FAITH NO MORE

CD NOSAUKUMS: The Real Thing
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Slash/London Records
GARUMS: 55’27”
PAMATSASTĀVS:
Mike Bordin - bungas
Roddy Bottum - taustiņi
Bill Gould - basģitāra
Jim Martin - ģitāra
Michael Patton - balss
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Lai gan ar Faith No More vārdu iepazinos pirms 10 gadiem vēl metālists būdams, šķirstot Rock Hard vai Metal Hammer žurnālu. Atceros, ka “The Real Thing” tolaik Latvijā bija šausmīgs retums, tāpēc milzīgs prieks bija, kad viens paziņa atveda Faith No More plati “Angel Dust” (1992). Pie “The Real Thing” varēja brīvi tikt, kad atvērās “M-Daile” un citi jauni mūzikas ierakstu veikali. Ja kādam nav saprotams, kāpēc tāds strjoms pēc šī Faith No More diska, paskaidrošu, ka tas n-to valstu metāla čārtos bija numur viens. Līdzīgi panākumi bija arī singlam “Epic” no šī paša albuma. 80. gadu beigās Faith No More mēdza likt tajā pašā atvilknē, kur Red Hot Chilli Peppers, jo abas grupas savā mūzikā apvienoja funk, heavy metal, punk un rap stilus. Faith No More bija nenoliedzami eksperimentālāki, salīdzinot ar Red Hot Chilli Peppers. Pēc šo abu grupu panākumiem dzima vesela plejāde pakaļdarinātāju visās pasaules malās – arī Latvijā kaut ko tamlīdzīgu centās spēlēt F.Art. “The Real Thing” ir viens velnišķīgi varens albums un dziesmas “From Out Of Nowhere”, “Epic”, “Falling To Pieces”, “The Real Thing”, “Underwater Love” un “Edge Of The World” paliks vienmēr akmenī iekaltas. Par ļoti veiksmīgu es uzskatu Black Sabbath dziesmas “War Pigs” interpretāciju, kas koncertā tā skan vēl labāk nekā studijas ierakstā. Vienīgais nelielais trūkums ir instrumentācijas. Tomēr gribētos, lai neatkārtojamo un daudzkrāsaino Michael Patton vokālu balstītu mazliet prātīgāka spēlēšana. Ar Bill Gould basģitāras virtuozitāti un Mike Bordin bungu spēli ir par maz. Manuprāt, ģitārists Jim Martin ir šo ierakstu noslinkojis, lai gan viņa solo dziesmā “War Pigs” ne par matu neatpaliek no oriģināla. “The Real Thing” ir obligāti ieteicams visiem jaunajiem mūziķiem, kas šaubās, vai uzdrīkstēšanās mūzikā var vest pie kaut kā laba, kā arī tiem melomāniem, kas uzskata, ka bez uzdrīkstēšanās mūzika būtu krietni nabadzīgāka, nekā tā patiesībā ir.

FATES WARNING

CD NOSAUKUMS: Awaken The Guardian
IZDOŠANAS GADS: 1986
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Metal Blade
GARUMS: 47'47"
PAMATSASTĀVS:
Jim Matheos - ģitāras
John Arch - balss
Frank Aresti - ģitāras
Joe DiBiase - basģitāra
Steve Zimmerman - bungas
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Ceru, ka man piekritīs daudzi, ja es nosauktu Fates Warning par vieniem no galvenajiem progresīvā metāla uzplaukuma veicinātājiem. 80. gadu vidū šai grupai bija tikai viena vērā ņemama līdziniece, proti, Queensryche, taču Fates Warning tajā laikā spēlētā mūzika bija grūtāk uztverama, un to apliecina viņu trešais albums "Awaken The Guardian". Cik atceros no savām metālista dienām, daudziem pietika dzirdēt John Arch augsto balsi (apmēram pa vidu starp Rob Halford un Bruce Dickinson), lai uzreiz deklarētu savu naidu vai - labākajā gadījumā - vienaldzību pret šo grupu. Tiesa, John Arch vokālais sniegums nav pārlieku daudzveidīgs, taču nenoliedzami kvalitatīvs. Domājams, ka viņa balss īpašību vienīgā nepilnība ir salīdzinoši šaurais diapazons, kas ievērojami atpaliek no viņa amata brāļa grupā Queensryche vārdā Geoff Tate, kuram pa spēkam ir dziedāt ne vien baigās "augšas", bet arī iedarbināt itin sulīgu baritonu. Kā jau 80. gadu smagā roka ansambļiem pieklājās, abi Fates Warning ģitāristi ir lieliski sava darba pratēji, bet basists Joe DiBiase un buņģieris Steve Zimmerman piedāvā relatīvi interesantus ritmus. Muzikālais materiāls ir melodisks un labi pārdomāts, tāpēc šajā albumā visas septiņas dziesmas un viena instrumentālā kompozīcija lieliski papildina cita citu. Līdz ar to "Awaken The Guardian" atstāj vienota un ļoti stabila darba iespaidu, bet īpaši vēlos izcelt skaņdarbus "Fata Morgana", "Guardian", "Prelude To Ruin" un albuma epilogu "Exodus". Lai gan metālistu aprindās "Awaken The Guardian" nereti tiek saukts par Fates Warning veiksmīgāko ierakstu, grūti piekrist šim izteikumam, zinot, cik jaukus albumus šis kvintets radīja vēlāk. Manuprāt, pietiktu ar apgalvojumu, ka šis ir vienīgais vērā ņemamais John Arch laiku Fates Warning albums...


CD NOSAUKUMS: No Exit
IZDOŠANAS GADS: 1988
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Metal Blade
GARUMS: 40'04"
PAMATSASTĀVS:
Jim Matheos - ģitāras
Ray Alder - balss
Frank Aresti - ģitāras
Joe DiBiase - basģitāra
Steve Zimmerman - bungas
VĒRTĒJUMS: 5 no 10

"No Exit" ir pirmais Fates Warning veikums pēc vokālistu nomaiņas. Droši vien toreiz šis albums izraisīja interesi ikvienā metālistā, kam John Arch sniegums likās pārāk vienveidīgs, tomēr jaunā dziedātāja Ray Alder dziedāšanas maniere vēl nebija kļuvusi tik individuāla, cik nākamajos albumos. Tā vien šķiet, ka ieraksta laikā viņam aiz muguras stāvēja John Arch rēgs un ik brīdi izmeta kaut ko līdzīgu frāzei: "Vecīt, tu esi labāks par mani, bet tev ir jārēķinās ar to, kā es šajā vietā būtu dziedājis, jo tas patiktu Fates Warning faniem." Taisnības labad uzreiz jāatzīst, ka Ray Alder aktīvais balss diapazons ir plašāks nekā viņa priekšgājējam, un to visuzskatāmāk apliecina viņa izpildījums Frank Aresti skaņdarbā "In A Word", kurā viņa balss atgādina pašu Geoff Tate no Queensryche. Salīdzinot ar jebkuru no pirmajiem trim Fates Warning albumiem, viss "No Exit" materiāls ir pārliecinoši intelektuālāks (īpaši 22 minūšu garā progmetāla svīta astoņās daļās "The Ivory Gate Of Dreams") un ritmiskā ziņā sarežģītāks (piemēram, "Shades Of Heavenly Death" un jau pieminētā svīta). Lai gan pilnveidojušās ir kompozīcijas iemaņas, manuprāt, aranžējumi liek vēlēties ko vairāk. Centrālais skaņdarbs šajā albumā ir Jim Matheos radītais "The Ivory Gate Of Dreams", taču tā astoņas daļas neatstāj vienota darba iespaidu - tās izklausās pēc vairāk vai mazāk veiksmīgi apmaisītas atsevišķu fragmentu progmetāla biezputras. Viens no jaukākajiem fragmentiem šajā svītā, manuprāt, "Quietus", kas itin labi iederētos visnozīmīgākajā Fates Warning diskā "Perfect Symmetry". Visbeidzot, jāpiemin fakts, ka šī albuma ierakstā viesmūziķa statusā piedalījies taustiņnieks Mark Castiglione, taču viņa spēlei nav būtiskas nozīmes, ja neskaita īsu klavieru iespraudumu starp svītas ceturto ("Quietus") un piekto ("Ivory Tower") daļu. Secinājums: produkcijas ziņā "No Exit" ir nedaudz pārāks par iepriekšējiem trim albumiem, taču šeit pietrūkst tik monumentālu amerikāņu progmetāla stūrakmeņu kā "Guardian" un "Exodus" no iepriekšējā diska.


