BLACK FRIDAY VOL. IV
Pirmkārt, gribētos apsveikt sastādītājus un izdevējus (Gailītis G) ar atzīstamu kvalitāti, gan selekcijā, gan noformējumā, izvēloties labākās smagās vienības, kas vien uz mūsu bāliņu zemes atrodams. Nav vienīgi Neglected Fields, ir visas pārējās pazīstamās un mazāk pazīstamās grupas. Tāpēc - neatsverama kolekcija tiem, kas grib iepazīties ar pašreizējo Latvijas scēnu. Ātri izskriešu cauri:

Angel's Tears - "Heresy". Neesmu pārliecināts, vai šī bija labākā dziesma, ar ko atvērt šo izlasi, bet nevar noliegt, ka cienītāju pulciņš šai grupai atradīsies. Es gan diez vai viņu vidū būšu, jo Samaeliski industrial, ambient, gothic noskaņas parasti mani aizkustina maz. Taču šādas mūzikas faniem gan iesaku gaidīt viņu MCD "Heresy".
Skyforger - "Sešas āprāta dienas". Visblackiskākā dziesma no viņu otrā diska. Ko tur teikt - lieliski. Ja tev šī diska nav, tu neesi mans draugs :)
Sanctimony - "Autumn". Atzīšos, ka visas Sanctimony dziesmas man izklausās pārāk vienādas. Ne vienmuļas, ne garlaicīgas, bet ļoti jau nu līdzīgas. Bet tas piederas pie lietas.
Preternatural - "Presence". Velns parāvis, vai nu tā ir viņu bērnības bilde, vai šie džeki ir kaut kādi brīnumbērni! Spriežot pēc ievietotā foto, viņiem nav vairāk par 20 gadiem, un tādā vecumā graizīt tik nobriedušu Floridas death, tādā vecumā attīstīt tādu zemu Gorefest rēcienu, turklāt ierakstīt tik autentiski un labi! Mazliet derētu vien identitātes, bet tā, manuprāt, ir vairuma old-school death grupu problēma.
Fatum - "We Are Dreaming Of Peace". Tā, arī Latvijā ir power metal grupa! Šķiet, visvājākais skaņas režijas līmenis šajā izlasē, bet power grupām nepilnības ir jūtamas izteiktāk. Parastā jauno grupu nelaime - izrādīt savu prasmi, taču kopumā nav slikti, mazliet Iron Maiden (instrumentāli) atgādina. Protams, ja vien negaidāt Rob Halford vai Bruce Dickinson pie mikrofona, jo vokāls ir no Grave Digger frontes.
Brute Chant - "Olypmiad". Ļoti mazās devās es spēju šādu mūziku panest, tādu specifisku jauno death pratīs novērtēt daudzi citi. Nu, novērtēt kā labu varu arī es...
Rainmaker - "Lietus dziesma". No fotogrāfijas pretī veras ļoti pazīstamas sejas, bet kur redzētas...Nezinu. Es nezinu arī, ko par šo teikt. Nu. Viegls, drūms un hipnotisks, mazliet alternative, vai ģitārroks, vai kas tur...
Heresiarh - "Higher Than Hills". Absolūti labākā dziesma viņu diskā, mazliet Blind Guardian noskaņas te, bet tikai noskaņas. Nopērciet un pārliecinieties.
Huskvarn - "Save Your Soul". No kādreizējā latvju thrash pioniera pāri palikusi smaga industrial komanda ar drummašīnu. Garlaicīgi. Iespējams, viena no neinteresākajām dziesmām šeit.
Dzelzs Vilks - "Ledus". Bija starp tām, kurām pareģo labu nākotni, bet kuras tā arī nav varējušas attaisnot cerības, par spīti vairākām (ja nemaldos?) izdotajām kasetēm. Tagad tas arī ir industrial, un tai pašā bļodiņā, kur Huskvarn.
Apēdājs - "Tu jūti". Jā, tāls ceļš no tiem tekstiem, kur "visus kristiešu vajadzētu uzdurt uz Zaķusalas torņa". Apēdājs kļuvis par nesliktu gotiskā metāla grupu.
Quarks - "Dziesma par reklāmu". Vienīgā dziesma, ko no šī Lingas ģitārista projekta biju dzirdējis, bija pa LNT rādītā "Raimis" ar visuresošo reperi Ozolu, kurš bauroja par hokeja fanu Raimi, kurš "kā pimpis centra vidū stāv". Vērtīgi. Dziesma par reklāmu, par laimi, nedzenas pēc tik lētas slavas. Kaut ko man šis lēnais alternative metal atgādina, bet, ko tieši?
Moral Free - "Bangin' On The Radiators". Latvijas Motlīkruisti ir atguvušies pēc vokālista pāragrās aiziešanas, kā redzams. No kurienes viņu jaunais vokālists? Arī no Amerikas? Ziniet, tā izklausās, Moral Free tiešām vēl aizvien izklausās pēc Amerikas grupas, kas sekmīgi cenšas apdeitot 80s hard uz 90ajiem.
Sliede - "Vēl prasīts". Nesamērīga kliegšana un baurošana uz lēna pus-Sabbatiska rifa. Sorry.
Inokentijs Mārpls - "Māt, es gribu būt nevainīgs". Vienīgā īsti indie grupa, un pazīstamākā arī pie reizes. Ja neskaita dziesmas nosaukumu, man personīgi garām.


