdens piļu" sindroma. Absolūts karalis: "Falling".
Vērtējums: 8 no 10

Official website

SPIRAL ARCHITECT

Asgeir Michaelson (pazīstamā norvēģu HM žurnāla Scream žurnālists) savu grupu internetā reklamēja jau diezgan sen, un viņu divdziesmu demo izpelnījās labu un pat ļoti augstu novērtējumu presē. Arī es kādā '97 gadā novācu pāris .ra failus (toreiz mp3 vispār nefigurēja), un atceros no tiem tikai to, ka tas bija sarežģīti, bet klausāmi. Dzirdot viņu nesen izdoto debijas albumu, sapratu, ka nekas nav mainījies.

A Sceptic's Universe
ASV leibls Laser's Edge izdeva šo albumu, kas norvēģus momentā padarīja par tehniskā metāla cienītāju mīluļiem, un tā viņiem arī vajadzēja. Pat tāds tehnoloģiju nīdējs kā es vienkārši nespēju neiegrimt šajā skaņu un ritmu jūklī, lai iznirtu cik-tur minūšu vēlāk un sasārtušu seju atzītu, ka "te patiesi kaut kas ir". Atstāsim Aigaram taktsmēru skaitīšanu, tur viņš ir meistars, bet SA ir mācījušies no tādiem meistariem kā Watchtower, Atheist un Sieges Even, taču nav tik smagi kā pirmie divi, bet ne arī progroķis kā pēdējie...smagi spēlē, bet arī uz power/heavy pusi tas nav. Turklāt viņiem piemīt tehniskajām grupām reti sastopama īpašība: SA nekad nesamudžina to, ko paši nespēj atpiņķēt. Citiem vārdiem sakot, viņu aktivitātes ikreiz izklausās pamatotas, nevis kā sastumti visi sarakstīti pinekļi pēc principa "jo trakāk jo labāk". Pilnai receptei pievienojiet Buddy Lackey (ex Psychotic Waltz) līdzīgu balsi un basģitāru, kurai var saprast vai katru noti. Nerimtīga cīņa - mūsu Neglected Fields te izklausās tik taisni kā AC/DC.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

SPIRITUAL BEGGARS

Ad Astra
Bijušā karkasista un Arch Enemy līdera Michael Ammot blakusprojekts ar tik jauku nosaukumu nodarbojas ar 70o gadu atdzīvināšanu jau astoņus gadus, aizsākoties tad, kad šāds stoner rock eksistēja labi ja dažu dīvaiņu prātos! Šis Studio Fredman ierakstītais disks gan ir tikai ceturtais un pēc dažu atzinuma, viņu labākais, lai gan stilistiski maz atšķiroties no priekštečiem. Pats galvenais šī diska trūkums paradoksālā kārtā ir arī tā stiprā puse - SB konsistenti ietur trasi, mazliet līdzinoties metalizētiem Monster Magnet vai pat ārkārtīgi metalizētiem agrīniem Lennijiem Kraviciem, neraudot šaubas par savas inspirācijas avotiem, taču visas 12 dziesmas, izņemot pusbalādi "Mantra", izklausās ārkārtīgi līdzīgi, izmetot šādā hipijmetālā neredzēti smagus rifus (lai gan Black Sabbath es šeit nedzirdu nemaz), pievienojot (vietām) kaucošus taustiņus un stipri nodzertu balsi, kas pretendē uz melodismu, un šeit labi iederas. Vienīgi izslavētā 70s psychodelia šeit nav novērojama - Spiritual Beggar raksta itin vienkāršas, viegli pielīpošas, efektīvas un enerģiskas dziesmas, nebaidoties ik pa brīdim iekļaut kādu melodisku gājienu, tomēr caurmērā balstoties uz fīlingu. Neglected Fields guit/vox Sergejs to sauc par "labāko stoner grupu". Ļoti iespējams, ka viņam ir taisnība.
Vērtējums: 7 no 10

SQUEALER

Vēl vieni vācu ierakstu kompānijas A & R Records rekrūši (no 1999. gada), un tāpat kā vairums viņu leibla draugi, nodarbojas ar speed/power, tikai stingri niknākā plāksnē. Taču pati grupa nemaz tik jauna nav, izdevusi ierakstus jau kopš 1990. gada!

Human Traces - nav recenzēts
Make Your Day - nav recenzēts
Wrong Time, Wrong Place? - nav recenzēts

The Prophecy
Apmēram tā varētu izklausīties Angel Dust, ja viņu pirmais 90o gadu disks būtu šis, nevis "Border Of Reality", turklāt, ja būtu ieklausījušies Blind Guardian agrīnajos darbos. Squealer agresīvais vokāls vairāk līdzinās Dirk Thurisch (Angel Dust), un vietām pat iebrien vēl raupjākos laukos, ieskatīdamies paša James Hetfield mutē. "Prophecy" nebūt nav nozīmīgs ieraksts, taču neliks vilties nevienam minēto grupu (un, pieņemsim, Iron Savior) fanam, kurš ir ar mieru nolaist latiņu zemāk, bet vidusdaļas lēnie power gabali un vietas atgādina (Morgana) Lefay. Vislielākais uzsvars te likts uz vokālu (jeb, vokāliem, jo bieži vien ieskanās arī Guardianisks koris), dziesmas ir ļoti vienkāršas, pietiekami efektīvas, lai gan...nav ieteicams to klausīties pārāk bieži, uzmāksies popkorna sajūta. Līdz lielākiem mērķiem zarnas būs par īsām, tā teikt, taču uzliekot šo disku uz austiņām pilnā skaļumā, pilnīgi iespējams neliela mēroga sprādziens.
Vērtējums: 7 no 10

