TAD MOROSE

Zviedru progmetal grupas nosaukums pilnībā atbilst viņu mūzikai. Tā patiesi ir visai "salta" un drūma mūzika, precīzi nospēlēta, taču iedveš tādu saltuma sajūtu, kuru ilgi klausīties nav viegli...

Leaving The Past Behind - nav recenzēts

Sender Of Thoughts
Vistuvākais, ko varu minēt - Conception (arī vokālā ir sava līdzība), tikai Tad Morose mazāk paļaujas uz ģitāristiem, vairāk taustiņu iespēles. Taču radītā noskaņa ir visai līdzīga, "priecīgi" Dream Theater rifi te nav stāvējuši pat tuvumā, drīzāk tas aizsniedzas līdz pavisam smagākiem žanriem, varbūt par doom vai power metal, kurus tūlīt pat līdzsvaro ēteriski taustiņi viļņi. Un, tomēr, savā būtībā ir progmetal, to nedrīkst aizmirst. Kopumā varu teikt, ka īsti tas neiekrīt manā patikšanas slejā, taču es nekādi nespēj noliegt potenciālo jaukumu, un pilnībā spēju saprast šīs grupas fanus.
Vērtējums: 4 no 10

A Mended Rhyme - nav recenzēts
Matters Of The Dark
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: Century Media Records
GARUMS: 49'00"
PAMATSASTĀVS:
Urban Breed - vokāls
Christer 'Krunt' Andersson - ģitāra
Daniel Olsson - ģitāra
Anders Modd - bass
Peter Morén - bungas

Daži uzskata, ka Century Media bojā grupas, minot daudz un dažādus piemērus, kad, nonākot šī smagās mūzikas leibla paspārnē, grupas mainās uz slikto pusi (Einherjer, piemēram). Tad Morose gadījumā izmaiņas tiešām ir pamanāmas. Īpaši cilvēkam, kura pēdējais Tad Morose disks bija "Sender Of Thoughts" - tā praktiski ir pavisam cita grupa. Vecais Morozs vairāk vilka uz progressive/power (tieši šādā secībā) pusi, bet, izdarot sastāva rokādi un taustiņnieka Fredrik Eriksson vietā pieņemot otro ģitāristu, ar "Undead" grupa aizvien vairāk tiecas uz power ar pietiekami lielu "savādības" piešprici, kas neļauj viņus ievirzīt tradicionālā power rāmjos. Visinteresantākais atklājums ir tāds, ka Tad Morose tagad cenšas ieņemt...Crimson Glory vietu! Protams, tas vokālists ar padumjo vārdu Urban Breed (šis vārds pat esot viņa pasē!) nekad nebūs Midnight, lai kā centīsies ieņemt vadošo lomu diskā, taču abi ģitāristi Christer Andersson un Daniel Olsson prasmīgi zīmē floridiešiem raksturīgos dzenošos rifus un skaistās ģitāru melodiju harmonijas. Tiesa, Tad Morose ir jūtami vieglāki, izņemot tad, kad divās dziesmās otro vadošo vokālu piedāvā pagrīdē ielīdušās grupas Lefay dziedātājs Charles Rytkonen (abas grupas nāk no vienas un tās pašas pilsētas), īpaši agresīvajā tituldziesmā. Bet skanot "Sword Of Retribution", "Ethereal Soul", "In The Shadows", "New Clear Skies" un citām, ar nelielu iztēles palīdzību nav grūti iedomāties šīs dziesmas kādā no 90o gadu Crimson Glory diskiem. Daži gabali, kurus pat ar imagināciju grūti ievietot CG diskā, kā "Another Way" vai "Reason Of The Ghost" ir pietiekami kompetenti ziemeļu power metal paraugi, tādi vieglāki Morgana Lefay tipa gabali, turklāt Lefay un Wolverine producents Per Ryberg te sēž pie pults. Tomēr es nesteigtos šo grupu saukt par jaunatklājumu vai ko īpašīgi speciāli - līdz nemirstībai viņiem kāds ceļš ejams.
Vērtējums: 6 no 10


Official website

TANELORN

No trim progmetal leibla Dominion Records grupām, kuru ieraksti man ir, šī noteikti ir vājākā. Power/prog, taču bez iekšām.

The Other Side
Sauss production un mūzika arī sausa, neizteiksmīga un bezzobaina. Garlaicīgi.
Vērtējums: 2 no 10

TAROT'S MIST

Tas ir bijušā Stormwitch ģitārista Lee Tarot studijas projekts, kur viņš izmanto savu īsto vārdu Harald Spengler un četrus mūziķus, pats rakstīdams labu daļu mūzikas, visus tekstus/koncepciju, kā arī tēlodams producentu.

Odyssey
Kā vēsta buklets, ideja par Odiseja piedzīvojumiem konceptuālā albumā Haraldam radusies jau 80o gadu beigās, vēl Stormwitch sastāvā. Nevaru iedomāties, ka'das izmaiņas notikušās, projektam no sākotnējās ieceres līdz šai, bet "Odyssey" noteikti nav nekāda sakara ar draudīgi melnišķo hevī. Disks piedāvā itin pieklājīgu, atmosfērisku un diezgan tradicionālu hard rock ar kompetentu vokālu (kas atgādina Andi Deris (Helloween) zemāku versiju), gluži normālu ģitāras darbu, un... pilnīgi neievērojamu visu pārējo. Relaksējošas tēmas un neuzbāzīgi, bet jauki ģitāru solo ir dienas kārtībā, izdalot vienīgi Savatage-līdzīgo "Kingdom Of The Shadows" (kas par kori!), Van Halen-isko "Lord Of The Winds" vai viegliņi Helloweenisko "Jaws Of Deep". Pavārgs sounds, dažbrīd atgādinot citu ģermāņu vienību Seventh Avenue. Man personīgi te ir patīkami iegrimt, taču šķiet, ka šajās domās būšu es viens...
Vērtējums: 6 no 10

THE TEA PARTY

Kanādiešu trio spēlē nopietnu mūziku un prasa nopietnu pieeju - viņu ierakstos Led Zeppelin/The Doors ietekmes veiksmīgi apvienotas ar dažādām austrumnieciskām skaņām un vēlāk arī (IMO, mazāk veiksmīgi) pievienoti modernāki ritmi. Iesaku klausīties uz savu risku - var gadīties smags smadzeņu pavērsiens un tik daudz šodienas mūzikas liksies neglābjami seklas un aizmirstamas. Grupas sastāvs ir nemainīgs - Jeff Martin (vokāls/ģitāra, plus teksti & producenta darbs), Stuart Chatwood (bass/taustiņi), Jeff Burrows (bungas), bet visi trīs spēlē arī neskaitāmus eksotiskus instrumentus.

The Tea Party - nav recenzēts. 3500 kopijas tika izdotas tikai savā Ontario apkaimē, sekojoši tas ir baiss retums.

Splendor Solis
Kur tad slēpjas The Tea Party burvība? Muzikāli grupas sniegums patiesi sakņojas Led Zeppelin mantojumā, turklāt vislabāk tas manāms tieši akustiskajās vietās, kas neglābjami atsauc atmiņā Cepelīnu III disku ("Midsummer Day", "In This Time", jaukais instrumentālis "Winter Solstice"), taču tikpat neglābjami nepareizi būtu šo grupu saukt par šo britu pakaļdarinātājiem. Tagad tiksim galā ar The Doors. Jā, Jeff Martin balss patiesi atgādina Jim Morrison, un vismaz dziesma "A Certain Slant of Light" nebūtu slikti izskatījusies The Doors vidusposmā, taču gan teksti, gan filozofija manāmi atšķiras no Parīzes kapsētā apglabātā buntavnieka (par kuru pats Jeff Martin nemaz neesot sajūsmā, ko nevarot teikt par Led Zeppelin). Papildus jau minētajām ietekmēm The Tea Party ieskatās mazliet eksotiskākās lietās - tiesa, LedZep arī to brīžiem piekopa, bet tomēr viņiem izklausās citādāk. Šo mūziku tiešām nepieciešams absorbēt, uzsūkt, tajā iegrimt nevis priecāties par viegli uztveramām meldijām un rifiem. Ja tas izdodas - apmierinājums garantēts.
Vērtējums: 9 no 10

The Edges Of Twilight
Mans uzskats ir tāds, ka šis disks vēl vairāk uzņēmis Led Zeppelin ietekmes, bet tajā pašā laikā, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, "The Edges Of Twilight" izklausās vēl oriģinālāk un daudzveidīgāk nekā "Splendor Solis". Orientālismi iekš "The Bazaar" mazliet atgādina turku The Pentagram, bet "Sister Awake" ir pilnīgi iegrimis Tuvajos Austrumos! Tiesa, "Silent Spirit" pilnīgi varētu būt Led Zeppellin gabals, bet blūzs "Shadows on the Mountainside" ņemts no tās pašas grāmatas, kur "Since I've Been Loving You". Bet pamatlīnija ir tāda, ka ikviena dziesma un kompozīcija šeit ir izveikta ar izdomu, kaut visai daudzveidīga, taču salejas kopā vienā tekstuāli-muzikālā kokteilī, kur neviena sastāvdaļa nekrīt ārā. Debešķīgas skaņas.
Vērtējums: 10 no 10

Transmission
"Transmission" ir jauna fāze The Tea Party karjerā, un tā ir nikna un agresīva, moderni mehāniskiem un pat industriāliem rifiem pārpilna, te grūti atpazīt to ģitārhārdu, kas skanēja iepriekšējos divos diskos. Arī šeit gadās pa kādam izcilam numuram, kā "Psychopomp" vai grandiozie "Pulse" un "Emerald", bet, piemēram, elektroniski-industriālais "Babylon" vai arī titulgabals man aiziet garām. Nav šaubu, ka šī atteikšanās no iepriekš minētajām ietekmēm var uzlabot viņu pozīciju šodienas tirgū, taču, ja tā atklāti, es nedomātu par šo grupu tik labi, ja nebūtu pirms tam dzirdējis iepriekšējos diskus. Kaut arī, dabīgi, viņu talants spīd un laistās arī cauri šiem trokšņiem, bet kāpēc tas bija tā jāsedz?
Vērtējums: 6 no 10

TRIPtych
Triptihs turpina "Transmission" iesākto, bet cenšoties padarīt skanējumu cilvēcīgāku un piezemētāku, varbūt pat atskatoties uz "The Edges Of Twilight", teiksim, dažas iezīmes atrodam dziesmās "Samsara" vai "The Messanger", vai varenajā "These Living Arms" bet, "Heaven Coming Down" jau pavisam popsīgi izklausās, un neraksturīgi arī pie reizes. Vai arī var apskatīt "A Slight Attack", kur vienā dziesmā apvienoti abi The Tea Party karjeras posmi. Taču man joprojām žēl, ka tik maz vērības pievērsta ģitārmūzikai, jo arī "TRIPtych" labākajā gadījumā pievieno kādu orķestrētu pasāžu pie sava elektroniskā jucekļa, un vienkārši izklausās pārāk parasti, ne tik oriģināli kā "tEOT". Varbūt par kripatiņu labāks un klausāmāks materiāls nekā "Transmission", bet mieles aizvien paliek.
Vērtējums: 7 no 10

The Interzone Mantras
Ar prieku un patikšanu paziņoju, ka vispārējais de-elektronizācijas un de-industrializācijas vilnis skāris arī šo tik izretis (toties fanātiski!) cienīto kanādiešu trio. Taču viņu mūzika palikusi tikpat grūti definējama - ja ar pirmajiem diviem diskiem viss ir skaidrs, tad ar pēdējiem, un arī ar šo, kritiķi-kategorizētāji iegūst nelielas galvassāpes. Vieglāk pacensties tās sadalīt divās nometnēs - emocionālā "Master & Margarita" (droši vien labākā), graujošais sākums "Interzone", "Write Water Siren", melanholiskā "Requiem", tām visām piemīt jau pasen dzirdētais miglainais Zeppelīniskums. Bet "Apathy", "Angels", "Soulbreaking" saglabājuši pēdējo gadu stilistiskās iezīmes, t.i., mazliet modernāku skanējumu, bet bez jau visiem tiem distoršeniem, u.c. Taču vesels bars strādā uz abām pusēm ("Lullaby" - lieliski!). No pēdējiem albumiem saglabājusies paraša neniekoties ar akustiku (vienīgais izņēmums - "Write Water Siren", kuras sākums iederētos Led Zeppelin III), tamdēļ šis disks aizrit kā vēl enerģiskāks, ātri pārejot no vienas spīdošas kompozīcijas uz otru, un pārskaitīt labākās ir grūti, drīzāk var atrast pārīti ne-tik-izcilu. Nav aizmirsti arī dažādi papildus instrumenti un austrumnieciski skanējumi, bet tiem gandrīz nekad, izņemot 8 minūšu garo "Mantra", nav ļauts spēlēt pirmo vijoli - tās ir garšvielas, pikantas piedevas aizvien kompaktākajam un smagajam formātam un izteiksmīgajam Jeff Martin vokālam. "The Interzone Mantras" ir mazliet atšķirīgs albums, mazliet asāks, bet momentā novērtējums kā trešais labākais aiz "The Edges Of Twilight" un "Spendor Solis". Interesanti noformēts vāks ar kustīgu kauč kāda indiešu dieva bildīti.
Vērtējums: 9 no 10

Official website
Website

TEN

Britu AOR grupa šī žanra speciālistu vidū tiek uzskatīta par visai unikālu parādību, visbiežāk lietotais apzīmējums ir 'episks'. Jāatzīst, ka starp AOR faniem mani vis ieskaitīt nevar, tomēr nebiju spējīgs turēties pretī valdzinājumam. Gan dziesmas, gan tekstus raksta vokālists Gary Hughes, un viņš (bez saviem vismaz trim solo diskiem) pie reizes raksta mūziku Bob Catley (ex Magnum vokālists) solo diskiem.