CD NOSAUKUMS: Perfect Symmetry
IZDOŠANAS GADS: 1989
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Metal Blade
GARUMS: 42'01"
PAMATSASTĀVS:
Jim Matheos - ģitāras
Ray Alder - balss
Frank Aresti - ģitāras
Joe DiBiase - basģitāra
Mark Zonder - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Domājams, ka nav daudz tādu progmetāla fanu, kas nav dzirdējuši Fates Warning albumu "Perfect Symmetry". Šis ieraksts lielā mērā pilda kaut ko līdzīgu ūdensšķirtnes funkcijai šīs grupas radošajā darbībā. Tajā atrodami astoņi perfekti producēti un aranžēti skaņdarbi, kurus grupai palīdzējuši iespēlēt divi viesmūziķi - Faith Fraeoli (vijole) un toreizējais Dream Theater taustiņnieks Kevin Moore. Tas ir arī pirmais Fates Warning veikums ar jauno bundzinieku Mark Zonder, kura izsmalcinātais bungu spēles stils, šķiet, ir kļuvis par etalonu neskaitāmām 90. gadu progmetāla grupām. Mark Zonder un Joe DiBiase kopā veido tik stabilu ritmisko pamatu, ka nezinātāji varētu nodomāt, ka abi ir spēlējuši kopā kopš pirmsskolas vecuma. Patīkami, ka viscaur šī albuma saturam priekšplānā ir novietotas melodijas, kuras Ray Alder izdzied ar maksimālu kaisli un majestātisku spēku, kāds raksturīgs vienīgi viņam. Izteikti melodisks un virtuozs ir abu ģitāristu spēles stils, kas līdzās Ray Alder vokālam veido grupas neapgāžamo identitāti. Lai gan "Perfect Symmetry" ir ļoti vienots darbs, būtu jāizceļ tādas pērles kā "Part Of The Machine", "Through Different Eyes", "Static Acts", "Chasing Time" ar ļoti jauku vijoles solo un akustisku skanējumu, kā arī viena no brīnišķīgākajām šī kvinteta kompozīcijām "At Fate's Hands", kuras mierīgi plūstošais ievads pakāpeniski pārtop īstā instrumentālā uzbrukumā. Secinājums: "Perfect Symmetry" ir pamatoti uzskatāms par progresīvā metāla paraugu, turklāt tādu, kas nenoveco - to klausīties ir patīkami arī tagad, kad pagājuši 12 gadi kopš tā iznākšanas. Tā cienījamo vecumu nenodod itin nekas!


CD NOSAUKUMS: Parallels
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Metal Blade
GARUMS: 45'25"
PAMATSASTĀVS:
Jim Matheos - ģitāras
Ray Alder - balss
Frank Aresti - ģitāras
Joe DiBiase - basģitāra
Mark Zonder - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

"Parallels" ir pirmais Fates Warning albums, kurā satilpinātais materiāls ir sadalīts astoņās dziesmās - vairāk vai mazāk šī vārda tradicionālā izpratnē. Mainījies kompozīcijas pamatprincips, un to varētu izskaidrot, ka kopš šī albuma galvenais Fates Warning dziesmu autors ir Jim Matheos. Tikai vienā no astoņām dziesmām nav novērojama uzbūve "pantiņš + pāreja + piedziedājums", un tā ir visnotaļ jaukā kompozīcija "The Eleventh Hour". Apskaužama ir Jim Matheos melodijas izjūta, kas perfekti atbilst Ray Alder vokālām spējām un dziedāšanas manierei (dziesmas "Life In Still Water" piedziedājumos viņam talkā nācis Dream Theater amata brālis James LaBrie). Manuprāt, šis albums lielā mērā ir ieguvis produkcijas ziņā, pateicoties sadarbībai ar bijušo Rush producentu Terry Brown - grūti pateikt, vai viņa ietekmē bija radies Rushiskais ģitāras ievads albuma pirmajai dziesmai "Leave The Past Behind". Pie šī albuma veiksmīgākajām dziesmām noteikti pieder izteikti melodiskā "We Only Say Goodbye", skaistais un nomierinošais epilogs "The Road Goes On Forever", kā arī jau pieminētā "The Eleventh Hour". Lai arī mūzika ir kļuvusi par vismaz pāris pakāpieniem komerciālāka un progmetāla formāts ir atstāts kaut kur aiz muguras, "Parallels" ir brīnišķīgs ieraksts, kuru varētu pieņemt ikviens melodiskas rokmūzikas fans, kam "Perfect Symmetry" izklausījās pārāk sarežģīts, bet agrākie Fates Warning albumi - pārlieku skaļi. Kopumā "Parallels" ir, manuprāt, viens no visbrīnišķīgākajiem ierakstiem amerikāņu progmetāla vēsturē!


CD NOSAUKUMS: Inside Out
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Massacre Records
GARUMS: 48'33"
PAMATSASTĀVS:
Jim Matheos
Ray Alder
Frank Aresti
Joe DiBiase
Mark Zonder
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Kad pasaulē nāca Fates Warning albums "Inside Out", rokmūzikas kritiķi nereti aizrāvās ar, manuprāt, absolūti nepelnītu šī skaistā ieraksta zākāšanu. Iespējams, ka viņiem nebija pieņemami daži fakti, kas "Inside Out" dara atšķirīgu no citiem Fates Warning ierakstiem. Vispirms nevar nepamanīt akūtu metāla trūkumu viscaur šī albuma saturam, pat par spīti tam, ka šī albuma līdzproducents ir tas pats Bill Metoyer, kurš 80. gados bija strādājis ar tādiem smagučiem kā Flotsam & Jetsam un daudziem citiem. Ray Alder vokālais sniegums ir sasniedzis briedumu visos aspektos, un viņš vairs nevītero cīruļa dziesmas augstumā. Ar "Inside Out" Jim Matheos sevi vēlreiz apliecina kā lielisku dziesmu autoru (tiesa, ar vārdiem divās dziesmās izlīdzējuši kolēģi Frank Aresti un Ray Alder), bet grupa - kā ideālus salīdzinoši vienkāršas rokmūzikas aranžētājus un izpildītājus. Tā kā nekur CD grāmatiņā nav norādīts, kas iespēlējis kādus instrumentus, pieļauju, ka izpildījuma kvalitātē zināms nopelns ir pieciem mīklainiem viesmūziķiem ar pavisam interesantiem vārdiem (piemēram, Fidel Horrendous, George Hideous un Arthur Letsgoberg). Viss "Inside Out" materiāls atstāj vienota un ļoti rūpīgi pārdomāta darba iespaidu, taču vissirsnīgākos atzinības vārdus pelna emocijām bagātās dziesmas "Pale Fire" un "Down To The Wire", ritmiskā ziņā interesantais skaņdarbs "Face The Fear" un izteikti progresīvais opuss "Monument". Vienīgā niecīgā nianse, kas man liek atturēties no visaugstākā vērtējuma, ir nosacītais oriģinalitātes trūkums - ja piecus gadus agrāk varēja sacīt, ka Dream Theater ir ietekmējušies no Fates Warning, tad tagad laikam pareizi būtu otrādi. Lūk, kāda apsveicami jauka mijiedarbība starp divām savstarpēji draudzīgām grupām!