Made For Eternity
Identisks ieraksts, un "Made For Eternity" ir tas pats vieglais speed, atgādinot pavisam agrīnu, primitīvu Blind Guardian ar to pašu Angel Dust vokālu, un tipiski Piet Sielck veidotiem koriem Grave Digger/BG stilā. Mazliet brīnos, ka viņu sastāvā piekritis (un tas ir jūtams!) dauzīties bijušais Malmsteen, tagadējais Rage bundzinieks Mike Terrana, taču viņš spēlējis pat Axel Rudi Pell diskā, acīmredzot kļūstot par otro Jorg Michael. Man kā lielam melodiskā speed mīļotājam šāds ieraksts rausta aiz pareizajām stīgām, taču vēsu prātu pielietojot, šis atkal nav nekāds būtiskais albums. Tikai faniem. Vienas no labākajām (IMO) Depeche Mode dziesmām "People Are People" covers nav diez ko pārliecinošs.
Vērtējums: 6 no 10

Under The Cross
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: AFM Records
GARUMS: 43'22"

Squealer allaž bijis viens no pirmajiem kandidātiem tajos brīžos, kad es gribu dzirdēt smagu, vienkāršu, toties aizrautīgu melodic power ar milzīgiem piedziedājumu koriem, bet negribas iedziļināties Blind Guardian vai Manticora smalkumos (un Edguy liekas par popsīgu). Tomēr viņu kārtējais ražojums liecina par vēlmi kļūt sarežģīt lietas, un albuma tituls ar vāka bildi jau liecina, ka darīšana ar konceptuālu albumu par reliģijas tēmu, un, protams, intuīcija nepieviļ. Krieviski ir tāds labs vārds, kuram adekvātu tulkojumu piemeklēt nav viegli - aptuvenā nozīme ir "prātuļot, izlikties par gudru". Tieši tā rīkojušies Squealer, pieaicinot pie albuma ierakstīšanas dažādās stadijām tādus pazīstamus producentus kā Tommy Newton un Andy Sneap, bet patiesībā nespējot pārlekt pāri savam līmenim - tā vietā vienīgi pazeminot to. Labāk būtu priecējuši sirdis kaut vai uz īsu popkorna brīdi, nevis gribējuši brist augstās mākslās, vismaz pirms noliktā laika. Labi, ka izpaliek balādes (to vietā nez kā iemaldījies pavisam neraksturīgs gotisks gabals "Fade Away"), bet kārtējais 80o gadu pop hīta kavers gan te ir, smieklīga versija par Johnny Wakelin Steadysellers "In Zaire". Viss pārējais ir smagi novienkāršots 90o gadu sākuma Blind Guardian vai prasts Iron Savior.
Vērtējums: 4 no 10


STEEL ATTACK

Cilvēks, kurš pateiks, kad pasauli beigs piemēslot 1000%-īgi neoriģinālās itāļu grupas, kļūs par manu pravieti...

When Mankind Fails
Ko lai saka...cilvēki bez pašcieņas, bez komponēšanas-, bet ar minimālu spēlētprasmi un labu ožu uz pesso. Vislabākais, ko es šai Labyrinth un Skylark mīļotājai varu pateikt - paspēlējiet pāris gadiņus vēl bāros. Lai gan, nedomāju, ka cerības pastāv. Dažiem ir lemts, dažiem nav, uzminiet, pie kuriem pieder grupa ar tik izcilu nosaukumu (par tekstiem es nerunāšu). Ja man vēl kāds iedos šitādu fekāliju, nudien, kļūšu rupjāks par Ņujorkas taksometra šoferi ikgadējās transvestītu parādes laikā. Bet es "When Mankind Fails" disku izmantoju, kur nolikt no peles izkasītos netīrumus.
Vērtējums: 1 no 10

STEEL PROPHET

Amerikāņu Steel Prophet mūzika būtībā balstās uz diviem vaļiem - 1980-85. gada Iron Maiden, un John Arch perioda Fates Warning. Viņus noteikti var saukt par nemoderniem un atpalikušiem, taču nekādā gadījumā par prastiem true metal atdarinātājiem un naudas ievācējiem. Ģitārists Steve Kachinsky savu grupu dibinājis jau 1983. gadā, un vēlas darīt, to ko dara vislabāk. Un pareizi dara.

The Goddess Principle
Šobrīd šīs samērā populārās vienības debijas CD nav viegli atrodams, tāpat kā "Into The Void", un daudziem jāapmierinās ar pārrakstīšanu, arī man, tādējādi ļaujot noskaidrot, vai vispār ir vērts meklēt. Verdikts: neesmu pārliecināts, ja vien neesat nobriedis dot pienācīgas atlaides. Starp citu, "Into The Void" tā arī paliek vienīgais SP albums, kurā izteikti manāmas Fates Warning ietekmes (izņemot noslēdzošo "Parthenogenesis") - "The Goddess Principle" ir bezkompromisa power metal ar noslieci uz thrash un izmantojot Iron Maiden agresīvākās atsauces, taču, izlaists bez jebkādas reklāmas un atbalsta, noslīka kompetentāku ierakstu gūzmā. Jā, atšķirībā no "Into The Void" (pagaidām neesmu dzirdējis Ep "Continuum", kas iznāca pa vidu), šis albums nevar lepoties ar tehniski perfekti izpildījumu, īpaši grēkojot ritma sekcijai (par skaņas režiiju es pat negribu izteikties, tā ir demo ieraksta līmenī), taču klausītājs tiek paņemts ar milzīgo enerģiju lādiņu un spēju neapnikt (par spīti tam, ka viņu elkiem ne vienmēr tas ir izdevies), pa vidu agresīvajām un melodiskajām kompozīcijām iekļaujot arī viduslaiku mūzikas gabaliņu "Ruby Dreams (faith and hope)", kurš vēlāk parādīsies arī "Book Of Dead" diskā. Mainīgie ritmi un rifi ļauj atcerēties tiklab progressive, kā thrash ziedu laikus, lai gan īsti apmierināti būs tikai power fani. Un arī viņiem labāk sākt ar "Dark Hallucinations".
Vērtējums: 6 no 10

