A SILVER MT. ZION

CD NOSAUKUMS: He Has Left Us Alone But Shafts Of Light Sometimes Grace The Corner Of Our Rooms
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Constellation Records
GARUMS: 47'06"
PAMATSASTĀVS:
Sophie Trudeau - vijole, balss
Thierry Amar - kontrabass, basģitāra
Efrim Menuck - klavieres, ģitāra, balss, ērģeles, radio
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

A Silver Mt. Zion ir kanādiešu postroka zvaigžņu Godspeed You Black Emperor! trīs mūziķu projekts (tiesa, ierakstā piedalījies arī GYBE! bundzinieks Aidan Girt). Protams, šī iemesla dēļ gaidīju kaut ko radniecīgu GYBE!, taču tas, ko izdzirdēju, vairāk gan atgādina ierakstu izdevniecības 4AD 80. gados organizētos projektus This Mortal Coil un atsevišķos brīžos arī Dead Can Dance. Līdzība ar GYBE! izpaužas galvenokārt interesantajā instrumentu pielietojumā, minimālismā kompozīcijās un skanējumā. Šis albums ir sadalīts divos pamatīgi garos skaņdarbos - "Lonely As The Sound Of Lying On The Ground Of An Airplane Going Down" un "The World Is Sick (So Kiss Me Quick)" - ar četrām daļām katrā, un tie skaidri saka priekšā, ka A Silver Mt. Zion mūzika nekādā ziņā nav pakļaujama viennozīmīgam apzīmējumam "postroks", jo šai kategorijai atbilst tikai pirmā skaņdarba otrais fragments "Sit In The Middle Of Three Galloping Dogs" (vienīgais ar sitamiem instrumentiem!). Iespējams, pateicoties šī fragmenta depresīvajai noskaņai, tas vislabāk saglabājas atmiņā jau pēc pirmās diska noklausīšanās. Varbūt arī tāpēc, ka uz smeldzošās stīgu instrumentu tēmas ir balstīts nākamais fragments "Stumble Then Rise On Some Awkward Morning". Mans absolūtais favorīts šajā albumā ir izcili minimālistiskā "dziesmiņa" "Movie (Never Made)", kurā vokāla meldiņu pavada lielākoties klavieres un kontrabass. Lai gan šī fragmenta aranžējums ir visai ekonomisks, tam piemīt nepārvarams spēks un kristālskaidras emocijas. Diska otrā kompozīcija sākas ar amizantām skaņām piesātināto "13 Angels Standing Guard 'Round The Side Of Your Bed", kas ievada avangardiskā gultnē virzītos atlikušos kompozīcijas fragmentus. Secinājums: šis A Silver Mt. Zion ieraksts ir viens no visdepresīvākajiem albumiem, kurus man ir nācies noklausīties pēdējo dažu gadu laikā, tāpēc tas visdrošāk ir ieteicams tikai tiem melomāniem, kam nervu sistēma ir vislabākajā kārtībā, un kas spēj uztvert un analizēt mūziku neatkarīgi no tajā iemiesotajām noskaņām...

ABRAXAS

CD NOSAUKUMS: 99
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Polija
IZDEVEJS: Metal Mind Records
GARUMS: 54'12"
PAMATSASTĀVS:
Marcin Blaszczyk - taustiņi
Szymon Brzezinski - ģitāras, taustiņi
Adam Lassa - balss
Mikolaj Matyska - bungas, sitamie instrumenti
Rafal Ratajczak - basģitāra
Lukasz Swiech - akustiskā ģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Tāpat kā citas bijušā Austrumbloka valstis, Polija pēdējo piecu gadu laikā ir paguvusi sagādāt pārējai pasaulei ne vienu pārsteigumu vien. Tāds ir arī šis Abraxas disks. Oriģinalitātes meklētājiem pirmās trīs minūtes varētu likt vilties - sak, tas taču tāds Dream Theater klons vien ir. Trešais gabals ar internacionālu nosaukumu “Jezebel” (disks ir poļu valodā) izkliedē visas šaubas - viscaur diskam dominē vairuma dziesmu mūzikas autoram Szymon Brzeziński raksturīgais rokraksts. Savukārt vokālists Adam Lassa pārlieku necenšas atdarināt Rietumu liellakstīgalus, bet ir atradis pats savu dziedāšanas stilu, kas, protams, vēl ir jāizkopj. Visbeidzot jāpiebilst, ka izdevējfirmas nosaukums nebūt nenozīmē, ka Abraxas pārstāv metālu vai progresīvo metālu. Tiesa, zināma deva progresīvā metāla poļu grupas mūzikā tomēr ir, bet tā nenomāc izteikti patstāvīgo muzikālo domāšanu. Ir vērts gaidīt, kas būs tālāk.

ALMA

CD NOSAUKUMS: demo
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
GARUMS: 21'25"
PAMATSASTĀVS:
Erika Geraci - balss
Joakim Erelt - ģitāras
Leonardo Gonzalez - ģitāras
John Vinnersten - basģitāra
Mattias Andesson - bungas
Johan Olofsson - taustiņi
Micke Straat - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 4 no 10

Zviedrija ir devusi pasaulei ne mazumu lieliskas mūzikas, tāpēc es vienmēr cenšos nelaist garām izdevības iepazīties ar jaunām grupām no šīs mūsu kaimiņzemes. Kādā pavasarīgā dienā mani sasniedza šis Alma demo ieraksts ar piecām dziesmām, kuru es uzreiz ar interesi noklausījos. Nevarētu gluži sacīt, ka biju pārsteigts par šīs grupas muzicēšanas stilu, ieraksta un izpildījuma kvalitāti, taču pieļauju, ka Alma vokāliste Erika Geraci ar savu ekspresīvo un moderno dziedāšanas manieri būs tieši tā, kas savu blici reiz varētu izdabūt laukā no pagrīdes (vai sliktākā gadījumā aizies solistes gaitās). Kā noprotat, pārmetumi par kvalitātes trūkumu nekādā ziņā neattiecas uz viņas sniegumu, jo, iespējams, viņas balss liks man noklausīties šo Alma demo vēl vienu otru reizi. Skaidrs, ka grupa noteikti turpinās aizsākto ceļu, vienīgi jācer, ka laika gaitā mūziķiem apniks heavy metal ģitarizēšana trīs vai četru akordu dziesmiņās... Citādi tas viss varētu sākt izklausīties pēc metāliskākas The Cranberries versijas.

CD NOSAUKUMS: Spoken Silence (demo)
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 12'25"
PAMATSASTĀVS:
Erika - balss
Johan - ģitāra
Leo - ģitāras, taustiņi
Mattias - bungas
Andreas - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pēc nelielām sastāva izmaiņām Alma devās studijā ierakstīt savu pagaidām jaunāko demo "Spoken Silence". Mani jau brīdināja, ka šī demo izpildījuma un skanējuma kvalitāte būs nesalīdzināmi labāka par iepriekšējo. Noklausoties "Spoken Silence" biju spiests konstatēt patīkamas pārmaiņas grupas sniegumā un skaņas kvalitātē. Tiesa, kompozīcijas ziņā grupa nav diez cik izkustējusies no vietas. Šī demo roķīgajā pirmajā dziesmā "The Search" atkal dominē kvadrātiska domāšana (līdz apnikumam izmantots četru vienkāršu akordu virknējums). Dziesmu rakstīšanā visievērojamākais progress sasniegts mierīgajā balādītē, kam dots nosaukums "Take Me Back". Tieši šajā dziesmā vislabāk jūtams Erikas siltais vokāls, kas met līkločus ap un starp gaumīgām ģitāras iespēlēm. "Spoken Silence" pēdējā gabalā "Silent Cry" Alma atgriežas metāliskākās teritorijās, taču par spīti tam šī dziesma ir daudz veiksmīgāka nekā jebkura no pirmā demo un "The Search" no šī paša diska. Kopumā par "Spoken Silence" varu sacīt apmēram tā: uzskatāms potenciāla apliecinājums, bet nepietiekams tā pielietojums. Varbūt nākamreiz?


ANATHEMA

CD NOSAUKUMS: Eternity
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Peaceville Records
GARUMS: 68’42”
PAMATSASTĀVS:
Vincent Cavanagh - balss, ģitāras
Duncan Patterson - basģitāra
Daniel Cavanagh - ģitāras
John Douglas - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Vismaz mēnesi man šis ieraksts bija viens no iecienītākajiem, braucot automašīnā. Paskaidrošu: tas nav uzbāzīgi ritmisks, toties nomierinošs un sapņains. Kad man kāds draugs iedeva paklausīties šo disku, ņēmu to ciet, nešaubīdamies ne mirkli, jo kādā firmas Peaceville samplerī bija iekļauts viens ļoti pārsteidzošs gabals ar nosaukumu “Hope”, kuru atminos vēl kopš agras jaunības - to tālajos 70. gados sarakstījuši Roy Harper un David Gilmour no Pink Floyd. Uzdevu jautājumu: “A ko, viņš viss tāds?” Izrādījās, ka tiešām tā - plika metāla šai diskā praktiski nav nemaz. Vincent Cavanagh nerūc un nebrēc, bet gan vietumis atgādina paša Roger Waters vokālu, ģitāras veido pieklājīgu harmonisko fonu vokāla meldijām un bungas šajā ierakstā nekādā ziņā nav solo instruments. Secinājums: labs ieraksts ar drūmu nolemtības piegaršu, tāpēc, manuprāt, tas varēja būt mazliet īsāks. Ak, jā - ja noņem nost divus akustiskos bonus gabalus (“Far Away” un “Eternity Part III”), kuri ir atrodami arī cituviet šajā diskā, skanēšanas ilgums būs par kādām 10 minūtēm mazāks.

CD NOSAUKUMS: Alternative 4
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Peaceville Records
GARUMS: 44’53”
PAMATSASTĀVS:
Vincent Cavanagh - balss, ģitāra
Duncan Patterson - basģitāra, klavieres, taustiņi
Daniel Cavanagh - ģitāras, klavieres, taustiņi
Shaun Steels - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Šis ir britu grupas Anathema otrais disks, kurš izsauks sajūsmu ikvienā agrāko laiku Pink Floyd cienītājā (kā jūs droši vien zināt, pirmie Anathema ieraksti klasificējami doom metal kategorijā). Protams, skanējums ir mūsdienīgs, taču pielietotie izteiksmes līdzekļi – Hammond ērģeles, pārsvarā mierīgais vokāls un akustiskā ģitāra, vistiešāk atgādina Pink Floyd albumus “Animals” un “The Final Cut” krāsotus tumšākos toņos. Dziļi filozofiskie dziesmu teksti ir lielisks papildinājums dažkārt mistiskai Anathema mūzikai, kuru vēl pilnskanīgāku padara vijoles smeldzošās skaņas (vijoli ierakstā spēlējis George Ricci). Lieliska pretstatītu noskaņu kombinācija un veiksmīgs turpinājums 1996. gada albumam “Eternity”. Sevišķi ieteicams visiem, kas aizraujas ar mūziku melnā un tumši pelēkā krāsā un kas labprāt dod priekšroku lietainam laikam. Nav ieteicams pārliecinātiem avangarda faniem.

