CAMEL

CD NOSAUKUMS: Camel
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camel Productions
GARUMS: 39’19”
PAMATSASTĀVS:
Andy Latimer - ģitāras, balss
Paul Ferguson - basģitāra, balss
Andy Ward - bungas
Peter Bardens - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Lai gan neuzskatu sevi par lielīgu tipu, šoreiz man nekas cits neatliek kā paplātīties, jo fakts ir patiešām unikāls: domāju, ka esmu vienīgais Latvijas iedzīvotājs, kam pieder Camel debijas albums ar paša Andy Latimer autogrāfu un visa laba vēlējumiem (otrs grupas šefa parakstīts disks manā CD plauktā ir 1991. gada “Dust And Dreams”). Camel debijas albums atšķiras no citiem šīs grupas ierakstiem tajā ziņā, ka tas nebija pieejams CD formātā, kamēr Andy Latimer dibinātā firma Camel Productions nebija pārņēmusi tiražēšanas tiesības no ierakstu firmas MCA Records (līdzīgs stāsts attiecas uz “Dust And Dreams”). Līdz ar to “Camel” ir diezgan liels retums un nu man par šo spožo dārgumu ir jāraksta. Camel ir viena no tām grupām, kas pārsteidz ar savu muzikalitāti un profesionālo līmeni jau pašā pirmajā ierakstā. Lai gan no četriem grupas dalībniekiem dzied veseli trīs, debijas albums skaidri parāda, ka Camel stiprā puse ir instrumentācija, tāpēc instrumentālie gabali “Six Ate” un “Arubaluba” ir uzskatāmi par šī albuma trumpjiem (līdz ar Peter Bardens iedziedāto “Never Let Go” un mazliet roķīgo “Separation”, kurā vokālista funkcijas pildījis Andy Latimer). Runājot par muzikālo virzienu, Camel ir izvēlējušies Pink Floyd izveidoto platformu (Doug Ferguson vokāls pat atgādina floidista Rick Wright balsi), tomēr šī kvarteta mūzika ir ritmiski daudzveidīgāka un dinamiskāka. Ļoti daudz ģitārista un taustiņnieka savstarpējas saspēles, kas vēlākos ierakstos kļuva par šīs grupas firmas zīmi. Kopumā Camel debijas albums ir pelnījis daudz lielāku sabiedrības uzmanību nekā tas ir saņēmis: ja ne gluži tik komerciāli veiksmīgs, cik Pink Floyd “The Dark Side Of The Moon”, tad muzikāli tas neatpaliek ne par mata tiesu. Ak jā, sevišķi ieteicams izteikti angliskas mūzikas cienītājiem.

CD NOSAUKUMS: Mirage
IZDOŠANAS GADS: 1974
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Deram/London Records
GARUMS: 38’01”
PAMATSASTĀVS:
Andy Ward - bungas, sitamie instrumenti
Doug Ferguson - basģitāra
Peter Bardens - ērģeles, sintezators, klavieres
Andy Latimer - ģitāras, flauta, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Camel ir viena no ievērojamākām britu progresīvā roka pārstāvēm ar turpat 30 gadu vēsturi. “Mirage” ir Camel otrais albums (pirmo neesmu ne dzirdējis, ne redzējis CD veikalos, kaut gan tas nu jau ir izdots uz diska) un līdz tā iegādei biju dzirdējis tikai taustiņnieka Peter Bardens sarakstīto “Freefall”, kas ir absolūti laba izvēle kā albuma pirmā dziesma. No pieciem albumā iekļautiem skaņdarbiem tikai trijos notiek dziedāšana (to visai nevainojami dara ģitāras virtuozs un flautists vārdā Andy Latimer), kaut arī izteikti vokāls ir tikai pirmais gabals - jau pieminētais “Freefall”. Paies vēl labs laiks līdz Camel repertuārā parādīsies pa kādai dungādziesmiņai; pagaidām veči vēl ir tikai ceļa pašā sākumā, ir pavisam nopietni un raksta tikpat nopietnu mūziku un vārdus. Kopumā “Mirage” ir foršs un uzskatāms 70. gadu progroka paraugs, tāpēc tas ieteicams ikvienam, kam patīk tā laika rokmūzikas sarežģītākā puse vai progresīvais roks vispār.