Continuum Ep - nav recenzēts

Into the Void
Subtitlēts "Hallucinogenic Conception", šis albums mūs aizved 15 gadus pagātnē, kad Edija galvas bija uz katra sevi cienoša metalheda krūtīm, un Steve Harris smaids bija visiem uz lūpām, un Jim Matheos trieca vienu thrashiski progresīvu rifu pēc otra. Man kā vispārējam progresijas piekritējam vajadzētu lamāties un izsmiet, bet kāpēc es tā nedaru? Vienkārši. Ne mazāk svarīgi par progresiju man ir tas, attiecīgais albums ir izveikts. Vai tas ir pārliecinošs? Vai kāds prot sarakstīt dziesmiņu? Vai vispār kāds prot spēlēt?! Šajā gadījumā uz visiem jautājumiem atbilde ir apstiprinoša, un iesaku to dzirdēt ikvienam, kurš izskata true metal par pārejošu parādību, kura sastāv no bērnišķīgajiem Hammerfall vai neīsti-uzspēlētiem Sacred Steel, Pegazus, un tml. Piespiests pie sienas, neatceros grupu, kura spētu 80o gadu heavy/power metal tradīcijas tik veiksmīgi pārnest mūsdienās. Jag Panzer, varbūt.
Vērtējums: 7 no 10

Dark Hallucinations
Galvu reibinoši ir sacerēties, ko šie zēni varētu izdarīt, ja vien pacenstos darīt oriģinālas lietas. Bet, lai nu paliek gaušanās citiem albumiem, citām recenzijām, un lai cilvēki dara to, ka viņiem padodas vislabāk. Nemainīgi agrīnie Iron Maiden un Fates Warning ir elku sarakstā, un agresīvākajās vietās varbūt pat Agent Steel, uzteicami un profesionāli izveikts, bet varbūt ne pārāk labi producēts. Viņu saunds druscīt par sausu, par tiešu manām ausīm, gribētos mazliet varāk reverberācijas un sekojoša episkuma. Manuprāt, tas viņiem noderētu, īpaši balsij. Kopumā solīdi, bet pārāk gari. Pilnai laimei - agrīnā Helloween covers "Ride The Sky", kur vokāls ir tā pa vidam, un Fates Warning "The Apparition" (protams, John Arch laiku dziesma), kas ir laba.
Vērtējums: 6 no 10

Messiah
Nu, klau, nu... Es jūs slavēju par spīti atklātai kopēšanai, taču robežas pārkāpt nevar! Cilvēki ņem un nosauc ievada dziesmu par "The Ides Of March", izcili labi zinot, ka tā saucās Maiden diska "Killers" ievaddziesma, kuras covers turklāt atrodas "Into The Void" diskā! Noklusinot uzbangojušo sašutuma vētru, es jaunajā diskā saklausu virzību uz 80o gadu sākuma Maiden, un gandrīz pilnīgu Fates Warning ietekmju atmešanu, un tas ļauj man kronēt Steel Prophet par labāko Iron Maiden klonētāju uz šis pasaules, kaut arī es nevaru iebakstīt ar pirkstu un pateikt, ka, lūk, tieši šī un tā dziesma iederas tajā vai citā Iron Maiden ierakstā, īpaši tie speed-metāliskie gabali, kā "Goddess Arise" vai "07/03/47". Un, vēlreiz, neiesaku gaidīt jebkādas izmaiņas, taču vienkārši iegrimstiet šajā lieliski izpildītajā mūzikā, īpaši patīkamas sajūtas sagaidot "Dawn Of Man" beigās ar žēlīgo soprāniņu.
Vērtējums: 7 no 10

Book Of Dead
Paradokss tomēr - kā ar tādu sausu un pat necilu skanējumu iespējams rakstīt tik episku mūziku, kur prasīties prasās grandiozas reverberācijas, t.i., atbalsu gūzmas un stadionu plašums? Tieši šāda tipa skaņu režija, cik zinu, atbaidījusi ne vienu vien potenciālo Steel Prophet fanu, taču esošie "Book Of Dead" drīkst iegādāties neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Protams, bez Iron Maiden pieminēšanas šo recenziju rakstīt būtu pagrūti, tomēr es laikam sāku pierast...lai gan, diskā "Into The Void", piemēram, šādu salīdzinājumu bija daudz vairāk. Līdz ar dažu jaunu biedru ierašanos Steve Kachinsky sācis rakstīt mazāk agresīvu, nobriedušāku un, jāsaka, arī mazāk sarežģītu mūziku, vienīgi 7-minūšu "Burning Into Blackness" sākas kā balāde un kulminē ar brutālu speed metal rifu, visas pārējās dziesmas reti pārsniedz 4 minūšu robežu, un lielākoties ieturētas visai lēnos tempos (izņēmums - thrashiskais "Phobia"). Bet Rick Mythiasin balss skan tikpat labi kā agrāk, arī abi ģitāristi Murray/Smith, tfu, tas ir, Kachinsky un jaunpienācējs Jim Williams ir uzdevumu augstumos, vērpdami agresīvus, tomēr maigus solo numurus un iespēles. Tiesa, paliek mazuma piegarša - tikai astoņas dziesmas un četras starpspēles, kopā nepilnu 41 minūti! Bet tas man liekas tāpēc, ka Steel Prophet nekad nav skanējuši labāk, nekad nav rakstījuši labākas dziesmas, un turklāt nekad nav varējuši lepoties ar tik izcilu CD noformējumu - buklets veidots vecas grāmatas izskatā...
Vērtējums: 9 no 10

Official website

STIGMATA IV

Austriešu grupas plašākai publikai ir galīgi nepazīstamas. Stigmata IV, cerams, mainīs šo situāciju. Tumšs, nikns un melodisks power metal pēc Iced Earth panākumiem šobrīd kotējas diezgan pieklājīgi. Pirmo disku, kurš te nav minēts, grupa izdeva zem cita nosaukuma (ja pareizi zinu - Big Heat)

Solum Mente Infirmis
Domas dalās, bet pārsvarā tie, kas dzirdējuši šo disku pirmo, arī atzīst to par labāko, un otrādi. Es pieturos pie pēdējā viedokļa. Taisnība bija tiem, kas teica, ka te Stigmata IV piedāvā mazliet sarežģītāku mūziku, ne tik pieejamu, toties manāmi vājāku production, kas jūtīgākām ausīm var traucēt uztveri. Piemēram, Ritchie Krenmaier vokāls neskan tik vareni, kaut jūtams, ka viņa plaušas nebūt nav mazākas kā pēc pāris mēnešiem ierakstot "The Court Of Eternity".
Vērtējums: 7 no 10

