TRIBUTE TO BLACK SABBATH

(Nativity In Black)
Nosaukts kā iespējamais skaidrojums Sabbatu dziesmai "N.I.B." (Paši Sabbati gan atsakās atklāt, kā tas atšifrējas), "Nativity In Black" ir savācis raibu kompāniju, un tikpat raibas ir arī viņu vīzijas par birmingemiešu atstāto mantojumu. Biohazard, kā jau hardcore grupa, flirtē ar repa vokāliem iekš "Afterforever", Sepultura ar latīņmūziku iekš "Symptom Of The Universe" (to varēja dzirdēt arī Rīgā, ja kas...tie, kas nebija pārdzēruši jēgu), Type O Negative pārvērš "Black Sabbath"...es pat nevaru pateikt. Šī dziesma pati par sevi ir vājprātīgi drūma un depresīva, un ja TON vēl ķeras klāt...BTW, tika uzlikts veto viņu idejai pārrakstīt dziesmas tekstu, tā lai tas būtu no Sātana, nevis Ozija acu punkta viedokļa. Absolūti garām ir 1,000 Homo DJ's (t.i., Al Jourgenson no Ministry) industriālā versija par "Supernaut". Guestu skaitā ir visi Sabbatisti, izņemot Bill Ward, kā arī Bruce Dickinson (dzied "Sabbath Bloody Sabbath"), Rob Halford un Obsession/St. Vitus ģitārists Wino, kuri abi piedalās "The Wizard" ierakstā. Interesanti, ka bonus tracks, Cathedral "Solitude", kaut ārkārtīgi līdzīgs oriģinālam, tomēr ir superākais šajā ierakstā. Visai nevienāds sniegums, ārkārtīgi jau dažādas grupas te savāktas. Kā par brīnumu, te ir iekļautas tikai Ozija laika dziesmas, kaut gan "Heaven And Hell" and "Neon Knights" ir bieži viesi dažādu grupu coveru listēs.

TRIBUTE TO DIO

(Holy Dio: A tribute to the voice of metal)
Judas Priest tribjutu veidoja leibls Century Media. Dio tribjutu vāca ģermāņu žurnāls Rock Hard, līdz ar to vai visas tajā esošās grupas pārstāv 80o gadu labākās grupas, vai to atzarus vai šādu mūziku cienošās vienības. Nevar noliegt, viņiem izdevies savākt kārtējo iespaidīgo kolekciju (savādi, bet nav Helloween!) no izciliem meistariem savā jomā, un pat izrokot tādu pusaizmirstu būtni kā blondo grēku Doro, un viņas "Egypt (The Chains Are On)" skan neslikti. Pārstāvēti gandrīz visi klasiskie ieraksti ar Dio piedalīšanos, t.i., taču nepelnīti neiekļauts neviens gabals, no, manuprāt, labākā Dio ieraksta vispār - Rainbow "Rising"!!! Iespaidīgi killeri ir Blind Guardian "Don't Talk To Strangers", Primal Fear "Kill The King", kā arī, es jau nebūšu es, ja nepieminēšu Gamma Ray "Long Live Rock'N'Roll" ar vāciešiem tik raksturīgajiem (bet ne Dio) harmoniju vokāliem. Taču tie ir tikai daži augstie punkti, jo būtībā šajā vākumā nav īpašu izcēlumu pelnījušas versijas. Toties nopēlumu pelnījušas ir divas - Grave Digger ("We Rock"), kuriem vajadzēja saprast, ka tāds vokāls šeit ir garām, un Stratovarius mēģinājumu telpā ierakstītā "Kill The Kings", kas ir ārā metama. Pārsteigums - divu zviedru death metal dižgaru Dan Swano un Peter Tagtgren kopīgi ierakstītā "Coutry Girl", un Angel Dust neraksturīgā versija par "Temple Of The King". Kopumā šis tribjuts stāv blakus abiem Judas Priest piemiņas diskiem, un jau tagad bieži atrod ceļu uz manu pleijeri. Un tas ir labs rādītājs.


