CAIRO

CD NOSAUKUMS: Cairo
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 63'27"
PAMATSASTĀVS:
Mark Robertson - taustiņi, sintezatori, ērģeles, klavieres
Jeff Brockman - bungas, sitamie instrumenti
Alec Fuhrman - ģitāras, balss
Bret Douglas - balss
Rob Fordyce - basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Cairo debijas albums varētu būt pārsteigums daudziem 70. gadu Yes faniem - iespējams, veiksmīgāku šīs grupas ideju turpinātāju pasaulē nav. Šajā albumā ir tikai sešas kompozīcijas, no kurām piecas ir ļoti izvērstas (visgarākā ilgst vairāk nekā 22 minūtes). Mūziķu sniegums ir ļoti kvalitatīvs, bet īpašu uzslavu pelna grupas radošais kodols Mark Robertson un Jeff Brockman, kā arī ģitārists Alec Fuhrman. Ar pienākumiem teicami tiek galā spēcīgās balss īpašnieks Bret Douglas - viņa sniegumam ir pietiekami stabila individualitāte. Galvenais Cairo trumpis ir instrumentālistu neizsmeļamās spējas, un šī priekšrocība ir izmantota arī grupas otrajā albumā "Conflict And Dreams" (1998). Diemžēl kā vienā, tā otrā Cairo diskā instrumentācija atstāj ēnā vokāla meldijas, tāpēc nebūtu brīnums, ja, piemēram, pēc pirmām trijām noklausīšanās reizēm prātā labāk saglabāsies instrumentu izpildītās tēmas, nevis izdziedātie meldiņi. Manuprāt, veiksmīgākās kompozīcijas Cairo debijas albumā ir izteikti Yesiskā "Season Of The Heart", ārkārtīgi emocionālā "Silent Winter" un Mark Robertson meistardarbs "Ruins At Avalon's Gate". Secinājums: Cairo sarežģīto mūziku visaugstāk vērtētu tie klausītāji, kas dod priekšroku bezgalīgi izvērstām tēmām, interesantiem harmoniskiem risinājumiem un virtuozai instrumentācijai. Vieglu meldiņu un eksperimentālas mūzikas cienītājiem šo ierakstu neiesaku.

CD NOSAUKUMS: Conflict And Dreams
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta/Roadrunner Records
GARUMS: 65’14”
PAMATSASTĀVS:
Mark Robertson - sintezatori, ērģeles, klavieres, balss
Jeff Brockman - bungas
Alec Fuhrman - ģitāras, balss
Bret Douglas - balss
Jamie Brown - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Cairo ir neapšaubāmi viena no šobrīd vistalantīgākajām grupām pasaulē. Ja nebūtu Dream Theater, tad viņu vietā patlaban atrastos Cairo un pietiktu ar vienu Mark Robertson akordu uz taustiņu dēļa vai vienu Jeff Brockman breku uz bungām, lai jaunie muzikanti slapinātu biksēs. Ja domājat, ka Cairo ir tas pats, kas Dream Theater, tad jūs tomēr maldāties, jo pēdējo raciens ir krietni vien seklāks. Diskā “Conflict And Dreams” Cairo sevi parāda kā ārkārtīgi spēcīgus instrumentālistus, kuru ietekmes lielākoties meklējamas 70. gadu progresīvajā rokā - Yes, Kansas, Pink Floyd, E.L.P. un citi. Lai arī dziedātājs Bret Douglas varētu mierīgi dziedāt kādā hevīmetālansamblī, viņš ļoti labi iederas Cairo sastāvā. Tomēr vokāla melodijas un piebalsis šķiet jau reiz dzirdētas, piemēram, Vai ierakstā “Sex And Religion”. Vienīgā lieta, kas prasītu nelielu izkopšanu, ir kompozīcija. Dažbrīd šķiet, ka taustiņnieks ar ģitāristu rīko sacīkstes “kurš ātrāk?”, taču tas nenotiek tik uzkrītošā veidā, kā modernā progresīvā metāla aprindās. Žēl, ka, manuprāt, vislabākais skaņdarbs “Then You Were Gone” ir visīsākais diskā (ja neskaita instrumentālo iestarpinājumu “Image”) - tas aiztikšķ tikai līdz 8’26”. Ieteicams visiem sarežģīta un instrumentāla progresīvā roka patērētājiem.


CD NOSAUKUMS: Time Of Legends
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta/Roadrunner Arcade Music
GARUMS: 47'28"
PAMATSASTĀVS:
Mark Robertson - taustiņi
Jeff Brockman - bungas, taustiņi
Bret Douglas - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Aizvadītā gada pašā nogalē manā rīcībā nonāca ilgi gaidītais Cairo trešais albums "Time Of Legends". Vispirms iepazinos atšķīru CD grāmatiņā lappusi, kurā nodrukāts pašreizējais grupas sastāvs. Biju pārsteigts, ieraugot, ka Cairo ir atvadījušies no ģitārista Alec Fuhrman, kura devums iepriekšējā diskā "Conflict And Dreams" (1998) nemaz nebija tik neievērojams. Tagad viņa pienākumi uzticēti diviem ģitāristiem - Luis Maldonado (vairums partiju, kā arī piebalšu šī vīra pārziņā) un Brian Hutchison (drīzāk papildu mūziķa lomā, taču sakomponējis ģitāras solo pasāžas mūziku dziesmā "The Prophecy"). Savukārt basģitāras partijas ierakstījis klāt pieaicinātais John Evans. Kā jau pierasts, galvenie mūzikas autori, producenti un skaņas režisori ir taustiņu virtuozs Mark Robertson un talantīgais bundzinieks Jeff Brockman, kaut gan dziesmai "You Are The One" taustiņniekam mūziku palīdzējis sarakstīt dziedātājs un visu vārdu autors Bret Douglas. Cits fakts, kam es pievērsu uzmanību, ir sarukušais skaņdarbu garums: šajā albumā visgarākais tik tikko pārsniedz desmit minūtes, kas salīdzinājumā ar aizgājušo dienu trešdaļas vai ceturtdaļstundas opusiem izskatās pēc haltūras… Noklausoties "Time Of Legends" pirmās divas vai trīs reizes, mani pārņēma sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Nākamajā reizē sapratu, ka iztrūkstošais elements ir Alec Fuhrman ģitāra, tāpēc skanējums ir kļuvis ievērojami gaistošāks, ja salīdzinām ar pirmajiem diviem albumiem, taču tad arī atskārtu, ka tikpat labi ir nākusi vietā nācis kas jauns - vokāla meldiņi ir kļuvuši izkopti līdz vissīkākajai niansei. Ja iepriekšējos divos albumos bija stipri jūtama Yes ietekme, tad tagad klāt vēl nākušas (ja ne gluži pāraugušas) Emerson, Lake & Palmer mūzikai raksturīgās iezīmes, un to es varētu izskaidrot ar taustiņinstrumentu plašo pielietojumu. Nereti pavadījumā izmantots progrokā populāro Hammond ērģeļu tembrs (varbūt tas ir īstās Hammond ērģeles, taču šāds fakts nekur nav pieminēts), bet deviņu minūšu garajā Emersoniskajā instrumentālajā skaņdarbā "The Fuse" šim tembram ir pat piešķirta solo funkcija. Vienīgais skaņdarbs, kas it kā izlec no albuma konteksta ir citādi nesliktais Jeff Brockman sarakstītais un trāpīgi nosauktais "Cosmic Approach", kurā šis mūziķis ierakstījis gan ierastos sitamos instrumentus, gan taustiņinstrumentus. Par spīti dažviet lasītiem pārmetumiem (kāds to pat uzskatījis par gada vilšanos!) kopumā es "Time Of Legends" vērtēju kā soli uz priekšu Cairo attīstībā, jo tas ir viens no vismelodiskākajiem un smalkākajiem tradicionālā progroka albumiem, kādus man pērngad ir nācies dzirdēt, tāpēc iesaku to visiem, kas tikko nolēmuši iepazīties ar šo mūzikas stilu tuvāk. Tiesa, diezgan būtiski mīnusi ir albuma skanējumam, kas man drīzāk atsauc atmiņā dažu labu 80./90. gadu mijas albumu, un šī kritika visvairāk attiecas uz diezgan izteikti vidīgo, mazliet nedzidro sitamo instrumentu skanējumu. Muzikālā ziņā, protams, šeit viss ir kārtībā, kaut arī nekādas jaunas un oriģinālas atklāsmes Cairo ar savu klātbūtni nav pagodinājušas. Tātad vēlreiz jāsecina, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, bet daudziem progroka māksliniekiem tā jau diemžēl ir kļuvusi par pamatnostādni…