Ten - nav recenzēts

Name Of The Rose
Episks AOR patiesi vislabāk raksuro šīs grupas spēlēto mūziku - mazliet pompozs un majestātisks skanējums, apvienojumā ar mierīgo, tomēr vareno balsi. Dažbrīd iezogas neliela vienveidība (77 minūšu disks, kā nekā), bet tas ir pārdzīvojams, melodijas atsver visu.
Vērtējums: 7 no 10

The Robe
Trešais Ten, jeb, precīzāk sakot, multinstrumentālista Gary Hughes & draugu veikums, un otrs, ko esmu dzirdējis, nesagādā absolūti nekādu pārsteigumus ne labā, ne sliktā nozīmē. Garas (6-7 min.) un majestātiskas dziesmas vieglā AOR izpildījumā, interesantā Hughes vokāla apdvestas, klusas un nesatraucošas vakara noskaņas. Diemžēl pārāk vāji veicies ar prātā paliekošu lietu ieskaņošanu, ja neskaita vareno "Arcadia" vai tituldziesmu, kuras izskaņā piedalās vesels koris. Šajā aspektā gan drīzāk vēlams izvēlēties Garu Hughes sarakstītos Bob Catley albumus, taču nepretenciozam hārdam te ir gana labi.
Vērtējums: 5 no 10

Spellbound
Šis ir tas disks, kura mūziku dziedātājs Gary Hughes sarakstīja vienā laika posmā ar Bob Catley debijas solo diska muzonu, saņemdams pārmetumus par sava pamatdarba pamešanu novārtā. Šim uzbraucienu korim pievienoties negribētos. Kaut arī Hughes rokraksts ir acīmredzams abos diskos, "The Tower", kura ierakstā piedalījas arī citi Ten mūziķi, bija tiešāks un vieglāk uztverams, un kā tāds arī rakstīts, bet "Spellbound" stilistiski ir tīrasiņu Ten. Ar vienu būtisku piebildi. Iepretīm miegainajam un vietām pat pelēcīgajam iepriekšējam "The Robe", šis disks ir ievērojami koncentrētāks, pat asāks, un vēl - neraksturīgi AOR, katru diesma ir ar savu identitāti, ikkatrai ir sava un tikai sava episka un salda meldija, kuru viegli iegaumēt, grūti sajaukt, tomēr tās visas paliek rāmjos. Pat tad, kad blakus saliktas Whitensake (1987!) līdzīgā tituldziesma un skumīgi folkiskā "We Rule The Night". Šīs divas varētu tikt nosauktas par labākajām kompozīcijām šajā albumā, turklāt pēdējā no tām ievada triloģiju par senajām kaujām Albionas salās (to turpina monolītais bēru instrumentālis "Rememberance For The Dead" un noslēdz aizrautīgais "Red"). Arī pārējās ir uz pietiekami laba līmeņa, īpaši ātrā "Phantom". Interesanti, ka mūzika gan sablīvēta, bet gurdeni episkā (nesaderīgi epiteti?) vokāla hronometrāža palikusi nemainīgi. Bet Gary šeit ir valdnieks, viņa vārds ir likums, un likumu šeit ir daudz, tā teikt. Arī izcilības. Mazāk saldmes (izmetot salkano "Till The End Of Time"), un tad būtu vēl vairāk prieka.
Vērtējums: 8 no 10

Babylon
Ten trumpis allaž bijis izvēlēties mazāk pierastas melodijas un gājienus tik tradicionālā žanrā kā AOR. Taču konceptuālu albumu rakstīšana prasa mazliet citādu pieeju, un ne katram tas būs pa spēkam, atcerēsimies kaut vai Jag Panzer mēģinājumu "Thane To The Throne". Arī Ten iebāzuši vismaz vienu ekstremitāti līdzīgās lamatās, t.i., Gary Hughes vairāk uzmanības pievērsis pašam stāstam un tā saderībai, nevis atsevišķu dziesmu kvalitātei. Viņu iepriekšējais veikums "Spellbound" (pirmais itāļu AOR leiblā Frontiers Records) bija enerģisks un dinamisks, bet post-apokaliptiskai Zemei 2999. gadā veltītais "Babylon" ir salīdzinoši mierīgāks, viengabalaināks, un diemžēl - nav tik nadzīgs uz palikšanu atmiņā, un tas AOR/hard mūzikā var izrādīties būtisks trūkums. Tiesa, esmu gatavs to piedot, dzirdot "The Stranger" un jo īpaši "Thunder In Heaven", iespējams, labāko Ten kompozīciju, draudīgu, ritmisku un virpuļveidīgu dzinēju, kas mazliet atgādina Royal Hunt ģitārversijā. Vēl derētu pieminēt Zeppelīniski-orientālisko "Timeless" ar spiedzīgu taustiņu solo (ko izpilda viesmuzikants, Ozija klaviernieks Don Airey). Bez salkanības nav iztikts arī šoreiz, bet zināma deva tās ir jāpacieš, ja gribam pie labumiem tikt...
Vērtējums: 7 no 10

Far Beyond The World
IZDOŠANAS GADS: 2001
IZDEVĒJS: Frontiers Records
GARUMS: 62'48"
PAMATSASTĀVS:
Gary Hughes - vokāls
Vinny Burns - ģitāra
John Halliwell - ģitāra
Greg Morgan - bungas
Steve McKenna - bass
Paul Hodson - taustiņi

Gary Hughes pavisam noteikti ir saguris. Galu galā, Ten izlaiž garus albumus gandrīz ik gadu, un gandrīz ikreiz tie ir labāki par iepriekšējiem. Plus viņš daudz spēka atdeva Bob Catley solo diskiem (arī nebūt ne 30 minūšu gariem), turklāt visiem šiem un vēl citiem diskiem viņš darbojas ne tikai kā dziesmu autors, bet arī producents. Tāpēc vienreiz ir jānāk lūzuma punktam un krišanai no augstumiem, un tāds ir "Far Beyond The World". Leibla izreklamētā "atgriešanās pie saknēm un pirmajiem albumiem" ir acīmredzama izmisīga aizķeršanās aiz zemūdens akmeņiem cerībā atrast kādu labu vārdu, ar ko piesaistīt ne ar ko nenoziegušos grupas pielūdzējus. Īpaši tos, kuri grupu atklāja ap "Babylon" un "Spellbound" dienām, tiem te klāsies grūti, viņi varbūt sāks pacelt nodurtās un saskumušās acis pie albuma vidusdaļas, pie "Last Of The Lovers" un īpaši pie lieliskajām "Outlawed And Notorious" un "Scarlet And The Grey", vienīgajām, kuru enerģijas līmenis kaut mazliet bīdās šo pēdējo divu lielisku ierakstu virzienā. Pārējais viss, sevišķi diska sākuma dziesmas ("What About Me" ir tik salkans, ka man zobos caurumi metas) ir pārāk remdens un gaudens, un vismaz man šāds līmenis AOR mūzikā līdzinās pelēkai masai. Sekojoši, visumā pagarlaicīgs disks ar pāris spilgtiem brīžiem.
Vērtējums: 5 no 10


Official website

TESTAMENT

Testament pieder pie tā sauktā Bay Area thrash, kas, līdzīgi kā, piem., NWOBHM vai zviedru death, attīstījās vienā reģionā vai valstī (šai gadījumā - Sanfrancisko, LA un tā apkārtnē), un to raksturo melodisks, bet agresīvs vokāls, satrakoti un enerģiski ģitāru rifi un ritmi, bieži vien augsta mūziķu profesionalitāte. Testament bija viens no flagmaņiem šajā novirzienā, un šis īsais apraksts precīzi attaino viņu spēlēto mūziku.

Legacy
Jau ar pirmo Lp Testament izvirzījās thrash līderos. Enerģijas lādiņš trāpa tieši mērķī, un iespaidu nesabojā pat tas, ka vokāla partijas rakstītas citam vokālistam (Zetro Souza īsi pirms ieraksta dodas uz citu vienību Exodus), kuram balss diez ko attīstīta vis nav...
Vērtējums: 9 no 10

New Order - nav recenzēts

Practice What You Preach
Tā kā neesmu dzirdējis "New Order", man grūti spriest par attīstības līkni, bet materiāls patiesi ir nobriedušāks un izstrādātāks, bet, diemžēl, manuprāt, tas noticis uz enerģijas rēķina...Chuck Billy balss skan spēcīgi un perfekti. Thrash metal, tieši tā kā tam bija jāskan 80o gadu beigās.
Vērtējums: 6 no 10

Souls Of Black - sasteigts un tādējādi acīmredzami vājāks materiāls, salīdzinot ar iepriekšējo disku. Citādi - nekādu izmaiņu.

The Ritual - nav recenzēts

Low - Nebiju cerējis, ka Testament spēs atgūt savas pozīcijas. Atbrīvojušies no virtuozā ģitārista Alex Skolnik (vēlāk Savatage un Exibition A), kuram sāka vilkt uz vieglākas mūzikas pusi, grupa ierakstīja savu niknāko disku kopš debijas. Ģitāru spēlē James Murphy (ex Hallow's Eve, Death, Obituary, Cancer, Disincarnate, un diezin kas vēl), bet brīdi pirms tam, un arī pēc James aiziešanas grupā darbojās bijušais Forbidden mūziķis Glenn Alvelais.

Demonic - nav recenzēts. Šeit Chuck esot pilnībā pārgājis uz death-isko rūkšanu.

The Gathering
Šim diskam savākts gandrīz vai Thrash Metal All Star - blakus Chuck Billy un Eric Peterson spēlē Dave Lombardo (ex Slayer, tagad - Grip Inc.), Steve DiGiorgio (ex Sadus, Death), un James Murphy arī te vēl ir. Death rūcieni gandrīz pilnībā atmesti, kaut arī Chuck vien-dimensionālie rēcieni tagad drīzāk atgādina viņa sākumposmu, ap "Legacy" laiku. Arī muzikāli "The Gathering" liecina par vēlmi atgriezties pie 87ā gada enerģijas, bet...tikai pie enerģijas, un tikai par vēlmi. Man pietrūkst pavisam agrīnā Testament melodiskuma vienības ar agresivitāti, lai gan vecie fani priecāsies par, piemēram, "True Believer", savukārt, nemaz nepriecāsies par dažām Machine Head pieskaņām beigu dziesmās...
Vērtējums: 4 no 10

Official website

THEATRE OF TRAGEDY

Norvēģi Theatre Of Tragedy izpilda tipisku, 90o gadu vidum raksturīgu doom/death, bez jebkādu jaunu elementu ieviešanas vai innovācijām. Citiem vārdiem sakot, kā liriski agrīnie Paradise Lost un My Dying Bride. Vokālas partijas sadalītas uz pusēm starp eņģeļbalstiņu Liv Kristine Espenaes un Paradise Lost vokālam līdzīgās balss īpašnieku (un tekstu autoru) Raymond Rohonyl, un tieši šī vokālu saspēle tīri tembrāli vismaz man sit pa ausīm. Starp citu, teksti rakstīti Šekspīra laika angļu valodā, un bez vārdnīcas labāk netuvoties. Liv Kristine nesen izdevusi solo disku "Deus Ex Machina", kam ar metālu esot maz sakara.

