EMERSON, LAKE & PALMER

CD NOSAUKUMS: E.L.P.
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Leadclass/Castle Communications
GARUMS: 41’22”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Šis albums iezvanīja jaunu, greznu lappusi progresīvās rokmūzikas pasaulē - trio Emerson, Lake & Palmer jeb E.L.P. saīsinājumā. Katrs jaunās grupas mūziķis jau bija iemantojis profesionāla mūziķa pieredzi citās grupās. Keith Emerson nāca no The Nice, Greg Lake bja ierakstījis divus albumus ar King Crimson, bet Carl Palmer spēlēja bungas grupā Atomic Rooster. Līdz ar to šo trīs mūziķu pirmais kopdarbs nekādi nav uzskatāms par izmēģinājuma trusīti. Debijas albumā ietvertas sešas kompozīcijas, kas klausītāju uzmanību pirmkārt piesaista ar ārkārtīgi smalko instrumentāciju un aranžējumiem. Par grupas preču zīmi tūlīt pat kļuva Leika balss, Emersona klavierspēle un taustiņinstrumentu tembri un Palmera sitamo instrumentu spēlēšanas unikālā maniere. E.L.P. bija atraduši savu stilu, kombinējot pašu sacerētu mūziku ar dažādu klasisko komponistu skaņdarbiem. Piemēram, šī albuma pirmo kompozīciju “The Barbarian” trio veiksmīgā kārtā apvienojis ar Belas Bartoka mūziku. Šajā diskā atrodamas pāris kompozīcijas, kuras trio spēlēja koncertos savā pagaidām pēdējā turnejā, un to nosaukumi ir “Knife-Edge” un “Lucky Man”. Vienīgais skaņdarbs, pie kā varētu piekasīties no kompozīcijas viedokļa, ir Emersona un Palmera instrumentālais opuss “Tank” - nav jau pavisam slikts gabals, tikai tas it kā pazūd pārējo vidū. Droši vien mūziķi to saprata paši un šo gabalu ierakstīja vēlreiz septiņus gadus vēlāk (pārrakstītā versija ir iekļauta albumā “Works Vol. 1”). Katrā ziņā šis ir viens no tiem debijas albumiem, kas liek nepacietībā gaidīt nākamo veikumu. Tāpat kā citi E.L.P. albumi, šis ir obligāts elements ikviena progresīvā roka fana disku kolekcijā.

CD NOSAUKUMS: Tarkus
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Leadclass/Castle Communications
GARUMS: 38’49”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

E.L.P. otrais albums “Tarkus” ir ideāls un nedaudz vieglāk uztverams turpinājums debijas albumā iedibinātām tradīcijām. Šoreiz trio ir atļāvies divas reizes nopietni paākstīties, albumā iekļaujot vesterniem atbilstošo gabalu “Jeremy Bender” un skaņu operatoram Eddy Offord veltīto rokenrolu “Are You Ready Eddy?”, kas izklausās pēc spocīgas parodijas par pieminēto stilu (jo sevišķi abi Emersona klavieru solo un jancīgās piebalsis). Neapšaubāmi centrālais skaņdarbs šajā albumā ir titulgabals. Tam ir septiņas daļas un tas ilgst gandrīz 21 minūti, kaut gan, to klausoties, liekas, ka pagājušas tikai piecas. Šajā kompozīcijā vien ir vairākas monumentālas melodijas un tēmas, piemēram, “Stones Of Years”, “The Battlefield” un “Aquatarkus”. Albumā “Tarkus” iekļauta arī variācija par J. S. Baha tokātu fa mažorā un prelūdiju no. 6 (“The Only Way”). Lai gan šajā ierakstā ir tikai septiņas kompozīcijas, tās visas ir rūpīgi pārdomātas un fantastiski aranžētas, pat idiotiskais “Are You Ready Eddy?”. Secinājums: “Tarkus” ir un paliek viens no visspilgtākajiem visu laiku progresīvā roka ierakstiem.