CALIFORNIA GUITAR TRIO

CD NOSAUKUMS: Yamanashi Blues
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: DGM
GARUMS: 45'23"
PAMATSASTĀVS: Hideyo Moriya - ģitāra
Bert Lams - ģitāra
Paul Richards - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ar šo trīs ģitāristu talantu pasauli iepazīstināja King Crimson un izdevniecības DGM šefs Robert Fripp. "Yamanashi Blues" ir California Guitar Trio debijas albums. Ja man vajadzētu nosaukt vēl kādu instrumentālas ģitārmūzikas disku, kas būtu tikpat muzikāls, skaists un izteiksmīgs, cik šis, būtu rūpīgi jāpadomā... Albuma "Yamanashi Blues" ieraksts ir tapis "dzīvajā", proti, iespēlētās partijas pēc tam vairs nav labotas. Protams, šis fakts vien liecina par mūziķu augsto profesionalitāti. Diemžēl nevarētu gan sacīt, ka debijas albumam atlasītais repertuārs būtu kaut kas sevišķi svaigs un nedzirdēts - līdzās pieciem J. S. Baha skaņdarbiem Bert Lams aranžējumā un četrām antīku estrādes mūzikas gabalu apdarēm trio piedāvā tikai sešas oriģinālkompozīcijas (katrs mūziķis sarakstījis pa divām). Paštaisītie gabali lieliski iederas albuma kontekstā, tāpēc žēl, ka to ir tik maz; no šīm kompozīcijām īpaši gribētu izcelt Bert Lams radīto "Carnival", Hideyo Moriya sarakstīto "Kan-non Power" un Paul Richards veikumu "Blockhead". Veiksmīgāko gabalu vidū noteikti būtu jāiekļauj 11 minūšu garais J. S. Baha skaņdarbs "Ciaccona" (oriģināli iecerēts kā vijoles solo!) un tā paša autora hromatiskā fūga re minorā, kā arī lieliska roka klasikas "Walk Don't Run" interpretācija (autors - Johnny Smith). Secinājums: nenoliedzami spožais California Guitar Trio debijas albums ir īpaši ieteicams ikvienam instrumentālas kamermūzikas cienītājam. Ļoti jauks darbs!

CD NOSAUKUMS: Pathways
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Discipline Global Mobile Records
GARUMS: 43’47”
PAMATSASTĀVS:
Hideyo Moriya - ģitāra
Bert Lams - ģitāra
Paul Richards - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Manuprāt, “Pathways” bija viens no vislabākajiem 1998. gada instrumentālās mūzikas ierakstiem. Visu trīs ģitāras virtuozu profesionālais līmenis jau bija pieaudzis tik tālu, ka viena diska ietvaros varēja atļauties iekļaut savus gabalus līdzās trim L. van Bēthovena, vienai J. S. Baha un citu pazīstamu autoru kompozīcijām un tie neizklausītos kā divas dažādas pasaules. Arī no izpildījuma viedokļa raugoties, - cik bieži jums ir nācies dzirdēt Bēthovena “Mēnesnīcas sonāti” vai Baha himnas atskaņotas uz akustiskām ģitārām? “Pathways” ierakstā piedalījušies trīs viesmūziķi - saksofonisti Bill Janssen un Roger Lambson, kā arī King Crimson pārstāvis Trey Gunn, kurš šeit spēlē savu iemīļoto Warr ģitāru. Ļoti neslikts ieraksts, kas labi noderētu gan kā fona mūzika, gan kā uzmanīgas klausīšanās materiāls. Vismaz man šis disks bija ļoti liels pārsteigums.