CD NOSAUKUMS: Judgement
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Music For Nations
GARUMS: 56’49”
PAMATSASTĀVS:
Vincent Cavanagh - balss, ģitāra
Danny Cavanagh - ģitāras, taustiņi, balss
John Douglas - bungas
Dave Pybus - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

“Judgement” ir pirmais Anathema albums pēc ritma sekcijas pilnīgas nomaiņas. Grupā ir atgriezies agrāko laiku buņģieris John Douglas. Lai gan Dave Pybus priekšgājējs Duncan Patterson bija viens no galvenajiem dziesmu autoriem, arī jaunajam basistam ir pa spēkam komponēt atbilstoši Anathema nopietnajam muzicēšanas manierei. Pozitīvi vērtējams fakts, ka šajā albumā mūziku raksta veseli trīs mūziķi (vienīgais, kas to nedara ir dziedātājs/ģitārists Vincent Cavanagh), tomēr ar pārlieku daudzveidību Anathema nevar lepoties. Pirmais gabals “Deep” spēj pārsteigt Metallica un Paradise Lost labāko laiku ierakstu piekritējus. Tad seko trīs skaņdarbi (“Pitiless”, “Forgotten Hopes” un “Destiny Is Dead”), kas nav savstarpēji atdalīti ar pauzi, kas liecina par prasmi veiksmīgi ieplānot mūzikas vienmērīgu plūdumu. Līdz šim komponista talantu bija slēpis bundzinieks John Douglas, kura sarakstītās dziesmas “Make It Right (F.F.S.)”, “Don’t Look Too Far” un “Wings Of God” liek klausītājiem gaidīt jaunus skaņdarbus turpmākajos Anathema diskos. Mans absolūtais favorīts albumā “Judgement” noteikti ir “Parisienne Moonlight” ar Lee Douglas un Danny Cavanagh vokālo duetu. Diemžēl titulkompozīcija izklausās pilnīgi bez jebkādas iedvesmas, atstājot iespaidu, ka to radījis kāds 80. gadu sākuma heavy metal ansamblis. Līdzīgi iepriekšējiem Anathema albumiem šī diska vidusdaļa ir, iespējams, nedaudz izstiepta (ja neskaita “Parisienne Moonlight”), taču sākums un nobeigums (instrumentālā kompozīcija “2000 & Gone”) ir grandiozs. “Judgement” ir sevišķi ieteicams visiem Anathema un doom metal faniem, kā arī tiem, kas kaut reizi ir vēlējušies, lai Pink Floyd albumi “The Wall” un “The Final Cut” būtu par kripatiņu smagāki.


CD NOSAUKUMS: A Fine Day To Exit
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Music For Nations
GARUMS: 62'27"
PAMATSASTĀVS:
John Douglas - bungas, balss
Les Smith - taustiņi, balss
Vincent Cavanagh - balss, ģitāras
Danny Cavanagh - ģitāras, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Lai gan būtu grūti nosaukt Anathema par progresīvā roka pārstāvi, šīs britu vienības jaunradei esmu sekojis vairākus gadus. Nav taču obligāti jābūt progroka pārstāvjiem, lai spētu radīt progresīvu mūziku, vai ne? Un pagaidām svaigākais Anathema veikums, albums "A Fine Day To Exit", to kārtējo reizi apliecina. "A Fine Day To Exit" nav vairs gandrīz nekāda sakara ar grupas metāliskajiem pirmsākumiem 90. gadu sākumā (tad jau drīzāk rodamas kopīgas iezīmes ar postroku). Nav šaubu, ka šis ieraksts ir liels un būtisks solis uz priekšu Anathema attīstībā, un noteikti visveiksmīgākais, ko man šogad ir nācies dzirdēt no to grupu puses, kas nespēlē progroku vai kādu no tā paveidiem. Drūmums no Anathema mūzikas nekur nav pazudis, tā ir kļuvusi vēl emocionālāka, dziļāka un ievērojami psihodēliskāka. Gandrīz viscaur šim albumam saklausāmi pirmklasīgi aranžējumi, ļoti kvalitatīvs izpildījums, kaut gan nevarētu sacīt, ka sarakstītais materiāls būtu pārlieku sarežģīts. Domājams, liels pārsteigums daudziem Anathema faniem varētu būt pieaugušais dziedātāju skaits. Tiesa gan, vokāla solo tāpat kā agrāk uzticēts Vincent Cavanagh, taču dziesmā "Barriers" viņu aizstāj brālis Danny Cavanagh duetā ar Lee Douglas (abu sniegums ne par mata tiesu neatpaliek no šī pienākuma galvenā pildītāja). Atsevišķās dziesmās Vincent Cavanagh piedzied arī citi Anathema dalībnieki, producents Nick Griffiths un skaņu režisors Pete Brown, radot brīnišķīgu, labskanīgu fonu skumīgajai, dažbrīd gandrīz raudošajai solista balsij (piemēram, dziesmā "Release" un "Leave No Trace"). Par lielu ieguvumu grupai uzskatu taustiņnieku Les Smith, kura darbs nevar palikt nepamanīts (starp citu, viņš ir piedalījies arī citu albumu ierakstos), tomēr galvenā loma pavadījumā joprojām ir visnotaļ minimālistiskajām ģitāru partijām. Manuprāt, šī albuma visveiksmīgākās kompozīcijas ir "Pressure", "Release", "Leave No Trace" un "Barriers" (diemžēl šis ir otrais Anathema albums pēc kārtas, kurā ne ar ko sevišķu neizceļas titulgabals). Visbeidzot, atliek vienīgi pateikties Anathema mūziķiem, ka viņi ir saskatījuši jaunus apvāršņus muzikālās izteiksmes iespēju okeānā un sākuši, cerams, mērķtiecīgu virzību tiem pretim.
Nokturnal recenzija




ANDERSON BRUFORD WAKEMAN HOWE

CD NOSAUKUMS: Anderson Bruford Wakeman Howe
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Arista
GARUMS: 59’19”
PAMATSASTAVS:
Jon Anderson - balss
Bill Bruford - akustiskās un elektriskās bungas
Rick Wakeman - taustiņi
Steve Howe - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 10 no 10


Pēc Yes bestselleriem “90125” (1983) un “Big Generator” (1987) nevienam, tai skaitā arī man, nevarēja i prātā ienākt, ka šie četri lieliskie mūziķi kādreiz vēl apvienosies un kopā ierakstīs tik solīdu disku. Tie laiki, kad visi pēdējo reizi strādāja kopā studijā, bija sen jau aiz muguras - pirms 17 gadiem. Juridisku iemeslu dēļ šie četri vīri nedrīkstēja lietot grupas vārdu Yes, taču kopdarba rezultāts pilnībā atbilst Yes mūzikas īstenai būtībai. Izvērstas tēmas, augsti profesionāli aranžējumi un vienīgi Yes raksturīgie vokāli un instrumentācijas ļauj man ierindot šo disku 20. gadsimta veiksmīgāko ierakstu vidū. Lai gan diska kopējais garums ir gandrīz stunda, tas aizskan vienā elpas vilcienā. Tādi skaņdarbi, kā “Brother Of Mine”, “The Meeting” un “Quartet”, liek nepārprotami saprast, kāpēc šie četri mūziķi ir izpelnījušies tik lielu respektu savu kolēģu vidū un bezgalīgu uzticību no fanu puses.

CD NOSAUKUMS: An Evening Of Yes Music Plus
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Disky Communications
GARUMS: 115’40”
PAMATSASTAVS:
Jon Anderson - balss
Bill Bruford - akustiskās un elektriskās bungas
Rick Wakeman - taustiņi
Steve Howe - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10


Septiņus gadus pēc Anderson, Bruford, Wakeman, Howe studijas ieraksta nākšanas klajā Yes fanus iepriecināja šis koncertierakstu dubultalbums. Protams, nevienam nav šaubu par šo izcilo mūziķu prasmi spēlēt un dziedāt koncerta apstākļos, tāpēc, manuprāt, dažiem klausītājiem nebūtu visai interesanti klausīties 1. diska ieilgušo ievadu, kurā katrs lieku reizi pierāda savu individuālo profesionalitāti, izpildot dažādus solo numurus. Piemēram, Jon Anderson solo numurā (akustiskās ģitāras pavadījumā) ietilpst fragmenti no diviem Yes gabaliem (“Time And A Word” un “Owner Of A Lonely Heart”) un vienas Anderson, Bruford, Wakeman, Howe dziesmas (“Teakbois”). Neapšaubāmi šīs dziesmas skanētu daudz labāk, ja tās spēlētu visa grupa. Solo daļu noslēdz Bill Bruford bungu solo, kas pielipināts dziesmai “Long Distance Runaround”. Papildus četriem skaņdarbiem no ABWH albuma šeit dzirdami arī pieci Yes klasiskie skaņdarbi, no kuriem obligāti jāatzīmē “Close to the Edge” (šo dubultalbumu ir vērts iegādāties kaut vai šī viena opusa dēļ, jo tik pilnasinīgi tas nav skanējis nevienā citā versijā) un “And You and I”.

AMOPRHIS

MCD NOSAUKUMS: Black Winter Day
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Somija
IZDEVĒJS: Nuclear Blast
GARUMS: 13'59"
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Somu tautas nāvīgo dēlu kopai Amorphis izdevās izraisīt manī interesi ar 1994. gada albumu "Tales From The Thousand Lakes". Šis īsais albums ir balstīts uz dziesmu "Black Winter Day", kas atrodama arī tā paša gada ilgspēlējošā diskā. Amorphis ir vieni no folk-death metāla pārstāvjiem un šis statuss ļoti uzskatāmi ir demonstrēts te ietvertajos četros gabalos. Ziemeļnieciski skarbas, drūmas un melodiskas tēmas, briesmīgi zemu rūcienu un tīra vokāla kombinācija, vienkārši ritmi, orķestriski taustiņinstrumentu akordi un smagu ģitāru slāņi veido klasisko Amorphis skanējumu. Titulgabals ir neapšaubāmi visvērtīgākais šajā ierakstā, kaut gan nav slikts arī minūti garais instrumentālais iespraudums "Folk Of The North". Divdaļīgā kompozīcija "Moon And Sun" nekad nav spējusi mani īpaši sajūsmināt, taču taisnības labad jāpiebilst, ka daži fragmenti ir visai interesanti. Secinājums: albums tikai un vienīgi metālistiem.

CD NOSAUKUMS: Elegy
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Somija
IZDEVĒJS: Relapse Records
GARUMS: 56'35"
PAMATSASTĀVS:
Tomi Koivusaari - balss, ģitāras, tamburīns
Esa Holopainen - ģitāras
Olli-Pekka Laine - basģitāra
Kim Rantala - taustiņinstrumenti, akordeons
Pekka Kasari - bungas
Pasi Koskinen - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Labi palicis atmiņā laiks, kad pārvērtos no metālista par parastu progroka fanu (man arī palicis, kā šaubu un neizpratnes laiks...tipa, kas šim uznācis?! Visu laiku bija cilvēks kā cilvēks, vismaz vairāk vai mazāk...- Nokt.). Pārvērtību posmā būtisks katalizators bija Amorphis albums "Elegy", kuru joprojām uzskatu par viņu meistardarbu. Nomainījuši taustiņnieku un tīrās balss īpašnieku, šim somu sekstetam izdevās radīt skaistu, bet dikti smagu folkmūzikas atspulgu leduspuķu un nāves dārziņā. Lai gan neesmu sevišķi augstās domās par abu vokālistu sniegumu, ģitāras tēmas un meldijas ir daudzveidīgākas un taustiņinstrumentu pielietojums - daudz plašāks nekā jebkad agrāk. "Elegy" ir balstīts uz somu tautas dziesmu grāmatas "Kanteletar" saturu (tā reiz iznāca arī latviski G. Godiņa tulkojumā), kas zināmā mērā līdzinās latvju dainu krājumiem. Dziesmas "Better Unborn", "The Orphan", "On Rich And Poor", "My Kantele" un "Weeper On The Shore", kā arī titulgabals pielīp pavisam ātri un nekrīt no galvas laukā labu laiku pēc tam, kad disks izskanējis. Protams, var piekrist, ka grupa neaizraujas ar pārlieku izsmalcinātu komponēšanu - vairumā dziesmu vienas un tās pašas tēma tiek spēlētas uz riņķi vairākas reizes no vietas (labākajā gadījumā transponētā veidā), tomēr, pateicoties death metal grupām raksturīgai ekspresijai, gandrīz neviena no tām neapnīk klausīšanās gaitā. Interesanti, ka "Elegy" (pretstatā albumam "Tuonela") materiāls nešķiet īpaši vienveidīgs, kas nozīmē uzslavu skaņdarbu instrumentācijas virzienā. Sarežģītu taktsmēru maiņu gan šajā ierakstā nav un droši vien nemaz nevajag. Kopumā "Elegy" ir ļoti somisks albums - sevišķi rekomendējams tiem, kas dod priekšroku smagākai mūzikai (nedomāju tikai death metal fanus) un kaut reizi ir redzējuši un apbrīnojuši šīs ziemeļvalsts ezeru klinšainos krastus.

