FISH


CD NOSAUKUMS: Vigil In A Wilderness Of Mirrors
IZDOŠANAS GADS: 1990 (atkārtotais izdevums 1998. gadā)
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 73’21”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mickey Simmonds - taustiņi
Hal Lindes - ģitāras
Frank Usher - ģitāras
John Giblin - basģitāra
Mark Brzezicki - bungas
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Pēc abpusēja niknuma pilnās šķiršanās no grupas Marillion 1988. gada rudenī dziedātājs Fish spēra savu visriskantāko un visdrosmīgāko soli, proti, sāka solo karjeru. Kā izrādījās vēlāk, ar albumu “Vigil In A Wilderness Of Mirrors” Fish bija nostiepis mērauklu turpmākiem solo projektiem, no kuriem tikai viens (1999. gada albums “Raingods With Zippos”) atbilst šeit noteiktajiem augstajiem standartiem. Oriģinālajā izdevumā šajā ierakstā ietilpa deviņas grandiozas kompozīcijas (lielākoties Fish un taustiņnieka Mickey Simmonds kopdarbi), kuru skanējums vietām atgādina Fish dienas grupā Marillion. Vairākas dziesmas Fish (balādes “Cliché” un “A Gentleman’s Excuse Me”, “Family Business” un “Vigil”) neaizmirsa iekļaut 90. gadu beigu koncertu repertuāros. Protams, šāda rīcība lieku reizi apstiprina viņa pirmā solo ieraksta stabilitāti un izturību. Albumā “Vigil In The Wilderness Of Mirrors” ir daudz patiesu muzikālu pērļu, kuru vidū ir pieminētās četras dziesmas, kā arī antiamerikāniskais “Big Wedge” ar kolosālu pūšamo instrumentu aranžējumu, “State Of Mind” (basģitāras iespraudumi ir neatkārtojami) un skotiskais “The Company”. Atlikušie divi gabali (“Voyeur (I Like To Watch)” un “View From A Hill”) ir roķīgāki par pārējo materiālu, taču tie perfekti iederas albuma kontekstā, jo īpaši otrais, kuru Fish sarakstījis kopā ar Iron Maiden ģitāristu Janick Gers. Bez šiem deviņiem gabaliem 1998. gadā izdotajā “Vigil In A Wilderness Of Mirrors” versijā ir vēl piecas bonus dziesmas – progroka paraugdemonstrējums “Jack And Jill”, 1989. gadā ierakstītā dziesmas “Internal Exile” versija, dziesmu “The Company” un “A Gentleman’s Excuse Me” demo varianti, kā arī džeza nokrāsām bagātā “Whiplash”. Ieteicams ne vien 80. gadu Marillion un Fish faniem, bet visiem emocionālas, interesantas un kvalitatīvi izpildītas rokmūzikas cienītājiem.

CD NOSAUKUMS: Internal Exile
IZDOŠANAS GADS: 1991
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Polydor Records
GARUMS: 50’08”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mickey Simmonds - taustiņi
Robin Boult - ģitāra, balss
Frank Usher - ģitāras
David Paton - basģitāra, balss
Ethan Johns - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

“Internal Exile” ir bijušā Marillion vokālista Fish otrais albums, un ir gadījies dzirdēt, ka tas pievīlis vairākus šī impozantā skotu dziedātāja piekritējus. Zināmā mērā es šos cilvēkus saprotu, jo “Internal Exile” materiāls neliek aizrauties elpai un paātrināties pulsam. Jāaizrāda arī, ka “Internal Exile” nepavisam nav slikts vai viduvējs albums, taču tas nestāv līdzi Fish pirmajam solo albumam “Vigil In A Wilderness Of Mirrors” (1990). Kopumā “Internal Exile” ir vērtējams kā Fish stilistiskās individualitātes nostiprināšanās un līdz ar to attālināšanās no Marillion pagātnes ēnas. Arvien mazāk ir tādu dziesmu, kas būtu iederējušās 80. gadu Marillion repertuārā – tādas ir vienīgi “Shadowplay” un “Tongues”. Ar šo albumu Fish pietuvojās draudīgi tuvu komerciālizācijai, tomēr par laimi tas nav noticis kaut vai tāpēc vien, ka aranžējumi neatbilst vispārpieņemtajai komercmūzikas izpratnei. Tātad var pat sacīt, ka “Internal Exile” ir zelta vidusceļš. Vairums dziesmu ir vienkāršas, un tās vienlīdz labi derētu, sēžot mājās pie kamīna, vai atrodoties draugu pulkā kādā krogā (vēlams, skotu). Četras dziesmas – “Credo”, “Lucky”, “Tongues” un ķeltiski ekspresīvais titulgabals – saglabājās kā neatņemama sastāvdaļa koncertu repertuāros līdz pat Fish aktīvās koncertdarbības beigām 2000. gada sākumā. No pārējām piecām trīs – “Just Good Friends”, “Dear Friend” un “Something In The Air” – ir mīlīgas balādes un, iespējams, tāpēc savstarpēji diezgan līdzīgas. Diska pirmais gabals “Shadowplay” ir izteikti progroķīgs, bet “Favourite Stranger” – stipri īpatnēja, bet jauka dziesmiņa, kas noskaņas ziņā atgādina pastaigu pa parku lietainā pavasara pēcpusdienā. “Internal Exile” ieteicams galvenokārt Fish un 80. gadu Marillion faniem, kā arī labas dzejas cienītājiem. Progrokeriem ar kalkulatoriem un kamertoņiem rekomendēju pameklēt citus ierakstus.