BRUTE CHANT

Kā jaunie un cerīgie jauniem cilvēkiem. Ne man.

Ir vēl viena kasete, vai ne?

KILLER each of you
Izlasot thanks listi un apskatot fotogrāfiju un aptverot tur redzamo grupu sarakstu - Deicide, Soulfly, Brujeria, Fear Factory - iestājas neliela iespriedze. Kas apstiprinās. Nevienu no šīm grupām neesmu klausījies regulāri, taču virzība man kļuva skaidra ātri, un aptuveni tajā pašā brīdī man radās vēlme nospiest STOP pogu. Brute Chant var pretendēt uz tehniskumu un brutalizāciju, kur tehniskumu nodrošina basists (kurš pat spēlē vairākus solo), bet brutalizācija paļaujas uz visām iepriekš minētajām grupām kopā, midtempo death ar industrial un varbūt mazliet grindcore, tipisku Floridas death rēcēju (vai kā Fear Factory cilvēks Burton C. Bell), amizantiem tekstiem par Olimpiādi, mehānisku brāli, beigtu govju pienu (acīmredzot govju trakumsērgas ietekmēta), prostitūtas slepkavību, taču negaidīti vislabākais izklausās latviskais "Betons" - gan tekstos, gan mūzikā. Var jau būt, ka viņiem sanāk labi - bet ne man par to spriest.

Official website

HEAVEN GREY

Heaven Grey laikam bija pirmā Latvijas doom/death grupa, kura izdeva kaseti. Tajā ietvertā mūzika gan viesa cerības uz sakarīgu nākotni, bet, kā jau tas bieži gadās...nekā. Šobrīd grupas locekļu ceļi ar metālu lielākoties maz saistīti.

Memory River
"Memory River" pieturas stingri pie doom/death žanra kanoniem, ik pa brīdim rādot ietekmes gan no My Dying Bride, gan Paradise Lost, gan Tiamat, dažreiz pat vienā un tajā pašā dziesmā. Pirmā ietekme noteikti ceļas no čella izmantošanas, un labas izmantošanas. Lielākoties netīkami ir ģitāru solo, ātri zibināti, bet "netīri" skanoši, ja vien neskaita beznosaukuma instrumentāli. Ar tīro balsi vispār posts un bēdas, arī Tiamatiskie rēcieni man nepatīk, bet tas nu ir tīri subjektīvi (akcenta un angļu lirikas problēmas gan nav subjektīvas). Vārdu sakot, pilns komplekts ar problēmām. Bet arī labais te nav maz - nenoliedzama virsotne ir latviski iedziedātā (ierēktā?) "Upe", gotiski pulsējoša, kā vēlīnais Cemetary vai Paradise Lost, kas man liek vēlēties, kaut viņi vairāk būtu pievērsušies tieši šādam saundam, un vispār - otrā kasetes puse ir vismaz uz pusi dzīvīgāka un enerģiskāka, kas atkal liek man brīnīties, kādēļ gan miegainās un nebūt ne labākās viņu dziesmas sakopotas sākumā. Lielisks ārtvorks.

Northwind - nav recenzēts. esot vājāks

HERESIARH

Trešā Latvijas grupa, kas izlauzusies ārpus mūsu zemes (angļu Attack Music Records ir viņu leibls), spēlē pašpasludinātu dragon metal - apzīmējumu, kas visai precīzi atbilst mūzikai, ar piebildi, ka pamatos tas tomēr ir melodiskais black metal.

