VAI

Steve Vai vienīgā viņam piederošā grupa, jeb drīzāk projekts ar basistu T.S. Stevens, bundzininieku Terry Bozzio (pačekojiet ap Magna Carta stāvošos projektus) un 19-gadīgo rīkles meistaru Devin Townsend. Izskatās pēc mēģinājuma izlīst pasaulē un topos ar _dziesmām), ja jau pat Steve instrumentālie albumu pelnīja labus piķus.

Sex And Religion
Man tomēr jāsaka, ka jutos vīlies. Es cerēju, ka, pieņemot īstas grupas formātu, Steve Vai būs sarakstījis dziesmas. Bet par tādām te var uzskatīt labi ja dažas, kopā ar Desmond Child sarakstīto (sa)viļņojošo hitu "In My Dreams With You", un vēl dažas sākumā, taču ar albuma otru pusi sākot, bez CD displeja palīdzības kompozīcijas vienu no otras neatšķirsi. Tas, dabīgi, nav nekas ārkārtējs, taču Vai izpildījumā vairāk izklausās pēc kopā saliktām un tēmas/noskaņas neturpinošām sastāvdaļām, pārpilnām džeziskām, fankiskām un citādi disharmoniskām intonācijām. Vismaz prieks, ka šamai atturējies no nejēdzīgas sevis izrādīšanas (ja neskaita pseido-PinkFloydisko gurdekli "Rescue Me Or Bury Me"). Devin Townshend ir no pavisam citas operas ar savām neganti varnei kliedzošajām plaušām sprindzinot ausu kanālus dažās "Deep Down in Pain" un "Still My Bleeding Heart" vietās, bet viņa auri nez vai labi saistās ar izsmalcināti savdabīgo Vai guitāras tehniku. Bet no otras ouses - kāpēc darīt kā visi, ja var citādi?
Vērtējums: 5 no 10

Update: Devin Townsend šo savu saistību neuzskata par kļūdu tikai tāpēc, ka tā viņam ļāva izveidot šobrīd visai iecienītas industrial-thrash grupas Strapping Young Lad un mazliet maigāko Ocean Machine. Savukārt pats Steve Vai atgriezās pie instrumentāļu formāta (daļēji, jo ir arī disks ar pus-dziesmām, pus-instrumentāļie) un līdz šim izdevis kopā 6-us diskus.

Official website

VALLEY'S EVE

Valley's Eve, vācu grupa ar grieķu izcelsmes dziedātāju Roberto Dimitri Liapakis spēlē diezgan oriģinālu, niknam Queensryche vai pat Crimson Glory līdzīgu prog/heavy.

Prodigia
Varbūt tomēr nevajadzēja izdot 70 minūšu garu disku, tur pēc defaulta vismaz pāris gabalu nebūs tā vērti. Arī šis ieraksts nav izņēmums. Priekš prog/heavy visai padrūms un bēdīgs muzons, ne pārāk viegls, izmisīgs un domīgs, un vēl izjusts dziedājums. Bet visumā labs. Pat soprāns un saksofons ieskanās. Smadzeņu klātbūtne ir jūtama. Labi, bet ne visiem būs labi.
Vērtējums: 7 no 10

The Atmosphere Of Silence - nav recenzēts

Website

VANDEN PLAS

Vanden Plas iznāca no Vācijas pagrīdes ap 1995. gadu, taču viņu pirmie albumi spēja ieinteresēt vien cietos fanus. Iespējams, ka jaunais šos uzskatus mainīs. Jā, Vanden Plas mūzikā ir jūtami DT elementi, bet cik progmetal grupās tie nav manāmi? Psychotic Waltz un Fates Warning pakaļdarinātājos.

Colour Temple - būs
The God Thing - nav recenzēts

Far Off Grace
Es ārkārtīgi esmu sācis uzmanīties no progmetāla albumiem. Tirgus ir pārpludināts ar dažādu pakāpju Dream Theater cloniem, un tml, tāpēc es allaž 100reiz izprāšņāju korifejus, lai neuzdurtos kaut kam Dali's Dilemma vai Zen līdzīgiem. Man nepatika tas, ko es dzirdēju no VP iepriekšējiem diskiem, tāpēc tikai Viņas Augstība Nejaušība man ielika rokās šo albumu, un lai slavēta Viņas Augstība. Dream Theater pakaļdarināšana nav īpaši uzbāzīga, arī tā nazālā vokāla dēļ (kurš beidzot man pārstājis krist uz nerviem). Nūūū...dažās dziesmās jau ir par daudz, bet es noturējos, man nebija grūti, kaut daži "Awake" līdzīgie rifi var likt dažiem novērsties ar smīnu. Tie nav pārāk bieži, tāpēc paciešami lietas labā, bet pārējais ir intensīvs un ne pārāk sarežģīts progmetal. Beigās bonus tracks "Kiss Of Death" ir no grupas Dokken.
Vērtējums: 6 no 10

Beyond Daylight
Šobrīd laikam grūti iedomāties pazīstamāku vācu progmetal vienību, kas no visai šķebīga pīlēna pārvērtusies vietēja mēroga gulbī, kuram daži orgāni (bet ne DNS) implantēti no tā lielā Longailendas Gulbju Vadoņa, t.b., Dream Theater. Laikam sava iepriekšējā "Far Off Grace" panākumu apdullināti, Vanden Plas izvēlējušies mierīgāku taku (ne vairs "Awake" līdzību), vien pa laikam ļaujot ģitāristam iegrabināt kādu dusmīgāku rifu, bet pārsvarā sākot līdzināties citai vācu grupai Poverty's No Crime. To varētu aprakstīt, piedāvājot atcerēties kādas vieglākās Dream Theater dziesmas, liekot apspēlēt tās vāciskā mērcē, un galvenais, ne pārāk ātri - kaut kāda mode tagad visiem mesties uz lēnām dziesmām. Neteiksim, ka tieši uz balādēm vai uz tīru doom metal, bet virtuozitātes demonstrējumi progmetal vairs salīdzinoši reti novērojami, tagad vairums grupu metas uz emocionalitāti. Arī nav slikti, un Vanden Plas nebūt nav peļamākais paraugs, īpaši tas jaukais "Scarlet Flowerfields", un "Can Your Hear Me" piedziedājuma rifi, kaut arī sensenis dzirdēti, uzdzen dažas skudriņas, un pāris dusmīgāki rāvieni, kā "End Of All Days" vai "Cold Winds" vai pat negaidīti ātrais "Free The Fire" arī nav zemē metami, bet pat tie izklausās mazliet miegaini, kulminējot ar garo tituldziesmu (abas minētās līdzīgās grupas te pavisam labi dzirdamas). Sevišķi bieži šādu klausīties negribas, bet, ja esat tieši šādas mūzikas cienītāji, garām netrāpīsit.
Vērtējums: 6 no 10


Official website

VAN HALEN

Palasiet jebkuru amerikāņu smagajai ģitārai veltītu izdevumu. Tur vēl tagad cilvēki aizrīdamies klāsta par Edija Van Heilena ģenialitāti. Tā izpaužas viņa ģitārspēlē, ja kas. Vēl neesmu pamanījis to izpaužamies komponēšanā. Atgrūžoties no šīs slavināšanas, jāpiebilst, ka Van Halen bija viena no retajām grupām, kas itin veiksmīgi prata pārvarēt solista aizvietošanu (David Lee Roth aizvietoja bijušais Montrose vokālists un solomākslinieks Sammy Hagar). Pēc Semija aiziešanas grupa sāk pārvērsties karikatūrā.