IAN ANDERSON

CD NOSAUKUMS: Walk Into Light
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chrysalis Records
GARUMS: 39’15”
PAMATSASTAVS:
Ian Anderson - balss, dažādi instrumenti
Peter-John Vettese - sintezatori, klavieres, balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Astoņdesmito gadu sākumā mūzikas pasaule tika pakļauta kādam jaunievedumam, proti, bungu mašīnai. Tā pakļāva sev ne viena vien talantīga rokmūziķa muzikālo domāšanu, un šis Jethro Tull līdera, dziedātāja, flautista un ģitārista Ian Anderson solo albums to lieliski apliecina. Ar agrāko gadu Jethro Tull diskam “Walk Into Light” nav nekā kopīga, toties tas skan ļoti līdzīgi 1984. gada Jethro Tull albumam “Under Wraps”, jo tajā - tāpat kā “Walk Into Light” - vairākas dziesmas Ian Anderson sarakstījis kopā ar taustiņnieku Peter-John Vettese. “Walk Into Light” materiāls kopumā ir visai pliekans un tā vien šķiet, ka labāk būtu bijis, ja ierakstā bungu mašīnas vietā spēlētu dzīvs bundzinieks. No absolūtas pelēcības šo disku paglābj vienīgi dziesma “Fly By Night”, “Made In England”, tituldziesma un “Looking For Eden”. Ja ar šīm četrām dziesmām tiktu aizstātas mazāk veiksmīgās Jethro Tull diskā “Under Wraps”, tad droši varētu sacīt, ka šis Ian Anderson solo albums nebūtu bijis vajadzīgs un arī “Under Wraps” nebūtu bijis tik švaks.


CD NOSAUKUMS: Divinities: Twelve Dances With God
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 47’15”
PAMATSASTAVS:
Ian Anderson - dažādas flautas, stabules
Andrew Giddings - taustiņi, orķestrācijas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ian Anderson ir viens no tiem mūziķiem, kam tiek piedota nerēķināšanās ar fanu vēlmēm. Jo sevišķi tad, ja dziesmiņu akustiskās ģitāras pavadījumā vietā tiek piedāvāts tik skaists un nekomerciāls materiāls, kā albums “Divinities”. Protams, Anderson un Giddings nav vienīgie mūziķi, kas pielikuši roku un izdomu, ierakstot 12 dejas ar Dievu (viņiem palīdzējuši astoņi viesmūziķi, tostarp arī Jethro Tull sitamo instrumentu speciālists Doane Perry). No roka vai popmūzikas šeit nav pilnīgi nekā, drīzāk varēsiet sameklēt līdzības ar J. S. Bahu un citiem sen mirušiem dižgariem. Tāpat kā gandrīz visus citus Ian Anderson darbus, arī šo disku sevišķi interesanti būtu klausīties topošiem vai esošiem flautistiem. Ļoti ieteicams ieraksts tiem, kam darbdienu vakaros patīk relaksēties jaukas, klusas un neuzkrītošas mūzikas klātbūtnē.


CD NOSAUKUMS: The Secret Language Of Birds
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Papillon Records/Roadrunner Records
GARUMS: 53’45”
PAMATSASTĀVS:
Ian Anderson - balss, flautas, ģitāra, buzuki, basģitāra, mandolīna,
sitamie instrumenti
Andrew Giddings - akordeons, klavieres, ērģeles, marimba, sitamie instrumenti,
basģitāra, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Tas beidzot ir noticis! Ian Anderson akustisks solo albums ir izdots! Vienīgais jautājums – vai tas ir tāds, kādu to bijām iedomājušies? “The Secret Language Of Birds” zināmā mērā atgādina Jethro Tull 1995. gada albumu “Roots To Branches”, vienīgi šajā ierakstā ir diezgan maz izmantoti elektriskie instrumenti. Atsevišķos gadījumos Ian Anderson mūzika šajā albumā ir ietekmējusies no izbijušās britu impērijas plašumiem, proti, no Indijas (līdzīgi “Roots To Branches” un viņa iepriekšējam solo “Divinities”). Protams, tas nenozīmē, ka Ian Anderson būtu novērsies no eiropiskākas mūzikas rakstīšanas – piemēram, skaistā titulkompozīcija ir pavisam angliska dziesmiņa. Vispār šķiet, ka Jethro Tull līderis laika gaitā ir iepazinies ar dažādu tautu kultūru un mūziku, jo līdzās angliskām un indiešiem radniecīgām izpausmēm šajā albumā vēl saklausāmas latīņamerikāņu (“The Habanero Reel”) un krievu muzikālās domāšanas iezīmes (instrumentālais “Boris Dancing”, kas veltīts...uzminiet kam?). Lai gan visu mūziku ir sarakstījis Ian Anderson, lielu ieguldījumu albuma tapšanā ir devis Andrew Giddings. Viesmūziķu statusā atsevišķos gabalos ir piedalījušies buņģieri Darren Mooney un James Duncan, kā arī kolēģi no Jethro Tull sitēja Gerry Conway un ģitārista Martin Barre personā. Kopumā tomēr šis albums nav tik iespaidīgs, cik Ian Anderson iepriekšējais solo darbs, un atstāj nepilnības sajūtu, kad 54 minūtes aizskanējušas. Lai nu kā, bet šajā albumā netrūkst ļoti labu gabalu un daudz jauku brīžu, kas iepriecinātu galvenokārt 90. gadu Jethro Tull fanus.
P.S. Tiem, kas raduši diskus klausīties datorā, ir dota viena priekšrocība – ja jūsu PC ir aprīkots ar multimediju programmu, jūs varēsiet iepazīties ar paša Ian Anderson domām un skaidrojumiem par “The Secret Language Of Birds”, kā arī ielūkoties titulgabala tapšanas procesā.

ANEKDOTEN

CD NOSAUKUMS: Vemod
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Arcangelo (pārizdevums 1995. gadā)
GARUMS: 56’56”
PAMATSASTAVS:
Nicklas Berg
Jan Erik Liljeström
Peter Nordins
Anna Sofi Dahlberg
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad klausījos Anekdoten pirmo reizi, domāju, ka tas ir Robert Fripp blakusprojekts. Aizdomīgs bija dziedātāja ziemeļnieciskais akcents, bet mūzika izklausījās pēc 70. gadu King Crimson, tāpēc ātri vien sapratu, ka Frips šeit nevarētu būt iesaistīts. Tomēr instrumentālo ievadkompozīciju “Karelia” iesācēji pilnīgi mierīgi sajauks ar, piemēram, kādu no “Larks’ Tongues In Aspic” daļām, bet 10 minūšu garais bonus track “Sad Rain” izklausās pēc novēlota turpinājuma King Crimson dziesmām “Epitaph” un “In The Wake Of Poseidon”. Ja aizmirstam, ka King Crimson vispār jebkad ir eksistējis (esmu mēģinājis, taču bez veiksmes), tad Anekdoten ir viena no interesantākām progresīvā roka grupām 90. gados, bet viņu albums “Vemod” - viens no lielākiem sava laika pārsteigumiem. Jan Erik Liljeström vokāls izklausās pietiekami apātisks, lai šķistu interesants uz dažbrīd visai histēriskā pavadījuma fona, bet ģitārists Nicklas Berg... Fripa skolnieks gatavais! Vispār “Vemod” ir domāts stipriem un izturīgiem cilvēkiem. Liriskas mūzikas cienītājiem un nervu slimniekiem iesaku pameklēt ko citu.


CD NOSAUKUMS: Nucleus
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Virta
GARUMS: 48’54”
PAMATSASTAVS:
Nicklas Berg – ģitāra, taustiņi, melotrons, balss
Jan Erik Liljeström – balss, basģitāra
Peter Nordins – bungas
Anna Sofi Dahlberg – čells, melotrons, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Droši, ka pēc “Vemod” iznākšanas anekdošu stāstītāji saņēma ne mazums pārmetumu, ka labi jau ir, vienīgi tā King Crimson kopēšana nav bijusi gluži vietā. Nu, ko? Jāsāk domāt par savu stilu, par attīstības platformu izmantojot jau iedibināto pieeju mūzikas radīšanai. Iznākums - CD ar nosaukumu “Nucleus” - ir graujošs. Anekdoten ir spējuši gandrīz pilnībā atbrīvoties no Fripa ietekmes. Jau pats pirmais gabals (“Nucleus”) vēstī, ka diska turpinājumā nesagatavoti klausītāji varētu saņemt sirdsklapes: maigi liriskas pasāžas vienā acumirklī pārtrauks šausmīgi aktīvs bass un bungas, bet ģitāra un melotrons izdalīs harmonisko ietērpu, kas atgādina klīsteri, lai to visu salīmētu kopā. Par paraugdarbiem šajā ierakstā var uzskatīt ģeniālo kompozīciju “Book Of Hours” divās daļās, kā arī nedaudz sentimentālo “Here” un džezroķīgo “In Freedom”, kas noslēdz šo albumu. Īsi sakot, Anekdoten ir izdevies izveidot savu stilu un pieturēties pie tā - 90. gadu mūzikā šāda izdošanās ir īsts sasniegums. Lai nu vēl izdotos šo stilu nepazaudēt turpmākos ierakstos!


CD NOSAUKUMS: From Within
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Virta
GARUMS: 51'01"
PAMATSASTĀVS:
Jan Erik Liljestrom - basģitāra, balss
Nicklas Berg - ģitāra, melotrons, balss
Peter Nordins - sitamie instrumenti, vibrofons
Anna Sofi Dahlberg - melotrons, klavieres, čells, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Nepagāja ne pieci gadi, kad Anekdoten savus fanus aplaimoja ar jaunu studijas albumu "From Within". Būtībā nekur jau viņi nebija pazuduši - izdeva koncertalbumu, uzstājās dažādos progroka festivālos visā pasaulē un palēnām krāja materiālu jaunam ierakstam. "From Within" ir astoņu melanholisku, apātisku un dažbrīd histērisku skaņdarbu kolekcija. Jan Erik Liljestrom vokālais sniegums izklausās izkoptāks nekā iepriekšējos albumos, un šis fakts varētu apklusināt ne vienu vien šī dziedātāja talanta kritiķi. Instrumentācijas, kā vienmēr, ir augstā līmenī, taču šoreiz tās ir vēl minimālistiskākas un mazāk ekspresīvas. Anekdoten firmas zīme joprojām ir plašais melotrona pielietojums, stabila ritma sekcija un mistiskas ģitāras arpēdžijas dažādās izpausmēs. Pozitīvi vērtējams, ka Anekdoten turpina attālināties no līdzības ar King Crimson - nu jau simtprocentīgi patiess apgalvojums būtu: "Grupai ir unikāls, ziemeļnieciski skarbs skanējums progresīvā roka stilā." Tomēr, neraugoties uz daudzajiem plusiem, grupas jaunradē sāk iezīmēties kāda neizbēgama tendence, proti, ir novērojama ideju atkārtošanās, kuru var interpretēt divējādi - nelokāmas uzticības apliecinājums faniem vai radošā potenciāla izsīkums. Gribētos ticēt, ka pareizā ir pirmā interpretācija... No šīm astoņām kompozīcijām, manuprāt, izceļas melotrona skaņas vālos tītā "Kiss Of Life" (iespējams, visdzīvīgākā šajā albumā), 11 minūšu garais opuss "Hole" (tikai divi pantiņi!) ar brīnišķīgu vibrofona spēli, minimālisma ideju iemiesojums dziesmā "Firefly" ar jauku Anna Sofi Dahlberg dziedājumu beigu daļā, skumīgais instrumentālais skaņdarbs "The Sun Absolute" un vēl sērīgākā albuma izskaņa "For Someone". Pārējie trīs gabali ir ieturēti tradicionālā Anekdoten stilā un īpašu ievērību nepelna. Kopumā "From Within" ne pavisam nav slikts ieraksts - ja vien spēsiet pie tā pierast, tas saglabās neizdzēšamu vietu jūsu mūžīgo vērtību topā.