THE FLOWER KINGS

CD NOSAUKUMS: Back In The World Of Adventures
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Foxtrot Records
GARUMS: 71’21”
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - balss, ģitāras, taustiņi
Tomas Bodin - Hammond ērģeles, melotrons, klavieres, flauta, sintezatori, efekti
Michael Stolt - basģitāra, balss
Hasse Bruniusson - sitamie instrumenti, bungas
Jaime Salazar - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

The Flower Kings ir zviedru progroka veterāna Roine Stolt garabērns. (Bez viņa šajā grupā spēlē arī cits kolēģis no 70. gadiem Hasse Bruniusson.) Visi šie mūziķi piedalījās 1994. gada Roine Stolt solo albuma “The Flower King” ierakstā, un no šī nosaukuma tapa jaunā grupa, kuru daudzi jo daudzi progroka fani (iespējams, pelnīti) uzskata par vislabāko līdzīgo vidū. Lai arī neatbalstu jēdzienu “vislabākā grupa” (Latvijā, piemēram, vislabākās grupas ir vismaz divas – The Hobos un Prāta vētra), skaidrs, ka puķu ķēniņu potences ir neizsmeļamas un spēlētprasme – apskaužama. Jau pirmajā acumirklī dziesmā “World Of Adventures” iezīmējas grupas galvenā ietekme – Genesis (vēl jo uzskatāmāku šo ietekmi padara pāris taktis, kas palienētas no Genesis gabala “The Fountain Of Salmacis”) un 70. gadu King Crimson (ģitāras tembrs brīžiem atgādina pašu Robertu Fripu). Kopumā “Back In The World Of Adventures” saturs ir diezgan instrumentāls – no 10 kompozīcijām tikai 5 ir dziesmas. Šis fakts runā par labu tiem, kas necieš zviedru akcentu angļu valodā, jo Roine Stolt izrunā mēdz iezagties zināmas īpatnības. Albuma kopējā noskaņa ir maksimāli pozitīva, un tā pilnībā sakrīt ar zīmējumu uz CD vāka, kur attēlots pats puķu ķēniņš. The Flower Kings miera misiju zemes virsū pasvītro vārdi dziesmā “World Of Adventures”: “We run the fields in the summerlight/in silent kisses in black and white/and we’ll make footprints on a higher ground/We’re children of the Woodstock nation/Lost in peace and contemplation”. Arī pārējās kompozīcijas ir gaišas un sapņaini optimistiskas, jo īpaši “Theme For A Hero”, “My Cosmic Lover” un “Big Puzzle”. Tātad hipiji vēl ir dzīvi! Lai gan vairums 70 minūšu garie albumi apnīk jau pusceļā, šis puķu ķēniņu darbs pie tiem nav pieskaitāms. To ir interesanti klausīties, jo ik reizi atrodams kaut kas jauns. Pēc šī ieraksta var spriest, ka Roine Stolt ir nobriedis komponists, tāpēc nav ko brīnīties, ja kādu dienu viņš ņems un uzrakstīs lielas formas simfonisku darbu, piemēram, elektriskai ģitārai un orķestrim. Ja jūs esat klasiskā progresīvā roka fans un jums vēl nav sava “Back In The World Of Adventures” eksemplāra, ejiet uz CD veikalu un pasūtiet to. Vilšanās jāpiedzīvo nebūs.

CD NOSAUKUMS: Retropolis
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: 68’45”
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - balss, ģitāras, taustiņi
Tomas Bodin - Hammond ērģeles, melotrons, klavieres, sintezatori, efekti
Michael Stolt - basģitāra
Hasse Bruniusson - sitamie instrumenti
Jaime Salazar - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Tas nevar būt! Tāda bija mana reakcija, kad pirmās divas reizes noklausījos šo ierakstu. No kurienes šiem pieciem zviedriem tik daudz radošās enerģijas? Spēlētprasmi viņi jau bija apliecinājuši iepriekš, bet tas, ka trīs gadu laikā var sarakstīt četrus (!) albumus, no kuriem visus vērtēju ar atzīmi 10, ir pieredzēts ārkārtīgi reti (šeit pieskaitīju Roine Stolt un Tomas Bodin solo albumus, kuros spēlē gandrīz visi grupas mūziķi). Interesanti, ka diska “Retropolis” pirmās 12 minūtes ir instrumentālas, taču tās iedarbojas līdzīgi modinātājam, nogādājot klausītāju mūzikas plašumu pašā pavārtē. Ceļojums bagātīgajā skaņu pasaulē sākas ar dziesmu “The Rhythm Of The Sea” un turpinās desmit minūšu garajā kompozīcijā “There Is More To This World”, kurā dziedātāja funkcijas pilda Hasse Fröberg. Salīdzinot ar Roine Stolt vokālu, viņa balss ir roķīgāka un iztālēm atgādina skorpionu Klaus Meine jaunībā, tomēr tā nav tik spalga. “Romancing The City” un “The Melting Pot” ir instrumentāli skaņdarbi, kam tūlīt seko kārtējā norāde uz seno laiku Genesis – dziesma “Silent Sorrow” (arī šajā dziesmā dzied Hasse Fröberg), kas lieliski sagatavo diska kulminācijai dziesmā “The Judas Kiss”. “Retropolis By Night” ir skaņas efektiem bagāts atslābums, kas nekādā ziņā neliek nojaust, ka tūlīt nāks vēl viens sitiens pa pieri – instrumentāls meistardarbs “Flora Majora” ar Hasse Bruniusson pie bungām. Tomēr tas vēl nav viss – disks beidzas ar graciozo “The Road Back Home” ar kolosālām Ulf Wallander soprāna saksofona iespēlēm (vēl viņš spēlē kompozīcijā ar nosaukumu “The Melting Pot”). Lai arī tekstos ir atrodamas dažas nepilnības, doma ir saprotama – The Flower Kings pārstāv kristietību, mieru, mīlestību un laimi. Kam šīs četras pamatvērtības ir pazīstamas iesaku iepazīties ar puķu ķēniņu mūziku un disku “Retropolis”.

CD NOSAUKUMS: Stardust We Are
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: CD 1: 58’32”
CD 2: 71’42”
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - ģitāras, balss, taustiņi
Tomas Bodin - ērģeles, melotrons, klavieres, sintezatori, akordeons, efekti
Michael Stolt - basģitāra
Hasse Bruniusson - sitamie instrumenti
Jaime Salazar - bungas
Hans Fröberg - balss
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Tā kā puķu ķēniņu muzikālo domu vairs nav iespējams ierobežot vienā studijas albumā, tika nolemts izplesties līdz diviem diskiem uzreiz. Tā nedrīkst darīt, jo kādam tas var šķist daudz par daudz. Līdz ar to brīdinu uzreiz: “Stardust We Are” ir domāts tiem, kam mūziku patīk KLAUSĪTIES, nevis lietot to kā fonu, teiksim, pankūku cepšanai virtuvē – tam ir domāts radio. Vienīgi uzmanīgi klausoties, šī mūzika pieleks tā, ka no tās vairs nevarēs tikt vaļā. Tāpēc jau to sauc par progresīvo roku – šeit ir ļoti daudz pavisam negaidītu pavērsienu, skaņu un temperamentu. CD1 sākas ar žiperīgo “In The Eyes Of The World”, kurā Roine Stolt un kompānija konstatē, ka ir klauni pasaules acīs. Paškritika vai patiesība? Domāju, ka abi, jo idiotiskās popkultūras apsēstajā Eiropā The Flower Kings un viņiem līdzīgie parasti tiek uzskatīti par klauniem, hipijiem, utt. Grupas pozitīvā pasaules uztvere, kas plašajām humanoīdu masām ir sveša, skaidri izpaužas tādos gabalos, kā “Church Of Your Heart”, “Just This Once”, sevišķi emocionālajā “Compassion”, “The End Of Innocence” ar Håkan Almqvist spēlēto sitaru, “The Merrygoround”, regejiskajā “Ghost Of The Red Cloud” un titulkompozīcijā (25 minūtes!). Līdzīgi citiem puķu ķēniņu darbiem arī šajā ir daudz bezgala skaistu instrumentālu skaņdarbu – “Poor Mr. Rain’s Ordinary Guitar” ar Roine Stolt akustisko ģitāru lietus fonā, “The Man Who Walked With Kings”, “Circus Brimstone” ar reversā atskaņotu balsi vidusdaļā, Tomas Bodin sarakstītais ērģeļu solo “Pipes Of Peace” un “IF 28” (uzreiz prātā nāk strīdīgais automašīnas numurs uz The Beatles albuma “Abbey Road” vāka). “Stardust We Are” noslēgums ir monumentālais titulgabals, kas sastāv no trim daļām. Secinājums: šis albums ir tikpat izcils ieraksts, cik iepriekšējie divi puķu ķēniņu darbi (vienīgi šis ir divreiz garāks).

