EARLY DAY MINERS

CD NOSAUKUMS: Placer Found
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Western Vinyl
GARUMS: 49'22"
PAMATSASTĀVS:
Joseph Brumley - ģitāra, balss, citi instrumenti
Daniel Burton - ģitāra, balss, citi instrumenti
Rory Leitch - bungas
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Amerikāņu postroka grupa ar, manuprāt, foršo un oriģinālo nosaukumu izraisīja manī interesi pēc tam, kad biju izlasījis mana paziņas Daiņa Bušmaņa interviju viņa izveidotajā The Green Dolphin lappusē (
http://www.nra.lv/green) ar šīs grupas mūziķi Daniel Burton, kā arī iepazinies ar viņa viedokli par Early Day Miners. Varat uzskatīt, ka šīs rindas esmu uzrakstījis, pateicoties Dainim, kurš bija tik laipns un iedeva man noklausīties Early Day Miners pagaidām svaigāko disku "Placer Found". Vispirms jāatzīstas, ka biju manāmi pārsteigts dzirdēt ārkārtīgi kvalitatīvu jeņķu postroku, kuru var pamatoti saukt par šī stila flagmaņu, britu grupas Bark Psychosis tiešu turpinājumu, kas turklāt vēl dažviet papildināts The Cure 80./90. gadu mijas mūzikai radniecīgām noskaņām. Albumā "Placer Found" ir septiņi skaņdarbi, kuros, protams, netrūkst arī citu postrokam tipisku parametru - teicami organizēta instrumentālistu spēle, mierīgs, gandrīz vai hipnotisks vokālistu sniegums, dinamiskā ziņā interesanti aranžējumi (šeit vislabākais piemērs būtu 12 minūšu garais opuss "Desert Cantos"), minimālisms kompozīcijās, kas iepriekš minētā iemesla dēļ nespēj apnikt pat turpat 9 minūšu garajā instrumentālajā gabalā "In These Hills" (starp citu, otrs instrumentālais skaņdarbs "Longwall" ir stipri kustīgs, salīdzinot ar citiem gabaliem). Galvenais instruments, kas kalpo par pamatu skaņdarbu instrumentācijai, ir elektriskā ģitāra (basu iespēlējuši viesmūziķi Kenny Childers un Pete Skafish), taču nevarētu sacīt, ka Joseph Brumley un Daniel Burton spēles maniere ar kaut ko īpaši izceltos, tomēr viss tiek darīts, sekojot vislabākajām postroka tradīcijām. Kopumā Early Day Miners mūzika pilnībā attaisno nosaukumu, - tā noderētu par jauku darbdienas ieskaņu ikvienam, kas radis mosties agri, agri no rīta. Esmu pārliecinājies personīgi, ka vēlāk darbā nekādi stresi nespēj izsist no sliedēm, tāpēc paldies Early Day Miners par jauko mūziku!


CD NOSAUKUMS: Let Us Garlands Bring
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Secretly Canadian
GARUMS: 63'03"
PAMATSASTĀVS:
Joseph Brumley - ģitāra, harmonika
Daniel Burton - ģitāra, balss
Rory Leitch - bungas
Matt Lindblom - basģitāra
Molly Kien - čells
Maggie Polk - vijole
VĒRTĒJUMS: 8 no 10
WEBLAPA: http://www.earlydayminers.com

Pamodos kādā agrā rītā no it kā pazīstamām, nomierinošām mūzikas skaņām, kas teica priekšā: "Celies vien, tevi sagaida veiksmīga diena." Protams, ka runa ir par šā gada Early Day Miners albumu "Let Us Garlands Bring". Grupa ir turpinājusi pilnveidoties postroka lauciņā, un par to liecina arī paplašinātais pamatsastāvs - klāt pienācis pastāvīgs basģitārists, čelliste un vijolniece. Salīdzinājumā ar citām postroka grupām Early Day Miners ar eksperimentiem sevišķi neaizraujas, tāpat kā debijas albumā "Placer Found" dodot priekšroku sapņainām elektriskām ģitārām un neuzkrītošam ritmiskam pavadījumam. Tiesa gan, čella un vijoles pielietojums ir paskops, taču vairumā gadījumu šie instrumenti ir iesaistīti mūzikā tā, lai būtu panākts vajadzīgais efekts. Atgriežoties pie elektriskām ģitārām, jāpiemin kāda jauna, Early Day Miners mūzikā iepriekš nekonstatēta iezīme: dažbrīd ģitāras ir visai gaļīgi fūzētas. Nekā slikta šajā apstāklī nesaskatu, tomēr tie fragmenti (piemēram, dziesmas "Offshore" beigu daļā), kuros fūzētām ģitārām ir piešķirta galvenā nozīme, īsti neiederas citādi mierīgā albuma kontekstā. Muzikālais materiāls ir pietiekami saistošs, lai ikvienam postroka cienītājam būtu vēlme klausīties "Let Us Garlands Bring" atkārtoti. Manuprāt, vērtīgāko kompozīciju vidū ir smalkais, liriskais un brīnumaini vieglais instrumentālais skaņdarbs "Autumn Wake" (čells un vijole pilnbriedā uz akustiskās un elektriskās ģitāras harmoniskā fona), diska ievads "Centralia" (izdevusies albuma vizītkarte), "Light In August" (melanholijas kalngals!) un gandrīz 18 minūšu garais opuss "A Common Wealth", kura nobeigums patiesi ir postroka pērle. Secinājums: lai arī, domājams, Early Day Miners mākslas cienītājiem "Let Us Garlands Bring" īpašus pārsteigumus nesola, šo ierakstu būtu vērts nobaudīt ikvienam, kam tīk neitralizēt vienmuļās ikdienas radīto nogurumu skaistas un gandrīz meditatīvas mūzikas klātbūtnē.