Theatre Of Tragedy
Pirmais gabals "A Hamlet For A Slothful Vassal" ("Ciemats slinkam kalpam", ja slinkums meklēt vārdnīcu) ar savu maigo, lirisko melodiju un vokālo partiju ir vienkārši sprādziens, bet tālāk viss norimst, kvalitatīvi vismaz. Jauns un mīļs, nevainīgs un bēdīgs, tāds ir šis ieraksts. 9 minūtes Liv Kristine trauslās eņģeļu balss klavieru un čella pavadījumā kompozīcijā "...A Distance There Is..." mazliet refreshē, bet tā gribētos vairāk eksperimentu...
Vērtējums: 7 no 10

Velvet Darkness They Fear
Pirmais gabals (ja neskaita intro) nu vienreiz ir pilnīga My Dying Bride impersonifikācija! Ja neņem vērā to īso renesanses mūzikas interlūdi, bet tas ātrumu nemazina. Un arī nepaātrina, jo "Velvet Darkness They Fear" ir gandrīz pilnīgi vienmuļš no sākuma līdz beigām, Līvas Kristīnes partijas reti pārsniedz 3-5 nošu intervālu, un arī mūzika ir nemainīga.
Vērtējums: 5 no 10

Aegis
Atceros valdošo noskaņojumu 1995. gadā par ToT pirmo albumu - "nekas īpašs, tomēr nav slikti". Kaut arī viņu mūzika gadu gaitā piedzīvojusi visai krasas izmaiņas, šis teiksums varētu palikt spēkā. ToT savā trešajā albumā izklausās aizņēmušies gan no jaunajiem Tiamata un The Gathering un kārtīgi piešāvuši visu iespējamo gotiku, un, pats galvenais - gandrīz atteikušies no rēcieniem un pēc iespējas samazinājuši ģitāras lomu miksā. Beigu beigās tas bieži vien izklausās pēc dīvaina gotiskā roka (varbūt ne "Siren" un ne "Venus" tomēr). Reymond ir centies _dziedāt_ viscaur, mazliet atgādinot Johan Edlund pirmos mēģinājumus šajā lauciņā, taču viņu ar Liv Kristine var saistīt viss iespējamais, bet balsu saskaņa tā joprojām nav. Tāda sajūta, ka 10-gadīga meiča, ieslodzīta pils augstākajā tornī, raida pēdējas lūgsnas uz augšu, un viņai aizdurvē piebalso mazliet pohains strēlnieks. Nē, ar viduslaikiem te ir maz sakara, gluži otrādi, tā saprogrammētā elektronika skatās pavisam futūristiskā virzienā, un šim diskam piemērotājks vāciņš būtu sārta roze uz klaviatūras. Meinstrīma publika (t.i., tā, kura vemj pie groulingiem) ir sasniegta, un zem metāla izkārtnes viņus liks tikai par veciem nopelniem. Tas, protams, nekas, bet man vienkārši bija garlaicīgi. Viņu jaunāko "[mju:zik]" ij dzirdēt negribu.
Vērtējums: 4 no 10

Musique - nav recenzēts

Official website

THERION

Zviedri Therion jau iegājuši vēsturē kā pirmā death/black grupa, kas pilnībā nojauca robežas starp minēto stilu un citiem, mazāk metāliskiem. Tiesa, līdz tam viņiem bija pagarš ceļš ejams...

Of Darkness - nav recenzēts
Beyond Sanctorium - nav recenzēts

Ho Drakon Ho Megas - vienkāršs death metal, dažbrīd melodisks un savāds. Tā es to apmēram atceros. Nav slikts, bet šobrīd būtu neglābjami novecojis.

Lepaca Kliffoth
Šis albums skan kā "Theli" bez visiem pribambasiem, visiem koriem, orķestriem un tml. Nu, materiāls ir vājaks nedaudz tomēr. Interesants Celtic Frost dziesmas "Sorrows Of The Moon" kovers.
Vērtējums: 7 no 10

Theli
Ar šo disku Therion apgāza visu. Ierakstā piedalās Vācijas radio minikoris un orķestris, kā arī papilnam dziedātāju, viņu vidū arī Dan Swano (Edge Of Sanity un vēl 78265 grupas), kopumā radot tādu kā death metal operu. Fanošana par Celtic Frost acīmredzami devusi augļus.
Vērtējums: 9 no 10

A'Arab Zaraq Lucid Dreaming
Koverversiju, orķestrēto versiju un dažu agrāk neizdotu gabalu albums. Neinteresanti.
Vērtējums: 4 no 10

Vovin
Šeit mēģināts iet vēl tālāk, atsakoties no līderdziedātājiem (ar vienu izņēmumu - Ralph Scheepers (ex Gamma Ray, tagad Primal Fear) nodzied speed metal verķi "The Wild Hunt"). Kompozīcijas tomēr nesasniedz nesasniedz to enerģijas lādiņu, kāds piemīt "Theli" diskam, un visā visumā ir garlaicīgi.
Vērtējums: 5 no 10

The Crowning Of Atlantis
Es atvainojos. Tikko jau mūs aplaimoja ar to "Arāba" albumu, un tagad vēl viens, tikai īsāks kover/live versiju albums, plus 3 jauni gabali, no kuriem titulgabals ir tā nekas, vismaz kaut cik cerīgi skan, pārējie divi nav pilnīgi nekas, ko var teikt arī par abiem klasiskā heavy metal coveriem (Manowar "Thor (The Powerhead)" un Loudness "Crazy Nights"; abus dzied Ralph Scheepers). Par pēdējiem runājot, tiešām nav saprotama Therion vēlme nepārtraukti atspēlēt šāda tipa gabalus, kuri kopējā ainā lec ārā kā baltie zvirbuļi. Vienīgais tiešām labi paveiktais ir viena no agrīnā Accept labākajām balādēm "Seawind" (no viņu pirmā diska). Un, es parasti neesmu sajūsmā par koncertgabaliem, bet "To Mega Therion" (no "Theli") izklausās necerēti labi.
Vērtējums: 4 no 10

Deggial
Man būs jāsamierinās ar domu, ka Therion acīmredzot ir atraduši savu nišu, un no tās negribēs atteikties. Tā sastāv no iespējami vienkāršiem un daudzreiz dzirdētiem rifiem, kori kā lead vokālu un atsevišķas orķestrētas vietiņas. Un tā dziesmu pēc dziesmas, dziesmu pēc dziesmas... Man visvariāk šeit tīk tieši klusie gabali, "Ship Of Lune" vai "Deggial", taču pretenzijas uz parastajām dziesmām ir tukšas un ļenganas. Arī šeit ir dziesma ar īsto vokālu - Hansi Kursch no Blind Guarfdian pieliecis rīkli "Flesh Of The Gods", kura nav slikta, taču atkal bēda - neiederas diskā vairāk kā "The Wild Hunt" iekš Vovin. Es ticu, ka šis disks var patikt. Bet man nekas nespēs aizvietot "Theli" enerģiju, dažādību, oriģinalitāti. Atsevišķas vietas - "Vie Nocturne part I, II" (kura nāk stipri par vēlu) vai "Eternal Return", un viss.
Vērtējums: 5 no 10

Secret Of The Runes
Citādi jau Christofer Johnsson dzīve nav mokpilna - galvenais ir sadalīt vokālās partijas starp altiem, soprāniem, tenoriem un kamerkori, un druscīt paaranžēt stīgu un pūšamo instrumentu līdzdalību. No metāliskās puses gan nekādu īpašo problēmu ar komponēšanu nevar būt, jo ģitāru un bungu partijas ir novienkāršotas līdz minimumam, tiesa, ne mazāk kā iepriekšējos Therion albumos. Solītais "smagākais" skanējums vismaz sākumā neattaisnojas, un ironiskā kārtā par vislabāko var nosaukt pašu vieglāko, pat balādisko kompozīciju "Midgard", kuras kulminējošais ģitāras solo gan atved atpakaļ metāliskā vidē. Ja neskaita šo beigu daļu, visa dziesma turas uz vienu veiksmīgu, tomēr vienkāršu melodiju un improvizāciju ap to. Turklāt tā visai spēcīgi atgādina majestātiskās Bathory vikingbalādes, protams, pārstrādājot savā viegliņajā opermetāla manierē. Šāda līdzība laikam nav nejauša, jo Christofer Johnsson izveidojis albumu par skandināvu mitoloģijā aprakstītajām deviņām pasaulēm, katrai veltot pa vienai dziesmai (plus ierakstot intro- un outro-dziesmas). Kā vienmēr, visu vokālu uz sevi iznes tikai klasiskie dziedoņi, un tieši šis apstāklis mani garlaiko visvairāk. Pirmajā pusē dziesmas velkas kā gumijas, miegaini atstrādājot prastos rifus, kādu paretu solo vai akustisku gājienu, bet "Schwarzalbenheim" jau var nosaukt par "Theli balādi" (t.i., palēnu dziesmu, kas iederētos šajā dižajā albumā), "Muspelheim" jau pilnīgi atsaucas uz to, un "Vanaheim" pat iekļauj vienu speed metal vietiņu (kura izklausās daudz pieklājīgāk nekā neveiksmīgais eksperiments ar Ralph Scheepers diskā "Vovin"). Kaut arī visumā priekš manis šis disks pārlieku ilgi stiepj to gumiju, tomēr uz nākotni ir mazliet cerīgāks skats. Manā versijā pievienotas trīs kaverversijas (oriģinālversijā tikai divas), no kurām ABBA's "Summer Night City" beidzot trāpa uz pareizā nerva.
Vērtējums: 6 no 10


Official Therion website
Website

THORNS

Thorns
Negribas pārstāstīt šīs Norvēģijā, lokālā mērogā tik ietekmīgās, bet tad izzudušās grupas vēsturi. Tai bija lemts izdot vienu vienīgu demo "Grymyrk", bet tad diviem tās dalībniekiem sanāca daži nesmukumi, kuru rezultātā viens sēž vēl šobaltdien. Bet tas netraucē galvenajam ģitāristam Snorre Ruch pēc atbrīvošanās padoties Satyr spiedienam un pacensties lēnām celt savu veco grupu augšā no pelniem. Pusleģendārais split-CD "Thorns Vs Emperor" bija pirmais sadarbības rezultāts, bet šis pilnais disks tapa jau vēlāk, un attiecīgi ir pirmais "īstais" Thorns disks. Ar vārdu 'īstais' nav jāsaprot, ka Snorre ir palicis 1993. gadā, gluži otrādi - daudziem par pārsteigumu, "Thorns" ir īsteni moderns black metal ieraksts, kurš attīstībā nebūt neatpaliek no vairākiem pēdējo gadu topa bm albumiem. Gudras mēles vēsta, ka šim diskam ir jūtama līdzība ar pēdējo Satyricom veikumu "Rebel Extravaganza", kā arī ar Dodheimsgard darbiem, un tas nebūtu brīnums, jo gan Satyr, gan Aldrahn piedalījušies šajā diskā (Hellhammer izveic bungas) par vokālistiem. Toties minētā līdzība slēpjoties bagātīgā industrial skaņu izmantošanā, un tas nu gan ir tiesa - trešajai dziesmai "Shifting Channels", piemēram, ar black metal nav nekāda sakara, tas ir mežonīgs robotu rūpnīcas sveiciens. Nē, tur pieminētas arī ģitāras, tās pašas ārkārtīgi disonējošās, mehāniski precīzās un agresīvās Thorns ģitāras, kas sadragā, apvij un pa reizei mulsina klausītāju pārējos, salīdzinoši vairāk "blekmetāliskākos" gabalos. Brīžiem jūtams kāds avangardiskāks triepiens, kāds kosmosa "melnā cauruma" apdziedājums vai futūristiskas noskaņas (pirmā "Underneath The Universe" daļa vien jau ir ko vērta). Katrā ziņā viegli šo disku klausīties nav, īpaši, ja ar black metal saprotat Children Of Bodom.
Vērtējums: 8 no 10


THOUGHTSPHERE

Progmetalleri no Diseldorfas, kuru sastāvā ir bijušie Lost Century mūziķi.

Grailkeeper's Gate
Pietiekami oriģināls, bet nepietiekami kvalitatīvs progmetal. Viss it kā izdarīts normāli, bet pietrūkst "komandas" gara, rodas sajūta, ka celiņā savas partijas atspēlējuši sesiju mūziķi, bez dzirksts, bez kā. Iespējams, tā ir arī producenta vaina. Plus vēl, nespēcīgs vokāls.
Vērtējums: 4 no 10

THOUGHT INDUSTRY

Mani vienmēr ir atbaidījis šī kanādiešu trio nosaukums, allaž licies, ka grupai ir kāda saistība ar industrial. Tik traki tomēr nav, vismaz viņu debijas diskā ne, tur viņi atgādina satrakotu un smagu Voidod ap "Angel Rat"/"The Outer Limits" laikiem. Vēlākos albumos TI esot tomēr industrializējušies.

Songs For Insects
Tēmas, ritms un noskaņojums mainās ik brīdi, te atgādinot Voivod, te Faith No More, te iestumjot ko džezīgu, nikni thrash-īgu, maigi balādisku, mehāniski industriālu, alternatīvu, te vēl kaukāds slāviskas meldijas. Un tas viss ir iespējams arī vienas dziesmas ietvaros! Vārdu sakot - garlaicīgi nav.
Vērtējums: 6 no 10

Mods Carve the Pig - nav recenzēts
Outer Space is Just A Martini Away - nav recenzēts
Black Umbrella - nav recenzēts
Recruited To Do Good Deeds for the Devil - nav recenzēts

Official Site

THRESHOLD

Savulaik nodēvēta par "Anglijas Dream Theater" (toreiz vēl itāļu Imagwordisti vēl nebija savas galvas cēluši), Threshold kopā ar Psychotic Waltz faniem Seer's Tear ir vienīgie kaut cik zināmie Britānijas pārstāvji progresīvajā metālā. Interesanti, ka grupā piedalās mūziķi, kura pamatdarba vieta ir dažādas neo-prog grupas, taču tā ietekme ir minimāla.

Wounded Land - nav recenzēts Te dzied Damien Wilson (piedalās arī Ayreon projektā), un šis esot visvieglākais disks.

Psychedelicatessen
Otrs disks ar operātisko harizmātisko vokālu Glynn Morgan (kura balss dažbrīd atgādina Lenny Wolf) izskatā, un, kā vienmēr, ar Karl Groom kraukšķīgo ģitāras skaņu, ir īsts power/progressive, smaga ģitāre, īsteni progresīvi taustiņi, harmoniju vokāli, viss kā pienākas, taču - no Dream Theater te ir tik maz, tik maz, un vai tad es neesmu priecīgs par to? Threshols šajā diskā patiesi druscīt paņēmuši gan no power, gan no progmetal, gan (pārsvarā taustiņu partiju zonā) no neoproga vai pat space roka, bet rezultāts, pulksteņmehānism-iski precīzs, ir satriecošs.
Vērtējums: 8 no 10

Extinct Instinct - nav recenzēts. Damien Wilson atgriežas, bet stils līdzīgs iepriekšējam diskam.

