MARTIN DARVILL & FRIENDS


CD NOSAUKUMS: The Greatest Show On Earth
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Music Of Life
GARUMS: 68’40”
PAMATSASTĀVS:
Ian Gould - balss
Paul Ward - taustiņi, basģitāra
Kevin Woodhouse - bungas
Martin Darvill - ģitāras
Ian Salmon - basģitāra, ritma ģitāras
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Martin Darvill un draugu diskam ir viens no vispretenciozākajiem nosaukumiem, tāpēc liku to iekšā CD aparātā ar milzīgu interesi. Ievads - tipa orķestra skaņošanās - ir Arena mūziķu dažu sekunžu garais ieguldījums šajā projektā. Tam seko konceptalbuma galvenā tēma, kas ilgst apmēram minūti un vairāk vai mazāk gaidīti atkārtojas arī cituviet diskā. Un tad Martin Darvill apbur klausītājus ar veidu, kādu viņš izmanto, taisot “vislielāko izrādi zemes virsū” - absolūtu vienkāršību un melodismu. Tas nekas, ka šajā ierakstā piedalījušies n-tie progmeņi (Clive Nolan, Nick Barrett, Karl Groom, Martin Orford, John Wetton u.c.) - no progresīvā roka šeit nav ne smakas. Varbūt vienīgi sevišķi pārdroši indivīdi Dārvila “izrādi” nosauktu par neoprogu (albuma pēdējā un visveiksmīgākā kompozīcija ar John Wetton vokālo izpildījumu ilgst turpat 19 minūtes), taču es to drīzāk klasificēju kā neoklasisko roku. Viegli uztverami un lipīgi meldiņi ir ikvienā šī diska dziesmā, tāpēc tas ir viens no tiem, kas iepatīkas tikpat ātri, cik aizmirstas. Protams, izpildījums ir fantastiski žilbinošs (pat David Kilminster ģitāra nespēj mani sakaitināt) un Dārvilam ir bijusi laimīga roka, izvēloties mūziķus un dziedātājus. Galu galā, menedžeris taču! Tāpēc nav brīnuma, ka uz albuma ierakstu no “mirušiem” bija piecēlušies pat tādi giganti, kā Džimija Hendriksa basists Noel Redding un taustiņnieks Don Airey. Tātad trupa ir, dziesmiņas ir, instrumenti ir, a kur ta’ pati izrāde?


DEATH

CD NOSAUKUMS: Human
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Relativity Records
GARUMS: 34'03"
PAMATSASTĀVS:
Chuck Schuldiner - ģitāras, balss
Steve DiGiorgio - basģitāra
Sean Reinert - bungas
Paul Masvidal - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"Human" iezīmēja pozitīvu pavērsienu Death muzicēšanas manierē - līdz ar šo albumu grupa atvadījās no death metal standartiem un tas sāka kalpot par pamatu grupas turpmākai muzicēšanas formulai. "Human" ir vismaz pāris galvas tiesu pārāks par tā priekšgājēju "Spiritual Healing" (1990): gan kompozīcijas, gan produkcijas ziņā. Visām astoņām kompozīcijām ir piemērojams apzīmējums "klasika" (protams, attiecīgā stila ietvaros). Lai nodrošinātu simtprocentīgu izpildījuma kvalitāti, grupas šefs Chuck Schuldiner uz albuma ierakstu pieaicināja klāt kolēģus no Sadus (Steve DiGiorgio) un Cynic (Sean Reinert un Paul Masvidal). Rezultāts ir graujošs un majestātisks: līdz pat šai dienai reti kurai death metal grupai ir izdevies pārsist pušu "Human", kas, manuprāt, ir tikpat veiksmīgs, cik Cynic vienīgais albums "Focus" un Atheist otrais disks "Unquestionable Presence". Ja kādu traucē nāvinieku vidū izplatītie rūcošie/rēcošie vokāli, Death ir parūpējušies par smalku harmonisko pamatu - ja gribat, varat izdomāt pats savu meldiņu un droši vilkt līdzi, bet rūkoņa paliks fonā kā viens no pavadošiem instrumentiem. Šajā albumā iekļauto astoņu skaņdarbu vidū vislielākā atzinība jāizsaka par gabaliem "Flattening Of Emotions", "Secret Face", "Lack Of Comprehension" un lielisko instrumentālo skaņdarbu "Cosmic Sea". Lai arī šī albuma skanēšanas laiks ir visai niecīgs, 1991. gadā neviens death metal fans neko tamlīdzīgu vēl nebija dzirdējis - pusstundā tik daudz mūzikas! Ja jums rodas vēlēšanās nobaudīt vienlīdz intelektuālu un niknu mūziku, "Human" ir tieši tas, kas jums nepieciešams.

CD NOSAUKUMS: Individual Thought Patterns
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 40'08"
PAMATSASTĀVS:
Chuck Schuldiner - ģitāras, balss
Steve DiGiorgio - basģitāra
Gene Hoglan - bungas
Andy LaRocque - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Cynic, uzsākot aktīvu darbību, atsauca no komandējuma savu buņģieri un ģitāristu, atstājot Death līderi Chuck Schuldiner īslaicīgā neziņā, kur ņemt aizvietojumu. Tolaik tikko bija pašķīrusies jeņķu thrash metal blice Dark Angel, kuras sitējs Gene Hoglan pieņēma Šuldainera uzaicinājumu. Par otru ģitāristu kļuva King Diamond grupas mūziķis Andy LaRocque, jo viņa šefs metās atdzīvināt 80. gadu heavy metal leģendu Mercyful Fate. Jaunizveidotais Death sastāvs nāca klajā ar "Individual Thought Patterns", proti, visbālāko no šīs grupas 90. gadu veikumiem. Tiesa, albuma sākums ir daudzsološs, taču ar laiku tas kļūst garlaicīgs - lielākā daļa materiāla ir savstarpēji ļoti līdzīga, turklāt rodas iespaids, ka niknums izpaužas vienīgi tāpēc, ka to gaida fani. Uz citu dziesmu fona izceļas vienīgi pirmais gabals "Overactive Imagination", "Mentally Blind" un "Destiny". Melodisko un spēcīgo tēmu vietā dažkārt iezogas absolūti banāli aranžējumi ("Nothing Is Everything"), bet ritmiskā daudzveidība bieži ir aizstāta ar ātru un nogurdinošu spēli. Tomēr katrā dziesmā ir atsevišķi fragmenti, kas klausītājam liek secināt, ka tā var tikai Death. Visbeidzot, "Individual Thought Patterns" varētu pieņemt par normu vairums to death metal fanu, kam "Human" likās pārāk sarežģīts.

CD NOSAUKUMS: Symbolic
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 50'40"
PAMATSASTĀVS:
Chuck Schuldiner - ģitāras, balss
Kelly Conlon - basģitāra
Gene Hoglan - bungas
Bobby Koelble - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Symbolic" ir negaidīti veiksmīgs Death karjeras turpinājums pēc ūdeņainā "Individual Thought Patterns". Vēl jo vairāk - pieļauju, ka "Symbolic" ir viens no veiksmīgākajiem death metal ierakstiem, kādi jebkad ir radīti. Ikvienā no šajā diskā iekļautām deviņām dziesmām ir vismaz viens fragments, kas labi paliek atmiņā un, gribot negribot, liek noklausīties šo albumu vairākkārt. Skaņdarbi "Zero Tolerance", "Empty Words", "Sacred Serenity", "Without Judgement" un "Crystal Mountain", kā arī albuma epiloga "Perennial Quest" skaistā izskaņa ir īsti šedevri šajā daudzu nesaprastajā un nepieņemtajā mūzikas stilā. Mūziķu tehniskā precizitāte ir pārsteidzoša - tādu līmeni var sasniegt vienīgi cītīgā darbā un produktīvos mēģinājumos. Pasakiet man, piemēram, kaut viena popmūzikas bundzinieka vārdu, kas būtu spējīgs nospēlēt kādu no šīm dziesmām tā, kā to dara Gene Hoglan! Grūti būs, vai ne? Ne velti modernajā popmūzikā bundzinieki spēlē līdzi visādām cilpām (ja vien viņus neaizstāj smalki tehnoloģijas sasniegumi)... "Symbolic" ir noteikti pelnījis vietu 20. gadsimta labāko death metal albumu pirmajā piecniekā. Progresīvs, emocionāls un nikns ieraksts.