I
Piedāvāju divus, nē, divarpus iemeslus šī diska milzīgajai popularitātei. Pirmkārt, tas ir ģitārinstrumentālais "Eruption", kura beigās pirmo reizi tika izmantots tāds paņēmiens kā two-hand tapping (vulgāri sakot, pirmo reizi abas ģitārista rokas atradās uz ģitāras grifa). Otrs - tajā laikā Amerikā bija totāls smagu grupu vakuums. Pusiemesls varētu būt vokālista Deivida Lī Rota seksuāli provocējošais tēls uz skatuves, par kuru gan es spriest nevaru, jo vienīgajā redzētajā koncertvideo kāds blonds apļurbājies tips starp dziesmām lielījās ar savu tikko nopirkto šalli. Jā, vēl viens maziņš iemesliņš - Van Heilenus atklāja dragonmēle Džens Simonss. Pārējais? Uz blūza un rokenrola balstīts hārds, ar visiem vēlāk Amerikai tik raksturīgajiem elementiem. Vienīgais kaut cik klausāmais gabals - "Ain't Talking 'Bout Love". Uz šāda profesionāli koša, bet pilnīgi bezsakarīga, idejnabadzīga fona tas izceļas.
Vērtējums: 4 no 10

II - nav recenzēts
Women And Children First - nav recenzēts
Fair Warning - nav recenzēts
Diver Down - nav recenzēts

1984
Palasījies man pieejamos materiālos, atklāju, ka šis disks skaitās "otrs labākais aiz debijas albuma". O, jā! Aptuveni ap to laiku Edijs Van Heilens jau tika slavināts un ieguva godalgotas vietas ne tikai kā ģitārists (kas vēl būtu saprotams), bet arī kā taustiņnieks. Nu, piedodiet! Ieklausieties lielākajā šī diska hitā "Jump". Jā, Edijs praktiski visu dziesmas laiku pavada pie taustiņiem, spēlēdams vienu un to pašu gājienu (un šī formula tiek izmantota vēl dažos gabalos - "I'll Wait"), un iznāk skatuves priekšā tikai ģitāras solo laikā. Runājot par soliņiem...man reiz bija tāda grāmata "Heavy Metal Guitar Tricks", kas aprakstīja dažus pazīstamākos pamata efektus un trikus, kādus vajadzētu zināt normālam ģitāristam. Tāda sajūta, ka Edijs atšķīris šo grāmatu un uzskatījis par savu uzdevumu katrā dziesmā ielikt pa vienam vingrinājumam no tās, turklāt ne pārāk sarežģītam, lai to varētu vēlāk izmantot mācību klasēs (šis fakts būs dzirdams vēl izteiktāk dažos diskos ar Semiju Hagaru). Nenoliedzami, visi četri mūziķi prot spēlēt (vai Deivida gadījumā - radīt tēlu), es nekādā gadījumā negribu viņus aizskat šajā jautājumā. Fakts vienīgi tāds, ka viņu radītā mūzika ir neganti garlaicīga, nerunājot nemaz par to, ka pat par hārdroku to var nosaukt vienīgi nosacīti (atskaitot "Panama" vai "Hot For Teacher" vai vēl dažus). Iebāziet man pirkstu rīklē.
Vērtējums: 2 no 10

5150 - nav recenzēts
OU812 - nav recenzēts
For Unlawful Carnal Knowledge - nav recenzēts
Balance - nav recenzēts
III - nav recenzēts. Spriežot pēc tā, cik strauji šim diskam pazemināta cena, Gary Cherone no Extreme kā vokālists nav nostrādājis.

Update: Van Halen joprojām laužas un nestāsta, kas gan ir viņu jaunākais dziedātājs. Aizvien mazāk cilvēku tas interesē...

VANISHING POINT

Tangled In Dream
Tiek atzīmēts, ka austrāļu grupas allaž izcēlušās ar savdabīgu eksotiku un tml., un tjpr., kas gan neiztur kritiku. Rakstītāji parasti ir amerikāņi, un šie cilvēki nepārstāj brīnīties, ka (smago) mūziku spēlē arī citā pasaules daļā. Turklāt, ar ko tad iekarot pasauli, ja ne ar ko savādāku? Padzirdējis, ka šis sekstets pēc debijas diska pierakstījies Limb Music Productions menedžmentā, t.i., kompānijā, kuru rekrūšu diapazonu par plašu nenosauksi, man uzmācās šaubas par šī ieraksta dzirdēšanas lietderību. Katrā ziņā neko īpašu nebūtu zaudējis. Nez kāpēc man VP atgādina itāļu progmetāla varzu, ar to starpību, ka necenšas par varītēm mētāties ar rifiem/soliņiem un to matemātisko izvietojumu, citiem vārdiem sakot, tas skan kā profesionāls Empty Tremor bez izmisīgas zibeņošanas, atstājot to taustiņiem pārbagāto plašumu, kas vietām atgādina arī agrīno Elegy bez dinamisma pazīmēm. Mazliet nazālais vokāls faktiski skan atbilstoši un gandrīz nevainojami, taču bez mazākas identifikācijas pazīmēm. Tāpat vienīgā dziesmas, kas izceļas ir paslēptais treks, Pink Floyd covers "On The Turning Away", kas no balādes pārvērsts rokerī.
Vērtējums: 4 no 10

Official website

VENDETTA

Vācu melodiskais thrash. Interesanti, ka līdervokālu dzied abi ģitāristi pārmaiņus, bet balsis viņiem baigi līdzīgas. Kā par nelaimi, pēdējā ziņa no viņiem bija tāda, ka grupa nomainījusi (kopīraitu dēļ) nosaukumu uz German Vendetta, bet tā arī pazuda nebūtībā.

