WALTARI

Viena jancīga somu grupa. Negribētos izdarīt pārsteidzīgus secinājumus pēc tikai viena albuma dzirdēšanas.

Yeah! Yeah! Die! Die! - Death Metal Symphony In Deep C
Tā patiešām ir death metal simfonija 8ās daļās. Tur ir thrash un death metal, atšķaidīts ar visai patīkamām, apokaliptiskām orķestra partijām (tipa, kā soundtreks Betmena multenēm), ar trim dažāda piegājiena vokālistiem, taču - cik neviennozīmīgs, tik atšķirīgs kvalitātē. Galvenā pretenzija man ir pret hiperātrajiem triecieniem, man viņi nekādi neiet kopā ar pārējo mūziku. Nē, nu, varbūt jau nav slikti, bet tādas ritma maiņas, kā šeit tie praktizētas, maigi var nosaukt par neiederīgām. (A moš es vecs palieku?). Pārmešanās 5 sekunžu laikā no vienas tēmas uz otru, no viena ritma uz otru te izklausās pēc tipa-sastumsim-visu-ko-vien-varam-un-tad-jau-kau-kā. Viens no dziedātājiem ir Tomi Koivusaari no Amorphis.
Jā, un neaizmirsīsim, ka slavenais Merilina Mensona aprakstītājs Uldis Rudaks avīzē "Dienā" vismaz trīsreiz rakstīja, ka šī diska nosaukums ir "Die! Die! Die!". Tiklīdz kāds kretīnisks politiķis nav pareizi nosaukts uzvārdā, tā ir KĻŪDAS LABOJUMS, bet kur nu tagad.
Vērtējums: 5 no 10

WARDOG

Viens no pēdējiem tīra thrash bastioniem Amerikā un viens no pēdējiem (1996. g.) mēģinājumiem ielekt aizejošajā vilcienā. Nebija vērts...

Wardog - nav recenzēts

Scorched Earth
Ja rodas šaubas, vai thrash saknes tiešām meklējamas punkrokā, iesaku šo disku. Taisnvirziena vieglais thrash, kura salīdzinājumi varētu būt Xentrix (balss) un Wrathchild America (mūzika, tiesa, bez jebkādām melodisma pazīmēm), plus dažas pazīmes no Metallica. Uzslavas vērts ir John Herrera un Bill Metoyera production, tīrs un tracinošs, bet šeit viņi savu laiku un prasmi izšķieduši veltīgi. Šim trio vieta atradīsies vien pārliecināta thrashera kolekcijā, un nez vai arī viņam patiks, piemēram, ārkārtīgi stulbais "Bucket O' Beer".
Vērtējums: 2 no 10

A Sound Beating - nav recenzēts

WARLOCK

Kaut arī grupas pirmsākumos meitenes grupā nemaz nebija, jebkuras hard fanam Warlock asociējas ar Dorothey Pesch blondajām krēpēm (un man - ar viņas baigo akcentu). Kā vēlāk izrādījās, meitenei sakāpa galviņā un drīz vien Warlock pārvērtās par vienkārši Doro, un tā jau praktiski bija viņas solo karjera, kas, tiesa, viņai nekādus īpašos panākumus neatnesa, ja nu vienīgi publicitāte saistībā ar odiozo Kiss basistu Gene Simmons

Burning The Witches - nav recenzēts

Hellbound
Šeit aizgājušā grupas dibinātāja Rudy Grapf vietā ģitāras spēlē Peter Szigeti & Niko Arvanitis. Tā kā ilgu laiku manās atmiņās Warlock dzīvoja kā popsīga hard rock grupa, biju mazuliet pārsteigts, izdzirdot visai niknos rifus iekš "Hellbound". Tas joprojām (vai drīzāk - vēl) ir hārds, tikai tajā dzirdam to pašu agresivitāti, ko dusmīgākajos "Triumph And Agony" gabalos. Tikai, kā jau es biju agrāk domājis, tās galvenais skaistums tomēr slēpjas daiļajā blondīnē, ne mūzikas ilgdzīvošanā un pieejamībā.
Vērtējums: 5 no 10

True As Steel - nav recenzēts

Triumph And Agony
O, bērnība, o, nostaļģiskas atmiņas, mans kāds tur 6. vai 7. metāla albums kolekcijā, kurš gan pēc laiciņa tika izdzēsts, krītot par upuri manam neprātīgajam death metal kreizam. Šodien es viņu klausos pirmo reizi apmēram 9-10 gadu laikā, un saprotu, ka esmu saglabājis atmiņas diezgan precīzi. Protams, amerikānismi te jūtami, varbūt arī tam par iemeslu ir divu amerikāņu (ģitārista Tommy Bolan un basista Tommy Henricksen) ierašanās, un tāpēc mani mīļākie gabali ir tieši tie mazāk tradicionālie, niknākie & vairāk eiropeiski skanošie, kā "I Rule The Ruins", "Touch Of Evil" (lai gan tur Doro balss nu nekādi "nevelk") un visai oriģināli skanošais "Metal Tango", kas tiešām tiek spēlēts tango taktsmērā, un kur nu vēl flamenko stilā ieturētā interlūde...Par singlu šeit izvēlēta episka balāde vācu valodā "Für Immer". Jūs zinat...man tomēr kopumā patika...
Vērtējums: 7 no 10

Force Majeure - Šis jau tika izlaists zem izkārtnes "Doro & Warlock", taču, cik atceros, līdz "Triumph & Agony" labumiem te bija patālu.

