PETER BANKS

CD NOSAUKUMS: Instinct
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Transatlantic
GARUMS: 55'55"
PAMATSASTĀVS:
Peter Banks - ģitāras, citi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Progresīvā roka pionierkomandas Yes pirmā ģitārista Peter Banks solo albums "Instinct" man bija īsts atradums. Tas ir instrumentāls un melodisks ieraksts, kurā dominē, protams, ģitāra un tās daudzveidīgais pielietojums. Albumā ietvertās divpadsmit kompozīcijas klausītāju nemanot aizved uz visdažādākajiem mūzikas pasaules nostūriem. Filozofija, emocijas un mazliet sentimenta gabalos "All Points South", "Code Blue" un "Never The Same", funk - "Sticky Wicket", azartisks, agresīvs eksperiments latīņamerikāņu disko ritmos - "Shortcomings". Skaņdarbi "Angels", "Swamp Report" un "Dominating Factor" ne ar ko īpašu neizceļas, taču kompozīcijas ziņā tie lieliski iederas albuma kontekstā. Nekādā ziņā nedrīkst nepieminēt četrus īsākus gabalus, kas izpilda kaut ko līdzīga saistelementa funkcijai - izteiksmīgais ievads "No Place Like Home", new age stilā ieturētais "Fogbound", eksperimentālais "Anima Mundi" un progresīvais "Instinctive Behavour". Kopumā "Instinct" var pamatoti uzskatīt par interesantu un ģitāristiem neraksturīgu ierakstu - Peter Banks nedemonstrē pārdabisku pirkstu kustības ātrumu, bet apliecina savu spēlētprasmi gudrā un pat atturīgā veidā. Ja esat ģitārists un gribat pārbaudīt, vai man ir taisnība, iegādājieties "Instinct" un paspēlējiet līdzi! (Varu derēt, ka izrādīsies daudz grūtāk, nekā sākumā izklausās.) Protams, šis albums noderētu arī kā patīkama fona mūzika, ja vien vietējās FM stacijas nav pārāk nopietni ietekmējušas jūsu muzikālo gaumi.

CD NOSAUKUMS: Reduction
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: HTD Records
GARUMS: 46’12”
PAMATSASTĀVS:
Peter Banks - visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Līdz brīdim, kad man kāds paziņa iedeva paklausīties šo disku, zināju, ka Peter Banks bija pirmais Yes ģitārists, kura noteiktos ģitārspēles standartus šajā grupā vēlāk pilnveidoja Steve Howe. Tā kā Yes viņš pameta jau 1970. gadā, nebiju par Pīteru neko dzirdējis. Izrādās, ka visu šo laiku viņš klusu dzīvojis mūsu vidū un nekādi izlēcieni no viņa puses nebija manāmi līdz 1997. gadam, kad Peter Banks nolēma ar savu “Reduction” iedot kā ar āmuru pa pieri visiem tiem, kas nezināja, kur viņš ir palicis. “Reduction” ir pilnībā instrumentāls darbs, taču tas ir nenoliedzami interesants. Pīters šai ierakstā izmantojis dažnedažādākos ciparu tehnoloģijas sasniegumus, tādējādi rūpējoties par to, lai katram skaņdarbam būtu savs skanējums viena stila robežās. Stils? Peter Banks, tā sauc šo stilu! Lai gan vietām samanāmas vieglas džezroka iezīmes, džezroks tas tomēr nav, un arī no visantīkākajiem Yes ierakstiem šai albumā nav ne smakas. “Reduction” ir viens no tiem retajiem instrumentāliem skaņu albumiem, kuru skanēšanas ilgums šķiet pārāk īss. Šis ieraksts ieteicams it visiem, kam tīk lieliskas spēlētprasmes, romantikas un mūsdienu tehnoloģijas apvienojums.


TONY BANKS

CD NOSAUKUMS: The Fugitive
IZDOŠANAS GADS: 1983
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 52’41”
PAMATSASTĀVS:
Tony Banks - balss, taustiņi, basa sintezators, bungu mašīna
Daryl Stuermer - ģitāras
Mo Foster - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Šis Genesis taustiņu vīra Tony Banks ieraksts man ir labi palicis prātā vēl kopš vidusskolas laikiem, kad tas man bija viens no vismīļākajiem skaņu albumiem, tāpēc diez vai spēšu uz to lūkoties objektīvi arī tagad, ašpadsmit gadus vēlāk. Lielākā starpība “The Fugitive” uztverē toreiz un šobrīd ir laika izveidota, jo kā padsmitnieks šo albumu es uztvēru kā kaut ko vienreizēju (tur taču ir bundzene!), bet tagad man tas izklausās pliekans (“This Is Love”) un reizēm arī samērā infantils (“By You”). Neraugoties uz epitetiem, kādus uz šo disku attiecinu patlaban, šajā ierakstā ir viena otra mazliet nosūbējusi pērlīte, piemēram, dziesma “Man Of Spells” un progroķīgais “Moving Under”. Lenona faniem droši vien patiktu arī bītliskās ziņģes “And The Wheel Keeps Turning” un “Say You’ll Never Leave Me”. Visbeidzot, Tony Banks šajā ierakstā atklājis sevī līderdziedātāju, taču, manuprāt, būtu bijis labāk, ja šo talantu viņš būtu pamanījis dažus gadus agrāk, lai spētu pienācīgi sagatavoties atbildīgam brīdim - pirmā solo albuma ierakstam. Vispār pārliecinātiem 70. gadu Genesis cienītājiem šis ieraksts varētu būt abonements sliktam garastāvoklim vismaz uz vienu mēnesi, bet 80. gadu Genesis faniem tik un tā labāk patiktu grupas kopīgie darbi disku “Abacab”, “Genesis” vai “Invisible Touch” izskatā.


PETE BARDENS

CD NOSAUKUMS: Water Colors
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Miramar Recordings
GARUMS: 42'13"
PAMATSASTĀVS:
Pete Bardens - taustiņi
Jethro Foxx - bungas, sitamie instrumenti
Neale Heywood - ģitāra
Mychal Lomas - basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Kad kādas Rīgas bodes plauktā pamanīju divus Pete Bardens diskus, atviegloti uzelpoju - biju gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka nomiršu ar bijušā Camel taustiņnieka solo karjeru lāgā neiepazinies. Ierados mājās un dažas reizes noklausījos savu pirkumu. Līdz šim biju dzirdējis tikai pāri instrumentālu kompozīciju no "Water Colors", proti, "Journey" un "Timepiece", kas iekļautas Pete Bardens' Mirage 1996. gada koncertalbumā "Live In Germany". Lieki piebilst, ka šie abi skaņdarbi ir vieni no veiksmīgākajiem visai ūdeņainajā "Water Colors", kuru lielā mērā uzskatu par pusmūža klausītājiem domātu 70. gadu Camel ideju atreferējumu. Diemžēl bez Andy Latimer ģitāras, jo šis galu galā ir Pete Bardens solo albums, tāpēc visvairāk akcentēts viņa neapšaubāmais taustiņnieka talants. Protams, ne jau viss materiāls ir pārmērīgi atturīgs: līdzās jau pieminētajiem opusiem "Journey" un "Timepiece" vēl jāizceļ roķīgā dziesma "A Higher Ground", titulgabals un albuma epilogs "Ghostwater". Pārējie trīs instrumentālie skaņdarbi ("De Profundis", "Yellowstone Blue", "Shape Of The Rain") un pavisam vieglā popdziesmiņa "Is It Any Wonder" ar Syreeta Wright piebalsīm mani nespēj pārlieku sajūsmināt. Noklausoties "Water Colors" vairākkārt, nonācu apmēram pie šāda secinājuma: žēl, ka Pete Bardens nav izdevies saglabāt kaut daļu no tās komponista drosmes, uz kuras pamatiem balstījās Camel mūzikas spilgtā individualitāte viscaur 70. gadiem... Ak, jā - šī albuma skanējums ir gandrīz neciešami sterils!


CD NOSAUKUMS: Further Than You Know
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Miramar Recordings
GARUMS: 42'13"
PAMATSASTĀVS:
Pete Bardens - taustiņi, balss
Jethro DeFries - bungas, sitamie instrumenti
Neale Heywood - ģitāra
Mychal Lomas - basģitāra, balss
Maxine & Julia Waters - balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Albumā "Further Than You Know" Pete Bardens un viņa domubiedri turpina ekspluatēt iepriekšējā diskā pielietotos "Water Colors" izteiksmes līdzekļus ar vēl augstāku ūdens un sterilitātes saturu. Protams, izpildījums ir perfekts, taču "Further Than You Know" ir vēl mazāk radniecīgu saišu ar Pete Bardens veikumu Camel sastāvā sirmā senatnē. Salīdzinājumā ar "Water Colors" šajā albumā nomācošs pārsvars ir dziesmu, nevis instrumentālu kompozīciju pusē (proporcijas ir apgrieztas - 6:3 par labu dziesmiņām). Nesaprotamu iemeslu dēļ visās septiņās dziesmās līdervokālista funkcijas ir uzņēmies pats Pete Bardens, lai gan iepriekšējā diskā ikviens varēja pārliecināties, ka basista Mychal Lomas balss ir ievērojami spožāka. Cita lieta - Pete Bardens dziedāšana, manuprāt, der kā uzlieta šādam muzicēšanas stilam. Kā jau dziesmiņām pienākas, galvenokārt akcentēta Pete Bardens intīmā dūdošana ar adekvāti mīlīgām sieviešu piebalsīm. Pavadījumā vislielākā loma ir sintezatoru skaņām, taču šķiet jocīgi, ka tāda ranga mūziķis kā Pete Bardens lieto saksofona ("Real Time"), mutes harmonikas ("Bad Boy") un citu instrumentu sintētiskos tembrus - it kā nebūtu iespējams atrast dzīvus spēlmaņus! Pirms šī albuma noklausīšanās ielūkojos CD bukletā un nopriecājos, jo tur rakstīts, ka ierakstā piedalījušies veseli divi ģitāristi, proti, divos gabalos (instrumentālajā "Coco Loco" un dziesmiņā "This Could Be Like Heaven") viesojas lieliskais ģitārists Steve Adams. Izrādās, ka mans prieks bija veltīgs, jo ģitārai šajā albumā ir vēl mazāka nozīme nekā iepriekšējā albumā. Kopumā šis albums ir galvas tiesu vājāks, salīdzinot ar "Water Colors", tāpēc nebrīnīšos, ja prasīgāki intelektuālas rokmūzikas cienītāji atrastu par pieņemamām tikai divas instrumentālās kompozīcijas (relatīvi filozofiskās "Sea Of Dreams" un "Rain Talk"). Var jau gadīties, ka arī kāda no sešām dziesmiņām, no kurām droši vien par pārākām ir uzskatāmas "This Could Be Like Heaven" un "Sometime". Secinājums: es klasificētu "Further Than You Know" pie vakara mūzikas, kas domāta mīlētājiem pusmūža vecumā...