CD NOSAUKUMS: Pictures At An Exhibition
IZDOŠANAS GADS: 1971
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Leadclass/Castle Communications
GARUMS: 37’54”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

19. gadsimta krievu klasiskās mūzikas pazinēji var nešaubīties, vai tas, kas rakstīts šī E.L.P. albuma nosaukumā, tiešām atbilst patiesībai. No divpadsmit šeit ietvertām kompozīcijām astoņas ir Modesta Musorgska skaņdarba “Izstādes gleznas” pārlikums rokgrupai. Šo pārlikumu papildina trīs oriģināldarbi un Pētera Čaikovska “Riekstkoža” tēmas rokvariants. Lai arī “Pictures At An Exhibition” ir ierakstīts koncertā, to var tikai spriest pēc publikas ovācijām un ne vienmēr vajadzīgajiem Keith Emersona eksperimentiem ar ērģeļu tembriem (tomēr es labi saprotu, ka tas pieder pie šova). Atzinīgi vērtējami Greg Lake sarakstītie dziesmu vārdi, taču “Izstādes gleznu” noslēgumā (“The Great Gates Of Kiev”) viņa vokālam ir tendence mazliet novirzīties no orbītas. Tomēr šādā veidā kopējais iespaids par visu albumu netiek sabojāts, jo tas ir izteikti instrumentāls un dziedāšana notiek tikai trīs gabalos. Akadēmiski apmācītais buņģieris Carl Palmer izceļas ikvienā gabalā, kam sarakstīta partitūra sitamiem instrumentiem. “Pictures At An Exhibition” noteikti bija šī trio galvenais darba rīks, lai jau pašā karjeras sākumā savu vārdu ierakstītu neizdzēšamiem burtiem rokmūzikas vēstures lappusēs. Apbrīnas vērts darbs, kuru prastu novērtēt visi progrokeri un, domājams, arī tie klasiskās mūzikas cienītāji, kas šādus stilu savienojumus neuzskata par ķecerīgiem.

CD NOSAUKUMS: Trilogy
IZDOŠANAS GADS: 1972
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Essential Records
GARUMS: 42’25”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Trilogy” ir E.L.P. triumfa gājiena turpinājums, un daudzi šo albumu - līdz ar nākamo - uzskata par šī britu trio karjeras virsotni. Iespējams, ka šādas atziņas nav nepamatotas, tomēr šis albums nav tik veiksmīgs, cik “Tarkus” vai “Brain Salad Surgery”. Kompozīcijas šajā albumā ir visnotaļ jaukas, taču ir divi niecīgi mīnusi: titulgabals varēja nebūt tik izstiepts (nekur jau nav teikts, ka tituldziesmai jābūt visgarākai diskā), bet savādā dziesma “Living Sin” varēja būt izvietots citur albumā (pieļauju, ka būtu labāk, ja tās šeit nebūtu vispār). Tā kā “Living Sin” nāk tūlīt aiz “Trilogy”, tiek zaudēts līdzsvars starp diska pirmo pusi (tur atrodami tādi ģeniāli gabali, kā “The Endless Enigma” un “From The Beginning”) un beigu daļu, kurā pa īstam izceļas tikai Aaron Copeland kompozīcijas “Hoedown” interpretācija un fantastiskais Emersona sarakstītais albuma muzikālais epilogs “Abaddon’s Bolero”. Vispār šī produkcija ir, protams, visaugstākajā līmenī, tāpēc “Trilogy” noderētu ikvienam, kam pie sirds ir gājuši citi E.L.P. albumi.

CD NOSAUKUMS: Brain Salad Surgery
IZDOŠANAS GADS: 1973
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Leadclass/Victory Music
GARUMS: 45’02”
PAMATSASTĀVS:

Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori, klavesīns, akordeons
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamo instrumentu sintezatori
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Apšaubot, ka “Trilogy” ir E.L.P. karjeras augstākais punkts, varu nevilcinoties sacīt, ka šāds punkts noteikti ir albums “Brain Salad Surgery”. Tas bija pēdējais studijas ieraksts šī trio pirmajā darbības posmā (līdz nākamam studijas albumam bija jāgaida veseli četri gadi). Šai albumā ir tikai pieci gabali, taču tie ir tādi, kas liek skudriņām skraidīt pār muguru kaut vai tikai iedomājoties par tiem. No klasiķiem Perija un Džinasteras aizgūtie gabali - attiecīgi himna “Jerusalem” un “Toccata” - ir saņēmuši pienācīgu apstrādi E.L.P. stilā. Tiem pa pēdām seko ārkārtīgi emocionālā dziesmiņa “Still...You Turn Me On” un dzīvespriecīgi (tīšuprāt!) stulbais “Benny The Bouncer”. Albuma galvenais gabals ir piektais un pēdējais - “Karn Evil 9”. Tam ir trīs daļas un tas ilgst gandrīz 30 minūtes (īpaši jāuzslavē Emersona sarakstītais džeziskais vidusposms “2nd Impression”). Līdz ar “Brain Salad Surgery” atjaunojās Leika sadarbība ar dzejnieku Peter Sinfield (abi bija pazīstami kopš darbības grupā King Crimson) - kopā ar Pīteru tapuši vārdi tādiem gabaliem, kā “Benny The Bouncer” un “Karn Evil 9”. Secinājums: “Brain Salad Surgery” (tāpat kā “Tarkus”) labi noder kā mēraukla citiem progresīvā roka ierakstiem, tai skaitā arī paša trio E.L.P. ierakstiem. Pielietojot to kā mērauklu, reti kurš ieraksts spēj līdzināties šim. Tiem progrokeriem, kas vēl nav iegādājušies šo E.L.P. albumu, iesaku jau tuvākajās dienās ieplānot CD veikala apmeklējumu. Nenožēlosiet ne mirkli un ne santīma!

CD NOSAUKUMS: Works Volume 1
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Leadclass/Victory Music
GARUMS: CD 1: 41’07”
CD 2: 46’16”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Works Volume 1” iezīmē jaunu pavērsienu E.L.P. muzikālajā darbībā. Ar šo dubultalbumu trio sāka iekarot simfoniskas dimensijas. “Works Volume 1” uzbūves princips ir: pa vienai plastmasas skaņuplates pusei katram mūziķim, bet atlikusī viena puse - grupas kopējam darbam. CD1 sākas ar ļoti iespaidīgo Emersona klavierkoncertu šī vārda vistiešākajā nozīmē - to atskaņo pats Emersons kopā ar Londonas Filharmonijas orķestri. Klavierkoncerts ilgst nepilnas 19 minūtes. Pārējais pirmajā kompaktdiskā ir piecas Leika un Sinfīlda dziesmas, no kurām es gribētu īpaši izcelt “Closer To Believing” ar pilnīgi disharmonisko orķestrāciju, kas kalpo par fonu Leika izjustajam dziedājumam. CD2 pirmajās sešās kompozīcijās visdažādākos stilos un veidos zīmējas bundzinieks Palmers. Šo kompozīciju vidū ir divu klasisko komponistu - S. Prokofjeva un J. S. Baha - darbi (attiecīgi “The Enemy God Dances With The Black Spirits” un “Two Part Invention In D Minor”), kas arī vislabāk raksturo nenoliedzami augsto Palmera spēles tehniku. Pēdējā no šīm sešām kompozīcijām ir “Tank”, kas bija iekļauta E.L.P. debijas albumā. Lieki piebilst, ka šīs kompozīcijas orķestrētais variants ir krietni pārāks par oriģinālo versiju. Laikam daudzi man piekristu, ka vispamatīgākie gabali šajā dubultalbumā ir CD2 pēdējie divi - Emersona aranžētais Aaron Copeland skaņdarbs “Fanfare For The Common Man” un paša rakstītais “Pirates” (par vārdiem gādājuši Leiks un Sinfīlds). Tāpat kā viss pārējais “Works” materiāls arī šīs kompozīcijas ir sarakstītas un aranžētas tā, lai skanējumā nozīmīga vieta paliktu orķestrim (Parīzes Operas orķestris). Lai arī šis ir līdz šim visvērienīgākais E.L.P. albums, tas tomēr nestāv līdzās “Tarkus” un “Brain Salad Surgery”, raugoties no kompozīcijas viedokļa. Iespējams, ka šeit ir samērā daudz tāda muzikālā materiāla, kas ne sevišķi atbilst E.L.P. tradīcijām (piemēram, “Food For Your Soul” un “Nobody Loves You Like I Do”), un tādēļ “Works Volume 1” dažam labam varētu šķist pārāk izstiepts. Ja neņemam to vērā, tad droši var sacīt, ka šis dubultalbums ir lielisks, monumentāls ieraksts un noteikti vislabākais E.L.P. darbības otrā posma pārstāvis.