Doro official website
Doro/Warlock website

WARLORD

Warlord var pieskaitīt pie tām grupām, kurām, par spīti itin pieklājīgajam materiālam, vienkārši katastrofāli nav veicies. Iespējams, ka viņi vienkārši bija aizsteigušies priekšā laikam... Viena no tām retajām 80o gadu sākuma grupām, kuras vēl tagad interesanti paklausīties. Progmetal faniem jāzin, ka viens no dibinātājiem, bundzinieks Mark Zonder tagad jau gadiem ilgi sit grupā Fates Warning, savukārt ģitārists Bill Tsamis ir aizņemts ar savu mājas projektu Lordian Guard.

Best Of Warlord
Nosaukums gan nav īsti precīzs, tam vajadzētu būt "Everything From Warlord", jo šeit apkopotas visas grupas ierakstītās dziesmas no viņu vienīgā EP un singla. Tomēr, interesanti, ka praktiski visas dziesmas, sākot no ievaddziesmas "Deliver Us From Evil" līdz "Child Of The Damned" (koverversija pirmajā Hammerfall ierakstā), ir interesantas un labā līmenī, piedāvājot tādu vieglu, melodisku heavy, ar savu fantasy pieeju stipri atšķirīgu no tobrīd pastāvošā metal tirgus. Ļoti dīvaina grupa, taču neteiktu, ka tāpēc sliktāka.
Vērtējums: 8 no 10

Official website

WARMEN

Beyond Abilities
Kā zināms, Warmen ir Children Of Bodom taustiņnieka Janne Warman solo projekts, kura debijas diskā "The Unknown Soldier" bija ievietotas tikai instrumentālas kompozīcijas, taču šajā jau pieaicināti daži vietējie vokālisti. To izvēle nekādus pārsteigumus nerada - gan Timo Kotipelto (Stratovarius), gan "pulka meita" Kimberly Goss (Sinergy) nodzied divas dziesmiņas, turklāt pēdējās dziedātā kaverversija kauč kādai 80o vai kuru tur gadu dziesmai "Alone" pat izvirzīta singlam. Kā blakusizpausmes un dažu pazīstamu mūziķu paspēlēšanās ārpus savas pamatgrupas rāmjiem šis disks nav peļams, īpaši, ja jums patīk Children Of Bodom - tādā gadījumā jūs atradīsit sev šo to pazīstamu (gan vairāk no CoB "Follow The Reaper" laikiem, kur vairāk dominē taustiņi). Godīgi sakot, dziesmas tā arī paliek visgarlaicīgākās, īpaši Timo balsij rakstītās, kuras pārlieku atgādina kaut kādu Stratovarius singlu B-pušu dziesmiņas. Vienīgā ar kādu nu-metal balsi ierakstītā izraisa nelielu interesi, bet labāk jau aizmirsties tajos nošu pārbagātajos instrumentālajos. Izklaidei der. Nekam vairāk.
Vērtējums: 5 no 10


Official website

WARRIOR

The Code Of Life
Warrior ir 80s metal kulta grupa, kuras kontā jau ir viens atkalatgriešanās albums deviņdesmitajos ("Ancient Future"), novērtēts visai atsaucīgi šīs mūzikas fanu vidū, taču pazuda diezgan ātri, reklāmas trūkuma vadīts. Taču vienīgajam palikušajam Warrior cilvēkam, ģitāristam Joe Floyd, pieder studija "Silver Cloud", kurā kopā ar Roy Z. ierakstījušies gan Rob Halford, gan Bruce Dickinson (kurš palīdzējis uzrakstīt tekstu dziesmai "We Are One"), arī David Wayne (ex Metal Church) tur ierakstīja savu jauno disku. Tāpēc nav brīnums, ka Rojs paspējis inspirēt studijas īpašnieka grupas mūziku. Īpaši tas jūtams tajā šņerkstošajā un zvērīgi smagajā ģitāras saundā, kurš pretendē pat uz treidmārku, un pavisam īpaši tituldziesmā, "Soul Survivor" un "Day Of Reckoning". Pavisam skaidrs ir tas, ka Warrior nekādā ziņā nav palikuši 80ajos, velti te gaidīt gaisā paceltas dūres - pat tieši pretēji, dažas dziesmas un to daļas pat pretendē uz nu metal apzīmējumu ("Standing"), taču tas nav pārāk uzbāzīgi. Ja var paturēt prātā Roy Z. producētos albumus un tādiem pazemināt kvalitāti, var rasties priekšstats arī par "The Code Of Life". Bijušais Impellitteri un Axel Rudi Pell dziedātājs Rob Rock (pa taisno no sava pirmā solo diska "Rage Of Creation" pabeigšanas) izkliedz plaušas cik spēka, taču nu man ir skaidrs, ka Impellitteri neskanēja tik vienumuļi tikai ģitārista dēļ. Nezinu, kādēļ taču Robam izdodas savas partijas nežēlīgi novienādot līdz nebaudāmības robežai. Labi vēl, ka mūzika kaut cenšas variēt, pat iemetot divus akustiskus instrumentāļus. Citādi būtu pavisam grūti.
Vērtējums: 6 no 10

WARRIOR SOUL

Vienīgā īsteni alternatīvā grupa, ko šeit atradīsiet, amerikāņi Warrior Soul noteikti bija aizsteigušies priekšā laikiem. Presē esmu sastapis raksturojumu "Joy Division plus The Cult plus The Doors plus The Stooges"! Gan neesmu tik liels specs, lai spriestu tieši par šīm ietekmēm. Viņu radītie ieraksti saturēja niknu, dusmīgu mūziku ar Kory Clarke (fantastiskas balss īpašnieku) rakstīto politisku un sociālu kritiku par valdības nespēju risināt mūsdienu problēmas. Pēdējie diski diemžēl aizstūma punk virzienā...