BARK PSYCHOSIS

CD NOSAUKUMS: Independency
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: 3rd Stone
GARUMS: 62’17”
PAMATSASTĀVS:
Graham Sutton - balss, ģitāra, taustiņi, samples
Mark Simnett - bungas, sitamie instrumenti
John Ling - balss, basģitāra, ģitāra, sitamie instrumenti, samples
Daniel Gish - taustiņi, klavieres
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Grupa Bark Psychosis ir viena no postroka līderēm un viņu albums “Independency” to skaidri jo skaidri apliecina. Šajā ierakstā Bark Psychosis veči ir spējuši satilpināt veselu vagonu ideju, emociju un skaņu gūzmu. Lai gan albuma uzbūve dažam varētu atgādināt, piemēram, 1971. gada Pink Floyd ierakstu “The Meddle”, šie četri vīri (un četri viesmūziķi, kas palīdzējuši šo albumu ierakstīt) labi pazīst savu muzikālo “es”, tāpēc līdzību ar Pink Floyd vai citām radniecīgām vienībām būtu jāmin tikai tad, ja šāda līdzība ir jāatrod. Disks sākas ar jauku akustisku balādi “I Know”, taču tas nebūt nepārstāv visu disku kopumā. Mazliet tālāk diskā atrodams skaņdarbs “By Blow”, kuru var uzskatīt par Pastardienas muzikālu vēstnesi. Tad vēl noskaņām bagātie opusi “Blood Rush”, “Tooled Up” un “All Different Things”. “Independency” ir viens no tiem skaņu albumiem, kurš spēj nospraust kursu jūsu garastāvoklim visai dienai - ja gribat, lai tas būtu labs, šis disks jāklausās no rīta. Šis albums labi der gan fonam (vienīgi izprogrammējiet dziesmas “By Blow” un “Manman”!), gan mūzikas baudīšanai.

CD NOSAUKUMS: Hex
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: 3rd Stone
GARUMS: 51’14”
PAMATSASTĀVS:
Graham Sutton - balss, samples, programmēšana, ģitāra, klavieres, ērģeles
Mark Simnett - bungas, sitamie instrumenti
John Ling - basģitāra, samples, programmēšana, sitamie instrumenti
Daniel Gish - taustiņi, klavieres, ērģeles
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Būtībā “Hex” ne ar ko neatšķiras no “Independency”, ja nu vienīgi tā skanēšanas ilgums ir par 10 minūtēm īsāks. Iespējams, tas ir nedaudz ekspresīvāks par iepriekšējo (dziesma “Fingespit”), taču tas nenozīmē, ka sliktāks. Stils ir tas pats - minimālistisks, sapņains, noskaņām bagātīgs un zināmā mērā garīgs postroks, pie tam visi četri Bark Psychosis mūziķi pilnībā atbilst izraudzītajam stilam. “Hex” ierakstā piedalījies stīgu kvartets un pieci citi viesmūziķi. Šķiet, viens no labākiem Bark Psychosis darbiem ir atrodams tieši šajā albumā - dziesma “Big Shot” ar Pete Bereseford spēlēto vibrafonu. Tāpat kā “Independency” arī šis ir viens oriģināls un progresīvs ieraksts šo vārdu vistiešākajā nozīmē. Un oriģinalitātei netraucē pat attālā radniecība ar agrīniem Pink Floyd skaņu ierakstiem, tāpēc Bark Psychosis ieraksti ir ieteicami ikvienam, kas vēlas paplašināt redzesloku mūzikā un atrast aizvien jaunus favorītus.


MARTIN BARRE

CD NOSAUKUMS: The Meeting
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Imago
GARUMS: 55’34”
PAMATSASTĀVS:
Martin Barre – elektriskās un akustiskās ģitāras, flauta
Maggie Reeday – balss
Jonathan Noyce – basģitāra
Andrew Murray – taustiņi
Miles Bould – sitamie instrumenti
Mel Collins – saksofons
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Šo Jethro Tull ģitārista Martin Barre solo albumu man ieteica kāda ierakstu veikala vadītājs: “Paņem, paklausies. Redzēsi pats, ka ir labs.” Paņēmu, paklausījos un ieraudzīju, ka ir labs. Vienīgi ne gluži tas, ko biju gaidījis. Nezinātājs nekad nevarētu iedomāties, ka šim diskam ir kāds sakars ar Jethro Tull, lai gan to Mārtinam palīdzējuši ierakstīt arī citi kolēģi no Jethro Tull - bundzinieki Doane Perry un Gerry Conway, kā arī basģitārists Jonathan Noyce (viesmūziķu saraksts ir ļoti ietilpīgs). Saikni ar Jethro Tull nodod vienīgi raksturīgais Mārtina ģitāras tembrs un atsevišķi fragmenti piecās instrumentālās kompozīcijas, no kurām par labākām uzskatu “Misére”, “Spanner” un brīnišķīgais muzikālais epilogs “The Audition”. Kaut arī alta pielietojums vokāla solo partijās parasti mani neaizkustina, dziedātājai Maggie Reeday ir patīkama balss un tā lieliski iederas Mārtina dziesmās, kas mazliet atgādina blūzroku un džezroku. “The Meeting” iepriecinātu arī saksofonista Mel Collins fanus, jo viņš kā vienmēr ir savu uzdevumu augstumos. Albums pieaugušajiem, kuri dod priekšroku kvalitatīvai un ne pārlieku sarežģītai rokmūzikai.


BEGGARS OPERA

CD NOSAUKUMS: Act One
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records
GARUMS: 50’06”
PAMATSASTĀVS:
Martin Griffiths – balss
Alan Park – ērģeles, klavieres
Ricky Gardiner – ģitāra, balss
Gordon Sellar – basģitāra, akustiskā ģitāra, balss
Ray Wilson – bungas
Virginia Scott – melotrons, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Skotu grupas Beggars Opera pirmais albums liecina par mūziķu milzīgo potenciālu. Manā rīcībā esošajā ierakstā ir divi monofoniski ierakstīti bonus tracks (“Sarabande” un “Think”), tāpēc, aplūkojot “Act One” sīkāk, šīs divas dziesmas vērā neņemšu, jo oriģinālalbumā tās nebija ietvertas un iznāca kā singli nepilnu gadu vēlāk. Oriģinālajā “Act One” albumā ir piecas dziesmas un divas no tām ilgst turpat 12 minūtes. Šajā albumā iekļautas divas franču operešu meistara Suppé darbu interpretācijas, no kurām veiksmīgākā ir diska pirmā dziesma “Poet And Peasant”. Tai seko Virginia Scott sarakstītā kompozīcija “Passacaglia”, kas, manuprāt, ir vislabākā šajā albumā. Lai gan CD grāmatiņā stāv rakstīts, ka instrumentālā skaņdarba “Raymonds Road” autori ir paši Beggars Opera, tas sastāv no dažādu pazīstamu klasisko gabalu fragmentiem roka izpildījumā, tāpēc varu pamatoti teikt, ka grupas mūziķi ir tikai improvizējuši un, iespējams, sarakstījuši pārejas no vienas tēmas uz citu. Katrā ziņā “Act One” noteikti bija skaļš un pretenciozs Beggars Opera pieteikums pasaulei un konkurentiem. Tāpēc vien, ka grupa bija atradusi savu stilu, kurš tika pilnveidots ar katru nākamo albumu.

CD NOSAUKUMS: Waters Of Change
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records
GARUMS: 42’28”
PAMATSASTĀVS:
Martin Griffiths – balss
Alan Park – ērģeles, klavieres
Ricky Gardiner – elektriskā un akustiskā ģitāra, balss
Gordon Sellar – basģitāra, akustiskā ģitāra, balss
Raymond Wilson – sitamie instrumenti
Virginia Scott – melotrons, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

“Waters Of Change” ir pirmais gluži patstāvīgais Beggars Opera albums kaut vai tāpēc vien, ka šeit ietvertas tikai pašu rakstītas kompozīcijas (mūziku raksta visi, lai gan pārsvarā Virginia Scott un Alan Park), ja neskaita ievadu dziesmai “Silver Peacock”. “Nu un tad?” jūs jautāsiet un iebildīsiet, ka visi jau raksta savu mūziku. Jā, tas tiesa, bet kādu? Beggars Opera to dara pavisam labi un komponē instrumentu partitūras atbilstoši augsti profesionālai spēlētprasmei (“I’ve No Idea” un ģeniālais “Silver Peacock”). Savukārt instrumentālais skaņdarbs “Nimbus” varētu būt kāds New Age mūzikas embrijs. Neapšaubāmie grupas trumpji ir Martin Griffiths spēcīgais un meistarīgais vokāls, kā arī Alan Park taustiņinstrumentālista pieredze, kas dzirdama viscaur šim ierakstam. Apkopojot visas labās “Waters Of Change” īpašības, jāsecina, ka šis ieraksts ir galvas tiesu pārāks par “Act One”, tomēr pieļauju iespēju, ka kompozīcijas varēja būt par kripatiņu sapiņķerētākas.

CD NOSAUKUMS: Pathfinder
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Repertoire Records
GARUMS: 38’27”
PAMATSASTĀVS:
Martin Griffiths – balss
Alan Park – taustiņi
Ricky Gardiner – ģitāra, balss
Gordon Sellar – basģitāra, akustiskā ģitāra, balss
Ray Wilson – bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Vislabākais Beggars Opera albums no tiem, ko esmu dzirdējis. Tajā iekļautās septiņas dziesmas paiet vienā acumirklī, ka tā vien gribas nospiest REPEAT podziņu uz CD atskaņotāja. Šajā diskā katra dziesma ir kolosāls muzikāls vēstījums, tāpēc atļaušos to nosaukt par vienu no monumentālākiem 1972. gada ierakstiem (jā, tikpat labs cik E.L.P. “Trilogy” un gandrīz vienā līmenī ar Yes “Fragile”). Kad klausījos “Pathfinder” pirmo reizi, man elpa aizrāvās līdz ar pirmajām dziesmas “Hobo” taktīm, bet tā pa īstam atguvos tikai tad, kad izskanēja pēdējais šausmu kliedziens diska grandiozajā epilogā “Madame Doubtfire” (pateicoties velnišķai dzejai, šī dziesma varētu iet pie sirds zināmai daļai Norvēģijas iedzīvotāju). Pa ceļam no pirmās līdz pēdējai dziesmai ir piecas citas, no kurām obligāti jāizceļ roka klasika “MacArthur Park”, interesantā kompozīcija “The Witch” un skotiski folkroķīgais gabals “From Shark To Haggis”. “Pathfinder” ir obligāts elements jebkura roka klasikas cienītāja ierakstu kolekcijā.

CD NOSAUKUMS: The Final Curtain (1980 - 1991)
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Scratch Records
GARUMS: 49’42”
PAMATSASTĀVS:
Linnie Patterson – balss
Alan Park – taustiņi
Gordon Sellar – basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Šis ierakstu apkopojums ir vēsturisks apliecinājums tam, kas 80. gados bija palicis pāri no Beggars Opera. Nemaz tik maz jau nebija - viens no galvenajiem mūzikas autoriem - taustiņnieks Alan Park - un basģitārists Gordon Sellar vēl aizvien bija grupā. Lai arī dramatiski jūtams oriģinālā dziedātāja Martin Griffiths trūkums, nav peļams arī vokālista Linnie Patterson sniegums - viņam labāk padodas roķīgākas meldijas. Ar šo dziedātāju ierakstīta puse no albumā iekļautā materiāla, bet citas dziesmas 80. gadu beigās iedziedājis Gordon Neville (pēc Linnie Patterson nāves). 80. gadu Beggars Opera vairs neaizraujas ar izvērstām kompozīcijām, bet pieturas pie vienkāršākas formas skaņdarbiem. Beggars Opera zina, kā rakstāmi un aranžējami prastāki gabali, un to apliecina dziesmas “Lifeline”, “Africa...At Last” un sensenā gabala “Poet And Peasant” instrumentālā interpretācija. Neraugoties uz vienkāršojumiem kompozīcijās, Beggars Opera neizdzēšamais rokraksts tomēr ir samanāms ikvienā no tām. Kopumā “The Final Curtain” ir savam laikam atbilstošs ieraksts un uzskatāma liecība tam, kas 80. gados notika ar veselu baru 70. gadu progrokeriem. Mēdza būt arī ļaunāk.