CD NOSAUKUMS: The Sound Of Perseverance
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Nuclear Blast
GARUMS: 56'08"
PAMATSASTĀVS:
Chuck Schuldiner - ģitāras, balss
Richard Christy - bungas
Scott Clendenin - basģitāra
Shannon Hamm - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Interese par šo Death albumu mani pieveica pilnībā, kad ieraudzīju attiecīgu reklāmu amerikāņu žurnālā Progression, kas veltīts progresīvam mūzikai. Zinot, ka Death līderis Chuck Schuldiner no laika gala ir bijis viens no visprogresīvākajiem prātiem nāvinieku vidū, bija jābūt gatavam uz visu. Kad galu galā tiku pie šī albuma, nezināju, ko par to domāt - šādu mūziku nebiju klausījies ļoti ilgu laiku, tāpēc jutos atpalicis. Noklausoties pirmoreiz, uzreiz kļuva skaidrs, ka Death ir spēruši kārtējo soli uz priekšu. Niknums ir koncentrēts vienādās devās mūzikā, izpildījumā, tekstos un vokālā (tagad tas ir mainījies no tenora uz kontraltu, ja tā varētu teikt), taču tam visam pa vidu atrodas rūme izjustām un virtuozām solo pasāžām. Līdzīgi albumiem "Human" un "Symbolic" arī šis ieraksts ir pilns ar negaidītiem ritma pavērsieniem ("Scavenger Of Human Sorrow", "Spirit Crusher", "Flesh And The Power It Holds", "A Moment Of Clarity"), kuru es uzskatu par visprogresīvāko Death raksturiezīmi. Līdzās niknuma piesātinātiem gabaliem iekļauts maigāka rakstura instrumentālais skaņdarbs "Voice Of The Soul", taču arī tajā ekspresijas ir gana! Zināms pārsteigums ir Judas Priest gabala "Painkiller" interpretācija - būtu neadekvāti salīdzināt Chuck Schuldiner vokālo sniegumu ar Rob Halford, bet instrumentālā ziņā kopija ir izdevusies gandrīz perfekti. Secinājums: "The Sound Of Perseverance" var droši uzskatīt par 20. gadsimta beigu death metal paraugu, lai gan īpašas daudzveidības šajā ierakstā nav.

DECADENCE

CD NOSAUKUMS: Dreams Of Nekton
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Krievija
GARUMS: 57’41”
PAMATSASTĀVS:
Roman Korelsky - ģitāras
Julia Vikman - balss, taustiņi
Mikhail Nikonov - ģitāras
Sergey Kozhin - basģitāra
Vasily Mariev - bungas
VĒRTĒJUMS: 4 no 10

Šīs krievu progresīvā roka grupas vārdu jau biju dzirdējis agrāk (tiesa, neatceros, kādā kontekstā), tāpēc mani ieinteresēja fakts, ka viņi bija uzaicināti spēlēt festivālā “Forte Rīga 2000”. Tieši tur mūsu ceļi sastapās un viņi man piešķīra mazu suvenīru no savas dzimtās pilsētas Krievijas ziemeļos, proti, Arhangeļskas. Šis suvenīrs bija kasete, kurā ierakstīts viss gaidāmā diska “Dreams Of Nekton” materiāls (grupa ir parakstījusi līgumu ar franču izdevniecību Musea par šī diska izdošanu). Koncertā gūti iespaidi par grupas iespaidu nebija pārlieku pozitīvi, taču ne sevišķi profesionālā snieguma iemeslu var uzminēt, ņemot vērā vienu ļoti būtisku faktu – izrādās, ka Arhangeļskā darbojas tikai viens mūzikas klubs, kurā dominē stuki-buki. “Labs ir, paklausīšos teipu,” nodomāju pēc Decadence koncerta. Paklausījos un konstatēju, ka tas ir labāks nekā grupas dzīvais sniegums. Dziesmu vārdi ir krieviski, taču tie paši par sevi nav slikti. Dziedātājas Jūlijas Vikmanes balss tembrs visnotaļ labi iederas grupas spēlētajā mūzikā, taču vokālais izpildījums ir gaužām bāls; dažreiz šķiet, ka skaņu operators ir mēģinājis to nomaskēt, iemiksējot to dziļi iekšā citos instrumentos. Vispār šis albums ieskaņots ļoti neprofesionāli, un galvenais pārmetums ir jāraida instrumentu balansa virzienā. Visi mūziķi lieliski pārvalda savus instrumentus, taču spēlētprasmi pilnībā izbaudīt liedz ieraksta skaņa. Visbeidzot, varētu vēlēties labākas kompozīcijas iemaņas (lielāko daļu mūzikas sarakstījis ģitārists Romāns Koreļskis, tāpēc materiālam ļoti jūtami cauri vijas diezgan nomācoša vienveidība), tomēr skaidrs, ka grupa nekādā ziņā nesirgst ar bezpersoniskumu, un tas mūsdienu progresīvajā rokā jau ir liels sasniegums. Decadence mūzikai raksturīgas metāliskas ģitāras, noskaņu pilnas taustiņu partijas un pārsvarā jaukas vokāla meldijas (mans siltākais ieteikums grupai ir sameklēt atsevišķu dziedātāju). Ritma grupa gan ir mazliet kliba – basista Sergeja Kožina spēle ir perfekta, taču nestabils ir bundzinieks Vasilijs Marins (koncertā viņš rādīja neapšaubāmi vāju sniegumu). Albums sākas ar skaistu ievadu (“Prologue: Dreams Of Nekton”), ko negaidīti sabojā haotiskā vidusdaļa. Desmit minūšu garais instrumentālais gabals “Dream 1: Saga Of Cadavers” ir lielā mērā nebaudāms, taču tam seko mans personīgais favorīts “Dream 2: Beyond The Edge Of Time” (to Koreļskis sarakstījis kopā ar Vikmani). Ciešami ir arī turpmākie trīs gabali – “Dream 3: Phoenix”, divdaļīgais “Dream 4: Fairytales Of Stars” un “Dream 5: Love” (pēdējais varētu būt vislabākais no šiem trijiem sapņiem, ja vien nebūtu trulās vidusdaļas). Diemžēl “Dream 6: The Dancing Bells” un “Dream 7: Dark Elf” ir pielīdzināmi pirmajiem diviem gabaliem. Kopumā par Decadence var sacīt, ka grupai noteikti ir milzīgs potenciāls (visvairāk tas attiecas uz abiem ģitāristiem un basistu), un es esmu pārliecināts, ka ar katru nākamo ierakstu šī priekšrocība tiks izmantota arvien labāk. Taču pagaidām Decadence starptautiskā vizītkarte ir un paliek “Dreams Of Nekton”, proti, ieraksts, kas varētu izraisīt interesi vienīgi progroka ierakstu kolekcionāru vidū.

DEEP PURPLE

CD NOSAUKUMS: In Rock
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Warner Bros. Records
GARUMS: 42'17"
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - ģitāra
Ian Gillan - balss
Roger Glover - basģitāra
Jon Lord - taustiņi
Ian Paice - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

"Deep Purple In Rock" ir šīs grupas debija hard rock stilā un pirmais albums ar spēcīgās balss īpašnieku Ian Gillan un basistu Roger Glover. Salīdzinot ar pirmajiem četriem Deep Purple albumiem, muzikālā ziņā "In Rock" ir krietni nabadzīgāks, bet uzbūves ziņā - vienotāks un dinamiskāks. Šajā Warner Bros. izdotajā versijā nav Jon Lord elegantā ērģeļu ievada pirmajai dziesmai "Speed King" - manuprāt, ļoti būtisks iztrūkums! Labi, ka nekur nav pazudusi džezroķīgā vidusdaļa, kurā mijas ērģeļu un ģitāras solo. Otrais gabals ir "Bloodsucker", kura galvenā iezīme ir klasiskais, simtiem reižu (gan oriģinālā, gan plaģiātā) dzirdētais ģitāras rifs. Tad nāk skaņdarbs "Child In Time", kas tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem roka klasikas paraugiem. Arī es tā domāju pirms daudziem, daudziem gadiem, taču reiz pienāca laiks, kad aptvēru, ka desmit minūšu gari gabali, kas balstīti uz trim akordiem, nav šāda nosaukuma cienīgi. Var jau būt, ka "Child In Time" kļuva par klasiku, pateicoties Ian Gillan kulminējošajai ūjināšanai, kā arī nevaldāmiem Ritchie Blackmore un Jon Lord solo. Jau no mazotnes, kad tēvs mēdza slēpt šo skaņuplati tālu savas kolekcijas dziļumos, mani visvairāk fascinēja dziesma ar nosaukumu "Flight Of The Rat", kas izceļas ar ievērojamu hārdroka instrumentāciju. "Into The Fire" ir diezgan pastulbs un nogurdinošs gabals, toties pietiekami īss, lai nesabojātos apetīte klausīties tālāk. Par mata tiesu veiksmīgāks un melodiskāks ir "Living Wreck", bet motoriskais "Hard Lovin' Man" dzīdams aizdzen albumu līdz grandiozam ģitārbardakam jeb izskaņai (pa vidu Jon Lord pagūst nodemonstrēt savu māku apieties ar Hammond ērģelēm kā ar rotaļlietu, izspiežot no tām sirēnas un vispārēju haosu). Secinājums: albums, kas reiz lika gavilēt miljoniem, trīsdesmit gadus vēlāk izklausās lielā mērā bērnišķīgs, bet pieaugušiem taču dažkārt patīk atgriezties bērna prātā, tāpēc noklausieties "Deep Purple In Rock" pirms pērkat to nost - varbūt, ka šad tad noderēs.