CD NOSAUKUMS: Works Volume 2
IZDOŠANAS GADS: 1977
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Leadclass/Castle Communications
GARUMS: 43’44”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pirmais iespaids, kādu sniedz albums “Works Volume 2”, ir tāds, ka tajā apvienoti gabali, kas kompozīcijas kvalitātes dēļ netika ietvertas E.L.P. darbu pirmajā sējumā – arī šeit iekļautie gabali sarakstīti rokgrupai ar orķestri. Protams, ja šo albumu izrautu no E.L.P. ierakstu konteksta, tad uz to varētu lūkoties kā uz atsevišķu skaņdarbu apkopojumu. Tā arī darīšu tagad, jo tas nelīdzinās nekam, ko trio bija radījis līdz šim (ja nu vienīgi tas atgādina Carl Palmer un nedaudz arī Greg Lake gabalu sadaļu iepriekšējā albumā). Tas sākas ar pastulbo, bet aizraujošo rokenrolu “Tiger In A Spotlight”, kam viscaur jaušams Emersona tradicionālais rokraksts, spēlējot šāda stila mūziku. Tad nāk pāris neko neizsakošu instrumentālu gabalu, visai garlaicīgā dziesma “Brain Salad Surgery” ar Leika un Sinfīlda vārdiem un Emersona pašrakstīts regtaims “Barrelhouse Shakedown”, kas noteikti ir viens no spilgtākajiem momentiem šajā albumā. Pēc tam klausītāju uzmanībai tiek piedāvāta mīlīga Leika un Sinfīlda sarakstīta balādīte “Watching Over You”, kā arī svinga dejas konkursu cienīgā un neinteresantā dziesma “So Far To Fall”. Tad iestājas jocīga diska kulminācija (varbūt par tādu to uzskatu vienīgi es) – Emersona aranžētais S. Džoplina gabals “Maple Leaf Rag” un Leika, Sinfīlda un Prokofjeva (neklātienē) dziesmiņa “I Believe In Father Christmas”, kas pirms dažiem gadiem bija visai iecienīta Ziemsvētku programmu sastāvdaļa Latvijas komercraidstaciju vidū. Atslābums šajā albumā iestājas ar nevainojamo Palmer un South kopproduktu “Close But Not Touching”, taču tā pa īstam atslābt neizdodas, jo tad ierodas Emersons ar rokenrola pianisma tēva Dž. L. Lūisa gabalu “Honky Tonk Train Blues”. “Works Volume 2” noslēgums ir pavisam nevainojams un atrašanās vietai lieliski atbilstošs King un Swain svinga “Show Me The Way To Go Home” atreferējums. Katrā ziņā kopumā šis albums nav zemē metams un noderēs jebkuram E.L.P. fanam, kaut vai tāpēc, lai zinātu, ka šī trio muzikālie apvāršņi sniedzās daudz tālāk nekā progresīvais roks.

CD NOSAUKUMS: Love Beach
IZDOŠANAS GADS: 1978
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Leadclass/Victory Music
GARUMS: 41’02”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