The Court Of Eternity
Ārkārtīgi interesants ieraksts, kaut vai ar to, ka grūti piemeklēt kādas tiešas ietekmes un elkus šai grupai. Ļoti spēcīgs vokāls, spējīgi instrumentālisti izdod ne pārāk sarežģitu, toties ļoti pārliecinošu niknu un melodisku ierakstu, ar pienācīgu devu taustiņu. Grupai noteikti ir nākotne. Interesanti, ka šis un iepriekšējais disks iznāca vienā gadā (1998)! Kas var nozīmēt tikai to, ka grupa materiālu priekš šī te jau pasen bija sarakstījuse.
Vērtējums: 9 no 10

Turpinājumu skat. zem Stygma IV

STONEHENGE

Angelo Salutante
Progmetal grupa no Ungārijas, kas...vienu mirklīti! No Ungārijas? No Austrumeiropas, saskaņā ar likumu, drīkst ierasties vienīgi death vai black metal vienības, vēlams, ne pārāk pazīstamas (Vader un vēl daži poļi būs izņēmums). Lai gan šī valsts ir nostabilizējusies progressive rock kartē ar After Crying un dažu mazāk pazīstamu vienību ierašanos, tomēr vieglākajā metāla nozarē viņu ieguldījums bijis niecīgs. Stonehenge debijas albums jau tagad sacēlis samērā pieklājīgus viļņus progmetal fanu pulciņā, un pienācis laiks novērtēt vētras pūtienus ballēs. Nu, nē, cunami šī vētra neizraisīs, un mežus no saknēm neizraus. Iespējams, ka daļa cēloņa ir šī vējiņa izcelsmes vietā, kapitālisma zemju pārstāvjos izraisot vieglu šoku par to, ka tie krāpnieki un huļigāni no Dzelzs Priekškara zemēm arī prot spēlēt, prot dziedāt (dziedātāja Zoltan Batky ungāru akcents nav jūtams vairāk kā, piemēram, daudzām vācu grupām, toties nez kāpēc iezadzies kaut kas no Kalifornijas akcenta!) un piesviest labus fona vokālus, un, galvenais, pat prot sarakstīt profesionāli izpildītas dziesmas, un vēl pat prot tās profesionāli un tīri ierakstīt savās mājās Budapeštā! Stonehenge patiesi brīžiem izklausās kā svaigs gaisa malks nu jau patrunējušā progmetal scēnā, kur tehniskums bieži dominē pār emocijām, bet šis kvintets prasmīgi sabalansē abus šos aspektus, neaizmirstot arī pasmagas, kraukšķīgas ģitāras ("Rambling" it īpaši) un dažus pagarākus solo, kādu folka momentu (vijoļveidīgais solo "Full Moon" sākumā druscīt izklausās pēc čigānu meldijas), bet visumā sniegdams jauku paraugstundu klusā, atmosfēriskā progmetal, kur dažas idejas viņiem varētu būt pasvieduši gan Dream Theater, gan Pain Of Salvation, gan varbūt pat mierīgi vecie Threshold, bet nevienu no tām nepaņemot par etalonu. Gan, par spīti izbrīnam par labo vokālu, šis Zoltan tonis var dažreiz garlaikot, un arī samērā identiskās dziesmas, visas kā viena ieturot vidējo tempu, bieži bez kāpinājumiem turpinot vienu un to pašu tēmu, var uz beigām druscīt apnikt. Bet tā nav tā lielākā bēda. Kaut arī es vienu balli piešķiru avansā par to pašu Ungāriju, tas arī tāpēc, ka gribu cerēt uz vēl labāku turpinājumu. Un pierādījumu, ka progressive metal var radīt ko labu.
Vērtējums: 7 no 10

Official site

STORMWITCH

Jaunākajiem heavy metal faniem šī grupa pazīstama ar Hammerfall izpildīto kaveru dziesmai "Ravenlord". 80o gadu vidus un beigu heavy metal (90ajos - tā ir cita runa) grupa ar mazuliet sātanisku imadžēriju (dabīgi, ka ellīgi naivu), īpaši pirmajos albumos un kulta statusu, īpaši Eiropā.

Walpurgis Night - nav recenzēts
Tales Of Terror - nav recenzēts
Stronger Than Heaven - nav recenzēts
Beauty And The Beast - nav recenzēts
Eye Of The Storm - nav recenzēts

War Of Wizards
Iepazīstināts ar Stormwitch tikai caur "Priest Of Evil" kompilāciju, kurā atspoguļota grupas sākotnējā karjera, "War Of Wizards" ir pārsteigums no visai nepatīkamas puses. Es gan biju lasījis, ka, sākot ar "Eye Of The Storm", bija sākusies šķelšanās ne tikai grupas prātos un sastāvā, bet arī gaumē, un jaunie biedri vēlējās vilkt no Iron Maiden un Saxon uz hārdroku. 1992. gada disks ir pavisam, pavisam tipisks vācu hārds Bonfire stilā, šķiezdams falšas popkorna dzirksteles, iekļaudams mazliet misticisma kā atbalsis no pagātnes, atšķaidīdams viegliņo mūziku ar amerikāniskiem koriem piedziedājumos. Bet, es neesmu vecs Stormwitch fans, un tāpēc neesmu tik ļoti apbēdināts, kā liktos. Tā ir viņu izvēle, lai arī ne pārāk pārliecinoša. Dariet, ko gribat, tikpat jūs aizmirsīs. Labāk gan izvēlēties bijušā Stormwitch galvenā rakstītāja Harald Spengler solo projektu Tarot's Myst - arī tas ir hārds, taču nesalīdzināmi klausāmāks.
Vērtējums: 3 no 10