Mythical Beasts And Mediaeval Warfare
Pats pirmais priekšstats man bija "Nightfall In Middle-Earth" black metal versijā. Nu, protams, kam gan nav zināms, ka taustiņnieks/rēcējs Morgueldar Dragonseye ir totāls J.R.R.Tolkien frīks, un kas gan viņam liedz savu kaislību izteikt tekstos? Fantasy lirika par troļļiem, pūķiem, karaļiem un tml. jaukām būtnēm un viņu sadursmēm, kuru muzikālā puse ir midtempo melodiskais black ar jauku soprāniņu kā biežu vokālu (Rasa ir neizsakāmi augusi, kopš dzirdēju viņu uz NF demo...), plus mazliet folka ("Higher Than Hill" - absolūts favorīts!). Ja par liriku, tad Morgueldar'am, kā labam angļu valodas zinātājam, pat vismazākā neveiklība netiktu piedota, taču nav kur piesieties ne dziesmu, ne pārējos bukleta tekstos. Viņa partneris Burial Jester, kuram pieder gandrīz visa mūzika, radījis diezgan tradicionālu, atmosfērisku, ne pārāk sarežģītu, un silti iesakāmu melodisku bleku, kuram gan var piemeklēt influences, bet ne kopēšanu. Var mēģināt kā norādes nosaukt vietām Cradle Of Filth (bez īpašiem haiperblāstiem), pa retam Septic Flesh, varbūt pat Tristania, varbūt arī tradicionālo norvēģu bleku, taču neviena no šīm nav pierādāma kā šablona ciltsmāte. Mani personālie favorīti te ir tieši melodiskākie gājieni iekš "Dragon's Domain" un jau pieminētais "Higher Than Hill", taču vai ikviena dziesma satur vairāk vai mazāk apjūsmojamas lietas. Neliels akmens producentu dārziņā - es saprotu, ka black metal instrumentālā daļa ir mērena kakofonija, taču šajā gadījumā uz ne pārāk labas aparatūras "Mythical Beasts..." būs grandiozs troksnis ar soprāniņu un dažām melodiskajām līnijām. Ne vienmēr gludi skan arī ģitāru solo, un arī apsolu grūtības ar nodrukāto tekstu saskaņošanu ar dziedātājamiem. Žēl tāpat, ka visas diskā iekļautās dziesmas radītas jau pirms gadiem 2-4, un atliek tikai nopūsties, ka no daudziem neatkarīgu iemeslu dēļ tās nav bijušas pieejamas jau mazliet agrāk, taču tie visi ir pārejoši sīkumi. Pagaidām gan man nav pamata izteikties par šo vienību tikpat eksaltēti kā par Neglected Fields vai Skyforger, taču es arī nebiju pārāk sajūsmā par šo grupu debijām. Pastāv visi priekšnoteikumi, lai Heresiarh ar otro, ja pareizi saprotu, jau sarakstīto otro disku "Winged Constellations" (būšot veltīts lidojošajām radībām), ieņemtu stabilu vietu savā nozarē.

Official website

HOLY LAMB

Holy Lamb ir neapšaubāmi savdabīga parādība uz Latvijas skatuves. Radīts 90o gadu sākumā kā līdzeklis divu brāļu Aigara (vociņš, gīča, teksti, muzons) un Ērika (nenoliedzami - oriģinālākais no kastroļu dauzītājiem iekš .lv) Červinsku nevaldāmajai izteikšanās kārei, tas vispirms pievērsās tolaik brāļu iecīnītajam avantgardiski tehniskam thrash a la agrīnais Megadeth vai Mekong Delta. Šobrīd to iespējams novērot tikai nu jau izzudušajā demo kasetē "Love To Eat", bet jau nākamais ieraksts parādīja brāļu vēlmi pievērsties Latvijā tikpat kā nepētītam žanram - progrock. Tobrīd tā sasniedz savu popularitātes apogeju, pat vairākkārt parādoties "Mikrofona" televīzijas vakaros... Tomēr, daļēji arī biežās sastāva maiņas, kā arī aizņemtība pamatdarbos, nav ļāvušas grupai nostāties ar abām kājām (tak kaut vai māla) uz zemes....Līdz '99 gada beigās latvju mūzikas žurnālisti pamodās no dziļa miega - Latvijas grupa, kura nav ne poproķis, ne death/black, izdod savu CD ārzemēs!!!

Love To Eat (demo)
Manā rīcībā šī ieraksta nav, tāpēc, ka puiši man atsakās to dot! Galīgi neliecinot par viņu tagadējo muzicēšanas stilu un iespējām, un kauns arī lasāms viņu acīs. Bet, ko esmu dzirdējis, to man nevar atņemt. Sava doma tomēr šajā ierakstā ir, gandrīz vai acīs tev bāž, ka "mēs gribam būt citādi nekā pārējie". Gribēšana te ir no visa spēka, ar varēšanu tā ir kā ir. Tallinnā ierakstītais demo tomēr atnesa pirmo videoklipu - "Broken Bread", ar Aigara pārdomām par to, kā viņam pamostoties gribas ēst, dziesma pusbalādiska, ar jauku kāpumu/kulmināciju beigās. Pēc demo vāciņa uzzinām, ka ģitāru te spēlē George (latviskajā variantā - "gruzavs"), basu spēlē The Ship (latviski - "kudziņš"), bungas spēlē The Cake, bet ģitāru un balsi moka Overcake...