CD NOSAUKUMS: The Snow Goose
IZDOŠANAS GADS: 1975
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Deram/London Records
GARUMS: 43’22”
PAMATSASTĀVS:
Andy Ward - bungas, sitamie instrumenti
Doug Ferguson - basģitāra
Peter Bardens - ērģeles, sintezators, klavieres
Andy Latimer - ģitāras, flauta, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

“The Snow Goose” ir pirmais no man zināmiem instrumentāliem konceptalbumiem (ja neskaita pāris vokalīzes), tāpēc teikšu uzreiz, ka vokālās mākslas cienītājiem citi Camel albumi varētu imponēt vairāk. Tomēr “The Snow Goose” ir pilns ar visjaukākajām meldijām, kādas esmu jebkad dzirdējis. Albums ir perfekti uzrakstīts (autori ir Latimer un Bardens), mūzika ir gaiša un optimistiska (pat tad, ja mazliet skumīga) un izpildījums - neticami kvalitatīvs. Lai padarītu skanējumu vērienīgāku un bagātīgāku, “The Snow Goose” ierakstā piedalījies orķestris, bez kura šis darbs nekādi nav iedomājams. Divi segmenti no “The Snow Goose” - “Rhayader” un “Rhayader Goes To Town” - tikuši bieži iekļauti 90. gadu Camel un Pete Bardens’ Mirage koncertprogrammās. Un ne velti, jo “Rhayader” tēma ir visskaistākā visā albumā un, iespējams, visā Camel darbības laikā līdz pat šim brīdim. Ģeniāls darbs, kas prasa adekvātu sabiedrības uzmanību.


CD NOSAUKUMS: Moonmadness
IZDOŠANAS GADS: 1976
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Deram/London Records
GARUMS: 39’21”
PAMATSASTĀVS:
Andy Ward - bungas, sitamie instrumenti, balss
Doug Ferguson - basģitāra, balss
Peter Bardens - taustiņi, balss
Andy Latimer - ģitāras, flauta, blokflauta, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Parasti notiek tā - mākslinieks uztaisa baigāko šedevru, bet pēc tam iestājas ilgs mākslinieciskais pagrimums. Ja Camel pakļautos šim modelim, es nekādā ziņā nespētu veselus trīs albumus pēc kārtas novērtēt tik augstu. Ar “Moonmadness” Camel atgriezās pie vokāli instrumentāla ansambļa statusa - no septiņiem skaņdarbiem tikai trīs ir pilnīgi brīvi no dziedāšanas. To vidū ir savādais Andy Latimer sarakstītais albuma ievads “Aristillus”, lai gan CD grāmatiņā ir rakstīts, ka bundzinieks Andy Ward kaut ko šeit darot ar muti, tomēr man tā arī nav izdevies uztvert daudzmaz vokālas skaņas šajā divu minūšu garajā gabalā. Pēc tam seko dziesma “Song Within A Song” ar divbalsīgu dziedāšanu un instrumentālā mozaīka ar nosaukumu “Chord Change”, kas lieku reizi apliecina, cik augstas klases komponisti ir Andy Latimer un Peter Bardens (arī šajā albumā gandrīz visa mūzika ir abu kopdarba rezultāts). Atliek vēl pieminēt Peter Bardens skaisto solo numuru “Spirit Of The Water” un albuma virsotni “Air Born” ar ārkārtīgi izjusto flautas solo un ģitāras tēmu. Pēc šī albuma iznākšanas Camel atvadījās no basģitārista Doug Ferguson. “Moonmadness” noteikti iepriecinātu ikvienu mierīgākas (progresīvās) rokmūzikas piekritēju.


CD NOSAUKUMS: Rain Dances
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Deram Records
GARUMS: 45’31”
PAMATSASTĀVS:
Andy Ward - bungas, sitamie instrumenti
Richard Sinclair - basģitāra, balss
Peter Bardens - taustiņi, balss
Andy Latimer - ģitāras, flauta, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