70. gadu beigas bija laiks, kad neakadēmiskās mūzikas pasauli stutēja panki, disko un tā dēvētā “jaunā viļņa” aizmetņi. Progresīvais roks vairs nevienam nebija vajadzīgs, to varēja spēlēt paši mūziķi cits citam līdz mielēm, bet ārpusē par to neviens neliktos ne zinis. 1978. gadā tika izdots E.L.P. otrā darbības posma pēdējais studijas albums “Love Beach”. Iespējams, tieši popmūzikas invāzijas vadīti, šie trīs mūziķi pirmoreiz ierakstīja tik viegli uztveramus un nepretenciozus skaņdarbus. “Love Beach” pirmo gabalu “All I Want Is You”, tituldziesmu, “Taste Of My Love” un “The Gambler” var dungot līdzi jau pirmajā klausīšanās reizē. Šie četri gabali lieliski pierāda, ka E.L.P. bija ilgāku laiku dzīvojuši informācijas trūkumā - ar tādu popmūziku varēja iekarot klausītāju simpātijas desmit gadus agrāk, bet ne vairs tad, kad sācies bija Sex Pistols, Boney M, ABBA un Blondie triumfa gājiens. Attiecīgā laika kontekstā par rokenrolu domātā tituldziesma izklausās varen tizli un lempīgi. Acīm redzami trio bija padomājis par to, lai neatstumtu gadu gaitā sakrātos fanus, tāpēc otrā albuma puse, sākot ar piekto dziesmu, ir necerēti laba – “For You” ir jauka balāde, kuras būtība ir izteikta pašā nosaukumā. Tai seko izrāvums (“Canario”) no klasiķa J. Rodrigo skaņdarba “Fantasia Para Un Gentilhombre”. Albumu “Love Beach” noslēdz četrdaļīga kompozīcija “Memoirs Of An Officer And A Gentleman”, kas nenoliedzami atgādina par trio vislabākajām tradīcijām no 70. gadu sākuma. Tautā mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Pilnībā piekrītu, jo Leika vokāls tik labi nav skanējis nevienā citā E.L.P. ierakstā (varbūt tāpēc, ka četras dziesmas ir sarakstījis tieši viņš ar Pīteru Sinfīldu). “Love Beach” ir ieteicams ikvienam, kam mājās jau ir pārējie E.L.P. ieraksti, kā arī tiem, kas interesējas par progresīvā roka norietu 20. gadsimta 70. gadu beigās.

CD NOSAUKUMS: Black Moon
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Victory Music
GARUMS: 48’49”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10
20. gadsimta 90. gadi paveica brīnumus ar daudziem jo daudziem aizmirstiem rokmūziķiem, proti, viņi atgriezās uz skatuves, sāka rakstīt un izdot superklases kompaktdiskus. Viens no piemēriem ir E.L.P. albums “Black Moon”, kuru no iepriekšējā studijas ieraksta šķir veseli 14 gadi. Šis trio veikums ir ārkārtīgi svaigs un tāpēc to var pamatoti uzskatīt par vienu no vislielākajiem pārsteigumiem pēdējo desmit gadu laikā. Jau no pirmajām tituldziesmas taktīm klausītājam kļūst skaidrs, ka sekos kaut kas nopietns. Dziesma “Black Moon” ir ieturēta vislabākajās veco laiku E.L.P. tradīcijās, vienīgi skanējums ir stipri mūsdienīgs, kas, protams, nāk par labu. Otrā dziesma “Paper Blood” ir visai prasts, teicami aranžēts rokmūzikas paraugs. Pēc tam seko Greg Lake un Asia taustiņnieka Geoff Downes kopīgi sarakstīta sirsnīga balādīte “Affairs Of The Heart”. Tad sākas diska kulminācija – S. Prokofjeva “Romeo un Džuljetas” tēma Emersona fantastiskā interpretācijā, Hemingvejiskais un himniskais gabals “Farewell To Arms” un albuma augstākais punkts, Emersona instrumentālais meistardarbs “Changing States”. Atslābumu veido četras jaukas kompozīcijas: albuma producenta Mike Mancina emocionālā popdziesmiņa “Burning Bridges”, nomierinošais Emersona solo darbs klavierēm “Close To Home”, iespējams, visvājākā dziesma albumā (pārāk daudz programmētu skaņu!) “Better Days” un diska noslēgums jeb nevainojamais Leika solo numurs re mažorā “Footprints In The Snow” (joks, ka Leiks citā dūrē neprot rakstīt, diemžēl, ir ļoti tuvu īstenībai). Saprotu visus tos nepacietīgos, kas izmisīgi gaidīja (un vīlās) nākamo E.L.P. studijas albumu. “Black Moon” lieku reizi pierādīja, kāpēc Emerson, Lake & Palmer bieži tiek uzskatīta par nepārspētu grupu ne vien progrokeru sabiedrībā, bet (70. - 90. gadu) rokmūzikas cienītāju vidū vispār. Nevilcinieties ar šī albuma iegādi.