Bite In The Dust
Izpelnījies tīri sakarīgas atsauksmes pašamāju presē, kā arī internetā, "Bite In The Dust" atklāj jaunās tendences - Aigara mīļotās grupas Marrilion ietekmes. Interesanti, ka kaseti atver, manuprāt, bālākās un pat neveiksmīgākās dziesmas - "Why Don't You" un "The Vision At Night", īpaši jau pēdējā, ar savu samocīto vokālu. Taču tas aizmirstas, tiklīdz iesākas "Weakness Of Your Mind", kura rifi pat mazliet atgādina jautriņu amerikānisku metal. Ēteriski orķestrētais "Will Or Will Not" ar kolosālu basa partiju ir kasetes pirmās puses neapšaubāma virsotne, bet pat Black Sabbath covers "Looking For Today", iespiests starp šādu ārprātu, izklausās absolūti vietā. Bet viss pamirst, tiklīdz tiekam līdz "Eternal Winterland", un te es pieceļos un atdodu zēniem godu. Neko labāku viņi vēl nav radījuši, un viņiem būs mani stingri jāpārliecina par pretējo. Kaut kāds ārprāts, bet labākais salīdzinājums man ir..."bezģitāras My Dying Bride ar emocionālu vokālu"...tas, protams, no metālista viedokļa raugoties. Vājprātīgi labi taustiņu, flautas un vijoles aranžējumi, tā vidusdaļa man uzdzen šermuļus un liek apraudāties arī tagad, 5 gadus pēc šīs kasetes iznākšanas. Pēc šīs dziesmas Aigars izpelnījās vietējo progrokeru apzīmējumu "latviešu Fish" (Fish, dabīgi, ir nu jau bijušais Marrilion vokālists), lai gan tīri vizuāli viņš vairāk atgādina Meat Loaf. No pārējiem gabaliem var atzīmēt mazliet punkiski-pofigisko "My Favourite Way", vai arī paliekas no thrash dienām - "Too Late".
Ierakstā, starp citu, piedalās ģitārists Uldis Ēlerts (ex Melnā Atraitne, Nulles Cikls), un viņš ir grupā noturējies līdz mūsu dienām.

Salt Of The Earth - būs

Official website
"Salt Of The Earth" var iegādāties iekš Mellow records sites, kā arī šiten te.

MORPHOLATRIA

Morpholatria, vismaz manā rīcībā esoša demo ierakstīšanas laikā, ir divi puiši, Raimonds Liepiņš (kurš bildē izskatās pēc 80o gadu beigu thrashera) un Ansis Markauss (abi - ģitāras un vokāli), kuriem aiz muguras esot pabieza thrash un death muzicēšanas vēsture. Tikai tagad gan viņi vairāk tiecoties uz tehniski-progresīvām lietām.

Guidance To Quietus
Šo 1997. gadā ierakstīto demo es saņēmu ar neskaitamām atrunām gan par skaņas, gan par mūzikas kvalitāti, līdz ar to es to paturēju prātā, rakstot. Priekš mājas demo labs ārtvorks. To Raimonds esot pa pixekļiem salipinājis ar PaintShopPro. Vo, cilvēkam pacietība.... Seši treki, no tiem divi instrumentāļi. OK, par skaņu nerunāsim, jo, ko tu, cilvēks, vari gribēt no mājas apstākļos ierakstīta un pēc tam uz kompja samiksēta demo? So, aizmirsti, cilvēk, arī to, ka bass/drums/keys arī ir kompja ģenerēti...
Cik noprotu, viņiem ir piedāvāti ne viens vien salīdzinājums, taču, tie, kuri tika nosaukti man, nu ne kādi te neiederējās. Vislabāk es to varu aprakstīt tā: Kiberthrash tipa Obliveon vai pat Voi Vod un Anacrusis, auksti un mazuliet mehāniski un industriāliski, tomēr ne disharmoniski rifi, dažas akustiskās intonācijas atsauc atmiņā Celtic Frost disku "Into The Pandemonium" (piemēram, dziesmā "Inhearsed Alive"). Tas gan attiecas tikai uz trim gabaliem, jo pēdējais, "Traces", kaut iesākas visai līdzīgi, man vairāk atgādina tādu tehnisku blici kā Deathrow, tikai bez speed piegaršas. Skaisti pirkstu paņirbinājumi te, un beigas vispār tīri glīti nostrādātas. Kaut tā būtu vairāk. Jā, un tas melodiskais gājiens gabalā "Where Visions Are Buried" rulez, un pats demo sākums ir pavisam cools, ar to deklamāciju.
Balss, īpaši Anša, atgādina agrīno Celtic Frost, bet ne tik "nogurušu". Līdervokāla kā tāda nemaz nav (un tas ir ļoti žēl), abi mūziķi izmanto visas savas balss iespējas, runājot/deklamējot/rēcot/spiedzot/kliedzot, kā vien vēlaties. Sakarīgi teksti, praktiski bez kļūdam un/vai neveikliem izteicieniem, daži citāti no Bībeles un Edgara Alan Po arī iepīti. Labākais paragrāfs: "Death is a trap for the superstitious / Sidestep of stream is not an acquisition / Love can guide you to perfection / If only death could help you to attain..."
Ja vajag kur piekasīties, tie ir instrumentāļi, kuri, atvainojiet, vietām izklausās pēc ģitāras mācībstundas vingrinājumiem. Jā, un es ceru, ka nu viņi tikuši pie labākiem instrumentiem. Es pats vēl 1987. gadā uz Musimas spēlēju...