ANGRA

CD NOSAUKUMS: Angels Cry
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Brazīlija
IZDEVĒJS: Gravadora/Eldorado Records
GARUMS: 55’48”
PAMATSASTAVS:
André Matos – balss, klavieres, taustiņi
Kiko Loureiro – ģitāra
Rafael Bittencourt – ģitāra
Luis Mariutti – basģitāra
Ricardo Confessori – bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Labais stils ir piespiedis mani pieskaitīt Angra progresīvo metālistu baram, kaut gan “Angels Cry” ir grūti nosaukt par pārlieku progresīvu darbu. Tā kā puiši šajā ierakstā spēlējuši ar lielu azartu, nolēmu viņus iekļaut manā progresīvo mākslinieku ierakstu recenziju lapā. Vispirms jāsaka, ka Angra ap 1993. gadu varēja būt vieni no vislabākajiem kandidātiem konkursā “Kurš uzrakstīs Keeper of the Seven Keys Part III?” Tādas dziesmas kā “Carry On”, “Time” un “Evil Warning” pasaka priekšā, ka šie pieci brazīļu puiši ilgāku laiku dzīvoja uz Helloween diētas (gandrīz visās dziesmās bungas ierakstījis vācu grupas Sieges Even buņģieris Alex Holzwarth). Progresīvā roka ostā Angra pietauvojas ar vienu oriģinālkompozīciju (“Lasting Child”) un ārkārtīgi skaistu Kate Bush dziesmas “Wuthering Heights” interpretāciju, kurā dziedātājs André Matos bez lielas piepūles nodzied 1:1 ar oriģinālu. Ļoti ieteicams ieraksts visiem prog/speed metal faniem - šeit piedalās pats Kai Hansen no Gamma Ray un Helloween pirmā sastāva!


CD NOSAUKUMS: Holy Land
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Brazīlija
IZDEVĒJS: Rising Sun Productions
GARUMS: 56’51”
PAMATSASTAVS:
André Matos – balss, klavieres, taustiņi, ērģeles
Kiko Loureiro – ģitāra
Rafael Bittencourt – ģitāra
Luis Mariutti – basģitāra
Ricardo Confessori – bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Ja biju šaubījies par “Angels Cry”, tad “Holy Land” jau droši var ielikt progresīvā metāla šūflādē. Lai gan bērnības dienu aizraušanās ar Helloween liek joprojām sevi manīt atsevišķās dziesmās (“Nothing To Say”, “Carolina IV” un “Z.I.T.O.”), nu varu apgalvot, ka Angra ir atraduši savu stilu. Albumu interesantu padara kora (Dž. Palestrinas ievads ir lielisks) un metālā reti sastopamo instrumentu (alts, flauta, kontrabass) pielietojums. Veiksmīgākās dziesmas ir balādei līdzīgās “Silence And Distance” un “Deep Blue”, tituldziesma un “Carolina IV”. Lai gan progresīvais metāls it nemaz nav mana tējas tasīte, dažkārt šis ieraksts skan manā automobilī, sevišķi gadījumos, kad jāveic lieli attālumi. Kvalitatīvs, muzikāls un enerģisks darbs.


CD NOSAUKUMS: Fireworks
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Brazīlija
IZDEVĒJS: Steamhammer
GARUMS: 57’33”
PAMATSASTAVS:
André Matos – balss, klavieres, taustiņi
Kiko Loureiro – ģitāra
Rafael Bittencourt – ģitāra
Luis Mariutti – basģitāra
Ricardo Confessori – bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Ilgi gaidītais Angra trešais albums būtiski neatšķiras no iepriekšējā: lieliska ģitārspēle, enerģisks un brīžiem eņģelisks vokāls, stabila un ekspresīva ritma grupa. Tomēr diskā “Fireworks” iekļautam materiālam mazliet pietrūkst iepriekšējiem diviem Angra diskiem raksturīgais kompozīcijas plūdums. Brazīliešu kvintetam šoreiz var pārmest tieksmi sekot Dream Theater un atstāt pašu idejas novārtā. No pārējām astoņām dziesmām patīkami atšķiras divas - “Gentle Change” un “Lisbon”. Kopumā “Fireworks” liecina, ka mūsdienās jaunu un kaut nedaudz oriģinālu ideju ģenerēšanai nepieciešams daudz garāks laika posms nekā divi gadi. Tāpēc jācer, ka Angra šobrīd raksta jaunas dziesmas, lai, piemēram, 2002. gadā vēlreiz sagādātu jauku pārsteigumu saviem faniem. Ja jaunais disks parādīsies ātrāk, iesaku būt uzmanīgiem un nepirkt brazīliešus maisā.
Nokturnal recenzija

ANNIHILATOR

CD NOSAUKUMS: King Of The Kill
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Kanāda
IZDEVĒJS: Music For Nations
GARUMS: 49'34
PAMATSASTĀVS:
Jeff Waters - ģitāras, basģitāras, balss, citi instrumenti
Randy Black - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ja kāds jums grasās iestāstīt, ka 90. gados heavy metal ārpus Latvijas vairs neeksistē, iesakiet noklausīties "King Of The Kill" - albumu, par kuru ir diskutēts daudz un dikti. Pēc komerciāli orientētā (un, manuprāt, visveiksmīgākā) diska "Set The World On Fire" grupas šefam Jeff Waters bija jāpierāda, ka nekāds memmītis viņš nav. Visa grupa tika nosūtīta atvaļinājumā, bet darbā palika tikai Džefs un buņģieris Randy Black. Negatīvus izteikumus Džefs izpelnījās lielākoties tāpēc, ka pats bija uzņēmies dziedātāja pienākumus. Labi, viņš nav nekāds baigais tenors-metālists, toties viņa balss ir tieši tas, kas Annihilator mūzikai der vislabāk. Kā izbijis šīs grupas fans varu droši apgalvot, ka Jeff Waters ir viens no tehniski visperfektākajiem un interesantākajiem ģitāristiem plašajā hevīmetāla saimē, un viņa ģitārista talants spīd un laistās arī šajā albumā. Varu piekrist, ka "King Of The Kill" ir stipri vienveidīgāks par "Never, Neverland" (1990) un "Set The World On Fire" (1993), taču arī šajā ierakstā ir viena otra pērle - gandrīz Fripiskais ievads "Bliss", instrumentālais skaņdarbs "Catch The Wind" un dziesma "Hell Is A War". Neslikta balādīte ir "In The Blood", bet no aktīvāku gabalu vidus jāizceļ harmoniski interesantā dziesma "The Box", agresīvais titulgabals un "Fiasco", kā arī izteikti ziemeļamerikāniskā kompozīcija "Bad Child". Pārējie četri gabali paliek ēnā. Secinājums: lai gan vienveidīgs, tomēr intelektuālākiem metālistiem un motoristiem visnotaļ pieņemams albums (pēdējai kategorijai te pat ir viens veltījums - "Speed").

APHRODITE'S CHILD

CD NOSAUKUMS: 666
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Grieķija
IZDEVĒJS: Vertigo
GARUMS: 78’14”
PAMATSASTĀVS:
Vangelis Papathanassiou – ērģeles, klavieres, flauta, sitamie instrumenti, balss
Demis Roussos – basģitāra, balss
Lucas Sideras – bungas, balss
Silver Koulouris – ģitāra, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Šis ir grieķu grupas Aphrodite’s Child vienīgais progresīvais rokdarbs - pirms tam esot bijis viens otrs ieraksts komerciālā virzienā. Aphrodite’s Child līderis ir tas pats Vangelis, kurš vēlāk kļuva pazīstams ar solo albumu “Chariots Of Fire”, sadarbību ar Yes dziedātāju Jon Anderson, mūziku filmai “1492: Paradīzes iekarošana” un citām muzikālām aktivitātēm. “666” ir viens no ievērojamākiem sava laika skaņu ierakstiem, un tam ir nopietnāks vēriens nekā, piemēram, ELP “Tarkus”, Genesis “Nursery Cryme” un Yes “Fragile”. Diska muzikālā un tekstuālā koncepcija balstīta uz Svētiem rakstiem. Galveno lomu pilda šī dubultdiska pirmais CD, jo otrā ir tieši par 50% mazāk dziesmu un tā lielāko daļu aizņem visa izskanējušā materiāla rezumē ar nosaukumu “All The Seats Were Occupied” (ilgst turpat 20 minūtes). Lai gan kompozīciju grieķiskā izcelsme ir jūtama viscaur šim ierakstam, tas pilnībā atbilst sava laika rokmūzikas standartiem un nereti tos pārsniedz. Uzslavas vērts ir ne vien komponista darbs (Vangelis Papathanassiou), bet arī instrumentālistu profesionālais līmenis. Īpaši jāatzīmē ģitārists Silver Koulouris, kā arī viesmūziķi saksofonisti Harris Halkitis un Michel Ripoche. Nebūšu oriģināls un atkārtošu žurnāla Classic Rock izteikumu: šim Aphrodite’s Child ierakstam jābūt ikvienā mājā, kur bieži skan mūzika.


ARAGON

CD NOSAUKUMS: Don’t Bring the Rain
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Austrālija
IZDEVĒJS: Ugum Productions
GARUMS: 50’08”
PAMATSASTAVS:
Tom Behrsing – taustiņi, basa programmēšana
Les Dougan – balss
Tony Italia – bungas
John Poloyannis – ģitāra, mandolīna, bungu programmēšana
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Iedomāsimies, ka ir 1990. gads. Neoprogresīvais roks vēl nevienam nav apnicis, Clive Nolan drīkst līdz mielēm virpināt pirkstus visā sintezatora klaviatūras garumā un neviens neteiks “tas taču izklausās pēc Mark Kelly”, ģitāristi apbrīno un apgūst Steve Hackett un Steve Rothery solopartijas, bet bundzinieki un basisti priecājas par ģitāristu un taustiņnieku centību. Te pēkšņi ikdienu neoproga pasaulē pārtrauc Aragon no Austrālijas, un viņi to izdara ar diska “Don’t Bring The Rain” palīdzību. Tas izklausās daudz vairāk pēc Marillion nekā tolaik svaigākais Marillion disks “Seasons End”, un droši vien tāpēc šo disku es īsu brīdi uztvēru kā astoto pasaules brīnumu. Diemžēl Aragon līdzība ar agrīno Marillion ir tikai stila, nevis kompozīciju pilnības ziņā. Dziedātājs Les Dougan ir daudz dzirdējis gan Fish, gan thrash metal grupu Overkill ar solistu Bobby Blitz priekšgalā. Īpatnais vokāla hibrīds lieliski iederas citādi samērā pelēcīgā mūzikā. “Don’t Bring The Rain” būtu ļoti grūti noklausīties no viena gala līdz otram, ja nezinātu, ka beigās ir gaidāms neliels pārsteigums turpat 16 minūšu kompozīcijas “The Crucifixion” izskatā. Uzdrošināšos pat apgalvot, ka galīgiem progroka faniem šo disku būtu vērts iegādāties tikai “The Crucifixion” dēļ vien. Nav slikta arī dziesmiņa par saulgriežiem (“Solstice”), kas visai labi ietu pie sirds Iļģu un Skandinieku faniem. Kopumā varu secināt: šis materiāls nav visai pārliecinošs, turklāt ļaudis runā, ka nākamie divi neesot labāki (ja esat dzirdējuši vai ziniet, kur tos var iegādāties, lūdzu, ziņojiet). Ak, jā - filozofisku un emocionālu dzejas rindu meklētājiem Aragon dziesmu teksti būs tieši laikā.