Clone
Jauns vokāls Andrew MacDermott izskatā, kurš gan nav bēdīgs, bet diemžēl nelīdzinās saviem priekšgājējiem - parasta un parasti laba balss, kurai tieši neoprog piestāvētu vislabāk. Nē, arī šeit viņš neizklausās slikti, bet grupa līdz ar to ieguvusi mazliet no taisna Magellan vaibstiem ("Angels", piemēram). Par laimi, tie nav tik manāmi, lai es viebtos (piedošan' par vārduspēli) un saukātu šo par Magelāna kloni (vēlreiz piedošan'). Threshold tomēr neattaisno manas cerības, un ir pārāk taisns un vienveidīgs (cik nu tas šiem iespējams), smukās taustiņu partijas ir aizmirstas, tikai Karl Groom grib sevi parādīt, bet taču tikai vienotībā ir spēks. Parasti. Ir tiešām labi piedziedājumi un rifi ("The Latest Gene"), ir labi ceļojumi ("Voyager"), bet kopā tik labi neskan. Pietiekami labi, bet ne tik.
Vērtējums: 6 no 10

Decadence - nav recenzēts

Official website

THRONE OF CHAOS

Tā tam bija jānotiek, un dumjš ir tas, kurš domāja, ka tā nebūs. Spinefarm Records, Children Of Bodom mājvieta, pierakstījuši pie sevis COB līdzinieku.

Menace And Prayer
Arī no Somijas. Arī melodisks black ar neoklasiskiem gājieniem. Arī šeit muzikāli vairāk tiecas uz speed/power, bet vokāls uz black. Ģitārista/rēcēja/galvenā songwritera Mr. Kiljunen grupa ir tas pats Hecate Enthroned grupai Cradle Of Filth - kopētāji kādam tikko īsteni populāri palikušam black novirzienam, taču nespējīgi radīt ko savu (un, ja tā padomā - arī COB nebija oriģinalitātes kalngals!). Throne Of Chaos ir vēl vieglāki (tur gan vairāk production vainīgs) un mērenāki par CoB, un viņiem nav tik izteikti instrumentāli kā saviem zemļakiem, taču šeit atšķirību vilcienam ir gala pietura. Ja neesat dzirdējuši Children Of Bodom, lūdzu, uz priekšu! Jums, iespējams, patiks. Bet, ja dzirdēts oriģināls, sajūtas ir citādas. Jā, viņiem meitene par basisti, tā vismaz bildē izskatās, lai gan viņas uzdotais vārdiņš ir Mr. Nora (nevis Mrs.!)
Vērtējums: 6 no 10

THY MAJESTIE

The Lasting Power
IZDOŠANAS GADS: 2000
IZDEVĒJS: Scarlet Records
GARUMS: 54'49"
PAMATSASTĀVS:
Dario Grillo - vokāls, akustiskā ģitāra
Maurizio Malta - ģitāra
Giovanni Santini - ģitāra
Guiseppe Bond - taustiņi
Dario D'Alessandro - bass
Claudio Diprima - bungas

Lāsts par to biezausaino tipu, kas man solīja, ka Thy Majestie "tikai mazliet atpaliek no Rhapsody". Patiesībā šī itāļu grupa drīzāk atgādina krievu Archontes ar mazliet labāku skanējumu, taču nabadzīgāku ideju skaita ziņā. Turklāt Dario Grillo vokāls diezgan līdzinās Andrey Archont augstajam (bet ne tik tādos sikspārņu hercu augstumos) brēcienam. Bet arī te līdzība beidzas - Thy Majestie cenšas rakstīt konceptuālu albumu ne tikai tekstos, bet arī mūzikā, par pamatu ņemot fantasy klasikas, rakstnieka Terry Brooks "The Sword Of Shannara" sērijas motīvus, un pūlas neiestigt vienkāršā taisnvirzienā, atšķaidot to pierasto itāļu power/speed ar akustiskām iespēlēm, viduslaiku tautas mūziku, soprāniem, koriem un orķestrācijām. Tieši klasisko elementu izspēle viņiem, manuprāt, veikusies vislabāk - ievads "Thy Majestie Theme" un "Cruenta Pugna", kā arī dažas citas orķestru un koru klātbūtnes man mazliet atgādina gan izslavēto "Konana Barbara" tēmu, gan dažus Rhapsody ("The Green Lands") un pat Time Machine brīžus. Diemžēl, tiklīdz atgriežas rokgrupas sastāvs, tā no Jūsu Majestātiskuma te nepaliek pāri gandrīz nekas. Pieradināts pie dažu šāda tipa grupu augsto profesionālismu, es negribu pieņemt vārgo vokālu un visai neinteresanto un stipri vien tradicionālo mūziku. Ja vien jūs tāda apmierina, tad nekavējieties. Pretējā gadījumā - pasaulē ir simtiem un pat tūkstošiem labāku...
Vērtējums: 3 no 10


TIAMAT

Tiamat nogājuši garu ceļu savas mūzikas attīstībā - no death/black un doom/death līdz gotismam & Pink Floyd mūsdienās. Tāda nu reiz bijusi grupas līdera (vokāls/ģitāra) Johan Edlund griba, bet, lai nu kā, grupa atmiņā visiem paliks ar vismaz diviem albumiem - "Clouds" un "Wildhoney".

Sumerian cry - nav recenzēts. Runā, ka vājprātīgi slikts death/black.
Astral Sleep - nav recenzēts, ja neskaita dažas pirmās dziesmas. Esot uz pusēm death un doom/death.

Clouds
No šodienas viedokļa raugoties (klausoties?), tipisks sava laika produkts - 1992. gada disks "Clouds" ir salīdzinoši diezgan tradicionāls, tomēr labā līmenī izpildīts doom/death, samērā jaukas melodijas ("In A Dream", "The Sleeping Beauty") un akustiskie aranžējumi ("A Caress Of Stars", "The Scapegoat"), atomsfēriskas taustiņu pieskaņas uz ne pārāk salēninātiem doom ritmiem, kuras dažviet pārtrauc negaidīti ātras solo partijas. Draudīgs, bet kluss.
Vērtējums: 6 no 10

Wildhoney
Pelnīti atzīts par labāko Tiamat albumu, "Wildhoney" nav vis parasts disks - tās varētu būt soundtreks apokalipsei, vai varbūt atmosfēriska doom opera. Kompozīcijas sapludinātas viena otrā, lai cik dažādas tās nebūtu, veido vienu veselumu, depresīvu un psihodēlisku, hipnotisku un drūmu. Johan sadalījis vokālu starp čukstiem, rēcieniem un 'tīro' dziedāšanu, mūzikā metāliskos ritmus nav pārāk šķiedis (bet to netrūkst, vienkārši tie precīzi iekļaujas kopainā), priekšroku pārsvarā dodot hipnotiskām un apsēstām noskaņām, pastiprinot šo iespaidu ar meistarīgi sakombinētiem mežonīgās dabas trokšņiem un līganām, baisām (labā nozīmē) taustiņu melodijām un akordiem. Kopā ar "Elegy" - labākais 90o gadu vidus doom albums. Bez jokiem.
Vērtējums: 10 no 10

A Deeper Kind Of Slumber
Nav jau labi smieties par cilvēka ārējo izskatu, bet Johan Edlund pēc matu noskūšanas ar šādu galvaskausa formu uzdzen nelielu neomulību. Un ja viņš vēl, puķu pušķīti sažņaudzis rociņā, domīgi veras jums pretī no albuma vāka? Par ko viņš domā, interesanti? Par to, ko šāds saguris pusgotiskais roks nebija tas labākais "Wildhoney" sīkvels? Nē, diez vai, jo albuma atvērējam "Cold Seed" lai arī tā paliek tas radiohīta statuss, toties pārējie nāk no citām skolām. Visnepatīkamākā ir tā programmēšanas skola, jo, kā zināms, "kad elektronika runā, mūzas klusē", un tādas lietas, kā "Desolate Ones" un "The Whores Of Babylon" visprecīzāk atbild uz Bieži Uzdoto Jautājumu "Kam domāta poga Fast Forward?". Vairumā pārējo kompozīciju ģitāras kalpo labi ja kāda gaisīga solo iespēlēšanai, pārsvarā apmierinoties ar klusa fona aizpildīšanas lomu. Lēnās un melodiskās "Teonanacatl" un "Atlantis As A Lover" tīk man joprojām, un šādu tādu pamatideju un mesidžu šim diskam atrast var, īpaši ap albuma vidu, kad kompozīcijas saplūst un veido vienu veselu psihodēlismu (austrumnieciskais hašiša dūmu iemiesojums "Four Leary Biscuits") ar kaut kādiem PinkFloydiskiem lidojumiem ("Mount Marylin"), kuri kā radīti tumšiem vakariem, kad sagribos ko mazliet šizīgu dzirdēt. Kad šo disku izdzirdēju pirmoreiz drīz pēc tā iznākšanas, tad vārījos par šādu svētuma zaimošanu, bet kategorisms manī, gadiem ritot, izplēn, un iespējams, ka vēl pēc pārdesmit mēnešiem šo disku gribēšu klausīties arvien biežāk. Dodiet laiku.
Vērtējums: 6 no 10

Official website

TILES

Tiles bija pasen zināma kā Rush kopētāji (iespējams, kādu brīdi arī Rush covergrupa). Man liekas, ka ar vienu Rush pilnīgi pietiek... Pirmajā diskā spēlēja izcils basists Kevin Chown (vēlāk Edwin Dare/Artension, u.c.)

Tiles - nav recenzēts
Fence The Clear - nav recenzēts

Presents Of Mind
"Presents Of Mind" izklausās pēc 80o gadu beigu Rush, kurš spēlē savus 70/80 gadus mijas gabalus, bez tā spalgā kliedziena, bet ar visiem kanādiešu savirpinājumiem un tehniskajiem gājieniem, līdz pat ģitāras saundam (ģitārists/taustiņnieks Chris Herin šeit ir galvenais vecis). Vispār jau patīkami, bet nekas vairāk.
Vērtējums: 5 no 10

Official website

TIME MACHINE

Time Machine ir viena no pirmajām zināmajām itāļu progmetal grupām, un arī piekopj mazliet citu lauciņu, nekā lielākā daļa itāļu - Dream Theater fanu. TM spēle nedaudz Queensryche līdzģgu, tikai mierīgāku un sarežītāku hard/prog. Diemžēl, nespējot laikus radīt pienācīgu sekotāju pirmajam full-length CD "Act II: Galileo", kā arī bieži mainot sastāvu, zaudēja pieklājīgu pulciņu pielūdzēju.

Project: Timescanning Ep
Grupas pirmais MCD daudzejādā ziņā atgādina viņu pirmo īsto disku, vismaz muzikāli, ja ne tekstuāli, bet īstu dziesmu te ir tikai četras (vēl trīs instrumentālie, un re-relīzē divi remiksi), taču nedrīkst šo disku atmest tikai šī iemesla dēļ vien. Emocionāli un saturiski tas nav mazāk bagāts par "Act II: Galileo", tik beidzas gan pārāk ātri. Tāpēc arī mazliet zemāka atzīme...
Vērtējums: 8 no 10

Act II: Galileo
Šis varētu būt ideāls albums, ko uzlikt tumšā ziemas naktī, klausīties caur austiņām un izdzīvot līdzi dziļajam un emocionālajam stāstam par Galileja prāvu un viņa iekšējiem sevis meklējumiem ciņā ar inkvizīciju. Muzikāli disks ir ļoti mierīgs, ar pāris trauksmainiem fragmentiem, daudz taustiņu, orķestrēttu pasāžu un emocionāla vokāla. Dažiem varētu traucēt ne pārāk perfektais production darbs.
Vērtējums: 10 no 10

Shades Of Time
Jau trešais vokālists grupas rindās (ar iesauku Morby), un man personīgi viņš patīk mazliet mazāk nekā abi iepriekšējie. Gaumes jautājums, dabīgi. Te ir četri jauni gabali, neviens nevelk līdz "Act II..." līmenim, bet ieturēti līdzīgā garā, kā arī Black Sabbath covers "Heaven And Hell".