ADRIAN BELEW

CD NOSAUKUMS: Mr. Music Head
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Atlantic Records
GARUMS: 45'38"
PAMATSASTĀVS: Adrian Belew - balss, instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Šķiet, "Mr. Music Head" ir viens no komerciālākiem Adrian Belew solo albumiem, kurus esmu dzirdējis. Tomēr nekavēšos piebilst, ka vārds "komercija" šī neordinārā mūziķa izpratnē ir ieguvis izsmalcinātāku un intelektuālāku nozīmi nekā daudzu citu viņa laikabiedru uztverē (trāpīgi ironiska dziesmiņa šajā virzienā ir albuma pirmais gabals "Oh Daddy"). Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņam nav izdevies sasniegt popmūzikas visaugstākās virsotnes. Adrian Belew ir svarīgi izteikt savu muzikālo "es", un šīs divpadsmit dziesmas apliecina, ka viņam līdzīgu nav (vientuļais degunradzis?). Pat šķietami vienkāršajās kompozīcijās Adrian Belew nebaidās eksperimentēt ar dažādām jocīgām skaņām, bet dziesmu vārdi kā parasti ir asprātīgi, izsmejoši un sirreālistiski ("Every dog has its dayton ohio hitler"). Līdzās vieglāk uztveramiem skaņdarbiem ("Oh Daddy", "One Of Those Days", "Bad Days", "1967") atrodas džungļu ritmiem bagāti gabali ("Coconuts", "Hot Zoo", "Peaceable Kingdom", "Motor Bungalow") un ļoti eksperimentālais diska epilogs "Cruelty To Animals". Līdzīgi citiem Adrian Belew albumiem arī šoreiz būtu pagrūti nosaukt "labāko dziesmu", tomēr ja man vajadzētu izraudzīties kādu gabalu savam radio raidījumam, tie būtu "1967" vai "House Of Cards". Secinājums: manuprāt, "Mr. Music Head" nav uzskatāms par visvienotāko un visizteiksmīgāko Adrian Belew solo darbu, tāpēc šis nenoliedzami progresīvais albums ir ieteicams galvenokārt šī mūziķa gara lidojuma sekotājiem.

CD NOSAUKUMS: The Acoustic Adrian Belew
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: ABP
GARUMS: 29’15”
PAMATSASTĀVS:
Adrian Belew – balss, akustiskās ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Vakara mūzika dažāda vecuma melomāniem. Šajā ierakstā King Crimson ģitārists un dziedātājs ir pilnīgi viens, tāpēc viņam nav jārēķinās ar kolēģu uzbraucieniem par popsīgu pieeju mūzikai. Īstenībā nemaz jau tik popsīgs tas piegājiens nav, cik roķīgs. Šajā akustiskās mūzikas albumā ir astoņas Adrian Belew paša sarakstītas dziesmas (ar “The Lone Rhinoceros”, “Burned By The Fire We Make” un “Old Fat Cadillac” priekšgalā), bītlu “If I Fell” (ar Belew hettriku piedziedājumā, kurā viņš liek nobālēt oriģinālam), King Crimson gabals “Matte Kudasai” (ideāls izpildījums) un Roy Orbison saraudātais “Crying”. Lūk, cik dažāds materiāls apkopots zem viena jumta. Mazliet dīvains (pozitīvā ziņā) ir diska nobeigums “Martha Adored” - tas iegūts, atskaņojot pretējā virzienā kādu citu dziesmu no šī albuma. Tomēr jāatzīst, ka “The Acoustic Adrian Belew” nav tik pilnīgs albums, cik nākamais (“Here” - sk. zemāk).

CD NOSAUKUMS: Here
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: ABP/Caroline Records
GARUMS: 44’57”
PAMATSASTĀVS:
Adrian Belew – balss, visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Iedomājieties, kas iznāktu, ja vienā milzīgā mūzikas pārstrādes toverī sabērtu iekšā dažādus ierakstus no The Beatles (vairāk gan domāju George Harrison dziesmas), King Crimson agrīnā posma (“In The Court Of The Crimson King”) un 80. gadiem, kā arī David Bowie albumu “Scary Monsters”! Manuprāt, iznāktu tieši Adrian Belew disks “Here”. Nezinātājiem paskaidrošu - Adrian Belew ir spēlējis ģitāru David Bowie grupā, bet kopš 1981. gada bijis neatņemama sastāvdaļa leģendārā grupā King Crimson, kur viņa pārziņā ir vokāls un ģitāra. Ar albumu “Here” Adrian Belew pierāda, ka nav tikai vokālists un ģitārists vien, jo viņš iespēlējis arī bungas, taustiņus un citus instrumentus. Dziesmu meldiņi ir izfunktierēti tā, lai vismaz piedziedājums paliktu klausītāju prātā uzreiz, bet mūzika neapniktu pat pēc 10. klausīšanās reizes (jo īpaši dziesmas “Survival In The Wild”, “Postcard From Holland” un “Brave New World”). Lai gan viss darbs nav pārmērīgi eklektisks, apbrīnas vērts ir Adrian Belew muzikālās domāšanas diapazons un prasme piemērot melodijas (un arī tās sakarīgi nodziedāt) visdažādākajām harmonijām. Interesants darbs, kurš neliktu novērsties ne bītlu, ne King Crimson, nedz arī David Bowie faniem. Kopumā “Here” izklausās pēc veltījuma kādai iemīļotai personai (dažu dziesmu teksti ir visai personīgi), vai vismaz pēc izsauciena: “Re, ko es vēl protu!”


CD NOSAUKUMS: Op Zop Too Wah
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Caroline Records/Virgin
GARUMS: 55'53"
PAMATSASTĀVS: Adrian Belew - visi instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ja man kāds prasītu nosaukt visasprātīgāko ierakstu manā CD kolekcijā, nav izslēgts, ka es izvēlētos King Crimson ģitārista/vokālista Adrian Belew "Op Zop Too Wah". Pirmkārt, albuma nosaukums nenozīmē ne tik, cik melns aiz naga. Otrkārt, ļoti interesanti ir dziesmu vārdi. Treškārt, muzikālais saturs pilnībā atbilst gan albuma nosaukumam, gan dziesmu vārdiem. "Op Zop Too Wah" ir iecerēts kā dziesmu albums, taču, protams, ne jau tradicionālā izpratnē. Iznākums ir apmēram pusceļā starp iepriekšējo līdzīga formāta Adrian Belew solo albumu "Here" un King Crimson diska "Thrak" vokāli instrumentāliem skaņdarbiem. Te pavisam ir atrodama 21 kompozīcija, no kurām astoņas ir apmēram minūti garas dažādas muzikālas skices. Ar "Op Zop Too Wah" Adrian Belew kārtējo reizi pierāda, ka ir īsts multiinstrumentālists (it kā par to vēl kāds būtu šaubījies!), kaut gan nenoliedzami viņam vislabāk padodas ģitārspēle un dziedāšana. Iespējams, visintriģējošākais skaņdarbs šajā albumā ir "High Wire Guitar", kas izklausās pēc ironiska, bet draudzīga šarža kolēģim no King Crimson vārdā Robert Fripp - publikas gaviļu un sitamo instrumentu pavadījumā bez žēlastības tiek plosīta ģitāra stipri fripiskā veidā. Vieglāk iegaumējamo gabalu vidū ir slavas dziesma ģitārai "Six String", instrumentālā titulkompozīcija un akustiskā balādīte "Time Waits". Tomēr ir grūti izcelt kādu gabalu kā favorītu, jo šis ir viens no tiem albumiem, kas jāklausās no viena gala līdz otram. Šādiem ierakstiem ir būtiski, lai klausītājiem rastos vēlēšanās to dzirdēt vēl un vēl, un šo mērķi Adrian Belew ir sasniedzis. Sevišķi ieteicams albums progresīvas, eksperimentālas un dažādu noskaņu mūzikas cienītājiem.


ROBERT BERRY

CD NOSAUKUMS: Pilgrimage To A Point
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 61’35”
PAMATSASTĀVS: Robert Berry – balss un visi instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Progresīvā roka aprindās pazīstamais Kalifornijas pavalsts iedzīvotājs vārdā Robert Berry izceļas ar apbrīnojamu prasmi vienlīdz labi spēlēt dažādus rokmūzikā nepieciešamus instrumentus (pie tam viņš ir arī labas balss īpašnieks). Savu talantu pasaulei viņš jau bija apliecinājis, 80. gadu sākumā spēlēdams grupā Hush, bet vēlāk – GTR kopā ar Yes vecmeistaru Steve Howe (tas bija pēc tam, kad šo formējumu pameta otrs ģitārists Steve Hackett). Šī sadarbība ar Steve Howe albumam “Pilgrimage To A Point” deva divus gabalus – diska sākumam lieliski piemēroto “No One Else To Blame” un visai neizteiksmīgo “The Love We Share”. Kad GTR beidza darbību pavisam, Robert Berry sāka veidot jaunu formējumu ar bundzinieku Carl Palmer no slavenā trio Emerson, Lake & Palmer. Paredzētās grupas vietā dzima cita ar nosaukumu 3, kurā par trešo dalībnieku kļuva taustiņnieks Keith Emerson (1988. gadā 3 izdeva vienīgo albumu “To The Power Of 3”). Arī šis posms Robert Berry radošajā dzīvē ir pārstāvēts viņa solo albumā “Pilgrimage To A Point” ar divām kompozīcijām – ne pārāk interesanto “Shelter” un grandiozo “Last Ride Into The Sun”. Albumā ir ietvertas vēl piecas Robert Berry kompozīcijas un viens patīkams bonus track, kura nosaukums nekur CD grāmatiņā nav minēts (neesmu liels John Lennon fans, bet tas varētu būt viņa gabals). Vislielākā problēma šim mūziķim, šķiet, ir kompozīcija, tomēr šis izteikums neattiecas uz gabaliem, kas pārliecinoši ieturēti AOR rāmjos (“You’ve Changed”, “Freedom” un “The Otherside”), bet gan uz skaņdarbiem, kas iecerēti kā sarežģītāki progroka gabali (“Shelter” un “The Blame”). Citādi “Pilgrimage To A Point” ir tik labs, cik labs vien var būt albums, kuru pilnībā ierakstījis viens (!) mūziķis.

