UFO

UFO parasti tiek minēti kā otrā ešelona 70o gadu britu hārdrokeri (drīz aiz DP/LZ/BS, kopā ar Budgie, Uriah Heep un vēl Black Widow), un neapšaubāmi viņu zelta gadi saistās ar jauniņā vācu ģitārista Michael Schenker atnākšanu 1974. gadā (70ajos ierakstīja 5 diskus). Kopā ar Michael viņu spēlētais boogie/hard/r'n'r iegūst pavisam dvēselisku pieskārienu. Pēc jaunā ģitārista Paul Chapman ierašanās sākās noriets, un 90ajos grupa izmisīgi cenšas atgūt nokavēto. Vienīgais cilvēks, kas piedalījies visos UFO diskos - vokālists Pete Mogg.

UFO - 1 - nav recenzēts
UFO - 2 Flying - nav recenzēts
Phenomenon - nav recenzēts

Force It
Nu jau manā prātā sarosās aptuvenas domas par 70o gadu UFO lietu, un lūk, kādi ir secinājumi - vislabākais viņu disks šajā laikā ir "No Heavy Petting", un tam seko "Lights Out". Bet "Force It" ir tikai ļoti laba priekšspēle, vēl pagaidām vienkārši un nepaplašināti izspēlējot minimālistisko bugiju, taču ar skatu uz plašaku vērienu, ko demomnstrē "Out In The Street" un "This Kid's (including Between The Walls)", abi gandrīz vai progresīvā roka skaņdarbi, pievienojot boogie, blūzu un roku, ar daudzām ritma maiņām un skaistiem solo. Tācu tikpat vērts ir pieminēt smeldzīgo roķeri "Too Much Or Nothing" ar klusināti psihodēlisko vidusdaļu vai tiešā trāpījumā mesto "Shoot Shoot" - ievads pirms hita "Lights Out" no vēlākās plates.
Vērtējums: 7 no 10

No Heavy Petting
Šis laikam tomēr ir mans mīļākais UFO ieraksts, un šo atziņu sekmē galvenokārt tas, ka šeit blakus prastā boogie metal paraugiem atrodami arī tādi kā UFO neraksturīgi verķi kā raudamgabals "Martian Landscape" un aizkustinošā "Belladonna", bet arī visi rokeri ir izcili, gan " Natural Thing", gan "Can You Roll Her", gan "Reasons Love" (drusku atgādina jautrīgu Led Zeppelin). Protams, bez Schenker ģitāras šis disks ne tuvumā nebūtu tāds, kam es liktu augstu atzīmi. Vienīgais disks, kurā piedalījās taustiņnieks Danny Peyronel (ex Heavy Metal Kids), kura spalvai pieder gan minētāis "Martian Landscape", gan tradicionālais umpā-umpā "Highway Lady".
Vērtējums: 9 no 10

Lights Out
Šis disks nosaukts pēc viena no lielākajiem UFO hitiem, tradicionāla, bet patiesi veiksmīga gabala, kura jaunākā versija iekļauta arī atkalapvienošanās diskā "Walk On Water". Par citām dziesmām nav īpašu pārsteigumu, ja neskaita Don Maclean coveru "Alone Again Or", absolūti neatbilstošu UFO stilam, absolūti nesaistītu ar visu pārējo, taču nez kāpēc man tas iet pie sirds. Un tad vēl izcils nobeigums "Love To Love", kurā Mogg balss mazliet atgādina klusu Robert Plant, bet muzikāli tā ir no daudzām plosošām tēmām kopā salikta 7-minūšu kompozīcija, un šāds koncepts mazliet atgādina Uriah Heep, bet varbūt pat Led Zeppelin (kulminācijā - Schenker solo uz orķestra fona...ārprāts kaut kāds). Pārējais ir veikts ierasti un labi. Bet, ne brīnumaini.
Vērtējums: 7 no 10