1977. gads daudzām jo daudzām progroka vienībām bija pēdējais radoši veiksmīgais gads pirms lejupslīdes sākuma. Tā nu sanāca, ka vairākas dinozaurroka grupas tieši togad izdeva uz ilgiem laikiem pēdējos meistardarbus (Yes, E.L.P., Jethro Tull). “Rain Dances” bija Camel tā gada raža. Arī viņiem ilgāku laiku vairs neizdevās sasniegt tādus augstumus, kā ar šo albumu. Šis bija pirmais ieraksts ar jaunā basista, bijušā Caravan mūziķa Richard Sinclair piedalīšanos. Ričards bija ne vien perfekts basģitārists, bet arī lielisks vokālists, tāpēc Andy Latimer viņu aicināja uzņemties pusi līdervokālista darba. Bez Ričarda pie mikrofona diez vai Camel kādreiz būtu sanākušas tik labas divbalsīgi dziedamās dziesmas, kā “Tell Me”, “Metrognome” vai “Unevensong”. Protams, dzied arī taustiņnieks Peter Bardens, taču viņš ar Andy Latimer kopā neveido tik labu dziedātāju, cik Richard Sinclair viens pats. Diska kulminācija ir lieliskā kompozīcija “Unevensong” ar fantastisko ģitāras solo un galveno tēmu. Pēdējās četras diska instrumentālās kompozīcijas viena aiz otras veido jauku atslābumu un beidzas ar titulkompozīciju, kurā notiek īsa atgriešanās pie diska sākumā nospēlētās tēmas. Pat popsīgais “Highways Of The Sun” netraucē diska kopējai uzbūvei. Kolosāls, monumentāls darbs.


CD NOSAUKUMS: Breathless
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Deram Records
GARUMS: 44’25”
PAMATSASTĀVS:
Andy Ward - bungas, sitamie instrumenti
Richard Sinclair - basģitāra, balss
Peter Bardens - taustiņi
Andy Latimer - ģitāras, sintezators, balss
Mel Collins - saksofoni, flauta
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Lai gan, manuprāt, grupu Camel progroka vispārējā lejupslīde neskāra tik nopietni, cik citus viņu laikabiedrus, “Breathless” nav tik spilgts veikums, kā “Rain Dances” un “Snow Goose”. Ap šo laiku grupā bija izveidojusies plaisa starp galvenajiem radošiem spēkiem, proti, Andy Latimer un Peter Bardens (pēdējais pēc šī albuma atvadījās no Camel). Grupas pamatsastāvā nu bija iekļauts pūtējs Mel Collins, kurš līdz šim nereti bija uzstājies kā Camel viesmūziķis, tāpēc, ņemot vērā Richard Sinclair džezisko pieeju basģitāras spēlei, daži fragmenti šajā albumā pietuvojas tam, ko es sauktu par džezroku. Līdzās fantastiski sarakstītiem skaņdarbiem “Breathless”, “Echoes”, “Summer Lightning” (ģitāras solo ir galīgi labs) un “The Sleeper” ir arī viduvēja mūzika (neizteiksmīgais “Wing And A Prayer” un popsīgais “You Make Me Smile”). Vēl tikai atliek pieminēt dīvaino Richard Sinclair solo numuru “Down On The Farm”, par kura iederību šajā diskā vēl joprojām diskutē tūkstošiem zinātnieku. Secinājums: visnotaļ interesants progroka albums ar zināmu noslieci uz vienkāršību.

CD NOSAUKUMS: I Can See Your House From Here
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Deram Records
GARUMS: 46’13”
PAMATSASTĀVS:
Andy Ward - bungas, sitamie instrumenti
Colin Bass - basģitāras, balss
Jan Schelhaas - taustiņi, klavieres, sekvencers
Kit Watkins - taustiņi, klavieres, ērģeles, sekvencers
Andy Latimer - ģitāras, flauta, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