EDGE OF SANITY

CD NOSAUKUMS: Crimson
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Black Mark Productions
GARUMS: 40’00”
PAMATSASTĀVS:
Andreas Axelsson - ģitāra
Benny Larsson - bungas
Anders Lindberg - basģitāra
Sami Nerberg - ģitāra
Dan Swanö - elektriskā un akustiskā ģitāra, taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Zviedru death metal kvintetu Edge Of Sanity atminos kopš 90. gadu paša sākuma, kad kāds mans draugs iepazīstināja ar viņu otro albumu “Unorthodox”. Paklausījos un sapratu, ka pēc pāris gadiem viņi varētu kļūt par kaut ko īpašu. Vēl daži albumi pa vidu (1993., 1994. un 1995. gadā) un tad piepildījās tas, ko biju paredzējis. “Crimson” ir nedalīts 40 minūšu skaņdarbs. Tas ir vēstījums par kādu brīdi tālā nākotnē, kad mūsu planētu apdzīvos pēdējā cilvēces paaudze un tā vairs nebūs spējīga vairoties. Zaudējot visas cerības, Zemes iemītnieku vidū piedzimst bērns, bet tā tēvs noteikti nevar būt cilvēks, tātad vienīgi kāds no dieviem. Edge Of Sanity noskaidro bērna izcelšanās avotu, neizslēdzot abas iespējas... Un šī noskaidrošana izpaužas tik muzikālā veidā, ka mani jau ceturto gadu tirda vēlēšanās ar šo albumu iepazīstināt, piemēram, Normundu Šnē un piedāvāt viņam pārlikt kolosālo skaņdarbu simfoniskam orķestrim un dažiem spēcīgiem operas solistiem. Diskā “Crimson” ir ietverti dažādi death metal paveidi un ikviens no tiem skan nevainojami. Dziedātājs, taustiņnieks, ģitārists un vārdu autors Dan Swanö dara visu, kas tiek gaidīts no death metal vokālista, dažkārt pat pārsniedzot tradicionālos nāves rūcēja pienākumus - viņam ir tīrs un jauks baritons, kuru visbiežāk viņš pielieto savā soloprojektā Nightingale. Vēl “Crimson” dod iespēju baudīt fūzēta čella solo uz velnišķīga haosa fona. Ja uz death metal varētu attiecināt vārdu “skaisti”, tad tas būtu pats pirmais epitets no manas puses, runājot par šo kontrastiem bagāto albumu. Tie progmetāla fani, kas uz nāviniekiem raduši raudzīties šķībi, - šoreiz tā nedariet un labāk paklausieties šo ierakstu. Varu derēt: neapmierināti nebūsiet.
Izlasi, ko par šo disku domā Nokturnal


ELEGY

CD NOSAUKUMS: Lost
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Holande
IZDEVĒJS: T & T Records
GARUMS: 48’12”
PAMATSASTĀVS:
Henk Van Der Laars - ģitāras
Eduard Novinga - balss
Gilbert Pot - ģitāras
Martin Helmantel - basģitāra
Dirk Bruinenberg - bungas
Gerrit Nager - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Par Elegy nebiju neko dzirdējis līdz pat tam brīdim, kad mani kāds draugs uzcienāja ar šo albumu. Acīs uzreiz iekrita, ka grupa ir no Holandes, bet dziesmu teksti nemaz nav tik šausmīgi, ja salīdzina ar vairumu kontinentālās Eiropas rokgrupu. Sacīkstes starp Šūmaheru un Hakinenu...eh, atvainojos, ģitāristiem Van Der Laars un Gilbert Pot sākas jau pirmajā dziesmā (“Lost”). Tomēr ģitārspēles ātrums ne vienmēr aizēno melodijas un to šajā albumā netrūkst. Dziedātāja Eduard Novinga balss ir augsta un spalga, tāpēc nav brīnums, ka tā dažam labam varētu izklausīties šķebinoša, taču uzreiz jāpiebilst, ka šāda balss ir vislabāk piemērota Elegy emocionālajam popsīgam progmetāliņam. Elegy nesirgst ar oriģinālu ideju pārbagātību, tomēr kopumā materiāls ir visnotaļ patīkams. Šis apstāklis ir labi saprotams: Amerikā jau vairākus gadus spēlē Dream Theater un nu viņu atblāzma bija vajadzīga arī Eiropā. Vairāk vai mazāk veiksmīgi tas šim sekstetam ir izdevies. No desmit albumā “Lost” iekļautām dziesmām garlaicīga ir tikai “Always With You” – to varēja tikpat labi izpildīt Europe vai kāda cita siržlauzējbrigāde. Taustiņu solo šai albumā nav, tāpēc “Lost” labāk ietu pie sirds tiem, kas raduši apbrīnot pirkstu ātrumu pa ģitāras grifu ne mazāku kā 20 notis sekundē un klausīties, cik augstu dziedātājs uzmodulēs nākamajā piedziedājumā.

CD NOSAUKUMS: State Of Mind
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Holande
IZDEVĒJS: T & T Records
GARUMS: 45’34”
PAMATSASTĀVS:
Henk Van Der Laars - ģitāras, taustiņi, balss
Ian Parry - balss, taustiņi
Martin Helmantel - basģitāra, balss
Dirk Bruinenberg - bungas, balss
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

Pēc reorganizācijas, kas bija notikusi grupā Elegy, nāca albums “State Of Mind”. Bija noskaidrojies, ka īstais līderis triju holandiešu vidū ir ģitārists Henk Van Der Laars, taču ievērojamu lomu pilda arī jaunatnācējs Ian Parry, kura dzimtā zeme ir Lielbritānija (šim albumam viņš sarakstījis četrus gabalus). Grūti iedomāties, kāds bija īstais iemesls vokālistu nomaiņai. Saprotu, ka iepriekšējais dziedonis (Eduard Novinga) negāja pie sirds visiem, bet lieta tāda, ka Ian Parry nav nekāds atrisinājums. Nu labi, viņa spēcīgā balss atgādina pazīstamās metālrīkles Ronnie James Dio un Bruce Dickinson, bet Elegy spēlētam smagajam eirometālam šāds vokāls nav diez ko piemērots. Tomēr ļoti iespējams, ka dziesmas izklausītos labāk, ja vairāk tiktu izcelti taustiņinstrumenti, bet smagās ģitāras – aizbīdītas fonā. “State Of Mind” muzikālais materiāls ir viendabīgs, bez īpašiem kulminācijas brīžiem, galvas tiesu nemuzikālāks par “Lost”, kaut gan saprāta uzplaiksnījuma brīžos, kas iestājas ik reizi, kad Elegy cenšas atgriezties pie savām saknēm, spēlējot melodisku metālu viegli samanāmā progresīvā mērcē (dziesmas “Trust”, “Shadow Dancer” un “Destiny Calling”). Secinājums: nekā pārdabiska šajā albumā nav. Ar ģitāristu-monstru un angļu izcelsmes dziedātāju ir krietni par maz, lai mani pārliecinātu.