CARIZMA RAIN

CD NOSAUKUMS: Clear Your Mind
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 13'31"
PAMATSASTĀVS:
Arvin Yarollahi - balss
Jonas Gemback - ģitāras
Jesper Arno - basģitāra
Jesper Miller - bungas, balss
Anders Kampe - sintezators, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Tā nu ir sanācis, ka ar Carizma Rain jaunradi esmu iepazinies hronoloģiski pretējā secībā. Trīs dziesmu disku "Clear Your Mind" saņēmu pēc tam, kad biju grupai darījis zināmu savu viedokli par viņu pagaidām jaunāko veikumu "Wide Awake" (2001). Nezināju, ko gaidīt no apmēram gadu agrāk ierakstītā un patlaban vairs cirkulācijā neesošā "Clear Your Mind". Vispirms jau jāsaka, ka šajā diskā iekļautais materiāls izklausās mazliet citādi, salīdzinot ar "Wide Awake", taču atšķirība nav tik daudz stilā (tas nav būtiski mainījies), cik ieraksta un aranžējuma kvalitātē. 2000. gada diska pirmajā, lipīgi liriskajā gabalā "Angel" līdzās grupas pamatsastāvam var dzirdēt arī vijolnieces Ellen Hjalmarson (pašlaik jau iekļāvusies grupas pamatsastāvā) un čellistes Maja Ohlsson spēli, tāpēc tas zināmā mērā var tikt uzskatīts par savienojošo tiltu ar pašreizējo Carizma Rain. Abas pārējās dziesmiņas ("Bad Days Of Tomorrow" un "The World Is Not The Same") ir pavisam vienkāršas, kurās pasvītrota Carizma Rain spēja izcelt melodisko līniju atbilstoši laikmeta (un FM raidstaciju) prasībām. Tomēr, neraugoties uz šīm priekšrocībām, grupas mūzikā nav īpašas oriģinalitātes, ja vien par kaut ko sevišķu neuzskata aprobežoti roķīgo, pat mazliet bītlisko "The World Is Not The Same" nobeigumu. Kopumā "Clear Your Mind" ir viens no tiem diskiem, kurus vidusmēra popmūzikas patērētājs varētu klausīties jebkurā brīdī un jebkādā noskaņojumā. Protams, reti kuru no tādiem ierakstiem var uzskatīt par mākslinieciski augstvērtīgu, un arī šis nav tas gadījums…


CD NOSAUKUMS: Wide Awake
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Prock
GARUMS: 15'35"
PAMATSASTĀVS:
Arvin Yarollahi - balss
Jonas Gemseback - ģitāras
Jesper Arno - basģitāra
Jesper Miller - bungas
Elen Hjalmarson - vijole
Anders Kampe - sintezators, balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ar Gēteborgas jauniešu ansambli Carizma Rain iepazinos, pateicoties zviedru aktīvistam Torem Larsonam. Lai arī prāva porcija no viņa piesūtītajiem ierakstiem man neradīja īpaši pozitīvu iespaidu, šis sekstets noteikti ir izņēmums. Četru dziesmu diskā "Wide Awake" ietvertā mūzika pavisam skaidri pasaka priekšā, ka šī grupa varētu kļūt par kārtējām zviedru rokmūzikas zvaigznēm. Visas dziesmas ir lieliski uzrakstītas un aranžētas, izpildījums un skaņas kvalitāte - visaugstākajā līmenī. Carizma Rain spēlētā mūzika atsauc atmiņā daudz populārāko un pieredzes bagāto zviedru grupu Ritual, lai gan šis salīdzinājums attiecas uz pēdējo vienkāršākajiem un roķīgajiem skaņdarbiem (īpaši no otrā albuma "Superb Birth"). Līdzās šīm paralēlēm ikviens klausītājs pamanītu, ka Carizma Rain mūziķi ir ievērojami ietekmējušies no tā sauktā britpopa, taču zviedru dziesmiņas ir krietni interesantākas nekā vairuma britpopa mākslinieku veikums. Carizma Rain skanējuma firmas zīme ir atraisītais un labskanīgais Arvin Yarollahi vokāls, kā arī Ellen Hjalmarson vijole, kas perfekti iederētos ikvienā folkroka grupā. Visas četras dziesmas ("Stay With Me", "I Feel", "Clear Your Mind" un "Free") ir dikti lipīgas, tām var dziedāt līdzi jau pirmajā klausīšanās reizē, jo meldiņi ir sakārtoti pantiņos, pārejas posmos (bridge) un piedziedājumos. Ņemot to vērā, esmu spiests izteikt bažas par grupas nākotni: viņus var pamanīt lielie izdevēji un pievilināt ar izdevīgu kontraktu, tādējādi pazudinot pašreizējā sniegumā būtisko grupas degsmi spēlēt to, kas pašiem patīk, jo, šķiet, šai grupai nav nekādu šķēršļu, lai tā bez īpašas piepūles iekarotu Eiropas valstu FM raidstaciju topus. Kopumā esmu patīkami pārsteigts par šo jauniešu varējumu, tāpēc labprāt lūkošu meklēt iespējas, lai arī Latvijas publika varētu iepazīties ar Carizma Rain mūziku klātienē.
P. S. Godātie progrokeri! Lūdzu, neņemiet Carizma Rain veltītos labos vārdus pārāk nopietni, jo šī grupa tik tiešām ir laba.


CARMEN

CD NOSAUKUMS: Fandangos In Space
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Line Records
GARUMS: 43'02"
PAMATSASTĀVS:
David Allen - balss, ģitāras
Roberto Amaral - balss, vibrofons, kastaņetes
Angela Allen - balss, melotrons, sintezators
John Glasscock - balss, basģitāra, basa pedāļi
Paul Fenton - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Uz pagājušā gadsimta 70. gadu britu progroka lielmeistaru Yes, E.L.P., Jethro Tull un King Crimson fona nepelnīti bez ievērības palikuši ne mazums oriģinālu mākslinieku. Izņēmums nav arī Carmen, kuras muzicēšanas manieri ir grūti salīdzināt ar kādu no plašāk zināmākajiem amata brāļiem. Cepuri nost tam, kurš, noklausoties kādu no trijiem Carmen albumiem ("Fandangos In Space" ir otrais), viņu spēlētajam rokmūzikas paveidam devis nosaukumu flamenco-rock. Nudien trāpīgi, jo "Fandangos In Space" ir piesātināts ar flamenko ģitārām, krāšņiem, daudzbalsīgiem čigāniskiem piedziedājumiem (teksti gan ir pārsvarā angļu valodā), kastaņetēm un virtuozu kāju klapēšanu no Roberto Amaral un Angela Allen puses. Lai arī Carmen mūzikā vislielākais uzsvars ir uz flamenko tipiskām tēmām, nevar nepamanīt britu folkmūzikai raksturīgu elementu klātbūtni. Visbeidzot, tam visam vēl klāt nāk īsti roķīgā manierē izpildītas elektriskās ģitāras partitūras un precīzas, smalki izdomātas basģitāras iespēles (ne jau velti John Glasscock pamanīja Jethro Tull, proti, grupa, kurā šis basists nospēlēja līdz sava mūža galam 1979. gadā). "Fandangos In Space" ietilpinātais materiāls ir savstarpēji cieši saistīts, kas liecina par abu galveno komponistu - David Allen un Roberto Amaral - saliedētu kopdarbu. Iespējams, visstiprākais Carmen trumpis ir aranžējums, un mans apbrīns šajā ziņā visvairāk attiecas uz daudzbalsīgajiem vokāla meldiņiem, kas dažbrīd atsauc atmiņā tā paša laika Queen un Uriah Heep ierakstus, taču, pateicoties interesantai un daudzveidīgai instrumentācijai, Carmen ir nenoliedzami pārāka par šīm abām grupām. Cita "Fandangos In Space" pozitīva iezīme ir prasme muzikālo domu izteikt lakoniski (garākā kompozīcija "Looking Outside (My Window)" pārsniedz septiņas minūtes), lieki nestiepjot garumā instrumentālās pasāžas, turklāt tajā tikpat kā nav 70. gadiem tradicionālo ģitāras un sintezatoru solo, ja vien neskaita David Allen sarakstīto un nospēlēto nepilnas divas minūtes garo flamenko ģitāras numuru "Por Tarantos". Vēl jaukāk, ka solo pasāžu iztrūkumu nevar just, jo Carmen mūzikai piemīt nemitīga attīstība, katrā meldiņā skaidri jūtama virzība uz priekšu. Secinājums: "Fandangos In Space" ir ikviena (progresīvās) rokmūzikas fana uzmanības cienīgs ieraksts, taču par nožēlošanu jāatzīst, ka šī diska sameklēšana varētu nevainagoties drīziem panākumiem, jo man nesaprotamu iemeslu dēļ CD formātā šis un pārējie divi Carmen albumi ir parādījušies tikai vienu reizi, t. i., 80. gadu beigās.