Go And Live...Stay And Die
Pirmais disks ir vienkāršs, ne pārāk smags (salīdzinājumā ar viņu kolēģiem) thrash. Pēc šāda diska vien par viņiem maz kāds uzzinātu.
Vērtējums: 3 no 10

Brain Damage
Otrs disks materiāla ziņā ir ārkārtīgs lēciens, salīdzinājumā ar pirmo. Ne pārāk piesātināts, dažviet pat atklāti mierīgs, tomēr savā būtībā agresīvs veidojums. Melodiskie ģitāru solo iestarpinājumi starp tēmām ir vienkārši super. Žēl, bet turpinājums nesekoja, kur grupa palika, to neviens nezin...
Vērtējums: 8 no 10

Official website

VENI DOMINE

Lasot šīs zviedru grupas spēlētās mūzikas aprakstu, liekas, ka tas būtu tieši tas, kas man vajadzīgs - episks, pasmags doom ar vokālistu Fredrik Olsson, kura balss ne drusciņ neatpaliek no tādiem izciliem balss meistariem kā Geoff Tate (Queensryche) vai Michael Kiske (ex Helloween). Tas viss ir skaisti, bet realitāte ir tāda, ka visi trīs 60-70 minūšu albumi ir piepildīti ar monotonu un vienveidīgu mūziku un vokālu, kas gandrīz ne uz brīdi "neatdzīvojas"...

Fall Babylon Fall
Ja šis būtu vienīgais viņu ieraksts, mēs neapšaubāmi Veni Domine pieminētu ar tīri labu vārdu. Vismaz ar sakarīgu vārdu. Briesmīgi apzināties, ka šoreiz saskaitāmo summa ir mazāka par kopējo, ja drīkst tā izteikties, jo ikkatra minūte diskā liecina par milzonīgo potenciālu, bet iekšā ir & ārā nenāk. Ārā nāk mazāk, nekā gaidīts, vismaz. Spēcīgā balss tiek izmantota dažās notīs, radot neganti monotonu efektu, bet doom metālā tas apzīmē zemu pieejamību. Turklāt, pārējā grupa maz viņu atbalsta centienos izlauzties no apburtā 5-nošu loka. Kad atbalsta, skudriņas skrien pār kauliem. Es pacenšos un man sāk patikt, īpaši jau "Chronicle Of Sevel Seals"
Vērtējums: no 10

Material Sanctuary
Tas pats, tikai bez "Chronicle Of Sevel Seals" (tā vietā 2 minūšu instrumentālais "Baroque Moderne"). Tiklīdz mūziķi izmēģina kādu jaunu un "dzīvīgāku" gājienu, neaupšaubāmi spēcīgais un izteiksmīgais vokāls atkal visu "noliek savās vietās", sliktā nozīmē. Vienīgi dažbrīd ieskanās koris.
Vērtējums: 4 no 10

The Spiritual Wasteland
Ai, kā cerējām, ka kļūdas būs apjaustas un labotas. Nekā. Pilnīgi nekā jauna, tas pats lēnais, smaigais un vienveidīgais doom.
Vērtējums: 3 no 10

Update: Jauns disks esot gaidāms ap vasaru. Materiāls esot gatavs.

Official website

VICIOUS RUMORS

Viena no noturīgākajām amerikāņu (no Sanfrancisko) power/heavy metal grupām, kuras pirmajā sastāvā spēlēja arī ģitārists Vinnie Moore, kurš pēc aiziešanas sekoja tā laika modes prasībām un izdeva vairākus instrumentālos albumus. Nemainīgs grupas līderis tomēr ir ģitārists Geoff Thorpe, un tās seja - vokālists Carl Albert. Pareizāk sakot, bija. Carl Albert pirms pāris gadiem nositās autokastastrofā, un VR tā arī nav spējuši atgūties no šī zaudējuma.

Soldiers Of The Night
Vinnie Moore tika iesaistīts grupā pēc Mike Varney (Shrapnel Records boss) ieteikuma, un visai uzbāzīgi demonstrē savu pirkstu kustības, kā jau tas bija modē 80o gadu vidū. Arī mūzika ir atbilstoša tā laika tendencēm - heavy/power metal ar neoklasiskiem ģitāras gājieniem. Būtībā šeit ko piebilst ir lieki. Labi un profesionāli nostrādāts 80o gadu heavy metal.
Vērtējums: 6 no 10

Digital Dictator - nav recenzēts

Vicious Rumors
Pirmais (un priekšpēdējais) grupas disks zem lielā leibla Atlantic Records, kurš mārketinga nolūkos lika izdot "pašnosaukuma" disku, lai it kā radītu iespaidu par to kā debijas ierakstu, kaut paredzētais nosaukums bija "Immortal Batallions". Albumā dzirdamā mūzika gaumīgi savieno gan dusmīgu power metal ("Don't Wait For Me", "On The Edge", "Hellraiser"), gan mazāk ārdošus, taču ne mazāk iespaidīgus numurus, kā agrīnam Queensryche līdzīgo "Ship Of Fools" un "Can You Hear It". Profesionāli un klausāmi, tikai vietām mazliet bezdvēseliski. Carl Alberts otrais disks, un nekā citādi kā par zvēru viņu nodēvēt nevar - plaušu dziļumā ar viņu daudzi mēroties nevar.
Vērtējums: 7 no 10

Welcome To The Ball
Lielā mērā turpinājums, taču tik agresīvas intonācijas jau sāk līdzināties Metal Church vidus periodam, kaut arī Carl Alberts balss šajos brīžos drīzāk atgādina pirmā MC dziedātāja David Wayne tīrāku versiju. Un pat šķietami rāmākās dziesmās nezūd šis uzbrūkošais tonis, pat "Children" ir iespringta stīga, kas ik brīdi draud pātrūkt. Toties "Abandoned", "Savior From Anger", "Raise Your Hands" un nerātnā "Six Stepsisters" sit pa taisno un bez kavēšanās (kontrastam vienīgi neievērojama balāde "When Love Comes Down"), un iespējams, tieši šāds pavērsiens nebija prātam ne vidējam klausītājam, nedz attiecīgi arī viņu leiblam. Finansiāli tas ir pēdējais lielais grupas panākums, bet kvalitatīvi tas ir vājāks gan par iepriekšējo, gan par nākamo grupas ierakstu. Pietrūkst daži sīkumiņi, kas citkārt mēdz darīt lielas lietas.
Vērtējums: 5 no 10

Word Of Mouth
Pirmais mēģinājums dažādot mūziku, tā kļuvusi it kā mierīgāka, nosvērtāka, lēnāka, lai gan pāris speed metal gabalu arī te atrodami. Kopumā tas atgādina pavāju un monotonu Queensryche power metal versiju. Dziesmas "Ministry Of Fear" ievads skan perfekti līdzīgi Savatage "Streets" titulgabalam!
Vērtējums: 5 no 10

Cyberchrist - nav recenzēts. Geoff Thorpe šeit dziedot, un to nu viņam neesot vajadzējis darīt.
Something Burning - neesmu dzirdējis. Šeit esot jauns vokāls, bet muzikāli - Panteras kopēšana. Pie tam slikta.