BIG BIG TRAIN

CD NOSAUKUMS: From The River To The Sea
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Least Peculiar Music
GARUMS: 58'41"
PAMATSASTĀVS:
Ian Cooper - taustiņi, programmēšana
Andy Poole - basģitāra
Greg Spawton - ģitāra
Martin Read - balss
Steve Hughes - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

90. gadu sākumā, kad Lielbritānija piedzīvoja (neo)progresīvā roka atdzimšanu, savu eksistenci ar ilgspēlējošiem albumiem pieteica desmitiem grupu. Big Big Train bija viena no tām, kas sekoja Jadis un IQ piemēram, taču debijas albumā velkamas vienīgi stilistikas paralēles (tas ir, šo grupu mūziķi piedalījušies tikai nākamajos Big Big Train ierakstos). Albumā "From The River To The Sea" iekļautas divpadsmit kompozīcijas, tostarp arī Greg Spawton akustiskās ģitāras solo numurs "River". Šis ieraksts nekādā ziņā nepārsteidz ar oriģinalitāti, tomēr izpildījums atbilst visnotaļ augstajam britu neoproga standartam. Bez īpašas piepūles var pamanīt, ka grupas galvenais ideju ģenerators ir ģitārists Greg Spawton - tieši viņa melodiskais spēles stils varētu likt noklausīties šo un citus Big Big Train albumus vairāk nekā vienu reizi. Vokālista Martin Read balss tembrs un mierīgā dziedāšanas maniere pilnībā atbilst dziesmu vienmērīgajam plūdumam. Interesanti, ka Big Big Train debijas albums neizklausās tik bezzobains, cik, piemēram, viņu trešais disks "English Boy Wonders" (1997), lai arī grupa savu turpmāko jaunradi ir balstījusi uz "From The River To The Sea" aizsāktajām tradīcijām - vokāla meldiņi, kas acumirklī nepielīp, savdabīgi, dažkārt džezīgu akordu virknējumi un aranžējumi (manuprāt, veiksmīgākās kompozīcijas ir "Friend Inside" un izteikti liriskā "Along Came Sarah"). Tomēr šis albums ir visai patālu no pašas pilnības. Mani lielākie iebildumi ir pret programmētajiem sitamiem instrumentiem, kas rada sajūtas, kādas mani pārņem ik reizi, kad sadzirdu kādu 80. gadu pseidoroka hitsinglu. Ar šo nebūšanu ir saistītas nepilnības kopējā skanējuma ziņā, jo rodas iespaids, ka programmētās bungas ir mēģināts noslāpēt aiz visai neizteiksmīgiem un neoprogrokam tipiskiem taustiņinstrumentu tembriem un dažbrīd neadekvāti izceltām ģitāras partijām. Tiesa gan, jāņem vērā arī fakts, ka albums ierakstīts, izmantojot astoņu celiņu ieraksta aparatūru, tāpēc cepuri nost operatoru Ian Cooper un Andy Poole priekšā, jo viņi ir darījuši, cik spējuši. Secinājums: ja esat Big Big Train, Jadis vai 80. gadu beigu IQ fans, lūkojiet sameklēt "From The River To The Sea", taču liekat aiz auss, ka iespēja atrast to šejienes mūzikas ierakstu veikalos ir stipri tuvināta nullei…


CD NOSAUKUMS: Goodbye To The Age Of Steam
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 51’36”
PAMATSASTĀVS:
Ian Cooper – taustiņi
Andy Poole – basģitāra, taustiņi
Greg Spawton – ģitāras, taustiņi
Martin Read – balss
Steve Hughes – bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Big Big Train manu uzmanību piesaistīja ar viesmūziķu uzvārdiem: Gary Chandler, Steve Christey, Martin Orford no Jadis (pēdējais spēlē arī IQ) un virkne citu. Ne velti tieši Jadis, - ja man vajadzētu Big Big Train salīdzināt ar citām grupām, tad tas būtu īstais un laikam vienīgais salīdzinājums. Katrā ziņā labāk, ja tikai divas grupas spēlē apmēram vienu un to pašu, nekā tad, ja to dara simti vai pat tūkstoši. Grūti nosaukt Big Big Train par tradicionālu britu neoprogu, tomēr pārāk tālu no turienes viņi nestāv. Big Big Train mūzikas raksturīgās iezīmes ir plašs džeza harmoniju pielietojums uz dažkārt visnotaļ sarežģītiem taktsmēriem (dziesma “Blow The House Down”) un dziedātāja Martin Read mierpilnais vokāls. Grupas līderis un dziesmu autors ir lieliskais ģitārists Greg Spawton (ja neticiet, paklausieties akustiskās ģitāras solo numuru “Dragon Bone Hill”). Pirmās četras dziesmas šajā albumā iet nonstopā un tāpēc, tās klausoties, varētu kļūt mazliet garlaicīgi. Diska virsotnes ir jau pieminētā dziesma “Blow The House Down” un “Losing Your Way” ar absolūti iederīgo Gary Chandler solo dziedājumu, kura laikā nezinātājs noteikti padomātu, ka tas tiešām ir Jadis. Šis albums ieteicams galvenokārt sterila skanējuma un britu neoproga cienītājiem.

CD NOSAUKUMS: English Boy Wonders
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 71’46”
PAMATSASTĀVS:
Tony Muller – klavieres, taustiņi
Andy Poole – basģitāra, taustiņi, balss
Gregory Spawton – ģitāras, taustiņi, balss
Martin Read – balss
Steve Hughes – bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

“English Boy Wonders” ir koks ar diviem galiem. It kā tas pats, kas pirmajā diskā, it kā kaut kas jauns, bet gluži viennozīmīgai definīcijai šis ieraksts nepakļaujas. Pirmkārt - un nezinu, cik tas ir labi vai slikti - šim ierakstam ir vairs ļoti neliela līdzība ar kolēģiem Jadis. Otrkārt, šis albums ir par veselām 20 minūtēm garāks un, diemžēl, arī garlaicīgāks. Ja nebūtu dziesmu “Big Empty Skies”, “Mr. Boxgroveman” un “Albion Perfide” ģeniālās vidusdaļas (varu derēt, ka tieši to sarakstījis jaunais taustiņnieks Tony Muller), es nespētu noklausīties visu disku līdz galam. Mūzika nav kļuvusi daudzveidīgāka, ja salīdzina ar iepriekšējo albumu, tad jau drīzāk - vienveidīgāka. Gandrīz visi relatīvi garie gabali (vidēji ap 5 minūtēm) ir vienādā tempā un taktsmērā, bet īsās starpspēles nav tik izteiksmīgas, cik tām vajadzētu būt. Šajā ierakstā nepiedalās britu neoproga zvaigžņu izlase, palicis ir tikai IQ mūziķis Martin Orford (viņš dažās dziesmās ir iespēlējis flautu). Šaubos, vai šis visai pelēcīgais ieraksts varētu kļūt par neoproga fanu favorītu, nemaz nerunājot par citu mūzikas stilu cienītājiem, kuri, noklausoties kaut daļu šī albuma, noteikti nespētu saprast, kāpēc Big Big Train tiek saukta par progresīvā roka grupu.


BRUFORD

CD NOSAUKUMS: One Of A Kind
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: E'G Records
GARUMS: 46'56"
PAMATSASTĀVS: Jeff Berlin - basģitāra, balss
Bill Bruford - bungas
Allan Holdsworth - ģitāra
Dave Stewart - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Pēc U.K. spožās debijas 1978. gadā grupa sadalījās divās frontēs - John Wetton un Eddie Jobson turpināja spēlēt ar tādu pašu nosaukumu, bet Bill Bruford izveidoja savu komandu un viņam pievienojās izcilais ģitārists Allan Holdsworth. Jaunās grupas sastāvu papildināja divi tāda paša kalibra mūziķi, proti, Jeff Berlin un Dave Stewart. Šo četru karalisko instrumentālistu kopdarbs "One Of A Kind" ir īsts šedevrs fusion/progroka pasaulē - tieši tādai jābūt instrumentālai mūzikai. Netrūkst ne skaistu tēmu, ne virtuozas spēles, ne asprātīgu aranžējumu. Vārdu sakot, te ir pilnīgi viss, lai apmierinātu ikviena izlepuša instrumentālā progroka fana prasības. Jau pats pirmais gabals ("Hell's Bells") pasaka priekšā, kāda mūzika ir gaidāma turpmākajās 40 minūtēs. Grūti ir izcelt kādu kompozīciju kā pārāku par citām, jo katrs skaņdarbs papildina cits citu, radot neiedragājami pozitīvu priekšstatu par šo četru mūziķu varēšanu. Tomēr īpaši vēlētos izcelt dažus skaņdarbus, kurus es labprāt izraudzītos par šī albuma vizītkarti, un tie ir "Hell's Bells", titulkompozīcijas abas daļas, ārkārtīgi liriskais "Forever Until Sunday" un tehniskas precizitātes kalngals "Five G". Secinājums: "One Of A Kind" ir viens no tiem instrumentālās rokmūzikas ierakstiem, kam būtu jāatrodas katrā mājā vai dzīvoklī, kuras iemītnieki ir tuvās attiecībās ar intelektu.

BILL BRUFORD with RALPH TOWNER & EDDIE GOMEZ

CD NOSAUKUMS: If Summer Had Its Ghosts
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 49’18”
PAMATSASTĀVS:
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti
Ralph Towner - ģitāras, klavieres, taustiņi
Eddie Gomez - kontrabass
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Šajā albumā King Crimson bundzinieks Bils Brufords saliedējis spēkus un muzikālās domas ar diviem džeza pasaulē pazīstamiem māksliniekiem – Ralfu Tauneru un Ediju Gomezu. Sadarbības rezultāts ir vairāk nekā iepriecinošs, jo Bruforda spēles stils un kompozīcijas īpatnības ideāli sasaucas ar Taunera un, jo īpaši, Gomeza virtuozo spēli. “If Summer Had Its Ghosts” ir deviņi Bruforda skaņdarbi un pa vienam no Gomeza (“Amethyst”) un Taunera (“Now Is The Next Time”). Tas, ka šeit pārsvarā ir bundzinieka skaņdarbi, nenozīmē, ka Brufords kaut kādā veidā cenšas izcelt savu prasmi visdažādākajos taktsmēros vicināt vālītes – tas ir tīrs un dvēselisks džezs. Protams, ir pāris izņēmumu – bungu solo ar nosaukumu “Some Other Time” un eksperimentālais “Silent Pool”, kas ilustrē Bruforda piederību avangarda mūziķu saimei. Ir arī gabali ar ļoti skaistām tēmām (piemēram, titulkompozīcija, “Somersaults” un “Thistledown”), kas paliek atmiņā jau pēc pirmās noklausīšanās reizes. Viens no īpatnējākiem skaņdarbiem šajā ierakstā ir “The Ballad Of Vilcabamba” – Bruforda spēlētprasme te spīd un laistās. Secinājums: ļoti ieteicams visiem džeza faniem, kā arī tiem, kas jau ceturto gadu desmitu seko līdzi Bruforda radošām aktivitātēm.