CD NOSAUKUMS: Manifestation Of Fear
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Holande
IZDEVĒJS: T & T Records
GARUMS: 53’01”
PAMATSASTĀVS:
Ian Parry - balss
Henk van der Laars - ģitāra, balss
Dirk Bruinenberg - bungas
Martin Helmantel - basģitāra
Chris Allister - taustiņi
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Holandiešu un britu konglomerāta Elegy albums “Manifestation Of Fear” vēl jo vairāk apstiprina izteikumu, ka Ronnie James Dio var mierīgi doties pensijā – viņam vietnieks ir atradies dziedātāja Ian Parry veidolā, kura sniegums jau izklausās vairāk salāgots ar instrumentālo pavadījumu. No muzikālā viedokļa raugoties, jāsecina, ka “Manifestation Of Fear” ir labākais Elegy veikums kopš albuma “Lost” 1995. gadā. Iespējams, ka zināma atbildība par “Manifestation Of Fear” kvalitāti jāuzņemas bijušajam Helloween producentam Tommy Newton. Lai gan šis ieraksts ir tradicionāla progressive metal piemērs, atsevišķos skaņdarbos jaušamas patīkamas pārmaiņas melodiskā ziņā (dziesmās “Frenzy”, “Manifestation Of Fear”, “Victim Of Circumstance” un “The Forgotten”). Savā ziņā pievilcīgs ir albuma epilogs jeb dziesmas “Metamorphosis” nobeigums, kas liek secināt, ka jaunais grupas taustiņnieks Chris Allister ir spējīgs komponists, lai gan viņa spēles klātbūtne diskā manāma samērā nosacīti. Jācer, ka Elegy turpmāk apzināsies Krisa potenciālu un izmantos to plašāk. Lai gan šajā albumā Dream Theater vairs netiek klonēts ne mirkli, tomēr jāpiebilst, ka nekā oriģināla Elegy mūzikā nav – tehniski priekšzīmīgs izpildījums, viduvējas kompozīcijas un spēcīgs vokāls. Kā zināms, ar to mūsu dienās vairs nepietiek, lai savaldzinātu zinošus melomānus. Savukārt tiem, kas neko par progressive metal līdz šim nav dzirdējuši, Elegy neliktu izbrīnā ieplest muti. Tātad atliek vienīgi pārliecināti metālisti.

Nokturnal recenzija


ELEND

CD NOSAUKUMS: Weeping Nights
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Francija
IZDEVĒJS: Holy Records
GARUMS: 65'23"
PAMATSASTĀVS:
Nathalie Barbary
Alexandre Hasnaoui
Renaud Tschirner
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Jau kopš 90. gadu sākuma uzskatu Elend par kaut ko īpašu mūsdienu mūzikā. Šim trīs cilvēku veidojumam piemīt visai drūms skats uz pasauli un atbilstošu noskaņu pilns ir albums "Weeping Nights". Visas deviņas kompozīcijas ir stipri skumīgas, mistiskas, smagas, lēnas un pat depresīvas. Par tumšiem toņiem Elend mūzikā liecina tādi nosaukumi, kā "The Luciferian Revolution" un "Dancing Under The Closed Eyes Of Paradise". Interesanti, ka grupa šim albumam ir izraudzījusi divas baroka laiku angļu komponista Henrija Persela skaņdarbus, ar kuriem dziedātāja Nathalie Barbary tiek galā pavisam nevainojami (labi, ka pazuduši death metal aprindās iecienītie brēcieni, kam bija svarīga vieta grupas agrākajos ierakstos). Šie klasiskie gabali lieliski iederas kopējā muzikālajā kontekstā, kuru radījuši Alexandre Hasnaoui un Renaud Tschirner. Elend mūzika balstās uz samērā minimālistiskiem simfoniskiem aranžējumiem, kurus izpilda taustiņinstrumenti (tiesa, bieži tas notiek pārāk vienveidīgi). Diemžēl neesmu no tiem patērētājiem, kas uzskata, ka orķestri var kaut uz pusi aizstāt ar sintezatoriem, emulatoriem un visdažādākajiem efektiem, tāpēc es labprāt ieteiktu grupai vienreiz beigt ākstīties ar tehnoloģijas sasniegumiem un paņemt rokās īstus stīgu instrumentus (sevišķi atbaidoši skan "čella" ievads H. Persela "O Solitude"). Tomēr Elend rīcībā ir ļoti spēcīgs magnēts, proti, apburošais Nathalie Barbary balss tembrs, kā arī viņas vokālo spēju plašais pielietojums un izjustie dziedājumi. Secinājums: ja jūsu garastāvokli nespēj negatīvi ietekmēt it nekas, klausieties "Weeping Nights" uz nebēdu; cilvēkiem ar nestabilu nervu sistēmu gan šo ierakstu neieteiktu. Ak jā, gandrīz aizmirsu - obligāts pirkums visiem okulto lietu faniem!

ELOHIM

CD NOSAUKUMS: The Moon, The Spoon & The Clown
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: 22'40"
PAMATSASTĀVS:
David Goransson - basģitāra
Johan Hermansson - ģitāra, balss
Andreas Rylander - balss
Martin Svensson - ģitāra, balss
Tommy Magnusson - bungas, sintezators, balss
VĒRTĒJUMS: 2 no 10

Protams, līdz 2001. gada pavasarim manas ausis nebija dzirdējušas grupas Elohim nosaukumu. Diemžēl man nekļuva labāk brīdī, kad manā rīcībā nonāca šis garlaicīgais un vienmuļais četru dziesmu disks. Neesmu īsti pārliecināts, ka pēdējo sešu mēnešu laikā būtu dzirdējis kaut ko tik neinteresantu. Smagais metāls apvienojumā ar panisku un stipri apšaubāmas kvalitātes vokālistu, kas par katru cenu cenšas līdzināties James Hetfield, James LaBrie un Ian Parry, nespēj mani imponēt ne mazākajā mērā. Izklausās, ka Elohim tomēr ir viens pluss, proti, milzīgā pašpārliecinātība - bez tās patiešām neiztikt! Taču diemžēl ar to vien mūsdienās nepietiek...