CD NOSAUKUMS: Fireball
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI
GARUMS: 40'23"
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - ģitāra
Ian Gillan - balss
Roger Glover - basģitāra
Jon Lord - taustiņi
Ian Paice - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ja veselais saprāts reiz ir bijis nomaldījies, tad dabūt to atkal uz pareizā ceļa ir ļoti grūti. Deep Purple šajā ziņā paveicās, jo pēc diezgan šausmīgā 1970. gada albuma klajā nāca mazliet interesantākais ieraksts ar nosaukumu "Fireball". Tas sākas ar titulgabalu - bezkompromisa roka gabalu ar virtuozām solo pasāžām un dinamisku, noturīgu ritma sekcijas spēli. Lai gan nākamie divi smagā blūzroka gabali "No, No, No" un "Demon's Eye" ir kompozicionāli tuvi "Deep Purple In Rock" materiālam, tie ir noslīpēti un neatstāj tik garlaicīgu iespaidu. Dziesma "Anyone's Daughter" ir viens no visbiežāk apspriestajiem Deep Purple gabaliem - šāda satura šlāgerus bieži translē kantrīmūzikas televīzijas kanāli. Atlikušās trīs "Fireball" kompozīcijas ir gluži vai jāpieskaita progresīvam rokam. "The Mule" ir harmoniski interesants skaņdarbs, kurā ar izdomu spīd Jon Lord; grupai neraksturīgs ir arī ritmiskais pavadījums. Astoņu minūšu garais gabals "Fools" ir vismaz trīsreiz veiksmīgāks skaņdarbs nekā "Child In Time", raugoties no kompozīcijas viedokļa. Albuma epilogs ir izdevies smagā roka un funk hibrīds "No One Came", kas mazliet atgādina grupas agrīnos ierakstus, kā arī 1974. gada "Burn" un "Stormbringer". Manuprāt, "Fireball" var uzskatīt par drošu soli tuvāk apgaismībai. Ja "In Rock" neatbilda jūsu gaumei tāpēc, ka tas izklausījās pārāk vienmuļš un truls, pamēģiniet nobaudīt "Fireball".

CD NOSAUKUMS: Machine Head
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI
GARUMS: 41'18
PAMATSASTĀVS:
Ritchie Blackmore - ģitāra
Ian Gillan - balss
Roger Glover - basģitāra
Jon Lord - taustiņi
Ian Paice - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Daudzi uzskata "Machine Head" par visveiksmīgāko albumu, kuru radījis šis Deep Purple sastāvs. Arī es pievienojos šim izteikumam, jo šajā ierakstā ietverto kompozīciju vidū ir viena otra hārdroka pērlīte, turklāt skanējums ir ļoti sterils un spēcīgs. Tieši šajā albumā vislabāk uzskatāms ir dziedātāja Ian Gillan talants, bet ritma sekcija darbojas perfekti kā Šveices pulksteņi. Viena no pieminētajām pērlītēm ir albuma pirmais gabals "Highway Star", kurā spēlētprasmi lieku reizi demonstrē taustiņnieks Jon Lord un ģitārists Ritchie Blackmore. Otrais gabals "Maybe I'm A Leo" ir smagnējs, vidēji ātrs blūzroks, kas atsevišķos brīžos var pat sakaitināt garlaicības dēļ. No bērnu dienām labas atmiņas saistās ar "Pictures Of Home", kurā līdzās tradicionālām ģitāras un ērģeļu solo pasāžām zīmējas basists Roger Glover - jocīgi, ka šī dziesma spēj izraisīt līdzīgas emocijas arī tagad, proti, divdesmit gadus vēlāk. Dziesma "Never Before" zināmā mērā sasaucas ar albuma otro gabalu, taču šim skaņdarbam ir melodiski interesants piedziedājums. Nākamais gabals ir hārdroka himna "Smoke On The Water" - kurš gan to nezina? Tiesa, šīs dziesmas popularitāte neko labu neliecina - jo dumjāks gabals, jo populārāks tas kļūst. Aprobežotības ziņā no "Smoke On The Water" īpaši neatpaliek albuma pamatlaika noslēgums "Space Truckin'". Šīs abas nulles vērtības šķir steidzīgs, lipīgs un virtuozi izpildīts blūzroķis "Lazy" - otra "Machine Head" pērle. Manā rīcībā ir "Machine Head" jubilejas izdevums, kurā iekļauts viens papildu gabals - skaistā un skumīgā, bet harmoniski nabadzīgā balāde "When A Blind Man Cries". Kopumā "Machine Head" var pamatoti uzskatīt par hārdroka klasiku, kura vērtību vislabāk apzinātos sirdī mūžam jaunie vectētiņi, kas atceras dīpērpl vēl no skolnieku gadiem; nav izslēgts, ka šo albumu labprāt klausītos tie gadsimtu mijas padsmitnieki, kas ar pildspalvu kautrīgi norakstījuši kreklu stūrus ar uzrakstiem "Metallica", "Fuck off!", u.c.

CD NOSAUKUMS: Abandon
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Switzerland
GARUMS: 56'18"
PAMATSASTĀVS:
Steve Morse - ģitāra
Ian Gillan - balss
Roger Glover - basģitāra
Jon Lord - taustiņi
Ian Paice - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Otrais Deep Purple albums ar bijušā Dixie Dregs, The Steve Morse Band un Kansas ģitāristu. Atceroties iepriekšējo albumu "Purpendicular" (1997), jāatzīst, ka "Abandon" ir ieturēts apmēram tajā pašā virzienā. Paldies Dievam, līdz ar Ritchie Blackmore aiziešanu grupā beidzās nesaskaņas un nu beidzot varēja parūpēties par mākslu. Viņa vietā ienākušais Steve Morse ir piešķīris Deep Purple kaut ko līdzīgu jaunai elpai - ļoti maz ir garlaicīgu gabalu no viena gala līdz otram. Pirmie divi gabali ("Any Fule Kno That" un "Almost Human") nav diez cik iespaidīgi, taču tie rosina apetīti klausīties tālāk. Klausoties dziesmas "Seventh Heaven", "Watching The Sky", "Fingers To The Bone", rodas iespaids, ka izbijušais progrokeris Steve Morse grasās Deep Purple neuzkrītoši, pakāpeniski pārvērst par progresīvā roka grupu - vislabāk šīs tendences ir saklausāmas tieši viņa solo pasāžās. Līdzās pieminētajām piecām dziesmām albumā atrodami arī pāris roka gabalu tradicionālā Deep Purple stilā - "'69" un "Bludsucker", kura oriģinālā versija ir iekļauta 1970. gada albumā "Deep Purple In Rock" (vienīgais būtiskais uzlabojums ir skaņa). Albumā ir arī viena smeldzoša, blūziska dziesmiņa "Don't Make Me Happy". Pārējās četras kompozīcijas ("Jack Ruby", "She Was", "Whatsername" un "Evil Louie") ir samērā neinteresantas un nogurdinošas. Visbeidzot, šādu Deep Purple būtu vērts redzēt koncertā, un tas ir zināms mājiens Latvijas koncertu organizētājiem - jāpasteidzas, kamēr šie pieci veči vēl nav aizgājuši pensijā. "Abandon" ir ieteicams visiem ilggadējiem Deep Purple faniem (pat tiem, kas viebās, klausīdamies "The Battle Rages On..." un "The House Of Blue Light") un topošajiem roka ģitāristiem - no Steve Morse ir ko pamācīties.

DEPRESSIVE AGE

CD NOSAUKUMS: Symbols For The Blue Times
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: GUN Records
GARUMS: 56'28"
PAMATSASTĀVS:
Jan Lubitzki -- balss
Jochen Klemp - ģitāra
Ingo Grigoleit - ģitāra
Tim Schallenberg - basģitāra
Norbert Drescher - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Apmēram pirms septiņiem gadiem, kad man kāds paziņa iedeva noklausīties pirmos divus Depressive Age albumus "First Depression" (1992) un "Lying In Wait" (1993), uzskatīju to par vienu no labākajiem Vācijas metālmūzikas produktiem. Šiem diviem albumiem sekoja "Symbols For The Blue Times", kuru uzskatu par visvājāko Depressive Age ierakstu. Neatkārtojamā Jan Lubitzki balss, kas nedaudz atgādina mūsu pašu Jāni Vanagu, nekur nav pazudusi, uz vietas palikusi arī depresīvā muzicēšanas maniere, taču šim albumam trūkst spēcīgu melodiju, kas darīja tik burvīgus pirmos divus albumus. To vietā lielāks uzsvars likts uz smagiem ģitāru akordiem - galu galā 1994. gadā Eiropa bija gluži vai apstulbusi no Nirvana panākumiem, un šis kvintets, kā izklausās, nebija izņēmums. Vienīgais gabals šajā albumā, kas būtu obligāti iekļaujams ne vien Depressive Age, bet visas Vācijas 90. gadu metālistu veiksmīgāko ierakstu apkopojumā, ir ārkārtīgi emocionālā dziesma "Port Graveyard". Vēl no pārējā materiāla patīkami atšķiras "World In Veins", "Garbage Canyons" un "Rusty Cells", tomēr par īstu heavy metal klasiku nevienu no šīm dziesmām nosaukt nevar. Atlikušās deviņas kompozīcijas ir pārāk vienmuļas, lai atstātu paliekošu iespaidu, ja vien klausītājs nav Nirvana, Pearl Jam, The Sisters Of Mercy, Nejautā un Viva II televīzijas kanāla fans. Visticamāk, ka "Symbols For The Blue Times" par vērtīgu atzīs vienīgi pārliecināti Depressive Age mūzikas cienītāji.