Obsession
Jo vairāk dzirdu Michael Schenker spēlējam, jo labāk saprotu, kāds šis cilvēks ir ģēnijs. Ielikt tādu dvēseli pat visai vienkāršos solo gājienos un nezaudēt to arī pirkstu ņirbināšanā, šaubos, vai 70ajos tādu bija daudz... Mūzikā viņi staigā par virvi starp boogie un hard, ik pa brīdim iegrimstot klusās noskaņās ("Arbory Hill", "Looking Out For No. 1"). Vispār šis ieraksts visai nevienmērīgi izkārtots, 2 rokeri, tad trīs lēnie, tad trīs ātrie, tad reprīze, tad vēl viens rokeris... Noslēgumā - "Born To Lose", viena varena (orķestrēta) balāde.
Vērtējums: 8 no 10

No Place To Run
Jebkurš zinošs cilvēks pateiks, ka UFO bez Mihaela Šenkera nav nekas. Tāpēc man gribējās dzirdēt, kā tad viņi skan ar citu ģitāristu, turklāt uzreiz pēc Mihaela aiziešanas ...pēc kautiņa ar vokālistu Phil Mogg. Jaunajam ģitāristam vārdā ir Paul Chapman, tiesa, pie dziesmu rakstīšanas viņš laists nav - gandrīz visas dziesmas sarakstījis duets Phil Mogg/Pete Way, ja neskaita ļoti amerikānisko , kā paātrinātu blūzu vilciendziesmu "Mystery Train", kas pieder bundzinieka Andy Parker un taustiņnieka Paul Raymond (sarakstījis arī "Take It Or Leave It") spalvai. Negribētos būt ņaudeklis, bet skaidrs, ka līdz ar Šenkera aiziešanu zudusi krieta, krietna daļa burvības, kas smago boogie UFO izpildījumā vērta tik speciālu. Pols Čepmens nevar nostāties sava priekšgājēja kurpēs, un Way/Mogg kompozīcijas ir tieši tādas, kādas tās ir - vienkārši sava žanra paraugi. Varbūt labāki, nekā viņu kolēģiem, bet ar to man nepietiek. Žēl, bet domājams, ka UFO turpmākie darbi mani diez vai interesēs...
Vērtējums: 5 no 10

The Wild, The Willing & The Innocent - nav recenzēts
Mechanix - nav recenzēts
Making Contact - nav recenzēts
Misdemeanor - nav recenzēts
Ain't Misbehavin' - nav recenzēts
High Stakes & Dangerous Men - nav recenzēts

Walk On Water
Izslavētais reuniona albums (klasiskajā sastāvā) sākas ar tā-ā-ādu Slayerisku rifu! Bet nevajag satrūkties, jo tālāk jau UFO turpinās savā ierastajā garā, cenšoties sagrābt aiz astes to dvēs'li, kas mita 70o gadu Schenkera diskos, bet nu jau pieredzējuša vīra skatu un smadzenēm. Mans uzskats tāds, ka viņiem izdevies ne tikai to sagrābt, bet ievietot arī šādas tādas jaunas noskaņas (ņemot vērā to, ka neesmu dzirdējis gandrīz nevienu bez-Schenkera albumu), bet pamatos tas pats netīrais hārds (bet bez boogie) vien ir, eiropeisks, bet ar amerikānisku piesitienu, kā jau šāda tipa mūzikai jābūt. Vienīgi nav tādu variāciju kā senajos diskos, vienkārši veči savākušies un piecatā uzvicojuši minimālistisku jauku disciņu.
Vērtējums: 6 no 10

Website

UGLY KID JOE

Es pat īsti nezinu, kas man saista šajā grupā, visticamāk, vienkārši ņirgašanās par tobrīd popularitātes zenītā esošo glam/hard. Kā vēlāk izrādījās, dziedātājs Whitfield Crane fano par daudz smagāku mūziku, un grupas ierakstītā "N.I.B." Black Sab tribute diskam izrādījās patīkams pārsteigums. Vēl lielāks pārsteigums bija NYC grupas Life Of Agony uzaicinājums Whitfield Crane dziedāt šajā hardcore/doom grupā, tiesa, pēc apmēram gada viņ par slinkošanu izmests.