A TRIBUTE TO THE BEAST

tribute to Iron Maiden
IZDOŠANAS GADS: 2002
IZDEVĒJS: Nuclear Blast Records
GARUMS: 72'59"

Es tik ilgi nebiju iepircis un klausījies "tribute" albumus, ka pat biju aizmirsis, kāda ir tā sajūta - dzirdēt jaunās grupas atdodam godu klasikai. Ja nemaldos, šis ir vismaz trešais Maiden "piemiņas" albums, bet Nuclear Blast ir sapulcinājis un sakompilējis skaļus vārdus. Ir gan jau sen ierakstīti kaveri, gan agrāk izdoti japaņu bonus treki, gan īpaši šai kompilācijai rakstīti, un tāpēc pēc kārtas. Steel Prophet šo "The Ides Of March" / "Purgatory" savienojumu ierakstīja jau 1997. gada diskā "Into The Void", un, manuprāt, viņi paši šobrīd nav par to sajūsmā - tāds ne pārāk spožs ievads šai kompilācijai (lai gan SP ir vienīgie, kuru vokālists kaut pretendē uz oriģināla balss kvalitātes atdarināšanu), taču tūlītējais turpinājums ir patiesi grands. Children Of Bodom vismaz 1,5 reizes ātrāk iespēlētā "Aces High" ar teicamu taustiņu dalību (Wirman pat iespēlējis šīs dziesmas otro solo!) nosaka virzību - aptuveni puse no dalību ņēmušajām grupām pieder pie "rēcēju" un "rūcēju" kategorijas, un tad nu varat iztēloties, cik drausmīgi skan "Wrathchild" un "Stranger In The Strange Land" attiecīgi Six Feet Under (o, Chris Barnes rukšķi!) un Disbelief izpildījumā. Kā jau parasti, tikai retais atļaujas ieviest kādas kardinālas pārmaiņas (neskaitot jau minēto balss kategoriju) - uz sitiena atrodu spāņu Tierra Santa balādisko sākumu "Flight Of Icarus" (tā kā solists vārdā "ashes" 'š' vietā izrunā 's', tad teksts "His wings turn to ashes to ashes his grave" izklausās pagalam uzjautrinoši) un, protams, Cradle Of Filth blāstbīti "Hallowed Be Thy Name" versijā (jau dzirdētajā). Pie labākajiem vēl varu pieskaitīt Opeth "Remember Tomorrow", agresīvo Sinergy "The Number Of The Beast", jau minēto CoB un to, ko Dark Tranquility izdarījuši ar pavārgo "22 Acacia Avenue", bet Therion ar "Children Of The Damned" ir izdarījuši kaut ko nebaudāmu, tāpat arī Burden Of Grief ar "Prowler" - gana jau smieklīgi klausīties rūcekli pārvērstu seju brēcam pirmās rindas "Walking in the city / looking oh so pretty". Pie šīs kompilācijas īpaši piestrādāts nav. Ka ne, ne.
Vērtējums: 5 no 10


TRIBUTE TO JUDAS PRIEST

(Legends Of Metal Vol I & II)
Būtībā šīs divas kasetes manī toreiz iedvesa cerību, ka tribjutu ieraksti var arī būt interesanti un tā vērti, lai iepazītos tuvāk. Nu, bet kādas te grupas...Viss zieds novākts, trūkst tikai Metallica (viņiem, redz Queen laikam tuvāks) vai Megadeth. Vienīgā īstā kritikas "buļļa acs" - gandrīz visas grupas, ja neskaita Nevermore, pacentušās ierakstīt savas versijas nu pamatīgi tuvu oriģinālam. Bet labā ir daudz vairāk. Kaut vai tas, ka šajā tribjutā aptverts pilnīgi visi Judas Priest karjeras posmi, sākot no otrā diska dziesmas "Victim Of Changes" (Kai Hansen dzied vājprātīgi labi), "The Ripper" (gan Iced Earth, gan Mercyful Fate to apstrādājuši) un "Tyrant" (izveic Overkill), "Dreamer Deceiver" (by Skyclad), līdz "Painkiller" gabaliem - tituldziesma Angra's izpildījumā, "Touch Of Evil" izpilda Lion's Share.
Pārsteigumi: 1) Vai/Strapping Young Lad vokālista Devin Townsend iedziedātā "Sinner", IMO, labākais viņa performanss. 2) Atklāsme, ka Andre Matos prot tēlot ne tikai Kate Bush bet arī Rob Halford balsi 3) Nevermore doomīgā versija par "Love Bites", tas ir kolosāli.
Pārsteigumi sliktā nozīmē: 1) Mercyful Fate galēji bez-iekšīgais "The Ripper" 2) Doom Squad (Armored Saint/Anthrax/Ugly Kid Joe memberi) tāds pats "Burnin' Up" 3) Andre Matos nežēlīgais akcents dziesmā "Painkiller", kā arī nespēja vienā vietiņā pavilkt toni.
Vēl tur ir tādas grupas kā Helloween, Fates Warning, UDO, Testament, Saxon, Heaven's Gate, Virgin Steele, Stratovarius, Forbidden, Kreator, Rage...īsta zvaigžņu parāde.