BILL BRUFORD'S EARTHWORKS

CD NOSAUKUMS: A Part, And Yet Apart
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 48’51”
PAMATSASTĀVS:
Patrick Clahar - tenora un soprāna saksofons
Steve Hamilton - klavieres, taustiņi
Bill Bruford - bungas
Mark Hodgson - kontrabass
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Neapšaubāmi viens no vislabākajiem 1999. gadā iznākušiem skaņu ierakstiem ar kāda progrokera piedalīšanos. Laikam gan tomēr bijušais Yes un King Crimson buņģieris Bill Bruford apvainotos, uzzinot, ka viņš tiek šādi dēvēts, jo pats sevi vienmēr ir uzskatījis par džezmeni. Albums “A Part, And Yet Apart” vienīgi liecina par viņa uzskatu pareizību. Tas ir klasiskā džeza ieraksts, taču neviena no deviņām šeit iekļautām kompozīcijām nav citu sarakstīta (pieci ir Bruforda solo numuri). Vienīgais grupas dalībnieks, kas šim projektam nav rakstījis mūziku, ir kontrabasists Mark Hodgson - viņš izklausās tā, it kā ar šo bungu ķēniņu būtu spēlējis kopā kopš bērnu dienām. Brufordam ir izdevies piesaistīt trīs sev atbilstošas klases profesionāļus, tāpēc arī kompozīcijas ir tik saturīgas un izteiksmīgas (absolūti superīga ir titulkompozīcija un Clahar/Hamilton sarakstītā “The Emperor’s New Clothes”). Ieteicams visiem džeza un džezroka faniem, kā arī bāru un kafejnīcu viesmīļiem, lai vienmēr pa rokai būtu fona mūzika, ko piedāvāt apmeklētājiem Radio SWH, Easy FM vai Skonto Radio atskaņotā draņķa vietā.


CD NOSAUKUMS: Footloose And Fancy Free
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: DGM
GARUMS: CD 1: 60'43"
CD 2: 57'04"
PAMATSASTĀVS:
Patrick Clahar - saksofoni
Steve Hamilton - klavieres
Bill Bruford - bungas
Mark Hodgson - kontrabass
VĒRTĒJUMS: 10 no 10
WEBSITE:
http://www.billbruford.co.uk

Kad biju atmetis jebkādas cerības Rīgas CD tirgotavās sameklēt Bill Bruford's Earthworks otro studijas albumu "The Sound Of Surprise" (DGM, 2001), manas acis kāda veikala plauktā piefiksēja šī smalkā kvarteta pagaidām jaunāko veikumu, proti, koncertalbumu "Footloose And Fancy Free" divos diskos. Kā vēstīts CD grāmatiņā, šis ieraksts ir izdarīts 2001. gada Līgo svētkos (23., 24.06.) Londonas Soho rajona klubā PizzaExpress Jazz Club. "Footloose And Fancy Free" galveno īpašību var raksturot dažos vārdos: kvalitāte, profesionālisms, muzikalitāte un izteiksmīgums. Stilistiskajā ziņā iepriekšējo Bill Bruford's Earthworks ierakstu zinātājiem gan nebūtu nekādu pārsteigumu, jo arī šis koncertalbums nepārprotami norāda, ka bundzinieks Brufords un viņa kompanjoni džezā jūtas gluži kā zivis ūdenī. Mūzika ir saturīga, kompozīcijas ir izvērstas un interesantas, taču par to droši vien atbildīgs ir vairuma skaņdarbu autors Brufords, kura pagātne neskaitāmos progroka formējumos - no Yes 60. gadu beigās līdz King Crimson 90. gados. Brīnumus dara ne tikai Brufords pie bungām, kura spēles atšķirības zīme ir neregulāri taktsmēri un daži apbrīnas cienīgi triki, bet arī pārējie mūziķi, jo īpaši saksofonists Patrick Clahar solo pasāžās (piemēram, skaņdarbā "A Part, And Yet Apart"). Šajos divos diskos ir ietilpināti pavisam četrpadsmit skaņdarbi, lielākoties no abiem Bill Bruford's Earthworks studijas albumiem (pa pieciem no katra). Tiesa gan, Bill Bruford nav aizmirsis savu radošo sadarbību ar citiem mūziķiem - piemēram, skaņdarbi "If Summer Had Its Ghosts" un "Never The Same Way Once" no kopdarba ar ģitāristu/pianistu Ralph Towner un basistu Eddie Gomez, '"Original Sin" - no projekta Bruford Levin Upper Extremities un "Bridge Of Inhibition" no 80. gadu Earthworks repertuāra. Apbrīnojama ir arī muzikālā materiāla daudzveidība viena stila ietvaros, jo līdzās aktīvākiem gabaliem ("Triplicity", "No Truce With The Furies", "The Emperor's New Clothes", "Bridge Of Inhibition" u.c.), kas no instrumentālistiem prasa izkoptu tehniku, šeit atrodamas arī mierīgas, ārkārtīgi izjusti izpildītas balādes tipa kompozīcijas bez nevajadzīgām sīrupa piedevām ("Come To Dust", "Dewey-Eyed, Then Dancing"). Galu galā Brufords un viņa partneri ir aplaimojuši savus fanus ar fantastisku mūsdienīga džeza albumu, kas varētu kļūt par ikviena inteliģentas mūzikas cienītāja sabiedroto ikdienā. Visbeidzot, atliek vienīgi piekrist preses izdevuma Downbeat izteikumam, ka šīs grupas lieliskais sniegums vairs nevienam neliek brīnīties. Novērtējiet paši - vīlušies nebūsiet!


BJORK

CD NOSAUKUMS: Selmasongs
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Islande
IZDEVĒJS: One Little Indian
GARUMS: 32'12"
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Droši vien nekļūdos sacīdams, ka visbiežāk, ja esat noskatījies kādu kinofilmu un jums iepatīkas mūzika, meklējat rokā attiecīgās mūzikas disku. Šajā gadījumā ar mani ir noticis otrādi - pēc vairākkārtējas "Selmasongs" noklausīšanās man ir radusies vēlēšanās beidzot aiziet uz kino un noskatīties Larsa fon Trīra mākslas filmu "Dejotāja tumsā" ("Dancer In The Dark") (Aizej gan. Ar loģiku filma neizceļas, bet ar tiešu trāpījumu pa asaru kanāliem - noteikti...Nokt.). Lai arī šajā diskā ir ietilpināti tikai septiņi skaņdarbi, kuru kopējais skanēšanas laiks tik tikko pārsniedz pusstundu, man ar to pietika, lai pēc daudziem svārstīšanās gadiem pasludinātu sevi par mazās islandietes Bjork talanta atzinēju. "Selmasongs" caurstrāvo ideāls enerģijas un emociju sakausējums, tāpēc atliek vienīgi pabrīnīties par šīs mūziķes izcilajām vokālistes un spilgti individuālajām komponistes spējām. "Selmasongs" sākas ar domīgu un simfonisku uvertīru (orķestri diriģējis Vincent Mendoza), kam seko īsti ekspresīvs Bjork un Katrīnas Denēves duets dziesmā "Cvalda". Izteikti emocionāls un aizkustinošs ir Bjork un Thom Yorke duets dziesmā "I've Seen It All". Par Bjork netradicionālo pieeju komponēšanai un aranžēšanai var pārliecināties ikviens klausītājs arī nākamajos divos skaņdarbos - "Scatterheart" un "In The Musicals" (pēdējā dziedones balss spēks ir kaut kas līdzīgs ilgi gulējuša vulkāna izvirdumam). "107 Steps" ir īsa atslodzes dziesmiņa, kas sagatavo grandiozajam diska nobeigumam, proti, kompozīcijai ar nosaukumu "New World", kas būtībā ir "Selmasongs" uvertīras pārstrādāta versija ar Bjork vokālu. Secinājums: žēl, ka šis disks tik ātri beidzas...


CD NOSAUKUMS: Vespertine (Promo)
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Islande
IZDEVĒJS: Pick Up Records
GARUMS: 78'43"
PAMATSASTĀVS:
Björk - balss
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Apmēram trīs mēnešus pirms oficiālā albuma "Vespertine" iznākšanas, t. i., 2001. gada augustā, Latvijas melomānus sasniedza tā paša ieraksta promo (promotion - popularitātes sekmēšana) versija. Uzreiz paskaidrošu, ka starp promo un oficiālo versiju ir dažas diezgan būtiskas atšķirības. Pirmkārt, dziesmu secība ir pavisam citāda; otrkārt, daudzām dziesmām ir tā saucamie "darba nosaukumi", tāpēc oficiālajā albumā var nemeklēt, piemēram, skaņdarbu ar nosaukumu "Blueprint", kas vēlāk pārtapa par "Pagan Poetry" (tikai četrām dziesmām nav mainījušies nosaukumi - "Aurora", "Harm Of Will", "Hidden Place", "Undo" un "Unison"); treškārt, kaut kāda iemesla dēļ dziesma "Our Hands" oficiālajā albumā nemaz nav iekļauta (toties tajā ir pāris gabalu, kas nebija promo versijā); ceturtkārt, promo ir papildināts ar "Crave" (jeb "An Echo A Stain" oficiālajā izdevumā) remiksu, par kuru gādājis ņujorkiešu tehnoduets Matmos, kā arī jau agrāk zināmām dziesmām "Scatterheart", "Isobel's Lonely Heart" (vēl viens remikss), "One Day" un "107 Steps". Lai nu kā, "Vespertine" promo versija piedāvā pietiekami pamatīgu un vilinošu ieskatu jaunajā Björk, Marius de Vries, Valgeir Sigurdsson un dzejnieces Harmony Korine sarūpētajā materiālā. Ja nu kādam bija par īsu ar viņas skaņu albumu "Selmasongs" filmai "Dancer In The Dark", tad šoreiz šādas sūdzības nebūtu pamatotas. Muzikālā ziņā Björk ir rakusi vēl dziļāk nekā jebkad agrāk, un šī iemesla dēļ man nekas cits neatliek kā konstatēt, ka "Vespertine" ir visveiksmīgākais šīs islandiešu vokālās mākslinieces darbs. Tāpat kā iepriekšējos albumos Björk mūzika ir balstīta uz smalkiem, vienīgi sev raksturīgiem balss meldiņiem un īsti progresīviem aranžējumiem ar arfu (Zeena Parkins), plašām orķestrācijām (Vince Mendoza) un iespaidīgi īstenotām programmēšanas iespējām. "Vespertine" iekļautais materiāls ir stipri viendabīgs, kaut arī nenoliedzami interesants kā no kompozīcijas, tā no aranžējuma viedokļa. Pat nosacīti komerciālākie gabali "Harm Of Will", "Unison" un "New" (oficiālajā albumā - "Heirloom") neizklausās garlaicīgi nevienā taktī, nevienā intonācijā! Secinājums: pieļauju, ka "Vespertine" jau ir izdevies iemantot vietu manā personīgajā šā gada topa desmitniekā; citiem vārdiem sakot, ja esat kaut nedaudz iecienījis Björk kā individuālu parādību gadsimtu mijas pelēcīgajā popmūzikas pasaulē, steidzat uz veikalu pēc šī albuma oficiālās versijas (šaubos, vai jums izdosies dabūt ierobežotā tirāžā iznākušo promo).