KEITH EMERSON

CD NOSAUKUMS: Emerson Plays Emerson
IZDOŠANAS GADS: 2002
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: EMI Records
GARUMS: 62'15"
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, taustiņinstrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10
WEBSITE:
http://www.keithemerson.com

Lai arī kāda kaluma mūziķis neizdotu albumu, kurā pārstāvēts pamatā viens vienīgs mūzikas instruments, mana attieksme pret to sākotnēji vienmēr būs diezgan rezervēta, jo rezultāts nereti mēdz būt garlaicīgs. Šajā gadījumā mūziķis ir roka klavieru un taustiņinstrumentu spēles leģenda Keith Emerson, kura spēles kvalitāte kļuva par bieži vien nesasniedzamu mērauklu daudziem jo daudziem amata brāļiem vēl tālajos 70. gados, kad viņš bija progroka dinozauru E.L.P. dalībnieks. Savukārt solo instruments šajā albumā ir klavieres - Steinway koncertflīģelis. Kad kādā Rīgas mūzikas ierakstu veikalā pamanīju šo disku, svaru kausi itin ātri nosvērās par labu pirkumam. Iemeslu izskaidrot nav grūti - tas ir atrodams diskā iekļauto skaņdarbu sarakstā un, ja kādam ar to vēl nepietiek, lieliski izveidotajā CD grāmatiņā, kurā autors sniedzis īsu komentāru par katru gabalu ne tikai angļu, bet arī itāliešu un vācu valodā. Runājot par albuma saturu, neuzskatu, ka kādam būtu sevišķs iemesls vilties, jo, pirmkārt, Keith Emerson nav pārmērīgi aizrāvies ar vecu E.L.P. gabalu atreferēšanu „jaunās skaņās" un, otrkārt, mūzika ir stilistiski daudzveidīga un noskaņām bagāta. Tiesa gan, 22 skaņdarbu vidū netrūkst arī pazīstamu gabalu, piemēram, visai oriģināla Gēršvina "Summertime" interpretācija (viens no diviem gabaliem, kas ierakstīts kopā ar basistu un bundzinieku), "Barrelhouse Shakedown", kas 1975. gadā kalpoja par Keith Emerson singla "Honky Tonk Train Blues" B-puses gabalu un divus gadus vēlāk parādījās E.L.P. albumā "Works Vol. 2", paša "Honky Tonk Train Blues" 1976. gada koncertieraksts (kopā ar Oscar Peterson un viņa bigbendu), E.L.P. albumā "Black Moon" iekļautā klavieru solo "Close To Home" 1992. gada koncertieraksts, modernā klasiķa Alberto Ginastera sarakstītā "Creole Dance", divas mākslas filmām sarakstītas miniatūras ("Prelude To Candice", "The Dreamer") un… jancīgs trīs gabalu popūrijs, kuru Keith Emerson ierakstījis 14 gadu vecumā (oriģinālais ieraksts!). Pārējās piecpadsmit oriģinālkompozīcijas gan agrāk nav dzirdētas, un tieši uz tām balstās šī albuma patiesā vērtība. To vidū ir gan izklaidējoši ("Hammer It Out", "A Cajun Alley", "Roll'n Jelly", "B&W Blues"), gan sapņaini, romantiski un nomierinoši ("Nilu's Dream", "A Blade Of Grass", "Interlude", "Soulscapes", "Solitudinous", "Broken Bough"), gan nopietnāki skaņdarbi (veltījums Kevin Gilbert "For Kevin", "Vagrant", "Outgoing Tide", "Ballad For A Common Man"), taču neatkarīgi no mūzikas rakstura mēs vēlreiz varam pārliecināties, ka tehnikas ziņā Keith Emerson ir viens no mūsu laikmeta roka klavieru grandiem. Galu galā iznākums nekādā ziņā nav vērtējams kā garlaicīgs, jo šī stunda mūzikas paiet vienā mirklī, un vienīgais liecinieks faktam, ka aiztikšķējušas 62 minūtes, ir pulkstenis vai CD atskaņotāja displejs. Ņemot to visu vērā, pasludinu "Emerson Plays Emerson" par lielisku albumu, kuru vajadzētu iegādāties ikvienam šī klavieru virtuoza (un klaviermūzikas) cienītājam.


ENSEMBLE NIMBUS

CD NOSAUKUMS: Scapegoat
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Ton Art Production/Record Heaven
GARUMS: 49'07"
PAMATSASTĀVS:
Hakan Almkvist - ģitāra, basģitāra, taustiņi, efekti, cilpas, balss
Lars Bjork - klarnetes, cilpas
Hasse Bruniusson - bungas, sitamie instrumenti
Kirk Chilton - alts, vijole, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ensemble Nimbus ir viena no tām grupām, ar kuras jaunradi iepazīstos atpakaļejošā hronoloģiskā secībā. Un tā pavisam nesen manā rīcībā nonāca šī eksperimentētāju kvarteta otrais albums "Scapegoat", kas būtiski neatšķiras no "Garmonbozia" (2000), ar kuru es iepazinos pagājušā gada rudenī. Līdzīgi 2000. gada albumam "Scapegoat" ierakstā piedalījušies viesmūziķi Tomas Bodin (taustiņi), Stomu Imazawa (basģitāra) un Stefan Karlsson (taustiņi, akordeons). Šajā jaukajā albumā ietvertas vienpadsmit Rock-In-Opposition stilā ieturētas kompozīcijas (vairumu sarakstījis Hakan Almkvist), kaut gan apjomīgajā skaņu buķetē atrodams arī viens otrs nosacīti tradicionāls fragments (piemēram, gabalos "Burning Arrows", "Offering", "Trial By Error", "Wooden Tuxedo" un "Epigram"). Skaidrs, ka Ensemble Nimbus nerūpējas par muzikālo domu izteikšanu viegli uztveramā veidā: tembrāli bagātās tēmas parasti pavada interesants harmoniskais pamats un perfekta Hasse Bruniusson sitamo instrumentu spēle. Tāpat kā "Garmonbozia" šajā albumā balss kalpo tikai un vienīgi dažādiem efektiem un rečitatīviem, tādējādi radot dīvainu un pat mistisku noskaņu (visvairāk tas attiecas uz skaņdarbu "Offering"). Mūziķu saspēle un individuālā meistarība ir apbrīnojama, tāpēc man ir pamatota vēlme apmeklēt kādu Ensemble Nimbus koncertu - tik lielisku stilu kombināciju, kā arī akustisko instrumentu savienojumu ar elektriskiem instrumentiem, programmētām skaņām un sampliem nav nācies dzirdēt īpaši bieži. Secinājums: ja dodat priekšroku smalkai instrumentācijai un netradicionāliem aranžējumiem, silti iesaku sameklēt šo un pārējos divus Ensemble Nimbus albumus - nožēlot nevajadzēs!