Shogun - nav recenzēts

Priest Of Evil comp.
Viena no divām kompilācijām šajā sitē, un tikai tāpēc, ka tas acīmredzot ir vienīgais grupas ieraksts, kas uzlikts uz CD, un līdz ar to daudz maz pieejams šobrīdējai publikai. Šajā apt. 70 min diskā iekļautas dziesmas no pirmajiem trim diskiem, un te ir dzirdams padrūms, tīras raudzes heavy metal, un viss. Par kādu production šeit runāt ir lieki, tas nav galvenais, galvenais ir aizrautība un rifu noklāšana.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

THE STORYTELLER

The Storyteller
Man tomēr gribējās pārliecināties, vai šur un tur saslavētais zviedru kvartets ir tikai kārtējais bērnu power/speed, vai arī tur ir kāda nopietnākas lietas. Bet atliek tikai pūst & elst un prasīt Tam Tur Augšā vai (Lejā?), kamdēļ Viņš man nepiešķir prātu un neattur mani no šiem cilvēka cieņu pazemojošajiem savārstījumiem ar tēmām "We will fly like dragons in the sky", "The battle comes near", "I carry on, there is no turning back", un tie pārējie teksti, kurus deviņgadīgs bērns prastu uzrakstīt, no miega celts nakts vidū. Vai The Storytreller ir konkurents Hammerfall? Nevar noliegt, ka vokālista L-G Persson (nebūtu jāsajauc ar Enzombenieku LG Petrov) balss tembrāli atgādina Joacim Cans, tikai ir zemāka, bet arī mūzika īpaši neatpaliek, atspēlējot visas iespējamās klišejas, kuras pat Gamma Ray un pat Freedom Call ir piemirsuši. Vienīgais labums, ka viņi necenšas profesionālā ziņā uzlekt augstāk par dibenu, vien godīgi atspēlē 1000 reižu izmantotās klišejas, neieliekot ne kripatiņas pašu iedvesmas. Arī par skaņu īpaši sūdzēties nevar, jo kā nekā rakstīts pie Fredrik Nordstrom. Ieraksts domāts tiem, kuri vēlas konceptuālu albumu Hammerfall stilā, tikai mazliet ātrāku. Viss.
Vērtējums: 3 no 10

STYGMA IV

Phobia
Nedzirdot ne zilbi par šo grupu gadiem ilgi, biju gandrīz pārliecināts par tās izmiršanu. Taču pavisam nejauši uzgāju tās website un pārsteigumā atklāju, ka pirms pusgada tomēr šiem iznācis jauns disks, un tiek gatavots jau ceturtais (sestais, ja skaita tos, kas ierakstīti ar nosaukumu Big Heat), tiesa, kārtējo reizi grupa bijusi spiesta mainīt nosaukumu no Stigmata IV uz šo. Pažēlošanās guestbookā par diska nepieejamību nesa augļus, un ģitārists Gunther Maier (vai arī kāds viltvārdis) pats personīgi pārdeva man "Phobia". Taču šis fakts neietekmē manu spriedumu - tieši pret šī cilvēka darbu man ir vislielākās pretenzijas. Ne pret viņa tiešajiem pienākumiem - ģitārai un tās pārvaldītājam nav ne vainas (tik wah-wah pedālis tiek pārlieku bieži lietots soliņu laikā). Gunther ir šī diska producents un viņš ir "izgāzis" pats sava instrumenta skaņu! Ne tikai tas, ka ģitāras skaņai ir kaut kādi pusindustriāli piemaisījumi (tie komplektā ar nepatīkamo sākuma rifu diezgan pabojā "Fool IV"), tā piedevām nelīmē kopā visa albuma skanējumu, kam metālā vienkārši jābūt! Toties virtuozs Ali Hilzensauer beidzot var lepoties ar sev atvēlēto labi dzirdamo basu, un Richard Krenmaier ir augstumos arī tiešā nozīmē, jo vispārēji agresīvākā mūzika arī viņam aizvien biežāk liek pieņemt to Jon Oliva (Savatage) raksturīgo augsto brēcienu. Albuma kulminācija neapšaubāmi ir veselas divas kaverversijas no visu laiku un tautu izcilākās rokoperas "Jesus Christ Superstar" - dusmīgā uvertīra un tai sekojošā "Gethsemene (I Only Want To Say)" ar dažām Richard vaļībām vokāla partijā ir satriecošas. Šo pārīti no abām pusēm iekļauj divi ekselenti pašu gabali - "Dying" pirms tam un "Ricochet" pēc tam, un pārējās pašu dziesmas arī attaisno cerības, ar vienu iebildi - šie novatoriskie power rifi un spokainās melodijas ar vētraini spēcīgo balsi ir pārāk ātri un sasteigti ierakstīti, arī tekstiem un komponēšanai vispār būtu bijis vēlams atvēlēt vairāk laika. Taču laikam jau grupa steidzās atgādināt par sevi. Nesteidzieties tā ar jauno albumu, OK? Un nebija vērts iekļaut to tribjutam ierakstīto dziesmu "22 Acacia Avenue", vienu no vājākajām Iron Maiden kompozīcijām. Kaut arī tā ir manāmi uzlabota, tomēr...
Vērtējums: 7 no 10

Human Twilight Zone
Pašam prieks, kā apstiprinās paša vārdi. Tiklīdz grupai izdevās piestrādāt, rezultāts ir manāms un manāmi iepriecinošs. Kaut arī disks ir negaidīti garš (70 minūtes), tomēr Stigmatistiem izdevies nolīdzināt kvalitāti viscaur tam, un pēdējās dziesmas skan praktiski tikpat dzīvīgi un skaļi kā pirmās. Tas pats sakāms arī par skanējumu - ģitārists Gunther Maier atteicies no eksperimentiem un atgriezies pie tā blīvā un piesātinātā "īstā" power metāla skanējuma, kāds dzirdams "The Court Of Eternity", un arī vairākas dziesmas, īpaši albuma vidū, veido atsauci un šo viņu populārāko disku. Ja varat iztēloties Morgana Lefay ar "maigāku" vokālu un mazāk tradicionālu pieeju mūzikā, tas būs radies priekšstats arī par šo Stygma IV disku. Jā, un Ritchie Krenmaier, kaut arī ir lielākā zvaigzne, kurš dzied tā, it kā katras dziesmas ieraksts būtu pēdējais viņa dzīvē, šīs mūzikas spēks ir līdzvērtīgā visu mūziķu sadarbībā. Tā kulminācija nepašaubāmi ir bezmiega novārdzinātā dziesmiņa "Sleep" 16 minūšu garumā, viscaur apbrīnojama, bet tās progrockiskais vidusmoments un lēnās beigas vispār ir neaprakstāmas (par Roland Erhard spēlēto flautas solo es paklusēšu - lai runā MŪZIKA). Šāds solīds augstums materiālā, ar, pieņemsim, vienu vai divām mazāk iepriecinošām dziesmām (bez "Scars" un "The Way To Light" es kaut kā būtu izticis. Varbūt.)
Vērtējums: 9 no 10