Eternity Ends
"Eternity Ends" momentā nocērt lielu daļu saišu ar iepriekšējiem uzskatiem par to, kādu mūziku mēs sagaidām no Time Machine. Tikai, manuprāt, te viņi aizgājuši par tālu, pievēršoties tieši šim aspektam, atstājot novārtā mūzikas kvalitāti un emocionalitāti, ar ko tak viņi slaveni iepriekš bija. Šeit pat jūtamas dažas ietekmes no Dream Theater un pat Rush (kuri arī agrāk nebija), dažbrīd skan dažādi disharmoniski un pat nepatīkami gājieni (īpaši iekš "Dark Again"), kas tikpat labi var pāriet 1000 reižu dzirdētos popmetāla rifos. Ir, protams, labas lietas, teiksim, "End Of Darkness", titulgabals (mazliet Crimon Glory līdzīgs, tikai interesanti latīniski ritmi ieskanās). Nepatīkams vokāls, nestiprs un vienkārši ar nejauku tembru (manām ausīm). Neskan pārāk pārliecinoši "Bezgalības beigas" uz pirmo klausmi, taču manī ir klusa aizdoma, ka vērtējums var vēlāk mainīties.
Vērtējums: 6 no 10

Evil (Liber Primus)
Pat dīvaini iedomāties, ka šai visumā ražīgajai grupai pie jostas vēl nesen karājās tikai divi pilnie albumi, bet visādi īsie diski šiem gan parādās vai ik gadu. Bet tie abi tikuši cienīti un augsti vērtēti visās intelektuālā metāla aprindās, īpaši jau pirmais "Act II: Galileo", un "Evil", konceptuālais albums par itāļu rakstnieka Valerio Evangelisti darbiem (un atkal inkvizīcijas sakarā, tikai šoreiz no inkvizitora acu punkta viedokļa). Turklāt katrā no albumiem dzied cits vokālists ar visai līdzīgu balss toni, un jaunatnācēju Pino Tozzi būtu ļoti viegli sajaukt ar viņu "Act II..." dziedātāju Folco Orlandini. Ja par jaunatnācējiem, tad arī otrais ģitārists Gianluca Ferro tāds ir, un viņam ticis ļauts nozīmīgi piedalīties arī komponēšanā, kas savukārt varētu būt par cēloni tik smagnējam skanējumiem ģitāru departamentā; tāpat biežāk ieskanas zibenīgi, bet pārsvarā īsi ģitāru solo. "Evil" muzikāli ir loģisks turpinājums "Eternity Ends", taču pārspēj savu priekšgājēju it visur, gan skaņā, gan izpildījumā, gan enerģijas līmenī, un vienkārši kvalitātes līmenī. Nepārspīlējot iepīti daži simfoniski elementi un daži taustiņinstrumentu lietojumi ("Ecclesia Spiritualis" ir progressive rock zieds), saglabājot savu stilu un nelūkojoties pēc ietekmēm apkārt, pat ar basista/producenta Lorenzo Deho projektu Khali to diez vai var salīdzināt. Time Machine allaž godā turējuši emocionālo aspektu, un "Evil Lies" (apraksts attiecas arī uz "Angel Of Death") šeit ir augstākais punkts, septiņarpus minūšu satriecot jebkuru ar savām plūstošajām variācijām, un liekot sažņaugties jebkurai sirdij, kas nav gluži nocietinājusies ikdienas pārskrējienos. Patīkami, ka tas līmenis ir noturēts augsts visu diska skanēšanas laiku, visas 43 minūtes liek trīsuļot dvēseles stīgām, īpaši, ja ieraksts tiek klausīts caur austiņām nakts stundā.
Vērtējums: 9 no 10


Fan website

TO/DIE/FOR

All Eternity
Somiem tiešām uznācis stimuls mest ārā melodiskas grupas jebkurā žanrā, galvenais, lai atļauj būt drūmiem un drusku negantiem. Izņēmumi tikai apstiprina likumu? To/Die/For ir viena problēma - viņiem skatuves priekšā dzied cilvēks, kurš izskatās pēc metālista (starp citu, Jape Peratalo arī ir visu dziesmu autors), nevis kaut kāds androgēnisks (t.i., ar nenosakāmu dzimumu) tips ar melniem nagiem, lūpām un seksīgu balstiņu, kas piesaistītu aptuveni tāda paša stila pielūdzējas. Ceru, ka saprotat, uz kuru pusi es tēmēju. Ak jā, vēl jau šī grupa brīžiem atļāvusies ierakstīt ārkārtīgi smagas ģitāras, kas "vidējam Džo/Džoannai" nav atļauts patikt. Bet pamatideju kopums tomēr neatšķiras no tiem HIM-istiem, Sentenced-istiem un tamlīdzīgiem. Gotiskais rosks ar kasītāju-ģitāru, ēteriski un klusi taustiņi, un itin labs, bet diezgan ātri apnīkstošs vokāls. Ja šāda mūzika apsarmo jūsu sirdi, kļūdījušies nebūsit. Mani tomēr tā ātri garlaiko, būdama ļoti vienkārša un gandrīz 100% identiska visu albuma skanēšanas laiku. Un Kimberly Goss arī šeit piedzied vienā dziesmā. Kā tāda somu "pulka meita", piedalās vienā melodiskā metāla albumā pēc otra.
Vērtējums: 5 no 10

TIMO TOLKKI

Stratovarius ģitārists, ja nemaldos, ir izdevis pašlaik tikai vienu solo albumu. Otrs it kā esot gatavošanas stadijā.

Classical Themes And Variations
11 skaņdarbi, no tiem divas dziesmiņas, no kurām savukārt "Soldier's Prayer" varētu būt labākā... būtībā jūtams, ka sacerētas/aranžētas, ierakstītas un kompilētas visai spontāni. Visādi arī padumjiem (t.b., tādiem kā es) cilvēkiem zināmi fragmenti no klasikas, Paganini, Čaikovskis, "Greensleeves", un vēl daži, kuriem autorus nezinu, vēl pāris (acīmredzot) pašsacerēti. Nu, tā. Pa vidam.
Vērtējums: 5 no 10

DEVIN TOWNSEND

Physicist
Pazīstu dažus cilvēkus, kuri Strapping Young Lad un pirmos Devina solo diskus izmanto "dusmu terapijā", apgalvojot, ka tie lieliski palīdz agresivitātes izlādēšanā. Starp citu, es tam varētu piekrist. Abi SYL diski gan joprojām man nav iekļauti pašu tīkamāko skaitā, bet "Physicist" ir maigāka SYL versija, t.i., mazāk industrijas, vairāk melodijas, bet intensivitāte (un šo vārdu es lietoju nosacīti, jo tas Devina darbus neapraksta) ir 100-procentīga. Tie abi pirmie "Namaste" un "Victim", kā arī "Death" (šis visvairāk atgādina Strapping Young Lad laikus) gāž no kājām, ķeras pie rīkles un smacē nost ar šo citplanētiešu uzbrukumu, kas sastāv no blīvas ģitāras sienas, Gene Hoglan (ex Dark Angel, Death) bungu automātu kārtas un agresīviem taustiņiem, jā, pat taustiņi šajā mūzikā izklausās nikni. Pats Devins lielākoties nav tik pārcilvēciski kliedzošs kā SYL diskos, rūpīgi cenšoties parādīt arī savas balss siltākos toņus, sevišķi jau melodiskākajos "Material" (kolosāls! iespējams viens no labākajiem Devina gabaliem), "Jupiter" un 11 minūšu garajā "Planet Rain", kuri visi tiek spēlēti kā pēdējie viņu mūžā! Klusi dziedātais teksts no pēdējās "quiet now, quiet now, cause it's the end of the world now" uzdzen garus un šausminošus drebuļus. Tāda pašatdeve savienojumā ar muzikālu talantu izspēlēt labi tik vienkāršas lietas ir pārāk reti novērojama, lai atstātu novārtā. Bet atzīme samazināta par nevajadzīgu slēpto bonus treku - Devinam jau patīk ierakstīt kaut kādas pusavangardiskas blēņas (kā savulaik mājās muļķojās Džons Lenons) pašās beigās. Šoreiz nebija vērts.
Vērtējums: 9 no 10


Terria
Tas "trakais profesors" (t.i., īsi, uzkasīti rudi mati, apaļas brillītes un druscīt negants skatiens) šoreiz tā kā pārcenties. Viņa iespējas mājās vai īrētajās studijās veidot skaņu bāzi, pārpildītu ar trokšņiem, sampļiem un kinematogrāfisku avangardu mazlietiņ izstiepuši profiņa prātu un likušas vidēji 7 min. garajās kompozīcijās savietot šo to no lieka. Montāžas šķēres (virtuālās) būtu vietām lieti noderējušas. "Earth Day", piemēram, nē, tas ir šī albuma hīts. Pasmags, ar viegli uztveramu meldiņu, un gandrīz vienīgais gabals, kam pietiek ritmiska ātruma, un kas ļauj Devinam atcerēties mazliet straujāku ģitāru stīgu raustīšanu un plaušu patrenēšanu, iespraužot tekstos pa kādam spēcīgākam vārdam. Taču tai sekojošā "Deep Peace" un vairums pārējo bez piemērota garastāvokļa nebūs viegli panesamas. Var, protams, atrast arī tajos pa kādai odziņai - tai pašā "Deep Peace" tāds ir garais un melodiskais ģitāras solo (drīzāk jau meldijas izspēlējums) ar tam sekojošo korisko piedziedājumu, tāpat arī "The Fluke" viencilvēka koris. Tādi kulminācijas punkti meklējami gandrīz visās kompozīcijās, taču man liekas, uz tādiem pārlieku ilgi jāgaida, laužoties cauri tiem ambivalentajiem, rāmajiem plūdiem. Tās prasa sevišķu dzirdes rūpību, lēni sākas, lēni beidzas (ja aprauti, tas ir šoks!). Strapping Young Lad faniem te nav ko meklēt, Ocean Machine gan te šis tas patiks, bet Devina solo mūzikas cienītājiem - ieteicams. Priekš mājas ieraksta - neticami tīrs, bet ne traucējoši sterils skanējums.
Vērtējums: 7 no 10


Official website

TOXIK

80o beigu thrash no Amerikas. Tur tādu daudz bija.

World Circus
Ar gandrīz pancisku tiešumu un agresivitāti apveltīts thrash (un ārkārtigi augsts vokāls Mike Sanders personā), galu galā pēc trešās dziesmas kļūst neizbēgami vienveidīgs. Un aizmirstams.
Vērtējums: 3 no 10

Think This
Tāds mazliet tehnisks jau viņš ir, bet vai tāpēc labs? Tādu grupu, tehniski precīzu, aizrautīgu, bet dziesmu sacerētāju talantā apdalītu thrash grupu tajā laikā netrūka. Thrash kā thrash. Šeit ir cits vokālists, Charles Sabin.
Vērtējums: 3 no 10

TRAGEDY DIVINE

Vācieši Tragedy Divine varēja kļūt par uzskatāmu piemēru, kā ar minimāliem līdzekļiem panākt saistošu un netradicionālu rezultātu. Viņu izpildītais heavy/power ar thrash pieskaņām drīzāk lika atcerēties tādas grupas kā Secrecy, nevis klasiskos žanra paraugus. Tāpēc vēl jo vairāk zīmīgi, ka daļa grupas izšķirās par kretīniska 80o gadu Manowar kopēšanas grupā Sacred Steel, kas arī pielika punktu TD.

Visions Of Power
Rifu lavīna visai netradicionālā un nepierastā mērcē. Tragedy Divine nekādā gadījumā nevar uzskatīt par kāda kopētājiem/klonētājiem, viss šeit skanošais izklausās svaigi un neaiztikti. Vismaz manām ausīm. Neapšaubāmi, neviens no mūziķiem nav apveltīts ir izcilu spēlētprasmi, arī vokāls ir diezgan pavārgs (taču pietiekami savdabīgs, kā zems Axxis vokālists), tomēr izdabūt šādu rezultātu ir jāprot. Ne viss ir ideāli, ne tuvumā tam, bet par uzdrīkstēšanos labsirdīgs uzsitiens uz pleca. Titulgabals ir tiešām labs.
Vērtējums: 7 no 10

TRAIL OF TEARS

Vēl necik sen safanojos par Tristania "Beyond The Veil", un lūk, viņu sekotāji. Napalm Records aizbilstamie no Norvēģijas.

Disclosure In Red
Salīdzinājumi ar Tristania disku, protams, prasās, bet arī atšķirības nosaukt prasās. Arī Trail Of Tears spēlē tagad tik aizrautīgo midtempo Beauty & The Beast melni mīlīgu metālu ar diviem galvenajiem vokāliem, melodisku un atmosfērisku un enerģisku, taču šie norvēģi man mazliet atgādina pirmo The Gathering disku, īpaši rēcējs un kosmiskās taustiņu skaņas. Vēl viņi nebīstas no hiperfiksām pasāžām (kas, starp citu, jauki atsvaidzina citādi tik pierasto žanru), un pavisam labi izklausās klasiskā ģitāra iekš "Mournful Pigeon". Es varbūt uz šo mirkli šo disku nevērtēju tik augstu kā Tristania, taču laikam jau tāpēc, ka "Beyond The Veil" dzirdēju pirmo. Kas to zin, kā būtu bijis, ja būtu otrādi. Meitene ieliek pamatīgu dramatismu balsī, kas arī jauki atšķiras no daudzām viņas 3-5 nošu eņģeļbalstiņu kolēģēm.
Vērtējums: 8 no 10

Profoundemonium
"Profoundemonium" is pašdarināts saliktenis no vārdiem "profound" un "pandemonium". Trail Of Tears "Profoundemonium" ir saliktenis no divām daļām, kura katra iesākas ar intro. Pirmā daļa skan tā, it kā The Gathering nebūtu savā attīstībā nonākuši līdz "Mandylion", bet virzījušies meklēt citas progresijas ceļus, pie reizes pieņemot septīto cilvēku Helen L. Michaelsen. Šī meitene te vēl dzied, lai arī salīdzinoši mazāk, bet jau diska fotogrāfijās figurē kāda Catherine Paulsen. Jā, vēl pievienojiet mazliet Theater Of Tragedy, varbūt, taču šis Trail Of Tears ir nosvērtāks, bet arī ēterisks, gurdens un te ne miņas nav no tās sprādzienveidīgās enerģijas, kādu iepazinām zem nosaukuma "Disclosure In Red". Nomocījies minūtes 25, es atmetu ar roku un jau pievērsos citām nodarbēm, bet te piepeši ...intro "In Frustration's Web"! "Released At Last"! "Image Of Hope"! Cita pēc citas seko melodiski aizrautīgas tēmas, kas mazliet sakņojas black metal, mazliet piesviež kādu orķestrīti, un tml, un viss uzreiz notiek! Bet, tad kāpēc, es prasu, bija vajadzīgās tāds sākums? Es prasu, bet zemapziņā dun spriedums, ka Trail Of Tears ir izsējuši kādu daļu manis sniegtā uzticības kredīta. Tā tak nevajadzēja? Vai tad jūs nezināt, kur jūs spēks?
Vērtējums: 7 no 10

Official website

Website

TRANS-SIBERIAN ORCHESTRA

Tie, kas vēlas šeit lasīt tikai par metālu un to vien, tiek lūgti pāršķirt jaunu lappusi. Savatage producenta un "neredzamā" dalībnieka Paul O'Neil ambiciozais projekts tikai atsevišķos brīžos atgādina šīs weblapas galveno tēmu, taču saistība ar Savatage (ne tikai dalībnieku vārdos!) liek man atkāpties no principiem.