CD NOSAUKUMS: Garmonbozia
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Ton Art Production/Record Heaven
GARUMS: 53'07"
PAMATSASTĀVS:
Hakan Almkvist - ģitāra, basģitāra, taustiņi, efekti, cilpas, balss
Lars Bjork - klarnetes, cilpas
Hasse Bruniusson - bungas, sitamie instrumenti, balss
Kirk Chilton - alts, vijole
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ensemble Nimbus manu uzmanību piesaistīja tāpēc, ka viens no šīs grupas dalībniekiem ir pašreizējais The Flower Kings un kādreizējais Samla Mammas Manna sitējs Hasse Bruniusson. Ensemble Nimbus trešā diska ierakstā viesmūziķa statusā piedalījušies Tomas Bodin no The Flower Kings un bijušais Ensemble Nimbus dalībnieks Stefan Carlsson (abi ir taustiņnieki). "Garmonbozia" vizuālais ietērps saka priekšā, ka tam nevarētu būt nekāds sakars ar hipiju laiku roka dziesmiņām par mieru, sauli un mīlestību jūras krastā. Tā vietā Ensemble Nimbus piedāvā eksperimentālu, instrumentālu un aizraujošu skaņas mikstūru, kuru mūzikas kritiķi klasificē pie mūzikas stila ar nosaukumu Rock-In-Opposition (saīsinājumā RIO). Citiem vārdiem sakot, Ensemble Nimbus mūzikā saklausāmas nianses no atsevišķiem Frank Zappa, King Crimson, Samla Mammas Manna un tamlīdzīgu mūziķu gara darbiem. Vairums Ensemble Nimbus gabalu ir balstīti uz noteiktu tēmu, kas tiek izvērsta attiecīgo skaņdarbu gaitā (nereti šīs tēmas kalpo kā ritmiskais pamats). Liela loma ir akustiskiem instrumentiem, kaut gan to radītās džezīgās nokrāsas Hakan Almkvist un Lars Bjork kombinē ar bagātīgām efektu piedevām. No "Garmonbozia" ietvertiem 14 skaņdarbiem īpaši vēlētos izcelt divpadsmit minūšu garo ievadgabalu "Three Stories From The Blue Cage", jocīgos "Radiant Brains" un "The Arrow Of Time", bezrūpīgi dzīvespriecīgo "Ducks In Paradise" un sirsnīgo kompozīciju "Anita's Scarf". Secinājums: lai "Garmonbozia" iepatiktos pa īstam, nepieciešamas vairākas klausīšanās reizes, taču man ir pamatotas aizdomas, ka tādus eksperimentus nespētu paciest kurš katrs. Citiem vārdiem sakot, ja dodat priekšroku netradicionālai, augsti profesionāli izpildītai instrumentālai mūzikai, kuras (ļoti dziļā) pamatā ir džezroks, lūkojiet šo albumu sameklēt rokā. Tas varētu nebūt viegli izdarāms, bet ir vērts papūlēties. Lielisks ieraksts!

ENYA

CD NOSAUKUMS: The Memory Of Trees
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Īrija
IZDEVĒJS: WEA
GARUMS: 43'53"
PAMATSASTĀVS:
Enya - balss, instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ar dziesminieces Enya (īstajā vārdā Eithne Ni Bhraonain) radošo darbību esmu pazīstams jau ilgus gadus. Lai gan muzicēšanas stils - new age - laika gaitā nav mainījies, šķiet, ka ideju trūkums viņu neapdraud. Iespējams, ka Enya no šīs ķibeles veiksmīgi izvairās, izdodot studijas albumus pēc vairāku gadu klusēšanas (iepriekšējais albums "Shepherd Moons" iznāca 1991. gadā). Līdzīgi citiem šīs mākslinieces ierakstiem "The Memory Of Trees" balstās uz trīs Enya talanta vaļiem - apgaroti vieglo, sirsnīgo, eņģelisko balsi, kompozīciju un prasmīgiem aranžējumiem. Astoņas dziesmas (īru, angļu, latīņu un spāņu valodā) papildina trīs instrumentālie skaņdarbi, kuros vislabāk izpaužas pēdējie divi vaļi. Tomēr, salīdzinot ar "Shepherd Moons" vai "Watermark" (1988), šis albums nav tik viendabīgs. Līdzās filozofiskajam instrumentālajam titulgabalam un dziesmām "Pax Deorum" un "La Sonadora", kā arī mierpilnajām dziesmām "Once You Had Gold" un "Athair Ar Neamh", atrodamas divas visai popsīgas kompozīcijas "Anywhere Is" un "On My Way Home", kuras iecienījušas dažas Latvijas raidstacijas. Kopumā "The Memory Of Trees" ir ideāla mūzika stresa noņemšanai saspringtu darbdienu vakaros; šis skaņu albums var kalpot arī kā lielisks līdzeklis pesimistisku domu atraidīšanai. Jauks, patiesi gaišs darbs!

GUY EVANS & PETER HAMMILL

CD NOSAUKUMS: The Union Chapel Concert
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Fie! Records
GARUMS: CD 1: 58’36”
CD 2: 60’41”
PAMATSASTĀVS:
Guy Evans – bungas, sitamie instrumenti, MIDI, samples
Peter Hammill – ģitāra, taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kas to būtu domājis, ka 20 gadus pēc leģendārās britu progresīvās mūzikas vienības Van Der Graaf Generator izjukšanas tā pilnā sastāvā kāps uz skatuves, notiekošo iemūžinās ciparu kasetē un izdos CD formātā? Tomēr šis koncertieraksts ir galvenokārt VDGG sitamo instrumentu eksperta Guy Evans un vokālista/ģitārista Peter Hammill sadarbības auglis. “The Union Chapel Concert” piedalījās abu mūziķu pavadošās grupas un kolēģi no VDGG labākajiem laikiem – ērģelnieks Hugh Banton un pūtējs David Jackson. Ideja ierakstīt koncertu DAT kasetē mūziķiem radās apmēram pusstundu pirms monumentālā koncerta, un tāpēc lieliski dzirdams, ka par skaņu režiju ierakstā neviens nav īpaši rūpējies. Droši vien nemaz jau nevajadzēja, jo šādā veidā ierakstītais materiāls ir uzskatāms pierādījums mūziķu augstai profesionalitātei un saspēlei, kuru iedragāt nav spējis ne laiks, ne attālums. Protams, pāris izņēmumu tomēr gadās, kad Peter Hammill nodzied ne tā, kā būtu gribējies (dziesmā “After The Show”), vai viņa pavadošās grupas bundzinieks Manny Elias kaut kāda iemesla dēļ pāris taktis spēlē nedaudz ātrāk par pārējiem (dziesmā “Accidents”). Abu disku saturs ir, paša Guy Evans vārdiem runājot, skaistas un mežonīgas mūzikas pilns. CD1 ietilpst ievads, četras Peter Hammill sarakstītas dziesmas un pieci instrumentāli skaņdarbi, no kuriem īpaši jāatzīmē pūtēja David Jackson izvērstā improvizācija un vijolnieka Stuart Gordon variācija par īru folkmūzikas paraugu “Women Of Ireland”. CD2 sākas ar Evans/Hammill improvizāciju “Hamburg Station” un Peter Hammill dziesmu “Seven Wonders”. Pēc tam savu māku rāda Hugh Banton, atskaņojot Semjuela Bārbera skaņdarba “Adagio For Strings” pārlikumu ērģelēm. Tad seko šī materiāla kulminācija – no Peter Hammill skaņdarba “Red Shift” izaug satriecoši nospēlētais VDGG šedevrs “Lemmings”. CD2 noslēdzas ar “Outroduction” (jeb mūziķu iepazīstināšanu) un Peter Hammill dziesmu “Traintime”, kuras atskaņošanā piedalās visi deviņi mākslinieki. “The Union Chapel Concert” ir vispirmām kārtām ieteicams VDGG/Peter Hammill ierakstu kolekcionāriem, taču šie divi diski varētu tikpat labi iet pie sirds tiem, kas mūzikā meklē netradicionālas vēsmas un dod priekšroku eksperimentiem ar skaņu. Pārējiem rekomendēju šo disku vispirms paklausīties un pēc tam tikai domāt par tā iegādi, jo dažam labam pūristam skaņas kvalitāte var likties nepieņemama.