Official website

SUICIDAL TENDENCIES

Interesanta punk/harcore/metal vienība no Kalifornijas ar ņirdzīgu un depresīvu tekstu autoru un vokālistu Mike Muir priekšgalā, bet tā kā esmu dzirdējis tikai vienu albumu no viņiem, grūti spriest un aprakstīt.

The Art Of Rebellion
Tiek uzskatīts, ka tas ir viņu vieglākais un nevienmērīgākais (un, daži apgalvo - labākais) veikums. Nezinu, bet, atklāti sakot, biju pārsteigts par šī materiāla kvalitāti. Mazliet no punk, mazliet no hardcore, vēl drusciņ funk, latin un metal, ar akustiskiem aranžējumiem ("Monopoly Of Sorrow"). 60 minūtes gan ir tā kā par daudz priekš manis.
Vērtējums: 6 no 10

SUIDAKRA

Tas ir interesanti, ka Skyclad daiļrade vislielāko atsaucību gūst Vācijā. Tur radušās tādas grupas kā Subway to Sally, In Extremo, un arī Suidakra izmanto līdzīgu piegājienu, to ieviešot Gēteburgas un melodiskajā black.

Lupine Essence
Mazbudžeta sākumi šai nebūt ne profesionāli izcilajai grupai šajā pašizdotajā ierakstā skan visai pabriesmīgi. Es nemaz necentīšos aprunāt kaut kādu saunda kvalitāti, vienīgi likšu pievērst uzmanību haiperblāstu bungu skaņai, kas izklausās pēc tukšu un ieplīsušu kastroļu dauzīšanas. Arī visā pārējā tas vienkārši ir "Lays From Afar" dalīts ar trīs, ir melodiskais blacks, ir visādi pseido-viduslaiku iespēlējumi, taču kopumā neganti amatieriski, neganti kaitinoši "tīrajos" vokālos (meitene dzied tikai mazdrusciņ tīrāk par puišiem), arī rēcējs nav nekāda Dieva dāvan, un pilnīgi viss šeit dveš vārdus: "mēs te tā drusku gribam patēlot, ka protam", un "Skyclad mācekļi ar black metal novirzēm". Ja jums šī grupa vēlāk iepatikās, un sagribējies dzirdēt visu, uz priekšu! Varbūt tik traki neliksies, bet, vērtējot to kā atsevišķu darbu, es neko īpaši labu nevaru teikt.
Vērtējums: 3 no 10

Auld Lang Syne - nav recenzēts

Lays From Afar
Dažbrīd tas patiešām izklausās kā Skyclad vai Blind Guardian jaunākie brāļi, kuriem sagribējies izmēģināt spēkus, spēlējot Children Of Bodom vai Dark Tranquility tipa muzonu. Visas četras grupas pieder manu favorītu sarakstam (Skyclad pēdējā laikā ir bīstami tuvu izkrišanai), bet Suidakra vēl pieaugusi nava, meitenīt! Šis ir jau viņu trešais albums (ieskaitot pašizdoto), un tas silti apmierinās jebkuru, kam vajadzība pēc viegla melodiskā black/death ar viduslaiku elementiem (no Blind Guardian paņemtas balāžu tēmas, piemēram) kaut mazliet pārsniedz vajadzību pēc tiešām kvalitatīvas mūzikas. Kaut cik taisni dziedāt arī viņi nav iemācījušies, vien mazliet uzlabojies skanējums (tāds blackiskāks), ir atrastas pavisam labas vietas, ir izravētas dažas stulbības (urrā, fīmeiļu te gandrīz nav!), bet patiesībā jau tas ir black-popkorns, kuru pārēsties nav vēlams. Kādu laiku smaidīt un paklausīties noteikti var.
Vērtējums: 6 no 10

The Arcanum - nav recenzēts

Official website

SUPERIOR

Viena no pirmajām populārajām vācu progmetal vienībām, kurai, kā jau tas vienai otrai ģermāņu grupai gadījies, no Dream Theater ietekmes neizbēgt, bet cenšanās ir gan labi sajūtama. Varbūt ne vienmēr tas ved pa pareiziem ceļiem, tas nu jāatzīst.

Behind
Es tiešām negribētu īpaši uzsvērt tās nianses, kas atgādina Dream Theater (nu, "Tainted Silence"), jo Superior diezgan droši veido savu stilu, kas nebalstās uz žilbinošiem virpuļojumiem, bet gan precīziem un nikniem rifiem (lai gan pati mūzika nekāda agresīvā nav, tik spriedzes pilna gan), un savā ziņā atgādina jaunāko Vanden Plas veikumu, bet drīzāk gan stāv augstāk par to. Ne pārāk vairēts un dažāds, bet pietiekami iespaidīgs. Lielisks 90o gadu vidus progmetal. un cerības uz nākamo disku bija lielas.
Vērtējums: 6 no 10