CASINO

CD NOSAUKUMS: Casino
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 56’07”
PAMATSASTĀVS:
Geoff Mann - balss
Mike Stobbie - taustiņi
Clive Nolan - taustiņi
Sylvain Gouvernaire - ģitāra
Karl Groom - ģitāra
Jon Jeery - basģitāra
Brian Devoil -- bungas
Paul Flynn - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Grūti pateikt, vai pēc dažiem gadiem nesekotu Casino turpinājums, ja vien 1993. gada februārī nebūtu nomiris Mūziķis, Dzejnieks un Mācītājs Geoff Mann. Šajā projektā (=konceptalbumā) viņam un taustiņniekam/komponistam Clive Nolan bija izdevies iesaistīt virkni pazīstamu neoproga pārstāvju - ģitāristus Sylvain Gouvernaire (ex-Arrakeen) un Karl Groom (ex-Threshold), bundzinieku Brian Devoil (ex-Twelfth Night) un taustiņnieku Mike Stobbie (ex-Pallas). Visiem septiņiem saistoties ciešā sadarbībā, tapa viena no 90. gadu neoproga pērlēm. Geoff Mann ironiskā un reālistiskā dzeja jau vien ir ko vērta. Kaut vai tāpēc, ka šis ir viens no viņa pēdējiem ierakstiem. Casino lieku reizi apliecina, ka Džefs bija ārkārtīgi spilgta personība un izteikti individuāls vokālists, kuru nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Konceptalbuma stāsta nobeigums ir neapšaubāmi kristīgs - lai arī gaismas nesējs (“Stranger”) iet bojā, viņam ir izdevies piešķirt saprātu dažiem kazino spēlmaņiem. No kompozīcijas viedokļa raugoties, šis ir līdz šim vislabākais Clive Nolan darbs, tāpēc tas ir ieteicams visiem Shadowland, Strangers On A Train, Arena un citu neoproga grupu faniem. Monumentāls darbs.

CATHEDRAL

CD NOSAUKUMS: There In The Shadows
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 65’00”
PAMATSASTĀVS:
Ted Thompson - balss
Gary Sisto - ģitāras
Michael Hounshell - basģitāra, balss, klavieres
Mark Copney - bungas, tamburīns, balss
Todd Braverman - taustiņi, 12 stīgu ģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Cathedral albums “There In The Shadows” ir labs amerikāņu neoprogresīvā roka paraugs. Atceros divus Cathedral demonstrācijas ierakstus, kas tika izdoti kādu gadu agrāk uz viena kompaktdiska, un tie man šķita simpātiskāki viena iemesla dēļ - netika kopēts Dream Theater, lai gan puiši bija smēlušies daudz ideju no Marillion un Saga mūzikas. Šīm ietekmēm diskā “There In The Shadows” nākušas vēl klāt progresīvā metāla ietekmes no Dream Theater. Žēl, bet ar to metālu Cathedral puiši nav uz “tu”, tāpēc dziesmas “Renfield” vidusdaļa un visas septiņas minūtes, kamēr skan “The Wayfarer”, liek man stūķēt ausīs vīna pudeļu korķus. Protams, ir arī jaukāki mirkļi, piemēram, pirmā dziesma “Holy War”, balādes tipa gabals “Don’t Ruin The Memory” un triloģija “Existential Crisis”. Diemžēl pieklibo skaņas režija - basģitāra un taustiņi bieži vien it kā pazūd kopējā instrumentācijā, bet ģitāras solo skan pārāk skaļi (labi, ka Gary Sisto ģitāras tembrs nav garām, citādi tas būtu vājprāts). Manuprāt, Ted Thompson ir spēcīgs un emocionāls vokālists, tāpēc mani nespēj traucēt pat mazliet šķībā dziedāšana. Tomēr kopumā jāsaka, ka “There In The Shadows” nav nekas īpašs, un vērtību šim diskam saskatītu tikai un vienīgi pārliecināti neoproga ierakstu krājēji.

MARC CATLEY & GEOFF MANN

CD NOSAUKUMS: The Off The End Of The Pier Show
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Plankton Records
GARUMS: 56’08”
PAMATSASTĀVS:
Geoff Mann - ģitāras, ģitāras sintezators, bungu mašīnas, taustiņi
Marc Catley - elektriskās un akustiskās ģitāras, ģitāras sintezators, taustiņi
Clive Davenport - ģitāra, ģitāras sintezators, bungu mašīnas
Jill (Peel) Towers - flauta
Steve Ridley - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Visoriģinālākais no ierakstiem, kuros piedalījies Geoff Mann. Lai gan šajā diskā nav dzirdama viņa balss, kopā ar Marc Catley viņam ir izdevies radīt fantastiski labu instrumentālu konceptalbumu ar kristīgu ievirzi (abi mākslinieki ir pārliecināti kristieši), un šī ievirze vislabāk ir saskatāma kompozīciju gaišumā, kaut gan reizēm tās ir samērā mistiskas, kas it kā vēstī: “Rau, kur Patiesība iet miglā tīta!” Šis albums man pirmo reizi pa īstam pielēca kādā lietainā un miglainā vasaras naktī, kad ar savu autiņu forsēju Lietuvas teritoriju daudzmaz paralēli Latvijas robežai, tāpēc esmu spiests secināt, ka braucieniem pa nezināmiem ceļiem atbilstošākas mūzikas laikam nav. Visas trīs ģitāras spēlē ar maksimālu precizitāti, atbalss efekta plašā izmantošana un metriski taisnā domāšana (parasti astotdaļās) piešķir šo mistisko elementu. Noklausoties albumu līdz galam zūd vēlēšanās klausīties ko citu, jo it kā viss jau ir tikko dzirdēts. Varbūt pat mazliet par daudz, - dažs labs varētu vēlēties, lai skaņdarbi būtu īsāki. Dīvainu noskaņu meklētājiem mūzikā šis disks ir jādabū kā ēst!