CD NOSAUKUMS: Songs From The Mirror
IZDOŠANAS GADS: 1993
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Polydor Records
GARUMS: 44’55”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Robin Boult - ģitāra, balss
Frank Usher - ģitāra
Kevin Wilkinson - bungas, sitamie instrumenti
David Paton - basģitāra, balss
Foster Patterson - taustiņi, balss
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Grūti spriest, kas lika Fish izdot disku “Songs From The Mirror”. Šeit atrodamas deviņas citu mākslinieku dziesmas, kas savā laikā Fish bija briesmīgi patikušas. Dažas no šīm dziesmām ir sanākušas, bet citas ne. Protams, visi mūziķi, īpaši basists David Paton, ģitāristi Robin Boult un Frank Usher ir savu uzdevumu augstumos, tomēr viņu izdoma, šķiet, bija iemigusi, aranžējot šo albumu. Disks sākas ar The Moody Blues gabala “Question” jaunu un nesliktu versiju. “Boston Tea Party” ir The Sensational Alex Harvey Band dziesma un Fish izpratne par to, kā šai dziesmai jāskan, ir pilnīgi vietā – var just, ka šī grupa vienmēr bijusi viņam tuva. Pēc tam seko Pink Floyd dziesma “Fearless”, kas fīlinga ziņā krietni atpaliek no oriģināla. Un tad nāk viena no divām dziesmām, kuru nepieciešamību šajā albumā es apšaubu visvairāk – R. D. Davies sarakstītā “Apeman” (otra ir Marka Bolana “Jeepster”). Daudzmaz ciešami rezultāti sasniegti ar Argent dziesmas “Hold Your Head Up” un David Bowie “Five Years” pārlikumu paplašinātam sastāvam, kaut gan oriģināli ir labāki (īpaši Argent gabals). Genesis hitsingla “I Know What I Like (In Your Wardrobe)” interpretācija ir, maigi sakot, visai atbaidoša, sevišķi nobeigumā, kur Fish cenšas duetēt ar kādu gospeļiem raksturīgu sievietes rīkli. Numur viens šajā albumā ir un paliek ārkārtīgi izjusti nodziedātais (un nospēlētais) traģiski bojāgājušās folkdziedones Sandy Denny gabals “Solo”. Secinājums: tā kā gandrīz visu “Songs From The Mirror” dziesmu oriģināli izklausās labāk, ieteicams vispirms iegādāties attiecīgo mākslinieku ierakstus un tikai tad, ja maciņš atļauj un attiecīgās dziesmas ir patikušas, arī šo Fish albumu.

CD NOSAUKUMS: Suits
IZDOŠANAS GADS: 1994 (atkārtots izdevums 1998. gadā)
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 76’54”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Robin Boult - ģitāra
Frank Usher - ģitāra
David Paton - basģitāra, balss
Foss Paterson - taustiņi, balss
Kevin Wilkinson - bungas, sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Pēc ne visai veiksmīgā albuma “Songs From The Mirror” Fish vajadzēja atspēkot to ļaužu viedokļus, kas uzskatīja, ka viņa radošai darbībai pienācis gals. Lai gan diskā “Suits” ir vairāki jauki gabali, nedomāju, ka tas ir pietiekami spīdošs ieraksts, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Man personīgi ir bijušas grūtības to noklausīties no viena gala līdz otram. Parasti es laika gaitā pierodu pie šādiem albumiem vai, gluži otrādi, cenšos no tiem atbrīvoties (šajā kategorijā ietilpst idiotiskais Metallica disks “Load”). Ar “Suits” notika tā, ka es pieradu un galu galā man tas pat tīri labi iepatikās. Nu un tad es meklēju iemeslu, kas man liedza to uztvert pilnībā agrāk. Iemesls atradās – ritmiskā vienveidība: liela daļa gabalu ir gandrīz vienādā tempā. Arī dziesmu skanējuma dinamika gandrīz visos gadījumos ir vienāda, turklāt vidējais dziesmu garums ir sešas minūtes. Līdz ar to klausītājs nav pasargāts no iemigšanas jau ceturtās dziesmas laikā (būtībā “Fortunes Of War” ir ļoti skaista kompozīcija, taču tā it kā pazūd citu dziesmu vidū), bet pamošanos no snaudiena var gaidīt pārdesmit minūtes vēlāk, kad sākas temperamentīgais gabals “Bandwagon”. Vārdu sakot, patiesi veiksmīgs ir šī albuma sākums (“Mr 1470”, “Lady Let It Lie” un “Emperor’s Song”) un nobeigums ārkārtīgi emocionālā skaņdarba “Raw Meat” veidolā. 1998. gada diska “Suits” variantam klāt pielikti divi bonus gabali – “Black Canal” (kas miegainības dēļ itin labi iederētos oriģinālajā albumā) un roķīgais “Out Of My Life”, kuru uzskatu par sevišķi veiksmīgu epilogu. Galu galā “Suits” nekādā ziņā nav veiksmīgākais Fish solo albums, taču tas ir noteikti ieteicams visiem šī mākslinieka jaunrades cienītājiem un, iespējams, arī citu izteikti individuālu personību gara lidojuma atbalstītājiem.