BLACK SABBATH

CD NOSAUKUMS: Sabotage
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Castle Communications/Essential Records
GARUMS: 43'44
PAMATSASTĀVS:
Ozzy Osbourne - balss
Tony Iommi - ģitāras
Geezer Butler - basģitāra
Bill Ward - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pirms kādiem desmit gadiem man šķita, ka Black Sabbath ir pati rokmūzikas virsotne. Loģiski, laikam ejot uz priekšu, attīstījās spējas uztvert arvien sarežģītāku mūziku, tomēr šos grupas ierakstus vēl aizvien paretam paklausos. Manuprāt, "Sabotage" ir viens no trim šīs grupas vērtīgākajiem ierakstiem, tāpēc to ir vērts aplūkot tuvāk. Protams, Black Sabbath ir smagā roka grupa, taču šajā albumā ir mazliet vairāk nekā elementāri ģitāras rifi. Pirmais gabals "Hole In The Sky" gan liecina par pretējo, taču tam seko interesants nepilnu minūti garš iespraudums "Don't Start (Too Late)", kurā akustiskās ģitāras spēlētprasmi demonstrē Tony Iommi. "Symptom Of The Universe" ir viens no klasiskajiem Black Sabbath skaņdarbiem - sevišķi fascinējošs ir gabala akustiskais nobeigums latīņamerikāņu stilā ar smeldzīgu Ozzy Osbourne dziedājumu. Tad nāk gandrīz desmit minūšu garā kompozīcija "Megalomania", kas - līdzīgi iepriekšējam gabalam - sastāv no divām daļām, vienīgi šoreiz abas ir roķīgas. Tomēr "Megalomania" ir nevajadzīgi izstiepts, īpaši otrajā daļā: viens un tas pats rifs tiek malts uz riņķi gandrīz līdz izskaņai, kad tā funkciju pārņem melotrons (visus taustiņinstrumentus iespēlējuši grupas mūziķi). "Thrill Of It All" īpaši neizceļas, taču tas ļoti labi iederas kontekstā kā atslābums pirms negaidītā "Supertzar", kura ierakstā piedalījies Anglijas kamerkoris (The English Chamber Choir), kas šim gabalam piešķir varenu, gandrīz simfonisku skanējumu. Šim jaukam pārsteigumam seko cits - Black Sabbath ironiskais uzbrukums hitsinglu ražotājiem un tiem, kas tos atskaņo, dziesmas "Am I Going Insane (Radio)" veidolā. "Sabotage" beidzas ar gandrīz deviņu minūšu garo, šai grupai neraksturīgi optimistisku skaņdarbu "The Writ" (tiesa, optimisms attiecas tikai uz gabala otro pusi). Kopumā šo skaņu ierakstu nekādā ziņā nevarētu dēvēt par pārlieku izsmalcinātu muzikālās bagātības ziņā, tomēr "Sabotage" bez šaubām ir uzskatāms par heavy metal klasiku, bet šajā mūzikā kompromisu nav un nedrīkst būt. Ja esat metālists, jūs noteikti zināt, par ko ir runa; ja neesat metālists, bet persona ar vērienīgu mūzikas pasaules redzējumu, noklausieties "Sabotage" - būsiet ieguvējs!

CD NOSAUKUMS: Technical Ecstasy
IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Castle Communications/Essential Records
GARUMS: 40'40"
PAMATSASTĀVS:
Ozzy Osbourne - balss
Tony Iommi - ģitāras
Geezer Butler - basģitāra
Bill Ward - bungas, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc veiksmīgā "Sabotage" Black Sabbath laida klajā vēl vienu meistardarbu - albumu "Technical Ecstasy". Daudzi grupas fani uzskata, ka "Technical Ecstasy" ir pēdējais adekvātais grupas veikums 70. gados. Tas sākas ar rokenrola dzīves veida slavinājumu žiperīgajā un pat nedaudz huligāniskajā gabalā "Back Street Kids", kurā taustiņinstrumentus iespēlējis Gerald Woodruffe (klaviatūras ir viņa pārziņā viscaur šim albumam). Nākamais skaņdarbs "You Won't Change Me" ir krietni nopietnāks - Tony Iommi ģitāras pasāžas ir lieliski izdevušās. Šim domīgajam gabalam seko maza īpatnība, proti, hipiju laikiem un morālei atbilstošā dziesmiņa "It's Alright" ar bundzinieku Bill Ward līdervokālista lomā. Roķīgā "Gypsy" ir viena no veiksmīgākajām kompozīcijām šajā albumā, liekot nākamajām divām - "All Moving Parts (Stand Still)" un "Rock'n'Roll Doctor" - izklausīties bezgala neinteresantām. "She's Gone" ir viena no visemocionālākajām balādēm tradicionālā heavy metal vēsturē - šķiet, Ozzy žēlabas un minorīgie akustiskās ģitāras akordi Mike Lewis diriģētā stīgu ansambļa pavadījumā nudien spēj aizkustināt klausītājus ar jūtīgu dvēseli līdz pat asarām. "Technical Ecstasy" nobeigums ir ritmiski interesantais skaņdarbs "Dirty Women" (īpaši jāuzslavē Geezer Butler spēcīgā basģitāras spēle), vienīgi kulminējošais epilogs ievelkas pārāk ilgi. Kopumā "Technical Ecstasy" ir veiksmīgs albumā "Sabotage" aizsāktās muzikālās domas turpinājums, tāpēc tas ir ieteicams visiem, kas atzinīgi vērtē 1975. gada ierakstu un klasisko heavy metal vispār.

BLACKMORE’S NIGHT

CD NOSAUKUMS: Shadow Of The Moon
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Whatever Records
GARUMS: 62’35”
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - elektriskās un akustiskās ģitāras, basģitāra, mandolīna,
bunga, tamburīns
Candice Night - balss
Pat Regan - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Es gribēju spēlēt labu mūziku, bet viņi - sliktu,” tā kādā preses izdevumā (manuprāt, Classic Rock) savu aiziešanu no Deep Purple 90. gadu vidū komentēja leģendārais ģitāras virtuozs Ritchie Blackmore. Novietojot uz svariem “Shadow Of The Moon” un tā paša gada Deep Purple albumu “Purpendicular”, visa padarīšana sasvērsies uz Blackmore’s Night pusi (lai gan Deep Purple Blekmora vietā bija rekrūtējuši ģitāras burvi vārdā Steve Morse). Cītīgi Deep Purple un Rainbow darbības sekotāji droši vien būs pamanījuši Ritchie Blackmore aizraušanos ar viduslaiku un austrumu meldiņiem, taču tie nekad nav tikuši celti tādā gaismā, kā šajā albumā, kurā dominē Ričija akustiskā ģitāra un viņa jaunās līgavas (tagad - sievas) Candice Night balss. “Shadow Of The Moon” ietilpst 15 dziesmas. Lai gan lielākoties te ir viduslaiku gabali Ričija interpretācijā, klausītājus iepriecinās britu grupas Renaissance dziesmas “Ocean Gypsy” ģeniālā apdare, Jethro Tull līdera Ian Anderson flautas solo dziesmā “Play Minstrel Play”, mīlīgās popdziesmiņas “Wish You Were Here” aranžējums Ričija elektriskās ģitāras solo mērcē un daudzas citas nianses. Biju jau ierakstījis vērtējumā “10 no 10”, kad atcerējos visai briesmīgo variāciju pa tēmu Čaikovska “Gulbju ezers” - šeit tā saucas “Writing On The Wall”. Pieļauju domu, ka, pabāžot citādi brīnišķīgai mūzikai apakšā tizli ieprogrammētu basu un galīgi rudimentāru bungu mašīnu, šis Ričija gājiens bija centiens kļūt par deju zāļu favorītu. “Shadow Of The Moon” ir un paliek viens no labākajiem 1997. gada ierakstiem un neapšaubāmi vislielākais tā gada pārsteigums. Blekmora fani, kas šo disku nav dzirdējuši, patiesībā nav tiesīgi saukties par Blekmora faniem.

CD NOSAUKUMS: Under A Violet Moon
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Edel Records
GARUMS: 58’40”
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - ģitāras, mandolīna, basģitāra, renesanses bunga, tamburīns
Candice Night - balss, stabule
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Veiksmīgs diska “Shadow Of The Moon” turpinājums, kaut gan ilgu laiku uzskatīju, ka šis albums ir švakāks. Kāds tur brīnums - iepriekšējais taču mani (un daudzus citus) pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Šoreiz Blackmore’s Night piedāvājums ir vēl folķīgāks, viduslaiciskāks un barociskāks. Šī diska ierakstā piedalās vesels lērums (vismaz 20) lielisku mūziķu, no kuriem progrokeriem pazīstamākie droši vien ir zviedru taustiņnieks Jens Johansson un bijušais Strawbs dziedātājs John Ford, kura duets ar Candice Night dziesmā “Wind In The Willows” ir viens no spilgtākajiem momentiem visā diskā. No diskā ietvertiem 16 skaņdarbiem tikai trīs ir instrumentāli, toties kādi! Lai arī cik neroķīgu mūziku Blekmors tagad nespēlētu, viņš vēl aizvien nespēj aizmirst Rainbow laikus - disks beidzas ar 1975. gada dziesmas “Self Portrait” akustisku versiju (šādi tā skan labāk). Vēl atliek pieminēt kolosālo (vienīgo diskā!) elektriskās ģitāras solo dziesmā “Gone With The Wind”. Šoreiz Blackmore’s Night bungu mašīnu ir aizstājuši ar dzīvu bundzinieku un par to viņiem liels paldies. Arī šis disks ir īpaši ieteicams Blekmora faniem, taču skaļa un vienkārša roka cienītājiem iesaku pameklēt ko citu.


CD NOSAUKUMS: Fires At Midnight
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: Steamhammer/SPV
GARUMS: 67'36"
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - ģitāras, mandolīna, sitamie instrumenti
Candice Night - balss, šaums, arfa, blokflauta, stabule, dūdas
Sir Robert of Normandie - basģitāra, balss
Carmine Giglio - taustiņi
Pat Regan - taustiņi
Chris Devine - vijole
Mike Sorrentino - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Roka ģitāras leģendas Ritchie Blackmore talanta pielūdzējiem viņa tagadējās grupas Blackmore's Night trešais disks "Fires At Midnight" varētu sagādāt vienu otru pārsteigumu. Kaut arī par pamatu ņemts iepriekšējos divos albumos iedibinātais stils - renesanses laikiem un viduslaikiem raksturīga mūzika mūsdienīgā griezumā ar dažbrīd diezgan autentisku skanējumu, Blackmore's Night mūzikā ir iezadzies roka formāts (beidzot!). To nepārprotami pasaka priekšā jau albuma pirmais gabals "Written In The Stars" un titulskaņdarbs, kuros Ritchie Blackmore ekspluatē elektrisko ģitāru tādā veidā (īpaši varena solo pasāža ir pēdējā), kādā to sagaida viņa fani kopš Deep Purple un Rainbow laikiem. Līdzīgā manierē aranžēta dziesma "Storm" (akustiskās ģitāras solo jauki kontrastē ar intensīvo ritmisko pamatu), kas varētu būt uzglabājusies Ričija nošu pierakstos kopš 70. gadu beigām, kā arī britiski folkroķīgais "Village On The Sand" un potenciālais radiohits "All Because Of You". Savā ierastajā elementā ir arī Ričija kundze Candice Night, kuras vokālais sniegums liecina par arvien pieaugošu divu radošu personību savstarpēju izpratni. Lai arī tembrālā ziņā šādu dziedātāju plašajā pasaulē ir tūkstošiem, Candice Night balss ir vislabāk piemērota izteikti liriskām akustisko instrumentu skaņu piesātinātām dziesmiņām (Bob Dylan gabals "The Times They Are A Changin'", "Mid Winter's Night", "Again Someday"). Protams, neviens Blackmore's Night albums nevar iztikt bez instrumentāliem skaņdarbiem, bet žēl, ka šeit tādu nav vairāk nekā divi ("Fayre Thee Well" un "Praetorius (Courante)"). Kopumā "Fires At Midnight" ir visnotaļ pieklājīgs albums, taču par spīti roķīgajām iezīmēm negribētu nevienu maldināt, sakot, ka Blackmore's Night ir sarūpējuši ko radikāli atšķirīgu no pirmajiem diviem albumiem. Ja esat tikko iepazinies ar šīs grupas nosaukumu un tās mūzikas aprakstu, kā arī vēlaties iegādāties kādu no tās albumiem, bet nezināt, ar kuru sākt, atbildēšu tā: "Vienalga, visi ir vienādi, ņemiet kurš pagadās!" Savukārt tiem, kas ir iecienījuši Blackmore's Night pirmos divus albumus, bez šaubām jātiek arī pie šī.