CHILD'S VIEW

CD NOSAUKUMS: Funfair
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Japāna
IZDEVĒJS: Bubble Core Records
GARUMS: 57'46"
PAMATSASTĀVS:
Nobukazu Takemura
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ar japāņu rokmūziku iepazinos jau padsmitnieka gados, kad manu favorītu vidū bija grupa Yellow Magic Orchestra. Pēc tam ilgus gadus nebiju neko daudz dzirdējis no Uzlecošās saules zemes mūziķu puses līdz šogad kāds paziņa man iedeva noklausīties ārkārtīgi interesanto Child's View albumu "Funfair", kuru gan par rokmūziku nevar nosaukt pie vislabākās gribas. Būtībā Child's View ir intelektuālā un talantīgā mūziķa Nobukazu Takemura garabērns. "Funfair" ir lieliski izdevies progresīvs muzikāls eksperiments, par kura upuriem kļuvuši galvenokārt ambient un new age mūzikas stili. Autoram šo disku ierakstīt palīdzējuši divi cilvēki - Aki Tsuyuko (bērna balss gabalā "Pendulum") un Hirono Nishiyama (balss dziesmā "Assi Que Dodo"). Pieļauju, ka albumā iekļautās sešas kompozīcijas varētu būt 21. gadsimta beigu bērna pasaules redzējuma atspulgs mūzikas skaņās. Tikpat labi "Funfair" noderētu par muzikālu papildinājumu nākotnes mākslas izstādēm - iedomājieties sevi lūkojamies uz kādu neaprakstāmu stikla veidojumu, kas novietots pustumsā un kura caurspīdīgo ķermeni apgaismo vairāki daudzkrāsaini blāvas gaismas kūļi, bet fonā skan, piemēram, gabals "The Cradle Of The Light", kas atgādina sabojāta kompaktdiska skanējumu (uzliku šo albumu un nobijos, ka esmu samaitājis svešu mantu, bet ieskatījos CD atskaņotāja skaitītāja un nomierinājos, jo tas skaitīja sekundes tālāk...), pie tam ritmiski un pat zināmā mērā melodiski! Lai gan es nevaru sevi nosaukt par īpaši dedzīgu šādas mūzikas atbalstītāju, noklausījos "Funfair" ar milzīgu interesi un zinu, ka klausīšos vēl. Tādēļ man ir pamatotas aizdomas, ka šai it kā nevainīgajai, mierpilnajai mūzikai piemīt nepārvarams spēks pakļaut daudzus. Pārbaudiet savu imunitāti paši, noklausoties šo Child's View albumu.

CITIZEN CAIN

CD NOSAUKUMS: Ghost Dance
IZDOŠANAS GADS: 1984 (CD formātā izdots 1997. gadā)
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Mellow Records
GARUMS: 46’23”
PAMATSASTĀVS:
Cyrus - basģitāra, balss
Gordon Feenie - bungas, taustiņi, flauta, ģitāra, balss
Tim Taylor - ģitāra, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 4 no 10

Pirmais iespaids, noklausoties šo albumu, ir visai šausmīgs. Tā vien liekas, ka televīzijas konkursā “Ko tu proti?” piedalās Peter Gabriel un Rush basģitārists Geddy Lee dažu pilnīgu diletantu pavadījumā. Paklausoties “Ghost Dance” vēlreiz, nonāku pie secinājuma, ka tik ļauni nemaz nav, kaut arī tie divi minētie cilvēki no prāta neizzūd. Ja runājam par skaņu, varu uzreiz pateikt, ka liela daļa 70. gadu sākuma progroka ierakstu skanēja daudz pievilcīgāk. Pārāk skaļi skan bungas, bet ģitāras izvietojums uz basa un bungu fona atgādina Leonīda Vīgnera (R.I.P.) izsaucienu kādā koncertā: “Nu, ko tu tur čurā?” Tajos fragmentos, kur dziedāšana notiek divbalsīgi, labāk tomēr aizbāzt ausis un neklausīties. Lai gan vietām kompozīcijas atgādina 90. gadu Citizen Cain, tās vēl tomēr ir briesmīgi neattīstītas, bet melodijas - neuztveramas, kaut gan albumā “Ghost Dance” ir kādi 3 vai 4 fragmenti, kas paliek prātā, kad disks ir noskanējis. Samērā atzīstama ir trio spēlētprasme un interesanti ir dziesmu vārdi. Visbeidzot, man ir grūti iedomāties cilvēku, kas šo disku uzskatītu par sasniegumu.

CD NOSAUKUMS: Somewhere But Yesterday
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops
GARUMS: 67'43"
PAMATSASTĀVS:
Cyrus - balss
Stewart Bell - taustiņi
Nick Arkless - bungas
Andy Gilmour - basģitāra
Alistair MacGregor - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Salīdzinoši neilgi pēc tam, kad bija noticis brīnums un no pelniem augšā bija cēlusies skotu grupa Citizen Cain ar dziedātāju Cyrus priekšgalā un albumu "Serpents In Camouflage", notika vēl viens - britu mūzikas izdevniecība izdeva jauku Peter Gabriel laiku Genesis klonu. Reti mēdz būt tā, ka vārdam "klons" ir pozitīva nozīme, taču Citizen Cain albums "Somewhere But Yesterday" ir noteikti šāds izņēmums. Šķiet, Genesis gars ir pilnībā iemiesojies visos piecos grupas mūziķos (neesmu vienīgi pārliecināts par ģitāristu Alistair MacGregor, kura spēle atgādina vairāk Steve Rothery no Marillion). "Somewhere But Yesterday" skaidri liecina, ka Citizen Cain ideju trūkums ir sveša parādība, un šīs idejas atradušas vairumā gadījumu trāpīgu pielietojumu piecās kompozīcijās, no kurām tikai viena ir īsāka par 10 minūtēm ("Junk And Donuts (An Afterthought)"). Apbrīnojama līdzība ar Peter Gabriel saklausāma dziedātāja Cyrus sniegumā - ja vien neņem vērā atsevišķās intonācijas kļūmītes pēdējā gadījumā, bet šo līdzību vēl vairāk pastiprina asprātīgā un izsmejošā lirika (kā jums patīk tādi pārfrāzējumi kā "all the sin's men" un "hallowed be thy shame"?). Visas kompozīcijas ir rūpīgi pārdomātas, taču, manuprāt, par visveiksmīgākajām ir uzskatāmas liriskā "Junk And Donuts" un brīnišķīgā 25 minūšu garā svīta sešās daļās "Somewhere But Yesterday" (nespēju atturēties bez salīdzinājuma ar "Supper's Ready" no Genesis albuma "Foxtrot"). Secinājums: "Somewhere But Yesterday" ir domāts tiem, kas dod priekšroku garām un izvērstām kompozīcijām, kurām nevar piedēvēt īpašu oriģinalitāti. Tiesa gan, oriģinalitātes trūkums vēl nenozīmē neinteresantu mūziku, un šis Citizen Cain albums ir stabils pierādījums šim izteikumam.