Last Decade Dead Century
Uz labu laimi ierakstīts albums izrādījās necerēti interesants. Laikā kad visi priecīgi lietoja lūpu krāsas un acu zīmuļus, un dziedāja par sex, drugs & rock'n'roll, Warrior Soul uz dzenoša, tomēr mierīga ritma uzlika 90o gadu problēmas ("I See The Ruins"), noslēgšanos sevī ("Lullaby"), bailes no sava bijušā darba devēja atriebību ("Charlie's Out Of Prison"), savukārt "The Losers" var uztvert kā bezcerības himnu 90s gadu jaunatnei.
Vērtējums: 10 no 10

Drugs, God & The New Republic
Turpinājums līdzinās lielā mērā debijas diskam, ja nu vienīgi viens otrs gabals nav tik interesants. Ja patika pirmais ieraksts, arī šis ir ņemams.
Vērtējums: 9 no 10

Salutations From The Ghetto Nation
Šeit pirmo reizi vietām parādās punk tendences, un tas nu nav īsti tas, ko es klausos. Apmēram puse diska ir ļoti laba, savukārt otra manī neizraisa nu neko...
Vērtējums: 7 no 10

Chill Pill
Cauri ir. Kaut kā punkiska psihodēlija ar tādiem pašiem tekstiem. Vienīgais gabals, kas kaut mazliet atgādina iepriekšējos ierakstus - "Soft People". Kory Clarke ir palicis vienīgais no oriģinālā sastāva.
Vērtējums: 1 no 10

Space Age Playboys - ar pilnīgu jaunu sastāvu ierakstīts disks, kuru neesmu dzirdējis, un neesmu bēdīgs par to.

Update: Grupa pārdēvējusi sevi par Space Age Playboys un spēlē vienkāršu punk. Kory izskatās pēc Rod Stewart un John Bon Jovi krustojuma, uz skatuves sevi iztēlojas par 70o gadu zvaigzni, un žerkstošā balsī ņerkst un vaid. Un, to skatoties, saproti, pat vislielākajiem prātiem iestājas aptumšums.
Bet Warrior Soul izdots agrāk nedzīrdētu dziesmu krājums "Odds And Ends".
Update: Par prieku daudziem, Warrior Soul ir atkal kopā un koncertē, solot izdot jaunu disku.

Website
Kory Clarke

W.A.S.P.

W.A.S.P., vismaz savos pirmsākumos, pieder pie šokroka karaļiem, lai gan atšķirībā no daudzām tā laika glam grupām, WASP mūzikas pamatā vis nebija amerikāniskais sleaze/hard, bet gan pasmagāki ritmi. Šovs, protams, dominēja par mūziku, ar visu to jēlas gaļas svaidīšanos, kailu mūķeņu pēršanu un kāršanu, un tamlīdzīgas 'jaukas' lietiņas. Par laimi, uz vecumu Blackie Lawless attiecīgi kļuva arī gudrāks, un jau pēc pāris diskiem mūzika kļuva inteliģentāka un nebalstījās uz vienkāršu šokēšanu. Vēl vecāks palicis, Blackie aizgāja galīgā sviestā.

W.A.S.P.
The Last Command
Inside The Electric Circus
- Stāsts par pirmā singla "Animal (F**k Like A Beast)" (ne)izdošanu jau kļuvis leģendārs, tāpēc šeit minēšu tikai, ka tas bija pirmais albuma vai singla nosaukumus, kurā minēts vārds "fuck". Savukārt, no pirmajiem diskiem esmu dzirdējis vien "Electric Circus", un tas bija normāls glam/heavy, nekas īpašīgs, ja neskaita pašvaku un neierastu (varbūt tāpēc, ka Blackie balsi nespēju iedomāties to atveidojam) Uriah Heep dziesmas "Easy Living" kaverversiju.

The Headless Children
Tas ir jau nopietns pieteikums. Kaut kas pa vidu starp iepriekšējiem WASP ierakstiem un sekojošo "Crimson Idol". Varens un skanīgs heavy/hard, nebaidoties ieviest arī 6-7 minūšu gabalus, un kopumā jāazīmē niknā ievaddziesma "The Heretic" un doom-īgais titulgabals. Savukārt bijušā Uriah Heep dalībnieka Ken Hensley Hammonda ērģeles izvirst powerbalādē "Forever Free".
Vērtējums: 7 no 10