No sākotnējā sastāva grupā vairs palicis tikai bundzinieks Andy Ward un ģitārists Andy Latimer. Camel ieguvums neapšaubāmi ir pieredzējušais basists/dziedātājs Colin Bass un abi taustiņu vīri. Žēl, ka Mel Collins vienīgais devums šim albumam ir saksofona solo diskozālēm paredzētajai dziesmai “Your Love Is Stranger Than Mine”. Jāpiebilst, ka ierakstā dzirdama arī viņa uzvārda brāļa - Phil Collins sitamo instrumentu spēle. Ne visai veiksmīga šoreiz ir pirmās dziesmas izvēle - tā ir citādi nevainojamā progdziesmiņa “Wait” (diemžēl šoreiz Camel nav izdevies sarakstīt nevienu labāku kandidātu uz pirmās dziesmas vietu). Lai gan šajā albumā ir ietverti daži visai izcili skaņdarbi, piemēram, Kit Watkins sarakstītais instrumentālais gabals “Eye Of The Storm”, sirsnīgais “Who We Are” ar visu orķestrāciju un tā gada Camel meistardarbs “Ice” (abu pēdējo autors, protams, ir Andy Latimer), divas dziesmas mani spēj sakaitināt gandrīz līdz sarkankvēlei - tam laikam šķietami modernie popsongi “Neon Magic” un “Remote Romance”. Šie gabali toreiz bija moderni tāpēc, ka tika pielietots mūzikas ierakstu tehnoloģijas jaunums - sekvencers. Šī stāsta morāle ir, lūk, kāda: moderns nav moderns uz ilgu laiku, un tas, kas ir moderns šodien, kādreiz liks modernā lietotājiem skaļi parīstīties, ja ne gluži vemt. Ja jums pie sirds ir gājuši Camel agrākie ieraksti un jūs domājat, ko darīt ar šo albumu, atrodot to kāda CD veikala plauktā, nevilcinieties un pērciet nost - vīlies nebūsiet. Galu galā tās divas dziesmeles ar sekvenceriem var mierīgi izprogrammēt.


CD NOSAUKUMS: Nude
IZDOŠANAS GADS: 1981
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: London Records
GARUMS: 44’45”
PAMATSASTĀVS:
Andy Ward - bungas, sitamie instrumenti
Colin Bass - basģitāra, balss
Duncan Mackay - taustiņi
Mel Collins - flautas, saksofoni
Andy Latimer - ģitāras, flauta, taustiņi, balss, koto
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Droši vien, rakstot konceptalbumu “Nude”, Andy Latimer bija iecerējis pietuvoties sendienu veiksmei ar albumu “The Snow Goose”. Taču starp abiem konceptalbumiem ir viena būtiska atšķirība - “Nude” ir balstīts uz dziedāšanu, lai gan spēlēts arī tiek uz nebēdu. “Nude” stāsta tēma ir aizkustinoša un to - tāpat, kā gandrīz visu šeit un turpmākos Camel ierakstos atrodamo dziesmu vārdus, sarakstījusi Andy Latimer līgava Susan Hoover. Stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem, kas atgadījās ar kādu cilvēku 1942. gadā un kas no tā visa iznāca. No muzikālā viedokļa raugoties, “Nude” diemžēl neizdevās tik spilgts, cik bija iecerēts... Pat neraugoties uz to, ka atkal grupā bija iesaistījies pūtējs Mel Collins un ierakstā piedalījās tādi pazīstami britu mūziķi, kā Duncan Mackay un Herbie Flowers. Protams, arī šim albumam ir savas virsotnes, piemēram, “Docks”, “Beached”, “Lies” un nobeigums “The Last Farewell” (ar Jan Schelhaas pie klavierēm), taču pārējais materiāls ir samērā vienveidīgs. Visbeidzot, “Nude” ir pirmais Camel albums, kurš licis ne vienam klausītājam un izsenam grupas fanam sacīt: “Pag’, šitas taču vairs nav Camel.”

CD NOSAUKUMS: The Single Factor
IZDOŠANAS GADS: 1982
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: London Records
GARUMS: 42’50”
PAMATSASTĀVS:

Andy Latimer - ģitāras, klavieres, taustiņi, balss, basģitāra, melotrons
Graham Jarvis - bungas
David Paton - basģitāras, balss
Chris Rainbow - balss
Anthony Phillips - koncertflīģelis, ērģeles, ģitāras, sintezatori, marimba
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