EVENT

CD NOSAUKUMS: Electric Skies
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Rising Sun Productions
GARUMS: 42’13”
PAMATSASTĀVS:
Shaun Michaud - ģitāras, taustiņi
Dave Deluco - balss
Jay Rigney - basģitāra
Matt Scurfield - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Izrādās, ka nezināšana ir jaunu grupu balsts un stimuls. Citādi Event albums “Electric Skies” nav izskaidrojams. Okei, saprotu, ka ASV ir pārāk liela zeme, lai visas jaunākās vēstis apgūtu acumirklī, bet 1999. gadā tomēr būtu jāzina, ka amerikāņiem jau vairāk nekā desmit gadus ir tāda slavena progresīvā metāla vienība, kā Dream Theater. Vēl var gadīties, ka Event nav bijis laika to uzzināt, jo vajadzēja cītīgi mācīties gaismas ātrumā pārvietot pirkstus pa ģitāras grifu un apgūt nopelniem bagāto Čadas tamtamistu variācijas par 4/4 taktsmēru. Grupas līderis nenoliedzami ir ģitārists, taustiņnieks un producents Shaun Michaud. Tā kā CD grāmatiņā skaņdarbu autora vārds nekur nav pieminēts, mans minējums ir, ka tas ir tieši viņš (dziedātāji, basisti un bundzinieki šādu mūziku neraksta). Dziedātāja Dave Deluco balss tembrs ir pavisam neadekvāts Event muzicēšanas stilam. Viņš varētu būt lielisks Bruce Dickinson vietnieks zemes virsū, bet nekādā gadījumā ne frontmenis progresīvā metāla blicē. No desmit albumā ietvertām kompozīcijām par labām uzskatu tikai četras – pirmo dziesmu “Perfect Illusion – Mirror Image”, līdzsvaroto “Muddy Water” un abus instrumentālos skaņdarbus. Ar atzīmi “apmierinoši” vērtēju tituldziesmu un gabalu ar nosaukumu “Walk On”. Pārējās četras dziesmas ir visai šķebinošas (iespējams, pateicoties tieši vokālam), kuras es negribētu klausīties pat pilnīgā mūzikas badā. Var jau būt, ka kāds progmetālists šo Event albumu uzskatīs par kaut ko vērā ņemamu, tomēr man ir grūti iedomāties, ka “Electric Skies” varētu būt paliekoša mākslinieciska vērtība.

EVERON

CD NOSAUKUMS: Paradoxes
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Mascot Records
GARUMS: 57’17”
PAMATSASTĀVS:
Oliver Philipps - balss, taustiņi, klavieres, ģitāras
Christian “Moschus” Moos - bungas, sitamie instrumenti
Schymy - basģitāra
Ralf Janssen - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Vācu neoproga grupas Everon debijas albums “Paradoxes” ir šī kvarteta spēlētprasmes un profesionālās sagatavotības neapgāžams pierādījums. Diemžēl ar to vien ir stipri par maz, lai piesaistītu nopietnu uzmanību, – Everon diez ko nepadodas komponēšana, tāpēc dziesmas ir samērā samocītas. Šīs grupas galvenā problēma ir nespēja radīt spēcīgas melodijas (izņēmums ir diska pirmais gabals “Face The World” un mazliet popsīgais “It Almost Turned Out Right”). Iespējams, uztvert melodiju traucē samākslotie centieni vienkāršo – un šajā diskā dominējošo – 4/4 taktsmēru padarīt par kaut ko ārkārtīgi sarežģītu. “Moschus” ir nenoliedzami labs bundzinieks, tomēr viņš, šķiet, nav iepazinies ar latviešu atzinumu “daudz laba nevajag”. Oliver Philipps ir laba balss tembra īpašnieks, taču vācu akcents Eeveron dziesmu angļu tekstos ir pārāk uzbāzīgs. Atzīstami vērtējams abu ģitāristu darbs viscaur šim diskam, kura kopējais skanējums un dziesmu aranžējumi ir vāciski pedantiski un tāpēc nedaudz atgādina citu vācu grupu – Soul Cages. Visbeidzot, “Paradoxes” nekādā ziņā nav uzskatāms par šedevru (arī sava stila ietvaros ne), tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka šī albuma vērtību vislabāk apzinātos vienīgi progroka ierakstu kolekcionāri un varbūt arī viens otrs (vācu) neoproga fans.