CD NOSAUKUMS: Flower Power (A Journey To The Hidden Corners Of Your Mind)
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out Records
GARUMS: CD 1: 68’03”
CD 2: 72’47”
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - ģitāras, balss, taustiņi
Tomas Bodin - taustiņi
Michael Stolt - basģitāra
Hasse Fröberg - balss
Hasse Bruniusson - sitamie instrumenti, balss
Jaime Salazar - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

1999. gadā vairs nevienu neizbrīnīja The Flower Kings radošā aktivitāte – katru gadu pa diskam. “Flower Power” ir otrais dubultalbums pēc kārtas. CD1 ietilpst viens stundu garš Tomas Bodin un Roine Stolt sarakstītais skaņdarbs 18 daļās “Garden Of Dreams”. Tas ir pārliecinošs stāsts par cilvēku, tā ceļiem un neceļiem, un par īsto ceļu grupa pasludina garīgo pasauli un mīlestību. Mūzika ideāli atbalsta vārdos izteikto domu (“Business Vamp” izklausās bez gala lietišķi, “Garden Of Dreams” ir ārkārtīgi sapņains un “Don’t Let The Devil In” ir viens velnišķīgs roķis, kuru itin labi iztēlojos ar vareno Glenn Hughes vokālista vietā). Savukārt instrumentālām daļām ir izvēlēti attiecīgi nosaukumi (“Attack Of The Monster Briefcase”, “The Mean Machine”). Vienīgā nieka piekasīšanās varētu būt pie “Garden Of Dreams” formas. Diemžēl dažbrīd rodas sajūta, ka viena otra daļa (jo īpaši “Did I Tell You” un “Indian Summer”) šeit iesprausta pēdējā brīdī pirms albuma ieraksta nolūkā pagarināt agrāk sarakstīto materiālu. Roksvīta “Garden Of Dreams” nav vienīgais skaņdarbs pirmajā diskā. Tajā vēl atrodami divi nevainīgi troksnīši, kas kopā aizņem vienu minūti, un instrumentāls vēstījums “Astral Dog”, kura autori ir Roine Stolt un buņģieris Jaime Salazar. CD2 ir 10 skaņdarbi, no kuriem 8 sarakstījis Roine Stolt (epilogu ar nosaukumu “Afterlife” – kopā ar Tomas Bodin). Otrā diskā iekļautā mūzika ir nedaudz bezrūpīgāka par “Garden Of Dreams”, un šo manu izteikumu lieliski apliecina dziesmas “Stupid Girl” un “Psycedelic Postcard” (varēja gan pirms diska izdošanas pārbaudīt pareizrakstību!). Tomas Bodin skaņdarbs “Power Of Kindness” un Roine Stolt kompozīcija “Hudson River Sirens Call 1998” lieliski papildina pozitīvo noskaņu. Romantisma pilna ir vokālista Hasse Fröberg astoņu minūšu garā dziesma “Magic Pie”. Meklējot salīdzinājumus, arvien ir grūti noliegt radniecības saites, kas vieno The Flower Kings un Genesis agrīnā posma (1971 - 74) mūziku. Bez šaubām The Flower Kings ir vieni no visprogresīvāk domājošiem mūziķiem un turpina pilnveidot Genesis un tai līdzīgo grupu iesākto darbu, paceļot to unikālā veidā pāri visām pasaulīgajām likstām un nebūšanām. Tiem, kas nav pieraduši pie komerciālo raidstaciju un MTV pārraidītajām stulbībām, iesaku iespējami drīz iegādāties “Flower Power” un pacelties līdzi puķu ķēniņu radītajai mūzikai. Lidojuma drošība garantēta!

CD NOSAUKUMS: Alive On Planet Earth
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out Music
GARUMS: CD 1: 50’25”
CD 2: 64’27”
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - ģitāras, balss
Tomas Bodin - taustiņi
Michael Stolt - basģitāra, basa sintezators, balss
Hans Fröberg - ģitāras, slide ģitāra, balss
Robert Engstrand - taustiņi
Jaime Salazar - bungas, sitamie instrumenti, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Atzīšos, ka The Flower Kings kļuva par manu favorītu raķetes ātrumā – vienas nedēļas laikā, kad iegādājos gandrīz visus viņu ierakstus (viens jau man bija) un divus Roine Stolt solo albumus. Parasti mani nespēj sajūsmināt koncertalbumi, bet iepriekš teiktais pilnīgi izslēdz iespēju, ka es varētu palaist garām izdevību nopirkt “Alive On Planet Earth”. Šis ir dubultalbums – viens CD ir ierakstīts Ziemeļamerikā 1998. gadā (ar Robert Engstrand pie taustiņdēļiem), bet otrā CD iemūžināti fragmenti no The Flower Kings Japānas koncertturnejas (1999), kurā klaviatūras spaidīja grupas oriģinālais taustiņnieks Tomas Bodin. Nevaru apgalvot, ka šis ir vislabākais koncertieraksts, kādu jebkad esmu dzirdējis, tomēr tas ir zināmā mērā uzskatāms par alternatīvu “The Best Of...” kolekcijai. Šajā dubultalbumā pavisam dzirdami 11 gabali – “Big Puzzle” no albuma “Back To The World Of Adventures”, “There Is More To This World” un “The Judas Kiss” no “Retropolis”, “Chuch Of Your Heart”, “In The Eyes Of The World” un “Stardust We Are, Part 3” no “Stardust We Are”, “Sounds Of Violence” un “The Flower King” no Roine Stolt solo albuma “The Flower King”, kā arī Tomas Bodin solo numurs “Three Stories” no pagaidām viņa vienīgā solo albuma. CD1 iekļauti arī divi gabali, kurus nevar atrast nevienā grupas albumā – instrumentālais “Nothing New Under The Sun” (vismaz nosaukums ir palicis pāri no Roine Stolt laikiem grupā Kaipa 70. gados) un Genesis skaņdarbs “The Lamb Lies Down On Broadway”. Protams, Tomas Bodin aizvietotājs Robert Engstrand nespēlē tieši tāpat, kā ierakstā; nav ko brīnīties, jo Tomas Bodin ir un paliek viens no spožākajiem sava amata lietpratējiem progresīvā roka pasaulē (kas netic, lai paklausās CD2). Līdz ar to CD1 ietvaros vairāk uzspīd Roine Stolt ģitārtalants, lai gan arī viņš spēlē vienkāršāk, nekā dzirdams attiecīgo gabalu studijas ierakstā (tomēr pamata partitūras uzticētas par ģitāristu tapušajam vokālistam vārdā Hans Fröberg. Mani pārsteidza tas, ka šajā koncertalbumā ir tikai trīs instrumentāli skaņdarbi (jeb 17 minūtes). Grupas dzīvā skanējuma kvalitāti nodrošina ārkārtīgi stabilā ritma sekcija basista Michael Stolt un bundzinieka Jaime Salazar veidolā. Kaut arī “Alive On Planet Earth” nav tik pilnskanīgs, cik The Flower Kings studijas albumi, šis koncertieraksts lieliski apliecina, ko šie nenoliedzami talantīgie zviedru mūziķi spēj panākt uz skatuves. Atliek vienīgi stulbi pasmaidīt un cerēt, ka kāds no pašmāju antiņmūzikas festivālu rīkotājiem vēlēsies “riskēt un uzaicināt nezināmu zviedru grupu”. Nedrīkst taču pieļaut, ka nabaga komercija cieš tik klaju sakāvi, vai ne?