“The Single Factor” ir pirmais Camel albums, kurā no oriģinālā sastāva vairs palicis tikai pats Andy Latimer (viņš sarakstījis gandrīz visu mūziku). Albumu ierakstīt palīdzējuši vesela plejāde pazīstamu mūziķu – Anthony Phillips, Duncan Mackay, David Paton, Chris Rainbow, Francis Monkman, Tristan Fry, Simon Phillips un bijušais Camel taustiņnieks Peter Bardens. Dziesmu vārdus sarakstījis Andy Latimer un viņa dzīvesbiedre Susan Hoover. Jau iepriekšējais Camel albums “Nude” izraisīja zināmas bažas par grupas turpmāko muzikālo virzienu, un jau pirmās divas “The Single Factor” dziesmas (“No Easy Answer” un “You Are The One”) šīs bažas apstiprina – melodisks poproķis, kas atgādina 80. gadu sākuma The Alan Parsons Project veikumu. Taču jau trešā dziesma “Heroes” ar David Paton līdervokālista lomā izceļas ar sevišķi skaistu un emocionālu vokāla melodiju, bet instrumentālā kompozīcija “Selva” ir spējīga konkurēt ar dažu labu Camel 70. gadu beigu skaņdarbu (piemēram, “Ice”). “Lullabye” ir nepilnu minūti garš Andy Latimer solo iespraudums, kura funkcionālo jēgu šajā albumā es nespēju saskatīt. Tam seko, iespējams, vislabākais gabals šajā ierakstā – instrumentālais “Sasquatch” ar Peter Bardens pie klaviatūrām. Grūti spriest, vai britu smagā metāla uzplaukums bija ietekmējis Andy Latimer, taču dziesma “Manic” izklausās pavisam atbilstoši savam nosaukumam. Nākamais gabals ar zīmīgu, bet maldinošu nosaukumu – “Camelogue” – ir mīlīga dziesmiņa, kurā nekādā ziņā nevar saklausīt neko no Camel pamatvērtībām, izņemot ne visai izteiksmīgu ģitāras solo. “Today’s Goodbye” ir centiens atgriezties pie albuma sākuma, bet “A Heart’s Desire” ar Chris Rainbow vokāla solo ir minūti gara romantiska balādīte, kas plūdeni pāriet albuma noslēgumā “End Peace”, kam mūziku sarakstījuši Andy Latimer un Anthony Phillips. (Šim 1994. gada izdevumam ir viens bonus track – “You Are The One” saīsināts variants.) Secinājums: ja “Nude” vai “Stationary Traveller” izklausās pārāk sarežģīts, tad “The Single Factor” būtu tieši laikā.

CD NOSAUKUMS: Stationary Traveller
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Deram/London Records
GARUMS: 42’14”
PAMATSASTĀVS:
Paul Burgess - bungas
Haydn Bendall - instrumentu un balss programmēšana
Ton Scherpenzeel - taustiņi, klavieres, akordeons, ērģeles
Andy Latimer - ģitāras, klavieres, basģitāra, balss, flauta
David Paton - basģitāras
Chris Rainbow - balss
Mel Collins - saksofons
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Stationary Traveller” nostiprina Camel līdzību ar citu britu rokmūzikas vienību - The Alan Parsons Project, sevišķi dziesmas “Refugee”, “Cloak And Dagger Man” un “West Berlin”. Pieļauju domu, ka tas nav netīšām, jo tagad ar dziedāšanu Andy Latimer palīdz Pārsona grupas vokālists Chris Rainbow. Uzslavas vērts ir holandiešu taustiņnieka Ton Scherpenzeel (ex-Kayak) un basista David Paton (ex-Alan Parson Project) ieguldījums. “Stationary Traveller” ir pēdējais Camel studijas ieraksts pirms došanās pelnītā vairāku gadu atvaļinājumā. Varbūt tā bija mūziķu priekšnojauta, jo diska pēdējie divi gabali (Ton Scherpenzeel sarakstītais “After Words” un Andy Latimer dziesma “Long Goodbyes”) izskan ar absolūti gaišu optimismu - “nebēdājiet, gan jau mēs vēl kādreiz atnāksim”. Varbūt tas nav nekas vairāk, kā mans cilvēciskais vājums, bet ik reizi, kad dzirdu šos abus gabalus vienu aiz otra, man acis nonāk kaut kādā mitrā vietā. Līdzīgu efektu panāk dziesmiņa “Fingertips”, titulkompozīcija un instrumentālais ievads “Pressure Points”. Arī šim diskam vārdus sarakstījusi Andy Latimer dzīvesbiedre Susan Hoover. Par spīti līdzībai ar The Alan Parsons Project, ļoti patīkams darbs.