CD NOSAUKUMS: Mouse
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Austrālija
IZDEVĒJS: SI Music/Roadrunner Records
GARUMS: 67’14”
PAMATSASTAVS:
Tom Behrsing
Les Dougan
John Poloyannis
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ilgi jo ilgi meklēju “Mouse” CD formātā (iepriekš man tas bija ierakstīts kasetē) un beidzot to atradu pie kāda vācu ierakstu mijēja. Vispirms sākšu ar to, ka šis Aragon disks ir samērā liels retums un veikalā to atrast nevar viena iemesla dēļ - reiz slavenā holandiešu firma SI Music jau gandrīz piecus gadus kā bankrotējusi. Ja vēlaties, uzskatiet “Mouse” par rokoperu. CD bukletā ir nodrukāts librets - tiesa, pārāk sīkiem burtiem, lai klausītājiem pietiktu pacietības izurbties tam cauri (kaut gan ir vērts papūlēties). Les Dougan dikcija ir pietiekoši skaidra, lai saprastu par ko šeit ir runa, nelasot libretu. Rokoperas galvenais tēls ir kāds cilvēks vārdā Pele, bet darba galvenā tēma - izdzīvošana un identitātes saglabāšana dažādās situācijās. Protams, beigas ir laimīgas. Mūzika perfekti saskan ar notikumiem, vienīgi žēl, ka dzīva bundzinieka vietā sitamos instrumentus spēlē bungu mašīna. Veselu kaudzi mūzikas un sadzīves instrumentu ierakstā spēlējuši visi trīs Aragon mūziķi. “Mouse” ir bagāts ar skaistiem fragmentiem un kontrastiem, bet nobeigums “The Cross” ir apbrīna vērts vienkāršā himniskuma dēļ. Atkal visu cieņu dziesmu vārdiem - šoreiz tie ir ne vien emocionāli, bet arī asprātīgi. Neoproga cienītāji! Silti iesaku pameklēt šo ierakstu pat tad, ja pirmie Aragon ieraksti jums nelikās visai saistoši. Šoreiz nenožēlosiet ne mirkli.


ARENA

CD NOSAUKUMS: Songs From The Lions Cage
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 58’26”
PAMATSASTAVS:
John Carson – balss
Keith More – ģitāras
Clive Nolan – taustiņi, balss
Cliff Orsi – basģitāra, balss
Mick Pointer – bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Britu neoproga leģendas Marillion dibinātāja un (līdz 1983. gadam) bundzinieka Mick Pointer otrā nopietnā grupa. Tā kā Miks ir visu dziesmu līdzautors, “Songs From The Lions Cage” būtu bijis labs turpinājums Marillion pirmajam diskam “Script For A Jester’s Tear”, ja vien Miks nebūtu pateicis bungu kociņiem “atā” pēc tam, kad viņu izmeta no Marillion. Bet nu miers ir salīgts un dziesmā “Crying For Help IV” solo iespēlējis pats Marillion ģitārists Steve Rothery. Atceros, ka šis ieraksts vairākus mēnešus bija mans favorīts, braucot mašīnā. Manuprāt, Pointera un Nolana doma iepīt dažāda garuma interlūdijas starp dziesmām ir ļoti apsveicama, jo šādā veidā tiek piešķirti pavisam organiski atslābuma mirkļi kopējā diska struktūrā. Diska kulminācija ir dziesma “Jericho”, kam seko fantastiski relaksējošais “Crying For Help III”, bet “Crying For Help IV” kopā ar “Solomon” veido vienu no veiksmīgākiem neoproga disku nobeigumiem, kādu man jebkad nācies dzirdēt. Lai gan dziedātājam John Carson gan piemīt tendence izklausīties pēc Fish pakaļdarinājuma, viņš varētu nākotnē izrādīties labs solists ar individuālu stilu. Diemžēl jāatzīst, ka, pat nomainot dziedātāju, Arena veči nav bijuši spējīgi izkonkurēt savu debijas albumu “Songs from the Lions Cage”. Vismaz līdz šim ne.


CD NOSAUKUMS: Pride
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 55’25”
PAMATSASTAVS:
Paul Wrightson – balss
Keith More – ģitāras, balss
Clive Nolan – taustiņi, balss
John Jowitt – basģitāra, balss
Mick Pointer – bungas, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kādu dienu Klaivs atnāca pie Mika (vai varbūt otrādi) un teica tā: “Davaj, ierakstīsim tādu pašu albumu, kā pirmo.” Atbilde bija apstiprinoša, un drīz klajā nāca “Pride”. Nesaprotamu iemeslu dēļ par Arena līdervokālistu bija kļuvis ekspresīvais, taču ne pārlieku kvalitatīvais Paul Wrightson. Materiāls vairs nav tik interesants, tiek atkārtotas muzikālās domas. Tāpat kā debijas albumā arī šeit katrs otrais skaņdarbs ir interlūdija starp galvenajām dziesmām, un arī šoreiz to nosaukums ir “Crying For Help”. Dziesma “Welcome To The Cage...”, ar kuru sākas “Pride”, ir īsti piemērota savai atrašanās vietai, taču trešais skaņdarbs (“Empire Of A Thousand Days”) skan diezgan samocīti. Tomēr, neraugoties uz dažām neveiksmēm, “Pride” nav gluži zemē metams ieraksts, un tādas dziesmas kā “Medusa” un “Fool’s Gold” vēl ilgi liks skudriņām skriet pār manu muguru.
Izlasi, ko par šo disku domā Nokturnal

CD NOSAUKUMS: The Cry
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 35’50”
PAMATSASTAVS:
Paul Wrightson – balss
John Mitchell – ģitāras
Clive Nolan – taustiņi, balss
John Jowitt – basģitāra
Mick Pointer – bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“The Cry” ir galvenokārt iepriekšējo divu disku interlūdiju (“Crying For Help”) apkopojums, un trīs no tām ir palikušas sākotnējā formā, bet pārējās ir nedaudz pārtaisītas. Disks sākas ar nepilnu minūti garu instrumentālu ievadu, un arī tas sākotnēji bija paredzēts “Crying For Help” sērijai. Pie jauniem darbiem jāpieskaita akustiskās ģitāras solo “Isolation” (šajā diskā nav gabalu ar nosaukumu “Crying For Help”), jauna “Crying for Help IV” versija (tagad šī dziesma saucas “Only Child”) ar jaunu Steve Rothery ģitāras solo un, visbeidzot, dziesmu “The Healer”, kura ir iekļauta tikai šajā albumā. Var apbrīnot Arena uzdrošināšanos nākt klajā ar šādu disku, tomēr šāds solis ir saprotams, jo “The Cry” ir daudz pieejamāks albums nekā divi iepriekšējie un to bez sejas viebšanas noklausīsies no viena gala līdz otram pat tie, kam nebija pa spēkam izturēt iepriekšējos divus albumus visā garumā. Galu galā šajā diskā ir jauki un mīlīgi gabaliņi, un, ja nu galīgi nepatīk pēdējā dziesma (“The Healer”), to var arī izprogrammēt laukā. “The Cry” ir ļoti monolīts materiāls un līdz ar to parāda mūzikas autorus Clive Nolan un Mick Pointer no vislabākās puses - kā tad viņi divus gadus iepriekš varēja zināt, ka kādreiz tiks izdots šāds izlases tipa disks?


CD NOSAUKUMS: The Visitor
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 61’37”
PAMATSASTAVS:
Paul Wrightson – balss
John Mitchell – ģitāras, balss
Clive Nolan – taustiņi, balss
John Jowitt – basģitāra, balss
Mick Pointer – bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Tā kā “The Cry” visai veiksmīgi noslēdza Arena darbības pirmo posmu, bija interesanti gaidīt nākamo grupas piedāvājumu “The Visitor”. Tas ir mistisku notikumu piesātināts konceptalbums un CD bukletā atrodamas atbilstošas ilustrācijas. Muzikālā ziņā “The Visitor” ir diezgan bagātīgs albums, taču vārdi, šķiet, tikuši sarakstīti tikai tāpēc, ka visu disku jau ar “ū” un “ā” neizvilksi. Citiem vārdiem sakot, doma nav peļama, tikai tā nav līdz galam izteikta; diemžēl arī mūzikā vietām jūtama nepabeigtības sajūta (manuprāt, nobeigums ir pavisam bāls). Tomēr dažas kompozīcijas ir tik spēcīgas, kādas šai grupai nav bijis nekad agrāk, un tās ir “The Hanging Tree”, “In The Blink Of An Eye” un “Tears In The Rain” - it kā apjaušot, ka tik labai mūzikai vajadzīgi kvalitatīvi vārdi, Arena ir parūpējušies arī šai ziņā, tāpēc mana kritika par dziesmu vārdiem uz šiem gabaliem neattiecas. Protams, jauki mirkļi ir atrodami viscaur šim diskam. Biju ļoti pārsteigts par Paul Wrightson vokālo sniegumu - tas ir tik kolorīts, izjusts un intonatīvi tīrs, ka jādomā, vai viņš jau toreiz nezināja, ka tas būs viņa pēdējais studijas albums Arena sastāvā. “The Visitor” ir sevišķi ieteicams konceptalbumu, rokoperu, rokoratoriju, utt. faniem, kā arī tiem, kas apgūst basa vai ģitāras spēli, jo abi Džoni šad un tad atļaujas pa kādam interesantam trikam.


CD NOSAUKUMS: Immortal?
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: 55’16”
PAMATSASTĀVS:
Rob Sowden - balss
John Mitchell - ģitāra, balss
Clive Nolan - taustiņi, balss
Ian Salmon - basģitāra
Mick Pointer - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Pirmais Arena albums pēc kārtējās sastāva maiņas – basistu John Jowitt aizstājis Ian Salmon (no Shadowland un Janison Edge), bet dziedātāja Paul Wrightson vietā nācis Rob Sowden. Lai gan neviens no jaunatnācējiem nepaguva iesaistīties albuma radīšanas procesā, ierakstā abi ir devuši milzīgu ieguldījumu. Basista (un citkārt ģitārista) Ian Salmon spēle ir nenoliedzami fundamentāla un stabila, bet dziedātāja Rob Sowden vokāls ideāli iederas kopējā muzikālajā ainavā, ko radījuši Clive Nolan, John Mitchell un Mick Pointer (dažkārt izklausās, ka pie mikrofona ir mazliet paguris Paul Wrightson, kam iedots kāds trankvilizators). Mūzikas ziņā “Immortal?” ir tas pats “The Visitor”, vienīgi šoreiz dziesmu ir uz pusi mazāk, bet kompozīcijas ir garākas, maķenīt smagākas, vienkāršākas un drūmākas. Iespējams, vienīgais gabals, kas neatgādina Arena iepriekšējos veikumus, ir diska pirmais gabals “Chosen” – ja tie ģitāras rifi būtu palikuši neizmantoti, tos varētu mierīgi pārdot kolēģiem no Metallica. No albuma kopējā konteksta grūti izcelt kādu gabalu, kas būtu pārāks par citiem, tomēr jāatzīmē brīnišķīgais “Waiting For The Flood”. Vispār diskam “Immortal?” varētu būt lielāki komerciāli panākumi nekā iepriekšējiem grupas albumiem, taču muzikālu novatorismu šajā ierakstā praktiski nav (pat 20 minūšu opuss “Moviedrome” izklausās patukšs). Ja Arena turpinās tādā pašā mērā pārstrādāt iepriekš pielietotās idejas nākamajos ierakstos, tad man ir pamatotas bažas par šīs grupas ilgstošu dzīvotspēju. “Immortal?” ir ieteicams tiem, kas mūzikā nemeklē jaunas vēsmas, un tiem, kam nav iebildumu pret ne pārāk sarežģītu, kvalitatīvi izpildītu un emocionālu neoprogresīvo roku.