CD NOSAUKUMS: In The Hot Seat
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Victory Music
GARUMS: 61’35”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Droši vien “Black Moon” bija pārāk labs, jo liela daļa E.L.P. fanu jau noticēja ilgstošam brīnumam. Lai gan pāris dziesmas no “In The Hot Seat” pat savulaik tika atskaņotas Latvijas komerciālo raidstaciju ētera viļņos, tas, pamatvilcienos runājot, ir gandrīz viss, uz ko šis albums ir spējīgs. Pirmās divas dziesmas izklausās visnotaļ cerīgi – “Hand Of Truth” ar garo instrumentālo ievadu pat zināmā mērā atgādina veco laiku E.L.P., bet “Daddy” ir vienreizēji emocionāls gabals par kādas meitenītes traģisko likteni (tas negribot liek mums atcerēties par pedofīliju kā gadsimtu mijas priekšvakara lielāko sērgu Latvijā). Tad nāk popdziesmiņa “One By One”, balāde (uzminiet tonalitāti!) “Heart On Ice” un GALĪGI neinteresantā dziesma “Thin Line”, kas, varu derēt, rindā viena aiz otras spētu sakaitināt ne vienu vien progroka fanu. Kad tas ir pārdzīvots, atskan Boba Dilana gabals “Man In The Long Black Coat”, un E.L.P. interpretācija ir samērā veiksmīga. Viduvējais poproķis “Change” nespēj mani pārliecināt, ka es klausos to pašu grupu, kas reiz sarakstīja “Brain Salad Surgery”. Pēc tam seko divi visai pozitīvi vērtējami popsongi – “Give Me A Reason To Stay” un “Gone Too Soon” – un banālais “Street War”. Kompaktdisku noslēdz bonus track – sešas daļas no “Pictures At An Exhibition”, pie tam vēl Dolby Surround tehnoloģijā. Kaut arī 1994. gada versija neskan tik svaigi, cik oriģināls pirms 23 gadiem (vienīgais izņēmums ir Leika solo numurs “The Sage”), šis bonus track ir visvērtīgākais darbs visā albumā un par to vien ir vērts maksāt pilnu diska cenu. Šo E.L.P. vēlams pirkt tikai tad, ja esat poproka fans vai esat pārliecināts, ka gribat iegādāties pilnīgi visu šī trio diskogrāfiju. Progresīvā roka atbalstītājiem iesaku pietaupīt līdzekļus citu albumu iegādei.

CD NOSAUKUMS: Then And Now
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Eagle Records
GARUMS: CD 1: 54’48”
CD 2: 71’42”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - klavieres, ērģeles, sintezatori
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Carl Palmer - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Šo disku man ieteica kolēģis Ludis. Nebija šaubu, ka šajā koncertierakstu apkopojumā nevilšos, jo Ludis to raksturoja pozitīvi vienā visaptverošā vārdā: “Smaka!” Zinot, ka Ludis šo vārdu nebija attiecinājis uz “Black Moon” un trīs mēnešus no vietas šķendējās par “In The Hot Seat”, ar steigu iegādājos E.L.P. divnieku “Then And Now”. Ludim bija taisnība – kaut ko tādu nebiju gaidījis arī es. CD1 pirmie trīs gabali (jeb 41 minūte) ir ierakstīti leģendārajā koncertā California Jam 1974. gadā, tāpēc šis albums ir vēsturisks pierādījums trio spējām savas karjeras augstākajā punktā. CD1 beidzas ar trīs 1997./98. gada koncertturnejas laikā ierakstītiem gabaliem – izrādās, ka dziesmu “A Time And A Place” (no albuma “Tarkus”) E.L.P. nekad agrāk nebija spēlējuši koncertos. Šim gabalam seko Emersona 1. klavierkoncerta rezumē piecu minūšu garumā, bet CD1 noslēdzas ar aizkustinošu Leika gabala “From The Beginning” versiju. CD2 sākas ar apskaužamu enerģiju trijos 70. gadu gabalos pēc kārtas – “Karn Evil 9, 1st Impression Part 2”, “Tiger In The Spotlight” un “Hoedown”. Tad nāk E.L.P. 1986. gada hitsingls “Touch And Go” un “Knife Edge” (no debijas albuma) – šajā gabalā apmēram uz minūti ļoti manāmā veidā Emersonam un Palmeram sakrīt ķelles un viens otru nemitīgi panākt. Izklausās visai smieklīgi, taču līdzīga situācija atkārtojas instrumentālajā “Honky Tonk Train Blues”, tomēr pēdējā gadījumā ritmiskais kopsaucējs tiek atrasts daudz īsākā laikā. Abus mazliet kļūmīgi nospēlētos skaņdarbus šķir nevainojama “Bitches Crystal” versija. Leika “Take A Pebble” izskan tikpat pārliecinoši un emocionāli, cik pirms 25 gadiem (vidusdaļas interpretācija ir ģeniāla!). Cits Leika gabals – “Lucky Man” – labāk izklausās ar elektriskās ģitāras iespēlēm vidusdaļā, taču šeit tās lomu pilda Emersona taustiņi. Dažbrīd izklausās, ka dziesmas “Lucky Man” četrarpus akordi Emersonam liek maldīties. Nākamais ir E.L.P. variācijas par Aaron Copeland gabalu “Fanfare For The Common Man”, kurā ietverts Palmera bungu solo, fragmenti no pašu sarakstītā “Abaddon’s Bolero”, K. Orfa “Carmina Burana”, N. Rimska-Korsakova “Kamenes lidojuma”, D. Brubeka “Blue Rondo A La Turk” un citiem pazīstamiem skaņdarbiem. CD2 beidzas ar King Crimson Leika laiku gabala “21st Century Schizoid Man” majestātisku apvienojumu ar L. Bernšteina himnu “America”. Lai arī es piekrītu, ka šis koncertierakstu apkopojums ir noteikti pelnījis pozitīvo apzīmējumu “smaka”, tomēr to visinteresantāk būtu klausīties tiem, kas labi pazīst E.L.P. studijas ierakstus.