CD NOSAUKUMS: Pressure Points: Live In Concert
IZDOŠANAS GADS: 1984
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: London Records
GARUMS: 46’44”
PAMATSASTĀVS:
Paul Burgess - bungas, sitamie instrumenti
Ton Scherpenzeel - taustiņi
Andy Latimer - ģitāra, balss
Colin Bass - basģitāra, balss
Chris Rainbow - taustiņi, balss
Richie Close - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

1984. gada 11. maijā Londonas Hammersmith Odeon notikušā Camel koncerta iemūžinājums. Šaubos, vai tas ir viss, ko viņi tovakar spēlēja - parasti tādu grupu koncerti neilgst tikai nieka 50 minūtes, tāpēc, ja kādam ir bootleg ar šā koncerta pilnu ierakstu, lūdzu, ziņojiet, jo es to labprāt pārkopētu. Katrā ziņā tas, kas ir nonācis diskā “Pressure Points” ir alternatīvi definējams kā the best of Camel 1979 - 1984 live. Koncertalbums (domājams, ka arī koncerts) sākas ar kolosālu pagarinātu ievadu “Pressure Points” no albuma “Stationary Traveller” - ar basģitāras solo. 7 minūšu ievadam seko trīs gabali no albuma “Nude” - “Drafted”, “Captured” (šeit tēmu spēlē ģitāra, nevis saksofons, un šāds risinājums, manuprāt, ir labāks) un “Lies”. Tad nāk instrumentālais skaņdarbs “Sasquatch” un divi no “Stationary Traveller” - “West Berlin” un “Fingertips” ar dzīvo bundzinieku (studijas ierakstā bungas bija ieprogrammētas) un Mel Collins saksofona solo. Zināms atslābums pirms nobeiguma iestājas ar dziesmu “Wait” no “I Can See Your House From Here”. Disks beidzas ar aizraujošu “Rhayader” un “Rhayader Goes To Town” izpildījumu - uz skatuves Camel pievienojās bijušais taustiņnieks Peter Bardens. Līdz ar šo koncertalbumu Camel darbības pirmais posms bija noslēdzies. Nobeigumā atliek piebilst, ka tik skaistas muzikālas atvadas sanākušas reti kurai grupai.


CD NOSAUKUMS: Dust And Dreams
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camel Productions
GARUMS: 47’48”
PAMATSASTĀVS:
Andy Latimer - ģitāras, balss, flauta, taustiņi
Ton Scherpenzeel - taustiņi
Colin Bass - basģitāra
Paul Burgess - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Camel pieteica savu atgriešanos progresīvā roka apritē ar konceptalbumu “Dust And Dreams”, kas balstīts uz Andy Latimer gūtajiem iespaidiem no Džona Steinbeka romāna “The Grapes Of Wrath”. Muzikālā ziņā “Dust And Dreams” ir turpinājums albumos “Nude” un “Stationary Traveller” izteiktajai domai, taču 1991. gada materiāls ir veiksmīgāk sarakstīts (uzbūves ziņā tas atgādina fantastisko “The Snow Goose”). Pamatstastāvā atgriezušies Ton Scherpenzeel, Paul Burgess un Colin Bass, bet albuma ierakstā palīdzēja virkne viesmākslinieku: dziedātāji David Paton un Mae McKenna (izcils sniegums dziesmā “Rose Of Sharon”), bundzinieks Christopher Bock, taustiņnieks Don Harriss, obojists Neil Panton, mežradznieks John Burton un sitamo instrumentu/harmonikas spēlmanis Kim Venaas. Protams, šāda mūziķu buķete garantē simtprocentīgu izpildījuma kvalitāti, iemūžinot sešpadsmit Andy Latimer skaņdarbus (divas dziesmas palīdzējusi sarakstīt Camel šefa dzīvesbiedre Susan Hoover). Līdzīgi daudziem citiem Camel albumiem, “Dust And Dreams” lielākais akcents ir likts uz instrumentāciju, galvenokārt uz Andy Latimer izteiksmīgajiem, melodiskajiem ģitāras solo taustiņinstrumentu pavadījumā (ideāls piemērs ir gabals “Cotton Camp”, īsti progroķīgais “Hopeless Anger” un ārkārtīgi skaistais epilogs “Whispers In The Rain”). Secinājums: grupas atgriešanās ar “Dust And Dreams” skaidri pierāda, ka Andy Latimer nav ne tuvu ideju apsīkumam un ir gatavs vest Camel tālāk vispareizākajā virzienā.