BLIND GUARDIAN

CD NOSAUKUMS: Nightfall In Middle-Earth
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Virgin Records
GARUMS: 65'40"
PAMATSASTĀVS:
Hansi Kursch - balss
Andre Olbrich - ģitāras
Thomen Stauch - bungas
Marcus Siepen - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Diska nosaukums liecina par vācu grupas Blind Guardian piederību rakstnieka Dž. R. R. Tolkīna radītajai hobitu un goblinu pasaulei. Konceptuālais albums "Nightfall In Middle-Earth" ir balstīts uz romāna "The Silmarillion" motīviem, turklāt tas ir grupas veltījums autoram. Hansi Kursch ir nolicis malā basģitāru (to iespēlējis bijušais Sieges Even mūziķis Oliver Holzwarth), lai varētu vairāk pievērsties dziedāšanai - tā nu reiz ir viņa stiprā puse. Līdzīgi iepriekšējiem Blind Guardian albumiem šis ir himniska un melodiska heavy metal piemērs, kas papildināt ar labi pārdomātām flautām (Max Zelzner), akustiskās ģitāras un klavieru starpspēlēm (Michael Schuren), kā arī iespaidīgiem kordziedājumiem, par kuriem gādājuši veseli četri dziedātāji. Taustiņinstrumentālista un orķestrētāja pilnvaras šajā albumā ir grupas ilggadējam līdzdalībniekam Mathias Wiesner, bet tekstu starp dziesmām efektu fonā ierunājuši Norman Eshley un Douglas Fielding. Ar tik plašu mākslinieku trupu varētu gaidīt nezin kādu šedevru... Protams, ir zināmas nobīdes no pirms padsmit gadiem pieņemtās normas, taču ne reizi šīs nobīdes nav veselas dziesmas garumā (neņemu vērā minestreliskos nepilnu minūti garos iespraudumus). Maz ir tādu skaņdarbu, kas izceltos virs vidējā līmeņa; pieļauju, ka tie ir "Nightfall", "Noldor (Dead Winter Reigns)", "Time Stands Still (At The Iron Hill)" un "The Eldar" ar ēterisko Hansi Kursch dziedājumu. Visbeidzot, šķiet, ka Blind Guardian nemaz necenšas izbēgt tieksmei ražot pašplaģiātus, tomēr jāatzīst, ka muzikālais materiāls arī šajā albumā aizved klausītāju interesantā ekskursijā uz Tolkīna zemes nostūriem. Tāpēc, ja gribat doties ceļā, ņemiet ciet albumu "Nightfall On Middle-Earth", taču esiet brīdināti, ka pilnīgam baudījumam ar mūziku vien nepietiks - jālasa arī CD grāmatiņa!

BIOSFERA

CD NOSAUKUMS: Biosfera
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 73'43"
PAMATSASTĀVS: Valērijs Strelkovs - balss, ģitāras
Olafs Čanga - sitamie instrumenti
Mihails Čaškins - basģitāra
Lilija Voronova - taustiņi
Andis Klučnieks - flauta
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Pašā Rīgas sirdī jau vairākus gadus darbojas vienīgā, attiecīgai publikai labi pazīstamā pašmāju roka inteliģences pulcēšanās vieta, proti, kafejnīca "Saksofons", kam, šķiet, laika gaitā ir izgājušas cauri gandrīz visas bijušā galvaspilsētas rokkluba grupas. Grupa Biosfera nav izņēmums. Tieši tur man gadījās pirmoreiz dzirdēt viņu kristālskaidro, emocionālo un romantisko mūziku, kas būtu iemantojusi milzīgu piekrišanu 70. gados. Nokavēts, jūs sakāt? Varbūt labāk vēlāk nekā nekad? Kādu laiku nevarēju izšķirties, uz kuru jautājumu es sniegtu apstiprinošu atbildi, bet nu, kad man rokā ir Biosfera debija kompaktdiska formātā, zinu, ka labāk vēlāk nekā nekad. Šaubos vai Latvijā kādreiz ir dzirdēts līdzīgs 70. gadu Pink Floyd un Camel, kā arī 90. gadu Pendragon muzikālo ideju atspulgs, kas turklāt vēl papildināts ar gudras, filozofiskas dzejas rindām (gandrīz visu mūziku un vārdus sarakstījis Valērijs Strelkovs) krievu valodā. Grupas mūziķu spēle ir pietiekami augstā līmenī, lai radītu stabilu, vienotu instrumentālo pamatu divpadsmit skaņdarbiem (triju dziesmu ierakstā piedalījies Time After Time flautists Deniss Paškēvičs). Tiesa, Valērijs Strelkovs vairāk aizraujas ar melodeklamāciju, nevis ar dziedāšanu tradicionālā izpratnē, taču viņa balss tembrs un vokalizēšanas stils lieliski atbilst grupas stilam. Kad albums ir izskanējis, vislabāk paliek prātā Valērija ģitārspēle un vokāls, kā arī flautas partijas - trīs vaļi, uz kuriem balstās Biosfera mūzika. Diemžēl līdzās šīm grupas skanējuma pamatīpašībām atklājas virziens, kurā šim kvintetam silti ieteicams pilnveidoties turpmāk - daudzveidība kompozīcijā un aranžējumos, kā arī skaņu režija (pieļauju, ka, veicot jaunus ierakstus studijā, grupai varētu palīdzēt kāds pieredzējis producents). Visiem nebūtu viegli noklausīties 70 minūšu garu albumu, kurā gandrīz visas dziesmas ieturētas vienā tempā. Šī iemesla dēļ astotais (!) gabals - instrumentālais skaņdarbs "Planēta" - iedarbojas līdzīgi modinātājam, jo pilnīgi iespējams, ka pirmajos septiņos klausītājs ir sācis snaust un skatīties krāsainus sapņus. Lai gan arī pēc šīs veiksmīgās kompozīcijas nāk vēl viens pavisam mierīgs gabals ("Tev bija taisnība?"), tā rada patīkamu kontrastu ar nākamo dziesmu - "Biosfēra". Pietiek ar diviem mainīgākiem gabaliem, lai padarītu interesantāku albuma beigu daļu. Mans absolūtais favorīts šajā ierakstā ir dziesma "Tu manās rokās" (ar O. Vācieša vārdiem krieviski!), kurā Valērijs uzskatāmi apliecina, cik lielā mērā viņu ir ietekmējusi David Gilmour ģitārspēle. Visbeidzot, nekādā ziņā nav peļama arī brīnišķīgā albuma izskaņa "Lūk, tas ir viss". Secinājums: domājams, Biosfera debijas albums iemantotu vislielāko atzinību nobriedušu, inteliģentu klausītāju vidū, kam mūzikā vissvarīgākais nav daudzveidība. Eksperimentālas, sarežģītas un eklektiskas mūzikas cienītājiem iesaku pameklēt ko citu.

TOMAS BODIN

CD NOSAUKUMS: An Ordinary Night In My Ordinary Life
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Foxtrot Records
GARUMS: 66’06”
PAMATSASTĀVS:
Tomas Bodin - ērģeles, klavieres, melotrons, sintezatori, efekti, dažādas balsis
Hasse Bruniusson - sitamie instrumenti, divriteņa ritenis, balss
Roine Stolt - elektriskās un akustiskās ģitāras, basģitāra
Owe Eriksson - basģitāras
Jaime Salazar - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Progroka grupas The Flower Kings taustiņnieka Tomas Bodin solo darbs ir viens no veiksmīgākiem instrumentāliem albumiem pēdējos 4 - 5 gados. Lai gan atšķirībā no The Flower Kings šajā diskā visu mūziku sacerējis viens pats Tomass, gala iznākums neaizbēgami izklausās pēc The Flower Kings bez vokāla. Un kāds tur brīnums - šo albumu var mierīgi pieskaitīt pie The Flower Kings diskogrāfijas, jo ierakstā piedalījušies visi šīs grupas mūziķi. “An Ordinary Night...” nav nemaz tik parasts albums, jo ikviens šeit ietvertais skaņdarbs ir mazs muzikāls piedzīvojums. Jau pats sākums, kad Tomasa taustiņu skaņa atgādina pirmskara laiku radio, vēstī, ka gaidāma darīšana ar kaut ko neparastu. Sākuma tēma organiski pāriet otrā skaņdarbā (“Into The Dreamscape”), kas 10 minūtēs pilnībā ataino visu albumu kopā. Noteikti jāatzīmē skaņdarbs ērģelēm “Daddy In The Clouds”, kam seko džezroķīgais un ārkārtīgi vitālais “Speed Wizard”. Savukārt “An Ordinary Nightmare In Poor Mr. Hope’s Ordinary Life” ir radniecīgs skaņu virknējums bītlu “Revolution No. 9”, vienīgi šeit jau pašā dziesmas sākumā infantilā balstiņa pārlabo pati sevi: “Nambē nain, uh...sorī, nambē ten...nambē ten...nambē ten...” Disks noslēdzas ar brīnišķīgu 16 minūšu triloģiju “Three Stories”. Secinājums: “An Ordinary Night...” ir ļoti skaists un patīkams ieraksts, tāpēc tas ir ieteicams it visiem mūzikas cienītājiem (ar vārdu “mūzika” šoreiz nav jāsaprot rap, hip-hop, u.tml.), bet jo sevišķi progrokeriem, topošiem taustiņniekiem un The Flower Kings faniem.


BOZZIO LEVIN STEVENS

CD NOSAUKUMS: Black Light Syndrome
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 67'07"
PAMATSASTĀVS:
Terry Bozzio - bungas
Tony Levin - basģitāras, stick
Steve Stevens - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Albumu "Black Light Syndrome" ir radījusi vēl viena supermūziķu trijotne. Progresīvās/eksperimentālās rokmūzikas apritē Terry Bozzio (ex-U.K., ex-Polytown, u.c.) un Tony Levin (no King Crimson) vārdi jau sen neprasa komentārus, taču ļoti patīkams pārsteigums ir jaunatnācējs progresīvās/eksperimentālās rokmūzikas lauciņā Steve Stevens, kurš vairumam ļaužu bija pazīstams kā Billy Idol, Michael Jackson un grupas The Atomic Playboys ģitārists. Lai gan šajā albumā spīd un laistās visu trīs mūziķu talants, par pozitīvo varoni uzskatu tieši Steve Stevens - viņš spēj vienlīdz kvalitatīvi spēlēt roku ("The Sun Road", "Chaos/Control"), džezroku ("Chaos/Control") un flamenko ("Duende"). "Black Light Syndrome" ir balstīts uz mūziķu savstarpējo sapratni, kas nudien izsauc apbrīnu, jo grupai (t.i., Levinam) bija četras dienas, lai ne no kā uztaisītu kaut ko. Tieši tā: visas septiņas kompozīcijas ir radītas ieraksta procesā jeb, citiem vārdiem sakot, improvizējot. (Jāpiebilst, ka vēlāk Tony Levin un Steve Stevens piespēlēja klāt citus instrumentus ierakstītajam materiālam, taču šo izdaiļojumu nav daudz.) Galu galā albums ir izdevies daudzveidīgs un interesants, pateicoties mūziķu pieredzei, kas mērojama gadu desmitos. Visbeidzot, šī bija pirmā reize, kad Bozzio, Levin un Stevens spēlēja vienā grupā! Secinājums: "Black Light Syndrome" noderētu vienlīdz labi gan fonam (arī automašīnā), gan mierīgai mākslas baudīšanai.