Update: Joey Belladona (ex Anthrax, Belladona) gan izmēģināja spēkus, bet jaunais vokālists ir Morgan Thorn. Jaunā diska nosaukums būs "Sadistic Symphony".

Official website

VICTOR

Rush ģitārista Alex Lifeson solo projekts, kuram it kā paredzams arī turpinājums

Victor
Kamēr Rush lirikas dvēsele Neil Peart atgūstas no ģimenes traģēdijām, abi pārējie Rush dalībnieki mierā vis nestāv - Geddy Lee solo albumu izdeva pavisam nesen (un tas drīz parādīsies arī NP slejās), bet ģitārists Alex Lifeson savu solo projektu izmeta jau pirms gadiem pieciem, lai izmantotu piespiedu pauzi, kad Gedijam bija ģimenes pieaugums. Alex te pieacinājis dažus zināmus un mazāk zināmus mūziķus radīt ko visai atšķirīgu no snobiski kompleksā Rush-a, visā visumā izvēloties daudz tumšāku, agresīvāku, vietām pat alternatīvu pieeju, visasākajos gabalos kā pirmajā "Don't Care" pat atgādinot pēdējo gadu King Crimson. Tikai vietumis cietāki Rush fani var noskaitīt savas iemīļotās grupas atskaņas - "Promise" un vēl atsevišķās vietās tā ir ļoti tipiska ģitārspēle, bet "Start Today" ir kāda Dalbello vokālā partija, kas pa taisno izcelta no 80o gadu sākuma Geddy Lee toņa. Taču lielākoties tās ir spēles un rotaļas daudz drūmākā plāksnē. Tieši spēles, jo tādi avangardismi kā instrumentālais "Shut Up Shuttin' Up", kurā skaļi sarunājas Aleksa sieva un viņas draudzene (un pats Alekss ik pa brīdim iebrēcas "Shut up!") vai tituldziesma ar W.H. Auden dzejoli var atrast vietu tikai šādos solo albumos, nevis sevi cienošas grupas repertuārā. Protams, labi, ka šis disks nav "Test For Echo Part II", bet, kā nereti gadās ar šāda tipa mūziku, var paklausīties, papriecāties, taču paliekošas vērtības tas nesagādā. Gandrīz visu vokālu iedziedājis Kanādas alternative/metal grupas I Mother Earth dziedātājs Edwin, bet vienā dziesmā savu jancīgo basu iegrabinājis Les Claypool (Primus).
Vērtējums: 5 no 10

VINNIE VINCENT INVASION

Uz papīra šo grupu man vajadzētu ienīst. "Ģitāras varonis", bijušais Kiss dalībnieks Vinnie Vinsent rakstīja, kopā ar draugiem izpildīja un izskatījās pēc parasta glam/hard roka. Bet tik vienkārši tomēr nav...

Vinnie Vincent Invasion
Prasts un vājprātīgi klišejisks glammetāls, kas tobrīd bija modē un tādēļ izpelnījās labu pārdošanas rezultātus. Diskā dziedāja bijušais Journey vokālists Robert Fleichmann.
Vērtējums: 2 no 10

All Systems Go
Skatuvi ieņem kristālu drupinošās balss īpašnieks Mark Slaughter, un arī muzikāli ir izmaiņas. Vinnie vairāk vērības piegriež savam instrumentam, un rezultātā parastais trīs-minūšu glam/hard atšķaidīts ar dažādiem negaidītiem solo gājieniem un interesanti skanošiem harmoniju vokāliem, pie tam nezaudējot ne drusciņas enerģijas, kā varētu iedomāties. Diemžēl šāds ieraksts vidusmēra amerikāņu tīneidžerei bija par gudru un sarežģītu. Mark ar basistu Dana Strum kļūst par virzītājspēku grupai Slaughter, bet Vinnie Vincent šo visu pārējo gadu laikā izdevis tikai 1 singlu.
Vērtējums: 7 no 10

website
website

VINTERSORG

Otyg vokālista solo projekts, galvas tiesu pārāks par pamatdarbu.

Till Fjalls
Vintersorgam ir viena nelaime - jauka balss, kas ātri apnīk, ja vien to "neatbalsta" tikpat jauka mūzika. Gandrīz gadu klausījies visus viņa pilnos diskus (pirms šī ir MCD "Hedniskhjartad"), es joprojām augstāko godu atdodu "Odemarkens Son". Bet šo albumu, kura nosaukumu tulko "Kalnos", es uztveru kā pirmos pabiklos Andreas Hedlund mēģinājumus kopt folka un blacka lauciņu, ar pretenzijām uz skaidru vīziju un normālu izpildījumu, bet gluži vienkārši ne pārāk interesantu materiālu. Arī ģitāras ir pārāk klusu samiksētas, galveno akcentu, protams, liekot uz solistu, kurš ar laiku sāk druscīt piegriezties, vienīgās toņa izmaiņas atļaujoties tikai tad, kad piepeši ierēcas, vai divās dziesmās atļaujot piedalīties savas otrās grupas Otyg vokālistei. Skaņu režijas līmenis vispār ir pārāk mīksts, skaņai trūkst asuma, bet visam albumam kopumā - laba uzrauga, kurš prastu iestādīt pareizos uzsvarus. Neskatoties uz visu, "Tjill Fjalls" nav vājš un prasts garadarbs, tomēr iesaku Vintersorg iepazīšanos ar šo albumu beigt. Nekādā gadījumā ne sākt.
Vērtējums: 5 no 10