CD NOSAUKUMS: Acoustic Session
IZDOŠANAS GADS: 1994
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Dick Bros. Records
GARUMS: 43’55”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Robin Boult - ģitāra, balss
Frank Usher - ģitāra
David Paton - basģitāra, balss
Dave Stewart - sitamie instrumenti
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Fish albums ar nosaukumu “Acoustic Session” tika izdots ļoti ierobežotā tirāžā, tāpēc laimīgs tas, kam CD plauktā ir šis disks. Lai gan šeit ietvertais materiāls nav svešs nevienam Fish fanam, šīs deviņas dziesmas agrāk diez vai tika publikai piedāvātas akustiskā izpildījumā (šeit es domāju arī koncertus). Starp Fish oriģināldziesmām ir arī divi Marillion hiti – “Kayleigh” (šeit tas skan krietni piezemēti, salīdzinot ar citiem gadījumiem) un “Sugar Mice”. Nevienam nav noslēpums, ka akustiskā izpildījumā vislabāk skan mierīgāka rakstura gabali, un arī Fish nav izņēmums šajā ziņā, tāpēc īpašas uzslavas vērta ir dziesmu “Fortunes Of War” un “Lady Let It Lie” (abas no albuma “Suits”, 1994) interpretācija. Tomēr Fish un kolēģi klausītājiem sagādā ārkārtīgi patīkamu pārsteigumu roķīgās dziesmas “Somebody Special” akustiskā varianta izskatā. Tieši šī dziesma – kopā ar “Fortunes Of War” – ir šī albuma visjaukākie mirkļi. Tā kā progresīvā roka aprindās akustiskie albumi nav visai bieži sastopama parādība, Fish albuma “Acoustis Session” vērtība ir vēl lielāka. Labs ieraksts, kas patiktu ikvienam melodiskas rokmūzikas klausītājam.

CD NOSAUKUMS: Yin
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Dick Bros. Records
GARUMS: 73’45”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
+ daudzi citi
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Yin” – tāpat kā albums “Yang” – ir Fish darbu izlase. Šī paša iemesla dēļ pabrīdināšu: ja jums ir pozitīva attieksme pret Fish un redzat šo albumu kādā ierakstu plauktā, negaidiet un ņemiet ciet, kamēr to vēl nav izdarījis kāds cits. “Yin” ir ārkārtīgi pateicīgs materiāls un to var klausīties vai atskaņot fonā visdažādākos apstākļos. No šeit ietvertām 13 dziesmām agrāk izdotas gandrīz visas, taču piecas (“Just Good Friends”, “Favourite Stranger”, “Boston Tea Party”, kā arī “Incommunicado” un kolosālais “Incubus” no Marillion laikiem) ir ierakstītas no jauna tieši šim albumam. Šajā albumā iekļauta agrāk plašākai publikai nepieejamā Yes dziesmas “Time And A Word” jauna versija ar paša maestro Steve Howe piedalīšanos. “Yin” varētu priecēt arī 80. gadu Marillion fanus un ierakstu krājējus, jo šajā albumā ir kāda pērle – dziesma “Institution Waltz”, kuru Marillion radīja ap 1981. gadu, bet neierakstīja studijā. Te vēl ir iekļautas divas citas svešu dziesmu interpretācijas: folka dziedātājas Sandy Denny ārkārtīgi jaukā balāde “Solo” un The Sensational Alex Harvey Band gabals “Boston Tea Party” ar gandrīz visa (!) šīs grupas oriģinālsastāva piedalīšanos. Kopumā šis albums – kopā ar CD turpinājumu “Yang” – sniedz pietiekami plašu ieskatu Fish muzikālajā darbībā, attēlojot nenoliedzami pašus labākos brīžus. Iespējams, ka Marillion gabals “Incubus” nav nekad iepriekš skanējis tik labi, cik šajā ierakstā. Tādas dziesmas, kā “Family Business”, “Company” un “Raw Meat” skaidri liecina, ka viņa vārds no progresīvā roka vēstures lappusēm neizzudīs nekad.


CD NOSAUKUMS: Yang
IZDOŠANAS GADS: 1995
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Dick Bros. Records
GARUMS: 71’58”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“Yang” – tāpat kā albums “Yin” – ir Fish darbu izlase. Atšķirībā no “Yin” šajā izlasē nedzirdētu dziesmu nav, toties ir vesels lērums pārmiksēto vai pāraranžēto un par jaunu pārrakstīto gabalu. Izņēmums ir vienīgi 1989. gadā ierakstītā folkdziesmas “Internal Exile” versija, kas ir krietni vien dzīvīgāka nekā 1991. gada ieraksts, kā arī “A Gentleman’s Excuse Me” un “Fortunes Of War”, kas šeit iekļautas oriģinālā ierakstā (attiecīgi 1990. un 1994. gada ieraksts). Pārmiksēti ir divi gabali – “Big Wedge” (1990) un “Lady Let It Lie” (1994) – un abi skan daudz “lecīgāk” nekā agrāk izdotās versijas. No pārrakstītām dziesmām vislielāko pārsteigumu sagādā Marillion dziesma “Punch And Judy” un “Somebody Special” no 1994. gada albuma “Suits”. “Yang” ir iekļautas vēl trīs Marillion laiku dziesmas (“Lavender”, “Kayleigh” un “Sugar Mice”), par kurām nevar sacīt, ka tās skanētu labāk, bet savādāk gan. Vienīgais minimālais mīnuss šajā albumā – 1990. gadā izdotās dziesmas “State Of Mind” pārrakstītajā variantā ir parādījusies mistiska vidusdaļa, bez kuras pavisam mierīgi būtu iespējams iztikt (līdzīgs papildinājums ir skāris arī “Punch And Judy”, bet tur ir viss kārtībā). Citādi, protams, “Yang” ievietojams pirmajā ešelonā līdzās “Yin”.