CD NOSAUKUMS: Breakfast In Biarritz
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Verglas Music
GARUMS: CD 1: 69'30"
CD 2: 13'48"
PAMATSASTĀVS:
Clive Nolan - taustiņi, balss
John Mitchell - ģitāra, balss
Rob Sowden - balss
Ian Salmon - basģitāra
Mick Pointer - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Grupu Arena mēs pazīstam kā vienu no veiksmīgākajiem britu neoprogroka pārstāvjiem. Šī iemesla dēļ viņu radošās darbības attīstība jau vairākus gadus ir pastāvīgā manas uzmanības lokā. Ar savu trešo dziedātāju Rob Sowden priekšgalā grupas līderi un izdevniecība Verglas Music nolēma laist klajā savu otro oficiālo koncertalbumu "Breakfast In Biarritz", kas ierakstīts 2000. gada 17. oktobrī Amsterdamā. Protams, vienmēr ir interesanti, kā ar savu priekšgājēju pienākumiem tiek galā jaunatnācēji, īpaši tad, ja notikusi dziedātāju maiņa. Parasti šādos gadījumos mākslinieki koncertu repertuāros cenšas iekļaut, viņuprāt, visveiksmīgākos skaņdarbus no visiem albumiem ar domu parādīt, ka jauniņais neatpaliek, un Rob Sowden ir visai labā formā... Vismaz viņa dzīvais sniegums ir ievērojami kvalitatīvāks nekā iepriekšējā dziedātāja Paul Wrightson. Ak jā, līdzīgā situācijā ir arī Arena un Verglas Music priekšnieka Clive Nolan kolēģis kopš Shadowland laikiem, basists Ian Salmon, kura spēlē nav jūtama tā degsme, kas bija tik ļoti raksturīga viņa priekšgājējam John Jowitt. Diemžēl esmu spiests atzīt, ka šī koncertalbuma saturs bišku pieklibo. Manuprāt, grupa nebija pieņēmusi pareizo lēmumu sākt koncertu (arī CD1) ar turpat 22 minūtes garo opusu "Moviedrome" no jaunākā Arena studijas albuma "Immortal?" - domāju, ka labāk būtu bijis, ja tas tiktu paturēts diska kulminācijai, jo ar citiem šeit atrodamajiem gabaliem tā nav panākta. Pašķidri izklausās dziesmas "Crack In The Ice" instrumentālais pavadījums (no albuma "The Visitor"), taču "Double Vision" (no tā paša albuma) skanējums jau ir krietni pārliecinošāks. Lai arī Rob Sowden nav grūtību tikt galā ar savam tembrāli radniecīgajam priekštecim Paul Wrightson reiz sarakstītajām partijām, melodiski bagātīgā dziesma "Midas Vision" (vai kāds man var pastāstīt, kāda jēga jaunajam, pašķībajam a capella ievadam?) no Arena debijas albuma, šķiet, viņam ir pārāk sarežģīts uzdevums. Šī dziesma taču tika rakstīta oriģinālajam Arena vokālistam John Carson, kurš prata labskanīgi pielietot falsetu (vismaz studijā)... Lai arī var saprast, ka pēc tāda pārbaudījuma Rob Sowden varētu būt nepieciešama atelpa, man tomēr nav skaidrs, vai nebija iespējams atrast kaut nedaudz jēdzīgāku instrumentālo iestarpinājumu nekā divu minūšu garais "Serenity" (no "The Visitor"). Izklausās, ka ar to pietiek, lai Rob Sowden atgūtu elpu, un te nu viņš ir - atkal līmenī ar divām neoproga balādēm, proti, "The Butterfly Man" (no "Immortal?") un īpaši jauko, bet drūmo "The Hanging Tree" (no "The Visitor"). Nekas nekaiš vēl divu citu konceptalbuma "The Visitor" fragmentu - "A State Of Grace" un "Enemy Without" - izpildījumam, kaut gan neuzskatu tos par visveiksmīgākajiem minētā studijas diska gabaliem. Visvairāk mani pārsteidz jauninājums, kas kalpo par CD1 izskaņu - "Crying For Help VII" (no albuma "Pride"), kas oriģinālā bija Paul Wrightson vokāla solo demonstrējums, nu ir pārtapis stipri padebilā smagajā rokā ar ŠAUSMĪGI izkropļotu piedziedājumu (diemžēl publikai šis vājprāts ir gājis tik labi pie sirds, ka tās gavilēm ar attiecīgo meldiņu ir atvēlēta apmēram minūte no CD1 skanējuma laika). Apsolu žetonu par atjautību tam, kurš man spētu pierādīt, ka šai versijai ir kaut kāds sakars ar progresīvo roku... Pieļauju, ka vairums Arena fanu par īsto vērtību uzskatītu CD2, kurā ir trīs skaņdarbi un dokumentāla video pielikuma CD-R versija. Vispirms par skaņdarbiem. Pirmais no tiem ir gandrīz progmetāliskais "Chosen" (no "Immortal?"), un tā izpildījums visos aspektos ir pietiekami kvalitatīvs. Tad nāk tīkams instrumentālais iespraudums "Elea" (no "The Visitor") un mierpilnā balādīte "Friday's Dream" no pagaidām jaunākā Arena studijas veikuma "Immortal?", kas pieliek skaistu punktu šim savādajam koncertalbumam. Savukārt, kad noklausīts koncertieraksts, var ķerties klāt video pielikuma aplūkošanai, ja vien jūsu kompis ir aprīkots ar visu, kas šai darbībai nepieciešams. Pielikums ir gana interesants, un tam ir četras daļas: atskats grupas pagātnē, materiāla rakstīšanas process, mūziķu portreti un jaunais albums (ar to jāsaprot "Immortal?"). Secinājums: diemžēl kopumā nevaru būt pārlieku sajūsmināts par "Breakfast In Biarritz", jo ārpusē palicis daudz laba materiāla, un to var saprast, noskatoties video pielikumu. Tomēr, par spīti ne vienmēr veiksmīgajiem skaņdarbu pāraranžējumiem atbilstoši dzīvā izpildījuma prasībām, mūzikas skaņas kvalitāte ir vairāk nekā pieņemama, bet ar to taču nepietiek, lai šo koncertierakstu uzskatītu par ārkārtīgi izdevušos.


ARGENT

CD NOSAUKUMS: All Together Now
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Epic Records
GARUMS: 41’42”
PAMATSASTAVS:
Rod Argent – ērģeles, klavieres, balss
Russ Ballard – ģitāra, balss
Robert Henrit – bungas
Jim Rodford – basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kā vēstī grupas nosaukums, šīs vienības līderis ir ērģelnieks Rod Argent, kam (kopā ar līdzproducentu Chris White) pieder lielākā daļa dziesmu šajā albumā, lai gan grupā spēlē otrs ne mazāk ietekmīgs spēks, proti, ģitārists Russ Ballard, un viņam pieder vismaz ducis visā pasaulē bieži un plaši skandētu dziesmu. Vispirms dziesmas ir sarakstītas tā, lai noteikti pietiktu vietas ērģeļu vai klavieru solo un iespēlēm. Dažas dziesmas mūsdienās izklausās mazliet pliekani un banāli (“Keep On Rollin’” un “He’s A Dynamo”), taču “Hold Your Head Up” un “I Am The Dance Of Ages” tagad skan gandrīz tikpat svaigi, cik toreiz. Argent nekādā ziņā nedrīkst viennozīmīgi nosaukt par progroka grupu, jo viņu mūzika drīzāk atbilst jēdzienam klasiskais roks, kaut gan progresīvas tendences tomēr ir pamanāmas, piemēram, četrdaļīgajā “Pure Love” un “I Am The Dance Of Ages”. Šis caurmērā interesantais rokmūzikas monuments visvairāk ietu pie sirds tiem, kam Emerson, Lake, Palmer šķiet pārāk sarežģīts, bet Deep Purple - pārāk vienkāršs.


ARRAKEEN

CD NOSAUKUMS: Patchwork
IZDOŠANAS GADS: 1990
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: 2C Productions
GARUMS: 31’16”
PAMATSASTAVS:
Gauthier Mejanel – bungas
Yves Darteyron – bass, balss
Maiko – balss
Eric Bonnardel – taustiņi
Sylvain Gouvernaire – ģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Diemžēl šis Arrakeen albums ir mans vienīgais niecīgais priekšstats par šo grupu. Vēl jo ļaunāk, jo priekšstats ir ļoti labs (dodiet ziņu, ja kādam ir idejas, kur var iegādāties Arrakeen diskus). “Patchwork” sastāv no četriem gabaliem - trīs ir ierakstīti studijā, bet ceturtais (“Folle Marie”) ir koncertieraksts, kurā dzirdams viesmūziķa Steve Rothery (no Marillion) ģitāras solo. Uzslavu par ieguldījumu šajā diskā noteikti pelna dziedātāja Maiko un ģitārists Sylvain Gouvernaire. Lai gan Arrakeen jāpieskaita citām neoproga grupām, šī kvinteta mūzika ir ļoti franciska, tāpēc tā ir atšķirīga no Marillion. Domāju, ka tikai franciskās mentalitātes dēļ Arrakeen izdevās sarakstīt tādas kompozīcijas, kā “Patchwork” iekļautās “Differences” un (jo sevišķi!) “L’Entaluve”. Iesaku visiem neoproga faniem pameklēt šo un citus Arrakeen CD.


ASIA

CD NOSAUKUMS: Asia
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Geffen Records
GARUMS: 44’18”
PAMATSASTAVS:
Geoff Downes – taustiņi, balss
John Wetton – balss, bass
Steve Howe – ģitāras, balss
Carl Palmer – bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ažiotāža ap tādām supergrupām kā Asia reti kad sevi pa īstam attaisno. Interesanti, ka arī Asia sakarībā man nav pārliecības, vai tik skaļa klaigāšana bija nepieciešama, jo īpaši ņemot vērā to, kas no Asia ir palicis pāri tagad. Atceros, ka padomjlatvijas prese ap 1982. gadu rakstīja par šī projekta sākumu, un es uzreiz tiecos to dzirdēt, jo tur taču spēlēja divi no Yes (Howe, Downes), viens no King Crimson (Wetton) un pats Carl Palmer no ELP. Atšķirībā no nākamā Asia albuma, šim diskam dziesmas rakstījuši visi - vai nu pa pāriem, vai trijatā, vai pat četratā. Šāds kopdarbs parasti atnes labus augļus un arī šajā gadījumā tā tas bija noticis. Tādām dziesmām, kā “Time Again”, “Wildest Dreams” un “Only Time Will Tell” (pabija britu Top 20), nekādi nesanāk novecot 20 gadu laikā, bet hitsingls “Heat Of The Moment” (4. vieta britu topā) tika skandēts skaļi jo skaļi tajās Šveices ledus arēnās, kur 1998. gadā notika Pasaules čempionāts hokejā. Lai gan John Wetton noslieces rakstīt dziesmiņas pop-progroka manierē jau sāk parādīties šajā diskā, disks “Asia” ir viena no spilgtākām 80. gadu progresīvā roka lappusēm, tāpēc silti jums iesaku to izlasīt pašiem. Nu labi, lai runā skaitļi - šā diska mūža pirmā gada laikā vien tika pārdots 9 miljoni eksemplāru visā pasaulē, un tas uzlēca līdz pašam pirmajam pleķim albumu topos dažādās valstīs. Ceru, ka esmu pierunājis.