Younique
Progresēt, izrādās, var arī šādā virzienā. Ģitārists Brend Bessmer ar komandu par savu pagaidām pēdējo disku saņēma briesmīgu pārmetumu un izsmiekla devu, jo, patiesi, "Younique" mūzika itin pieklājīgi atšķiras no tik pierastā progmetal. Šeit daudz vairāk modernu ietekmju ("Stop" pat izklausās pēc Life Of Agony), arī alternative un pat industrial, rap, lai gan rifu kolekcija pamatā lielas izmaiņas nav cietusi. Tiesa, uz beigām atmostas arī šis tas no vecā Superior, bet, vienalga, es neesmu pārlieciināts, vai tieši šāda progressija ir tā vēlamākā. Ne tāpēc, ka man tuvāks progressive žanrs, bet tāpēc, ka vienkārši neskan pārliecinoši. Ieteiktu Brendam pārdomāt attīstības likumus. Šo to var pārkāpt, bet ne jau visu.
Vērtējums: 4 no 10

Official website

THE SUMMONING

Protector (vokāls, ģitāra, taustiņi) un Silenius (bass, taustiņi, vokāls), tāds, lūk, ir šīs austriešu black metal grupas sastāvs. Atmosfērisks un dusmīgs. Abi puiši ik pa brīdim, kā jau blekmetālā pienākas, piedalās citās grupas, Abigor, Pazuzu, no zināmākajiem.

Lugburz - nav recenzēts

Minas Morgul
Kā jau nosaukums norāda, diskā apdziedāti Tolkien grāmatas "Lord Of The Rings" varoņi. Klasisks, ambienti folkisks black metal ar ķeltu-slāvu folkiskām taustiņu iespēlēm, un bungu mašīnu, kas piedod īpaši mehānisku efektu jau tā montonajam muzonam.
Vērtējums: 2 no 10

Dol Guldur - nav recenzēts
Nightshade Forests - nav recenzēts

Stronghold
Divi albumi starpā, un progress ir acīmredzams. Protektors ar Silēniusu radījuši iespaidīgu atmosfēriski & sapņaini mīlīgu muzonu, ar zināmu majestātiskuma devu ("The Glory Disappears"), daudz, daudz taustiņiem (un joprojām bungmašīnu...erhgh!), kuram no ne-black mūzika vienīgais var līdzināties Lordian Guard, īpaši jau soprāna izpildītajā "Where Hope And Daylight Die". Plūstošajās, viļņainajās blekmetāliskā valša (atcerieties, kurā valstī dzīvoja Štrauss?) skaņās ir garantēta iegrimšana jebkuram. Visumā labs darbs, zēni.
Vērtējums: 6 no 10

Let Mortal Heroes Sing Your Fame
Ja sākam ķidāt šī austriešu dueta radīto mūziku, tad, godīgi sakot, tajā ir trīs galvenās sastāvdaļas - skaļa, dārdoša un spēcīga bungu mašīna, pamalē dunoši rēcieni un ļoti skaļi taustiņi, kas ik dziesmā izspēlē vienu un to pašu pompozo melodiju 124 reizes - līdz ar to Spiral Architect un Theory In Practice pielūdzējiem diez vai būs interesanti. Taču šis Tolkīna dievinātāju meistardarbs būtu jāvērtē ne pēc sastāvdaļām, bet to summas, un pēdējā ir stipri vien pārāka un iespaidīgāka par pirmo. Jā, The Summoning paliek uzticīgi savai sajūsmai par šī fantasy aizsācēja garadarbiem, un tāpēc esmu mazliet noskumis, ka bukletā atrodamas vien satriecošas gleznas par šo tēmu (plus kolosāla ideja dueta līdera Protector, ē, fotogrāfijā), bet tekstu diemžēl nav. Atliek tikai baudīt vienu melodiju pēc otras, t.i., vienu dziesmu pēc otras, un favorītu vidū nenoliedzami būtu "South Awan" un "The Mountain King's Return", kā arī "Farewell", kurās šī vienīgā (es mazliet piekasos?) meldija vienkārši ir vairāk izdevusies, vai arī to labāk papilda pārējie elementi - "Farewell" tāds ir kolosāls, majestātisks koris Bathory stilā, padarot šo dziesmu par vislabāko nobeigumu diskam, kādu vien var vēlēties. Iespējams, ka šī mazliet plastiskā un nogludinātā skaņa (ģitāras brīžiem gandrīz nav dzirdamas) var atbaidīt ne tikai episkā black metal cienītājus, bet noklausīties gan derētu. Arī tāpēc, ka, manuprāt, šis ir viņu spēcīgākais albums.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

SUNBLAZE

Lasīju reiz apzīmējumu šai vācu grupai - progressive metal orchestra. Neko labāku nav iespējams par viņiem pateikt. Daļa grupas savulaik spēlēja vienībā Dividing Horizons, un - neliela līdzība pastāv.

Illuminating Heights
Būtībā tas ir 24 minūtes garš Ep, ar divām kompozīcijām, bet toties kādām! Progresīvā roka un metāla faniem nav nekāda attaisnojuma nebūt šim ierakstam kolekcijā - šeit atradīsiet gan savirpinātas un sarežģitas, gan pavisam mierīgas un lēnas tēmas, kristāldzidru production (rets gadījums pašizdotam diskam). Grupai piepalīdz vijolniece Elisabeth Ramirez, kuras pasāžas saviļņojumā dzen šermuļus pār kauliem, klarnetes, saksofona, flauta, un pat neliels koris. Nē, primāri tas tomēr ir progressive metal, nevis klasiskā mūzika, bet sbu žanru savienojums ir bezgala superīgs. Tiesa, ne visiem iepatiksies Matthias Pfaff savdabīgā un ne visai spēcīgā balss, bet arī būtu vienīgais iebildums. Grupa šobrīd strādā pie pilnā diska, un pieņēmuši vijolnieci par pilntiesīgu grupas locekli.
Vērtējums: 10 no 10

Update: Matthias Pfaff atstājis grupu (un daudziem tas izsauc atvieglotu nopūtu), bet grupa kā nevar, tā nevar nobeigt savu regulāro disku.

SUNDOWN

Cemetary līderis nosauca savu grupu pēc pēdējā Cemetary diska nosaukuma un turpināja arī tā tradīcijas. Līdz zināmam brīdim.

