SAVATAGE

Floridas heavy metal grupas jau gandrīz divus gadu desmitus veiksmīgā karjera ir apliecinājums tam, ka, nemitīgi mainoties, ir iespējams pāraugt jaunā kvalitātē un radīt aizvien jaunus un dižus skaņdarbus. Ilgu laiku nemainīgi tās līderi bija brāļi Jon (balss) un Criss (ģitāra) Oliva, taču pēc Criss nāves grupa burtiski "apaugusi" ar dalībniekiem...

Sirens
Šo es uzskatu par vienu no labākajiem 80o gadu heavy metal debijas albumiem, varbūt pat vienu no visu laiku labākajiem debijas albumiem vispār. Nepārtraukta niknu, bet izcili nostrādātu rifu lavīna zem Jon Oliva vājprātīgi dusmīgās un dažreiz izmisīgi raudošās (tie sirēnu kliedzieni...uh!) balss, mugurkauls Keith Collins/Steve Wacholz personās nostrādā ritmu perfekti, tomēr Oliva brāļi šeit ir prīmas. Par to viņiem zems paklaniens.
Vērtējums: 8 no 10

Dungeons Are Calling
Viens no retajiem Ep (vai MCD), ko patiesi būtu vērts iegādāties, "Dungeons Are Calling" ir agresīvs heavy metal Judas Priest/Black Sabbath/Iron Maiden labākajās tradīcijās, taču klonēšana dienas kārtībā gan nav paredzēta. Obligāti jāizceļ "By The Grace Of The Witch". Starp citu, šeit iekļauta arī sabbath-īgā "City Beneath The Surface" no Avatar vienīgā Ep...bet Avatar ir pirmais Savatage nosaukums.
Vērtējums: 7 no 10

Power Of The Night
Jāsaka, ka "Power Of The Night" pēc iepriekšējiem spontāni niknajiem rifiem izklausās stingri vien piegludinātāks, taču ne īpaši sliktāks. Lai gan...patiešām, ja tajā 1984. gadā būtu iegādājies šo albumu, kļūtu noraizējies (un ne bez pamata), vai tik Savatage nekuģo uz mierīgākiem ūdeņiem. "Fountain Of Youth", titulgabals, "Washed Out" vai "Warriors" manas cerības attaisnotu, bet "Hard For Love" un "In The Dream" liktu savilkt bažīgu skatu.
Vērtējums: no 10

Fight For The Rock
Mācību grāmatas šo piemēru vajaga likt - kas notiek, ja ierakstu kompānija (šajā gadījumā Atlantic Records) uzspiež savu gribu pēc 'komerciāli' labākiem gabaliem. Iznākumā - vienmuļš pop-metal, ar diviem coveriem (no kuriem Badfinger dziesmas "Day After Day" ir vienkārši atbaidošs!), kuru atsvaidzina 'nejauši' iezagušās "Hyde" un "Lady In Disguise". Nu, bet diska nosaukums jau pats par sevi kaut ko liecina.
Vērtējums: 4 no 10

Hall Of The Mountain King
Par laimi, tas ir tikai īslaicīgs vājums - nicīgi noraidot ierakstu kompānijas padomus, Savatage ieraksta savu līdz tam labāko disku. Smagu, niknu un melodisku, ko vēl var vēlēties. Un pat bez nevienas balādes :) Kulminācija, protams, ir monumentālais titulgabals, kura intro "Prelude To Madness" izmantots E. Grīga skaņdarba motīvs.
Vērtējums: 10 no 10

Gutter Ballet
Heavy metal ar klavierēm (tieši klavierēm, nevis sintezatoru!) toreiz bija kas jauns un nedzirdēts, un 'taisnā' heavy piekritēji rauca degunus. Dies ar viņiem, jo Savatage šeit ir radījuši nemirstīgu šedevru, te ir gan nikni un agresīvi verķi (pretkara tēmai veltītais "Of Rage And War", seksīgais "She's In Love" vai psihiatriskās slimnīcas iemītnieka pārdomas dziesmā "Thorazine Shuffle"), gan himniskais titulgabals, gan sirdi plosošais "When The Crowds Are Gone", plus vēl daži mierīgi instrumentāļi.
Vērtējums: 10 no 10