CD NOSAUKUMS: Space Revolver
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out
GARUMS: 76'14"
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - balss, ģitāras, basģitāra
Tomas Bodin - klavieres, ērģeles, sintezatori, melotroni
Hans Froberg - balss, ģitāra
Jonas Reingold - basģitāras
Hasse Bruniusson - sitamie instrumenti, zvaniņi, ķēdes, balss
Ulf Wallander - saksofons
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Ar disku "Space Revolver" The Flower Kings kārtējo reizi apliecina radošā potenciāla pārpilnību. Šā gada sākumā grupas fani tika iepriecināti ar koncertalbumu "Alive On Planet Earth", tāpēc ziņa, ka The Flower Kings gatavojas izlaist jaunu studijas albumu, bija teju vai neticama. Te nu, lūk, tas ir. Paldies Dievam un grupas mūziķiem, "Space Revolver" nav divu disku komplekts. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka šajā albumā būtu mazāk mūzikas nekā viņu iepriekšējos darbos. "Space Revolver" ir ierakstīts nedaudz mainītā sastāvā. Michael Stolt vietā basģitāru tagad spēlē virtuozs Jonas Reingold, kura sniegumā var saklausīt dažu labu Jaco Pastorius triku ("Rumble Fish Twist"). Šī albuma ierakstā ir piedalījies tikai viens sitamo instrumentu spēlmanis - pieredzējušais Hasse Bruniusson. Albums sākas un beidzas ar brīnišķīga, pamatīgi izvērsta skaņdarba "I Am The Sun" divām daļām. Pirmajai no tām seko klusināta, nosaukumam atbilstoša dziesmiņa "Dream On Dreamer" ar interesantām basģitāras un saksofona iespēlēm. "Rumble Fish Twist" ir izteikti progresīva, samērā eklektiska instrumentāla kompozīcija ar enerģisku sākumu un mierīgu nobeigumu, kas nedaudz atgādina 70. gadu vidus Pink Floyd darbus. Gandrīz 13 minūšu garais skaņdarbs "Monster Within" ir tradicionāls The Flower Kings opuss ar neskaitāmām pārmaiņām, turklāt šajā gabalā dzirdamas abu līdervokālistu - Roine Stolt un Hans Froberg - balsis, kas saglabā nozīmīgu vietu arī optimistiski gaišajā dziesmiņā "Chicken Farmer Song" (kolosāls Roine Stolt ģitāras solo!). Līdzīgs optimisms tiek atkārtots daudzbalsīgi nodziedātajā progroka himnā "Underdog", kurā savas iemaņas demonstrē taustiņnieks Tomas Bodin. Gribētu apšaubīt hipijiskās dziesmiņas "You Don't Know What You've Got" iederību šajā albumā - salīdzinoši vienkāršs autora Hans Froberg dziedājums akustisko ģitāru pavadījumā. Šī albuma jaukāko skaņdarbu vidū noteikti ir iekļaujama dziesma "Slave To Money" ar skaistām meldijām un brīnišķīgām ģitāras solo pasāžām, kā arī izjustā balāde "A Kings Prayer". "I Am The Sun (Part Two)" ir monumentāls punkts uz "i", kas liek ar interesi gaidīt jaunus mākslas darbus no šīs zviedru grupas. Kopumā "Space Revolver" būtiski neatšķiras no citiem The Flower Kings albumiem - tas ir domāts pacietīgākiem un prasīgākiem progresīvā roka faniem, kas dod priekšroku melodiskai, profesionāli izpildītai un aranžētai, emocionālai un bagātīgai mūzikai, kas aizkustina ar katru klausīšanās reizi arvien vairāk.


CD NOSAUKUMS: The Rainmaker
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: Inside Out
GARUMS: 76'59"
PAMATSASTĀVS:
Roine Stolt - balss, ģitāras, taustiņi, sitamie instrumenti
Tomas Bodin - taustiņi
Hans Fröberg - balss, vokoders
Jonas Reingold - basģitāras
Hasse Bruniusson - sitamie instrumenti, ķēdes, balss
Jaime Salazar - bungas, balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Zviedru progroka dzīvā leģenda Roine Stolt un viņa grupa The Flower Kings atgriezās ar jaunu studijas albumu vēl 2001. gada rudenī, kaut gan Rīgas mūzikas ierakstu veikalos "The Rainmaker" vēl joprojām nav viegli sameklēt. Žēl, ka tā, jo "The Rainmaker" ir patiesi jaukas mūzikas iemiesojums. Stop, vai tik es neesmu teicis līdzīgus vārdus par iepriekšējiem The Flower Kings albumiem? Droši vien, ka esmu, un arī šoreiz nekautrēšos atkārtot vēl un vēl: Stolts ir ģēnijs, kam produktivitātes ziņā var pielīdzināt vienīgi viņa kolēģi supergrupā Transatlantic, jeņķu progroka formējuma Spock's Beard ideju ģeneratoru Neal Morse. Pēdējo trīs gadu laikā izdoti veseli trīs (!) The Flower Kings studijas albumi, turklāt viens no tiem ("Flower Power", 1999) bija dubultnieks. Diez vai grupas jaunrades sekotājos "The Rainmaker" raisītu izbrīnu. The Flower Kings turpina radīt arvien jaunu progresīvo roku, nekautrējoties sekot pašu iedibinātajām tradīcijām - izvērstas kompozīcijas, teju vai simfoniski aranžējumi kombinācijā ar rūpīgi pārdomātiem ekspresīva roka izvirdumiem, izcila instrumentācija, džezīgas instrumentālas pasāžas, kaislīgi meldiņi, izteiksmīgas tēmas un... dažkārt visai nesakarīgi dziesmu teksti, kuros piedevām iezogas arvien vairāk klišeju (manuprāt, vienīgais The Flower Kings trūkums). Šķiet, ka paši mūziķi apzinās šo nebūšanu, jo no vienpadsmit šajā diskā atrodamajām kompozīcijām trīs ir instrumentālas, turklāt trīs citi skaņdarbi ilgst vairāk nekā desmit minūtes un tajos lielāka nozīme piešķirta instrumentācijai. Viens no visjaukākajiem pārsteigumiem ir basista Jonas Reingold virtuozā spēle, kura skaidri liecina par šī mūziķa aizraušanos ar džezroku un fusion (piemēram, nosacītais duets ar Ulf Wallander soprāna saksofonu balādes "Elaine" beigu daļā). Manuprāt, "The Rainmaker" visinteresantākie skaņdarbi ir tie garākie - "Last Minute On Earth", "Road To Sanctuary", "City Of Angels" un albuma epilogs "Serious Dreamers". Īsākiem gabaliem vistrāpīgāk derētu apzīmējums „dziesma", pateicoties visai tradicionālai uzbūvei, taču tas nav jāuztver kā pārmetums - drīzāk otrādi, jo mūzikas un vārdu autors Roine Stolt labi zina, kas dziesmām nepieciešams, proti, stabils meldiņš un aranžējums. Līdz ar to albums kopumā atstāj ļoti pozitīvu iespaidu, lai arī tas nav tik eksperimentāls, cik vairums agrāko The Flower Kings ierakstu. Vēl jo vairāk - "The Rainmaker" ir visvieglāk uztveramais The Flower Kings albums, kurā ietvertais materiāls veiksmīgi balansē uz progroka un komerciāla eiroroka pamatvērtību robežas (apmēram 70:30 proporcijā). Ieteicams ieraksts ikvienam, kas vēlas sākt iepazīties ar The Flower Kings jaunradi.
P.S. Pievienojos The Flower Kings visa laba novēlējumiem bundziniekam Jaime Salazar, kuram "The Rainmaker" bija pēdējais ieraksts šīs grupas sastāvā.