CD NOSAUKUMS: Fish Head Curry
IZDOŠANAS GADS: 1996
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Dick Bros. Records
GARUMS: 114’09” (2 CD)
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Ewen Vernal - basģitāra
Foster Patterson - taustiņi, balss
Robin Boult - ģitāras, balss
Dave Stewart - bungas
Frank Usher - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 8 no 10

“Fish Head Curry” ir kārtējais ierobežotā skaitā tiražētais Fish ieraksts, turklāt tas ir dubultalbums, kurā iemūžināts šī mākslinieka un viņa grupas koncerts Šveicē, Lucernā, 1995. gada novembrī. Tātad sevi par laimīgu var uzskatīt ikviens “Fish Head Curry” īpašnieks. 1995. gads bija Fish solo karjeras triumfa gājiena sākums un šis dubultalbums to skaidri apliecina. Ārkārtīgi daudz enerģijas, asprātīgie stāstiņi dziesmu starplaikos (tie, kas ir kaut reizi redzējuši Fish koncertā, sapratīs, cik liela nozīme viņa priekšnesumos ir jokiem), lieliska mūziķu saspēle un savstarpēja saprašanās – tā visa te netrūkst. Koncerta repertuārā iekļautas gan Fish solo darbības laikā tapušās dziesmas, gan tās, kas sarakstītas, vēl dziedot grupā Marillion 80. gados. Domājams, ka tik ekspresīvu Marillion gabala “Fugazi” izpildījumu nevarēs atrast nevienā citā tiražētā ierakstā. CD1 sākas ar “Black Canal”, proti, gabalu, kas plašākai sabiedrībai nav pazīstams tāpēc, ka nav iekļauts Fish oficiālajos studijas albumos. Kopumā izpildījums ir ļoti kvalitatīvs, ja neskaita dažkārt intonatīvi neprecīzo Fish dziedājumu, taču šādas nianses vēl jo vairāk uzsver, ka šis ir koncerta ieraksts un kļūdu labojumu studijā nav bijis. Manuprāt, visnepārliecinošāk šajā koncertierakstā skan “Big Wedge” no Fish debijas albuma “Vigil In A Wilderness Of Mirrors”. Iemesls – izvēlēts pārāk ātrs temps, kas būtiski atšķiras no oriģināla. Pasaulē vēl nav izgudrots tāds sintezators, ar kura palīdzību varētu aizstāt veselu pūtēju grupu, kas piedalījās “Big Wedge” studijas ierakstā, līdz ar to ne visai veiksmīgas ir Foss Patterson pūles atdarināt taurētāju sekciju. Tomēr šī niecīgā ķibele nesabojā kopējo iespaidu par “Fish Head Curry” kā par Fish un viņa grupas izcilajām spējām izklaidēt publiku tā, kā tiek gaidīts. Dubultalbums “Fish Head Curry” ir sevišķi ieteicams koncertierakstu kolekcionāriem – skaņa ir īpaši kvalitatīva.


CD NOSAUKUMS: Sunsets On Empire
IZDOŠANAS GADS: 1997
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Dick Bros. Records
GARUMS: 61’11”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Steven Wilson - ģitāras, taustiņi, efekti
Foster Patterson - taustiņi
Ewen Vernal - basģitāra
Dave Stewart - bungas
Robin Boult - ģitāras
Frank Usher - ģitāras
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

Kad bija pagājuši trīs gadi kopš iepriekšējā Fish studijas albuma “Suits”, diez vai kādam varēja ienākt prātā, ka tas, kas tiek gatavots, būs līdzvērtīgs atspirdzinošai dušai nogurdinošā vasaras tveicē. Kaut kur Skotijas mežos tika gatavots liels pārsteigums – albums “Sunsets On Empire” ar 10 nudien aizraujošām dziesmām. Kad albums bija iznācis, Fish pagodināja arī ēstipoisus ar savu klātbūtni, 1997. gada septembrī sniegdams neaizmirstamu koncertu vienā no spicākajiem Tallinas klubiem. Man bija tas gods redzēt šo koncertu, tāpēc vēl joprojām man skudriņas skraida pār muguru ik reizi, kad dzirdu “The Perception Of Johnny Punter”, “Goldfish And Clowns”, “What Colour Is God” un citas dziesmas no šī diska. Neesmu vienīgais, kas uzskata, ka “Sunsets On Empire” veiksmi nodrošinājusi Fish sadarbība ar vienu no mūsdienu rokmūzikas ģēnijiem, Porcupine Tree līderi Steven Wilson, kurš palīdzējis sarakstīt sešas dziesmas, kā arī ir albuma producents un aranžētājs. Visveiksmīgākās dziesmas šajā diskā ir “Goldfish And Clowns”, “Jungle Ride” un tituldziesma. Pozitīvas emocijas pārņemtu ikvienu gadīgu ģimenes tēvu, klausoties Fish veltījumu savai meitai – “Tara”. Viens no pārsteiguma elementiem ir un paliek bundzinieks Dave Stewart ar ārkārtīgi stabilo, precīzo un dažkārt novatorisko spēles stilu. Secinājums: šo albumu attiecīgi spētu novērtēt ikviens progresīvas, bet ne visai sarežģītas rokmūzikas cienītājs, proti, tie, kas uzskatītu par interesantu minūti garo Fish repošanu dziesmā “What Colour Is God”, bungu sample izmantošanu un ārkārtīgi asprātīgos dziesmu vārdus. Ar šo ierakstu Fish lieku reizi apliecina, ka viņš ir viens no spilgtākām personībām mūsdienu progresīvā roka pārstāvjiem.