Christmas Eve And Other Stories - nav recenzēts
Christmas Attic - nav recenzēts

Beethoven's Last Night
Izraujiet no 'Tage diskiem "Dead Winter Dead" un "The Wake Of Magellan" visus niknākos momentus, piepildiet tukšās vietas ar dažiem balāžveidīgiem iestarpinājumiem un visiem slavenākajiem citātiem no Bēthovena slavenākajiem darbiem ("Elīzei" un "Odas priekam", piemēram), kā arī Baha, Mocarta, plus vēl to seno tautasdziesmu, kuru lielākā daļa pazīst kā Ziemassvētku "Kas ir šis bērns", pieaiciniet vēl dažus dziedātājus un mūziķus, un 73 minūtes paies kā nemanot. Esmu nolādēts ar to, ka visas iespējamās rokoperas un mūziklus salīdzinu ar "Jesus Christ Superstar", un pat šeit atrodu dažas līdzības, taču vislabāk tomēr pieturēties pie Savatage pielāgošanas, ņemot vērā faktu, ka šī taču it kā ir smagā metāla site, un attiecīgi jaņem vērā arī lasītāju gaumes. 73 minūtes no Bēthovena pēdējās nakts ir...ielūkosimies sinonīmu vārdnīcā...pompozas, majestātiskas, grandiozas, diženas, varenas, svinīgas...un visa tā ir par daudz. Nerunāsim par to, ka tik ilgu laiku noturēt vienādu uzmanību par spēkam ir tikai nepārspējami ģeniāliem darbiem, bet Pols O'Nīls ir vienkārši un nesatricināmi salicis visu, kas noderētu Krismasu vakarā prasīgiem ļautiņiem, kuriem pieriebusies uzmācīgā džinglbeļļu skandināšana, un gribas dzirdēt pietiekami atbilstošu noskaņu un svaigu pieeju. Bet šī visa ir pārāk daudz. Iespējams, mani horizonti ir pārāk šauri, un, piemēram, Aigars kliegtu aizvilkdamies par "BLN" lieliskumu, un es tikai par viņu priecāšos. Lūdzu, uzceliet mani uz moku rata un pastiepiet smadzenes platāk, tad būs izcils vērtējums.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

TREASURE LAND

Zviedru brīnumbērnu, brāļu Jonas un Magnus Hörnqvist (attiecīgi ģitāra un bungas) grupa spēlē progressive/speed ar nelielu neoklasikas un pat džeza un latīņu mūzikas pieskaņu.

Questions - nav recenzēts

Gateway
Jauns vokālists (Jakob Samuel), kurš izbojā jebkuru iespējami labo iespaidu. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī mūzikāli dažviet albums izklausās nenobriedis, un nekādi galvu reibinoši solo to neglābj. Es nemaz nebrīnos par to, ka grupa tā arī pazudusi.
Vērtējums: 2 no 10

Website

T-RIDE

Es atceros, ka 1992. gadā pie iznākšanas toreiz vēl itin sakarīgakajā britu Metal Hammer vienīgais šo losandželosiešu disks tika pie "Disc Of The Month" nosaukuma. Es ilgi meklēju viņus dzirdēt, bet sameklējis - saskumu.

T-Ride
11 dziesmas 34 minūtēs! Nē, tas nav punkroks, tas ir kas gaužām nenosakāms veidojums, kas var mēģināt palīst zem experimentāla hard rock nosaukuma, taču visai izplūduši. Vokālists/basists Dan Arlie sarakstījis funk-rokiskas (tāpēc basam te ir kur izvērsties!) skaņas ar mazliet hārdu, viņam piepalīdz ģitārists un Joe Satriani skolnieks Jeff Tyson ar Eric Valentine pie bungām, kuri arī ierakstījuši Queen/LA glam līdzīgus backing vocals (to te daudz). Manām ausīm skan sveši.
Vērtējums: 4 no 10

TRISTANIA

Norvēģu black metal grupa sešu cilvēku sastāvā spēlē, lai arī tradicionālu, tomēr aizraujošu mūziku, kurā netrūkst nekā no desmitiem reižu izmantotiem melodiskā black metal elementiem. Bet, tomēr...

Widow's Weeds
Velns parāvis, tie maitas man iesmērējuši Theater Of Tragedy!!! Nē?! Nē, tiešām, uz diska un vāciņa rakstīts Tristania. Es esmu smagi iekritis un esmu spiests nožēlot savu pārsteidzību. Piedodiet, man jau ir divi ToT albumi, un pēc vēl viena man nav vēlēšanās. Tie, kam tāda ir, drīkst uzreiz doties šo albumu iepirkt. Galvenās atšķirības - Tristania rēcējs ir vairāk no black metal sugas, viņš dominē vokālo partiju ziņā, un mūzika ir atmosfēriskāka un dumsīgāka, bet tās ir minorīgas lietas. Tā kā "Beyond The Veil" bija mans pirmais Tristania disks, es arī šeit gaidīju ko līdzīgu. Bet, kur tu dēsies, arī vilšanās ir dzīves sastāvdaļa. Interesanti, ka pēdējā dziesma, "Wasteland's Caress" dod mājienu par to, kas skanēs "Beyond The Veil".
Vērtējums: 5 no 10

Beyond The Veil
Ietekmes te var minēt ne vienu vien, Therion, Cradle Of Filth, Samael...ievērojāt? Visas minētās ir izcilas savā jomā. Šeit dzirdu midtempo valsisku black metal ar baisu daudzumu soprāna, koru, taustiņu, druscīt elektronikas un visādu citādu nemetālisku piedevu, intensīvs un mānīgi nikns, bet pamanāma tendence iesprukt arī vieglākiem brīžiem, kur mazliet atsit Theater Of Tragedy. Kaut arī te nav nevienas īsteni oriģinālas vietas, saskaitāmo summa šoreiz ir mazāka par kopsummu, jo pietiekami lielā daudzveidība neļauj atslēgties, grupa pietiekami veiksmīgi samiksējusi vienā katlā visas šīs influences, un radījusi apstulbinoši satriecošu (vārda pilnā nozīmē) melodisku un dusmīgu albumu, kur abi šie epiteti ir vienlīdz labi sabalansēti, veidojot perfektu līdzsvaru. Manuprāt, izcila meitene (Vibeke Stene)- pēc viņas spēcīgā un izteiksmīgā dziedājuma visādi tur vārgie soprāniņi nav neko vērti.
Vērtējums: 10 no 10

World Of Glass
Kā zināms, rakstīšanas procesā no grupas atšķēlās tās galvenais grouleris, ģitārists un vairāku dziesmu autors Morten Veland, un tādēļ pa kaktiem jau atskanēja vārgākas un skaļākas balstiņas ar dominējošu šaubu toni nākotnes sakarā. Taču Tristania tīri labi iztikusi arī bez sava bijušā līdera (kurš šobrīd sola atgriezties ar grupu Sirenia). Tiesa, neko jau pārcilvēcisku paveikusi jau nav, tas pirmatnējuma moments vairs neatgriezies (tas, ka šāds gothic/doom var būt ļoti labs), bet "World Of Glass" gandrīz pilnībā balstās uz "Beyond The Veil", atspēlējot visus tajā CD "atklātos" elementos, no dramatiskiem koriem itāļu (vai latīņu?) valodā līdz kaucošai un nedaudz haotiskai vijoles partijai. Mazliet arī kroplīgas elektronikas (dažos "Lost", "Crushed Dreams" un Tiamatiskā "Selling Out" brīžos), bez kā es pilnīgi varētu iztikt, un mazliet trūkst dzirksts. Nav tās agrākās sajūtas, kad šķita, ka šis Traģiskais teātris (nekāda mājiena!) iesūc sevī visu. Kaut kā pārlieku vienkārši un paredzami skan vairums melodiju te, pat salīdzinājumā ar "Beyond The Veil", bet visumā jau nebūt nav peļami, īpaši sākums. Arī Vibeke Stene balss talants izmantots pārāk virspusēji (jo mēs taču zinām, uz ko šī meitene ir spējīga), vairāk darbojas Ronny Thorsen (starp citu, kaimiņu Trail Of Tears rūcējs) un arī korim atvēlēta nozīmīgāka loma - ne jau slikti tas ir, īpaši laba sadarbība dzirdama tituldziesmā un "Wormwood", kuros abos prominenti skan satriecošs meldiņš, izvelkot attiecīgos gabalus priekšā pārējiem.
Vērtējums: 7 no 10


Offical site

TRISTITIA

Zviedru (ja nemaldos) tradicionālā doom/death pārstāvji.

One With Darkness
Tā varētu spēlēt Count Raven vai Bathory - tikai ar death (drīzāk gan black) vokālu, kurš ik pa brīdim ieskandina 'tīro' balsi, patosa pilnu, bet nepārliecinošu. Ko var arī attiecināt uz mūziku. Daudz, daudz akustikas un dažbrīd arī koris. 1995. gadā tas skanēja cooli, tagad - nez vai.
Vērtējums: 5 no 10

Crucidiction - nav recenzēts

Official website

TROUBLE

Čikāgiešus var ar pilnām tiesībām saukt par unikālu grupu. Viena no pirmajām doom metal grupām 80ajos, pie tam tekstuāli piederot pie tā saucamās white metal kustības, 90ajos lielāko vērību pievērsa 60o/70o gadu mijas vēsmām, vairāk vai mazāk veiksmīgi pieskaņojot tās savam nevainojami izpildītajam heavy/doom.

Trouble (arī ar nosaukumu Psalm 9)
Diskam bijuši divi nosaukumu - oriģinālais ir tas pats self-titled, bet vēlāk, kad 1990. gadā iznāca vēl viens tāds pats, debijas disku dēvēja un pārizdeva ar nosaukumu "Psalm 9". Noklausoties to tagad, mani pārņem, maigi izsakoties, izbrīns, un es vēl un vēlreiz meklēju izdošanas gadu uz kasetes vāciņa. Tur joprojām rakstīts "1984". Nevar teikt, ka tas tīrs doom, tāds ar ko mēs saprotam mūsdienās, tur pietiekami daudz vietas atstāts arī dažiem uzrāvieniem, taču Black Sabbath skola te manāma uzskatāmi ("Revelation (Life Or Death)"), ar visiem veseru dauzieniem un izmisīgajiem solo un augsto, taču miksējumā parāk dibenplānā atbīdīto Eric Wagner balsi. Taču...ir skaisti novērtēt prasmi, stila ieturēšanu, profesionalitāti, taču līdz galam man šis ieraksts neaiziet.
Vērtējums: 6 no 10

The Skull
Protams, Sabbatiskie toņi turpinās, un citādi tas nemaz nav iespējams. Tikai atšķirībā no dažām 90o gadu doom grupām, arī pašiem Trouble ir ko teikt, teiksim, 11 minūšu garajā "The Wish". Bet abi pirmie diski maz atšķiras viens no otra. Pirmais gan man likās ne tik monotons, bet nu tā. Titulgabals ir kārtīgi lēns doom, ar uzrāvienu beigās.
Vērtējums: 6 no 10

Run To The Light
"Run To The Light" atraujas no doom oriģināla, piedevām tas esot pirmais Trouble disks, kas nav veikts nelielā skurbuma mākonī. Varbūt tieši tāpēc tas ir tik pārliecinošs, arī tekstos - pēc visiem blackeriem dzirdēt "tell all the people, everyone you meet, the answer is LOVE!" un vēl dažādus citātus no Bībeles un Bītliem (kas ir gandrīz viens un tas pats), turklāt tik drausmīgi smagā 80s heavy metal tas absolūti neizklausās pēc sludināšanas, tas izklausās pēc tāda cilvēka izpausmēm, kurš vienkārši ir izmisumā par humanoīdu nespēju "redzēt gaismu". Īsta doom te nav pārāk daudz ("On Borrowed Time" vai "In The Beginning" beigas), taču es negribētu piekarināt etiķetes šim diskam, lai neaizbaidītu tos, kuri vēl nedzirdējuši to, neaizmuktu pēc šo birku izlasīšanas. Fakts ir tāds, ka "Run To The Light" no sākuma līdz beigām ir gandrīz-ģeniāls pat šādā mūzikā, kuru es principā ne visai spēju cienīt, kur vesera spēka rifi nav nedz noguruši, nedz aizņemti no citiem (Black Sabbath dažreiz gan nāk prātā), kā tāds svaigs 80o gadu metāls. Burvīgs atbaidošs. Dzirdēt Ēriku Vāgneru izmisumā kliedzam "I told you that the bastards would pay!" vai "I'm so tired of living on borrowed time", saproti, ka viņš ir tas pats King Diamond, tikai no otras puses.
Vērtējums: 9 no 10