Streets
Jau "Gutter Ballet" bija iecerēts kā konceptuālais darbs, bet iecere tika realizēta šajā, pēc daudzu atzinuma, labākajā klasiskā sastāva ierakstā. Producenta un gandrīz vai grupas dalībnieka Paul O'Neil sarakstītais pus-autobiogrāfiskais stāsts par bijušo narkotiku tirgoni, kas kļuva par rokzvaigzni. Manuprāt, tomēr diskam pietrūkst tā enerģijas lādiņa, kāds sastopams iepriekšējos divos albumos, turklāt viena otra tēma smuki nozagta no pašu vien sarakstītajām dziesmām. Disks nav slikts, tomēr pēc "Gutter Ballet" un "Hall Of The Mountain King" tāds mērens...
Vērtējums: 7 no 10

Edge Of Thorns
Kā vēlāk izrādījās, tas bija pēdējais albums ar ģitārista Cris Oliva piedalīšanos. Pie reizes, tas bija pirmais un priekšpēdējais Savatage disks bez Jon Oliva vokāla. Jaunais puisis, Zach Stevens, bijušais bundzinieks grupā White Whitch (Ironija! Tā saucās viena no agrīnajām Savatage dziesmām), atšķirībā no ārdošā Jon Oliva, bija tipisks mierīgs hard/AOR pārstāvis, un arī mūzika bija zaudējusi to eksplozivitāti, un vecie Savatage fani galēji novērsās no grupas. Pāris vecajam Savatage raksturīgi uzplaiksnījumi gan ir ("he Carves His Stone" beigu daļa, "Damien"), un, kā vienmēr, šeit iekļauts viens episks, gutter-ballet-isks skaņdarbs, "Follow Me", kas ir obligāti labākais.
Vērtējums: 5 no 10

Handful Of Rain
Zēni izmisumā par ģitāristu aicina nesen no Testament aizgājušo Alex Skolnick. Viņa ieguldījums tomēr šajā diskā aprobežojās ar nošu atspēlēšanu un nelielu blūzisku noskaņu piedošanu, tā kā viss materiāls jau bija uzrakstīts. Kaut arī šeit sastopami pāris interesanti skaņdarbi (jāmin "The Chance" ar Queen-isko beigu daļu, kuru šobrīdējais sastāvs perfekti izpilda arī koncertos), visumā albums ir diezgan garlaicīgs. Es personīgi jau grupu norakstīju, bet, kā izrādījās - pāragri.
Vērtējums: 5 no 10

Dead Winter Dead
Jon Oliva atgriežas, bet ne tikai viņš! Par ģitāristiem kļūst Chris Cafferty (spēlēja jau "Gutter Ballet"), kā arī Al Pitrelli (Danger Danger, Alice Cooper un vēl neskaitāmas grupas). Tiesa, viņu ieguldījums arī šeit nav pārāk liels. "Dead Winter Dead" ir episks un konceptuāls vēstījums par Dienvidslāvijas kara laikiem, diezgan mierīgs, tomēr ar iekšēju spriedzi, kas vislabāk izlaužas divos Jon Oliva dziedātajos gabalos. Pamatīgi atšķirīgs no jebkura iepriekšējā Savatage veikuma, aiz kam ne visi spējuši to pieņemt.
Interesants fakts. Jon Oliva/Paul O'Neil projekta Transiberian Orchestra diskā ieklauts ari instrumentālais "Christmas Eve (Sarajevo 12/24)", kurš kļuva par ASV radiostaciju visvairāko spēlēto dziesmu (kaut iepriekš tā tika noraidīta, saistības ar Savatage dēļ), un grupa pat uzstājās nacionālajā TV...
Vērtējums: 9 no 10