DEUS EX MACHINA

CD NOSAUKUMS: Fausts
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: Platforma Records
GARUMS: 72'47"
PAMATSASTĀVS:
Andris Vilcāns -- sintezatori, programmēšana
Juris Kaukulis - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 1 no 10

Kas tad tas? Latviešiem jauns rokoperas kompaktdisks? Nevar būt! Atceros, cik lielu troksni izraisīja šis Andra Vilcāna pašapziņas celšanas mēģinājums - par to rakstīja prese (tiesa, vairāk par rokoperas izrādi), runāja televizorā un cilvēki izteica visdažādākos viedokļus. Bet nu mums Platforma Records ir devusi iespēju šo opusu noklausīties CD formātā. Rokopera "Fausts" ir sinonīms jēdzienam "miega zāles" - kaut ko tik garlaicīgu un neinteresantu nebiju sen dzirdējis. No rokmūzikas šeit nav ne tik daudz, cik melns aiz naga (nelīdz arī ex-Dzelzs vilka ģitārista Jura ģitāras), savukārt aktieru Artūra Skrastiņa, Rēzijas Kalniņas, Ģirta Ķestera, Indras Briķes un Arta Robežnieka murmināšanu, klaigāšanu un melodeklamēšanu par operu nosaukt neuzdrīkstētos neviens pats mūzikas analfabēts. Neviena no šī diska septiņpadsmit "ārijām" nepiesaista uzmanību - neizteiksmīguma kalngals! Arī "Fausta" skanējums visādā ziņā saka priekšā "meid in Latvija" - absolūts balansa trūkums starp balsīm un instrumentiem; brīžos, kad ieskanas programmēti sitamie instrumenti, šķiet, citiem instrumentiem vairs nav vispār nekādas nozīmes. Un varbūt autors zinātu teikt, kam domātas infantilās policijas auto sirēnas, kuras klausītājs ir spiests dzirdēt vairākas reizes šajās 72 minūtēs - tas nekādā ziņā nav īstais veids, kā padarīt garlaicīgu mūziku par aizraujošu. Visbeidzot, atliek vienīgi pabrīnīties par mūsu skaņu ierakstu izdevējiem. Cik bieži jaunas, nepazīstamas, talantīgas un netradicionālu ideju pilnas grupiņas, kas mēnešiem ilgi pagrabos un garāžās tapina nesalīdzināmi interesantāku mūziku, no kāda latvju leibla saņēmušas piedāvājumu noslēgt līgumu par albuma izdošanu? Bet, lūk, Andrim pietika ar tukšām ambīcijām un daudzmaz uzticamiem kontaktiem, kuru rezultāts ir kompaktdisks "Fausts". Latviešiem jauns rokoperas kompaktdisks? Nevar būt! Un nav jau arī!


DIFFERENCES

CD NOSAUKUMS: The Voyage
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 51'49"
PAMATSASTĀVS:
Ardie Westdijk - taustiņi, balss
Aad van der Valk - balss, harmonika, basģitāras
Gerard Lock - bungas, sitamie instrumenti, balss
Arjen Westdijk - balss, ģitāras
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Differences albums "The Voyage" atkārtoti nāca klajā tajā laikā, kad progresīvā roka atdzimšanas jeb neoprogresīvā roka dzimšanas kustība no Lielbritānijas sāka pārcelties uz kontinentālo Eiropu. Jā, tieši tā: atkārtoti, - izrādās, ka "The Voyage" ir tapis apmēram desmit gadus agrāk, proti, 80. gadu sākumā. Tolaik n-tie jauni eiropiešu ansambļi darīja, ko mācēdami, lai tuvinātos saviem līdziniekiem no angļu zemes - Marillion, Twelfth Night, IQ, Pendragon, Pallas u.c., un Differences šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Tiesa, līdzās šīm neoprogresīvā roka ietekmēm holandiešu mūzikā saklausāmas atblāzmas no 70. gadu Genesis un 80. gadu Camel skanējuma - harmonisko pavadījumu galvenokārt izpilda nenoliedzami talantīgais taustiņnieks Ardie Westdijk. Diemžēl neesmu sajūsmā par Arjen Westdijk nepārliecinošo ģitārspēli (par laimi viņa un Aad van der Valk vokālais sniegums ir visnotaļ pieņemams un neuzbāzīgs). Līdzīga šķirošana iespējama, vērtējot ritmiķu izpildījumu: basists Aad van der Valk izceļas ar gaumīgu un neoprogresīvajam rokam neraksturīgu stilu, taču sitēja Gerard Lock partijas ir samērā nogurdinošas. Differences lielākais pluss ir salīdzinoši bagātīgā mūzika un pilnasinīgie aranžējumi. Šajos aspektos visvairāk vēlētos izcelt 17 minūšu garo kompozīciju "The Melody", kuras saknes meklējamas 70. gadu Genesis un (vidusdaļā) pat Van Der Graaf Generator jaunradē. Secinājums: nevarētu sacīt, ka divdesmit gadus pēc "The Voyage" radīšanas šis ieraksts spētu pievilināt milzīgu pūli klausītāju, tomēr melodiska neoprogresīvā roka (retumu) cienītājiem tas ir ieteicams no visas sirds.


DIFFERENT TRAINS

CD NOSAUKUMS: On The Right Track
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Giant Electric Pea
GARUMS: 69’43”
PAMATSASTĀVS:
Damon Shulman - balss, ģitāras, ģitāras sintezators, taustiņi, klavieres, tamburīns,
saksofons, mandolīna, blokflauta, stabule, basbunga, vijole, kornete
Mike Payne - bungas, metāla un koka sitamie instrumenti, balss, tamburīns
John Rozzell - taustiņi, balss, blokflauta
Alan Woods - basģitāra, balss, blokflauta
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Diemžēl šis, cik man zināms, ir pirmais un pagaidām pēdējais grupas Different Trains albums. Tās priekšnieks vārdā Damon Shulman attaisno savu izcelsmi – viņa tēvs ir Philip Shulman, kas 70. gados spēlēja ietekmīgajā progresīvā roka grupā Gentle Giant. Tomēr “On The Right Track” ir jānoklausās vairākkārt, lai pamanītu līdzības ar Gentle Giant - pagājuši taču 20 gadi kopš fātera ziedu laikiem, un tagad ir citas prasības, citi standarti, - vārdu sakot, viss ir mainījies. Līdz ar to mūzika nav ne tuvu tik saraibināta un kontrastaina, taču negaidītu pavērsienu šeit netrūkst. Visu dziesmu autors ir pats Damon Shulman un skaidrs, ka vismaz britu mūziķu aprindās par viņu kādreiz runās daudzi. Lai gan nevarētu sacīt, ka Deimons ir sevišķi spēcīgs vokālists, viņš ir lielisks multiinstrumentālists (primāri - ģitārists) un dziesminieks, kurš nebaidās rakstīt un vienā albumā iekļaut citu citai līdzās dažādu sarežģītības pakāpju gabalus. Protams, nebūtu taisnīgi nepieminēt pārējos grupas mūziķus un virkni viesmūziķu, kas Deimonam palīdzējuši īstenot viņa ieceri. Sevišķi atzinīgi vārdi jāraida sitēja Mike Payne virzienā, - viņa daudzveidīgais spēles stils ideāli atbilst Different Trains mūzikai. Kopumā “On The Right Track” ir viens no tiem progresīvā roka albumiem, kas vienlīdz labi noderētu kā mūzika fonam, baudīšanai un izklaidējošiem pasākumiem. Sevišķi ieteicams ieraksts vieglākas progresīvās rokmūzikas cienītājiem, taču nav izslēgts, ka to novērtētu arī fusion un funk fani.


DISCIPLINE

CD NOSAUKUMS: Push And Profit
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Periferic Records
GARUMS: 56'11"
PAMATSASTĀVS:
Matthew Parmenter - balss, ģitāra, vijole, programmēšana, tamburīns, blokflauta,
sintezators
Jon Preston Bouda - ģitāra, balss
David Krofchok - klavieres, ērģeles, sintezators, balss
Mathew Kennedy - basģitāra
Paul Dzendzel - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Droši vien vairumam eiropiešu abi amerikāņu progrokeru Discipline studijas albumi "Push And Profit" un "Unfolded Like Staircase" kļuva vieglāk pieejami tikai šogad, kad tos tiražēja un izplatīšanā laida ungāru firma Periferic Records. Discipline debijas albumā "Push And Profit" ir apkopotas astoņas Matthew Parmenter kompozīcijas, kas radītas laikā no 1987. līdz 1992. gadam, taču bažām nav pamata - vecākie skaņdarbi no jaunākiem atšķiras lielākoties tikai sarežģītības ziņā. Mūziķu profesionālais līmenis ir pietiekami stabils, kaut gan nākamajā albumā ("Unfolded Like Staircase", 1997) tas jau ir krietni progresējis. Vienīgais mīnuss, manuprāt, ir intonatīvi nenoturīgais Matthew Parmenter dziedājums, tomēr jāatzīst, ka viņa balss tembrs lieliski atbilst Discipline progresīvajai un melodiskajai muzicēšanas manierei. Nav saprotams, kādēļ par albuma pirmo dziesmu ir izraudzīta diezgan mierīgā, bet ne visai izteiksmīgā dziesma "Diminished" - tai būtu labāka vieta diska vidū. Savukārt otrais gabals "The Reasoning Wall", kas ieturēts labākajās Gentle Giant tradīcijās, būtu lielisks diska ievads. Savādas emocijas uzdzen mistiskais skaņdarbs "Carmilla", kas atgādina dažu labu 80. gadu metālistu balādi; taisnības labad tomēr jāizceļ interesantā instrumentālā vidusdaļa. "The Nursrery Year" varētu pretendēt uz gada vispretrunīgākās dziesmas titulu - mierpilnā, viegli uztveramā mūzika nekādi nelīmējas kopā ar vārdiem, kuros stāstīts par kādu vājprātīgu tipiņu, kas mēģina pavedināt uz nedarbiem septiņus gadus vecu bērnu (vai reālā Amerika?). "Faces Of The Petty" ir ļoti trāpīga parodija par amerikāņu rokenrola mūziķu dzīves jēgu: "Death to those who oppose me, let rock and roll be my grave." Diska kulminācija jeb deserts ir atlikts uz albuma beigām, un to veiksmīgi iesāk dziesma "Systems" ar skaistu tēmu un jauku vidusdaļu. Kulminācijas augstākais punkts ir ļoti veiksmīgais instrumentālais skaņdarbs "Blueprint", kas atsauc atmiņā progroka gigantu Pink Floyd 70. gadu darbus. Albuma nobeigums ir ārkārtīgi emocionālais un melodiskais Matthew Parmenter veltījums dzimtenei - "America". Kopumā "Push And Profit" atstāj visnotaļ pozitīvu iespaidu, turklāt tas ir daudz vieglāk uztverams nekā Discipline otrais albums, tāpēc, iespējams, iepazīšanās ar šo grupu būtu jāsāk tieši ar veiksmīgo debijas ierakstu. Citiem vārdiem sakot, šis ir melodisks un mazliet zaļoksnējs darbs.