CD NOSAUKUMS: Harbour Of Tears
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camel Productions
GARUMS: 62’08”
PAMATSASTĀVS:
Andrew Latimer - ģitāras, flautas, taustiņi, balss, stabules
Colin Bass - basģitāra, balss
David Paton - basģitāra, balss
Mickey Simmonds - taustiņi
John Xepoleas - bungas
Neil Panton - oboja, soprāna saksofons, harmonijs
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Albums “Harbour Of Tears” nāca kā zibens no skaidrām debesīm pēc turpat piecu gadu pārtraukuma, kad 1991. gadā tika izdots disks “Dust And Dreams”. Camel šefu Andy Latimer nekādi nevar pamest doma, ka viņam vislabāk padodas konceptalbumu rakstīšana. Tieši tāds ir “Harbour Of Tears” - smalks, skaists, izjusts, ārkārtīgi emocionāls un mazliet skumīgs muzikāls vēstījums par īru tautas likteni 20. gadsimta pirmajā pusē, kad daudzi jo daudzi sakāpa kuģos un devās pretī nezināmajam - uz Jauno pasauli pāri Atlantijas okeānam. Tāpat, kā Camel 80. gadu albumiem, vārdus lielākoties sarakstījusi Andy Latimer dzīvesbiedre Susan Hoover. Kopā viņiem bija izdevies sarakstīt kārtējo Camel meistardarbu, kas vairs nekādā ziņā neatgādina The Alan Parsons Project (tiem, kas alkst pēc salīdzinājuma, - labākā gadījumā ir iespējams nojaust, ka Andy Latimer kādreiz ir iztālēm dzirdējis Pink Floyd disku “The Final Cut”). Daudz laba darba šajā ierakstā paveicis taustiņnieks Mickey Simmonds (ex-Fish), kā arī stīgu trio (divas vijoles un čells). “Harbour Of Tears” ir gandrīz akadēmisks progresīvā roka paveids, tāpēc to būtu interesanti klausīties ne tikai progroka un Camel faniem, bet arī tiem, kas studē kompozīciju un citus mūzikas smalkumus.


CD NOSAUKUMS: Rajaz
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Camel Productions
GARUMS: 58’06”
PAMATSASTĀVS:

Andrew Latimer - ģitāras, balss, flauta, taustiņi, sitamie instrumenti
Colin Bass - basģitāra
Ton Scherpenzeel - taustiņi
Dave Stewart - bungas, sitamie instrumenti
Barry Phillips - čells
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Kas notiek ar mūziķiem, kad viņiem aprit 50 gadi? Pareizi, vai nu viņi ir paguvuši nodzerties un zaudējuši jaunības dienu degsmi, vai arī raksta brīnišķīgu mūziku un izdod kolosālus ierakstus. Andy Latimer ietilpst otrajā kategorijā, un to apliecina teicamais albums “Rajaz”. Grupā atgriezies ir taustiņu vīrs Ton Scherpenzeel, bet bungas spēlē Fish sitējs Dave Stewart. CD grāmatiņā var izlasīt, ka rajaz ir kamieļa gaitas ritms. Tieši tā izskan viss albums - mierīgi, mērķtiecīgi un līdzsvaroti. Lai gan sešas dziesmas no astoņām ir ar Andy Latimer vokālu, arī tajās ievērojams pārsvars ir instrumentācijai. Tātad it kā tas pats vecais labais Camel. Tomēr “Rajaz” iezīmē tādu kā jaunu pavērsienu Camel attīstībā - izseniem grupas faniem dažbrīd būtu grūti noticēt, ka Andy Latimer ir spējīgs uz tik minimālistisku pieeju mūzikai. Vietām tā tas tiešām ir, un tajos brīžos mūzikas izcelsmi nodod vienīgi vokāls un unikālais ģitāras tembrs. Neapšaubāma Camel firmas zīme ir abi ģeniālie instrumentālie darbi “Three Wishes” un “Sahara”, kā arī diska otrā (“Lost And Found”) un pēdējā dziesma (“Lawrence”). “Rajaz” noderētu gan tiem, kas ciena pavisam maigu un mīlīgu mūziciņu fonā grabināšanai, gan tiem, kas jau sen pazīst Camel un ir gatavi viņu mūziku iepazīt vēl labāk.