CD NOSAUKUMS: Raising The Stones
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 71’57”
PAMATSASTĀVS:
Xyrus - balss, basģitāra, programmēšana
Stewart Bell - taustiņi, programmēšana
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Tā jau ir labāk! Laikā no 80. gadu sākuma līdz 90. gadu beigām skoti Citizen Cain paguva uzspēlēt gan kā trio, gan kā kvintets un duets. “Raising The Stones” ir divu cilvēku veikums, un šis materiāls ir ārkārtīgi sarežģīts - iespējams, viens no vissarežģītākajiem 90. gadu progresīvā roka ierakstiem. Vārdi ir tikpat interesanti, cik agrāk, mūziķi ir iemācījušies kompozīcijas un aranžēšanas sīkumus. Līdz ar to “Raising The Stones” acumirklī kļuva par vienu no tiem ierakstiem, kas manā mašīnā skanēja ne retāk kā reizi nedēļā. Bungas un citi instrumenti ir ieprogrammēti (izņemot ģitāras solo pirmajā dziesmā “The Last Days Of Cain”). Žēl, ka tā, jo šāds materiāls vislabāk izklausītos, ja tas būtu par mata tiesu dzīvāks. Izklausās, ka gadu gaitā dziedātājs Xyrus ir pamanījis sava balss tembra līdzību Peter Gabriel tembram, tāpēc “Raising The Stones” neietver mūziku, kādu varētu nosaukt par 70. gadu sākuma Genesis plaģiātu. Viss albums ir ārkārtīgi monolīts un 72 minūtes jeb 9 dziesmas paiet nemanot. Tādēļ es sliecos to uzskatīt par konceptalbumu, kaut gan neesmu pārliecināts, ka tādu to bija iecerējuši mūziķi. Tēmas un vārdiskais saturs laiku pa laikam atkārtojas, tādējādi radot vienota darba iespaidu (noslēgums “Silently Seeking Euridice” ir galīgi labs). Ļoti veiksmīgs darbs.

CLEPSYDRA

CD NOSAUKUMS: Fears
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Šveice
IZDEVĒJS: Clepsydra Records
GARUMS: 62'47"
PAMATSASTĀVS:
Aluisio Maggini - balss
Marco Cerulli - ģitāras, saksofons
Philip Hubert - taustiņi
Andy Thommen - basģitāra
Pietro Duca - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Nav šaubu, ka Clepsydra ir viena no visatzītākajām kontinentālās Eiropas neoprogresīvā roka pārstāvēm. Līdzīgi daudziem citiem tā paša stila piekopējiem, Clepsydra ietekmes avoti ir meklējami tādu pazīstamu grupu jaunradē kā Marillion, IQ, Pendragon, Pallas u.c. Līdz ar to šo rindu lasītājam varētu rasties aizdomas, vai tik šitie šveicieši nav kārtējie kloni. Ar pārlieku oriģinalitāti savā trešajā albumā "Fears" Clepsydra patiešām neizceļas, taču mūzika ir neuzkrītoša, visai viendabīga, dikti melodiska un emocionāla. Tiesa, cik ilgi var klausīties sintezatora vīterošanu un fūzētas elektriskās ģitāras pavadījumu, kā tas novērojams, piemēram, dziesmā "Fearless"? Lai arī "Fears" materiāls ir samērā monolīts, pirmās divas kompozīcijas "Soaked" un "The Missing Spark" atsauc atmiņā visjēdzīgākās 80. gadu Marillion idejas, taču Aluisio Maggini vokālam trūkst jebkādas identitātes - tādus dziedoņus esmu dzirdējis simtiem reižu (tas gan nekādā ziņā nav uzbrauciens viņa izpildījuma kvalitātei, jo tai, protams, nav kur piekasīties). Pozitīvā ziņā no citiem skaņdarbiem atšķiras arī emocionālais "The Age Of Glass" un akustiskās ģitāras solo numurs "Daisies In The Sunshine". Atlikušās sešas kompozīcijas ir diezgan tradicionāls neoprogresīvais roks (ar dažviet progmetāliskām nosliecēm Marco Cerulli ģitāras spēlē), kas manī nespēj modināt īpašu sajūsmu. Gluži vienkārši tāpēc, ka tas viss jau ir dzirdēts un kļuvis pazīstams gandrīz līdz nelabumam… Līdz ar to "Fears" ir ieteicams neoprogresīvā roka faniem, kā arī tiem, kas dod priekšroku atpūtai pietiekami intelektuālas un neuzbāzīgas rokmūzikas klātbūtnē.


CLIFFHANGER

CD NOSAUKUMS: Cold Steel
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 57’37”
PAMATSASTĀVS:
Dick Heijboer - klavieres, taustiņi, ērģeles, sintezators
Cijs Koopman - basģitāra, taustiņi
Rinie Huigen - ģitāras, balss
Hans Boonk - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Holandiešu grupas Cliffhanger albums “Cold Steel” ir viens no tiem progresīvā roka ierakstiem, kas sabiedrībā nerada visai labu priekšstatu par šo mūzikas stilu. Daži, izdzirdot šādu progu, nesaprot, kāpēc šim stilam nav dots nosaukums regresīvais roks. Ideju trūkums vajā šo grupu viscaur stundu garam albumam. Rinie Huigen vokāls izklausās pēc sakaitinātas Marianne Faithful vai Sieges Even oriģinālā dziedātāja Franz Herde, kompozīcijas ir lielākoties samocītas (kaut gan viens otrs fragments ir vērā ņemams) un vienīgais prieks ir ne visai biežie Cijs Koopman triki zemajā galā. Taustiņnieks Dick Heijboer ir tik ļoti aizņemts, kopēdams Keith Emerson, Martin Orford un Mark Kelly, ka pilnībā aizmirst savu personīgo muzikālo “es”. Kopumā šis Cliffhanger albums izklausās pēc skaļas muzikālas apspriedes grupas dalībnieku starpā: “Kam līdzīgā piegājienā spēlēt nākamās 10 taktis?” Tomēr nevar sacīt, ka “Cold Steel” ir pārlieku prasts ieraksts, jo zināma sarežģītības pakāpe šai mūzikai ir - ja būtu vienkāršāk, tas vairs nebūtu progs, vai ne? Tāpēc Cliffhanger varētu imponēt tikai tiem, kas ir proga iepazīšanas ceļa sākumā un ņem ciet visu pēc kārtas neziņā, ka šajā stilā ir tik daudz citu labumu.