The Wake Of Magellan
Principā var teikt, ka "Dead Winter Dead" faniem patiks arī šis albums, jo pamatdoma šeit ir ārkārtīgi līdzīga. Tas pats emocionālais hardrock ar taustiņu un orchestrālu gūzmu, ar vienu otru tēmu no klasiskās mūzikas ("Underture"), diviem vokālistiem, un dažbrīd varenu kori. Atkal konceptuāls darbs, par kura diženumu var spriest pēc tekstu autora Paul O'Neil ieceres katram trackam bookletā pievienot veselu dzejoli, kas palīdzēt labāk izprast tekstu koncepciju. Baigi.
Vērtējums: 9 no 10

Poets And Madmen
Šķiet, ka pret 'Tāžistiem bija sazvērējušies vismaz puse debesu vai citu dievību spēku, aizkavējot un dažādi sabotējot darbu, kura rezultāts ir pirmais Savatage disks kopš 1997. gada "The Wake Of Magellan". Kas mazliet pasekojies arī šajā sitē publicētajiem jaunumiem, zinās, ka ieraksta beigās no grupas aizgāja ilggadējais vokālists Zach Stevens un arī apkārtceļojošais ģitārists Al Pitrelli (uz Megadeth!), bet viņu vietnieki jau atrasti attiecīgi Damon Jiniya un Seven Witches/Metallium biedra Jack Frost personās. Līdz ar to grupa pirmo reizi kopš "Edge Of Thorns" uz neilgu laiku bija palikusi četru vīru sastāvā - plus producents Paul O'Neil, kurš kārtējo reizi sarakstījis sirdi plosošu koncepciju. Vienīgi sanācis tā, ka CD standarta garuma ierobežojumu dēļ no dažiem gabaliem nācies atteikties un dažus pārveidot, un tad vēl Zaharija aiziešana - rezultātā koncepcija ir stipri vien miglaina, un bez CD bukletā ievietotā stāsta nav saprotama (turklāt aprakstītā Pulicera prēmijas ieguvušās fotogrāfijas apraksts man liek aizdomāties, ka šis fakts aizgūts iz reālās dzīves). Muzikāli Savatage palikuši uzticīgi savam padrūmajam un episkajam "Brodvejas metālam", taču, šķiet, ar biedru aiziešanu pazudušas šādas tādas netveramas papildus dimensijas. Tas ir tikai kopiespaids, jo te ir gan raupjie metālismi "Drive" un "Awaken", kuri acīmredzot rakstīti Jon Oliva balsij, gan tas viņu iemīļotais teatrāli mjūzikholiskais gabals ("Morpihne Child"), kura izskaņā neiztrūkstoši koris sasniedz to majestātisko efektu, katrai balsij atkārtojot atkal un atkal vienu un to pašu vokālo frāzi - tam noteikti ir izgudrots mūzikas termins, es tikai pateikšu, ka dziesma "Changes" no "Handful Of Rain" diska ir pirmais viņu mēģinājums šajā ziņā. Balsu korī piedalās arī John West (Artension, Royal Hunt), bet vecie fani droši vien bija sajūsmā, uzzinot, ka Jon Oliva pārrakstīja pats visus lead vokālus, tomēr jūtams, ka dažās vietās Zach balss būtu skanējusi daudz precīzāk un piemērotāk. Lai nu kā, "PoM" nebūt nav garlaicīgs, varbūt piezemētāks, klusāks, ar tādu kā nepabeigtības sajūtu. Galvenais, nenobāziet to plauktā, ja pie pirmās reizes sašķobījās seja. Mans šis 8-nieks diez vai ir galīgā atzīme arī pēc piecām noklausīšanās reizēm.
Vērtējums: 8 no 10

Official website