Visumā tas ir itin pieklājīgs veikums, atsevišķas vietas pat ne tikai pieklājīgas, un, teiksim, Neglektjikiem arī būtu ko pamācīties. Ceru, ka džekiem izdosies reiz savākt nopietnu sastāvu, tipa, iekšā ir, tagad tikai jāstumj ārā. Vienīgi žēl, ka tādu mūziku es klausos visai maz, un līdz ar to manam vērtējumam varat arī neticēt. Baigākais ir tas, ka tas viss man kaut ko atgādina, uz mēles ir, bet nekā, nekā, neizdodas. Taču ir sajūta, ka es ko tādu esmu dzirdējis manos death gados, t.i., 90o gadu sākumā.

Remember To Phorget
Es labi atceros, kā man tika pasniegts pirmais disks - ar vairākkārtējiem atgādinājumiem, ka "nekas īpašs jau nav" un "mums jau to iespēju tik maz", utt. Toties pirms vairākām nedēļām dāvātais "Remeber To Phorget" tika pasniegts klusējot un ar tādu zināmu lepnumu acīs. To jau es uzskatīju par labu zīmi. Pa starpu dzirdējis dažus demo ierakstus (bez vokāla), man bija skaidrs, ka Morpholatria stāv krustcelēs, un šis disks norāda uz gandrīz citu grupu, kaut arī tas joprojām ir dueta (+ drum'n'bass computer) darbs. "RtP" ir konceptuāls darbs par, vulgāri sakot, "nenotikušu mīlu", ar storiju iemestu pa vidu lirikai, bet galvenais tomēr ir tās muzikālās pārmaiņas, kas skārušas šo duetu. Ne vēsts no metāla. Varbūt par stipru teikts, taču 95% materiāla drīzāk ieturējies progresīvajā rokā, un to sekmē arī Raimonda nazālā un melanholiski skumjā (kaut arī ne pārāk spēcīgā) balss - patīkamākais pārsteigums, jo "Guidance To Quietus" vokālās izpausmes abiem bija tikai bļaustīšanās un murmulēšana (šeit to pārstāv Anša blackiskais iebrēciens vienā dziesmā). Ansis šoreiz piedzied, un tie abu vokālu salikumi parasti ir tie jaukākie. Vispirms par to kritisku novērtēto, un tur pats galvenais un prominentākais mērķis ir tas pats vecais production. Jā, es visu saprotu, mājas ieraksts un tml. Es neesmu liels speciālists tehniskās lietās, taču neesmu pārliecināts, vai arī mājās nevar samiksēt klausāmāku skanējumu. Īpaši tas attiecas uz kompjūterbungām, kurām ir tendence noēst pārējo, un, man par lielām sirdssāpēm - distortētās ģitāras, kas patiesi izklausās kā caur ziloņa dibengala spēlētas. Noslāpējot versmaino sašutuma vētru, es vēl ņerkstīgi piebildīšu, ka tieši šīs bungas sniedz pārāk elektronisku skanējumu, un tas brīžiem uzvedina uz pārāk lielu vienmuļību. Taču šīs visas lietas ir labojamas, tas nu jāsaka. Nu jā, bet, ņemot vērā pārmaiņu vējus, es neesmu pārliecināts, vai spēju aptvert šī ieraksta pilnību vai nepilnību, es varu tikai norādīt uz dažiem patiesi labiem ģitāru solo ("tiem, kurus es sadzirdēju", velniņš čukst manī), un vislielāko uzslavu pelna garās dziesmas, "Lifescreen Demons" un "Fare Thee Well", vislabākā skaņa ir tad, kad taustiņi izlīdzina bungu pļekstoņu, un vislieliskākais ir akustiskās ģitāras solo "Fare Thee Well" ievadā - tas ir sastingšanas vērts (skaņa atgādina Annihilator pirmā diska ievadu "Crystal Ann"), plus ir atsevišķas ļoti veiksmīgas vietas - "Fare Thee Well" epilogs ar, khem, gaudošanu (kas atgādina Fear Of God!), instrumentālais "Doubts Abandoned" ar kluso meitenes murmulēšanu, un atsevišķi teicami gājieni "Lifescreen Demons" (tur kur tiek dziedāts - "I am given too many solutions / too many ways I can set upon...", tur skudriņas noskrien turp un atpakaļ). Kā jau parasti, labi teksti, dažās vietās tādi panaivi, bet, hei! tēma tak kāda?! Un patiešām labs noformējums - vāka zīmējumi daudzos diskus ir bijuāsi stingri vien vājāki. Nu, ko lai saka - es jau reiz teicu, jācer, ka šiem cilvēkiem palaimēsies atrast domubiedrus. Šo prasību es uzturu, jo cerības aug augumā.
Latvijā izdotos diskus es parasti vērtēju ar vēl vienu mērauklu - vai man būtu kauns tos ierakstīt un aizsūtīt draugiem ārpus valsts. Šādi diski ir tikai trīs, un "Remember To Phorget" to vidū nebūs. Production dēļ, citādi jau gan. Pagaidām es gaidu Aigara vērtējumu.