Trouble '90 - nav recenzēts

Manic Frustration
Precīzi mūziku raksturojošs nosaukums šim diskam, un tas iejauc 70o gadu psihodēliju (piem., Jimi Hendrix) un 60o gadu bītlu trakulības tradicionālā heavy metal, un iznākumā iegūstam īsteni apokaliptisku disku, kurš, iespējams, arī tagad, 90o gadu beigās, nokļūtu pat topos. Ja vien Trouble nebūtu paredzējuši nākotni jau toreiz, 1992. gadā. Izceļas efektīvs tradicionālais smagucis "Memory's Garden" un balāde "Rain"
Vērtējums: 9 no 10

Plastic Green Head
Šoreiz Trouble solīja ja ne pilnīgu, tad vismaz daļēju atgriešanos pie saknēm, un tas arī ir noticis. Protams, saiknes ar "Manic Frustration" ir manāmas, un, IMO, tas nemaz nav uz sliktu, salikt abas ietekmes vienā diskā. Atšķirībā no agrīnajiem darbiem, vairāk melodiju un mazāk akcentu uz smagumu, bet tā jau ar gadiem visi nomierinās. Savu Bītlu fanu reputāciju zēni apstiprina, iekļaujot "Tomorrow Never Knows" kaveru un bītlu pakaļdarinātāju Monkees dziesmu "Porpoise Song".
Vērtējums: 7 no 10

Official website

TUATHA DE DANANN

Ak vai...mans mērķis, aizsākot šo siti, bija popularizēt metālu visās tās izpausmēs. Bet šādas izpausmes popularizēt būtu tīrā apgrēcība un noziegums pret visām sirdsapziņām vienlaikus. Mazbudžeta brazīļu grupa, ķeltu noskaņu popularizētāji, kurus leibls saucas Heavy Metal Rock. Bezgala oriģināli, tikpat oriģināli kā mūzika.

Tuatha de Danann
Garāžas production ir pusbēda - galvenā bēda ir pilnīgs bezfokuss, kur ķeltu skaņas sajaucas ar Angra, Blind Guardian, Skyclad un black metal...sliktāku vokālu ir jāpameklē (bet vokālists raksta pusi mūzikas un vēl pūš stabulē), un es tādu atradu tikai atbaidošajā
Avalanche, un ja paņem nost stabules fišku, Tuatha de Danann nemaz nav tālu no šīs minētās vācu grupas. Pāris sakarīgi momenti, un tikai tāpēc, ka es diezgan spēcīgi cienu šāda tipa mūziku. Nekad nelieciet šo ierakstu tiem, kuri tādu mūziku ienīst, nevarēsiet aizklausīties ņirgās. Es varu tikai šausmināties, kas notiktu, ja kāda grupa Latvijā izlaistu šitādu savārstījumu. Otro pusi diska aiznēm viņu demo, pirmā puse ir jaunās.
Vērtējums: 2 no 10

TWISTED SISTER

Galvenais spēks, kas ārdīja Ņujorkas skatuves (neskaitot Kiss) glema un hārdroka ērā 80o gadu vidū, no pārējiem atšķiroties ar uzsvērtu īstu vīru imidžu, atmetot tos bezdzimuma radījumu tikumus. Lielmutainais Dee Snaider ir viņu idejiskais tēvs un gandrīz visu dziesmu autors.

Under The Blade
"Under The Blade" ir ierakstīts Anglijā ar producentu Pete Way (UFO basists), ierakstīts tas ir briesmīgi, izpildījums lielākoties arī ir visai apšaubāms, un tā milzīgākais labums ir lauvkrēpainā blondīņa Dee Snider lielā mute, kas jau pirmajā lielajā diskā (pirms tam ir Ep "Rough Cutts") ir līmenī. Es pie šī albuma piesēdos ar šaubīgu sejas izteiksmi kas tāda palika arī pirmās dziesmas un daļēji otrās, party-roka "Bad Boys Of Rock'N'Roll" laikā, taču iztaisnojās dzirdot trešo un ceturto. Tās abas - gan "Run For Your Life", gan "Sin After Sin" (NAV Judasu covers) - ir asas, griezīgas un niknas, vairāk balstoties uz Anglijas rokeru mantojumu, mazliet arī uz savu NYC kolēģu Manowar atbalstu. Seko vēl viens party-roks Kiss stilā ("Shoot 'Em Down"), kas viņus vēlāk aprīs, sagremos un izspļaus, bet tad atkal virsroku ņem dusmīgi, un galvenais, negaidīti labi klausāmi 80s metal gabali, tai skaitā arī titulgabals. Taču šaubīgā sejas izteiksme atgriežas, izņemot kaseti un ieliekot nākamo.
Vērtējums: 6 no 10

You Can't Kill Rock'N'Roll - nav recenzēts. es gan stingri apšaubu vai tur būtu kādi atklājumi gaidāmi.

Stay Hungry
Par spīti šausminošajam kavervākam, kurā Dee Snider attēlots ar apgrauztu kaulu, "Stay Hungry" ir uz zvaigznēm tēmēts (kur arī uz īsu brīdi nonāca), un lielākoties prasts un primitīvs. Un sekas? Pajautājiet tiem amerikāņu metāla faniem, kuriem šogad ir 22-26 gadi. Neticēsit. Šķiet, ka visi šie cilvēki jau 1984. gadā (kad viņiem bija 5-10 gadu) pazina Twisted Sister, mīlēja Twisted Sister, mētāja mazās dūrītes pie Twisted Sister, vicināja mazās gaisa ģitāras pie Twisted Sister, un saviem vecākiem auga mazi dumpinieki, jo viņi tak gribēja rockot ("I Wanna Rock"), un netaisījās nevienam padoties ("We're Not Gonna Take It") pie dziesmām, kādas pat Kiss kaunētos rakstīt. Kur tad vēl MTV klipi ar nejauko tēti un skolotāju (kuru spēlēja viens un tas pats siekalas spļaudošais aktieris), kurš to vien zina, kā ārdīties, un kuru pamatskolas metālhedu bariņš kopā ar milzoni Dee Snider prot dažādi pazemot! Par laimi, vēl te ir "Burn In Hell", "Captain Howdy" (tas gan ir kāds covers, ja nemaldos), un vēl piespiežoties drīkst pasmaidīt pie "The Beast". Jā, savādi sanāk. Bez tām trulajām bērnudārza līmeņa dziesmām TS nebūtu tā izlīduši virspusē, un tieši tās viņiem nesa arī neganti sliktu slavu. Pavisam tiek aizmirstas tās raupjās un agresīvās...
Vērtējums: 4 no 10

Come Out And Play
Jā, es tiešām jūtos bezpalīdzīgi. Pēc itin pieklājīgā divdaļīgā (draudīgā, klusā sākuma un sekojošās speed metal galvenās daļas) titulgabala sākas tādas lietas, kuras bez smiekliem nav iespējams klausīties. Funs atveras ar "Leader Of The Pack", kādas 60o gadu meiteņu grupas dziesmu, kura nu izveidota smagā mērcē, ar visiem vīru backing-vokāliem, un pārveidotas dzimtes tekstā (oriģinālā "bandas vadonis", protams, ir džeks). Un tad sākas visādi bērnudārza saukļi par "even God loves rock'n'roll", par to cik, labi ir "rockot", utt, un tml, un tā jpr., un principā visaugstāko vērtējumu iegūst teikums "be cruel to your school / in the name of rock'n'roll", un mani maz interesē, vai šajā rokenrolā piedalās arī Snaidera elks Eliss Kūpers - "Be Crool To Your Scuel" galēji sūkā, nevis absolūti griež, ja lietojam "Southpark" terminoloģiju. Pat metāliskākie un asāki gabali ir visai bezzobaini un primitīvisma sērgas pārņemti. Bet nekas, par to zēni tika sodīti. Tas bija viņu pēdējais populārais disks. Vērtējums: 3 no 10

Love Is For Suckers
Ak vai, un šo disku es kādreiz uzskatīju par savu mīļāko TS katalogā (toreiz nebiju dzirdējis "Under The Blade")?! Dī Snaiders jūt, ka zeme deg zem kājām, un iestūrē melodiskākos un vieglākos plauktos, it kā lai piemērotos tobrīd valdošajiem vējiem. Bet bez smagā blieziena, kas pavadīja pat trulākās TS dziesmas, "Love Is For Suckers" tiešām paredzēti tikai pamuļķiem, kuriem vēl nav apnikušas dziesmas par meitenēm, rokenrolu, un tml. tēmām, kas regulāri aptumšoja kaut mazliet normālās amerikāņu grupas tajā laikā ( šobrīd tāsaizvieto gaušanās par savu draņķīgo un Kurta Kobeina īso dzīvi). Ko jums stāsta dziesmu nosaukumi "Hot Love", "I'm So Hot For You", "Tonight", "Me And The Boys", "I Want This Night (To Last Forever)", "You Are All That I Need", "Yeah Right", un vēl "Love Is For Suckers"...es laikam nosaucu gandrīz visas? Paldies, man ir tādi nelāgi aizspriedumi - šāda tipa muzonu neuzskatīt ne par seksīgu, ne par labu laika pavadītāju, bet gan par virtuvē zem izlietnes piederošu.
Vērtējums: 2 no 10

Update: Dee Snider mēģinājis izvirzīties visdažādākos veidos un grupās (Desperado, Widowmaker, S.M.F., un arī solo) ar pazīstamiem mūziķiem, taču nekas prātā paliekošs nav iznācis - allaž solīdas recenzijas, kurām seko klusums.

TYGERS OF PAN TANG

NWOBHM kustības priekšgalā bija trijotne Iron Maiden, Def Leppard un Saxon. Tygers Of Pan Tang stāvējā netālu no viņiem, vairāk iebrienot vieglākos ritmos, tiesa, šodien šo grupu vērts atcerēties vien tā iemesla dēļ, ka tā bija pirmā nopietnā ģitārista John Sykes darba vieta...

Wild Cat
Viņu vokālists Jesse Cox pārizdotajā šī albuma izdevumā ievietojis arī īsu grupas biogrāfiju ap debijas albuma laikiem, atzīstoties, ka viņi bijuši tikai "kārtējā bāru grupa", un pēc kontrakta parakstīšanas ar MCA piepeši atjēgušies milzīgajā Rīdingas festivālā (notikums, kas pilnā mērā atguva metālam bijušo slavu) un turnejā ar tā laika zvaigznēm Magnum. Un, pareizi. Tolaik jau bija tāds niķis stumt ārā visas grupas, kas atbilda žurnālistu un leiblu darboņu priekšstatiem par to, kas ir NWOBHM, un Tygers Of Pan Tang muzikāli tam atbilda precīzi - kā UFO, kas atjēgušies 80o gadu sākumā. Viņiem nepiemīt ne Maiden asums un episkums (pat tik cik 80-ajā gadā), ne Def Leppard melodiskums, ne Diamond Head eksperimentācijas, ne pat Angel Witch dusmu kalni. Nekā. Ja vēl man izdodas nomocīt līdz oriģinālā albuma beigām, tur mani gaida vēl 8 bonus dziesmas (t. sk. ZZ Top covers "Tush"), un tad es padodos. Nekā.
Vērtējums: 2 no 10

Spellbound - nav recenzēts. Te ierodas John Sykes.
Crazy Nights - nav recenzēts
The Cage - nav recenzēts. John Sykes jau devies uz Thin Lizzy, vēlāk uz Whitesnake un Blue Murder.

Official website

TYPE O NEGATIVE

TON ir gandrīz divmetrīgā un visādi citādi baisā basģitārista/vokālista Pete Steele (ex Carnivore) grupa - patoloģiska melnā humora, erotikas un sāpju mistrojums, bet muzikāli - ceļojums no NYC hardcore līdz doom metal, papildināts ar Door-iskām, kaucošām sintezarota skaņām.