CD NOSAUKUMS: Tales From The Big Bus
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Dick Bros
GARUMS: 114'14"
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Mickey Simmonds - taustiņi
Dave Stewart - bungas
Robin Boult - ģitāra
Steve Vantsis - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

"Tales From The Big Bus" nav nekas cits kā kārtējais Fish koncertalbums divos kompaktdiskos. Šoreiz iemūžināts kāds koncerts Ķelnē 1997. gadā, proti, tās plašās turnejas laikā, kas sekoja šī skotu lāča studijas albuma "Sunsets On Empire" iznākšanai, un to šajā koncertierakstā pārstāv veselas četras jaukas dziesmas ("The Perceptions Of Johnny Punter", "What Colour Is God?", "Jungle Ride" un "Brother 52"). Ja man jautātu, kas man liktu iegādāties šādu disku, ņemot vērā, ka Fish paša izdoto koncertalbumu skaits ir aptuveni līdzīgs sēņu skaitam vienā hektārā pēc silta septembra lietus, es nekavējoties atbildētu: "Viņa muldēšana starp dziesmām un sirsnīgā noskaņa!" Un muldēšana notiek gan vāciski, gan angliski. Bet nu nedaudz par mūziku un izpildījumu... "Tales From The Big Bus" skaidri apliecina, ka Fish balss saites ir piedzīvojušas ļoti daudz (vecums nenāk viens!) un ilgstoša gavilēšana tām sagādā visnotaļ pamanāmas grūtības. Dažbrīd (piemēram, Marillion laiku gabalā "Assassing") mākslinieks ļauj publikai pildīt dziedātāja funkcijas, kas ar savu uzdevumu tiek galā vāciski perfekti. Citkārt, lai atvilktu elpu starp dziesmām, Fish iegrimst jaukos stāstiņos, piemēram, ka rokmūziķi ir āpšu iemiesojums - dienā guļ un naktīs strādā. Instrumentālistu rindās ir atgriezies Mickey Simmonds, kurš Fish pavadošajā sastāvā nebija muzicējis kopš albuma "Internal Exile" (1991) laikiem. Savādi, ka kaut kāda iemesla dēļ pusceļā pārtrūkst viņa sintezatora solo tāda paša nosaukuma dziesmas nobeigumā... Dažkārt pa kādai svešādai notij atskan arī no ģitārista Robin Boult puses, taču tas ir piedodams, jo viņam un ārkārtīgi prasmīgajam bundziniekam Dave Stewart ir vislielākā slodze šajā sastāvā. Pozitīvi jāvērtē, ka "Tales From The Big Bus" balstīts galvenokārt uz Fish solista gaitu laikā tapušu materiālu, jo tajā ir tikai trīs Marillion dziesmu ("Assassing", "Fugazi" un "White Feather") fragmenti. Tikpat apsveicami, ka šajos diskos iekļautajiem gabaliem studijā nav veikti labojumi un papildinājumi. Ķelnē viss skanēja tieši tā kā te dzirdams, un dzirdams ir viss, kas ticis nodziedāts un nospēlēts - skanējuma kvalitāte ir vairāk nekā apmierinoša! Secinājums: lai arī ne visveiksmīgākais Fish koncertalbums, "Tales From The Big Bus" ir ieteicams ikvienam šī dziedātāja fanam.


CD NOSAUKUMS: Haddington Convention 1998
IZDOŠANAS GADS: 1998
VALSTS: Lielbritānija
GARUMS: 110’12”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Dave Stewart - bungas
Steve Vantsis - basģitāra
Mickey Simmonds - taustiņi
Frank Usher - ģitāra
Robin Boult - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Šis dubultais CD ir ierakstīts Fish fanu gadskārtējā saieta laikā Skotijas pilsētā Hedingtonā. Kā sacīts CD ieliktnī, galaproduktā tehnisku iemeslu dēļ nav ticis iekļauts koncerts pilnā garumā. Lai arī izpildījuma ziņā “Haddington Convention” nav tik kvalitatīvs, cik “Fish Head Curry”, tas ir daudz siltāks un emocionālāks. Arvien spilgtāk jūtams, ka Fish balss saitēm divu stundu koncerts ir pārāk nopietns pārbaudījums. Līdz ar to ievērojami cietušas tādas dziesmas, kā “Brother 52” un Marillion laiku gabali “Hotel Hobbies”, “Warm Wet Circles”, “That Time Of The Night”, un “Heart Of Lothian”. Protams, abos diskos ir pa pilnam pozitīvu momentu – bundzinieks Dave Stewart, Fish atjautīgie jociņi, Steve Vantsis basģitāras solo gabalā “Worm In A Bottle” un Frank Usher ģitāras neatkārtojamais tembrs. Trīs balles no kopējā ieraksta vērtējuma pienākas dziesmai “Cliché” – ģitāras solo ir fantastiski un arī nodziedāts visai pieklājīgi. Pārējais materiāls ir apzīmējams ar vārdiem “izdevies samērā labi”. Iespējams, ka tie, kas bija klāt šajā pasākumā un tagad lasa šīs rindas, būtu ar mieru mani nogalināt, bet es palikšu pie sava nežēlīgā secinājuma: Fish balss saitēm nepieciešama ilgstoša atpūta. Neizklausās, ka koncertēšana viņam varētu sagādāt milzīgu prieku.