Design 19 - nav recenzēts

Glimmer
Piedošanu - nav priekš manis. Industrial ar gotiku un pat vēl tehno. Nožēlojami. Tas pirmais gabals vēl ir klausāms, pārējais - izmetams.
Vērtējums: 1 no 10

SUPERSHINE

Supershine
Supershine ir projekts, kuru izveidoja divi cilvēki no grupām, kuru vienojošais faktors ir darbības pārtraukšana tanī laikā, kad šis disks bija ierakstīts, kā arī dziļa mīlestība uz 70o gadu mūziku, kurai piešauts klāt mazliet smagās mūzikas. Doug Pinnick gadījumā tas ir King's X, kurš gan tobrīd jau sāka plānot savu atkal-atgriešanās disku, bet Bruce Franklin šīs recenzijas rakstīšanas brīdī jau darbojas savā pamatgrupā Trouble. Jebkurā gadījumā Supershine izpildītā mūzika nesola nezkādus pārsteigumus - zīmīgi, ka te atrodas arī Grand Funk Railroad kavers, bet tā, citādi, varam sameklēt atsauces gan uz Trouble, gan arī uz King's X - no pirmajiem ņemam smagās ģitāras, no otrajiem gurdeno balsi un dažas vokālās harmonijas. No tik pieredzējušiem mūziķiem galīgu "lažu" nevar gaidīt, un Supershine būs apmierinājums tiem, kas par visu vairāk ciena kļošenes, saplēstus džinsus un garus un taisnus matus (t.i., ne Doug, gandrīz-plikpaurana nēģerīša gadījumā). Visumā teicams darbs priekš projekta (kurā bungas spēlē gan Trouble, gan King's X bundzinieki, bet producēšanā piepalīdzējis King's X ģitārists Ty Tabor), nepretenciozas un nesarežģītas dziesmiņas, bet kopumā itin patīkamas un pārliecinošas, ar diezgan spēcīgu sajūtu, ka tās rakstītas "dzīvajā". Ja vēl man nebūtu radusies tā ļoti jūtamā ne-grupas-bet-projekta sajūta, kas ne vienam vien šādam ražojumam piemet klāt sasteigtību un nepabeigtību, tad es būtu to vērtējis vēl augstāk.
Vērtējums: 6 no 10


SYSTEM OF A DOWN

Toxicity
Manu Gada Novirzes balvu par vislabāko albumu no tās mūzikas, kādu ikdienā neklausos, piešķīru Rammstein šedevram "Mutter", bet SoaD būtu nākamie kandidāti. Dziesma no šī diska "Chop Suey!" nepagurusi rotē pa ārzemju TV, gan tepat pa SWH Rock, un pat izpelnījusies Grammy nomināciju par labāko dziesmu hard rock stilā (Hard rock? tā visplašākajā nozīmē). Un atzīšos, ka tikai tās dēļ uzdrošinājos iegūt šo albumu savā īpašumā, biju dzirdējis tikai to dusmīgo ātrrunāšanas un neticami melodisku iespēļu krustojumu, un beigu beigās padevos slavinošajām atsauksmēm. Un "Chop Suey!" vienalga apkopo visu to labāko, bet vismaz puse vai pat vairāk kompozīciju veidotas pēc līdzīgas formulas - negantus un intensīvus nu-metal un punk rifus papildina (parasti visnegaidītākajās vietās) akustiskas pasāžas, un arī vokāla stils piemeklēts atbilstošs abām šīm - Serj Tankian ātrdziedāšanas paraugdemonstrējumi pirmajos mijas ar death ierēcieniem, bet klusajās vietās tiek iedziedātas skaistas, divbalsīgas melodijas, kuru otro balsi nemainīgi piedāvā ģitārists un vairuma dziesmu autors Daron Malakian. Aptuveni šādā stilā ieturētas, piemēram, "Needles", "Atwa" (man otrā labākā kompozīcija šeit, ar mazliet bītlisku piesitienu) un tituldziesma, bet tad vēl jāpievieno nedaudz austrumnieciski motīvi (visi četri grupas dalībnieki nāk no ASV armēņu kopienas) dziesmās "Deer Dance" un "Aerials", un druscīt par daudz panka ("Bounce", u.c.). Tieši nepārprotama pēdējā klātbūtne vairākās kompozīcijās liedz man izplūst slavinošos vārdos, bet nedrīkst nepieminēt arī šādu faktu - minētā formula nav nemainīga, un tieši otrādi - dziesmas nav pārāk līdzīgas viena otrai. Bet tomēr iesaku pirms iegūšanas noklausīties.
Vērtējums: 7 no 10

DAN SWANO

Dan Swano savu vārdu dziļi iegravējis death un tai radniecīgās (un neradniecīgās) mūzikas attīstības bastionā, bez pamatgrupas Edge Of Sanity piedalīdamies neskaitāmos projektos, pētot un radot visdažādāko stilu mūziku, kā arī uzņemoties producenta pienākumus (Arī leišus Ghostorm producējis viņš). Visbeidzot, aizgājis no EOS, Danijs, kā pēdējā laikā ieradis, ieraksta pilnīgi visus instrumentus diskā, kurš beidzot iznāk kā tīrs solo albums. Bet, iznākums, kaut likumsakarīgs, ir negaidīts...

Moontower
Es nevaru iedomāties nevienu albumu, kurš tik veiksmīgi apvienotu 70o gadu progrock (īpaši Marrilion), gothic un death metal! Prātam neapverams mikslis, plus vēl taustiņu partijas gan pēc tembra, gan melodijām atgādina Amorphis (ap 1000 Lakes un Elegy laikiem). Dans, manuprāt, ir pārspējis pats sevi. Tīri cilvēciski interesanti, ko gan viņš darīs tālāk...
Vērtējums: 8 no 10

Official website

SYRIS

Jauna amerikāņu grupa spēlē intensīvu, ne pārāk daudzveidīgu power metal, apmēram Helstar garā, tikai bez tik izteiktām ritma maiņām.

Unseen Forces
Diezgan parasts power ar labu vokālu un normāliem instrumentālistiem. It kā viss izdarīts normāli, bet ar to vien ir par maz...
Vērtējums: 5 no 10

Official website