CD NOSAUKUMS: Unfolded Like Staircase
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Strung Out Records
GARUMS: 64’51”
PAMATSASTĀVS:
Jon Preston Bouda – elektriskās un akustiskās ģitāras
Paul Dzendzel – bungas, sitamie instrumenti
Mathew Kennedy – basģitāra
Matthew Parmenter – balss, taustiņi, vijole, alta saksofons, zvani
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Līdz brīdim, kad saņēmu šo albumu, vārds Discipline man asociējās ar King Crimson, tāpēc manas pirmās izjūtas bija: “Atkal laikam kaut kāds Fripoīds!” Uzliku, paklausījos, - nekā tamlīdzīga! Lai arī dažviet Discipline mūzikā harmoniskā struktūra mazliet atgādina Fripa gara darbus no 70. gadiem, pirmais vokāli instrumentālais ansamblis, kas man iešaujas prātā kā galvenā Discipline ietekme, ir Van Der Graaf Generator. Šī grupa un visas četras šai albumā ietvertās kompozīcijas ir brīnumbērna Matthew Parmenter sapņu materializācija. Skaņdarbi ir pamatīgi izvērsti - īsākie no tiem pārsniedz 13, bet visgarākais - 22 minūtes. Iespējams, tieši tas ir iemesls, kāpēc ir pagrūti atcerēties atsevišķus meldiņus pēc šī CD pirmās noklausīšanās reizes - pārāk daudz informācijas! “Unfolding Like Staircase” ir viens no tiem skaņu ierakstiem, kurus gribas klausīties vēl un vēl, jo tajā ir pietiekami daudz materiāla, lai apmierinātu ikviena izlepuša melomāna (=manas) prasības vismaz uz pāris nedēļām. Līdz ar to kaut kas jauns tiek saklausīts katrā nākamajā klausīšanās reizē. Pieļauju, ka vislielākais Discipline spēju pluss ir māka aranžēt gabalus: lai arī ne vienmēr gluži gaidītas, visas pārejas ir tik organiskas, ka tā vien liekas, ka aiz šī darba stāv pats Ģēnijs. Vienīgā lieta, kas kādam var izsaukt nelielu pretreakciju, ir Matthew Parmenter dziedāšana. Lai arī viņš ir labs vokālists un diez vai plašā izplatījumā atrastos kāds, kas viņa kompozīcijas varētu nodziedāt labāk, viņa balss tembrs dažbrīd mēdz būt kaitinošs (lai izvairītos no subjektivitātes, tīšuprāt neņemu vērā izteikto amerikāņu inglišu). Citādi viss ir čikiniekā un tādēļ pienācīga progrokeru rīcība būtu šī albuma nekavējoša iegāde.


DOGMA
CD NOSAUKUMS: Album
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Brazīlija
IZDEVĒJS: Progressive Rock Worldwide
GARUMS: 58'04"
PAMATSASTĀVS: Renato Coutinho - taustiņi
Daniel Mello - bungas
Fernando Campos - ģitāras
Barao - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Par portugāļu progroka pārstāvju Dogma jaunradi man līdz šim bija zināms apmēram tikpat daudz, cik par Čadas iezemiešu tradīcijām un ticējumiem. "Album" ir vienīgais manā rīcībā esošais Dogma ieraksts (paldies manam zviedru draugam Tore Larson no GARF!), un man nav ne mazākās jausmas, vai šai grupai bija arī citi albumi - cerams, ar atšķirīgiem nosaukumiem... Katrā ziņā "Album" labi reprezentē progresīvā roka attīstības statusu 90. gadu sākumā, un to Dogma dara bez vokāla palīdzības. Tas ir visnotaļ apsveicami, jo šīs grupas spēlētajā instrumentālajā neoprogresīvajā rokā netrūkst jauku tēmu un pozitīvu noskaņu. Dogma mūzikas pamatelementi ir labskanīgi, plaši taustiņinstrumentu akordi un melodiskas ģitāras/sintezatora solo pasāžas (arī tēmas), proti, tīri raksturīgas tā laika neoprogroka iezīmes, kas balstītas uz Genesis, Marillion un Yes reiz iedzīvinātajām muzikālajām idejām. Vienā no sešiem skaņdarbiem ("Clouds") viesojies vijolnieks Marcus Viana, kura piecstīgu instruments labi papildina kopējo skanējuma buķeti. Aranžējumi ir savam laikam pietiekami interesanti, tāpēc pieļauju, ka pie "Album" klausīšanās nākotnē es varētu atgriezties vairākkārt. Manuprāt, veiksmīgākie ir abi astoņminūtīgie skaņdarbi diska vidū - "Seven Angels In Hell" un "Movements". Šiem gabaliem pa pēdām seko 22 minūšu opuss "A Season For Unions", taču pārlieku uzkrītošā centība līdzināties Yes nomāc pašu grupas mūziķu radošā potenciāla izpausmes (kā zināms, Yes 1991. gadā apvienojās plašā sastāvā kopīga albuma "Union" ierakstam un koncertturnejai). Diemžēl, nevaru sacīt, ka esmu apmierināts ar "Album" matēto skanējumu, kas tembrālā ziņā noteikti kaitē Dogma sarūpētajam materiālam (piemēram, rodas iespaids, ka mikrofoni bijuši novietoti pie mīksta apšuvuma durvīm, aiz kurām tika spēlēti sitamie instrumenti). Neesmu arī pārliecināts, vai bija pareizi sākt albumu ar ritmiskā ziņā mazliet neprecīzo "Beginnings". Citādi, protams, "Album" ir pietiekami tīkams ieraksts, tāpēc neteikšu "nē" izdevībai iepazīties ar citiem šīs portugāļu grupas veikumiem (dabīgi, ja tādi eksistē!).


THE DOORS

CD NOSAUKUMS: The Soft Parade
IZDOŠANAS GADS: 1969
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Elektra/Asylum Records
GARUMS: 33’46”
PAMATSASTĀVS:
Jim Morrison - balss
Ray Manzarek - taustiņi
Robbie Krieger - ģitāra, balss
John Densmore - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kad nebiju vēl kļuvis par progroka fanu, The Doors bija viena no tām klasiskā roka blicēm, kuras ierakstus klausījos visbiežāk. Tagad – aptuveni 10 gadus vēlāk – nevarēju atturēties, neiegādājies “The Soft Parade” un “Morrison Hotel” (skat. zemāk) diskus. Tieši “The Soft Parade” toreiz bija mans iecienītākais The Doors albums, tāpēc vēl jo interesantāka bija atkārtota iepazīšanās ar tā saturu. Izrādās, ka man tīri labi iet pie sirds arī šajā vecumā. Tiesa, šajā albumā ir viens otrs naivāks gabals (“Easy Ride” un “Wild Child”), taču tie nespēj sabojāt kopējo iespaidu. Vēl jo vairāk – pozitīvo kopainu iebetonē pēdējais 8 minūšu garais titulgabals, kas sastāv no vairākām daļām. Mūziķu spēlēšanas kvalitāte ir apbrīnojama, taču īpašas uzslavas vērts ir taustiņnieka Ray Manzarek un ģitārista Robbie Krieger darbs, kā arī visa kvarteta veiktie aranžējumi (tai skaitā arī stīgām un pūšamiem instrumentiem). Ne visai tradicionāls spēles stils (un tāpēc interesants) tā laika kontekstam piemīt bundziniekam John Densmore (ritma sekciju papildinājuši divi basģitāristi – Harvey Brooks un Doug Lubahn). Protams, Jim Morrison vokālās spējas un personība komentārus neprasa – par to ir rakstītas grāmatas un uzņemtas filmas. Tāpat kā citiem albumiem, arī šim dziesmas rakstījuši Jim Morrison un Robbie Krieger. Kopumā “The Soft Parade” ir apliecinājums The Doors varējumam viņu slavas kalngalā, tāpēc tas šis albums ir ieteicams ikvienam, kas interesējas par roka pirmavotiem.