CD NOSAUKUMS: Alpha
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Geffen Records
GARUMS: 42’09”
PAMATSASTAVS:
Geoff Downes – taustiņi, balss
John Wetton – balss, bass
Steve Howe – ģitāras, balss
Carl Palmer – bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Saņēmuši milzu atzinību par pirmo riņķi, Asia sāka savu lejupslīdi. Lai gan nevarētu teikt, ka “Alpha” dikti atšķirtos no Asia debijas albuma, šajā diskā jau ir novērojamas komponistu tendences rakstīt vienkāršāk nekā agrāk. Dziesmas diskam “Alpha” sarakstījis tandēms Wetton un Downes (vienīgais izņēmums ir Wetton solo numurs “The Smile Has Left Your Eyes”). Arvien biežāk dziesmu raksturu nosaka zudušais līdzsvars starp autoru prātu un emocijām - šis balanss bija ļoti samanāms pirmajā albumā un, visticamāk, tādēļ tas bija tik veiksmīgs. 1983. gadā pop-progroks Vetonam jau padevās daudz labāk un to lieliski apliecina dziesmas “The Smile Has Left Your Eyes”, “Don’t Cry” un “Midnight Sun”. Tomēr, pateicoties kopdarbam dziesmu aranžējumos, arī šajā diskā ir pa kādai proga pērlei (“Open Your Eyes” un “True Colors”). Katrā ziņā klasiskā progroka ierakstu kolekcionāriem šis CD būtu jāiegādājas bez liekām ierunām (kaut vai Howe ģitāras un Wetton vokāla dēļ).


ATIVIN

CD NOSAUKUMS: Interiors
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Secretly Canadian
GARUMS: 37'55"
PAMATSASTĀVS:
Daniel Burton - ģitāra, basģitāra, elektronika, balss
Chris Carothers - ģitāras, basģitāra, balss, bungas
Kevin Duneman - bungas
Molly Kien - čells
Maggie Polk - vijole
VĒRTĒJUMS: 6 no 10
WEBLAPA:
http://www.ativin.com

Ativin manu uzmanību piesaistīja tāpēc, ka tas ir amerikāņu postroka grupas Early Day Miners mūziķa Daniel Burton atsevišķs, turklāt viņam līdzās abos formējumos ir stīgu instrumentu spēlētājas Molly Kien un Maggie Polk. "Interiors" ir Ativin otrais albums (debija "German Waters" iznāca 1999. gadā) un man bija nudien interesanti iepazīties, kādai mūzikai no muzicēšanas Early Day Miners sastāvā brīvajā laikā pievēršas Daniel Burton. Kā jau dažkārt mēdz notikt, līdzība starp viena mūziķa pārstāvētām grupām mēdz būt diezgan nosacīta, un arī šis gadījums nav izņēmums. Rūpīgi noklausoties "Interiors", nonācu pie secinājuma, ka Ativin radītā mūzika ir krietni eklektiskāka un (virspusēji) eksperimentālāka nekā Early Day Miners. Protams, par stilistisko pamatu savām kompozīcijām skaņraži Daniel Burton un Chris Carothers ir ņēmuši postroku, taču dažos gabalos ("Scissors", "Two Knives As Crutches", "End Of Tape", daļēji arī "When The Sky Turns Clear") uzsvars uz šī salikteņa otro daļu ir tik spēcīgs, ka priedēklis „post" kļūst pilnīgi lieks, bet, piemēram, eksperimentālajā iespraudumā "A Single Crease" un skaņdarbā "Near North" prātā nāk Robert Fripp rotaļas ar elektroniku. Postroka standartam visos aspektos atbilst tikai instrumentālais titulgabals un albuma epilogs "Under Blankets", kā arī dziesmas "Underwater" un "Dead Horses" (bungas iespēlējis Matt Griffin) ar mierīgu, hipnotisku dziedājumu. Tāpat kā Early Day Miners arī Ativin mūzikā noteicošā loma ir elektriskām ģitārām, kuru partijas ir sarakstītas tā, lai tās papildinātu viena otru, neatkarīgi no katra skaņdarba rakstura. Par spīti grupas centieniem radīt iespējami plašu materiālu viena stila ietvaros "Interiors" plūdums tomēr ir vienmērīgs, ar izteikti instrumentālu saturu. Kopumā šis albums man atgādina krāsainu aplikācijas papīrīšu mozaīku, kuru pienācīgi novērtētu tikai pieļāvīgākie postroka fani un ģitārmūzikas speciālisti. Kāpēc pieļāvīgākie? Kaut vai tāpēc, ka tīrasiņu postroka šeit nav un arī ģitārspēle nav aizkustinoši virtuoza.


ATRIA

CD NOSAUKUMS: Hide
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Musea
GARUMS: 66'46"
PAMATSASTĀVS:
Jean-Michel Paci - balss
Martial Urbanc - taustiņi
Stephane Pacini - bungas, sitamie instrumenti
Vincent De Toffoli - ģitāras
David Juvan - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Atria otrais albums "Hide" (debija "Boulevard Of Broken Dreams" iznāca gadu agrāk) ir kārtējais mūzikas ieraksts, ar kuru man sanāca iepazīties, pateicoties Tore Larson no Gēteborgas Ārtroka biedrības. Lieki piebilst, ka par šo neapšaubāmi talantīgo mūziķu kopu citādi nebūtu uzzinājis ne tik, cik melns aiz naga, un mani nagi pārsvarā ir diezgan tīri. J Bet tagad tuvāk pie lietas. Atria spēlē ritmiski visnotaļ sarežģītu un melodisku neoprogresīvo roku, kas dažkārt robežojas ar progmetālu. Vēl jo vairāk - Atria mūziķiem ir skaidrs priekšstats par neoproga kompozīcijas un aranžējuma niansēm. Ievērojama loma šajā albumā ir instrumentācijām, un tas ir pamatojams ar ģitārista Vincent De Toffoli un taustiņnieka Martial Urbanc virtuozitāti. Līdz ar to ir grūti atturēties, nenosaucot tuvākos salīdzinājumus ievērojami populārāku mākslinieku vidū: Saga, Dream Theater, Pendragon (90. gadi - pateicoties galvenokārt Jean-Michel Paci vokālajam sniegumam), Marillion (80. gadi) un Pallas, kā arī Cairo un Clepsydra. Kā noprotat, Atria diemžēl nepiedāvā neko radikāli jaunu, bet tā vietā drīzāk atražo sen pierādītas muzikālās vērtības. Šādu izeju var uzskatīt par pietiekami drošu, lai neiebrauktu auzās ar kaut ko nedzirdētu un plašākām patērētāju masām potenciāli nepieņemamu, tomēr šaubos, vai jaunradē panākumi būtu iespējami ar piesardzību, kas caurvij visas septiņas albumā "Hide" iekļautās kompozīcijas. Ja nu tomēr būtu jāizceļ kāda veiksmīgāka, t.i., atraisītāka kompozīcija, tad mana izvēle apstātos pie četrdaļīgajiem opusiem "Esquisse", "Learning To Fly" un instrumentālā "Voices". Kopumā "Hide" nebūt nav zemē metams ieraksts, un to apstiprinātu ikviens, kas ciena garas instrumentālas pasāžas un melodiskas, pat komerciāli tendētas vokāla partitūras. Savukārt eksperimentālas mūzikas cienītājiem elpa neaizrautos…


ATTENTION DEFICIT

CD NOSAUKUMS: Attention Deficit
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 55’52”
PAMATSASTAVS:
Alex Skolnick – elektriskās un akustiskās ģitāras
Tim Alexander – bungas, sitamie instrumenti
Michael Manring – 4, 6 un 10 stīgu basģitāras, cilpas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Baiļojoties, ka Magna Carta pārāk bieži sāk izdot šādus superzvaigžņu projektus, palūdzu veikalā nedaudz nodemonstrēt šo ierakstu. Nekādā ziņā nedrīkstu sacīt, ka tas, ko dzirdēju, bija kaut kas galīgi jauns - galu galā visa dīvainā King Crimson saime nodarbojas ar kaut ko līdzīgu jau turpat 10 gadus. Tomēr Attention Deficit nav gluži King Crimson kloni, jo visiem trim šī projekta dalībniekiem jau sen kopš bijis pa prātam spēlēt ne visai tradicionālu rokmūziku. Tim Alexander ir avangarda grupas Primus buņģieris un Michael Manring ir pazīstams ar vairākiem solo darbiem, kuros spēlē arī Alex Skolnick. Tieši Alex Skolnick parādīšanās improvizatoriskā gaismā ir zināms pārsteigums tiem, kas viņu atceras no thrash metal blices Testament laikiem. Attention Deficit spēlētā mūzika ir pietiekoši interesanta, lai piesaistītu brīvas formas avangarda džezroka cienītāju uzmanību. Improvizācija notiek viscaur diskam, taču katras konkrētās kompozīcijas robežās. Un nebrīnieties, jo kompozīciju forma ne vienmēr ir pilnīgi brīva. Ja man vajadzētu izvēlēties raksturīgākos gabalus no šī diska, es teiktu, ka tie ir 12 minūšu garais “Fly Pelican, Fly”, “Merton Hanks” vai “Scapula”. Visbeidzot, šā diska ierakstā sintezatori nav tikuši izmantoti, un atbilstošais uzraksts man atgādina 70. gadu Queen albumus, uz kuru vākiem bija lasāms “No synthesizers” (Vai dažus mūsdienu punk vai black metal albumus...- Nokt.). Kopumā šis Attention Deficit ieraksts ir visai veiksmīgs eksperiments, tāpēc atliek novēlēt visiem trim veiksmi, ražojot materiālu nākamam diskam, bet izdevējiem - pieturēties pie tikpat pareiziem lēmumiem, saaicinot kopā dažādus lielmuzikantus.


CD NOSAUKUMS: The Idiot King
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 53'07"
PAMATSASTĀVS:
Alex Skolnick - ģitāras
Tim Alexander - bungas, ģitāra
Michael Manring - basģitāras
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Kopš Attention Deficit debijas albuma iznākšanas bija apritējuši apmēram trīs gadi, kad veikalu plauktus ieņēma šī trio pagaidām jaunākais veikums ar nosaukumu "The Idiot King" un amizantu takšeļa (suņa) purnu uz diska vāka. Arī šajā ierakstā trijotne ir saglabājusi striktu nostāju: "nekādu sintezatoru". Tas nozīmē, ka viss, ko mēs šajā albumā dzirdam, ir ģitāras, basģitāra, sitamie instrumenti un daži neuzbāzīgi efekti. Par maz? Nedomāju gan, jo tādas raudzes profesionāļiem kā šie trīs pa spēkam ir iztikt ar minimāliem līdzekļiem un panākt maksimālu iznākumu. Priecē fakts, ka Attention Deficit ir pateikuši ardievas pilnīgi vai daļēji brīvas formas kompozīcijām (droši vien izņēmums ir agresīvais "Nightmare On 48th Street", taču es to spēju uztvert vienīgi kā joku). Vairums no "The Idiot King" iemiesotajiem 11 gabaliem rada iespaidu, ka materiāls nav tik vien kā pārdomāti sakomponēts un strukturēts, bet arī rūpīgi samēģināts. Visbeidzot, šim albumam raksturīga ļoti veiksmīga skaņu režija, instrumentu partitūras ir perfekti sabalansētas un skaņa - tembrāli piesātināta. Izbrīnu manī vairs nerada Tim Alexander un Alex Skolnick spējas, taču basista Michael Manring sniegums ir vienkārši šokējošs un izdoma - apskaužami ražena, jo īpaši skaņdarbos "The Risk Of Failure" un "Unclear, Inarticulate Things". Galu galā mēs, klausītāji, saņemam lieliska fusion paraugdemonstrējumu un vienu no visbagātīgākajiem simtprocentīgi instrumentāliem albumiem, kādus man pēdējā gada laikā nācies dzirdēt. Kopumā "The Idiot King" ir fantastisks šo trīs mūziķu aizsāktās sadarbības turpinājums, turklāt tāds, kādu biju iztēlojies (par to vien Attention Deficit pienākas dubulti plusa punkti J). Lai arī esmu pārliecināts, ka instrumentāls fusion nav gluži tā mūzika, no kuras pārtiek vidusmēra patērētāji, uzskatu, ka šoreiz Attention Deficit ir trāpījuši gandrīz desmitniekā. Ja vien diska nobeigumā nebūtu divu gabalu ("The Killers Are To Blame" un "Nightmare On 48th Street"), kuriem labāka vieta būtu bijusi debijas albumā...