CD NOSAUKUMS: Raingods With Zippos
IZDOŠANAS GADS: 1999
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Roadrunner Records
GARUMS: 55’35”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Dave Stewart - bungas
Steve Vantsis - basģitāra, kontrabass
Tony Turrell - taustiņi, ērģeles, klavieres
Dave Haswell - sitamie instrumenti
Robin Boult - ģitāra
VĒRTĒJUMS: 10 no 10

Disks “Raingods With Zippos” bija kaut kas līdzīgs uz šī albuma vāka attēlotā zibens spērieniem skaidrā dienas laikā. Šķita, ka “Sunsets On Empire” varētu būt Fish pēdējais studijas albums. Fish nācās likvidēt savu ierakstu firmu Dick Bros. Records un sastapties ar veselības traucējumiem, kas vairākkārt liedza viņam sniegt pilnvērtīgus koncertus. Bet tad pēkšņi, skat – Roadrunner Records noslēdz līgumu ar Fish un izdod vienu no labākajiem 90. gadu albumiem! “Raingods With Zippos” sākas ar skaistu Fish un taustiņnieka Mickey Simmonds kopdarbu “Tumbledown” (cits šī tandēma kopdarbs ir ārkārtīgi emocionālā dziesma “Rites Of Passage”). Viens no labākajiem gabaliem šajā albumā ir “Incomplete”, kurā Fish duetē ar sieviešu kārtas dziedātāju Elisabeth Antwi. Mazliet smagākas mūzikas cienītājiem saldais ēdiens būtu The Sensational Alex Harvey Band dziesmas “Faith Healer” modernizēta versija. Folkmūzikas pazīmes manāmas gabalā “Tilted Cross”, bet “Mission Statement” (viens no līdzautoriem ir Rick Astley!) ir pavisam nekaitīgs roķītis, kas nemaz nekaitē diska kopējai uzbūvei. Skaidrs, ka centrālais skaņdarbs šajā diskā ir no sešām daļām uzbūvētā 25 minūšu garā kompozīcija “Plague Of Ghosts”. Tieši šis progresīvais un episkais muzikālais vēstījums ir tas, kas lika daudzu jo daudzu Fish fanu žokļiem izbrīnā atkārties līdz grīdai. Tik skaista albuma nobeiguma Fish nav bijis kopš debijas albuma “Vigil In A Wilderness Of Mirrors” laikiem. Ja nu tomēr apstiprināsies Fish prognozes, ka mūzikas biznesā viņš vairs neatgriezīsies, tad jāsaka, ka reti kuram ir izdevies aiziet no skatuves, atstājot aiz sevis tik kolosālu mantojumu, kāds ir albums “Raingods With Zippos”. Ļoti ieteicams ieraksts visiem!

CD NOSAUKUMS: For Whom The Bells Toll!
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Griffin Music
GARUMS: CD 1: 55’28”
CD 2: 62’09”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Frank Usher - ģitāra
Robin Boult - ģitāra, balss
Mickey Simmonds - taustiņi, balss
David Paton - basģitāra, balss
Kevin Wilkinson - bungas
VĒRTĒJUMS: 9 no 10

“For Whom The Bells Toll!” ir viens no n-tiem paša Fish izdotiem koncertalbumiem un noteikti viens no labākajiem (ja ne vislabākais). Šis lieliskais dubultalbums ir ierakstīts Edinburgā 1991. gada 31. decembrī, proti, Jaungada naktī (izņemot “Internal Exile” un “Market Square Heroes”, kas iemūžināti DAT kasetē Parīzē 9. decembrī). Jau diska nosaukums vien liecina, ka šis albums ir ironija par viņa iepriekšējās blices – Marillion – centieniem pārvērsties par popzvaigznēm: 1991. gadā nāca klajā viņu vispopsīgākais albums “Holidays In Eden”. Fish visai pamatoti parāda saviem ekskolēģiem, kam zvani zvana, bet saviem faniem dziedonis pierāda, ka bez Marillion viņš nekādā gadījumā nav “zivs, kas izmesta ārā no ūdens” (tā viņa šķiršanos mēdza raksturot žurnālisti). Neticīgākiem indivīdiem silti iesaku paklausīties, ar kādu degsmi un pašatdevi ir izpildītas Marillion dziesmas “Incubus”, “Heart Of Lothian”, “Forgotten Sons” un “Market Square Heroes” – Steve Hogarth un Co. tāds izpildījums pat sapņos nerādītos. Pārējās desmit dziesmas ir no diviem pirmajiem Fish solo albumiem -“Vigil In A Wilderness Of Mirrors” (1990) un “Internal Exile” (1991). Vienīgās nianses, pie kā varētu piekasīties, ir dažviet neprecīzais Fish vokāls (šis izteikums nekādā ziņā neattiecas uz Parīzē ierakstītajām dziesmām!) un niecīgā, bet viegli pamanāmā kļūda uz albuma otrā vāka: tur stāv rakstīts, ka basģitāru spēlē Mickey Simmonds, taču viņš, kā parasts, ir pie taustiņiem un basists nav neviens cits, kā veterāns David Paton (to pavēstī Fish, iepazīstinādams publiku ar mūziķiem). Īpaši vajadzētu izcelt “Internal Exile”, “Market Square Heroes”, “Family Business”, “Big Wedge” un “Shadowplay” dzīvo skanējumu šajā ierakstā – neesmu dzirdējis veiksmīgākus šo gabalu koncertierakstus. Secinājums: obligāta pērle visiem Fish faniem un, iespējams, ļoti gards kumoss ne vien ilggadējiem Marillion faniem, bet melodiskas un emocionālas rokmūzikas cienītājiem vispār.