Website

NEGLECTED FIELDS

Neglected Fields es joprojām uzskatu par mūsu zemītes lielāko cerību metāla jomā. Man tikai gribētos mazliet vairāk daudzveidības...

Synthinity
Vislabāk viņu spēlēto mūziku var raksturot kā palēnu (bez īpašiem uzrāvieniem) Atheist/Cynic, daži akustiskie gājieni toties atgādina Annihilator. Tehniski perfekti nospēlēta, ar nepārtrauktām ritma un tēmu maiņām, šī mūzika...tomēr mazliet nogurdina. Pārāk tomēr maz variāciju iekļautas, pārāk monotoni skan viņu savirpinātie rifi. Ko soprāniņš dzied, tās partijas nu galīgi neiekļaujas dziesmu noskaņās. Ir skaisti, bet ilgi es nevaru tā. Atheist pareizi darīja, izlaižot 30+ minūšu albumus... Leibla uzspiestais Prodigy covers "Breathe" skan sveši.

Mephisto Lettonica
Protams, ir cūcīgi, ka izziņotajā datumā disks veikalos neparādas, pat tajā, kurā strādā pats Neglektiku frontmenis. Un pat pēc nedēļas nav. Un tad parādoties, tas maksā tikpat, cik ārzemju diski. Bet tas nu tā, jo...šoreiz bija vērts pagaidīt un maksāt. Turklāt, ja tev cilvēki no Kanādas, Japānas un citām vietām raksta un prasa, kāds tad tas jaunais NF ir...
Reti kuram nav zināms, ka viņu rindas papildinājis taustiņnieks, uh, Georgs? Tak ne jau Džordžs...Bet tās nebūt nav vienīgās izmaiņas. "Synthinity", kā jau vairums tehnisko albumu, tomēr caurmērā bija visai vienmuļš - t.i., lai cik priecējošs detaļās, aptuveni 40 minūtes to izturēt pēc kārtas man nebija viegli. Forget it! "Mephisto Lettonica", dabiski, turpina iesākto, taču nu jau vismaz 2x augstākā līmenī, jo augusi gan mūziķu meistarība, gan kompozitoru dotības, un manuprāt, arī teksti. Papildus dimensiju piešķir taustiņi, kas brīžiem atgādina Nocturnus vai agrīno Sadist (nu, jā, tehnisks death ar taustiņiem...), taču dažās vietās atgādina Samael, bet bez zviedriem piemītošās elektro-robotiskās pieskaņas. Protams, taustiņi nes sev līdzi kolosālas melodijas (vislabāk - "Creaturesque", kas tiešām atgādina Samael), bet negaidiet bērnudārzu tipa In Flames, drīzāk varbūt, varbūt senāku Dark Tranquility? Vēl vairāki labumi - zudusi meitene Rasa. Viņa varbūt dziedāja OK, bet galīgi neiederējās koncepcijā. Audzis temps. Esmu vienmēr apgalvojis, ka doom (vai uz doom balstītām) grupām jābūt vienkārši izcilām, lai iztiktu bez monotonitātes. NF spēlē gandrīz 1,5 reižu ātrāk nekā "Synthinity" diskā, vietām pat iemetot kādu hiperblāstisku rāvienu. Bet, nē, arī klusinātas vietas nav mazums, ik pa brīdim ieskanās kāda akustiska nots, bet nekad tas nav kāds banāls strinkšķis. Tam parasti pievienojas arī kosmiski tendēti taustiņi (ēē, Sadist?), un visveiksmīgāk tas savienots kompozīcijā, par kuru man pirms tam bija vislielākās šaubas - basa solo "Presentiment". Aizvien mazāk Atheismu, un, vispār, šoreiz man nav viegli nosaukt vienu grupu, kurai NF līdzinātos. Un tas ir pats labākais, kas var būt! Jā, viena "Once Carcass Is Cold..." tēma man atgādina vienu klasiskās mūzikas kompozīciju "La Dance Macabre" (atcerieties, tā dzirdama multenēs par Karlsonu). bet tas nekas, savs prieks ir katram nepieciešams...
Starp citu, arī production darbs ir veiksmīgāks (tiesa, Tommy Tagtgren, Peter brālis, piedalījies tikai ierakstīšanā un miksēšanā, toties producējuši NF kopā ar kādu asprātīgi nosauktu Hujkinu), savelkot komandu dūrē un noliedzot kāda izcelšanu, un arī tas ir ieguvums.
Daži mazāk tīkami sīkumi - dīvaini, bet ģitāru solo gājuši mazumā un kvalitātē, būdami visai spontāni izvirdumi, un brīžiem, īpaši "Feral Garden", sitot pa ausīm ar neloģiskumu, pretstatā pārējās mūzikas saprātīgajam salikumam loģikā. Pie reizes, solo skan vissliktāk, pat prasti noproducēti, bet...laikam jau es izvirzu pārāk augstas prasības. Tiesa, kādam jau nu gan vajadzēja izskriet cauri bukleta tekstam. Ja vēl lirikā pa kādai grammar kļūdai ir piedodami, galu galā, tā ir dzeja, tad Thanx listēs to nevajadzētu būt.