The Crimson Idol
Neapšaubāma kulminācija grupas (ja tā var to nosaukt, jo Blackie ir izdzenājis visus dalībniekus un ieraksta disku ar sesiju mūziķiem) karjerā - mazliet autobiogrāfisks, skumjšs un aizkustinošs stāsts par neievēroto zēnu, kurš piepilda savu sapņus un kļūst par rokzvaigzni, tomēr nerod arī šeit piepildījumu. Muzikāli tas ir loģisks turpinājums iepriekšējam diskam, dažbrīd diezgan pompozs, un runā, ka Blackie ietekmējies no saviem elkiem The Who (es gan nepārzinu The Who tik labi, lai par to varētu spriest). Izcilus ģitāras solo ierakstījis Bob Kulick, arī Stet Howland pie bungām nav vis vakarējais (visus pārējos instrumentus iespēlējis pats Blackie). Noteikti viens no labākajiem konceptuālajiem diskiem, kādus nācies dzirdēt metālā.
Vērtējums: 10 no 10

Still Not Black Enough
No iepriekšējā diska pārpalikušo gabalu sakopojums, dažās versijas (ASV, piemēram) ir arī Queen dziesmas "Tie Your Mother Down" kovers. Protams, interesanti, paklausīties, kuras tad dziesmas nebija pietiekami labas vai atbilstošas "The Crimson Idol", bet ārpus tā - nekas īpašs. Balāde "Holding On" nav slikta.
Vērtējums: 6 no 10

Kill, Fuck, Die
Blackie beidzot salīgst mieru ar ilggadējo W.A.S.P. ģitāristu Chris Holmes, un izdod kaukādu pastulbu industrial-ietekmētu savārstījumu, ar derdzīgiem tekstiem un tādu pašu mūziku. Pilnīgs pretstats varenajam "Crimson Idol".
Vērtējums: 2 no 10

Heldorado - Vēl neesmu dzirdējis, ja neskaita vienu vienkāršu, parastu dziesmiņu "Dirty Balls". Blackie balss atkal skan cilvēcīgi, nevis caur distortion izstumts. Bet disks kopumā esot atgriešanās pie 80o gadu vidus WASP skanējuma.

Unholy Terror - nav recenzēts.

Official website
Website

WATCHTOWER

Šī Teksasas grupa savas pastāvēšanas laikā izdeva tikai divus albumus, taču abi nebeidzami tiek minēti tehniskā metāla klasikas klāstā. Tiesa, tiem, kuriem šis novirziens nav tik tuvs, Watchtower izklausīsies pēc augstākā dieva Haosa izteiksmes veida.

Energetic Disassembly - nav recenzēts. Esot mazliet vājāks par savu sekotāju. Te dzied Jason McMaster (vēlāk sleaze/heavy grupā Dangerous Toys) un ģitāru spēlē Billy White (tagad nodarbojas ar producēšanu un viņš spēlēja arī Don Dokken solo diskā).

Control And Resistance
Te mums jārunā par extrēmām būšanām. Watchtower būtībā bija viena no pirmajā smagā gala grupām, kura centās mūzikā ieviest galēji tehniskus un savirpinātus elementus, tai pašā laikā atskatoties uz, teiksim, Rush klasiskā perioda mantojumu, un gandrīz pilnībā atsakoties no viegli uztveramām un pielīpošām mantiņām. No skaļruņiem dārd nemitīgas džezisku un disharmonisku intonāciju pārpilnas rifāžas (Ron Jarzombek, ex Slayer SA, te darbojas ar ģitāru), ritma noturēšana uz pusminūti ir apgrēcība, kuru atļauties nedrīkst, bet vokāls ir pavisam atsevišķs stāsts. Atsevišķs tāpēc, ka Watchtower mūzika savā pamatā ir instrumentāla, un Alan Tecchio (ex Hades) rīkle ir tikai vēl viens instruments. Šoreiz šis instruments padevies ārkārtīgi augsts un tievs, un diemžēl nepalīdz kopējās noskaņas uztveršanai, stāvot kaut kur pavisam augstu (leģenda vēsta, ka iepriekšējais vokālists sāka un beidza aurot pēc ģitārista dotā signāla, un - ticiet man, Jason tāds dumbass vis nav). Vislabāk "CaR" patiks tiem, kuri ciena dziļi ieklausīšanos un analīzi, bet thrash (vai smagā proga) ģitāristiem vēlams to likt goda vietā. Es gan nepiederu pie šādiem strāvojumiem, taču grupas savdabīgumu noliegt nespēju.
Vērtējums: 6 no 10

Update: Ron Jarzombek ir instrumentāls projekts Spastik Ink, Alan bija viens no Non-Fiction veidotājiem, bet ritma sekcija pēc kaut kāda padumja projekta Retarted Elf tā arī pagaisa. Trešais albums "Mathematics" tā arī palika nepabeigts.
Update2: Būs trīs atkalapvienošanās koncerti, sastāvā Jason MacMaster un Ron Jarzombek

Website
Website

WHITESNAKE

No klubu aprites izvilktais David Coverdale daudziem asociējas ar Deep Purple frontmena pienākumiem, kurus viņš pildīja trīs šīs grupas diskos (un izpelnotie, IMO, nepelnītu Gillan fanu nicinājumu), bet pēc nenovēršamās hard rock grandu izjukšanas ķērās pie solo karjeras. Daudzi pazīstami mūziķi piedalījušies viņa grupas Whitesnake sastāvā un ierakstos, bet man uz šo brīdi pieejami tikai divi no albumiem. Pagaidām.