COLDPLAY

CD NOSAUKUMS: Safety EP
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Parlophone
GARUMS: 14'18"
PAMATSASTĀVS:
Chris Martin - balss, ģitāra
Guy Berryman - basģitāra
Jon Buckland - ģitāra
Will Champion - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Progrokeri varētu justies mazliet pārsteigti, ka manā uzmanības lokā ir nonākusi britu ģitārpopa grupa Coldplay, jo it kā tās spēlētajai mūzikai taču nav nekāda sakara ar progresīvo roku. Piekrītu, jo tā ir balta patiesība - it sevišķi šajā (pirmajā) un nākamajā īsajā albumā. "Safety EP" ir tikai trīs dziesmas, kas liecina par pietiekami stabilu debiju, lai piesaistītu mūzikas patērētāju un mediju uzmanību. Jau kopš šīs trīsdziesmu debijas par Coldplay firmas zīmi ir izveidojies Chris Martin mierpilnais un emocionālais dziedāšanas stils, kā arī akustiskās un elektriskās ģitāras skanējuma pretstats. Cits trumpis - prasme sarakstīt lipīgus (nejaukt ar jēdzienu "garlaicīgi") meldiņus un adekvāti tos noaranžēt. "Safety EP" pirmais gabals - roķīgais "Bigger Stronger" - varētu radīt nedaudz maldinošu priekšstatu, jo Jon Buckland elektriskās ģitāras kosmiskais skanējums ir izvirzīts pašā tuvplānā. Arī nākamais gabals "No More Keeping My Feet On The Ground" sākas ar elektriskās ģitāras skaņas miglainu reverberāciju uz pulsējošas basģitāras fona. Turpinājumā gabals pāraug ekspresīvā roķī ar askētisku piedziedājumu un masīvu piedziedājumu, kas harmoniskā ziņā atgādina dažu labu 80. gadu U2 un R.E.M. skaņdarbu. "Safety EP" beidzas ar kulminējošo "Such A Rush", kuras mierīgais sākums un nobeigums rada lielisku kontrastu relatīvi skaļajai vidusdaļai. Katrā ziņā "Safety EP" ir ļoti veiksmīga debija attiecīgajā stilā un stabils atskaites sākuma punkts grupas turpmākajiem darbiem.


CD NOSAUKUMS: Brothers & Sisters
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Parlophone
GARUMS: 11'37"
PAMATSASTĀVS:
Chris Martin - balss, ģitāra, klavieres
Guy Berryman - basģitāra
Jon Buckland - ģitāra
Will Champion - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Brothers & Sisters" ir otrais Coldplay īsais albums, un arī tajā atrodamas ne vairāk kā trīs dziesmas. Stilistiskā ziņā tas ir noteikti solis uz priekšu attiecībā pret debijas albumu: vairāk akustiskās ģitāras, vairāk minimālisma, vairāk noskaņu ar atbilstošu Chris Martin vokālo sniegumu, pazudis elektriskās ģitāras kosmiskais skanējums… Albuma titulgabals, kas novietots pašā diska sākumā, vēl joprojām noderētu par Coldplay spēlētās ģitārmūzikas vizītkarti. Viens vienīgs miers un minimālisms dveš no albuma otrā gabala "Easy To Please" - tās uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmās klavieru notis, kas ieskanas dziesmas vidū, liecina par teiciena "maksimāls rezultāts par minimāliem līdzekļiem" jeb "minimum pain, maximum gain" perfektu izpratni. "Brothers & Sisters" epilogs ir relatīvi roķīgais "Only Superstition". Secinājums: skaistas, patiesi britiskas ģitārmūzikas paraugs, lai arī tā skanēšanas laiks ir stipri īss…


CD NOSAUKUMS: Parachutes
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Parlophone
GARUMS: 41'44"
PAMATSASTĀVS:
Chris Martin - balss, ģitāra, klavieres
Guy Berryman - basģitāra
Jon Buckland - ģitāra
Will Champion - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

"Parachutes" ir pagaidām pirmais Coldplay ilgspēlējošais albums un, manuprāt, muzikālā ziņā visveiksmīgākais. Jau iepriekšējos īsajos albumos jeb EP apliecinātais šī kvarteta talants rakstīt un izpildīt kvalitatīvu, melodisku britiski atturīgu ģitārpopu ir vietā arī šajā 10 dziesmu albumā. Chris Martin pagurušais vokāls (relatīvi bieži izmantots pavisam nesamākslots un nepiespiests falsets) perfekti atbilst diezgan lielā mērā akustiskajam kopējam skanējumam, kaut arī, piemēram, roķīgākajās dziesmās - "Shiver" un mūsu FM staciju klausītājiem pazīstamajā "Yellow" - viņa sniegums ir pietiekami kaislīgs un enerģisks, lai atsauktu atmiņā U2 dziedātāja Bono veikumu 80. gadu sākumā (zināmas paralēles velkamas arī ar R.E.M. agrīno posmu). Visu desmit dziesmu aranžējumi ir apskaužami pieticīgi, jo… sasniegts efekts, kad esmu spiests konstatēt, ka šai mūzikai taču vairāk nekas cits nav vajadzīgs! Protams, arī "Parachutes" nav nekāda sakara ar progresīvo vai klasisko roku, taču baidos, ka šoreiz ir darīšana ar albumu, uz kuru vārds "progresīvs" attiecas nevis stilistiskā, bet gan vispārīgā nozīmē. Skudriņas nestāj skraidīt pār manu muguru ik reizi, kad klausos izteikti emocionālās dziesmas "Spies", "Trouble" un "Everything's Not Lost" (visām ir attāli radniecīgas saites ar Pink Floyd jaunrades vidus posmu). Arī pārējām kompozīcijām nav nekādas vainas, un tās ir izkārtotas albumā tā, lai attiecīgā mūzikas stila cienītājiem klausīšanās apetīte pieaugtu ar katru nākamo gabalu. Nevarētu sacīt, ka sevi pieskaitu pie ģitārpopa fanu pulka, taču, ja dziesmas caurstrāvo tāds intelekts un tik perfekti aranžējumi, varu vienīgi nolaist rokas gar sāniem un ieņemt miera stāju Coldplay mūzikas priekšā. Kopumā "Parachutes" ir ļoti jauks albums (manuprāt, pagaidām vislabākais no šī britu kvarteta), kas būtu ieteicams ikvienam inteliģentam mūsdienīgas popmūzikas patērētājam. Baudījums atslodzes brīžos būs garantēts!