Website

SANCTIMONY

When The Sun Was God (demo '96)
Eto...kā šito nosaukt? Es zinu folk-black, tādu tagad ir daudz (skat. zemāk) bet folk-death? Bet tā te sanāk. Visprecīzāk viņu mūzikai var pierakstīt Morbid Angel (vairāk gan uz lēno pusi, fikso tikpat kā nav), ja vien neņem vērā uz t.dz. balstītos instrumentāļus, labi paveiktos, man šķiet, bet arī tie pilnībā iekļaujos stila radītajos rāmjos un nelec ārā (īpaši labs ir Sandras eņģeļbalstiņas apdvestais "kas tie tādi, kas dziedāja"). Es burtiski jūtos atgriezies 90o gadu sākumā, un labi jūtos. Tiesa, demo arī izdots pasen, 1996. gadā, vismaz ierakstīts togad. Vispār skan labi, līmenis itin pieklājīgs, bet... šodien ir 2000. gads, diez, kāda tipa mūzika viņiem paredzēta priekš CD? Vai tiešām šis pats death? Ceru, ka ne. Bet kas tad?

Eternal Suffering
Diska noformējums un nosaukums uzreiz pasaka, kas tas par ierakstu. Protams, tīrs bezkompromisa 90o gadu sākuma death metal, tāds kādu mēs toreiz mīlējām, pie kāda matus kratījām, un par kādu piemirsām, tiklīdz dusmīgie norvēģi pabāza savas korpspeinta galviņas. Sanctimony, kurā atlicis vairs tikai trīs dalībnieku, spēlē to pašu, ko demo ierakstā (un pat dziesmas dažas ir no tā, ja nemaldos), tikai folkiskās fiškas gan atmestas. Pavisam skaisti solo, kas jauki sabalansē vispārējo agresivitāti, un tas attiecas uz visu disku, kur (uzskatāmi tas dzirdams titulgabalā), ik pa brīdim iezogas gan nikni un agresīvi gājieni, gan ēteriski solo numuri. Ļoti sakarīgs production, apmēram tāda tipa, kādu savulaik veica Scott Burns Floridā (kurš producēja neskaitāmas amerikāņu death metal grupas). Ko vēl var piebilst? Profesionāli nostrādāts muzons, pagāniski-antikristīgi teksti, drausmi zems rēciens, un...tomēr tas ir sens un tik daudzu aizmirsts muzons. Jā, un man nav iebildumu pret bukleta noformējumu, bet gan pret kļūdām rakstos. Tik daudz kā adresi un mūziķu vārdus jau nu gan varēja pieskatīt... Un forget to pēdējo dziesmu, kas laikam ievietota tikai lai diskam mūzika sanāktu vairāk par 30 minūtēm.

SKYFORGER

Pirmais nosaukums bija Grandmaster Dead un vismaz vienu Grandmaster Dead gabalu esmu redzējis pa TV, kaukas par "Weeping Willows" tur bija. Ap Skyforger pirmo disku bija pietiekami liels troksnis presē, ak vai, ak vai, iedomājieties tik, metālisti atļāvušies izmantot folku, vai, vai, pasaules gals. Ka tik ne arī. Kārtējo reizi norāda uz preses atpalicību, bet ne jau mūsējie tādi ir. "Viņējie" nav ne par matu labāki.

Kauja pie Saules
Kā latvietis var novērtēt šādu albumu? Vai viņam lekt gaisā un sist dūri pie krūtīm, vai nicīgi sprauslāt kā kosmopolītam un anti-patriotam? Es ieturēšu zelta vidusceļu.
Vispirms par mūziku. Ja neņem vērā latviski-pagāniskās fiškas, korisko dziedāšanu (tiesa, visas t.dz. izklausās tik vienādas!), kokles u.c. tautas instrumentu izmantošanu, tas ir tīrs black metal, pie tam tāds, kuru es praktiski neklausos. Labākais salīdzinājums, kuru biju spējīgs izvilkt, ir čehi Master's Hammer vai dažas norvēģu grupas, uz sitienu nepateikšu, kuras. Gandrīz bez ģitāru solo, gandrīz bez melodiskiem gājieniem, tīrs rifu trieciens ar vokālu virsū...kurkstošu vokālu. Nu, nepanesu es tādu, ko padarīsi? Tas varbūt ir pat viens no retajiem vokāla tipiem, kuru reti esmu spējīgs paciest. Jābrīnās, ka pieļauts tik "lažainas" stabules (dažreiz arī ģitāras) partijas. Vai tas, tāpat kā bm production, ir no sērijas "jābūt jo-sliktāk-jo-labāk"? No labumiem - par stilu ieturēšanu vien ir jādod uzslava, tāpat par tiem daudzbalsīgajiem intro dziedājumiem, kā stāsta - arī koncertos izpildītajiem. Vistuvākais man šeit ir "Kauja Garozas silā. 1287", kurš vismazāk niknais bm (laikam tur ir tā vaina) melodisks, ar skaistu kulmināciju, žēl, ka tādu te nav vairāk. Arī noslēdzošais, "Svētais Ugunskrusts" ir tīri neko.
Buklets arī atbilst mūzikai, piemeklētas gleznas, un tad vēl sakarīgi pārtulkoti teksti (tas gan bijis nenormāli grūts uzdevums). Visumā labā ir vairāk nekā ļaunā, ja nākamajā diskā būs kāds progress, īpaši komponēšanas talanta attīstībā - būs labi.