EMERSON, LAKE & POWELL

CD NOSAUKUMS: E.L.P.
IZDOŠANAS GADS: 1986
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Polydor Records
GARUMS: 52’24”
PAMATSASTĀVS:
Keith Emerson - taustiņi
Greg Lake - basģitāra, balss, ģitāras
Cozy Powell - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Neviens nebija gaidījis, ka pēc gandrīz 8 gadu pārtraukuma atdzīvosies britu progresīvā roka leģenda E.L.P. Vienīgā atšķirība starp veco un 1986. gada E.L.P. bija mūziķis, kas slēpās zem pēdējā burta. Tas nebija Carl Palmer, kas pildīja bundzinieka darbu supergrupā Asia, bet gan cits roka veterāns vārdā Cozy Powell (ex-Rainbow, Whitesnake, u.c.), kurš 1998. gadā gāja bojā autokatastrofā. Daudzi neuzskata, ka Kozijs būtu atbilstošs E.L.P. mūzikai. Tiesa, viņa spēles stils ir krietni roķīgāks un skaļāks nekā Palmera džeziskā un akadēmiskā pieeja sitamo instrumentu spēlei, taču ne par mata tiesu ne sliktāka. Izrādās, ka Cozy Powell prot ne vien pērkondārdošā veidā nospēlēt visdažādākos 4/4 taktsmēra gabalus, bet pat izdaiļot Emersona un Leika sarakstīto dažviet ritmiski sarežģīto mūziku. Tomēr kopumā šis E.L.P. albums ir daudz vienkāršāks nekā lielākā daļa viņu 70. gadu ierakstu. Pirmās trīs dziesmas – “The Score”, “Learning To Fly” un “The Miracle” – ir ieturētas tradicionālā E.L.P. stilā, lai gan šajās dziesmās dažbrīd jūtami ne visai veiksmīgi centieni ietilpināt ziloni suņa būdā (=grandiozo muzikālo konceptu padarīt atbilstošu 80. gadu vidus arēnu roka prasībām). Tām seko līdzīgā manierē sarakstītais hitsingls (!) “Touch And Go”, liriskā dziesmiņa “Love Blind” ar spīdošu sintezatora solo, džezīgi vieglais un lieliskais gabals “Step Aside” un antimilitārā balāde “Lay Down Your Guns”. Diska pamatlaiks beidzas ar G. Holsta skaņdarba “Mars, The Bringer Of War” masīvu progroka versiju. Manā diskā ir divi bonus tracks: Gerry Goffin un Carole King sarakstītā roķīša “The Loco-Motion” instrumentāla interpretācija un E.L.P. paštaisīts gabals ar nosaukumu “Vacant Possession”. Secinājums: E.L.P. vienīgais albums 80. gados bija pietiekoši labs, lai nekonstatētu šā trio karjeras pāragru lejupslīdi. Ieteicams ieraksts.