CRAFT

CD NOSAUKUMS: Craft
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Kinesis Records
GARUMS: 39’42”
PAMATSASTĀVS:
William Gilmour - taustiņi
Grant McKay - bungas, sitamie instrumenti
Martin Russell - basģitāra, taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Progresīvais roks no Amerikas? Astoņdesmito gadu vidū? Piedodiet, tas būs kaut kāds pārpratums. Izrādās, ka nav nekāda pārpratuma - Craft debijas albums ir jauka instrumentāla progresīvā roka paraugs, kas nedaudz atgādina E.L.P. un Kansas. Neraugoties uz šīm līdzībām Craft ir izteikti individuāla muzikālā domāšana, un to palīdz pasniegt mūziķu augstais profesionālais līmenis, tomēr nedrīkst apgalvot, ka materiāls būtu daudzveidīgs. Vislabākais gabals šajā albumā nenoliedzami ir pirmais - “Aries”, tāpēc klausītājiem nākas gaidīt, kad atskanēs vēl kaut kas tikpat labs. Bet, diemžēl, nekā. Pārējās astoņas kompozīcijas ir īsākas un garākas, ātrākas un lēnākas, vienkāršākas un sarežģītākas, bet nekādā ziņā ne tik labas. Interesants ir ģitāras skanējums, kas iegūts, basģitāras signālu laižot caur īpaši konstruētu efektu pedāli, tāpēc galvu reibinošus ģitāras solo šajā albumā variet negaidīt. Savā debijas albumā Craft ir likuši galveno uzsvaru uz skaņdarbu ritmisko pusi un taustiņinstrumentu tembriem. Šis ieraksts ir ieteicams visiem instrumentālā progresīvā roka faniem.

CUL DE SAC

CD NOSAUKUMS: I Don’t Want To Go To Bed
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Flying Nun Records
GARUMS: 76’15”
PAMATSASTĀVS:
Robin Amos - sintezators, kalimba
Chris Fujiwara - basģitāra
Chris Guttmacher - bungas
Glenn Jones - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 4 no 10

Ar šo amerikāņu grupas Cul De Sac albumu mani iepazīstināja kāds paziņa, kurš mēdz izteikties, ka roks ir miris. Kā tā? Viņš atbild, ka dzīvs ir postroks. Steigšus devos mājup un ielādēju CD atskaņotājā mazo, spīdīgo priekšmetu, lai paklausītos, ko mana paziņas izpratnē nozīmē vārds “dzīvs”. Jau pirmā gabala “Abandoned Hospital” vidū mani sāk mocīt apziņa, ka es apzīmējumu “dzīvs” esmu radis pielietot, dzirdot pavisam savādāku mūziku. Tomēr pieļauju iespēju, ka postroks nav miris, bet gan vēl tikai palēnām dzimst (varbūt tādā stāvoklī šis mūzikas stils atradās vienīgi Kalifornijas pavalstī 1995. gadā). Cul De Sac mūzikā dažkārt dzirdamas agrīnā Pink Floyd ietekmes, tomēr nav iespējams novilkt pilnīgi taisnu paralēli starp abu grupu sniegumu. Kā stāv rakstīts CD bukletā “I Don’t Want To Go To Bed” ir ierakstīts mēģinājuma telpā uz pavisam kriminālas aparatūras. Skaņa ne pavisam nav no sterilajām – reizēm ir pagrūti noteikt nošu augstumus. Kad izskanējuši šajā ierakstā ietvertie vienpadsmit instrumentālie un eksperimentālie skaņdarbi, izklīst visas šaubas par kvarteta varējumu: visi četri ir talantīgi un daudzsološi mūziķi ar zināmām pretenzijām uz vietu postroka elitē. Manuprāt, Cul De Sac 1995. gada albuma galvenais trūkums ir komponēšanas un aranžēšanas iemaņu trūkums. Grūti iedomāties, ka kāds varētu ekstāzē krist uz grīdas un tirināt kājas par, piemēram, 11 minūšu garo skaņdarbu “Graveyard For Robots” (jāpiebilst, ka šajā diskā īsākie skaņdarbi ir tie labākie, taču tādu nav daudz). Visticamāk, ka albuma “I Don’t Want To Go To Bed” vērtību saskatītu tikai un vienīgi postroka ierakstu kolekcionāri un fani.


CYNIC

CD NOSAUKUMS: Focus
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 36’14”
PAMATSASTĀVS:
Jason Gobel - ģitāra, ģitāras sintezators
Paul Masvidal - balss, ģitāra, ģitāras sintezators
Sean Reinert - bungas, taustiņi
Shawn Malone - basģitāra, stick
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Iespējams, vērtējot pirmo un pagaidām vienīgo Cynic albumu pirms gadiem sešiem, atzīme būtu vismaz par vienu balli augstāka. Tas, protams, nozīmē, ka “Focus” ietvertā mūzika gluži nespēj pretoties laika soļiem un klausītāju vērtību skalu pārmaiņām. Nu labi, centīšos atmest visus ierūsējušos progrokera uzskatus un paraudzīšos uz šo ierakstu kombinētā veidā. Toreiz, kad “Focus” tika izdots, ASV ražoja bariem death metal grupu, kas lielākoties kopēja šī stila aizsācējus Death, Obituary un citas blices. Varēja mainīt diskus vienu pēc otra, bet visiem bija vienāds skanējums (lielu daļu producējis nāviniekiem pazīstamais tips vārdā Scott Burns), līdzīgi teksti un mūzika. Jaunas vēsmas šajā stilā ienesa grupas Death, Atheist un Cynic, kuras mūziķi Paul Masvidal un Sean Reinert bija piedalījušies kolēģu Death albuma “Human” ierakstā. Visi četri Cynic mūziķi ir nenoliedzami talantīgi un viņu spēle ir apbrīnojami virtuoza, kas ilgi neļāva manam žoklim atrauties no zemes. Lai gan “Focus” primārā būtība ir death metal, šajā ierakstā ir vesela gūzma džezīgu (“Textures”) un etnisku (“Sentiment”) nokrāsu, tāpēc es varu viennozīmīgi apgalvot, ka tas ir muzikāli visinteresantākais no visiem Floridas pavalstī ražotiem akrefinieku (=nāviniekiem) ierakstiem. Vienīgais būtiskais trūkums šajā albumā – vokāla melodijas varēja būt krasāk pretstatītas Paul Masvidal rēcieniem. Mūzikas daudzuma ziņā “Focus” noteikti apsteidz daudzu progresīvā roka grupu darbus, tāpēc tas ieteicams ne vien nāves metāla cienītājiem, bet arī ar atvērtu skatienu apveltītiem progrokeriem.
Nokturnal recenzija