FOCUS

CD NOSAUKUMS: Moving Waves
IZDOŠANAS GADS: 1970
VALSTS: Nīderlande
IZDEVĒJS: EMI-Bovema
GARUMS: 41'40"
PAMATSASTĀVS:
Thijs van Leer - ērģeles, harmonijs, melotrons, flautas, klavieres, balss
Jan Akkerman - ģitāras, basģitāra
Cyriel Havermans - basģitāra, balss
Pierre van der Linden - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Viens no maniem vislielākajiem atklājumiem šogad bija holandiešu progresīvā roka pamatlicēju grupa Focus un tās trīsdesmit gadu vecais albums "Moving Waves". Interesējoties par progroku mūsdienās, man nereti nācās sastapties ar šīs grupas galvenajiem muzikālā virziena noteicēju Thijs van Leer un Jan Akkerman cildinājumiem dažādos periodiskos izdevumos un interneta lapās. Izrādās, ka tie ir pelnīti, un par to es pārliecinājos, iepazīstoties ar "Moving Waves" - progroka klasiku visos iespējamos aspektos. Ja jūsu iecienītāko mākslinieku vidū ir grupas Camel, Caravan un Jethro Tull, tad arī Focus jūsu sirdī iekļūs bez īpašiem sarežģījumiem. Lūdzu, nepārprotiet - Focus nekādā ziņā nav šo grupu kopija: līdzība ir tikai mūzikas noskaņā un instrumentu pielietojumā. Thijs van Leer ir gan lielisks flautists, gan talantīgs pianists, bet Jan Akkerman ģitārspēle, šķiet, ir kalpojusi par pamatu daudziem jo daudziem mūsdienu progroka ģitāristiem. Visnotaļ daudzveidīgais, pārsvarā instrumentālais "Moving Waves" saturs ir zelta vērts, kas ļauj izpausties ne tikai abiem grupas līderiem, bet arī pārējiem diviem instrumentālistiem. Par vienu no vislabāk zināmajiem Focus skaņdarbiem tiek uzskatīts roķīgais "Hocus Pocus", kurā autors Thijs van Leer savā vokālajā sniegumā pielietojis tā saucamo jodelēšanas tehniku. Tomēr, neraugoties uz to, manuprāt, šis skaņdarbs ir visgarlaicīgākais šajā albumā, tāpēc biju patiesi pārsteigts, kad atskārtu, ka pārējais materiāls ir vismaz trīs galvas tiesas pārāks par šo gandrīz septiņu minūšu garo ievadu. Tam seko divas brīnišķīgas, mierīgas Jan Akkerman instrumentālas kompozīcijas "Le Clochard" un "Janis" (izcila flautas partija!), kā arī vienīgā dziesma šī vārda ierastajā nozīmē, proti, Thijs van Leer sakomponētā titulkompozīcija (īss kamermūzikas paraugdemonstrējums). Tā paša komponista gara darbs ir grandiozais "Focus II", kurā izceļas ne tikai pats autors, bet arī ģitārists Jan Akkerman. Albums beidzas ar 23 minūšu garo, vareno episko skaņdarbu "Eruption" (galvenais komponists - Thijs van Leer), kurā pietiek vietas katra grupas dalībnieka individuālo spēju apliecināšanai. Galu galā, noklausījies "Moving Waves" vairākkārt, arvien vairāk nespēju sev piedot, ka neesmu ar šīs grupas atstāto mantojumu iepazinies jau agrāk... Citiem vārdiem sakot, varat mani uzskatīt par vienu no lielākajiem Focus faniem Latvijā (ja ne visā Baltijā)!


FORGOTTEN SUNS

CD NOSAUKUMS: Fiction Edge I: Ascent
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Portugāle
IZDEVĒJS: Galileo Records
GARUMS: 69'56"
PAMATSASTĀVS:
Miguel Valadares - taustiņi
Linx - balss
Ricardo Falcao - ģitāras
Nuno Senica - bungas
Johnny - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Kad pirmoreiz pamanīju grupas Forgotten Suns nosaukumu, uzreiz prātā ienāca viena no, manuprāt, visveiksmīgākajām Fish laiku Marillion dziesmām, proti, "Forgotten Sons". Ņemot vērā faktu, ka 90. gados ikvienai civilizētai zemei laikam ir savs Marillion klons, nodomāju, ka Forgotten Suns ir no tās pašas sugas. Uz to pusi norāda arī dažas albuma "Fiction Edge I: Ascent" recenzijas, tomēr uzreiz jāpaskaidro, ka šai grupai ir daudz sakāmā pašai no sevis. Iespējams, ka par grupas personīgo ideju attīstības platformu kalpo 80. gadu Marillion, un jo īpaši tas attiecas uz atsevišķiem sintezatoru trikiem solo pasāžās un elektriskās ģitāras arpēdžijām pavadījumā. Par laimi ierakstā izmantoti citi instrumenti un Linx balss, kas atgādina kaut ko pa vidu starp Max Bacon tembrālā ziņā (ex-GTR, ex-Mike Oldfield u.c.) un Fish stilistiskā ziņā. Ievērības cienīga ir albuma uzbūve: starp vienpadsmit skaņdarbiem paužu nav, līdz ar to skanējuma plūdums netiek pārtraukts ne uz brīdi. Cita interesanta ideja - diska vidū iekļaut 21 minūti garu instrumentālu opusu ("A Journey"), kam piemīt tendence nekrist uz nerviem, jo mūzika nemitīgi tiek virzīta pretim finālam. (Starp citu, rodas iespaids, ka atsevišķos fragmentos pa virsu reiz bija paredzētas vokāla partijas, taču attiecīgajos brīžos mūzika pliekanāka nekļūst.) Manuprāt, visaugstākie punkti kompozīcijas ziņā ir instrumentālais "A Journey", 12 minūšu garais opuss "Routine" (par spīti stipri jūtamai Marillion ietekmei) un brīnišķīgā albuma izskaņa "Betrayed, Part II". Protams, arī citos skaņdarbos ir jauki mirkļi, taču mans ieteikums grupai būtu tikt vaļā no dažām smagā roka klišejām (piemēram, dziesmā "Wartime"). Mūziķu spēlētprasme un savstarpējā sapratne ir pietiekami labā līmenī (īpaši izceļas basists Johnny), lai spēlētu tik komplicētu mūziku, kaut gan dažviet jūtamas niecīgas ritmiskas nobīdes. Neraugoties uz šīm niansēm, kopumā "Fiction Edge I: Ascent" ir patiesi iespaidīgs albums, tāpēc uzskatu to par vienu no visbagātīgākajiem neoproga ierakstiem, ko man nācies līdz šim dzirdēt (vēl jo labāk, ka tas nenāk no Anglijas!). Ja esat neoproga fans, jums nekas cits neatliek, kā iepazīties ar šo Forgotten Suns veikumu personīgi, bet pa to laiku gaidīšu viņu nākamo albumu.