Slide It In
Kārtīgs, minimālistisks un piegludināts hard rock, lielākoties David Coverdale/Mel Galley sarakstīts, patiks 80o gadu blūzīgā hārda cienītājiem. Protams, šo disku var iegādāties arī pārējo prominento mūziķu dalības dēļ (John Sykes (g), Jon Lord (k), Cozy Powell (d), bet producējis Martin Birch), tomēr viņu ieguldījums šeit ir minimāls.
Vērtējums: 5 no 10

1987
OK, 10 mlj. pārdotie eksemplāri (no tiem 6 mlj. Amerikā) par kaut ko liecina, vai ne? Par to, ka trāpīts mērķī gan muzikāli, gan vizuāli, gan visādi citādi būts īstajā vietā un laikā. 80o gadu beigas hārdrokā neapšaubāmi bija 'simpātisko puisīšu' laiks, un varētu likties, ka David Coverdale savu videoklipos redzamo sastāvu novācis atbilstoši laikmetam. Te nu jāatrunājas, ka visi tā laika Whitessnake mūziķi ir arī izcili, pieredzes bagāti sava instrumenta pārvaldītāji, tomēr tieši šo disku kopā ar Coverdale ierakstīja pavisam citi mūziķi, bet pēc ieraksta beigām pat otrs mūzikas autors, ģitārists John Sykes, tika bezceremoniāli izsviests. Lai nu kā, dziesmu autoru duets Coverdale/Sykes radījis vienkārši perfektas kompozīcijas, gan zepelīnisko opusu "Still Of The Night", gan roķīgos "Bad Boys", "Give Me All Your Love", "Children Of The Night", gan Latvijas easy listening radiostaciju favorītu "Is This Love", un plus vēl pārskaņoti divi vecāki Whitesnake gabali, no kuriem arī "Here I Go Again" kļūst par hitu. Viens no retajiem patiesi labajiem hard rock diskiem.
Vērtējums: 9 no 10

WHITE LION

Tā sanācis, ka pēdējā laikā daudz iznācis apskatīt hard rock grupas, kurās vadošo lomu ieņem vokālists ar savā jomā atzītu ģitāristu (Dokken, Extreme). White Lion no šāda tipa grupām ir viena no vismazāk zināmākajām, 2 iemeslu dēļ. Savu īsto izrāvienu ar disku "Pride" grupa nespēja nostiprināt ar turpinājumu, un tās mūzika bija tieši orientēta uz mazgadīgu meitenīšu auditoriju, tādējādi atbaidot cienījamāku un līdz ar to noturīgāku publiku. Tad vēl nepārtrauktās ritma sekcijas maiņas...

Fight To Survive - nav recenzēts

Pride
"Pride" tā arī palika vienīgais vērā ņemamais ņujorkiešu sasniegums, vismaz ciktāl topi/hitparādes saistītas. Dānis Muike Tramp gan prata uzdziedāt, gan attiecīgi pievilcīgi izskatījās, Vito Bratta ģirārspēle tika salīdzināta ar pašu Eddie Van Halen, tomēr viņu abu radītais muzons sastāvēja no šausmi klišejiska un tipiska amerikāņu glam/hard (tiesa, Vitto pirksti to samērā spēcīgi atdzīvina, pat prasās salīdzinājums ar Nuno no Extreme) ar patiesi reti stulbiem tekstiem. Praktiski vienīgais gabals, kura dēļ vērts grupu atcerēties, ir akustiskās ģitāras pavadībā spēlētā folkiskā balāde "When The Children Cry". Tās dēļ es pieliku vienu punktu vairāk. Vai pat divus.
Vērtējums: 3 no 10

Big Game - nav recenzēts
Mane Attraction - nav recenzēts

Mike Tramp website

WHITE SKULL

Lai kāda ir mana attieksme pret itāļu grupām, tomēr parasti mana netīksme vēršas pret tām, kuras izcēlušās tikai pēdējā laikā, turklāt ar skaidri saredzamu vēlmi ievākt vieglu naudu, pārējam pievēršot otršķirīgu uzmanību. White Skull radušies jau 90o gadu sākumā, tomēr ne pārāk atšķiras no saviem valsts brāļiem, spēlējot amerikānisku heavy metal ar diezgan daudz speed. Galvenā atšķirība - pie mikrofona gozējas daiļava vārdā Federica De Boni.

I Won't Burn Alone - nav recenzēts

Embittered
Fantāzijas (nejaukt ar vārdu "fantastisks") power metal tobrīd vēl nebija tik nosacīti populārs, un White Skull piekoptais Manowar/agrīnais Virgin Steele + aizsmakusi Doro sakopojums atrada dzirdīgas ausis, un principā man nebūtu īpaši ko iebilst pret šo faktu. Ģitāru skaņa ir spēcīga un piesātināta ("Public Glory..." tā vis nebija), taču arī diezgan vienveidīga, paliekot tikai rifu ietvaros...tam laikam ir izskaidrojums dzirdams tos dažos solo numuros, kuri ir...kuros nekā īpaša nav. Tāpēc, līdzigi Grave Digger, ieteicams koncentrēties uz uzbrūkošajiem un niknajiem rifiem un to pavadošo balsi, izmest dūri gaisā un censties nesaskatīt absolūto oriģinalitātes trūkumu. Visaugstākais punkts šeit ir "Flesh, Blood And Faith", mazliet Virgin Steele līdzīgs, bet viszemākais - pancisks 4 Non Blondes "What's Up" covers, neticami kretīnisks un absolūti neiederīgs šajā primitīvā power blāķī. Mazliet traucē tas, ka Federica visos lēnajos gabalos un klusajās vietās, un ne tikai, izklausās 1:1 ar Doro, īpaši jau "Love Is", duetā ar Folco Orlandini (ex Time Machine, Mesmerize). Un visvairāk tomēr traucē tā apziņa, ka "Embittered" ir mazbudžeta gan finansiālajā, gan ideju ziņā. Galu galā - ja dziesmu nosauc "I Don't Know About Sex", tad jāprasa, par ko tu "know"?
Vērtējums: 5 no 10