CD NOSAUKUMS: Toiling In The Reeperbahn
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: neatkarīgs izdevums
GARUMS: CD 1: 53’34”
CD 2: 57’23”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
Frank Usher - ģitāra
Robin Boult - ģitāra, balss
Foss Patterson - taustiņi
David Paton - basģitāra, balss
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Tajā pašā Fish koncertierakstu sērijā, kurā ietilpst iepriekš aprakstītais dubultalbums “For Whom The Bells Toll!”, ietilpst arī “Toiling In The Reeperbahn”. Nosaukums pasaka priekšā, ka materiāls šim dubultalbumam ir ierakstīts Hamburgā, un tas notika 1992. gada Līgo dienā. Kā norādīts CD grāmatiņā, šis esot vienīgais no pieciem attiecīgās sērijas koncertalbumiem, kas ierakstīts caur zālē, skaņu operatora pults tuvumā novietotu mikrofonu. Lieki piebilst, ka diez ko spoža skaņa šim ierakstam nav, taču nevainojamais izpildījums ļauj ausīm pamazām aprast ar šo kritisko īpatnību (manējās pierada jau pirmās dziesmas beigās). Vienīgais, kas vienu otru reizi krāmējas pa svešām notīm, ir nesen grupas sastāvā iesaistītais taustiņnieks Foss Patterson. Tomēr galvenais, ka Fish jaunrades pazinējiem un cienītājiem šis koncertieraksts būtu pavisam intriģējošs, jo te atrodamas dažas tolaik nedzirdētas dziesmas – “Pipeline” un “Raw Meat”, kas tika iekļautas 1994. gada studijas albumā “Suits”, “Out Of My Life”, kas vēlāk kļuva pieejama kā bonus track diska “Suits” atkārtotajā izdevumā, un, visbeidzot, The Doors gabala “Roadhouse Blues” interpretācija (tā esot aša ideja, kas mūziķiem iešāvās galvā pirms koncerta, noskatoties Olivera Stouna filmu par minēto grupu), kuru ievada viens pants no The Who grāvēja “My Generation”. Salīdzinot ar “For Whom The Bells Toll!”, šajā albumā ir krietni vairāk Marillion gabalu – ļoti izteiksmīga “Punch And Judy” versija, “Incubus”, reti dzirdētais gabals “Lady Nina”, obligātā triloģija “Kayleigh”, “Lavender” un “Heart Of Lothian”, kā arī “Market Square Heroes”. Pārējais materiāls (septiņas dziesmas) ir balstīts uz Fish pirmajos divos diskos iekļautiem skaņdarbiem, no kuriem īpaši gribu atzīmēt “Voyeur” (1990), kuru neesmu manījis citos Fish koncertierakstos, un “The Company”, kurā dažviet labāk dzirdama publikas gavilēšana nekā solista balss. Vienā otrā jaunākā Fish koncertierakstā dziesmai “Big Wedge” ir tāda pati problēma, kas šajā albumā – bundzinieks sākumā iedod pārāk ātru tempu un līdz ar to pazūd visa garša. Runājot par informāciju CD grāmatiņā, jāsecina, ka tā ir gaužām aplama – dziesmu kārtība uz aizmugurējā vāka nesakrīt ar to, kas atrodama centrālā atvērumā, turklāt ne viens, ne otrs neatbilst patiesajam dziesmu izkārtojumam diskā, tāpēc tiem, kas labi nepārzina Fish studijas albumus un nesaprot angļu valodu, nespīd tikt skaidrībā. Diemžēl es īsti nespēju saprast šī albuma funkcionālo nozīmi. Man visvairāk šķiet, ka tas domāts kā apliecinājums Fish popularitātei Vācijā solo karjeras sākumā, tāpēc “Toiling In The Reeperbahn” visaugstāk novērtētu vienīgi šī mākslinieka ierakstu kolekcionāri.

CD NOSAUKUMS: Issue 30 CD
IZDOŠANAS GADS: 2000
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chocolate Frog Records
GARUMS: 68’13”
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
John Wesley - ģitāra
Tony Turrell - taustiņi
Elizabeth Antwi - balss
Dave Stewart - bungas
Steve Vantsis - basģitāra
VĒRTĒJUMS: 6 no 10

Raugoties uz koncertierakstu plejādi, ar kādu Hedingtonas lācis vārdā Fish jeb Derek Dick gadu gaitā ir aplaimojis savus fanus, var vienīgi neizpratnē nopurināt galvu un nomurmināt: “Bet kādēļ tas viss ir vajadzīgs?” Un tas būtu saprotams, jo studijas albumos viņa balss izklausās daudz labāk nekā koncertalbumos. Tomēr ir viens būtisks “bet”: visi šie albumi ir uzskatāms pierādījums tai unikālai noskaņai, kas valda Fish koncertos (pats esmu bijis liecinieks divām viņa uzstāšanās reizēm, tāpēc esmu gatavs šo izteikumu apzvērēt). Pasaulē nav daudz tādu mūziķu, kas varētu lepoties ar tik lojālu fanu pulku, kādu izdevies piesaistīt šim skotu gigantam. Par tradīciju ir izveidojusies Fish fanu klubu biedru ikgadēja pulcēšanās Skotijas pilsētiņā Hedingtonā, lai redzētu un dzirdētu savu elku. Materiāls šim albumam tika ierakstīts šādā pasākumā, kas notika 1999. gada 29. augustā. Interesanti, ka “Issue 30 CD” ir viens no retajiem Fish koncertalbumiem, kurā nav iekļauta neviena pati Marillion dziesma. Pagaidām pēdējo Fish studijas albumu pārstāv lieliski izpildītais “Plague Of Ghosts”, kas ilgst gandrīz pusstundu, un brīnišķīgais duets ar Elizabeth Antwi “Incomplete”. Līdzās šiem gabaliem diskā iekļauts salikums no četrām dziesmām no dažādiem Fish albumiem – “Emperor’s Song” (1994), “Credo” (1991), “What Colour Is God?” (1997) un “Mr. 1470” (1994). (Pāreja uz “Mr. 1470” ir kaut kas līdzīgs automašīnas šļakstam Latvijas ziemas salpjdraņķī.) Vēl tam visam klāt nāk emocionāls “Cliché” (1990) izpildījums apvienots ar dikti saīsinātu dziesmas “The Perception Of Johnny Punter” (1997) variantu un 1997. gada albuma “Sunsets On Empire” titulgabals, kura laikā ar ģitāru rokās uz skatuves kāpa viens no diviem šī opusa autoriem – Porcupine Tree šefs Steve Wilson (apsveicama ideja ir agrāk nedzirdētais Fish un Elizabeth Antwi šī gabala izskaņā). Līdz ar dziesmu “The Company” (starp citu, tā saucas Fish fanu klubs) albums “Issue 30 CD” beidzas ar patiesi gaišu noti. Tas nekas, ka Fish vairs īsti nevar izdziedāt augstākās notis – ar to viņa vietā lieliski tiek galā publika. Secinājums: ja jūs esat Fish fans, jums šis ieraksts ir jādabū par katru cenu. Pārējie, iespējams, nevarētu saprast, kāda vella pēc būtu jājūsmo par kaut kāda nezināma skotu dziesminieka dzīvo izpildījumu ar apšaubāmu vokālā snieguma kvalitāti.