SALLY FRENCH

CD NOSAUKUMS: The Other Side
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: SI Music
GARUMS: 44’08”
PAMATSASTĀVS:
Sally French - balss
David Etheridge - taustiņi, programmēšana, arfa, melotrons
Clive Osborne - ģitāras
Alan Wicket - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 4 no 10

Šo disku man reiz aizdeva kāds draugs. Paklausījos pirmo gabalu un nolēmu, ka labs ir – vajadzētu uztaisīt kopiju. Tā, nemaz lāgā nenoklausījies, devos uz darbu, tāpēc līdz kopijas testēšanai nonācu vairākas dienas vēlāk. Šausmās galvu jau gluži nesaķēru, bet nelabojami nelokāmie progroka fani šo disku izšķīdinātu sērskābē uz līdzenas vietas. Diskā ir divas labas (liktenīgā pirmā “Beyond The Sky” un “Golden Leaves”) un divas ciešamas dziesmas (“Inside The Tower” un “The Key”). Pārējais materiāls ir neizsakāmi garlaicīgs. Daudzmaz prasīgam klausītājam uz nerviem varētu uzkrist Sally French nebeidzamie neauglīgie centieni kļūt par Keitas Bušas iemiesojumu, mēģinot šīs dziedātājas cienīgas vokāla partijas izsmērēt pa virsu Dead Can Dance raksturīgiem harmoniskiem risinājumiem. Visbeidzot, jāmin skaidri jaušamā Sallijstantes ietekme no Siouxsie & The Banshees. Netaisnīgi pret pieminētajiem māksliniekiem un, galu galā, arī pret sevi. Vai tad tiešām tik grūti uztaisīt kaut mazliet oriģinālu mūziku? Droši vien ir grūti, jo David Etheridge pat lieto tādus pašus taustiņinstrumentu tembrus, kādi nereti dzirdami Dead Can Dance ierakstos. Ikreizi, kad tiek dziedāts forte, Sally French balss trūkumi ir nomaskēti visai biezos efektu slāņos. Šķiet, māksliniecei neviens agrāk nebija pateicis priekšā, ka viņai labāk padodas mierīgākas dabas vokalizēšana, tāpēc, labi, ka studijā bija dabūjami tādi un šitādi efekti. Lai gan firma SI Music jau sen ir bankrotējusi, runā, ka rēgi mēdz bradāt pa zemes virsu. Ja vienu no tiem esat pamanījis ierakstu veikalā dziedones Sally French diska “The Other Side” izskatā, sūdzieties attiecīgās pārdotavas vadītājam (bet vispirms palūdziet pārkopēt divas, manuprāt, labās dziesmas).


MARTY FRIEDMAN

CD NOSAUKUMS: Scenes
IZDOŠANAS GADS: 1992
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 40’01”
PAMATSASTĀVS:
Marty Friedman - elektriskās un akustiskās ģitāras, basģitāras
Brian BecVar - taustiņi, sitamie instrumenti
Nick Menza - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Būdams metālists, cītīgi sekoju līdzi visiem notikumiem attiecīgajā mūzikas stilā 80./90. gadu mijā. Piemēram, 1990. gads man paliks atmiņā kā gads, kad vairāki metālisti izlaida lieliskus albumus un viens no tiem bija Megadeth ieraksts “Rust In Peace”, kurā tikko bija iesaistījies agrākais Cacophony ģitāras virtuozs Marty Friedman. Nevarēju beigt nobrīnīties par šī mūziķa melodijas izjūtu. Tāpēc divus gadus vēlāk mani īpaši nepārsteidza Marty Friedman solo albums “Scenes”. Zināmā mērā pārsteidzoša bija producenta izvēle – pats japāņu viedais vārdā Kitaro! Sak, kāds gan šim ar metālistiem sakars? Doma tāda, ka Marty Friedman kundze ir japāniete, tāpēc nedrīkst izslēgt iespēju, ka pavediens meklējams caur Frīdmenu ģimenes saitēm. Kitaro ir producējis akurāt pusi albuma (pirmās četras kompozīcijas). Tas gan nenozīmē, ka Frīdmens ir sācis rakstīt new age vai kaut ko tamlīdzīgu. Diskā ir pavisam astoņi instrumentāli skaņdarbi, kurus, pateicoties ārkārtīgi skaistajām meldijām, var itin droši saukt par dziesmām. Marty Friedman ģitāra patiešām ir spējīga dziedāt, turklāt daudz izteiksmīgāk un krāšņāk, nekā to dara liela daļa vokālistu. Nenoliedzams pluss ir taustiņnieka Brian BecVar devums šajā ierakstā (adekvātu tembru izvēle!) – brīžiem izklausās, ka spēlē neliels orķestris. Piemēram, dziesmā “Triumph” tēma tiek spēlēta uz sintezatora ar mežraga tembru, bet rodas iespaids, ka tas IR mežrags! Bungas spēlē cits tā laika Megadeth mūziķis – Nick Menza, un pilda savas funkcijas, netraucējot klausītājam uztvert un atcerēties Frīdmena spēlētās sirsnīgās meldijas. Disks ieteicams it visiem instrumentālas mūzikas cienītājiem. Vienīgais brīdinājums: eksperimentu un improvizāciju šeit nav, viss ir nospēlēts no nošu lapas un katram gabalam ir noteikta forma, kas nekontrastē ar albuma kopējo koncepciju. Super!

CD NOSAUKUMS: Introduction
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: ASV
IZDEVĒJS: Shrapnel Records
GARUMS: 42’07”
PAMATSASTĀVS:
Marty Friedman - ģitāras
Brian BecVar - klavieres, taustiņi
Nick Menza - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Arī “Introduction” ir instrumentāls ieraksts. Atšķirībā no “Scenes” šī albuma producēšanā nav piedalījies Kitaro, bet to ir producējis pats Frīdmens (tiesa, kopīgi ar skaņu vīru Steve Fontano). Satura un formas ziņā “Introduction” neatšķiras no priekšgājēja – astoņas brīnumskaistas instrumentālas kompozīcijas. Vienīgās pārmaiņas ir tādas, ka tagad Frīdmena mūzikā izšķiroša loma vairs nav Tālo Austrumu ietekmei. Skaņdarbs ar nosaukumu “Bittersweet” ir piemērots ikvienā sēru brīdī, bet tam sekojošie “Be” un “Escapism” spēj klausītāju pacelt un noturēt tādos augstumos, kur nekas slikts nemaz nevar notikt. Vispār “Introduction” padara vēl interesantāku faktu, ka Frīdmens ir izvēlējies tik lirisku formātu, kā apliecināt savu virtuozitāti un komponēšanas iemaņas. Parasti šādas raudzes mūziķi līdzīgā nolūkā cenšas sarakstīt nezin kādus opusus, kas nereti ir ar grūtībām noklausāmi no viena gala līdz otram. Acīmredzami Frīdmens ir savā ziņā intelektuālāks, piezemētāks un tāpēc arī progresīvāks par vairākiem tā sauktiem avangarda mūziķiem. Vispār “Introduction” izklausās pēc skaidra paziņojuma: “Kā es spēlēju jau sen nevienam nav noslēpums, tāpēc tagad paklausieties, ko es spēlēju.” Frīdmens spēlē neviltotu, emocionālu, instrumentālu mūziku, kuru būs patīkami klausīties vēl pēc 10 vai 20 gadiem.


FRIFOT

CD NOSAUKUMS: Frifot
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Zviedrija
IZDEVĒJS: ECM
GARUMS: 65'12"
PAMATSASTĀVS:
Per Gudmundson - vijoles, dūdas, balss
Ale Moller - mandola, flautas, dulcimers, arfa, šaums, balss
Lena Willemark - balss, vijoles, flauta
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Manu uzmanību šai zviedru folkmūzikas atskaņotāju vienībai piesaistīja divi fakti. Pirmkārt, Frifot viesojās Rīgā un, protams, viņu koncertu noklausījos arī es. Otrkārt, šo albumu ir izdevusi pazīstamā elitārās mūzikas izdevniecība ECM. Visu trīs Frifot mūziķu saknes ir meklējamas zviedru tautas daiļradē - viņi ne vien to ir atskaņojuši koncertos un iemūžinājuši ierakstos, bet arī nodarbojušies ar tās pētīšanu. Simtprocentīga izpratne par savu darāmo ir dzirdama ikvienā Frifot spēlētās mūzikas skaņā, tāpēc aizdomas, ka trijatā ar klusiem akustiskiem instrumentiem neko īpašu nevar paveikt, šoreiz ir pilnīgi liekas. Neraugoties uz to, ka vairums šajā diskā iekļauto meldiņu autors ir pati zviedru tauta, Frifot aranžējumi ir skaisti un pilnskanīgi, kurus vēl jo krāšņākus dara šī trio vislielākā vērtība - Lena Willemark spēcīgās balss daudzveidīgais pielietojums. Tautas mūzika ir papildināta ar oriģinālskaņdarbiem, kas dažos gadījumos ir ļoti veiksmīgi sakombinēti ar tradicionāliem meldiņiem. Pašu Frifot mūziķu (galvenais oriģinālmūzikas autors ir Ale Moller) radītais materiāls ne par mata tiesu neatpaliek no tautas meldiņiem. Vēl jo vairāk - manuprāt, tie ir vēl interesantāki. Šajā ziņā īpaši vēlētos izcelt Ale Moller sarakstīto dziesmu "Skur Leja" un instrumentālo "Metaren". Šos abus gabalus es labprāt afišētu kā Frifot vizītkarti līdzās tautas meldiņu "Stjarnan", "I hela naturen" un "Roligs Per-latar" apdarei. Secinājums: lai gan šo monolīto albumu, visticamāk, pienācīgi spētu novērtēt folkmūzikas cienītāji un lietpratēji, tas ir droši ieteicams ikvienam, kam apnikusi skaļa rokmūzika, kuras vietā tiek dota priekšroka autentiskai, ļoti profesionāli izpildītai mūzikai, kas balstīta tikai uz akustisko instrumentu (daži no tiem ir raksturīgi vienīgi Zviedrijai) skanējuma pamata.