CD NOSAUKUMS: Morrison Hotel
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Elektra/Asylum Records
GARUMS: 37’21”
PAMATSASTĀVS:
Jim Morrison - balss
Robbie Krieger - ģitāra
Ray Manzarek - klavieres, ērģeles
John Densmore - bungas
Ray Neopolitan - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Salīdzinot “Morrison Hotel” ar iepriekšējiem The Doors albumiem, jāsaka, ka šajā ierakstā vairs nav tādu eksperimentu, kā, piemēram, “Strange Days” vai “The Soft Parade”. Tomēr albumā “Morrison Hotel” grupas sniegums kļuvis vēl profesionālāks. Ierakstot šo albumu, The Doors bija paplašinājuši sastāvu līdz kvintetam, iesaistot grupā basģitāristu Ray Neopolitan (divās dziesmās šo instrumentu spēlē kāds Lonnie Mack). Šis ieraksts ir nosacīti sadalīts divās daļās – “Hard Rock Café” ar sešām un “Morrison Hotel” ar piecām dziesmām (nosacīti tāpēc, ka nav radikālas atšķirības starp abām daļām). Šajā albumā atrodami tādi grāvēji kā azartiskais “Roadhouse Blues”, roķīgais “You Make Me Real” un mainīgām noskaņām piesātinātais “Waiting For The Sun”, taču manām izlepušajām ausīm vairāk tīk klausīties visnotaļ progresīvo “Peace Frog” un “Queen Of The Highway”, kā arī raksturā mierīgākos skaņdarbus “Blue Sunday” un “Indian Summer”, kuru joprojām uzskatu par vienu no veiksmīgākajām The Doors dziesmām. Secinājums: albums rokmūzikas vēsturisko vērtību meklētājiem un vienkāršu, emocionālu dziesmiņu cienītājiem.

DREAM THEATER

CD NOSAUKUMS: When Dream And Day Unite
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: MCA Records
GARUMS: 51'25"
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras
Kevin Moore - klaviatūras
John Myung - basģitāra
Mike Portnoy - bungas
Charlie Dominici - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Progresīvā roka stilā brīnumbērni droši vien nav nekāds retums, arī Dream Theater - grupa, kuras radošais kodols nāk no Bērklijas mūzikas koledžas. Tiesa gan, dažkārt brīnumbērnu darbi netiek pienācīgi novērtēti kaut vai tā iemesla dēļ, ka reiz agrāk kāds jau ir domājis un izjutis mūziku līdzīgi. Šim kvintetam bija izdevies neizsaukt kritiķu pārmetumus par oriģinalitātes trūkumu, lai arī Dream Theater nekad nav nolieguši savu agrīno ietekmi no tādām grupām kā Fates Warning, Queensryche, Rush un Metallica. Likumsakarīgi, ka viņu debijas albumā "When Dream And Day Unite" dzirdama šo ietekmju kombinācija, kas pasniegta ar apbrīnojamas instrumentālistu spēles tehnikas (reizēm arī izdomas) garnējumu; vislabāk, manuprāt, to apliecina instrumentālā kompozīcija "The Ytse Jam", kas daudzus gadus saglabājās kā obligāts numurs grupas koncertu repertuārā. Protams, virtuozitāte tiek demonstrēta arī pārējos septiņos skaņdarbos, turklāt gandrīz viscaur albumam augsta prioritāte ir piešķirta vokāla meldiņiem, ar kuriem stilam atbilstošā veidā galā tiek dziedātājs Charlie Dominici (vienīgais Dream Theater studijas albums, kurā dzirdams viņa sniegums). "When Dream And Day Unite" raksturīgs milzīgs enerģijas daudzums, un tā ir visai tipiska iezīme daudzu grupu debijas albumos - šķiet, ka šis ieraksts tapis, netaupot ne nieka turpmākajiem. Droši vien to bija pamanījuši daudzi jo daudzi rokmūzikas kritiķi, kas nepagurdami ņēmās daudzināt šo albumu kā „gada veiksmīgāko ierakstu" utt. Tomēr laika gaitā izrādījās, ka Dream Theater spēj pilnveidot kompozīcijas iemaņas, vairākkārt sasniedzot debijas albumā neīstenotus mērķus, nereti pat novirzoties no sākumā iemīdītās progmetāla taciņas. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka "When Dream And Day Unite" reiz noteikti bija etalons nu jau samērā populārajai progmetāla kustībai, taču, klausoties albumu padsmit gadus pēc tā iznākšanas, atliek vienīgi secināt, ka šim ierakstam nepiemīt tendence nenovecot. Par to liecina kaut vai diska skanējuma īpatnības (pārlieku izceltas vidējās frekvences, tāpēc priekšroka būtu tiem klausītājiem, kuru rīcībā ir ekvalaizers), diezgan tradicionālie, 80. gadiem tipiskie vokāla meldiņi un dažbrīd visai banālā fona ģitāras kapāšana pilnīgi paralēli takts bungām. Neņemot vērā manus subjektīvos inkriminējumus, jāatzīst, ka "When Dream And Day Unite" piemīt ļoti daudz pozitīvu īpašību, kuras centos pieminēt šī apraksta sākumā, tāpēc, ja esat progmetāla fans vai vēlaties iepazīties ar šī rokmūzikas paveida pamatvērtībām, šis albums jums varētu būt īsts atradums. Savukārt tiem, kas labi pārzina un ciena Dream Theater jaunradi 90. gados, iesaku šo disku noklausīties pirms iegādes, jo var izrādīties, ka šīs grupas labākie albumi jau atrodas jūsu ierakstu kolekcijā.


CD NOSAUKUMS: Images And Words
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: EastWest Records
GARUMS: 57’04”
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras
Kevin Moore - taustiņi
John Myung - basģitāra
Mike Portnoy - bungas, sitamie instrumenti
James LaBrie - balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

“Images And Words” ir viens no tādiem muzikāliem darbiem, kas gadu gaitā savu autoru spēj nolikt ne vienu reizi vien neērtā situācijā. Tas saprotams pavisam elementāri: Dream Theater līdz šim vairs nav varējuši uzrakstīt ne tuvu tik ģeniālu mūziku, kāda ir ietverta šajā albumā, kas viņiem atnesa to slavas daļu, kuru viņi nesaņēma ar savu pirmo albumu trīs gadus iepriekš. Jaunatnākušais dziedātājs James LaBrie lieliski iekļāvās grupā un fascinēja klausītājus ar ārkārtīgi spožo balsi, kādu vēl vajadzētu pameklēt. Ģitārists John Petrucci un taustiņnieks Kevin Moore dažbrīd netveramā tempā virpina pirkstus pa grifu un klaviatūru, neupurējot muzikalitāti un katras visniecīgākās nots izjūtu. Basists John Myung un buņģieris Mike Portnoy tiek visur dēvēti kā “labi ieeļļots dzinējs”, “perfekti precīzs pulksteņmehānisms” un nosaukti citiem nenoliedzami pozitīviem vārdiem. Tam visam pa vidu elegantais soprāna saksofona solo dziesmā “Another Day” (to izpilda Jay Beckenstein). Neviens pat nenojauta, ka skaņdarbs “Metropolis - Part I” kādus sešus gadus vēlāk izrādīsies pietiekams materiāls, lai uz tā pamata uzrakstītu vairāk nekā 70 minūšu garu albumu. “Wait For Sleep” ir apliecinājums Dream Theater taustiņnieka Kevin Moore komponētprasmei, bet “Take The Time” vēl joprojām tiek obligāti iekļauts grupas koncertu repertuārā. Albums noslēdzas ar izsmalcināto un visai eklektisko 11 minūšu garo kompozīciju “Learning To Live”. Vārdu sakot, viens no fantastiskākajiem 90. gadu sākuma progroka ierakstiem, tāpēc to varētu pieņemt kā savējo ne vien šā stila piekritēji, bet labas mūzikas mīļotāji vispār.