CD NOSAUKUMS: Fellini Days
IZDOŠANAS GADS: 2001
VALSTS: Lielbritānija
IZDEVĒJS: Chocolate Frog Records
GARUMS: 57'07"
PAMATSASTĀVS:
Fish - balss
John Wesley - ģitāras
John Young - taustiņi
Steve Vantsis - basģitāra
Dave Stewart - bungas
VĒRTĒJUMS: 7 no 10

Visticamāk, neveiksmīgas izplatīšanas politikas dēļ Fish jaunākais studijas albums "Fellini Days" (neskaitot izlases, tas ir viņa septītais kopš aiziešanas no Marillion 1988. gadā) sasniedza Latvijas mūzikas veikalus tikai četrus mēnešus pēc tā iznākšanas - Eiropā tas bija pieejams jau augustā. "Fellini Days" mani ieintriģēja jau toreiz, kad uzzināju, ka par spīti šī Hedingtonas lāča noraidošiem izteikumiem par jebkādām profesionāla mūziķa karjeras perspektīvām studijā top jauns ieraksts ievērojami mainītā sastāvā. Lai arī ritma grupa nav mainījusies - basists Steve Vantsis un sitējs Dave Stewart pavada Fish jau vairākus gadus, ziņkāri izraisīja Marillion ģitārista Steve Rothery skolnieka, solo mākslinieka John Wesley un progroka pazinējiem nebūt ne svešā taustiņnieka John Young (no John Wetton pavadošā sastāva) iesaistīšanās. Tieši kopā ar abiem Džoniem skotu dziedonis ir saražojis visu materiālu albumam "Fellini Days". Izrādās, ka mana nojausma par "Fellini Days" kompozicionālo ievirzi bija visnotaļ precīza, proti, vairs nekādu divdesmit piecas minūtes garu progroka opusu, nekādu folkroka iezīmju, nekā tamlīdzīga… Tā vietā mēs saņemam deviņas dažādas kvalitātes dziesmiņas, kas veltītas pazīstamajam itāliešu kinomākslas guru F. Felini. Manuprāt, vislielākā problēma ir saistīta ar John Wesley blūzroķīgo ģitārspēles stilu un viņa instrumenta skaņu, kas šo albumu dara krietni vienmuļāku nekā iepriekšējie divi Fish diski, tāpēc šajā gadījumā patīkami izņēmumi ir gabali, kuros nozīmīgāka loma ir atvēlēta taustiņinstrumentiem, piemēram, manā favorītā, gaumīgi atturīgajā "Dancing In Fog" un jaukajā "3D" ar ārkārtīgi izteiksmīgu, emocionālu piedziedājumu, kurā solistam ar piebalsīm palīdz Susie Webb un Zoe Nicholas (viņu balsis dzirdamas arī citās dziesmās). Par veiksmīgu uzskatu arī maigo, gaiši lirisko "Our Smile", kurā Fish lieku reizi apliecina, ka vēl joprojām ir spējīgs radīt tīri pieklājīgus balāžu meldiņus. No roķīgākajām dziesmām, šķiet, varētu izcelt vienīgi relatīvi lipīgo "So Fellini", turpretī "Long Cold Day" un "The Pilgrim's Address" stipri cieš no ģitārista spēles un viņa instrumenta skanējuma vienveidības, kā arī no pārāk ekonomiska vokāla meldiņa. Interesanta un izklaidējoša dziesma varētu būt "Tiki 4", tomēr mani neatstāj pārliecība, ka tās beigu daļa ir nevajadzīgi izstiepta - apmēram divas minūtes gandrīz nekas nemainās! Vēl jo vairāk mani sarūgtina "cenā iekļautā piedeva", tas ir, garlaicīgā "Obligatory Ballad" (labi, ka nosaukums ir tik pašironisks, citādi vēl nepareizi saprastu…). Albums beidzas ar noskaņām bagāto, iespējams, Porcupine Tree ietekmēto dziesmu "Clock Moves Sideways", kas itin labi būtu iederējusies Fish albumā "Sunsets On Empire" (1997). Galu galā mans secinājums pēc rūpīgas iepazīšanās ar šo albumu ir šāds: ja esat pārliecināts Fish fans, nelaidiet garām iespēju tikt pie šī albuma, taču, ja tāds neesat, šaubos, vai "Fellini Days" būs tas, kas jūs par tādu padarīs. Par spīti modernajam skanējumam, smalkajiem dziesmu vārdiem un rūpīgi pārdomātajai albuma koncepcijai…