ROBERT FRIPP

CD NOSAUKUMS: Exposure
IZDOŠANAS GADS: 1979
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: E’G Records
GARUMS: 43’39”
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp - ģitāras, efekti
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc sadarbības ar Brian Eno, David Bowie, Peter Gabriel un citiem mūziķiem Roberts Frips nolēma izdot savu pirmo albumu, kas tika nosaukts viņa un Peter Gabriel kopīgi sarakstītās dziesmas “Exposure” vārdā. Daļa šajā diskā ietvertās mūzikas nenoliedzami liecina, ka to radījis Frips (“Breathless”, “Urban Landscape”, “Water Music”). Pārējās dziesmas un instrumentālie skaņdarbi variē no ekspresīva avangarda ( “NY3” un kaimiņu biedējamais songs “Disengage” ar Peter Hammill pie mikrofona, “I May Not Have Had Enough Of Me But I’ve Had Enough Of You”) līdz noskaņām bagātai eksperimentālai (rok)mūzikai (“Exposure”, “Mary”, “North Star”, “Chicago”, u.c.). Nebūšu oriģināls, pieņemot, ka numur viens šajā Fripa solo albumā nav viņa, bet gan Peter Gabriel sarakstītā un nodziedātā dziesma “Here Comes The Flood”, kas ir organiski iepīta starp Fripa “Water Music I” un “Water Music II”. Kā noprotat, šo albumu novatoram Fripam palīdzējuši ierakstīt virkne ne mazāk avantūristisku mūziķu – bundzinieks Phil Collins, sintezatoru lietpratējs Brian Eno, lieliskie dziedātāji Peter Gabriel, Peter Hammill un Daryl Hall, basists Tony Levin, taustiņnieks Narada Michael Walden un daudzi citi. Diemžēl šādā stilu un personību kokteilī, šķiet, pat Frips jūtas apmaldījies, tāpēc grūti iedomāties, ko tik nav izjutuši agrāko laiku King Crimson fani pēc albuma “Exposure” noklausīšanās. Man bija jocīgi un ir jocīgi vēl tagad ik reizi, kad uzlieku klausīties šo ierakstu. Eklektiku cienošiem melomāniem “Exposure” derētu kā uzliets.


CD NOSAUKUMS: Pie Jesu
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: DGM Records
GARUMS: 24’23”
PAMATSASTĀVS:
Robert Fripp
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

90. gadu vidū ciparu tehnoloģija bija kļuvusi par būtisku palīgu daudzu jo daudzu skaņražu darbā. King Crimson šefs un ievērojamais novators Robert Fripp šajā ziņā nav izņēmums, un šo vārdu patiesumu ir apliecinājis ne viens vien minētās grupas albums no 80. un 90. gadiem. Nē, šoreiz nav runa par cienījama vecuma rokmūziķa de(r)dzīgu vēlēšanos būt modernam, bet gan par palīgu muzikālo domu materializēšanai baudāmā un taustāmā formā. Īsajā albumā ”Pie Jesu” maestro Frips ir iekļāvis četras kompozīcijas, kas balstītas uz viņa spēlētās elektriskās ģitāras radītām skaņām, kuras drīzāk atgādina sintezatorus vai dažkārt pat nelielu stīgu ansambli, klavieres un arfu. Lai arī tā sauktās „fripertronikas” brīnumus var dzirdēt ikvienā 90. gadu King Crimson ierakstā, ”Pie Jesu” ir to pielietojuma paraugdemonstrējums. Pievēršoties mūzikas raksturojumam, uzriez jābrīdina, ka te nav nekā no tā, ko esam raduši dzirdēt no Fripa, muzicējot King Crimson sastāvā. Tā vietā mums tiek piedāvāta mierīgu noskaņu pilna, pseidoakadēmiska kamermūzika, kādu vislabāk var izbaudīt vēlās vakara stundās un brīžos, kad rodas vēlme atslēgties no darbdienas stresa. Tiesa gan, par daudzveidīgu šo disku nenosauksi, tāpēc par pareizu uzskatu šī albuma niecīgo skanēšanas laiku, kas, manuprāt, ir lielisks piemērs visiem tiem mūziķiem, kuri vēlas savu spēlētprasmi, izdomu, emocijas utt. apliecināt līdzīgā veidā. Visbeidzot, ”Pie Jesu” uzskatu par jauku futūristisku albumu, kuram līdzīgus citu roka mākslinieku ražojumu vidū būtu grūti atrast. Kaut vai tāpēc, ka no rokmūzikas šeit nav ne smakas…


THE FYREWORKS

CD NOSAUKUMS: The Fyreworks
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Festival Records
GARUMS: 49’08”
PAMATSASTĀVS:
Danny Chang - ģitāra, sitamie instrumenti, balss
Rob Reed - taustiņi, slide ģitāra, balss
Andy Edwards - balss, ģitāra
Tim Robinson - bungas
Doug Sinclair - basģitāra, ģitāra, balss, efekti
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

Ar The Fyreworks iepazinos laikā, kad saslimu ar neoprogresīvo roku. Uzreiz pamanīju, ka šīs grupas mūzikai nav gandrīz nekā kopīga ar Arena, Pendragon vai kādu citu neoproga vienību. The Fyreworks ir piecu pieredzējušu mūziķu kopa, kas šo albumu radīja ar domu tuvināties 70. gadu varenajiem – Genesis, Van Der Graaf Generator, u.c. Lielā mērā ieceres izdošanos nosaka tikai analogo taustiņinstrumentu pielietojums. Klausoties šo ierakstu, mani ik reizes māc bažas, ka šai grupai īstais triumfa laiks būtu bijis pirms 25 vai pat 30 gadiem. Ne vien skanējums ir autentiski progresīvs, bet arī komponēšanas iemaņas neatšķiras no šī mūzikas stila celmlaužiem. Protams, līdz ar to jāseko pārmetumiem par oriģinalitātes trūkumu, bailēm radīt savu stilu, utt., taču šādi pārmetumi ir mazi, tumši plankumiņi uz cēlā muzikālā darba uzbūves fona. Mūzika ir izteikti angliska (=esmu sajūsmā gandrīz par visu anglisko), un šo noskaņu ideāli papildina Lee Goodall spēlētās saksofona/flautas un Vori Bolemsav obojas partitūras. Albuma uzbūve ir labi pārdomāta. Gandrīz ģeniāla ir kompozīcija “Broken Skies” sešās daļās un nobeigums “The Display”. Ārkārtīgi sirsnīga dziesma ir “The War Years”, kurā Andy Edwards dzied ar tādu pārliecību, it kā pats būtu piedzīvojis Londonas bombardēšanu. Secinājums: viens no labākajiem 90. gadu britu mūziķu centieniem atgriezties pie progroka pamatvērtībām, tāpēc tas ir ieteicams galvenokārt tiem, kam kaut ko izsaka iepriekš pieminēto celmlaužu vārdi.