AYREON

CD NOSAUKUMS: The Final Experiment - A Rock Opera
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: Transmission
GARUMS: 71’10”
PAMATSASTAVS:
Arjen Lucassen – ģitāras, taustiņi, basģitāra, balss
Cleem Determeijer – taustiņi, ērģeles, melotrons, klavesīns, klavieres
Ernst Van Ee – bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēdējo 10 gadu laikā rokoperas žanrs atguvis, šķiet, tādu pašu ietekmi un spēku, kāds tam bija 70. gadu sākumā. Nīderlandes grupa Ayreon (jeb drīzāk tās līderis Arjen Lucassen) šo apstākli ir pratusi novērtēt - piecu gadu laikā ierakstītas veselas divas rokoperas (Ja neskaita "Actual Fantasy" (1996), visai elektroniski virzīto operu starp šīm divām...- Nokt.). “The Final Experiment” ir pirmā no tām un tāpēc arī nepilnīgākā - sak, pirmie kucēni taču jāslīcina. Instrumentālisti ir neapšaubāmi spēcīgi, ierakstā piedalās vairāki pazīstami mūziķi un to vidū ir tādi monstri, kā Lenny Wolf (vokāls, ex-Kingdom Come) un Barry Hay (flauta un balss, ex-Golden Earring). Un kur nu vēl pats Lukasens, kurš jau dažus gadus agrāk bija pazīstamās metāla grupas Vengeance šefs. Ayreon ir viņa paša projekts, tāpēc rokoperas autors un aranžētājs ir tieši viņš (ar pāri niecīgu izņēmumu). Manuprāt, “The Final Experiment” lielākā nepilnība ir spēcīgu un paliekošu melodisko līniju trūkums (lūgums nejaukt ar dungāmeldiņiem), kaut gan rokoperas galvenā tēma ir šokējoši skaista un labi pakļaujas transponēšanai un cita veida muzikālai transformācijai. Pozitīvi vērtēju stilu dažādību šajā ierakstā - šeit saklausāms baroks, parasts roks, neparasts roks un pat viens varens death metal gabals. Nopietnas rokmūzikas cienītājiem “The Final Experiment” būtu sevišķi gards kumoss.


CD NOSAUKUMS: Into The Electric Castle - A Space Opera
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: Transmission
GARUMS: 104’31”
PAMATSASTAVS:
Arjen Lucassen – ģitāras, taustiņi, basģitāra, balss, mandolīna, melotrons
Robby Valentine – klavieres, sintezatori, melotrons
Roland Bakker – ērģeles
Ed Warby – bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Into The Electric Castle” ir tas, kas iznāk, ja treniņa pēc tiek sarakstīts tāds darbs, kā iepriekš aplūkotais “The Final Experiment”. Šoreiz Lukasenam ir izdevies piepulcināt daudz vairāk lielu slavenību nekā iepriekšējo reizi. Dažas slavenības pat palīdzējušas Lukasenam tikt galā ar vārdiem un vokāla meldijām. Lai padarītu šo vienā CD nesatilpināmo materiālu iespējami daudzveidīgu, Lukasens aicinājis ierakstā piedalīties veselu progrokeru zvaigznāju: Clive Nolan (Arena, Pendragon, Shadowland, u.c.), Fish, Ton Scherpenzeel (Kayak, Camel), Anneke Van Giersbergen (The Gathering), Damian Wilson (Landmarq, Threshold), u.c. Rezultāts ir apbrīnojami aizkustinošs (ja nemaldos, D. Bušmaņa rīkotajā aptaujā šo ierakstu biju ierindojis gada labāko disku pašā virsotnē) un varam tikai pabrīnīties par Lukasena spēju sajust, kāda loma visiem 10 dziedātājiem būs piemērota vislabāk. Spēcīga subjektīvisma vadīts, atzīšu, ka mani acumirklī izslēdz Fish un abu sieviešu - Anneke van Giersbergen un Sharon Den Adel - sniegums ik reizi, kad klausos šo ierakstu. Manā izpratnē “Into The Electric Castle” noteikti ir viena no visu laiku labākām rokoperām (un vislabākā speisopera!). Ar nepacietību gaidu nākamo Lukasena lielformas darbu.

CD NOSAUKUMS: Universal Migrator Pt 1: The Dream Sequencer
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Holande
IZDEVĒJS: Transmission Records
GARUMS: 70’07”
PAMATSASTĀVS:
Arjen Anthony Lucassen - ģitāras, basģitāra, sintezatori, melotrons, ērģeles, taustiņi
Rob Snijders - bungas
Erik Norlander - sintezatori, klavieres, vokoders, ērģeles, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ayreon iepriekšējais albums “Into The Electric Castle” daudziem lika nepacietībā gaidīt jaunu mūziku no Arjen Anthony Lucassen. Es pat vienu brīdi iedomājos, ka “Into The Electric Castle” ir labākais, ko viņš savā radošajā dzīvē ir spējis radīt, tomēr, kad uzzināju, ka 2000. gadā būšot veseli divi Ayreon diski, savas iedomas atsaucu. Pienāca jūnijs, un kādā Helsinku CD bodē man izdevās atrast abus “Universal Migrator” diskus. Lūk, pirmās šī komplekta puses “The Dream Sequencer” apskats. Pirmā daļa ir tipa liriskā, bet otra – roķīgā. Šis CD sākas ar tāda paša nosaukuma instrumentālu ievadu, kurā Arjen Lucassen ģitāras skaņas atgādina pašu David Gilmour no Pink Floyd. Tad seko gabals “My House On Mars”, kurā tiek aplūkota šim holandiešu mūziķim tik dikti sasāpējusī kosmosa apdzīvošanas tēma (vispār šis un otrs albums stāsta par kāda humanoīda spēju pārvietoties laikā). Gabals nav slikts, bet diemžēl pārāk statisks, lai aizkustinātu mani. Turpinājums ir visai neizteiksmīgs – dziesma “2084” ar Lana Lane vokāla un Clive Nolan sintezatoru solo. Nākamā kompozīcija ir “One Small Step” ar spēcīgo Edward Reekers vokālu un nevainojamu Erik Norlander taustiņu solo, bet Arjen Lucassen cenšas darīt visu, lai demonstrētu, cik liela ietekme uz viņu bijusi Ričijam Blekmoram. Šis ir ceturtais gabals un nu es pavisam labi saskatu galveno problēmu šajā riņķī – vairums dziesmu ir nevajadzīgi izstieptas; tās pilnīgi mierīgi varēja būt pat par dažām minūtēm īsākas. Arī nākamajam gabalam “The Shooting Company Of Captain Frans B. Cocq” (vokāls: Mouse) nebūtu nekādas vainas, ja vien tas būtu mazliet īsāks, taču jāsaka, ka šis ir viens no veiksmīgākajiem gabaliem šajā diskā. Neizteiksmīgo dziesmu “Dragon Of The Sea” iedziedājusi Lana Lane – laba, skanīga balss, bet ilgāk par pāris taktīm es to paciest nespēju. Katrā ziņā diska otra puse ir krietni labāka par sākumu. Temperamentīgo “Temple Of The Cat” atbilstošā stilā iedziedājusi Jacqueline Govaert – ļoti patīkams atklājums, lirisko “Carried By The Wind” – pats Arjen Lucassen, pinkfloidisko “And The Druids Turn To Stone” – Damian Wilson un “The First Man On Earth” – pats Neal Morse. Šiem četriem gabaliem galā piekabināts saīsināts ievada “The Dream Sequencer” atkārtojums, un tas ir ļoti loģisks diska noslēgums. Secinājums: “The Dream Sequencer” nekādā ziņā nav progroka klasika, lai gan zināmas pretenzijas uz tādu statusu šim albumam ir, un tās ir galvenokārt saistītas ar instrumentālistu spēli, nevis ar kompozīcijām un meldijām. Bet tagad gribu noklausīties otru daļu – Vienscilvēksbezzoda (Ar to Fetss domā mani. Kāpēc - to pat viņš pats nezina... - Nokt.) reiz mani brīdināja, ka tas ir baigi nikns.

CD NOSAUKUMS: Universal Migrator Pt 2: Flight Of The Migrator
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Holande
IZDEVĒJS: Transmission Records
GARUMS: 65’32”
PAMATSASTĀVS:
Arjen Anthony Lucassen - ģitāras, basģitāra, sintezatori, melotrons, ērģeles, taustiņi
Ed Warby - bungas
Erik Norlander - sintezatori, vokoders, ērģeles, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

“Flight Of The Migrator” ir dvīņu brālis Ayreon diskam “The Dream Sequencer” un jau tā ņiprais instrumentālais ievads “Chaos” vēstī, ka šoreiz patiesi darīšana būs ar kaut ko metālisku un, iespējams, veiksmīgāku mūziku nekā iepriekš apskatītajā albumā. “Chaos” tēma ir izteikti melodiska, kas atgādina renesanses mūziku. Nākamie divi gabali “Dawn Of A Million Souls” (ar Russel Allen pie mikrofona) un “Journey To The Waves Of Time” (dzied Ralf Scheepers) ir pietiekami aizraujoši, pateicoties dažbrīd interesantiem ritma zīmējumiem, kā arī instrumentālistu spēlei un līdervokālistu sniegumam. Divdaļīgais “To The Quasar” ir, iespējams, viens no veiksmīgākajiem skaņdarbiem visā “The Universal Migrator” duoloģijā; īpaši patīkams pārsteigums ir Helloween vokālista Andi Deris dziedājums. Desmitarpus minūšu garajā dziesmā “Into The Black Hole” līderdziedātāja loma atvēlēta Iron Maiden sirēnrīklei Bruce Dickinson; lai gan viņa devums ir tik profesionāls un kaislīgs, cik vienmēr, šī gabala uzbūve attīstās pārāk gausi un līdz brīdim, kad tiek sasniegta kulminācija, paiet apmēram divas trešdaļas tā skanēšanas laika. “Through The Wormhole” ar lielisko Fabio Lione (itāļu grupas Rhapsody vokālists) solista lomā īsti nesasniedz mērķi – dziesmas uzbūve ir pārāk monotona, kaut gan Shadow Gallery pārstāvis Gary Wehrkamp, kam uzticēti visi ģitāras un sintezatoru solo, aizgūtnēm cenšas vērst situāciju par labu. Dziesmā “Out Of The White Hole” dzied somu hevīmetālblices Stratovarius dziedātājs Timo Kotipelto, un arī šis gabals ir stipri garlaicīgs. Sintētiskais bass dziesmas “To The Solar System” dziesmas ievadā norāda, ka gaidāma atgriešanās albumā “The Dream Sequencer”, taču līdz ko iestājas pārējie instrumenti un vokālists Robert Soeterboek, šīs aizdomas pašķīst – piedziedājuma dēļ vien šis gabals varētu kļūt par smagā roka himnu, taču pantiņi ir briesmīgi neizteiksmīgi. Albuma epilogs “The New Migrator” ir īsts 70. gadu Rainbow pakaļdarinājums, un šo noskaņu papildina Ronnie James Dio sekotājs Elegy dziedātāja Ian Parry personā, kā arī rifi, solopartijas un bundzinieka spēle. Galu galā, kad noklausītas abas “The Universal Migrator” daļas, paliek jocīga nepilnības sajūta: “Vai tas tiešām ir viss, ko Lukasens varēja izdarīt?” Manuprāt, šim nenoliedzami talantīgajam holandiešu mūziķim rokā bija visi trumpji, lai radītu kaut ko patiesi jaunu un interesantu, nevis liktu ārā skolnieka gados iegūtās ietekmes. Tas viss jau ir dzirdēts simtiem un tūkstošiem reižu, tāpēc nav nekādas jēgas līdzināties Deep Purple/Rainbow Ričijam (šajā albumā) vai Pink Floyd Deividam (1. daļā), jo viņi ir unikāli. Baidos, ka Lukasens arī varētu būt unikāls, bet neapzinās to un laiž šo iespēju garām. Izpildījums ir ļoti profesionāls un instrumentālistu spējas – neierobežotas, bet ar to taču vairs nepietiek.

Nokturnal recenzija