CD NOSAUKUMS: Awake
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: EastWest Records
GARUMS: 75’03”
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras
Kevin Moore - taustiņi
John Myung - basģitāra
Mike Portnoy - bungas, sitamie instrumenti
James LaBrie - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Albums “Awake” bija auksta ūdens šalts visiem pārkarsušajiem iepriekšējā Dream Theater diska “Images And Words” lietotājiem. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Pirmkārt, šajā albumā tomēr ir pietiekoši daudz tādu fragmentu, kas liecina, ka tos radījis tas pats kvintets, kas pirms diviem gadiem radīja “Images And Words”. Otrkārt, “Awake” signalizēja par gaidāmām pārmaiņām grupas darbības virzienā, un par tām mēs pārliecinājāmies trīs gadus vēlāk. Treškārt, runājot par “Awake” un tamlīdzīgiem albumiem, es labprāt piemēroju apzīmējumu “puskonceptalbums”, jo vairākās savstarpēji nesaistītās dziesmās tiek izmantoti vienāda vai ļoti līdzīga mūzika, piemēram, “Caught In A Web” tēma atskan instrumentālā skaņdarbā “Erotomania”, bet dziesmā “The Mirror” pirmo reizi dzirdama galvenā tēma no asinsstindzinošā noslēguma “Space-Dye Vest”. Bez liekas kavēšanās jāpiebilst, ka “Awake” ir tikpat piesātināts ar aizrautīgu un virtuozu spēlēšanu, cik “Images And Words”, vienīgi mainījies ir muzikālais virziens. Ja grupas pirmais (“When Dream And Day Unite”) un otrais albums (“Images And Words”) vairāk pārstāv vārdu savienojuma prog-metal pirmo pusi, tad disks “Awake” pasvītro otro. Nevaru iedomāties, kāpēc šajā albumā ir tāda popdziesmiņa (pamatā balss + akustiskā ģitāra), kā “The Silent Man” - tā piedevām vēl tika izdota kā singls. Citādi viss albums ir patiesi jauks un tajā ir pulka ļoti labu gabalu - “Innocence Faded”, “Erotomania”, “Voices”, “Lifting Shadows Off A Dream”, “Scarred” un “Space-Dye Vest”. Tomēr tiem, kas tikko sākuši iepazīties ar Dream Theater mūziku, iesaku vispirms nopirkt kādu no pirmajiem diviem vai 1999. gada albumu “Scenes From A Memory”.

CD NOSAUKUMS: A Change Of Seasons
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: EastWest Records
GARUMS: 57’35”
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras
Derek Sherinian - taustiņi
John Myung - basģitāra
Mike Portnoy - bungas, sitamie instrumenti
James LaBrie - balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Lai arī uzskatīju, ka zinu šo albumu gandrīz pilnībā no galvas, pirms šo rindu rakstīšanas nolēmu to izbaudīt vēlreiz. Izrādās, ka atkal parādījās kas jauns, iepriekš nepamanīts. Kaut gan albumā “A Change Of Seasons” ietilpst tikai viena oriģinālkompozīcija (ar tādu pašu nosaukumu), tā ir, iespējams, vislabākā, ko Dream Theater līdz šim ir spējuši radīt. Tā ilgst 23 minūtes un sastāv no septiņām savstarpēji savienotām daļām. Kā stāsta aculiecinieki, šī gabala pirmatnējais variants bijis ap pusstundu garš un tas ticis bieži spēlēts koncertos ap 1991./1992. gadu (oriģinālversija esot bijusi vēl labāka). Pēc nemitīgiem fanu lūgumiem Dream Theater nolēma pārveidot kompozīciju “A Change Of Seasons” (jeb aizstāt bijušā taustiņnieka Kevin Moore sarakstītos fragmentus ar jaunpienācēja Derek Sherinian mūziku) un izdot to atsevišķā albumā. Tā kā titulgabals tika sarakstīts pirms dažiem gadiem, Dream Theater iecere bija to ierakstīt atbilstoši grupas muzicēšanas manierei gabala tapšanas laikā, tāpēc tas tikpat labi varēja būt ietverts diskā “Images And Words” (un es to būtu novērtējis ar “12 no 10”). Kaut kāda iemesla dēļ tika nolemts, ka pārējam albumam jāsastāv no svešu skaņdarbu koncertierakstiem. Šie ieraksti skan pietiekoši kvalitatīvi, lai ikviens varētu uztvert, kā Dream Theater uztver Led Zeppelin, Elton John, Deep Purple un citu lielmeistaru darbus. No koncertierakstiem obligāti jāizceļ Elton John gabals “Funeral For A Friend” un “The Big Medley”, kurā Dream Theater itin veiksmīgi sastūķējuši Pink Floyd, Kansas, Queen, Journey, Dixie Dregs un Genesis mūziku. Vispār šis albums atstāj samērā jocīgu iespaidu, un tas katrā ziņā ir ārkārtīgi pozitīvs.

CD NOSAUKUMS: Falling Into Infinity
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: EastWest Records
GARUMS: 78’20”
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras, balss
Derek Sherinian - taustiņi, balss
John Myung - basģitāra, Chapman stick
Mike Portnoy - bungas, sitamie instrumenti, balss
James LaBrie - balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Atceros to dienu, kad iegāju kādā Rīgas CD bodē un pārdevējs jau pa gabalu man uzsauca: “Čau, jauno Dream Theater nevajag?” Protams, ka man to vajadzēja, jo nevarēju iedomāties, ka tas būs tik čābisks. Mājās to ieliku CD atskaņotājā, noklausījos pirmo gabalu “New Millennium” (viens no labākajiem diskā) un sajutu tādu kā iepuvuša ābola garšu mutē. Tālāk? Lūdzu: kopā ar poprokeri Desmond Child uzmurgotais smagā roka hitsingls “You Not Me”, dziesmiņa par peruāņu debesīm (“Peruvian Skies”), kas itin labi ģeldētu kādā no 90. gadu Metallica skaņu albumiem, tikai mērenā dzērumā baudāmā balāde “Hollow Years” un smagais roks dziesmas “Burning My Soul” veidolā. Tad seko (laikam) iecerētā kulminācija ar instrumentālo “Hell’s Kitchen” un “Lines In The Sand”, kurā vokāla pienākumus dala James LaBrie ar Kings X dziedoni Doug Pinnick. Pēc tam iestājas atslābums un to piešķir visnotaļ ciešamā balādīte “Take Away My Pain”. Mans saprāts nespēj aptvert Dream Theater viltību, runājot par nākamām 11 minūtēm: ja jau klausītājs (es) bija nonācis līdz labākām dziesmām, tad nahren sabojāt attiecīgi labāku iespaidu? Atkal seko viena vienīga pelēcība: dusmīgais un Portnojam-rokas-kājas-pa-gaisu tipa gabals “Just Let Me Breathe” un ŠAUSMĪGI garlaicīgā balāde par kādu būtni vārdā Anna Lī. Tomēr disks atstāj daudzmaz cerīgu skatienu nākotnē, pateicoties “Falling Into Infinity” vislabākajai kompozīcijai - triloģijai “Trial Of Tears”, kas izvietota diska noslēgumā un izklausās kā apslāpēts kliedziens: “”Awake” arī bija mūsu disks!” Dabīgi, ka veči spēlē uz goda un no visas sirds, tik ar rakstīšanu ir kļuvis pagrūtāk kopš Kevin Moore ir prom (kaut gan viņa pēcnācējs Derek Sherinian ir savu uzdevumu augstumos). Tie, kas bija pieraduši pie James LaBrie agrāko laiku vīterošanas, šajā diskā pamanīs jaunas iezīmes sava varoņa balsī, proti, dusmas, agresiju un vispārēju škrobi (ne jau balādēs, loģiski!). Secinājums: šajā albumā interesantākās dziesmas nestāv līdzi iepriekšējo albumu neinteresantākajām. Žēl, ka tā...

CD NOSAUKUMS: Metropolis Part 2: Scenes From A Memory
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: EastWest Records
GARUMS: 77’06”
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras, balss
Jordan Rudess - taustiņi
John Myung - basģitāra
Mike Portnoy - bungas, sitamie instrumenti, balss
James LaBrie - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Pēc negaidīti necilā albuma “Falling Into Infinity” no Dream Theater varēja sagaidīt vai nu kaut ko vienreizēju, vai nu grupas izjukšanu. Vienreizējs neiznāca, bet labs gan. Nomainījuši ne visai iederīgo taustiņnieku Derek Sherinian ar Jordan Rudess, Dream Theater sarakstīja pēdējos piecos gados visveiksmīgāko albumu. “Scenes From A Memory” ir konceptalbums, kurš stāsta par kādu Nikolasu, kurā iemiesojusies sen miruša cilvēka dvēsele, tāpēc psihoterapijas ietekmē viņš atceras baisus notikumus pirms 70 gadiem. Viena līgava uz diviem brāļiem, kuri nespēj to pienācīgi sadalīt, tāpēc pēc sabiedriskā stāvokļa augstākais brālis jeb senators ar viltu aizsūta uz Viņsauli gan izredzēto, gan savu miesīgo brāli. Neizskaidrojamo traģēdiju pie skaidrības robežas noved psihoterapijas kurss roku rokā ar Dream Theater mūziku, kurā laiku pa laikam dzirdami septiņus gadus veci harmoniskie virknējumi no albuma “Images And Words” dziesmas “Metropolis, Part One”. Muzikāli šis albums vairāk atgādina 90. gadu sākuma Dream Theater, kaut gan progresīvā metāla klātbūtne diskā “Scenes From A Memory” ir panamāma tikpat labi, cik albumā “Awake”. Šķiet, ka grupā vēl nav pilnīgi iejuties taustiņieks Jordan Rudess, kurš savu prasmi ir apliecinājis tādos sastāvos, kā Annie Haslam’s Renaissance, Rudess Morgenstein Project, Liquid Tension Experiment un citur. Kā vienmēr viena no labākajām Dream Theater izpausmēm ir virtuozā instrumentācija, kas vislabāk izpaužas skaņdarbos “Overture 1928” un “The Dance Of Eternity”, kā arī ārkārtīgi emocionālajā albuma noslēgumā “Finally Free”. Uz pareizām dziedāšanas sliedēm atkal ir nostājies James LaBrie. Ar šādu albumu Dream Theater var lepni iesoļot 21. gadsimtā un droši aizmirst neveiksmīgos centienus pievērsties komerciālākai mūzikai diskā “Falling Into Infinity”. Slēdziens: “Scenes From A Memory” ir obligāts muzikālā uztura līdzeklis visiem progresīvā metāla faniem un dažādību cienošiem melomāniem.


