SYMPHONY X


Ņūdžersijas grupai pirmsākumos nācās dzirdēt gandrīz viennozīmīgu apzīmējumu: "Šī ir mūzika, kādu Yngwie Malmsteen vajadzētu spēlēt", un sava taisnība vien viņiem bija - Michael Romeo neoklasiskie sologājieni diezgan atgādina virtuozā zviedra pasāžas. Tomēr, šeit ir viena būtiska atšķirība - Symphony X ir grupa vārda vistiešakajā nozīmē, nevis ģitārista-brīnumbērna pavadītājsastāvs. Īsts atradums ir vokālists Russel Allen ar savu piesmakušo, mazliet Dio līdzīgo balsi.

Symphony X
"File under Progressive Metal" vēsta teksts uz aizmugurējā vāka - 90o gadu vidū tādus lika, jo toreiz tiešām progresīvā metāla grupu bija maz, un vēl tagad leģendas stāsta par dažādiem pārpratumiem šajā sakarā. Symphony X debija, kaut arī caurcaurēm piesātināta ar neoklasiku, pat šo to no Queen (mežonīgi daudzie vokāli), tomēr patiesībā pieder progmetal kārtai, ne mazāk kā viņu sekojošie diski (īpaši tas sakāms par Dream Theater līdzīgo "A Lesson Before Dying" - tik tipisks progmetāls šķiet SX nav bijis arī pēc tam). Ar vienu izņēmumu - man šķiet, ka sekojošais albums "The Damnation Game" bija taisnāks, vairāk balstoties uz tiešāku power metal, taču saglabājot visas krāšņās papildus fiškas. Izlutināts ar pēdējo gadu briljantajiem sniegumiem, es debijas disku tiešām uztveru kā pēdējo trūkstošo gabaliņu SX katalogā un nekā citādi. Pirmkārt, uzkrītoši vārgais un samocītais Rod Tyler vokāls, kas gan tembrāli līdzinās Russell Allen, taču nespēj ne ūdeni pienest tam. Otrkārt, "produced by Symphony X" ir bijusi kļūda - tik daudz labā noslīkst plakšķošajā basa bungā, vārgajā ģitārā, kaut kur pamalēs kaucošajiem vai dažbrīd pat pārāk uzbāzīgiem taustiņiem, un beigu beigās tas izklausās pēc kaut kāda demo ieraksta. Treškārt, Romeo & Co. ģenialitāte komponēšanas mākā vēl bija iesnaudusies. Negribētos savu tik iemīļoto grupu tik īpaši nolikt jau pašā iedīglī, bet fakti diemžēl ir tādi, kādi ir, nevis tādi, kādus es tos redzu.
Vērtējums: 4 no 10

The Damnation Game
Šis ir pēdējāis Symphony X disks, kuram Malmsteen-iskie salīdzinājumi ir piemērojami. Tiesa, jau te amerikāņi virzījās uz daudz klasiskāku un gotiskāku skanējumu, nekā zviedrs jebkad ir mēģinājis sasniegt, un nekādā gadījumā "The Damnation Game" nav prasts hārdroks ar ģitārista zibināšanu vietā un nevietā. Smags un enerģisks heay metal ar daudz neoklasikas, pavisam nelielu progressive piedevu, izciliem mūziķiem visos departamentiem, un vēl ne tik žilbinošu vokālu (vēl tikai 99% ideālu). Varbūt arī production nav sasniedzis nirvānu, varbūt arī kompozitoru dotības nav noslīpētas līdz galam, iespējams, vietām sagribējies izrādīt savu ieroču arsenālu, tomēr visu pārējo Symphony X disku faniem "The Damnation Game" nebūs īpaša vilšanās.
Vērtējums: 8 no 10

The Divine Wings Of Tragedy
Šis disks no "veiksmīgu Malmsteen kopētāju" kategorijas pacēla Symphony X burtiski citā dimensijā. Protams, piekasīgi cilvēki vienmēr norādīs uz Michael Romeo un Michael Pinella atsevišķiem solo un kopspēli, kas patiesi atsauc atmiņā zviedra 80o gadu beigu darbus (tomēr kaut "Out Of The Ashes" sit pušu vai jebkuru Ingvija darbu), taču Symphony X strādā kā komanda, un tas ir ārkārtīgi jūtams. Jaunajā virzībā ir iekausēts mazliet no prog tehniskuma, gotiskajām noskaņām, klasika un neoklasika, heavy metal, taču svarīgākais ir šī mūzikas radītais fīlings - drūmi senie/viduslaiki bez izskaistināšanas un nodrāztām klišejām, barokālas velves, skaņu pārpilnas un mēnesnīca fantāziju pasaulē - tas viss ir dzīvs un elpojošs un varens. Piecu studijas mūziķu veikts šedevrs, kronējot to ar 20 minūšu titulgabalu, kas varētu atgādināt pasmagu Dream Theater. Jas negribas tik ilgi sēdēt, var uzgriezt kaut vai tā a capella intro - cilvēku balsis kā baznīcas ērģeles...
Vērtējums: 10 no 10

Twilight In Olympus
Pirmie Symphony X koncerti notika tikai pēc šī diska, ar to izskaidrojama tik drīza (jau nākamajā gadā!) vēl viena 24-karātīga briljanta parādīšanās. "Twilight In Olympus" gandrīz ne ar ko neatšķiras no sava priekšgājēja, vienīgi ar veiksmīgāku bungu skaņu miksā, tekstos mazāk viduslaicības, vairāk fantāzijas (13-minūtīgais "Through The Looking Glass" veidots pēc Alises Aizspogulijā, bet lieliskā, Savatage līdzīgā balāde "Lady Of The Snow" pēc japāņu pasakas motīviem). Taču visi pārējie elementi ir nemainīgi, un nemainīgi monumentālas nemirstības apdvesti.
Vērtējums: 10 no 10

V - The New Mythology Suite
Jautājumu par to, vai iespējams ideālu lietu noslīpet vēl vairāk, es pacēlu jau pie Nightwish "Oceanborn". Šajā gadījumā tomēr pastāv nelielas atšķirības, gan on NW gadījuma, gan no visai identiskajiem "tDWoT"/"TiO". Mūzika kļuvusi vēl izvērstāka, plašāka, un tur savs nopelns ir vairāk taustiņu izvirzīšanai. Ģitāra gan nav kļuvusi daudz vieglāka, un Michael Romeo, paldies Dievam, aizvien biežāk atsakās no Malmsteenismiem, un cilvēks, kurš pēc paraduma salīdzinās šīs divas lietas, būs pasmagi maldījies. Symphony X vēl vairāk ieskatās progresīvā metāla teritorijā, vēl vairāk klasiskajā mūzikā, brīžiem rakstot tīru "klasisko mūziku metāla grupai" (ē, "Prelude" pat atgādina Rhapsody...), taču sarakstījuši vēl vairāk, un vēl labākas meldijas, kuras vijas nepārtraukti! Jā, ir papilnam tipisku Symphony X gājienu, taču, pateicoties manis minētajām izmaiņām, tie neliek saviebties un mētāt apvainojumus par atkārtošanos. Ja iepriekšējos diskos tomēr gadījās atsevišķas vietas un lietas, kas neļāva izplūst eksaltētos spiedzienos, tad šeit tādu vietu nav. Nav un viss. "Piektais" piegājiens ir neticami labs.
Vērtējums: 10 no 10

Official Website
Website