CD NOSAUKUMS: Flood
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Mascot Records
GARUMS: 55’10”
PAMATSASTĀVS:
Oliver Philipps - balss, taustiņi, klavieres, ģitāras
Christian “Moschus” Moos - bungas, sitamie instrumenti
Schymy - basģitāra
Ralf Janssen - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

“Flood” būtiski neatšķiras no Everon iepriekšējā diska “Paradoxes” – 10 dziesmas, no kurām vairums sarakstītas ar attieksmi: “Kas mums šodien dienas kārtībā? Neoprogs, ja? Nu tad uz priekšu!” Mūzikas un vārdu autors ir Oliver Philipps, un laikam tas ir iemesls, kāpēc dziesmas nav pārlieku atšķirīgas. “Flood” apliecina, ka Everon vislabāk padodas kompozīcijas ar zemāku sarežģītības pakāpi (dziesmas “Under Skies...”, “...Of Blue”, “Very Own Design” un teicamais epilogs “Flood” ar Clark Kent iespēlēto soprāna saksofonu). Interesanti izklausās arī dziesmas “Cavemen” instrumentālā vidusdaļa. Viens solis pareizajā virzienā ir bundzinieka “Moschus” nedaudz vienkāršotā spēle, tāpēc, iespējams, vairāk uztveramu melodiju. Diemžēl lielākā daļa materiāla ir un paliek visai samocīts vācu neoprogs, tāpēc man joprojām ir grūti iedomāties, ka Everon varētu izraisīt milzīgu piekrišanu mūzikas lietpratēju vidū.

CD NOSAUKUMS: Venus
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Mascot Records
GARUMS: 54’12”
PAMATSASTĀVS:
Oliver Philipps - balss, taustiņi, klavieres, ģitāras
Christian “Moschus” Moos - bungas, sitamie instrumenti
Schymy - basģitāra
Ralf Janssen - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Everon trešais albums “Venus” (manā skatījumā) pilda ledlauža funkcijas – tas ir krietni kaislīgāks un profesionālāks par iepriekšējiem diviem šī kvarteta ierakstiem. Pirmās trīs kompozīcijas – ievads “Venus” un progroķīgais “Missing The Last Train” un emocionālais (klavieres+balss) “Real Me” – vieš uzticību un vairo vēlmi klausīties, kas būs tālāk. Tad nāk kompjūtersongs “Information Overdose”, kas izklausās tik precīzs, ka rodas aizdomas, vai tik Everon nav viens liels vācu kompis. Tā kā laikam neviens Everon albums nevar iztikt bez viduvējām dziesmām, Oliver Philipps ir parūpējies par to klātbūtni arī šoreiz. Tagad to skaits ir sarucis līdz trīs – “What Do We Know”, “Reply”, “Restless Heart”. Ja neskaita šā diska instrumentālo ievadu, šī ir pirmā reize, kad Everon albumā ir iekļauta instrumentāla kompozīcija (“Meteor”), kas ir viena no spilgtākajiem mirkļiem visā diskā. Pozitīvi vērtējams skaņdarbs ir dziesma “Not For Sale” ar melodisko piedziedājumu, bet albuma noslēgums – “Until The Day Breaks” – ir pavisam fantastisks un, manuprāt, atsver visus līdzšinējos Everon centienus uzrakstīt kaut ko paliekošu. Līdz ar disku “Venus” Everon izrāda nopietnas pretenzijas uz stabilu vietu Eiropas neprogresīvā roka vēsturē. Tiem, kas grib tuvāk iepazīt Everon devumu šajā mūzikas stilā, iesaku sākt iepazīšanos tieši ar šo albumu. Nožēlot nevajadzēs!

CD NOSAUKUMS: Fantasma
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Vācija
IZDEVĒJS: Mascot Records
GARUMS: 51'49"
PAMATSASTĀVS:
Oliver Philipps - balss, taustiņi, klavieres, ģitāras
Christian "Moschus" Moos - bungas
Schymy - basģitāra
Ulli Hoever - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Kopš iepriekšējā Everon albuma "Venus" bija pagājuši trīs gadi, kad šis vācu kvartets aplaimoja savus fanus ar jauno veikumu "Fantasma". Pa šo laiku notikusi neliela sastāva maiņa - ģitārista Ralf Janssen vietā ir nācis Ulli Hoever, taču viņa ierašanās grupā ne par mata tiesu nav mainījusi skanējumu. Droši vien jau tāpēc, ka visu materiālu šim albumam ir sarūpējis nenoliedzami talantīgais līderis Oliver Philipps, un līdz ar to nekādu būtisku pārmaiņu salīdzinājumā ar iepriekšējiem trim ierakstiem šajā albumā nav: vāciska precizitāte, ļoti kvalitatīva un sterila skaņa, melodisks neoprogresīvais roks ar dažbrīd labi jaušamu noslieci uz heavy metal pusi. Domājams, vislielāko ievērību pelna piecdaļīgā titulkompozīcija, kurā ietilpst vienīgā jaunā vēsma šīs grupas darbībā, proti, fragments ar nosaukumu "The Real Escape", kurā atbilstoši skaistā piegājienā čellu iespēlējis Raffael Sacher (vēl ierakstā viesmūziķu statusā piedalījušies klasiskās ģitāras spēlmanis Tom Locher un vijolnieks Axel Ruhland). Veiksmīgāko kompozīciju vidū noteikti būtu jāiekļauj pirmie divi gabali "Men Of Rust" un "Perfect Remedy", kā arī instrumentālais skaņdarbs "Battle Of Words". Tāpat kā iepriekšējos gados arī šoreiz Gregory Bridges albuma vāka un CD grāmatiņas dizains perfekti atbilst Everon muzicēšanas stilam. Secinājums: par spīti faktam, ka Oliver Philipps & Co. muzikālo ideju īstenošanas paņēmieni kavējas 90. gadu vidū, domājams, ka "Fantasma" itin labi ietu pie sirds pedantiski un metronomiski precīzi nospēlēta neoprogresīvā roka cienītājiem, taču diez vai tas būtu jādzird pārliecinātiem novatorisma meklētājiem.