As Ugly As They Wanna Be - nu, ziniet, ja grupa, izdevusi tikai 5-dziesmu Ep, jau nopelna tūri kopā ar Ozzy Osbourne, tur kaut kas ir. Tur ir "Everything About You", US topu dziesmele.

America's Least Wanted
Es šo disku (lietotu) pasūtīju par veseliem 3USD, un nebūtu izdevis ne santīma vairāk. Bet varbūt nevajadzēja vispār? Tas pats LA hard/glam, plus vēl visai apšaubāma humora izjūta.
Vērtējums: 2 no 10

Menace To Sobriety - nav recenzēts

UNDEROATH

Death grupas Amerikā aug strauji. Un dažas pat neatspēlē old-school "dīču".

debijas disks - nav recenzēts.

Cries Of The Past
Ja paskaita un paskata dziesmu sarakstu, liekas, ka darīšana ar Opeth pakaļdarinātājiem - death metal grupa, kas 43 minūšu albumā ietilpinājusi vien piecas dziesmas! Diemžēl te arī līdzība ar visu cienītajiem zviedriem beidzas - Underoath skanējums drīzāk atgādina nesen uzplaukušos kanādiešus Into Eternity, ar to milzīgo starpību, ka šie floridieši absolūti neietekmējas no Gēteburgas lietām, lai gan par tīru death arī to nevar nosaukt - te arī ir visādi Opethismi, ļaunas akustiskas vietas, klusas taustiņu dūdošanas, bet mazliet ieskanās arī hardcore, šis un tas no aggro-metal, taču nenoliedzami skan oriģināli, kaut vai to gaisīgo taustiņu dēļ, turklāt ne pārāk sarežģītie rifi ātri nomaina cits citu, iemetot aizvien jaunas un jaunas struktūras, tā radot visai haotisku iespaidu. Var to mēģināt norakstīt uz viņu vecumu (bundziniekam Aaron Roderick Gillespie te ir tik 17 gadu, debijas diska ierakstīšanas laikā - 15!), pārslimojot to visiem pazīstamo slimību, kuras simptomi ir centība sastumt pēc iespējas vairāk lietu un neprasme atselektēt iepuvušās mantības. Taču tas vēl būtu pārdzivojams - diemžēl tīneidžera bundziņas skan ārprātīgi skaļi, un tikpat vienmuļi skan arī ārdoši ķērcošais Dallas Taliaferro Taylor vokāls, un šie abi faktori pārāk jau nu ilgi traucēja uztvert iespējamās vērtības. Vārdus gan saprast neizdosies, bet brīdinu - šie zēni ir no galvas līdz kājām kristietībā. Viņu intervijas arī es, audzināts reliģiskā tolerancē, lasīt bez smaida nespēju.
Vērtējums: 5 no 10

UNORTHODOX

Divas lietas, kas jums jāzin - Unorthodox nāk no Merilendas štata un ierakstījās Hellhound Records. Šie divi fakti skaidru vērš virzienu - doom metal amerikāņu gaumē.

Balance Of Power
Vislabākā Hellhound Records grupa, kādu esmu dzirdējis, ir The Obsession. Un pat viņi manī neizraisa sajūsmas kviecienus. Bet trio Unorthodox ir tak jau pavisam vienkārša un prasta doom grupele ar 70o gadu ietriepienu (tiesa, vismaz nav atspēlēts Black Sabbath), bet bez sejas, bez kaut cik sakarīgiem tekstiem un mūzikas, jūsu parastais lēnais, mazmelodiskais dauziens, ne kripatiņas dvēseles vai talanta, un Count Raven vai Solitude Aeturnus pret viņiem ir kā oriģinalitātes karaļi. Rakstīts uz zelta burtiem uz vāka - "vēlme ielīst tur, kur nevajag un izdot to, ko nevajag". Plz, aizmirst.
Vērtējums: 2 no 10