Odemarkens Son
Cik ļoti es viebos par Otyg prasto folkiskumu, tik ļoti es slavēju Vintersorga solo darbu. Jā, viņam jau nesen iznācis jauns ("Cosmic Genesis"), bet pagaidām prieks pamielot ausis pie šī vikinga, kurš pārāk neaizraujas ar groulingiem, un, atšķirībā no savas tautas mūzikas projekta, šeit ievieš neticamu dažādību, kas var iet pie sirds gan Amorphis, gan Dan Swano, gan Opeth, gan pat In Flames faniem, taču gandrīz nemaz neatgādina nevienu no nosauktajām. Vintersorgs tiek dēvēts par nelielu slavenību ziemeļblacka aprindās savas plašās rīkles dēļ, un Borknagar jau viņi savervējuši uz Dimmu Borgir aizgājušā Simen vietā. Pēc Otyg man radās šaubas, maigi izsakoties, par viņa iederību Borkngar mūzikā, taču Vintersorg solo projekts pierāda, ka tas nav nekas neiespējams. Gandrīz progresīvs, gandrīz powerisks, noteikti tautisks (bet ne uzbāzīgi), ar grūti pamanāmu black-metālisku pamatu, izņemot tos rifus, kur tas ir pat ļoti pamanāms. Tādu nav daudz, bet tie piedod zināmu asumu. Balss, kas šajā gadījumā ntiek izjusta kā pārmērība, piedod neatkārtojamu šarmu, akustiskās vietas salīdzinājumus ar Opeth, it kā vienkāršie, taču nemitīgi mainīgie melodiskie gājieni pieprasa iedziļināšanos (līdz Opeth gan vēl gabaliņš ejams), bet kopiespaids ir vairāk nekā labs. Pat negaidīti labs. Favorīts: "I Den Trolska Dalens Hjarta". Visi teksti gan ir norvēģiski, bet nav jau grūti nojaust par ko šamais dzied.
Vērtējums: 8 no 10

Cosmic Genesis
Jā, tā jau ir, ar laiku skandināviem tomēr kļūst par šauru, cik tad var dziedāt savā valodā. Tā nu ZiemasSēras atstājis tikai vienu (bet tiešām labu) dziesmu norvēģiski, un englenderu mēle te prevalē, un kā vēl to dara! Angļu-valodīgie ļautiņi pat apstājas un padomā, vai tik šos kosmiskos tekstus nav rakstījis kāds no viņējiem! Sapratuši, ko un kā šamais tagad dzied, viņi pievēršas pašai mūzikai, un atkal sajūsmas pilni auri skandinās. Kā nu ne - tas ārēji necilais puisis savu balsi likt lietā prot, gan to neatgādināmo tīro, gan ik pa brīdim (un vairāk nekā agrāk) ierēcoties, un nekautrējas arī radīt atbilstošu himniski pacilājošu, mazliet black-metālisku mūziku, kurai gan galvenokārt atvēlēts fons vokāla izrādei (kā kolosālais "A Dialogue With Stars" piedziedājums). "Cosmic Genesis", manuprāt, ir lipīgāks nekā tā priekštecis "Odemarkens Son", orientēts uz vieglāku izpratni un sasniedzamību (tie tādi maigi un netieši sinonīmi vārdi "komerciālāks"), turklāt jūtama vēl lielāka 70o gadu ietekme - apliecinājums tam ir arī interesantais Uriah Heep covers "Rainbow Demon". Pie Uriah Heep vispār reti kāds atļaujas ķerties klāt, un Vintersorg ieguldījums ir uzteicams, ar pietiekami daudz jaunievedumiem, un Heepsteriem derētu paklausīties, ja vien viņiem nav gadījies būt druscīt aprobežotiem. Tiesa, albumam blakus dažiem objektīvajiem (prasīt prasītos pieblīvētāks skanējums, kā arī derētu piestrādāt pie selekcijas) ir viens subjektīvs trūkums - "Cosmic Genesis" nav tas, ko gribas dzirdēt pārāk bieži, var radīties pārsātinājums un tam sekojošais atsalums. Tā kā pāragri ievietot to blakus Opeth vai dažiem Dan Swano pieskārieniem.
Vērtējums: 7 no 10

Offical website

VIPER

Šī brazīļu grupa ilgu laiku turējās pie Helloween-isko tradīciju turpināšanas, īpaši pirmajos trīs albumos, bet vēlāk nodevās punk un hardcore lauciņu iekarošanai. Pirmajos divos diskos dziedāja Andre Matos, kas vēlāk izvedoja Angra. Pēc pārmešanās uz punkiskām nosliecēm Viper pašķīrās.

Soldiers Of Sunrise - mēģiniet iedomāties Helloween "Walls Of Jericho" desmitreiz sliktākā izpildījumā. Tikai ja vēlaties dzirdēt, kā Andre Matos izklausījās 16 gadu vecumā.

Theater Of Fate
Mēs zinām, ka šodien šādu mūziku un šādā līmenī spēlējošas grupas ir nezin cik. Mēs to aizmirstam un paskatamies, cik tādu grupu bija 1991. gadā. Cik? Maz, ļoti, maz. Tāpēc vislabāk "Theater Of Fate" klausīties, paturot prātā šo gaduskaitli, un tad mūsu priekšā nostājas Helloween+Queen krustojums, kur vēl pa vidu jaucas šis tas no klasikas (Piemēram, kompozīcija "Moonlight" - Bēthovena mūzika, grupas vokālā melodija un vārdi!). Atskatoties atpakaļ, redzu, ka "Theater Of Fate" veido mugurkaulu, piemēram, pirmajam Angra diskam (kas ir savādi, ja ņem vērā, ka Andre grupa Viper maz piedalījās dziesmu sacerēšanā), pieņemsim, "Angels Cry" ir apaudzis ir neskaitāmām blakus tēmām, toties "TOF" piedāvā vienkāršas un pat mazliet jautrīgi naivas speed-metālīgas dziesmiņas, teiksim, kā Helloween diskā "Pink Bubbles Go Ape" (kurš gan iznāca 1993.g.!), tikai daudz vairāk taustiņu un, protams, jau minētās klasikas ietekmes. Viens no retajiem melodiskā speed paraugiem 90o gadu sākuma vakuumā.
Vērtējums: 8 no 10

E.V.O.L.U.T.I.O.N.
Pēc Andre aiziešanas vokālu iedzied basģitārists (un, ja nemaldos, galvenais dziesmu autors) Pit Pasarell, un labāk viņš nebūtu to darījis, tā kā viņa rīkles iespējas atrodas uz stingri zemāka pakāpiena. Helloween joprojām ir elku skaitā, bet to pamazām aizvieto niknāki un pat punkiskāki ("Rebel Maniac") toņi (ja vien spējat iedomāties tādu miksli), un kopumā disks ir smagāks par "Theater Of Fate", bet pārsvarā tikpat vienkāršs. "The Spreading Soul" ir tīri nekas, savukārt Queen covers "We Will Rock You" - pat galīgi nekas.
Vērtējums: 4 no 10

Coma Rage - portugāļu valodā ierakstīts Pantera/hardcore disks.