Slow, Deep & Hard
Viens skatiens uz dziesmu sarakstu, un jāsaprot, ka tas nav parasts albums. Ja neskaita klusuma minūti (kas sarakstā atrodas ar nosaukumu "The Misinterpretation Of Silence And Its Disastrous Consequences") un 6arpus minūšu garo gothic/ambient tipa kori "Glass Walls To Limbo (Dance Mix)", visas dziesmas ir 8-12 minūšu garas, tajās harcore mijas ar lēniem, graujošiem doom ritmiem, melodiski gājieni ar agresīvu pankisku troksni un psihopātisku uztveri. Kulminācija tomēr ir Pete apdziedāto attiecību izjukšanas attainojums ievaddziesmā "Unsucessfully Coping With Unnatural Beauty Of Infidelity". Ne viss šeit ir ideāli, bet interesanti gan.
Vērtējums: 7 no 10

Origin Of The Feces (Not Live At Brighton Beach)
"Viltots" koncertieraksts, acīmredzot ierakstīts kā izsmiekls neveiksmīgajai turnejai pēc debijas diska, visām dziesmām no pirmā albuma, mainot un vienkāršojot to aranžējumus (un piešķirot vienkāršus nosaukumus - tā "Unsucessfully Coping With Unnatural Beauty Of Infidelity" kļust par precīzāku un tiešāku "I Know You're Fucking Someone Else"), iemiksējot publikas troksni un skandējumus (piemēram, 'fuck you! fuck you!', uz ko Pete pasmejas un atbild ar 'yeah, fuck you, too', un publikas neviltotie sajūsmas saucieni pie paziņojuma, ka šī, lūk, būšot pēdējā dziesma), un atbaidošu diska vāku (Pete Steele pavērts dibengals ciešā tuvplānā un uzrakstu "Factory sealed for your protection"). Kolosāla kombinācija. Lai gan var likties, ka šeit mēģināts pakrāpties, pārdodot tās pašas dziesmas citā kulītē, ir vērts dabūt arī šo ierakstu - humora izjūtu no zēniem var tikai aizņemties.
PS. Viena izmaiņa gan ir - te ielikts Jimi Hendrix gabals "Hey Joe", jauki pārdēvēts par "Hey Pete".
PSS. Šī paša vāka dēļ albums tikai dažviet uz īsu brīdi nonāca pārdošanā. Pēc pāris gadiem, kad TON jau bija populāri, disks tika izdots vēlreiz ir citu vāku, pievienojot doom-metālisku versiju par "Paraniod".
Vērtējums: 7 no 10

Bloody Kisses
Šī diska liktenis bija visai dīvains. Iznācis 1993. gadā, tas plašu popularitāti ieguva tikai pēc gadiem diviem, kad TV/radio stacijas sāka kruķīt "Black No.1". Ja neskaita divus tīri hardcoriskos gabalus, pārējais ieturēts tāda tumša un melodiska doom ietvaros, no kura vislabāk var izdalīt "Christian Woman" par sievieti, kuras apbrīna pret Jēzu Kristu pāraug seksuālā iekārē (beigās Pete Steele liek manīt, ka 'Jesus Christ looks like me'!), "Black No.1" par meiteni un viņas melni krāsotajiem matiem. Pete Steel demonstrē visas savas balss iespējas no kārīgiem, elsojošiem čukstiem un ārkārtīgi zemas rūkšanas līdz augstam, hārdkoriskam kliedzienam. Josh Silver Doorziskie taustiņi un eņģeliskie backing vocals tikai pastiprina šo spokaino noskaņu. Diemžēl beigās parādās tendence, kura turpinās vajāt grupu arī turpmāk - 70 minūšu garajos diskos iekļautas arī uzkrītoši garlaicīgas dziesmiņas. Labā tradīcija toties ir paņemt klasiskas dziesmas un pārveidot tās doom versijā - te par upuri kritis Seals & Croft 60o gadu "Summer Breeze". Neiztrūkstošā humora piedeva - diska sauklis ir "don't mistake lack of talent for genius". Mīliet viņus par to.
PS. Vēlāk disks tika pārizdots, tur abu hardcorisko gabalu vietā bija doomīgs "Surrender Me".
Vērtējums: 8 no 10

October Rust
Pirms izlaišanas grupa stāstīja, ka esot atradusi savu stilu, un tā tas arī izskatās. Tās ir 70 minūtes gandrīz identiska doom metal ar kaucošām taustiņu skaņām un tādu pašu vokālu. Tempu piedod tikai ironiskā "My Girlfriend's Girlfriend", acīmredzami rakstīts kā singla gabals, un "Wolfmoon", kurš atgādina "Christian Woman". Es varu izturēt līdz galam tikai pavisam attiecīgā dvēseles noskaņojumā - noguris guļot tumšā telpā.
Vērtējums: 5 no 10

World Coming Down
Kārtējais doom-īgais Pete Steel & Co. opuss, 74 minūtes identiskas mūzikas, bez jebkādiem izskaistinājumiem. Ja "October Rust" patika, arī šo var ņemt. Kā parasti, nepārspējami ironiski melna attieksme ("Everyone I Love Is Dead"!), taču man neliekas, ka mūzika to atbalstītu. Klausies un mocies, vai tiešām visam jābūt tik monotoni gārdzošam. Ak jā, coveros šoreiz ir (neslikti) palēninātas trīs Bītlu dziesmas, popūrijs no "Day Tripper", "If I Needed Someone" un "I Want You (She's So Heavy").
Vērtējums: 4 no 10

WARNING! Bootleg inside!
We Suck...
Būtlegs no 95. gada "Bloody Kisses" tūres. Sāksim jau ar to, ka dziesmu sarakstu piemērot īstenajam izkārtojumam var tikai ar TON labi pazīstams tips (par kādu es sevi uzskatu), kaut vai - "Christian Woman" gan ir atzīmēts ar 7 mins, bet dziesmas tur nav...Ja koncis sākas ar rifu no "Unsuccessfully Coping...", tad jau pēc brīža tas pāraug Black Sabbath dziesmas "Paraniod" doom versijā! Visi labākie gabali (ja neskaita "Christian Woman") te ir savākti, plys "Sex And Violence" un kontraversiālā "Jesus Hitler", abas no Pete Steel iepriekšējās, hardcore grupas Carnivore repertuāra. Humora izjūtas patrenēšanai var izmantot Pete izmestas frāzes starplaikos, kā, piemēram, pirmais teikums - "Yeah, I know we suck, but you get what you paid for" un "I'm sure you can find something else to do on a Saturday night", vai arī ironiskās frāzes pirms un pēc dziesmām - "The tune I know you hate as much as I do", vai arī "Yeah, we hate that song either". Priekš būtlega sakarīga skaņas kvalitāte, tikai bungām tendence noēst pārējos instrumentus.

website

LUCA TURILLI

Luca Turilli ir Rhapsody ģitārists. Lūdzu, nevajag iedomāties, ka viņa solo diska mūzika kaut mazliet atšķirtos no savas pamatgrupas.

King Of The Nordic Twilight
Par palīgiem pieaicinājis dziedātāju Ola Hayer un basistu Sascha Paeth (Rhapsody producents, spēlē ģitāru iekš Heaven's Gate) un vēl dažus, Luca Turilli ir, dabīgi, ierakstījis absolūtu Rhapsody kopiju, ja neskaita minimālistisku taustiņu darbību (kas arī ir saprotams). Kā Olaf balss atpaliek, gan varbūt ne pārāk, no Fabio Leone, tā arī mūzika nav uz Rhapsody līmeņa, bet arī nav izcili attālināta. Lai nu kā, normālam Rhapsody fanam šo ierakstu tāpat jātur godā un cieņā, jo gandrīz visi šīs grupas mūzikas neatņemamie elementi te atrodami, visi dzenošie ritmi, "priecīgi naivās" meldijas un āprātīgi trulie teksti un vēl jau orķestrācijas arī, un kur nu iztiksim bez 11 minūtīga titulgabala. Singlā tika izdots "The Ancient Forest Of Elves", kas var tikt paņemts no jebkura Rhapsody diska, bet no vājākā gala. Slāviskā interlūde iekš "Lord Of The Winter Snow" ir derdzīga, un meitene iekš "Princess Aurora" dzied ar tādu akcentu, ka jāmūk no istabas ārā! Vispār jau nesaprotu, nafig tāds disks bija jāizdod. Ja nemaldos, parasti mūziķi izdod solo diskus, kuros apkopo pamatgrupās nerealizētas idejas. A te... Bonus trackā dzied islandiski šīs tautas pārstāve Rannveig Sif Sigurdardottir.
Vērtējums: 5 no 10

JOE LYNN TURNER

Likteņa ironija - Tērnera pirmajā grupā Fandango (četri diski) ģitāru spēlēja kāds Rick Blakemore... Taču, protams, slavu, viņš ieguva kopā ar Blackmore grupā Rainbow. Pēc Deep Purple atjaunošanas Tērners 1985. gadā izlaida pirmo solo disku, bet tad pievienojās Ingvijam Malmsteenam (disks "Odyssey") un vēl vēlāk Deep Purple. Pēc tā gan par viņu maz bija dzirdams.

Rescue You - nav recenzēts

Hurry Up And Wait
Džo Linns Tērners nav grasījies šeit atklāt ko jaunu, vienkārši sarakstījis un iedziedājis vienkāršā, nepretenciozā un mierīgi amerikāniskā stilā ieturētu hārdroķīgu disku. Tas būtībā arī viss. Vēl diskā ir sava versija par Deep Purple gabalu "Too Much Is Not Enough".
Vērtējums: 5 no 10

TWILIGHT

Eye For An Eye
Pašam prieks, kā paveicies, nejauši iegūstot tieši to šī albuma versiju, kurā ir visvairāk dziesmu. Daņu taustiņnieka un komponista Finn Zierler "bērns" Twilight, kura sastāvā visi pārējie mūziķi atrasti Zviedrijā, pirmo ierakstu izdarīja jau 1992. gadā, izlaižot 7-dziesmu demo "The Edge", no kura divas dziesmas pievienotas arī šajā relīzē. Pārējie kopā ar pazīstamo producentu Tommy Hansen ierakstītie gabali sastāda vienīgo šīs grupas pilno albumu (tiesa, Lucretia Records pirms gada pārizdeva gan šo, gan "The Edge" ar bonus trackiem, un savādākā dziesmu secībā), kurš demonstrē teicamu saltā power (ar mazu progressive un vietām pat mērena thrash rifu piešprici) paraugu, ne pārāk tālu no citiem skandināviem Tad Morose, bet tomēr vairāk tiecoties uz prātīga un domīga power pusi. Dīvaini, bet galvenais rakstītājs savu instrumentu, t.i., kībordu nemaz tik ļoti neizbīda - šeit dominē otra galvenā cilvēka Micke Därth ģitāra, kurai gan nekaitētu mazliet asāka skaņa, un tieši tas viņiem pietrūkst līdz "pilnvērtīgākai" power agresijai. Tas gan netiek norādīts kā trūkums, tikai kā brīdinājums tiem, kuri var meklēt ko līdzīgu Morgana Lefay vai Insania. Pazīstamākais no šī projekta kvinteta, fantastiskais vokālists Anders Engberg atradīs slavu uz trim diskiem zviedru grupā Lions Share, bet bundzinieks Thomas Freden (ex Destiny) piedalīsies arī Finn kūrētajā turpinājumā Beyond Twilight. Vietām, protams, dzirdēsim atsauces uz BT diska "The Devil's Hall Of Fame" mūziku, piemēram, lēnajā, plūstošajā tituldziesmā, kas atgādina (labu) Veni Domine, vai pusbalādē "Sail Away", bet ir arī uzbrūkošāki rifi, īpaši pirmajās kompozīcijās un "Ghosts". Starp citu, nekad nebiju dzirdējis dziesmu ("Imperfektion"), kura tik ļoti līdzinātos Savatage, jeb precīzāk, viņu 1990. gada dziesmai "Of Rage And War". Pati grupa gan apgalvo, ka tā ir tikai sagadīšanās. Bet sagadījies tā, ka kādas sevišķas ietekmes viņiem atrast ir grūti. Un ja vēl visumā albuma kvalitāte ir augstu virs vidējā - ko vēl vairāk var vēlēties?
Vērtējums: 7 no 10

TYRAN' PACE

Kaut arī neko daudz par šo vācu kvintetu nezinu, būšu pārsteigts, ja manis apskatītais disks nebūs viņu debija.

Take A Seat In A High Row
Mazbudžeta ieraksts, kurā par galvenajām personām (songwriteri & producenti) uzstājas vokālists Michael Dees un ģitārists Fabian Schwarz. Jāsaka, ka reti gadās sastapt tik nekonkrēta virziena un dažbrīd pat neordinaritātes sakopojumu - lielākoties "Take A Seat..." ietilpst zem hard & heavy lietussarga, taču viņu influences vai līdzības var skaitīt pat pa dziesmām - "The Day Before The Day After" melodiskā ģitāras līnijas atgādina Crimson Glory, "Motor Of Society" - smagāku Carisma, ar piedziedājumu kaut kāda jautra amerikāniska hārda garā, "Answers" ir akustiski orķestrēta balāde, pa taisno no 80o gadu popmūzikas (plus, atgādinājums par grupu Mas Optica vai arī pēdējo Re-Animator disku), "Follow Me" vispār ir 80o gadu new wave stilā, maz atgādinot metālu kā tādu. "Your Second Me" iekļauta neliela repošana, "This Story" taustiņu partija ir tīri Van Halen garā, "Lake Of Shit" ir speed-enieks kā viegliņš Heaven's Gate, "Eternity" ir vēl viena popbalāde, un visbeidzot, "Feeling Vs Time" ir varena balāžkompozīcija ģitārai ar grupu! Samiksēt tādu kokteilī vienā dūrē ir praktiski neiespējams darbs, un Tyran' Pace tas īsti nav izdevies - labi ja puse dziesmu tādas ir, īpaši sākuma gabali, bet beigās var tikai nopūsties un palūgt tak izvēlēties, kādu virzienu turpmāk piekopt. Bet drosme ir laba lieta. Nākamreiz mazliet talantu, mm?
Vērtējums: 5 no 10