CD NOSAUKUMS: Six Degrees Of Inner Turbulence
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Elektra
GARUMS: CD 1: 54'15"
CD 2: 41'58"
PAMATSASTĀVS:
John Petrucci - ģitāras, balss
Jordan Rudess - taustiņi
John Myung - basģitāra
Mike Portnoy - bungas, sitamie instrumenti, balss
James LaBrie - balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Jau labu laiku pirms Dream Theater jaunākā studijas albuma - dubultnieka - "Six Degrees Of Inner Turbulence" iznākšanas dažs labs interneta sērfotājs bija pamanījies tīmeklī uziet visu ierakstu mp3 formātā. Tādēļ pieļauju varbūtību, ka vairāki grupas jaunrades sekotāji saņēma priekšlaicīgas atsauksmes no saviem paziņām un draugiem, ja vien paši jau nebija tikuši pie šī albuma mp3 versijas. Arī es esmu to ļaužu vidū, kam par šo albumu pirmās atsauksmes izteica daži centīgāki paziņas. Šo atsauksmju rezumē varētu būt apmēram šāds: tas ir smaga un sarežģīta progmetāla paraugs. Lai gan vārds „sarežģīts" derētu vairuma Dream Theater muzikālo veikumu aprakstīšanai, kļuvu uzmanīgs pie apzīmējuma „smags". Dažos iepriekšējos albumos, piemēram, "Falling Into Infinity" (1997), šim jeņķu kvintetam ne vienmēr bija izdevies smaguma elementus apvienot ar interesantu pasniegšanas veidu. Izrādās, ka šī liksta piemeklējusi grupu arī šoreiz, radot albumu "Six Degrees Of Inner Turbulence". Jaunais materiāls, kuru producējuši grupas mūziķi John Petrucci un Mike Portnoy, ir sadalīts divos diskos tikai tā iemesla dēļ, ka visu nebūtu iespējams satilpināt uz viena. Pirmajā diskā atrodamas piecas, manuprāt, mazāk aizraujošas dziesmas, ja salīdzinām ar CD2. Četras no šīm piecām dziesmām ilgst ap 10 minūtēm vai pat vairāk, un jau pirmā no tām - trīsdaļīgā "The Glass Prison" - pārsteidz ar briesmīgi smagiem rifiem un agresīvu, šai grupai tradicionāli ciešu un kvalitatīvu izpildījumu. Pa vidu aktīvajai rifošanai uz dažbrīd neregulāra taktsmēra fona atrodami arī daži interesanti, pat negaidīti iespraudumi, kas, protams, dara skaņdarbu baudāmāku. Pieminēšanas vērts ir arī līdervokālistu pienākumu sadalījums starp James LaBrie un sitēju Mike Portnoy. Katrā ziņā "The Glass Prison" ir noteikti viens no veiksmīgākajiem gabaliem pirmajā diskā, kam līdzinās vienīgi otrs 13 minūšu garais skaņdarbs "The Great Debate", kurš par spīti kristālskaidrajam ievadam pārtop vēl vienā progmetāla uzbrukumā. Līdzīgā stilā ieturētas arī dziesmas "Blind Faith" (pārāk tradicionāla kompozīcija!) un "Misunderstood", taču pēdējai piemīt šai grupai netipiski lipīgs piedziedājums, kurš gan netiek atkārtots bezjēdzīgi daudz reižu, tomēr to nepamanīt nav iespējams. CD1 beidzas ar mazliet melanholiska rakstura balādes tipa dziesmiņu "Disappear", kuras pavadījumā līdzās taustiņinstrumentiem un klavierēm John Petrucci atsevišķos fragmentos nomainījis elektrisko ģitāru pret akustisko (starp citu, ļoti jauka pamattēma klavieru un elektriskās ģitāras izpildījumā). Manuprāt, CD2 sūtība ir gluži kā balvai par pacietību pirmā diska klausīšanās laikā. Otrajā diskā ir iekļauts 42 minūtes garais opuss "Six Degrees Of Inner Turbulence", kas, domājams, komerciālā nolūkā sadalīts astoņos savstarpēji saistītos fragmentos jeb indeksos, kas parādās uz CD atskaņotāja displeja. Pirmais no šiem fragmentiem, kā jau minirokoperai pieklājas, sākas ar instrumentālu uvertīru, kas nav nekas vairāk kā brīnumjaukas progresīvas rokmūzikas paraugs (bet ko gan vēl vairāk varētu vajadzēt?). Arī turpinājums ("About To Crash") ir adekvāts - nebūtībā aizgājis pirmajā diskā skaidri jaušamais progmetāla pārsvars, bet tā vietā lielāka nozīme piešķirta vokāla meldiņam. Tiesa gan, nākamajos divos fragmentos ("War Inside My Head" un "The Test That Stumped Them All") dominē atkal smagā roka piedeva, taču tā nepārsniedz skaņdarba uzbūves smalkumu niansēšanai nepieciešamās normas robežas. Manuprāt, visveiksmīgākais gabals šajā dubultalbumā ir titulskaņdarba fragments ar nosaukumu "Goodnight Kiss" ar kolosālu instrumentālo beigu daļu un John Petrucci ģitāras solo. Šis fragments pārtop raidstacijas SWH Rock iecienītajā "Solitary Shell", kas savukārt noved pie likumsakarīgas "About To Crash" reprīzes un skaistā noslēguma "Losing Time/Grand Finale". Kopumā šo Dream Theater albumu uzskatu par galējību savienojumu - tajā atrodamas gan vissaistošākās, gan vistradicionālākās progmetāla iezīmes, tāpēc nebūtu brīnums, ja tam pienācīgu uzmanību veltītu vienīgi attiecīgā stila fani. Protams, Dream Theater mūziķi ir parūpējušies, lai viņu jaunākajā darba auglī atrastos kaut kas arī tiem, kas ar progmetālu vēl nav pārāk tuvās attiecībās. Visbeidzot, viens no pozitīvākajiem momentiem albumā "Six Degrees Of Inner Turbulence" ir lieliskā taustiņnieka Jordan Rudess ieguldījums - ja kādam šķiet, ka viņa sniegumam nebija ievērojamas nozīmes iepriekšējā Dream Theater albumā "Metropolis Part 2: Scenes From A Memory", tad silti iesaku noklausīties jauno ierakstu.


Nokturnal recenzija

DUNWICH
CD NOSAUKUMS: Il Chiarore Sorge Due Volte
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Itālija
IZDEVĒJS: Pick Up Records
GARUMS: 43'46"
PAMATSASTĀVS:
Claudio Nigris - taustiņi
Katya Sanna - balss
Alessandro Vitanga - sitamie instrumenti, sintezatori
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Itāļu trio Dunwich sev ir izvēlējies nepārprotami anglisku nosaukumu, kaut arī manā rīcībā esošais vienīgais šo mūziķu veikums ir nosaukts itāliski (varbūt kādam ir informācija par citiem viņu albumiem - saskaņā ar www.gepr.net šis ir otrais, un vēl esot divi). Gaidīju kārtējo britu progroka klonu, bet aiz pārsteiguma gandrīz nokritu, jo kaut ko tik apburoši skaistu sen nebija gadījies dzirdēt. "Il Chiarore Sorge Due Volte" ir konceptalbums ar desmit dziesmām pamatlaikā un vienu papildu skaņdarbu ("Il Samurai Della Primavera"), un to visu Dunwich ir ierakstījuši ar vairāku brīnišķīgu viesmūziķu palīdzību. Lai raksturotu Dunwich mūziku, tuvākās līdzības meklējamas tādās vienībās kā Elend un Dead Can Dance, kaut gan itāļi ne vienmēr dod priekšroku depresīvām noskaņām, tā vietā dažkārt piedāvājot itin viegli uztveramus, pat gaišus meldiņus ("La Nuova Rugiada"), kas atgādina tautas mūziku no Romas impērijas laikiem. Līdzās stīgu ansamblim, taustiņinstrumentiem un samtaini maigajam (un dažbrīd intonatīvi neprecīzajam) Katya Sanna altam ievērojama vieta Dunwich mūzikā ir akustiskajai un elektriskajai ģitārai, kas tāpat kā atsevišķas vokāla partijas uzticētas viesmūziķiem. Galu galā iegūta gandrīz ideāla skanējuma buķete, kurā, manuprāt, vienīgais ne vienmēr iederīgais instruments ir Alessandro Vitanga spēlētās elektroniskās perkusijas. Citādi, protams, šo albumu iesaku ikvienam, kas uzskata par neiespējamu sakausēt vienā veselā akustiskos un elektroniskos instrumentus. Tikpat labi "Il Chiarore Sorge Due Volte" noderētu par apstiprinošu atbildi jautājumam: "Vai tad vēl mūzikā var radīt kaut ko, kas nebūtu jau simtiem reižu dzirdēts?"