EXIT

CD NOSAUKUMS: Flight To Nowhere
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Latvija
IZDEVĒJS: Platforma Records
GARUMS: 50’57”
PAMATSASTĀVS:
Jānis Frišfelds - balss, ģitāras, taustiņi
Raimonds Bērziņš - basģitāra
Pāvils Bobrovskis - bungas, sitamie instrumenti, taustiņi, balss
Uldis Blaževičs - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Kāda Exit debijas albuma dziesma esot pabijusi Radio SWH topa virsotnē, turklāt “Flight To Nowhere” skaņu režisors un līdzproducents Tālis Timrots kādu laiku nepārstāja murgot par savu darbu ar šiem četriem talantīgajiem puišiem, kuri vēl piedevām izpelnījās iespēju iesildīt Forte Rīga 2000 hedlainerus HIM. Protams, šie fakti manī radīja neviltotu interesi – sak, ja jau tā, tad tam patiešām jābūt kaut kam baigi labam. Diska pirmais gabals “I’ll Stay At Home” lielā mērā sniedz ieskatu pārējā materiālā – ļoti kvalitatīva skaņa, mūsdienīga dziesmu rakstīšanas maniere, stilīgs vokāls un jauneklīgs ģitārroks, kas automātiski atsauc atmiņā R.E.M. muzicēšanas stilu 80. gadu vidū (arī balss pielietojums ir mazliet līdzīgs). Diemžēl albumā ”Flight To Nowhere” ir maz ievērības cienīgu dziesmu. Līdzās diska pirmajai dziesmai jāizceļ “Where He Goes” ar Jāņa Vanaga (ex-Nejautā) un Zanes Rasmanes piebalsīm, teju vai balāde “6 AM”, kurā līdervokālista pienākumus pilda bundzinieks Pāvils Bobrovskis un izteikti R.E.M.iskā dziesmiņa “Little Blue Eyes”, kā arī ekspresīvais “Better Be Dead” ar īpaši stabilo ritma grupas spēli. Lai gan Exit muzicēšanas stils nekādā ziņā nav man tuvs, nevar noliegt šīs grupa potenciālu – ja vien neatgadīsies kaut kas neparedzēti slikts, pēc dažiem gadiem Exit aizēnos vairumu šobrīd populāro Latvijas grupu, tai skaitā starptautisko atbiru konkursu laureātus. Žēl, ka Exit nav parūpējušies, lai CD grāmatiņā būtu nodrukāti dziesmu vārdi, jo, domājams, Jāņa Frišfelda balss tembra īpatnību dēļ vārdus uztvert ir visai pagrūti. Manuprāt, par “Flight To Nowhere” sacītu visatzinīgākos vārdus ikviens, kas dod priekšroku kvalitatīvi izpildītam ģitārroķim, taču jaunu muzikālu atklājumu meklētājiem iesaku šo albumu apiet ar līkumu.

EXPLORERS CLUB

CD NOSAUKUMS: Age Of Impact
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Magna Carta
GARUMS: 53’26”
PAMATSASTĀVS:
Terry Bozzio - bungas
Billy Sheehan - basģitāra
Trent Gardner - taustiņi, trombons, balss
Wayne Gardner - elektriskās un akustiskās ģitāras, basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pamanīju Explorers Club diska “Age Of Impact” reklāmu kādā progrokam veltītā žurnālā un man uzreiz bija skaidrs, ka šis ieraksts ir jādabū. Bez četriem pamatsastāva večiem – brāļiem Gārdneriem no Magellan, pazīstamā buņģiera Terry Bozzio un basa virtuoza Billy Sheehan – šā diska ierakstā piedalījušies tādi monstri, kā John Petrucci, Derek Sherinian un James LaBrie no Dream Theater, Steve Howe no Yes, Bret Douglas no Cairo, ģitāras virtuozs James Murphy un daudzi citi. Mūziku un vārdus šim albumam sarakstījis Trent Gardner (viņš arī producents), tāpēc iznākums tikpat labi varētu būt nosaukts Magellan & Friends vai kaut kā tamlīdzīgi. Diemžēl visi šie lielie vīri kopā neatstāj tik spēcīgu iespaidu, cik Magellan vieni paši. Laika nav daudz – tikai 53 minūtes, bet jāļauj izspēlēties ikvienam solo instrumentālistam. Tematiski “Age Of Impact” ir iecerēts kā skaļš konstatējums, ka progroks nav miris. Noklausoties šo albumu no viena gala līdz otram, šķiet, ka ar progroku (vai, precīzāk, progmetālu) pie amerikāņiem nav visai labi, jo no piecām kompozīcijām par ļoti izdevušos var uzskatīt tikai vienu – diska otro dziesmu “Impact 2 – Fading Fast”. Jauki skaņdarbi ir “Impact 1 – Fate Speaks” un “Impact 4 – Time Enough”, taču pārējās divas dziesmas (jeb 20 minūtes) ir vidusmēra progmetāls ar solo pasāžām taifūna ātrumā un neizteiksmīgo James LaBrie dziedājumu. Diemžēl Explorers Club nav vienīgā visu zvaigžņu izlase, no kuras kopdarba tiek gaidīti sazin kādi brīnumi, bet galu galā mēs – patērētāji – saņemam vidusmēra preci ar salīdzinoši īsu derīguma termiņu.

Izlasi, ko par šo disku domā Nokturnal


EZRA

CD NOSAUKUMS: Shapes
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Cyclops Records
GARUMS: 57’47”
PAMATSASTĀVS:
Andy Edwards - balss, ģitāra, taustiņu programmēšana
Gareth Jones - basģitāra, balss
Daz Joseph - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Britu trio Ezra debijas albums “Shapes” manu uzmanību piesaistīja divu vārdu dēļ – dziedātājs/ģitārists Andy Edwards un viesmūziķis, līdzproducents, sešu dziesmu līdzautors un grupas Cyan līderis Rob Reed (šo abu mūziķu kopdarbs vēl ir baudāms projektā The Fyreworks). Ezra spēlētais materiāls ir vienkāršs un melodisks neoprogresīvais roks. Albumā “Shapes” ir dažas lipīgas dziesmiņas – “Just A Game”, “Smiled At Me” un “Falling”, un tādos brīžos neizbēgami prātā ataust tādu mākslinieku vārdi, kā Asia (ar John Wetton) un Bruce Springsteen (veco laiku ieraksti). Ir arī pavisam neoprogresīvi mirkļi (piemēram, dziesmā “Raingods” un “Tea At Cyril’s”). Ezra necenšas nevienam pierādīt, ka viņi prot spēlēt visātrāk, vislabāk un vissarežģītāk, un tieši šī nepretenciozā attieksme mani saista visvairāk šīs grupas mūzikā. Izklausās, ka galvenais grupas mērķis bija sarakstīt albumu ar desmit stabilām dziesmām, un grupai to ir izdevies sasniegt. Nekā ģeniāla, protams, Ezra mūzikā nav, taču – un tas ir vissvarīgāk – to ir patīkami klausīties. Manuprāt, sevišķi labi šī emocionālā mūzika noder brīžos, kad sapiņķerējas personīgā dzīve, ārā līst lietus un ir tumša nakts. Obligāts pirkums autovadītājiem un tālbraucējiem šoferiem, kas dod priekšroku roķīgai, melodiskai un tai pašā laikā inteliģentai mūzikai.