TRIBUTE TO QUEEN

(Dragon Attack)
Savulaik pat Dailes Zigis "Klubā" minēja, ka šis tribjūts izklausās pēc veču savākšanās, kāda aliņa iemešanas un uzvicošanas kopā. Un diez vai būtu neprecīzi teikts, es pat domātu, ka tas ir akurāts apzīmējums. Nepārdomāti un vienkārši izklausās pēc ātra bukša ievākšanas. Katrā dziesmā ir savādāks sastāvs, un visas zvaigznes nebūtu vērts pārskaitīt, ja nu vienīgi nosaukšu grupas, kuru dalībnieki te piedalās, to vidū ir tik atšķirīgu mūzikas stilu pārstāvji kā Dream Theater, MSG, Quiet Riot, Anthrax, Ozzija grupa, Kiss, Blue Murder, Whitesnake, kā arī tādas slavenas figūras kā Lemijs, Glenn Hughes, Yngwie Malmsteen (un bijušie viņa grupas dalībnieki), Ted Nugent, Marty Friedman, Chris Impellitteri, un vēl Robijs Krīgers no The Doors! Visus es nemaz te nezinu. Pārsvarā redzama pievēršanās Queen agrīnajai (līdz ar to smagākajai) pusei, izņēmums vienīgi Robin McAuley iedziedātais "I Want It All", kas arī noteikti te ir labākais, lai gan viņam pa pēdām min Glenn Hughes dvēseliskais izpildījums iekš "Get Down Make Love". Bet starp sliktākajiem - Lemija mocīšanās iekš "Tie Your Mother Down" un Malmsteena veiktā "Keep Yourself Alive" izvarošana, nu, labi - izrotāšana ar saviem solo. Var jau, var jau, bet cik tad to savu ego var izrādīt...
PS. Tas, kurš uzskata Queen par nepietiekamu kandidātu metāla sitei, tiek laipni lūgts ievērtēt pirmos trīs Queen diskus. Un šo tribjutu arī.

TRIBUTE TO RUSH

(Working Man)
"Working Man" bija tikai viens no pirmajiem Magna Carta izdotajiem tribjutu/projektu albumiem, toreiz vēl īpaši nenonivelēts pasākums, aiz kam izraisīja pietiekami saprātīgu interesi ne tikai viņu radinieku un leibla grupu vidū. Baidos, ka, kaut man patīk Rush, es tomēr nespēju līdz galam aptvert viņu brīnumu, viņu ietekmi, iespējams, tāpēc, ka tomēr tehniskākas lietas man nav pa ausij. Arī šeit gandrīz tikai skati vērsušies uz Rush 70o vai 80o sākuma gadu veikumiem, un tur ir viena nelaime (Rush fani mani sadauzīs) - man mazlietiņ labāk tīk salīdzinoši vienkāršās un melodiskākās Rush 80o vidus vai 90o gadu dziesmiņas... Gandrīz viss albums ierakstīts ar mainīgiem sastāviem (parasti gan Brendt Allman (ģitāra, Shadow Gallery), Mike Portnoy (bungas, DT), Billy Sheehan (bass, Mr.Big, u.c)), bet lead ģitāristi un vokālisti ir katrā dziesmā savi. Vienīgais izņēmums - Fates Warning ierakstītā "Closer To The Heart". Interesanti, ka par līdvokāliem paņemti pavisam negaidīti arī tādi cilvēki, kā Mark Slaughter (Slaughter), Jack Russel (Great White), Eric Martin (Mr. Big), Sebastian Bach (Skid Row), kuru grupām līdz Rush izsmalcinātajam saundam gaismas gadi bija ejami. Arī abi slavenākie Rush instrumentāļi - "La Villa Strangiato" un "YYZ" - iekļauti te, tāpat arī pazīstamākie Rush gabali "The Trees", "Closer To The Heart", "Freewill", "Red Barchetta". Rush faniem - obligāti ņemams. Manuprāt, tīri pieklājīgi paveikts, tikai, kā jau teicu - daudzi citi spēs to novērtēt labāk par mani.