Tales From The North - nav recenzēts

Public Glory, Secret Agony
Es jau gaidīju. Tiešām brīnums, ka tik itāļu grupas tik maz pievērsušās savas vēstures apdziedāšanai, jo galu galā, vēsture šiem gara, un rakt tur būtu daudz. Bet White Skull savā jaunajā konceptuālajā diskā apdzied visslavenāko tās periodu, t.i., Romas impēriju, Romas degšanu, Cēzaru, pieķerot klāt arī ēģiptiešus, Kleopatru, utt. Cik zinu, viņu mūzika gadu gaitā praktiski nav mainījusies, un melodisks, vīrišķīgi pompozs 80s heavy metal, kurš paātrināts divas reizes (lasi: skan kā primitīvs speed) arī šeit ir dienas kārtībā. Federikas balss atgādina Boniju Taileri, un lielā mērā viņa nozog šī diska labumus, kaut arī mūziķi ir pietiekami profesionāli, lai šī paprastā astoņdesmitgadnieka ietvaros izrādītu pietiekami klausāmu skanējumu. Nevienas oriģinālas domas, tas ir pats par sevi, un spēcīga naivitātes piedeva ("The Roman Empire"), taču es šoreiz iztikšu bez īpaši dzēlīgām piezīmēm. Favorīts: "Cleopathra".
Vērtējums: 5 no 10

Official website

WICKED MARAYA

Šī amerikāņu grupa spēlē diezgan vienkāršu, tomēr ļoti solīdu un melodisku power metal. Vokāls līdzinās James Hetfield (tikai daudz spēcīgāks). Ak jā, vēl kristīgi teksti... Pēc šī diska pārsauca sevi par Maraya un izdeva vēl divus ierakstus.

Cycles
It kā vienkāršs, tomēr ļoti labi nostrādāts power metal ar doom pieskaņu, dusmīgs, bet melodisks, ar daudz akustiskiem iespraudumiem. Diemžēl, sasniegto neizdevās noturēt pēc grupas nosaukuma mainīšanas...
Vērtējums: 8 no 10

WITCHERY

Patrik Jensen (no The Haunted) kopā ar dažiem kolēģiem no bijušās grupas Satanic Slaughter (plus Mercyful Fate basists Sharlee D'Angelo) ir izveidojušu grupu, kura nenoliedzami paceļas pāri šim retrogresīvā metāla vilnim, t.i., 80o gadu saknēs bāzētam, šajā gadījumā, 80o gadu thrash. Nevajadzētu viņus uztvert par thrash/death metal Hammerfall, tik traki nebūtu, jo cauri let's-have-fun attieksmei pietiekami spiežas cauri arī, teiksim, prasme savas labās iezīmes izbīdīt mūzikā.

Restless & Dead
Vecās skolas thrash metal ar death pieskaņu (īpaši jau vokālā), ar visu nepieciešamo atribūtiku, kas izpaužas ne tikai mūzikā, bet arī tekstos, logo, albuma vākā, un galu galā - arī talismanā! Es, protams, nevaru vien novaldīt platu smaidu, jo jūtos atgriezies savā vecajā istabā ar Slayer, Metallica un Candlemass plakātiem, kur bļaustināju šādas un līdzīgas grupas 80/90o gadu mijā, bet...te tiešām ir viens "bet". Witchery saknes ir dziļi, dziļi ieaugušas pagātnē, bet galotne veiksmīgi pacentusies no tās izrauties, varbūt druscīt ielūkojoties black metal, bet vispār jau "funa" elements te prevalē. Titulgabals ir nācis pa taisno no Slayer (ap "Reign In Blood" laikiem). Skaisti ģitāru solo, vismaz tie daži retie.
Vērtējums: 6 no 10

Witchburner - nav recenzēts

Symphony For The Devil
Nekā, "Sympathy For The Devil" te vis nav. Un nesagaidīsit arī 15 minūšu garus, episkus un sarežģītus gabalus. Witchery drāžas kā vilciens no pagātnes, ar mazliet zobgalīgu "melnā metāla" imadžēriju (kā smaids par senāko Mercyful Fate), bet muzikāli izaugot no Kreator, Slayer, Possessed, The Haunted un mierīgākajās vietās arī Metal Church (lai nolādēts, ja "Bone Mill" nav no pirmā Metal Church diska) un Megadeth ("Inquisition" mierīgi atrastos "Rust In Piece"), un vēl Ozija stampājums "None Buried Deeper"...un pārējās paši piedomājiet klāt. Bet var jau tagad noprast, ka Witchery nevēlas pārsteigt pasauli ar to, cik ātri spēlē un kādu tempu prot ieturēt - viens otrs, kā "Omens" vai "None Buried Deeper" nolaižas līdz vidējam tempam, praktiski nezaudējot intensitāti, izmantojot tos pašu graujošos rifus, ko Black Sabbath vai dažas power metal grupas mēdza lietāt. Domāju, ka tiem, kas šādus vecās skaņās atceras klausījušies pirms gadiem 10, šis disks arī tagad uzdzīs nelielu straumi adrenalīna, jo praktiski katrs gabals uzdzen atmiņas par kādu 80ajos gados populāru grupu (lai arī ne vienmēr pārāk uzkrītoši). Bet, tad atkal, tās skaitīt diezgan ātri paliek neinteresanti. Bonusā divi gabali no grupas līdera iepriekšējās komandas Satanic Slaughter laikiem, norādot to, ka laiki mainās, bet mūzika paliek. Tāda pati.
Vērtējums: 6 no 10