VIRGIN BLACK

Sombre Romantic
Daļa Saviour Machine cienītāji varbūt vēlētos dzirdēt ko smagāku, mazliet daudzveidīgāku, un, tā teikt, pretējā nometnē darbojušos. Par pretējo nometni grūti teikt, bet austrāļu Virgin Black (neaizmirstiet, eksotiskas vietas prot un mēdz izmest tikpat eksotiskas vienības) patiesi vietām līdzinās tiem amerikāņu kristiešiem. Bet, ja pievienotu apdullinoši skaļu ģitāru, šur tur kādu techno ritmu, pa kādam groulam, kas ir palieka no viņu doom/death sākumperioda? Ja vēl neaizmirst orķestra, īpaši stīgu instrumentu un gregoriāņu un citu koru klātbūtni, tad kopā sanāk viena grandiozi tumša un daiļa buķete. Šāds eklektiskums brīžiem gan liekas pārspīlēts, taču debijas diskam piedodams, un lielākoties viņiem šādi savstarpēji distancēti ingredienti kausējas kopā veiksmīgi - ja nē, tad var ievietot pauzes, kuras, starp citu, ne vienmēr norāda uz pauzēm starp kompozīcijām. Gribētos pieminēt arī eksperimentus ar bungu skanējumu - par tiem techno ritmiem viss skaidrs (bet tie netraucē!), bet dažādās dziesmās bungām piešķirti dažādi tonējumi, kuri nekādi neatgādina metālā parasti izmantotos, bet kuri vēl vairāk nostiprina to sirreālo pamatni, uz kura būvē lēno, sērīgi caurspīdīgo noskaņu. Nav nemaz jāteic, ka "Sombre Romantic" ir vesela svīta četrās daļās, kurā prominenti piedalās arī akustiskā ģitāra (šiem meitene pie ģitāras, starp citu), klavieres, un kur nu vēl līdervokāls, kas arī mazliet līdzinās Eric Clayton (Saviour Machine) žēlīgajam, ne-no-šīs-pasaules tembram. Pasaules presē dominē vārdi "nekas tāds nav bijis un nebūs". Varbūt tik traki nav, bet cilvēkiem ar gotiski sudrabainu noslieci uz dark wave silti ieteicams šo nelaist garām.
Vērtējums: 9 no 10


Offical website

VIRGIN STEELE

Virgin Steele uzskatāma par vienu no tām nedaudzajām 80o gadu vidū populārajām hard/heavy metal grupām, kas veiksmīgi turpinājusi karjeru arī 90ajos. Bieži vien (un, IMO, nepelnīti) salīdzināta ar (arī ņujorkiešiem) Manowar, Virgin Steele tomēr piedāvā daudz inteliģentāku mūziku un tekstus, ja vien neskaita pāris neizdevušos diskus sākumā. Grupas līderis David DeFeis, kurš raksta visus tekstus un gandrīz visu mūziku, kā arī ieraksta visus taustiņinstrumentus, apveltīts ar fantastiskām vokālajām dotībām, vienlīdz labi rādīdams gan niknu, pat brutālu sniegumu, gan prazdams dziedāt klusi un maigi. Jāpiebilst, ka viņam, līdzīgi kā King Diamond, ir "divas balsis" - parastā un falseta.

Virgin Steele I
Pilnīgi nekas neliecina par "Marriage..." un mūs interesējušo mūziku - tas ir tīrs amerikānisks hard/heavy ar it kāvirtuozu ģitāristu Jack Starr. Tiesa, viņa soliņi ir no paštīksmes sugas, un nemaz tik ideāli nospēlēti netiek - ieklausiet extremāli dumbo instrumentālo masturbāciju "Pulverizer" jeb "Džeks-kurš-grib-tēlot-Edijuvanhalenu". Bet Deivids dzied tik derdzīgā aizžņaugtā, augstā spiedzienā, kas mazliet atgādina Ratt dziedātāju. Pāris taustiņu solo liktu izbrīnā savilkt uzacis, ja vien nav zināma turpmākā grupas attīstība.
Vērtējums: 1 no 10

Virgin Steele II: Guardians Of The Flame
Ir notikusi manāma kustība no ņerdzīga glama uz "īstenāku" lietu, un tas jau sāk smakot pēc stingra hārdroka. Un vēl var jau sākt pievienot epitetu "episks", īpaši varenajā tituldziesmā un "Birth Through Fire". Protams, dažām muļķībām jau vēl jābūt, un, ja atklāti es nebiju cerējis uz tādu turpinājumu. No "Guardians..." to sagaidīt varēja tikai neprātis. bet uz tādiem jau balstās pasaule...
Vērtējums: 4 no 10

Noble Savage
Nevienāds ieraksts. No vienas puses, tajā ir it kā vienkāršā un izcili melodiskā "Thy Kingdom Come", grandiozs titulgabals un bībeliskām tēmām vēltītā noslēguma (vismaz oriģinālajā relīzē) dziesma "Angel Of Light", tur ir pāris ciešami 80s metal verķi, un tad galīgi dumji un klišejiski stulbumi...Par laimi, CD re-releasē iekļauti vairāki agrāk neizlaisti gabali, un var tikai pabrīnīties, kādēļ ārpus borta palikušas tādas dziesmas kā "Obsession (We Burn For You)", vai "Where Are You Going To Now". OK, bet minētā trijotne pati par sevi ir visa diska vērta...
Vērtējums: 8 no 10

Age Of Consent
Tas tika uzskatīts par 'zudušo' disku, dažādu legālo nepatikšanu dēļ Lp toreiz maz kur bija pieejams. CD re-release atšķaidīta ar jauniem un patiesi labiem gabaliem, no kuriem izceļams monumentālā triloģija "Serpent's Kiss" par čūskas kārdinājumiem, un Dieva un Velna cīņu Ēdenes dārzā, kā arī "Perfect Mansions" par karavīra pēdējiem vārdiem pirms nāves kaujas laukā. Oriģinālie gabali pārsvarā ir vājāki, un daži pat izteikti stulbi, tomēr "Burning Of Rome (Cry For Pompeii)" atpaliek tikai no dziesmas "Noble Savage".
Vērtējums: 8 no 10

Life Among The Ruins
Varam tikai minēt, ko toreiz domāja David DeFeis, ierakstīdams šādu Bon Jovi & Whitesnake krustojumu. Vienīgi balss šeit tāda pati kā agrāk...
Vērtējums: 3 no 10