Latviešu strēlnieki
Jums ir bijusi tāda sajūta, klausoties kādu ierakstu, ka esat kā saspiesta atspere, kas tūlīt, tūlīt spruks vaļā, sasniedzot dievišķo nirvānu, un saldkaismi gaidot to? Man - ārkārtīgi reti. Pēdējie piemēri man ir abi Children Of Bodom diski, kā arī Angel Dust "Enlighten The Darkness". Bet "Latvian Riflemen" kļūst par nākamo kandidātu uz šo sajūtu. Jau dzirdot dažas viņu dziesmas elektroniskā formātā un vērojot pārliecinošo uzstāšanos "Sinepēs un medū" (pa TV...), man bija priekšnojauta par ko grandiozu, taču man nebija ne jausmas, kā izrādās... Skyforger ir cieti un stingri nostājušies uz sava (pareizā) ceļa, spēlējot mūziku, kas tiklab balstās black metal, kā heavy metal tradīcijās (bet nekādi tur In Flames!), caurmērā mazliet atgādinot vienkāršāku un daudz melodiskāku Satyricon, piemēram. Ja es saku, "melodiskāku", tas tiešām nenozīmē viegli uztveramas, dancojamas meldijas kā vairumam melodiskā blekmetāla, tās ir gaumīgi ievītas un nav pārāk uzmācīgas. Taču, man par pārsteigumu, visniknākā "Sešas ārprātas dienas" ir absolūti neizņemama no šīs lietas, kur pat haiperblāsti kalpo par apdziedāto kauju noskaņas radītājiem. Protams, ir arī tautiski iebliezieni ar "Div' dūjiņas gaisā skrēja" (tās tēma tituldziesmā skan grandi!), un vēl dažām meldijām ("Nāves sala" laikam tomēr ir paštaisīta, ne?), ar kokli un stabuli, savu un Aleksandra Čaka dzeju, taču, paldies Laimes mātei, būdami īsti vīri un spēlējot īstu vīru mūziku, iztikuši bez mazliet jau apnikušajiem soprāniem un taustiņiem. Negaidīti sakarīgs ir producenta Ginta Lundberga darbs, ģitāras skaņa ir tā-ā-āds smeķīgs blieziens, kādu ne vienmēr mūsu Rietumu kolēģiem izdodas iegūt (tiesa, par bungu šķīvjiem to vis nevarētu teikt...), un tāpēc, piemēram, tautasdziesma "Uz kariņu bāliņš jāja" blekiskā apdarē ir vairāk nekā klausāma - atšķirībā no līdzīga tipa dziesmelēm dažās norvēģu grupās...Storm, piem. Man par prieku, arī Pēteris lielākoties atteicies no blekiskas kurkstēšanas, tā vietā izvēlējoties kaut ko pa vidu starp black & death rēcieniem, kas "Latviešu strēlnieku" muzonam skan daudz piemērotāk. Taču kas mani pārsteidza visvairāk, ir pat ne stila tīrība, pat ne spēlētprasme, pat nekas cits, kā ...cik šis ieraksts ir viengabalains. Cik tas ir izturēts. Cik tas vienkārši perfekti nostrādāts. Būdams pat tik tiešs un salīdzinoši vienkāršs, tas ne uz brīdi neļauj novērst uzmanību. Tam ir izteikts sākums, tam ir izteiktas beigas, un tu, cilvēks, vienkārši saproti, ka šeit nekā netrūkst. Neko ne pielikt, ne atņemt. Tak ko jums, ļautiņi, vēl vajaga?!

Official website

ULTRA

Tagad viņus saucot par Gust Of Anger, un viņi spēlējot apmēram to pašu. Lai jau spēlē, ja labi spēlē...

Civil Peace (demo '97)
Absolūti garām manai gaumei, es spēju vienīgi izmocīt smaidiņu un ieteikties kaut ko tādā garā, ka "labi, ka arī Latvijā ir dažāda stila grupas", utt. Hardcore (bet ne rapmetal). Man vairāk nav ko teikt, tālab paklusēšu un ļaušu runāt gudrākiem tipiem.