Official site

WITHIN TEMPTATION

Testa jautājums - kas ir holandiešu melodiskā doom metal grupa ar soprānu par līdervokālu, bet nav The Gathering? Nu, taisnības labad, šeit piedalās arī puisis-rēcējs, tādējādi pastiprinot Theatre Of Tragdey/Paradise Lost intonācijas. Un, muzikālā jomā - pilnīgi nekā jauna.

Enter
Jā, nu, Sharon Den Adel ir Annekes (The Gathering) vārgāka kopija, pilnīgi. Visticamāk, WT piemeklēs Theatre Of Tragedy liktenis - viena vājprātīgi izdevusies kompozīcija ("Restless"...tā vidusdaļas "la-la-lai" partija mani vajās visu mūžu!), pārējais - vienkāršs un tradicionāls The Gathering+ToT, bet "Deep Within" izklausās pēc agrinā Amorphis. Rēkt gan zēns varēja mazāk, ļaut Sharon izvirzīties. To, ka viņai balss, ja vien tai dod iespēju, ir itin sakarīga, viņa pierādīja Ayreon diskā "Into The Electric Castle".
Vērtējums: 6 no 10

Official website

WITHOUT WARNING

Abi iepriekšējie WW ieraksti (līdz "Step Beyond") bija izdoti tikai Tālajos Austrumos. Kaut arī viņu leibls ir Inside Out, amerikāņi Without Warning izklausās kā leibla Magna Carta grupa.

Step Beyond
Promo materiāli sola mūziku ar Savatage, Queensryche un Dream Theater ietekmēm, bet neticiet tam, tikai pēdējās grupas influence ir manāma, pie tamm stipri, stipri. Kārtējais Dream Theater klonēšanas mēģinājums, un šoreiz ne īpaši izdevies.
Vērtējums: 4 no 10

Official website

WOLVERINE

Bijusī death grupa no Zviedrijas pārmetusies uz progressive metal. Reta kombinācija.

Fervent Dreams
Tas viss tāpēc, ka es neesmu milzīgs Fates Warning fans. Lūk, tikko pat nopirku "No Exit", kuru sen nebiju klausījies, un mazliet sapīku, jo man tas atmiņā bija palicis kā labāks...Un tāpēc mani vairākas dienas šī zviedru grupa nespēja īpaši aizraut. Taču mums nav darīšana ar kārtējo Fates Warning kloni, un tas nav tāpēc, ka šī bijusī death grupa ir atstājusi savā mūzikā atavismu no tiem laikiem - rūcekli a la Amorphis. Protams, sākumā tas tiešām izklausījās kā mākslīgs piedēklis, taču es paspēju laikus distancēties un aplūkot kopainu - klusu, mazliet drūmu un ne pārāk smagu progressive metal, mazliet no FW, mazliet no DT, ar ne pārāk stipru (bet arī John Arch nebija nekāds spīdeklis) basģitārista izveiktu dominējošo vokālu, žēlīgu un bēdīgu, plus jau pieminētais soumalainenu groulings. Pēc aptuveni desmitās reizes man jau iespīdēja pakausī apskaidrības gaisma - vienkārši lieliski! Teicami mūziķi, teicams un skaidrs production, profesionāli un skaidri veikts pirmais albums ar neaptveramām nākotnes izredzēm. Žēl vienīgi, ka tā saucamā progresīvā daļa ir caurmērā agresīvi noskaņota pret death vokāliem...
Vērtējums: 9 no 10