The Marriage Of Heaven And Hell Part I
Ar šo disku iesākās Virgin Steele atdzimšana. Majestātisks, episks, melodisks un grandiozs vēstījums ar mitoloģiskiem un fantasy tekstiem. Pārņemts viss labākais no labākajiem "Noble Savage" un "Age Of Consent" gabaliem, un vēl mazliet uzspodrināts. Šeit grūti kur piesieties, tāpēc nemaz nesākšu.
Vērtējums: 10 no 10

The Marriage Of Heaven And Hell Part II
Otrā daļa piedāvā ļoti līdzīgu mūziku, kāda sastopama pirmajā. Dominējoši tiek uzskatīts, ka materiāls ir mazliet vājāks šeit, bet, manuprāt, ja arī ir, tad tikai mazuliet, mazuliet. Nekādu jaunu atklājumu, ja nu vienīgi izbrīna speed metal gabals "Symphony Of Steel", kurš patiesi atsit Manowar no visa spēka.
Vērtējums: 9 no 10

Invictus
Triloģijas noslēdzošā daļa piedāvā nedaudz atšķirīgāku pieeju. Pirmkārt, David DeFeis balss ir izteikti agresīva, pat rēcoša, arī dziesmas ir niknākas, tomēr ne mazāk melodiskas. Un, kas interesanti - gandrīz visas ir klasi augstākas par iepriekšējiem albumiem! Ja tikai varētu no tās Manowar ietekmes atbrīvoties...
Vērtējums: 10 no 10

The House Of Atreus Act I
Kā tur bija teiciens par divreizēju iekāpšanu upē? David DeFeis sagribējies iekāpt ceturto reizi! Kā tur bija par dusēšanu uz lauriem? Tieši tā! Pirmkārt - ja vēl saprotama triloģiju vienojošas tēmas, kas atbalsojas katrā no "Marriage/Invictus" diskiem, nav saprotama šīs tēmas iekļaušana arī "House Of Atreus". Un tas nav vienīgais gadījums, vismaz daži rifi ir pašsperti no iepriekšējiem diskiem. Otrkārt, ja neņem vērā klavierstundu pārbagātību (vai pēc ikkatra normālā gabala) un mazliet jūtamo atvieglošanos, mūzika ir 1:1 ar "Invictus". Un tad vēl visa tā rēkšana un ņurdēšana... Deivid, lops tāds, tev ir tik laba n' savdabīga balss, kamdēļ tu viņu dubļos mini?! Es pilnīgi ticu, ka tiem, kuri ar šo albumu iesāk savu iepazīšanos ar Virgin Steele, šis var šķist kas interesants un nebijis, bet man "House Of Atreus" akūtais jaunu ideju trūkums saņem manu "Lielākā gada vilšanās" balvu, kopā ar Gamma Ray "Powerplant".
Vērtējums: 5 no 10

The House Of Atreus Act II
Seno grieķu un viņu dievu sāgas & odisejas & anabāzes otrā daļa, kuru es ilgi negribēju dzirdēt. Nekas tā nesāp kā bijušo mīluļu krišana. Taču Deivids, šķiet, ņēmis vērā dažus manus un ne tikai manus padomus. Variācijas ir balss performancē, tas vairs nav tikai rūciens, falseta spiedziens vai ļaunais čuksts, īpaši jau pirmais disks (jo "Act II" atkal ir dubultdisks), kurā parādās tikai daži instrumentālie vai pusinstrumentāli interlūži, pārējais ir mums tik pazīstamais episki varenais heavy metal, kā prātā pieņēmušies Manowar. Vēl viena iezīme - tieši šie gabali bieži vien vairāk atgādina klusākos un ne tik uzpūstos "Marriage..." diskus, un te laikam sava loma būs production, kurā taustiņi sāk izlīdzināt smagās ģitāras, atšķirībā no agresīvā "Invictus". Tiesa, ne pirmajā, ne otrajā diskā neviena dziesma tā īsti nav nosaucama par līderi (es pielikšu vien "A Token Of My Hatred"), arī ne par ko pārmēru interesantu vai jaunu (turklāt mūzikā ATKAL ir atsauces no VISU iepriekšējo gadu diskiem!!!), un tas atkal ir salīdzinājums par labu "Marriage..." diskiem. Lai gan konceptuālajiem diskiem tas it kā būtu piedodams, jo tie jāaplūko kopumā, nevis ķidājot sastāvdaļas. Viena no sastāvdaļām, teksti, gan ir zem Deivida goda - raiti virknēti vārdi "fire, die, sword, revenge, gods", utt., un tā jprj., un, nelasot, kuram personāžam paredzēts katrs pantiņš, dziesmas kļūst par parastu Manowar saukļu apkopojumu. Otrs disks sastāv no divām svītām ("The By The Gods Suite" un "Legends Suite"), un tur atkal iebrists zobenu/dievu kībordu pasaulē. Aptuveni kā "Act I". Skaidrs, ka VS ir aizgājuši nelielā sviestā ar šo historisko eposa tēmu mūzikā un tekstos, dažreiz piemirstot, ka laba ideja vien nerada labu mūziku. Atkal būtu jārunā par to, ka selekcijas darbs nav veikts, no 90 minūtēm izlasot 40 minūtes labumu - un varētu tam lauvveidīgajam sist uz pleca un uzsaukt kādu Bakhanāliju. Starp citu, vai gaidāma arī treša daļa, es nemaz neesmu painteresējies. Varbūt tagad mums būs inku karaļu rīta cēliena apdziedāšana piecos diskos?
Vērtējums: 6 no 10