CD NOSAUKUMS: Situation Dangerous
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 48'13"
PAMATSASTĀVS:
Terry Bozzio - bungas, sitamie instrumenti
Tony Levin - basģitāras, stick, kontrabass, čells
Steve Stevens - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Tā kā šo trīs supermūziķu pirmais kopdarbs tapa lielā steigā, viņu jaunais albums "Situation Dangerous" nenāca pavisam negaidīti - sak, apsēdīsimies, kaut ko sakomponēsim un tad ierakstīsim. Jāatzīst, ka visas astoņas kompozīcijas patiešām izklausās labi pārdomātas, tāpēc plašākas improvizācijas šajā albumā nav sevišķi daudz. Visiem skaņdarbiem ir skaidri izstrādātas tēmas un stabila struktūra. Mūziķu sniegums ir ierasti augstajā līmenī - Terry Bozzio un Tony Levin draud kļūt par vienu no labākajām progresīvā roka ritma grupām, bet Steve Stevens vēlreiz sevi apliecina kā ģitāras virtuozu. Līdzīgi iepriekšējam albumam "Black Light Syndrome" jaunajā ierakstā ģitārista spēle ir ļoti daudzveidīga - no heavy metal un džezroka līdz pat flamenko. Grūti spriest, kas bija ietekmējis trio sarakstīt dažus gabalus, kas tikpat labi varētu iederēties Liquid Tension Experiment nākamajā albumā - tie ir salīdzinoši metāliski, kur dominē decibeli un spēks, nevis muzikalitāte. Veiksmīgākais piemērs šajā kategorijā ir "Situation Dangerous" pirmais gabals "Dangerous", kas atgādina dažu labu Led Zeppelin klasiku (ja nebūtu nomierinošo starpspēļu, kāds nezinātājs nudien varētu apvainot šo trio zagšanā). Smagākas rokmūzikas elementi sastopami arī skaņdarbos "Crash" un "Tragic", taču tie īpaši neizceļas pārējo gabalu vidū (tiesa, pēdējā Steve Stevens demonstrē apskaužamu ģitārspēli). Piederību smagajam rokam varētu piesiet arī albuma epilogs "Lost", taču tādā gadījumā būtu godīgi sacīt, ka tas ir lielisks mūsdienīga fusion paraugs. Šim stilam var pieskaitīt arī desmit minūšu garo "Endless", kas, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem skaņdarbiem šajā albumā. Visatzinīgākie vārdi ir jāvelta mierīgāka skanējuma gabaliem "Spiral" (fantastisks flamenko ģitāras solo!) un nedaudz mistiskais "Melt". Vēl vienīgi atliek temperamentīgais, smalkiem ritmiem bagātais "Tziganne", kura ierakstā piedalījies otrs flamenko ģitārists vārdā Marcus Nand. Kopumā "Situation Dangerous" atstāj ļoti pozitīvu iespaidu, kaut gan nevarētu apgalvot, ka tas ir solis uz priekšu no pirmā albuma, kura galvenais trumpis bija spontāni radušās un īstenotās idejas. Citādā ziņā, protams, šis albums iepriecinās visus eklektiska instrumentālā progroka piekritējus.

BRASSE

CD NOSAUKUMS: Pawn
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 57’07”
PAMATSASTĀVS:
Marc Brasse – taustiņi, programmēšana, balss
Jens Van Der Stempel – balss, vokāla aranžējumi
Maarten Huiskamp – ģitāras, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Uzmetot aci “Pawn” vākam, kļuvu piesardzīgs, jo domāju, ka Brasse būs Geoff Mann plaģiāts. Tomēr izrādījās, ka piesardzība bija lieka - tā taču galu galā var būt, ka Apvienotā Karalistē un Nīderlandē dzīvo vismaz pa vienam līdzīgi domājošam cilvēkam. Pirmkārt, arī vienu otru Geoff Mann ierakstu izdeva holandiešu firma SI Music. Otrkārt, tāpat kā Džefs, arī Marc Brasse ir ne vien mūzikas un vārdu autors, bet arī labs zīmētājs un kārtīgs kristietis (tāpēc arī līdzīgie zīmējumi CD bukletā). Arī muzikālā ziņā Brasse atgādina Geoff Mann 80. gadu ierakstus. Viens no lielākiem Brasse plusiem ir patīkamais Jens Van Der Stempel balss tembrs, kurš brīžiem atsauc atmiņā A-ha no Norvēģijas. Šis Brasse ieraksts ir viendabīgs un mērķtiecīgi uzrakstīts konceptalbums ar labu sākumu (“Overture”/“Pawn”) un kolosālu nobeigumu (“No Single Man”), kam pa vidu ir 12 citas vairāk vai mazāk veiksmīgas kompozīcijas. Vislielākais mīnuss - bungu mašīnas pielietošana, kaut gan tā ieprogrammēta visai atbilstoši mūzikas tembrālām prasībām (droši vien Marks zināja, ka nedabūs dzīvu bundzinieku uz ieraksta laiku). Labprāt uzzinātu, vai kādam nav aizķērušies citi Brasse ieraksti - “Pawn” ir labs ieraksts un vairo manu interesi par šo grupu ik reizi, kad to klausos. Par šo albumu priecāsies ikviens kristīgi virzīts neoproga fans.


BRUFORD LEVIN

CD NOSAUKUMS: Upper Extremities
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV/Lielbritānija
IZDEVĒJS: Papa Bear/DGM Records
GARUMS: 55'56"
PAMATSASTĀVS:
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti, taustiņi
Tony Levin - basģitāras, kontrabass, Stick, balss
Chris Botti - trompete
David Torn - ģitāras, cilpas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

King Crimson ritma grupas - buņģiera Bill Bruford un basista Tony Levin - debijas albums, kurš lieku reizi pierāda, kāpēc šie divi mūziķi šobrīd ir visvairāk respektējamo instrumentālistu vidū. Pieaicinot vēl divus lieliskus skaņas māksliniekus - avangarda ģitāristu David Torn un trompetistu Chris Botti - tapis šis vienreizējais disks, kurš pēdējo sešu mēnešu laikā manā CD atskaņotājā ir pabijis sevišķi bieži. Mūziku neraksta tikai Brufords un Levins, to palīdz darīt arī abi pārējie kvarteta dalībnieki - vislabākās kompozīcijas tapušas, rakstot mūziku visiem četriem kopā ("Etude Revisited", "A Palace Of Pearls" un "Presidents Day"). Levins šoreiz pilda arī vokālista pienākumus ("Cerulean Sea" un "Thick With Thin Air"), bet David Torn ar savām ģitārām kā vienmēr spēj radīt aizraujošus skaņu mākoņus. Muzikālais materiāls šajā albumā pārstāv visus stilus no roka ("Etude Revisited") līdz avangarda džezam ("Cerulean Sea", "Original Sin", "Presidents Day") un pat world music ("Thick With Thin Air", "DrumBass"), vienīgi no popmūzikas šeit nav ne smakas. Bez šaubām viens no labākajiem 1998. gada nekomerciālās mūzikas ierakstiem - Bruford Levin debijas albums ir paredzēts tiem, kas meklē jaunus apvāršņus mūzikā, avangarda džeza faniem un tiem, kas paši spēlē bungas, ģitāru, trompeti vai stīgotus basa instrumentus. Prastāka roka un popmūzikas faniem iesaku pameklēt ko citu.


CD NOSAUKUMS: Blue Nights
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija/ASV
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: CD 1: 47'56"
CD 2: 58'52"
PAMATSASTĀVS:
Bill Bruford - bungas, sitamie instrumenti
Tony Levin - basģitāra, Stick, kontrabass, balss
Chris Botti - trompete
David Torn - ģitāras, cilpas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Apmēram vienlaikus ar Bruford Levin debijas albuma tapšanu un izdošanu šis kvartets aplaimoja ar savu klātbūtni vairākas ASV pilsētas ar virkni koncertiem, kuru gaitā veiktie ieraksti ir apkopoti interesantajā divu disku komplektā "BLUE Nights". Tiem, kas jau ir iepazinušies ar Upper Extremities studijas albumu, būtu lietderīgi iegūt savā īpašumā arī "BLUE Nights". Protams, ne jau kolekcijas pēc! Galvenais ieteikuma iemesls ir fakts, ka šajos divos diskos iekļautais materiāls satur dažas tādas kompozīcijas (vai drīzāk - improvizācijas), kuru nebija studijas albumā. Viena no šādām improvizācijām - kulminējošā "Piercing Glances" - ir izmantota "BLUE Nights" ievadam. Nepilnas astoņas minūtes vēlāk atskan no debijas albuma pazīstamais "Etude Revisited", kam seko brīnišķīgais "A Palace Of Pearls (On A Blade Of Grass)" un skaņdarba "Original Sin" paplašināta versija. Cits gabals, kas nav atrodams pagaidām vienīgajā Bruford Levin studijas albumā, ir aizraujošā improvizācija, kam dots nosaukums "Dentures Of The Gods". CD1 noslēgumā atrodamas vēl divas pazīstamas kompozīcijas, proti, "Deeper Blue" un "Cobalt Canyons". Īsti kārumi šī kvarteta jaunrades pazinējiem atrodami CD2. Tiesa, tā sākums ir jau no studijas albuma zināmais "Fin De Siecle", taču tam seko ļoti jauka, eksperimentāla un plaša, kulminējoša improvizācija ar adekvātu nosaukumu - "Picnic On Vesuvius". Bruford Levin studijas albumu otrajā diskā vēl pārstāv "Cerulean Sea", "Cracking The Midnight Glass" un "Presidents Day", bet David Torn radītā tēma "Bent Taqasim" ir fragmentāri papildināta ar jau zināmo "Torn Drumbass". Manuprāt, viens no interesantākajiem momentiem šajā izdevumā ir skaņdarbs "3 Minutes Of Pure Entertainment", kas pirmoreiz tika izdota CD formātā tālajā 1987. gadā David Torn albumā "Cloud About Mercury" (tā ierakstā, starp citu, piedalījās Bill Bruford un Tony Levin). Protams, jaunā versija neizklausās uz mata tāpat kā oriģināls, tāpēc šī skaņdarba koncertvariants ir sevišķi pievilcīgs. "BLUE Nights" epilogs ir kaut kas pavisam savāds, bet nenoliedzami interesants - SplatterCell radīts remikss ar nosaukumu "Outer Blue", kuram par pamatu kalpo dažādi Bill Bruford bungu sampli un mistiski Tony Levin basa grūdieni no skaņdarba "Deeper Blue". Secinājums: neraugoties uz kvalitatīvo izpildījumu un skaņu, šis koncertieraksts tomēr nepelna tādu atzinību no manas puses kā šī kvarteta studijas albums. Manuprāt, būtiskākais trūkums ir ne visai pārliecinošais materiāla izkārtojums, taču esmu pārliecināts, ka šādu niansi īsti avangarda džeza cienītāji uzskatītu par sīkumu.