The Window Purposes
Spertais solis ir plats. No pabailīgas taustīšanās pa progressive metal mazāk artu lauciņa daļu Wolverine visiem spēkiem cenšas iekarot savu vietu zem cerebrālā metāla Saules. Savā otrajā albumā šī zviedru grupa blakus savām Fates Warning ietekmēm ("The Storm Inside", noteikti) pievienojuši jūtamu līdzību ar saviem tautiešiem Pain Of Salvation, bet turpinot to savu neiedomājamo vokālu (maigi progrockiskā, Amorphis groula un viešņas - spēcīga soprāna) sadarbību. Par tradicionālu šo pieeju nenosauksi, tie jums kārtējie DT pakaļdarinātāji, un tāpēc vien pelna mazliet uzmanības. Zemākais punkts šajā albumā slēpjas balāžu pārbāgātībā - pat ne balāžu, bet vienkārši lēna tempa kompozīciju ar uzsvērti daudz akustiskajiem momentiem. Tieši šis bija galvenais viebšanās akmens manās klausīšanās pirmreizēs, līdz izdevās sev ieskaidrot, ka sāls jau nav fūža ģitārās. Aigar, lūdzu, nesmīni tik riebīgi, arī dunošu ģitāru te netrūkst. "Leaving Yesterday" centrālais rifs, piemēram, atgādina jaunāko gadu Dream Theater agresiju sarežģītos ritmos (līdz bundzinieks Marcus Losbjer ierūcas "Inside out, upside down, reality is killing me!"), tāpat arī sākuma dziesma "End" un arī "The Storm Inside" nežēlojas par niknu ģitāru trūkumu - un tāpēc izturētiem progrock faniem te nebūs ko darīt. Kopumā "The Window Purposes" skaidri ir emociju un noskaņu albums, kurš nav domāts viegli uztveramu melodiju (lai gan par nemelodisku šo disku nekādā gadījumā nenosauksi) glazēšanai vai solonumuru zaurēšanai mājas apstākļos, tam drīzāk pienākas klusa un miermīlīga vakarēšana. Progmetal faniem, kuri vēl nav zaudējuši cerību.
Vērtējums: 9 no 10


Official site

WORLD OF SILENCE

Mierīgs progmetal no Zviedrijas, tas arī viss ko zinu.

Windows Of Heaven - nav recenzēts

Mindscape
Smagāka un "taisnāka" versija par Soul Cages vai Time Machine, vai varbūt vēl uz Valley's Eve tipu. Klusas, mierīgas vietas mijas ar power metal uzrāvieniem, mīlīgi taustiņu un pat vijoles iestarpinājumi. Ļoti solīds albums, pat negaidīju kaut ko tik labu no nepazīstamas vienības.
Vērtējums: 8 no 10

WRATHCHILD AMERICA

Amerikāņu kvartets, kas bija spiests nomainīt savu nosaukumu saskaņā ar vienošanos ar britu glam grupu (kas kļuva par Wrathchild UK), bet glam vis tas nav, bet gan paviegls thrash ar nelielu, tikko samanānu smīniņu vaigā. Bundzinieks Shannon Larkin vēlāk spēlēja Ugly Kid Joe.

Climbin' The Walls
Diezgan taisns un viegls thrash ar power piedevu (īpaši otrajā diska pusē), skaisti melodisks vietām un nekompleksains. Ik pa brīdim viņi mīl iestarpināt kādas pavisam nesaistītas pasāžas (viena no tām dziesmā "Candy From A Madman" ir pavisam laba), kas diezgan patīkami atsvaidzina nedaudz vienmuļo skanējumu. Pirmie skatieni atklāj neskaitāmas klišejas, taču viņu ielietajā mērcē tas izklausās pietiekami jauki un jauni. Vienkārši apbrīnojami izdarīts Pink Floyd covers "Time", tas vien ir visa diska vērts.
Vērtējums: 7 no 10

3-D
Thrash nu jau ar alternative un humorsatīras pieskaņu, šausmonīgi vienveidīgs, salīdzinājumā ar "Climbin' The Walls". Jā, tas ir nopietnāks un nobriedušāks darbs, bet zudusi tā bezbēdīgā aizrautība, it kā zēni še pievērstu lielu uzmanību izpildījumam un kvalitātei, nevis enerģijai.
Vērtējums: 2 no 10

Update: Pēc tam grupas pārsauca sevi par Souls At Zero un izdeva vairākus albumus. Izlasījis, ka tie turpina "3-D" tradīcijas, es nolēmu nebojāt labo priekšstatu.

WUTHERING HEIGHTS

"Kalnu aukas" (kā latviski tulkots šis Emīlijas Brontē romāna nosaukums) ir viens no jaunākajiem dāņu managmenta firmas Intromental un leibla Laser's Edge kopējiem "bērniem" - dāņu grupa ar ģitāristu Erik Ravn priekšgalā, kura par vokālistu izvēlējusies Kristian Andrean (ex Tad Morose, Fifth Reason un Memento Mori). Stils - speed/power ar folku, pie tam, dažādu tautu.

Within
Problēma tāda - kad es dzirdu speed un/vai power, es vēlos lai trieciens man ielauž vaigus (netiešā nozīmē, protams). Wuthering Heights klausoties, šāda sajūta rodas tikai izreti (šur tur iekš "Sorrow In Memoriam"). Dziesmas ir nejēdzīgi un nesakarīgi izstieptas, ar acīmredzamu nolūku tajās sabāzt visu, kas sarakstīts, un pat labākajos momentos tas skan jēli un neapstrādāti. Vokāls (pats par sevi neslikts) ir absolūti neatbilstošs iecerētajam virzienam, teksti...nū, manuprāt, es arī tādus varētu sarakstīt. Vēl apvainojumus saņem bērnišķīgais noformējums un nepārliecinoši veiktais production, īpaši ģitāras departamentā. Iespējams, neesmu spējis uztvert "Within" essenci, es zinu, ka vismaz daži tieši ciena to neuzbāzīgo atmosfēriskumu un spontanitāti, bet ar šīm divām īpašībām speed metālā jāapietas piesardzīgi. Solītais Blind Guardian te ir maz, drīzāk atgādina štruntīgu itāļu muzonu. Un, ja man gribas labus ziemeļu speed metālus, es uzlieku Manticora.
Vērtējums: 3 no 10

Official website