The Book Of Burning
Lai bij' ražīgs, kas bij' ražīgs, bet David DeFeis ir patiesi darbīgs. Tā vien liekas, ka viņam ar Virgin Steele ik gadu iznāk viens 73:30 minūšu garš albums, un šogad pat divi reizē! Nē, tas otrs bija izlase "Hymns To Victory", bet šeit sakompilētas dažas jaunas, dažas iesāktas/tagad pabeigtas, kā arī pārstrādātas pavisam vecās (no diviem pirmajiem Virgin Steele diskiem, kuri uz CD ir atrodami tikai pirātiskā formātā). Atcerēsimies, ka pirms to iznākšanas traci cēla vecie virdžīnisti ar ģitāristu Jack Starr priekšgalā, protestējot pret David vēlmi "izpuļķēt" kopīgi rakstītas senās dziesmas. Sunīši rēja, rēja, bet karavāna ir nonākusi manās rokās, nepārtraukti apstiprinot Deivida rakstīto, ka vecās dziesmas te skan daudzreiz labāk, spēcīgāk un tml., bet būtu brīnums, ja tā nebūtu - galu galā šos ierakstus šķir gandrīz 20 gadi! Ne tikai tas, bet toreiz dziesmas bija nesalīdzināmi vienkāršākas, bet jaunais sastāvs tās papildinājis, apaudzējot ar jaunām meldijām, gan vokāla, gan ģitāras, kā arī pamainījis aranžējumus, un rezultāts lielākoties ir stipri klausāmāks nekā oriģināls, īpaši jau abas labākās dziesmas no tiem diskiem, "Children Of The Storm" (starp citu, kompozīcija, kas savulaik pievērsa Shrapnel Records uzmanību uz jauno blici) un "Guardians Of The Flame" no otrā diska, kuras pat grūti atpazīt. Plus noteikti jāpiemin "Don't Say Goodbye" un "I Am The One", kurās, paldies Dievam, Deivids atkal dzied cilvēciski, bet no jaunajām lieliski skan "Conjuration Of The Watcher" un "Annihilation", un ir labi brīži arī "Hellfire Woman" (bet ne piedziedājums!). Pārsvarā gan tās ir diezgan pabālas, ja godīgi, un iemeslus, kādēļ bija jāizceļ gaismā tādas padibenes kā "Hot & Wild" (tur jau pēc nosaukuma viss skaidrs) vai "The Succubus" vai jāieraksta "The Final Days" vai "Rain Of Fire", var izskaidrot tikai pats Deivids. Un tad vēl tā skaudra sāpe ar faktu, ka tagad jau mēs tik drīz nesagaidīsim pirmo divu disku izdošanu uz CD pilnībā. Bet tikmēr iepazīstieties ar dažām labām dziesmām te.
Vērtējums: 6 no 10


Offical website

VIRGO

Virgo
Tā es arī no šī albuma neko nesapratu. Nav runa par "metālisku" cilvēku vēlmi tvaika nolaišanai izdot ne-metālisku albumu. Bet Andre Matos (ex Angra, tagad Shaman dziedātājs) un Sascha Paeth (Heaven's Gate, bet vairāk pazīstams kā producents) izlaidušu kaut kādu bezveidīgu, bezvirziena masu ar pretenzijām uz pretenciozitāti un ambiciozitāti. Piekrītu, daudzveidības netrūkst, pašatkārtošanās nav novērojama, ja reiz sabāzti vienā maisā gan roki, gan popi, gan blūzi, gan mazliet progressive roka, gan kaut kas no vārgas Queen atblāzmas, gan dažas elektroniskku sampļu un flamenko skaņas, un vēl jau kori, orķestri un kas tik arī vēl nē. Izklausās jau baisi novatoriski, taču kopiespaids ir glumjš. To visu dažos vārdus var nosaukt par miegainu roku, kur jāliek atcerēties Angra balādes (tāda tipa te ir vismaz 3-4), kurās spilgti parādās studijā-eksperimentēt-prieks, lai gan dziesmas esot pārsvarā rakstītas pa taisno. Īsi sakot, kaut kas tāds būtu varējis skanētu otrajā Michael Kiske (ex Helloween) solo albumā. Jūs atceraties, kas notika ar "Readiness To Sacrifice"? Tas noslīka. Bet Virgo liktenis, spriežot pēc jūsmīgajām atsauksmēm, tāds vis nebūs. Mans ieteikums - ja tik briesmīgi gribas dzirdēt, aizņemieties no nabaga drauga vai novāciet internetā. Nemaksājiet par to ne penija un neiedrošiniet šo tandēmu aplaimot pasauli ar vēl vienu tādu "šedevru".
Vērtējums: 4 no 10

Offical website
Andre Matos offical website

VOICE

Jauniņa vācu grupa no leibla AFM (kur pierakstīti arī Edguy), taču vairāk pievienojas power metal novirzienam.

Trapped In Anguish
Acīmredzami zēnu pirmais disks, kurš piedāvā heavy/power metal ar pāris ātrākām dziesmelēm (kas diemžēl atgādina to pašu Edguy vai Iron Maiden). Vokāls savukārt mazliet atgādina ne tik labu Olaf Bilic (House Of Spirits, Jester's March) versiju. Skaistas taustiņu partijas un harmoniju vokāli, bet kopumā skan visai amatieriski un nenobrieduši. Un parāk tradicionāli, bez savas domas.
Vērtējums: 5 no 10

VOIVOD

Vai dažreiz raksta Voi Vod, kanādiešu grupa, kas droši nesa savas valsts karogu pēc astoņdesmito gadu sākumā populārajiem Anvil vai Exciter, lai gan ar šīs speed metal grupām ar Voivod spēlēto mūziku maz sakara. Astoņdesmitajos gados Voivod nodarbojās ar kaut ko tādu, ko mūzikas prese spēja dēvēt tikai par cyber-thrash. Tai bija raksturīgi disharmoniski un komplicēti gājieni un ritms, kā arī futūristiski teksti. Tiesa, deviņdesmitajos gados grupa mazliet "nomierinājās", un viņu spēlētā mūzika kļuva klausāmāka un melodiskāka, lai gan komplicētība nezuda.

War And Pain, RRROOOAAARRR, Killing Technology - neesmu dzirdējis nevienu no šiem trim.

Dimension Hatros un Nothingface - visspilgtāk atceros gabalu "Tribal Convictions" no Dimension Hatros, bet pārējais bija...teiksim tā - oriģināli, nedzirdēti, bet (vismaz man) - neklausāmi.

Angel Rat
Diezgan sarežģīts, pat attālināti progresīvajam rokam līdzīgs (īpaši dziesmā "Golem"), un alternatīvs, tiem laikiem vismaz, un tāds vieglums viscaur, uh! Sitiet mani nost, bet daudz kas šeit izklausās tā, it kā to spēlētu šodienas mainstream-alternative grupas! Tikai labāk. Pirmie pāris gabali, "Panorama" un "Clouds In My House", noteikti ir tie labākie.
Vērtējums: 6 no 10

The Outer Limits
Apmēram tas pats, ka "Angel Rat", tikai "The Outer Limits" ir noteikti sarežģītāks un kompleksāks, ne tik melodisks un pievilcīgs, pārpilns viņu treidmārkiskajiem disharmoniskajiem rifiem, kas man savukārt nes mazāk prieka. Progresīvā roka fani aizlidos no 17arpus minūtīgās "Jack The Luminous", bet es ne. Es labāk lieku reizi uzlieku "Angel Rat".
Vērtējums: 4 no 10

Negatron - nav recenzēts. Šeit basu spēlē un līdervokālu dzied kāds puisis, vārdā Eric Forrest. Cik varēju spriest no tiem pāris gabaliem, ko dzirdēju, ir notikusi atgriešanās pie 80o gadu smaguma un agresivitātes
Phoebe - nav recenzēts
Kronik - nav recenzēts

Official website